Dorota Maslovska: Poļu-krievu karš zem sarkanbaltā karoga (7)

2007. gada 6. martā, plkst. 10:37

Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
Dienas Grāmata, 2007

***

Arleta, liekdamās pār bāra leti, atklāti sakot, izskatās visai piedzērusies. Kā tāds eksotisks zvēriņš ar aizpampušu seju. Uzpūš no košļenes burbuli, un tas tūdaļ pārplīst, ar rozīgo struktūru nosedzot visu fasādi. Pēc tam viņa to noloba nost un savelk atpakaļ mutē. Īsts patērētāju sabiedrības simbols. Apēstu visu, izēstu līdz pēdējai drupačai visu pasauli tukšu un nomestu kā saņurcītu folijas iepakojumu. Izpīpētu visas cigaretes, cik vien paciņā ir, ja vien spētu tās visas vienlaikus sev kaut kur ievietot un aizdedzināt. Nolaizītu pēdējās drinka pilītes no letes.

Pirkstos iespiedusi cigareti ar nosaukumu Viva, un tuvina to lūpām, savilkusi visnotaļ neskaidru sejas izteiksmi. Saka man šādi: klausies, Stiprais, man tev ir viens privātas dabas jautājums. Es saku: sper tik laukā. Viņa uz to: pateiksi, kas īstenībā notika, nu, starp tevi un Magdu, es domāju? Saku, ka viņai par to ne sūda nav jāzina. Viņa uzreiz, ka tāpat visu ļoti labi zina, un ka mierīgi varu arī neteikt, tāpat zina. Es tad: nu, kas tad, tavuprāt, starp mums notika, ko? Viņa saka: tu vēl būtu varējis visu mainīt un visu vērst par labu, kad bijāt pie jūras un Magda vēl gribēja būt ar tevi kopā. Viņa visu man izstāstīja. Un ka tad tu uzrīkoji scēnu, un viņa, no rīta mozdamās tavā dzīvoklī, kur tu viņu ar viltu biji iemānījis, dziļi sirdī atzina, ka nespēj vairs ar tevi būt kopā. Un attiecīgi rīkojās. Un tas ir tavs nopelns, par ko es no tevis paša gribēju dzirdēt, Stiprais.

Aizlieku roku priekšā acīm. Cik labi, ka viņas te šodien nav, viņas lēkšķaino matu, viņas putna balsteles un smiekliņu, kas skan kā sievietei, kas klimaksa laikā izšķīst pa detaļām. Jo šodien viņa toč netiktu cauri sveikā. Skatos, vai viņa tomēr kaut kur neparādīsies, lai gadījumā, ja kas, tiešām varētu viņu nosist un iznīcināt. Mūzika, gaismas, neoni. Un tai pat laikā viņas nav nekur, tāpēc, pavēries apkārt, es Arletai saku: kur Magda? Viņa, redzot manu neizmērojamo zlobu, saka: aizbrauca ar Loļeku uz dārziņiem.

Uz kādiem dārziņiem, to jau viņa vairs nesaka. Nomīzusi, droši vien, ka es varētu aizšaut uz tiem dārziem un nomušīt abus ar vienu gāzienu. Apgriezt kaklus un vēl feisus piebradāt ar personīgo kāju. Aprakt turpat pie lapenītes un iedzīt zemē apses mietiņu, un vēl to vietu aplaistīt ar šķīdinātāju un denaturātu, lai viņi nekad vairs nenāk ārā. Lai nodarbojas ar savu mīlestību kādā mazāk publiskā vietā, pazemē, pagrīdē, dārza augsnes draudzīgās skavās. Protams, protams, ka Arleta nepieļaus tādas briesmu lietas, jo pati raustās, ka izmeklēšanas gaitā varētu atklāties šādi tādi likuma pārkāpumi — kaut vai ar tām pašām krievu cīgām.

Bārmenis iesaka uzlikt tam visam mīksto. Un, lai cik tas liktos dīvaini, es tā arī daru. Gan ne tādēļ, ka man pēkšņi būtu nospļauties par Magdu, bet tādēļ, ka šodien man citas lietas darāmas, parādās cits, kā saka, scenārijs. Bet to, kāds tas ir, laiks rādīs.

Un tā es tur sēžu. Smuki saģērbies, jo tā es saģērbos, kad no rīta cēlos, biju vienās apakšbiksēs, ne bikšu, ne krekla, nekā. Bikses arī glīti izmazgātas. Un tad ienāk Andžela un cēli slīd šķērsām cauri visam pagrabam kā vienīgā bāra kliente, kā olimpiskā zelta kandidāte ij biljardā, ij spēļu automātos. Un man tā starp citu ienāk prātā, ka, patiesībā nemaz tā sevišķi neatceros, kā viņa izskatās, tā Andžela. Kaut kas tur bija, kaut ko tur runājām — bet, no kurienes viņa un kas, tas nu paliek baznīcas un likteņa varā. Tomēr tagad viņu nekļūdīgi pazīstu visā tai barā un ceļos, lai sasveicinātos.

Andžela ir pavisam cita tipa meitene nekā Magda. Cita pēc taustes un vispār visādā ziņā. Vairāk tādā tumšā, drūmā stilā. Melna kleitiņa — tā kā no ādas, drusku spalvaina, tādi paši zābaki ar šņorēm, un zeķubikses pilnīgi nenormālas, taču ļoti izteiktā izaicinošā sietiņrakstā. Rokassprādzes un dzelkšņu siksnas uz rokām un ausīs arī visādi tādi. Visa melnā nagu lakā. Visa ar to nomālējusies, taču, jāsaka, simetriski un kārtīgi. Apkārt lūpām, acīm arī apkārt. No kurām slejas līdz pēdējam salipinātas skropstas.

