Jana Kukaine: Naktstauriņu spārnu vēzieni (18)

2007. gada 4. martā, plkst. 13:01

Rubrika: Redzējumi

Un Emmija par tik lētu samaksu kā daži gadījumrakstura skūpsti
taksometrā allaž varēja ieturēt pusdienas, ja bija izsalkusi.

(Frensiss Skots Ficdžeralds.
Divi vainīgie. / Dimants kalna lielumā. Daugava, 2003)

“Kurp dodies?” kāds vaicā. “Ķert naktstauriņus,” skan atbilde. Vakaros Amsterdamas Sarkano lukturu ielā iedegas krāsainas izkārtnes, un uzraksti sāk mirguļot rozā un gaiši zilā krāsā, kas atspīd kanāla tumšajā ūdenī, un debesīs slīd mākoņu ēnas. Dzīvojamās mājas mijas ar striptīzbāriem, coffieshopiem, pornoveikaliem, video kabīņu piedāvājumiem un koši izgaismotiem skatlogiem, kur gozējas jaunu sieviešu stāvi. Parasti viņas kustas mūzikas ritmā vai sēž un maza ķeblīša un nepārtraukti smēķē, nopētot garāmgājējus, veltot tiem zīmīgus skatienus un smaidus. Katrai ir sava istabiņa, visai pieticīgi iekārtota - parasti tajā ir gulta, izlietne un spogulis -, kas tādēļ nedaudz atgādina slimnīcas palātu, atsaucot atmiņā tur notiekošā fizioloģisko raksturu. Pieticību, protams, kompensē izteiktie piedāvājumi un sirreālais apgaismojums, kas liek aizmirst par lietu patiesajām aprisēm un reibina tāpat kā dūmu mākonis, ko izplata kafejnīcas un veikaliņi, kur pārdod ūdenspīpes, viagru un seksa aksesuārus. Kad ierodas klients, skatlogam priekšā tiek aizvilkts tumšsarkans aizkars. Dažreiz augšstāvos logs tiek pavērts, lai istabā ieplūstu mazliet svaigā gaisa un realitātes, un, ejot garām, var redzēt roku, kas uz mirkli parādās garāmgājēju skatienam un tad atkal nozūd mazās istabiņas mākslīgajā gaismā.

Sarkano lukturu iela ir tūristu atrakcija, kas ir viegli atrodama un atrodas aptuveni triju minūšu gājienā no dzelzceļa stacijas. Tā ievietota ceļvežos un iezīmēta kartēs. Seksa industrija visai veiksmīgi iekļaujas plašākā izklaides industrijas jomā, piesaistot patērētājus un apmierinot ziņkārīgos, kas bariņos klīst garām skatlogiem un krāsainajām izkārtnēm. Neuzkrītoši policisti novēro notiekošo un no pavērtajām iestāžu durvīm skan mūzika un balsu murdoņa. Prostitūcija, līdzīgi legalizētajai zāles smēķēšanai, ir kļuvusi par Amsterdamas raksturiezīmi un, iespējams, tai piedēvēta arī kāda kultūrvēsturiska vērtība pilsētas sejas savdabīguma saglabāšanai.

Uz to var palūkoties no dažādiem skatu punktiem, bet vientulībai un izmisumam, kas aprakstīts literatūrā un ko arī bez tās nav grūti iztēloties, šajā krāsu ielejā, šķiet, nav vietas. To, kas uztur šo industriju, līdz galam nav iespējams zināt, un šajā sakarā iztēlojos, ka izdaudzinātais pretstats starp prostitūtu un klietnu nemaz nav tik acīmredzams. Kaut kādā ziņā viņi abi ir ļoti līdzīgi, un atstāto naudu var saprast vienkārši kā īres maksu par istabu. No otras puses, tam var iebilst un norādīt, ka sievietei tas ir citādāk nekā vīrietim, un ka tajā varbūt ir kaut kas skaists, kā, piemēram, Gabriela Garsijas Markesa romāna “Atmiņas par manām skumjajām maukām” tēlotajā mīlas stāstā: no Delgadīnas gaistošās klātbūtnes ir atkarīgs varoņa dzīves mērķis un līdz ar to arī pati dzīve, un miegs iezīmē nevainīgumu, kas raksturīgs abu attiecībām. Es pajautāju draugam, vai, viņaprāt, vienā gadījumā no simts starp prostitūtu un klientu uzplaiksna kādas jūtas. Nu, varbūt vienā no tūkstoš, mans draugs nepārliecinoši atbildēja.

Varbūt Amsterdamas prostitūtas ir dzīvespriecīgākas par citām, taču Sarkano lukturu iela nav vienīgā vieta, kur izgaismotos skatlogos dažāda vecuma un tautības sievietes novēro garāmgājējus. Mazas vitrīnas sastopamas šaurās šķērsielās, kur tas ir negaidīti un tad kāda no viņām stāv no tevis rokas stiepiena attālumā. Jūs šķir stikls un viņa tev pamāj. Šajās kartē neiezīmētajās vietās viņas ir vecākas un ne tik priecīgas. Tērpušās ādas biksēs, augstpapēžu kurpēs un izspīlētos krūšturos, viņas dažreiz skatās kaut kur tev garām vai runā ar kādu istabā. Tu nevari redzēt istabas iekārtojumu, iela ir klusa un tajā ieklīst tikai savrupi vīriešu stāvi. Varbūt tāpēc te viss ir nopietnāk. Spožo uzrakstu vietā ir aizēnoti logi un tikai visas ielas garumā iedegtie sarkanie lukturi norāda uz iespējām, ko šī iela var piedāvāt.

