Mārgareta Atvuda: Pēnelopiāde (7)

2007. gada 27. februārī, plkst. 23:34

Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
Sērija "Mīts", Jāņa Rozes apgāds, 2005.

XIX

Prieka smilksti

Kurš varētu apgalvot, ka no lūgšanām ir kāds labums? Bet kurš varētu apgalvot pretējo? Es iztēlojos dievus niekojamies Olimpā, vārtāmies nektārā un ambrozijā un degošu kaulu un tauku smaržā, palaidnīgus kā desmitgadīgu puišeļu baru, kuriem ir daudz vaļas un rokās ticis slims kaķis, ar ko spēlēties. “Kura lūgšanas mēs šodien uzklausīsim?” viņi cits citam vaicā. “Metīsim kauliņus! Šim te — cerības, tam tur — izmisums, un, ja reiz esam ķērušies pie tā, tad varbūt izpostīsim tās tur sievietes dzīvi, pieņemot vēža izskatu un pārguļot ar viņu!” Manuprāt, daudzu viņu nerātnību iemesls ir garlaicība.

Divdesmit gadus manas lūgšanas netika uzklausītas. Bet beigu beigās uz to vienu atbildēja gan. Es tik tikko biju izpildījusi ierasto rituālu un noraudājusi ierastās asaras, kad pagalmā iešļūca Odisejs.

Šļūkšana, protams, bija daļa no izlikšanās. Es pat nedomāju, ka viņš varētu rīkoties citādi. Acīmredzot viņš bija izvērtējis stāvokli pilī — preciniekus un to, kā tie šķērdēja viņa mantu un plānoja ar viltu nogalēt Tēlemahu, kā izmantoja kalpoņu seksuālos pakalpojumus un kā bija nolēmuši nolaupīt sievu, un prātīgi izlēmis, ka viņam nevajadzētu vienkārši iesoļot pilī, paziņot, ka ir Odisejs, un tad pavēlēt tiem atstāt telpas. Ja viņš būtu mēģinājis kaut ko tādu izdarīt, tad desmit minūšu laikā būtu līķis.

Tāpēc viņš bija pārģērbies par vecu, netīru ubagu. Viņš varēja paļauties uz to, ka lielākajai daļai precinieku nebija ne jausmas, kāds viņš izskatās, jo laikā, kad viņš aizkuģoja, viņi bija vēl pārāk mazi vai pat vēl nebija dzimuši. Viņš bija tīri prasmīgi pārģērbies — es cerēju, ka grumbas un plikpaurība ir daļa no maskas, bet nav īstas, — taču man jau radās aizdomas, tiklīdz ieraudzīju platās krūtis un īsās kājas, bet mana pārliecība nostiprinājās, kad izdzirdēju, ka viņš vienam kareivīgam brālim lupatlasim esot nolauzis sprandu. Tas bija tieši viņa stilā: nepieciešamības gadījumā rīkoties slepus, taču viņš nekad nebija pret klajiem uzbrukumiem, ja bija drošs par savu uzvaru.

Es neizrādīju, ka esmu visu sapratusi. Tas viņam varēja būt bīstami. Un tāpat arī, ja vīrietis lepojas ar savu maskēšanās māku, tad tikai dumja sieva atzītu, ka ir viņu pazinusi: nekad nav prātīgi nostāties starp cilvēku un viņa paša priekšstatiem par savu gudrību.

Tēlemahs par šo viltību zināja: to es arī sapratu. Viņš no dabas bija melīgs tāpat kā viņa tēvs, bet pagaidām vēl nebija šajā ziņā ieguvis īpašu veiklību. Kad viņš man stādīja priekšā šo it kā ubagu, mīņāšanās, stostīšanās un izvairīgie skatieni viņu nodeva.

Priekšā stādīšana gan notika tikai vēlāk. Vispirms Odisejs, precinieku nozākāts, pāris stundu pavadīja pilī okšķerēdams, tie viņu apņirdza un apmētāja ar priekšmetiem. Es diemžēl nevarēju savām divpadsmit kalponēm atklāt, kas viņš ir īstenībā, un viņas, kā allaž, bija rupjas pret Tēlemahu un pievienojās preciniekiem viņu zākās. Man teica, ka glītvaidze Melanto esot bijusi īpaši dzēlīga. Biju apņēmusies iejaukties tad, kad pienāks īstais brīdis, un pateikt Odisejam, ka kalpones tā uzvedas, pildot manus rīkojumus.