Tev ir foršs, interesants stils, — es uz līdzenas vietas aizbāžu viņai muti ar komplimentu.

Uzreiz var redzēt, ka tas viņu samulsina, ka tā runā. Tik tieši. Un viņa uz to atbild: kādu stilu tu domā? Un es uzreiz: nu, pati zini. Ģērbšanās, uzvedības, izturēšanās.

Viņa saka, ka tāda vienkārši esot, ka to neviens viņai nekad nav uzspiedis un ka pati visu tā izvēlējusies. Ka visu dzīvi viņa staigājusi, vot, tā, tā kā tu un kā tu, kā mēs visi, bet tad kādu dienu viņa sev sacījusi: es gribu būt es pati un izkopt savu individuālo, neatkarīgo stilu. Tādu, kā viņa pati, no iekšpuses melnu un drūmu kā darva.

Es saku, ka tas baigi interesanti un jauki no viņas puses. Ka tas taču dzīvē pats svarīgākais: būt par pašu, nekad nevienu citu. Viņa saka, ka arī esot pie tā nonākusi.

Tad saruna uz mirkli pārtrūkst. Andžela, sūkdama no glāzes dzērienu, pārlaiž skatienu zālei.

Tu te negarlaikojies? — prasu viņai, lai atsāktu sarunu.

Skaidrs, ka nē, — viņa saka. — Kāpēc gan. Lai arī es ciest nevaru tādus tipus kā tu. To es tev uzreiz varu pateikt.

Mani tas totāli nošokē. Dzirdēt šitādu iespērienu no ārēji jaukas un piemīlīgas meitenes, kas vēl tikko pa telefonu likās tik simpātiska. Skatos uz viņu. Viņa uz to saka: jo zini. Runa jau neiet konkrēti par tevi, jo tu esi visnotaļ patīkams, kopts un vienkārši inteliģents. Es vairāk domāju par tiem diskodupšiem, diskodirsām, tos es vienkārši neieredzu. Paskaties uz saviem paziņām. Vieni lohi, kretīni un čiksas. Domā tikai par to, kā pagrābsīties, kā atrast veci. Pilnīgi nožēlojami, pašām tā uzprasīties un apsēklošanos. Un nekādas kontracepcijas. Bet tu, tu esi citāds, to es uzreiz pamanīju. Tāds romantisks, to es nekļūdīgi jūtu kā tavu galveno iezīmi. Romantika, jūtīgums, pastaigas divatā, moči, ūdensmoči. Tieši tas, kas man patīk.

Pēc kam jautā, vai man jau ir kāda meitene. Uz ko es atbildu, ka vēl nē, jo es nevaru atgūties no vienas tādas, no kā man vajadzēja aiziet, jo viņa diendienā vairākas reizes grāva un bradāja mani garīgi. Viņa uz to — skaidra lieta, labi, ka tu tā izdarīji. Es, piemēram, neesmu tāda. Tas ir, ne stulba, ne sekla. Piemēram, iedomājies, es neēdu gaļu. Jo tā taču ir nogalināta miesa. Un cukuru taisa no dzīvnieku kauliem, tāpēc arī cukuru es neēdu.

Skatos viņā kā nolēmētā. Man iešaujas prātā arī tāda doma, ka varbūt viņa ir kāda trakā, kas izbēgusi no slimnīcas un nolūkojusi mani par savu kārtējo upuri. Vajadzētu tagad laisties, samaksāt savu rēķinu, Bārmenim pateikt, ka viena forša dirsiņa te sēž un gaida, bet pašam notīties jo ātrāk, jo labāk. Bet manī, izrādās, nav dzīvības instinkta, kas veicinātu sugas saglabāšanos. Sēžu un blenžu uz viņu, viņas kleiteli, viņas kājām. Kas būs — būs.

Viņa to redz. Izlok līdz galam savu drinku. Vai tu zini, ka olas es arī neēdu?

Nu, to jau es vairs neizturu, vienkārši ierubīties nevaru šitāda tipa uzskatos. Saku viņai: tu ko, galīgi čau esi? Ko tev tās olas sliktu izdarījušas?

Viņa skatās manī tik sašutusi, it kā es būtu palaidis garām pašas elementārākās morāles normas. Un saka man tā: bet ja tu justu, ka tevi nosit bez tavas piekrišanas? Ja tu to vispār nezinātu, un līdz ar to būtu vēl neaizsargātāks? Pats par to drīz pārliecināsies, starp citu. Jo pasaule iet uz galu. Kad no rīta paskatos pa balkonu, redzu vienu: pasaule iet bojā. Mirst. Apkārtējā vide. Cilvēce degradējusies līdz pēdējam. Vispārējs liekais svars, problēmas ar sirdi. Depresija. Ekonomikas amerikanizācija. Tev šie fakti vispār kaut ko izsaka? Valsts mežu izciršana. Azbests. Pasaules Tirdzniecības centrs. Mēs kā civilizācija esam nolemti nāvei. Viss, beigas.

Tad par šo tēmu izceļas diskusija. Tā kā viņa mani ir izsitusi no atgūtā līdzsvara, saku sekojošo: tu vispār zini, ka reizēm tā gadās un tā tiešām ir, ka vistas un gaiļi saknābj un izēd paši savas olas?

Viņa uz to atbild vēl sirdīgākā tonī: nu, bet viņi taču dumpojas! Tā ir pretestība! Pret ļauniem cilvēkiem, kas nelietīgi atņem viņiem pēdējos bērnus. Viņi labāk izvēlas tos nogalināt nekā barot ar tiem nožēlojamo cilvēku dzimumu.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.