Pauls Bankovskis: Drēbes jeb Ādama tērps (10)

2007. gada 28. februārī, plkst. 15:17

Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)
Sērija "Mīts", Jāņa Rozes izdevniecība, 2006

ČETRI

Tā nu viņš tur gulēja, radīts pēc mana ģīmja un līdzības, un gaidīja savu sievu. Cilvēku, par kura eksistenci vēl pirms brīža nebija pat nojautis.

Protams, nepazīstamu un nekad nesastaptu ļaužu visā pasaulē ir bez skaita - tas jau nu būtu par daudz prasīts, lai viņš paturētu prātā un sirdī kaut vai tūkstoti cilvēku. Tomēr šī taču bija viņa sieva, cilvēks, kura dēļ vīrs atstāj tēvu un māti, cilvēks, ar kuru kļūst par vienu miesu.

Par vienu miesu, par vienu miesu, par vienu miesu, viņš domās atkārtoja. Viņa miesa šajā brīdī bija saplūdusi tajā nelielajā ādas, asinsvadu un nervu izaugumā, kas satilpa viņa plaukstā. Nez, kāda gan viņa būs, Ādams prātoja. Viņš apzinājās, cik šī doma absurda, - par savu sievu viņš

Nez, varbūt viņa būs tāda kā sieviete, kas nāca pie krustvārdu mīklu opja? Tāda neliela auguma, kalsna, ar šauru seju, izteiksmīgām acīm un degunu. Un melniem matiem? Vai varbūt tomēr tāda kā tā māsiņa? Mazliet apaļīga gaišmate ar allaž sārtiem vaigiem un maigām rokām?

Viņš aizvēra acis un mēģināja izvēlēties. Viņš centās iztēloties. Un tieši tad atvērās durvis, palātā ienāca sieviete un līgoja tieši pie viņa.

Ādams vēlreiz žigli aizvēra un tad atkal iepleta acis. Nē, tas vienkārši nebija iespējams! Viņa apziņā gan atplaiksnīja vāra nojausma, ka varbūt šo būtni viņš kādreiz kaut kur jau ir sastapis, ka viņi bijuši pazīstami, droši vien pat tuvi. Taču tas bija viss, ko viņš juta. Nu un vēl, protams, arvien augošas šausmas. Vai šī ir kauls no viņa kaula, miesa no viņa miesas? Tā jau nav sieva, bet vīrene kaut kāda!

Veicot nelielo attālumu no durvīm līdz viņa gultai, ienācējas sejā uzziedēja plats smaids. Ak kungs, vai tiešām viņam ar šo sievieti varētu būt kaut kas kopīgs? Kopā nodzīvota dzīve? Mājoklis? Maltītes? Sarunas vakaros? Bērni? Kaut kādas atmiņas par ceļojumiem, laimīgiem brīžiem? Nu labi, atmiņu vairs nav, vismaz tas nu būtu nokārtots.

Viņš saprata, ko šī sieviete viņam atgādina. Šis izplūdušais, bumbierim līdzīgais ķermenis, puķainās, uz leju sašaurinātās biksēs ievilktās īsās kājeles, lempīgā smilšu krāsas vējjaka ar kapuci, mezglā saņemti pelēki sirmi mati, apaļīgā un, kā parasti mēdz sacīt, labsirdīgā seja, kurā, netaupot košas krāsas, bija iezīmētas acis un lūpas. Kājās sandales - tētīt, viņa ziemas laikā staigā apkārt sandalēs -, pelēkas adītas kapzeķes un brūnas iešļūcenes.

Šī sieviete Ādamam atgādināja viņa māti.

- Nu sveiks! - viņa starodama notrallināja un smagi noslīga uz Ādama gultas malas. Rokā viņai bija paprāva ar eksotisku augļu fotogrāfiju apdrukāta polietilēna ķesele. Ādams ar nepatiku ievēroja, ka burzījumu vietās maisam nodilusi krāsa. Nu jau viņš zināja, ka arī tas iespiedīsies viņa atmiņā. Ar izjūtām, kas viņu pārņēma, ieraugot šo sievieti, būs krietni vien sarežģītāk. Lai gan var būt, ka tomēr nē, jo vienīgās viņa izjūtas bija pagalam vienkāršas un saprotamas - tās bija šausmas. Un cerība, ka arī šis ir tikai sapnis, tāds pats sapnis kā tas par tām čūskām.