Vīriešus šajos skatlogos nekad neesmu manījusi, lai gan nav izslēgts, ka viņi, lai arī mazākā mērā, tomēr iesaistās šajā industrijā. Jādomā, ka vīriešu kārtas pārstāvji iekopj šovbiznesa lauciņu vai darbojas krietni elegantākā eskorta jomā, kas, cita starpā, nepārsteidz, jo šajā gadījumā acīmredzot ir darīšana ar pavisam atšķirīgām prasībām. Citiem vārdiem, mīts par sievietes senāko profesiju sevi attaisno, kas gan neattaisno pašu profesiju, ja kāds vēlas ieturēt šādu nedaudz moralizējošu intonāciju. Viņas to ir darījušas un varbūt viņām tas patika, lai gan, no malas raugoties, tas var izskatīties dažādi.

Malkolms Mailss (Malcolm Miles) darbā “Art, Space and the City” norāda, ka laika posmā starp impresionismu un kubismu sieviete glezniecībā tiek tēlota tikai dejotājas, aktrises vai prostitūtas lomā. Tas nozīmē, ka smaguma centrs no sieviešu-mākslinieču problēmas, kas lakoniski izteikta slavenajā Guerilla Girls formulētajā retoriskajā jautājumā par Ņujorkas Metropolitēta mākslas muzeja kolekcijas saturu, tiek pārvietots uz sievietes attēlojuma problemātiku. Mans draugs, to padzirdējis, tūdaļ piebilst, ka šads apgalvojums ir pārspīlēts - Klodam Monē esot skats ar cilvēkiem dārzā, kur attēlotas sievietes skaistos tērpos, un tās nav nevienas no minētajām. Skaistie tērpi ir arguments, kura iespaidu nevar nenovērtēt. Žilbinoša āriene piesaista uzmanību, tā liek izjust skaudību un, kā iztēlojas kāda Skota Ficdžeralda stāsta varone: “Jo skaistāka un apburošāka viņa ir, jo mazāk viņai jārēķinās ar sabiedrības spriedumiem.” Atbildot uz piezīmi par “skatu ar cilvēkiem”, es atsaucos uz atziņu, kas implicīti ir klātesoša vairākos par patriarhāliem nodēvētos uzskatos, respektīvi, ka sievietes nav cilvēki. Var šķist, ka tas ir kāds izdomājums, taču šai tēzei netrūkst piekritēju. Feminisma tematikai veltītajos darbos ir gan izstrādāta šādu uzskatu kritika, gan minēti piemēri. Protams, nav īsti skaidrs, ko vārds “cilvēks” nozīmē, kā vien kādu paraugu vai standartu, ko par tādu atzīst vairums cilvēku un uz ko nepieciešamības gadījumā atsaucas. Var arī nojaust, ka tam ir kāds netiešs sakars ar sarkano gaismiņu anonimitāti un bezpersoniskumu, ko, no otras puses, it kā atspēko smalkās zeķēs ietērptas kājas un sabiedrības radītais aizlieguma valdzinājums, kas apņem prostitūtu arodu. Šī pretruna nav atrisināma, iespējams, tā tikai iemieso kādu aizbildinājumu, kas vajadzīgs mierīgākai dzīvei, bet tikpat labi tā var iezīmēt kādu jaunu skatījuma perspektīvu, izsekojot nakstauriņu trauslo un caurspīdīgo spārnu vēzieniem.

Prostitūtas tēlam piemīt savs valdzinājums. Lai gan sabiedrība izdara noteiktu spiedienu un ieņem nosodošu nostāju pret šīs profesijas pārstāvēm, viņām tiek piedēvēta mīlestības noslēpumu un pavedināšanas mākslas zināšana, māka iekārdināt un savaldzināt. Viņām izmaksā dzērienus un dažreiz arī pusdienas. Citiem vārdiem, akcents tiek likts uz alku radīšanu, nevis to piepildījumu, pēc kura vairs nekā nav. Vilinājuma priekšnosacījums slēpjas nepieejamībā un pārākumā, pretējā gadījumā viņas kļūst parastas un garlaicīgas. Viņām jābūt tālām, vientuļām un nesasniedzamām, parādoties un tad atkal pazūdot.

Uz šādām pārdomām rosināja kādas dejas izrādes apmeklējums, kuras veidotāji mēģināja palūkoties uz striptīzu no mākslas perspektīvas. Izrāde sastāvēja no vairākiem maziem priekšnesumiem, daži no tiem bija smieklīgi, citi - izsmalcināti un nedaudz skumji. Lai gan ne visas striptīzdejotājas ir prostitūtas, dažas tādas ir, un, likās, tieši šo akcentu bija izdarījuši izrādes veidotāji. Eleganti un izaicinoši dejotājas atbrīvojās no drēbēm, un nebija iespējams ignorēt to, ka viņu tiešā mērķauditorija bija vīrieši, netiešā - pateicoties mākslas atvēsinošajam pastarpinājumam - visi klātesošie, kas bija ieradušies uz šo izrādi.

Pēc priekšnesuma noskatīšanās mēs izgājām uz ielas un mūs apņēma skaņas un krāsas, kas raksturīgas lielpilsētai šajā diennakts laikā. Es ierosināju aiziet kaut ko iedzert, bet tādā bārā, kas atbilstu mūsu tā brīža noskaņojumam. Jā, kādā bārā ar stieni, pajokoja mans draugs. Mēs vēlreiz pagājām garām izrādes plakātam: Nichtshade, kas nozīmē nakteni. Tas ir visumā necils augs ar indīgām ogām, un vēl to dēvē par raganzālīti. Tad es pajautāju, vai draugs nevēlas pie reizes apskatīt arī Sarkano lukturu ielu. Nu, ja jau esmu Amsterdamā, viņš atbildēja.