Kad pienāca vakars, es tobrīd tukšajā zālē pieņēmu šo it kā ubagu. Viņš apgalvoja, ka viņam esot jaunas vēstis par Odiseju — savērpa ticamu stāstu un pārliecināja mani, ka Odisejs drīz pārnākšot mājās, un es lēju asaras un teicu, ka nespēju tam noticēt, jo ceļinieki gadu gadiem man to stāstījuši. Es gari un plaši apstāstīju savas ciešanas un ilgošanos pēc vīra, labāk, lai viņš to visu noklausās, kamēr ir pārģērbies par klaidoni, tā viņš drīzāk tam noticēs.

Tad es viņam paglaimoju, lūgdama padomu. Teicu, ka esmu apņēmusies iznest ārā Odiseja vareno loku, no kura viņš bija izšāvis bultu cauri divpadsmit apaļiem cirvju kātiem, kas bija nepārspēts sasniegums, un mest izaicinājumu preciniekiem, lai viņi mēģina to atkārtot, piedāvājot pati sevi par godalgu. Ar to taču tādā vai citādā veidā beigsies tā nepanesamā situācija, kurā man jādzīvo. Un ko viņš domā par šo plānu?

Viņš to atzina par lielisku.

Dziesmās teic, ka Odiseja ierašanās tieši tajā laikā, kad es izlēmu rīkot šo pārbaudījumu ar loku un cirvjiem, esot bijusi nejaušība vai, kā mēs tolaik to formulējām, — dievišķs plāns. Nu jums ir zināma vienkāršā patiesība. Es zināju, ka šis loka šaušanas triks ir pa spēkam tikai Odisejam. Es zināju, ka ubags ir Odisejs. Nekādas nejaušības tur nebija. Es to visu izdarīju ar nolūku.

Es sāku šim it kā noskretušajam klaidonim uzticēties un izstāstīju viņam savu sapni. Tas bija par manu balto zosu ganāmpulku, manis ļoti mīlēto zosu. Biju nosapņojusi, ka viņas laimīgi pagalmā knābā, bet tad pēkšņi viņām uzklūp milzīgs ērglis līku knābi un nogalina tās visas kā vienu, par ko es raudu un raudu.

Odisejs ubags sapni iztulkoja šādējādi: ērglis esot mans vīrs, zosis — precinieki, un tas pirmais drīz vien nokaušot tos pēdējos. Viņš neteica ne vārda par ērgļa līko knābi, manu mīlestību uz zosīm un izmisumu par to nāvi.

Šajā gadījumā Odisejs attiecībā uz manu sapni kļūdījās. Viņš tik tiešām bija tas ērglis, taču zosis nebija precinieki. Zosis bija manas divpadsmit kalpones, kā es drīz vien sev par neremdināmām ciešanām uzzināju.

Dziesmās no viena sīkuma iztaisa lielu lietu. Es pavēlēju kalponēm nomazgāt Odisejam dāvanu lūdzējam kājas, bet viņš atteicās, teikdams, ka varot atļaut sev kājas mazgāt tikai tādam cilvēkam, kas neizsmiešot viņu par to, ka esot tik salīcis un nabags. Tad es piedāvāju, ka šo darbu varētu veikt vecā Eirikleja, kuras kājām bija tikpat maz estētiskas vērtības kā viņējām. Viņa, nenojauzdama, kādu slazdu esmu viņai izlikusi, kurnēdama ķērās pie darba. Drīz vien viņa uzdūrās garajai rētai, ko pazina no tām daudzajām reizēm, kad bija tādā pašā veidā Odisejam pakalpojusi. Tajā brīdī viņa no prieka iesmilkstējās, apgāza bļodu un pielēja grīdu ar ūdeni, un Odisejs viņu gandrīz nožņaudza, lai viņa to nenodotu.

Dziesmās teic, ka es neko neesot pamanījusi, jo Atēna novērsusi manu uzmanību. Ja jūs tam ticat, tad noticēsiet visādām muļķībām. Patiesībā es uzgriezu muguru, lai neatklātu viņiem abiem, ka klusībā smejos par to, cik mans pārsteigumiņš lieliski izdevies.

No angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.