- Nu, kā ir? Kā jūties? - viņa mundri vaicāja. - Dakteris man šorīt zvanīja un teica, ka varot braukt tev pakaļ. Tu jau pats esot bijis sataisījies uz mājās iešanu, ko? Kas tev bija lēcies, ko? Viņš jau man teica, ka drusku jocīgs tu esot palicis. Ar galvu. Kaut kādus pigorus varot sagaidīt. Bet tas pāriešot, tas neesot nekas briesmīgs, ja?

- Nē, nē, tas nekas nav, - Ādams piekrita.

- Tu tomēr izskaties tāds bāliņš, ne? Novārdzis te pa to slimnīcu. Nebaro viņi tevi kārtīgi, vai? Nekas, gan es tevi ātri dabūšu uz pekām. Vai ne, ko?

Ādams neatbildēja. Viņš saprata, ka mājās atgriezties viņam nepavisam vairs negribas. Tad jau labāk būtu palikt tepat, pie slimnīcas putrām. Un pie smukās māsiņas. Tiešām -- nez kas gan viņam no rīta bija uznācis, kad viņš - kaut vai pliks - bij gatavs mesties prom?

- Es tev te tavas drēbītes atnesu. Tepat pārģērbsies? Man tev palīdzēt? Ko? Tu vispār klausies, tu dzirdi, ko es tev saku?

- Jā, - Ādams nomurmināja un uzslējās sēdus.

Drēbītes. Sieva viņam bija atnesusi flaneļa kreklu ar violetām rūtīm, izstaipītas džinsas ar atkārušos pakaļu, brūnu adītu jaku ar lielām pogām, biezas zeķes ar salāpītiem papēžiem un pļudurīgas apakšbikses.

Viņš turpat pie gultas izlobījās no slimnīcas pidžamas un jau otro reizi šajā dienā palika pilnīgi kails. Tāds viņš tur stāvēja un raudzījās uz gultā saliktajām drēbēm.

- Nu, ko stāvi pliks kā zirnis? Ģērbies. Saķersi vēl kaut kādu zarazu. Tagad visādi vīrusi apkārt klejo. Oi, kā viņi tevi te sagraizījuši! Vai sāpēja arī? Un tagad? Kā ir tagad?

- Es nezinu. Es neatceros, - Ādams klusām noteica un domīgs knibināja ciet krekla pogas.

- Nu tad novēlu jums uzrakstīt vēl daudzas grāmatas, - atvadoties Ādamam teica dakteris Akibs.

- Paldies jums, dakter, milzīgs paldies, ka viņu salāpījāt, - čiepstēja sieva un vilka Ādamu uz durvju pusi. Viņam nepatika, kā pārvērtās sievas balss, kad viņa runāja ar dakteri. It kā ar dakteri būtu jārunā citādā balsī nekā ar viņu.

Tagad arī Ādamam mugurā bija netīri pelēka vējjaka ar tikpat netīri dzeltena auduma iešuvēm. Galvā sieva viņam bija uzmaukusi paplukušu ausaini. Kājās bija nošķiebti puszābaki ar rāvējslēdzēju.

- Paklau, ko viņš tur teica par grāmatām? - Ādams nesaprata. - Par kādām grāmatām?

- Nu, to viņš vairāk tā kā pārnestā nozīmē.

- Kā tas ir - pārnestā nozīmē?

- Kā lai tev to pasaka… vienu grāmatu tu taču esi sarakstījis. Vai tad to arī tu neatceries, ko?

- Nē, neatceros, - Ādams nopūtās.

- Tad man tev jājautā - ko tu vispār atceries? Ko?

- Es nezinu, - viņš teica. - Es tiešām nezinu.

Ārā bija sācis snigt, puteņot. Salts vējš trieca sniegpārslas tieši sejā. Tomēr labi, ka ir tās drēbes, viņš sprieda. Tagad skriet plikam būtu tā kā drusku par traku.

- Eu, kur tu iesi? - sieva viņam uzsauca un apstājās.

- Uz mājām.

- Neies taču kājām. Es tev atbraucu pakaļ ar mašīnu.

Mašīna bija rūsas saēsts dzeltenīgi oranžs žigulis.

- Nezināju, vai maz izdosies šorīt pielaist. Tomēr aizgāja gan, - sieva čaloja. - Nu, ko stāvi, kāp iekšā!

Aizmugurē vietas nebija - viss sēdeklis nokrauts ar kaut kādām burkām, maisiem un paunām.

Mašīnā smirdēja pēc benzīna un ieskābušām lupatām.

- Nemaz nezināju, ka mums ir mašīna un ka tu proti braukt, - viņš teica. Un iesmējās, lai teiktais izklausītos pēc joka.

- Nu viens vienīgs negals ar tevi. - Sieva saliecās uz priekšu un pa aizsvīdušo vējstiklu centās cauri putenim saskatīt ceļu ārā no slimnīcas teritorijas. - Tad jau tu droši vien daudz ko neatceries. Bet, ja tu neatceries, saki droši. Saki visu, nebaidies. Kaut kā taču tev jāmēģina to visu restaurēt, ko?

- Jā, es neatceros. Daudz ko neatceros. Piemēram, zini… es neatceros, kā tevi sauc.

- Ej nu ej! - sieva viņu vērīgi uzlūkoja, tad jautri iesmējās un uz brīdi pat atlaida stūri. - Nestāsti!

- Bet tā tas ir. Skaties labāk uz ceļu!

- Bet mani, mani pašu tu vismaz atceries?

- Tevi? Jā, tevi es tomēr atceros, - Ādams sameloja. Nez, kāpēc gan viņam pietrūka drosmes pateikt, ka neatceras? Varbūt viņam šķita, ka tas viņai nebūs patīkami un līdz ar to nelāgi būs jājūtas arī pašam? Reiz jau tieši tā bija noticis. To Ādams zināja pilnīgi droši. Reiz viņi jau bija braukuši mašīnā, un viņš nepateica kaut ko ļoti, ļoti svarīgu. Tikai tāpēc, ka…

- Nu tad jau nav tik traki.

- Bet pasaki - kāds ir tavs vārds?

- Nu Lilita tak! Tā kā tāds joks.

- Lilita, - Ādams atkārtoja, mēģināja pasmaidīt, un viņam likās, ka šādu vārdu viņš izrunā pirmo reizi mūžā.

Kādu brīdi viņi brauca klusēdami. Mašīnas pa piesnigušajām un glumajām ielām virzījās gliemeža gaitā. Krustojumā divas bija saskrējušās, jau tā gausā satiksme apstājās pavisam.

- Paklau, uz kurieni mēs braucam?

- Uz mājām.

- Bet… - Ādams mirkli apsvēra, vai teikt vai neteikt, - …vai tad mūsu mājas nav uz otru pusi?

Uz to pusi, kurp viņš bija nogriezies no rīta, kad kails izskrēja pa slimnīcas vārtiem.

- Nē, nudien, ar tevi ir pavisam traki. Tevi jau nevarēs laist ārā no mājas, aizblandīsies nez kur, - sieva sacīja.

Ādamam vairs nebija ne mazākās vēlēšanās vaicāt vai uzzināt vēl kaut ko. Ja jau viņa pagātne tik neparedzama un nepatīkamu pārsteigumu pilna, labāk tajā vispār nerakties.

Lilita paziņoja, ka viņi esot galā, un bija jākāpj laukā no mašīnas. Ādams knosījās savā vietā un nesekmīgi mēģināja atvērt mašīnas durvis. Viņš raustīja vienu kloķīti, otru, piespieda melnu podziņu un atrāva spīdīgu verķīti, kas izrādījās pelnutrauks. Viņš pat kaut kā pamanījās nolaist nosvīdušā loga stiklu, taču durvis atvērt neizdevās, līdz kamēr viņam no ārpuses palīdzēja sieva. Cenzdamies izlikties, ka nekas īpašs nav noticis, viņš beidzot izrāpās no mašīnas, sabāza rokas kabatās un atgāza galvu. Sejā krita pārslas, viņš mēģināja apziņā sataustīt kaut vārgu atmiņu pavedienu, kas viņu saistītu ar šo vietu. Ar bedraino un šauro celiņu, kas gāja gar mājas priekšu. Ar asimetrisko lieveni. Ar pagraba logu, kurā kāds bija nolicis trauciņus klaiņojošiem kaķiem. Ar atsperē iesietajām ārdurvīm, kuru atvēršanai bija jāzina ciparu kods. Ar finiera plāksni durvju stikla vietā. Ar pastkastītēs sastumtajām sarkandzelteni košajām reklāmas lapiņām, uz kurām rakstīts: «Cenu paradīze». Ar grabošajām lifta durvīm. Ar lifta kabīni un pogām, kuras kāds bija mēģinājis dedzināt. Taču nekāda atmiņu pavediena nebija. Nebija itin nekā, kam pieķerties un kas kā tādam Minhauzenam viņam ļautu pašam sevi aiz matiem izvilkt no aizmirstības.

- Ko tu to mēli bāz ārā? - sieva pārtrauca viņa domu gaitu.

- Ko? - viņš vaicāja.

- Mēli, es prasu. Tu stāvi, un mēle ārā.

- Es nezinu. - Viņš paraustīja plecus un juta, ka nosarkst. - Laikam aizsapņojos.

Viņi uzbrauca līdz augšējam stāvam. Lilita atslēdza metāla durvis. Te nu Ādamam vajadzēja justies kā mājās. Atstājis zābakus, jaku un cepuri priekšnamā, viņš kā apmāts lēnām gāja no vienas istabas nākamajā un meklēja. Kaut ko, nezin ko. Lilita viņam sekoja un uzmanīgi vēroja.

- Es, piemēram, biju aizmirsis, ka mums ir tik liels dzīvoklis, - viņš domīgi teica. - Kāpēc mums ir tik liels dzīvoklis? Vai tur ir vēl arī otrs stāvs?

- Tur ir mana darbnīca, - Lilita paskaidroja.

- Darbnīca?

- Man to piešķīra vēl padomju laikā, mākslinieku darbnīca.

- Tad tu esi māksliniece?

- Nu jā. Tu taču teici, ka mani atceries, ko?

- Tevi? Jā, pareizi, es atceros tevi. Bet es biju aizmirsis, ka tu esi māksliniece. Un ko tu dari? Kas tā ir par mākslu?

- Nāc paskaties. Ko ta’ es tev te tā stāstīšu, - viņa sacīja un uzkāpa otrajā stāvā. Ādams sekoja.

Viņi nonāca lielā un dzestrā telpā ar augstiem griestiem un logu pa visu sienu. Aiz loga bija mežs. Zilganpelēkas priežu galotnes. Un sniega baltums, cik vien tālu sniedzās skats. Bija jauki to uzlūkot, un Ādams aizturētu elpu raudzījās, kā vējš virs meža griež sniega vērpetes.

- Nu, redzi, - vērošanu iztraucēja Lilita. Viņa cilāja turpat pie sienas saslietas gleznas. - Te ir šādi tādi mani darbiņi. Šie gan nav paši jaunākie. Bija arī daži no pēdējā laika, bet tos es vakar aizvedu uz galeriju.

Ādams apstulbis raudzījās uz apgleznotajiem audekliem - košās krāsās ar ekspresīviem triepieniem gleznotiem plikņiem, kas visi kā viens atgādināja pašu Lilitu. Taču gleznās, palikusi bez drēbēm, viņa izskatījās vēl atbaidošāka, gluži vai bīstama. Un nelīdzēja pat tas, ka gleznās viņa sevi bija centusies atainot krietni vien jaunāku, - kaut kas draudīgs bija pašā viņas bālajā kailumā. Īpaši nepievilcīga un baiga Ādamam šķita glezna, kurā kaila Lilita bija attēlota zirga mugurā. Un, kaut gan zirgs bija spēcīgs un muskuļots, likās, ka viņa mugurā sēdošā sieviete ar saviem baltajiem apaļumiem izsūc nabaga lopiņam spēkus un pēc brīža tam būs jāsaļimst. Ādams aizvēra acis un centās elpot dziļi un mierīgi. Kā gan esmu varējis iemīlēt kādu, kas glezno tik atbaidošas gleznas? - Ādamam prātā pazibēja skumja doma, ko vēl skumjāku vērta tas, ka viņš par to tūdaļ pat nokaunējās.

Vai vispār ir iespējams atgriezties? Vai tas varētu izdoties? Atgriezties laikā, kad viņš šo sievieti mīlējis? Un saprast, kā gan tas noticis? Kāpēc viņam ir gribējies iekļūt viņas pasaulē un ielaist viņu savā? Jo mīlestība taču ir tad, kad tu otru ielaid pie sevis.

Tieši šajā brīdī, iespējams, viņš beidzot godīgi pats sev atzina, ka labprātāk tā arī būtu palicis bez pagaisušajām atmiņām un sācis visu no jauna. Diemžēl tas nebija viņa varā. Tas nav neviena cilvēka varā.

- Jā, interesanti. Smuki, - viņš noteica par gleznām un atkal pievērsās ainavai aiz loga.

Un redzēja to labu esam.