Redzējumi, Par bēgļiem

Janis Rozentāls "No kapsētas", 1897

Marija Golubeva: Bēgļu uzņemšana – kāpēc mēs varam būt ieguvēji

Pirms pāris nedēļām vienā no Latvijas ziņu portāliem bija amizants atgadījums: žurnālisti, gribēdami vēlreiz pabiedēt lasītājus ar bēgļu "plūdiem" un "invāziju", publicēja rakstu par to, ka kopā ar bēgļiem valsti var sasniegt eksotiskas slimības, bet ilustrācijai izvēlējas bildi ar pakistāniešu meiteni slimnīcā. Tā izrādījās Nobela prēmijas laureāte Malala Jusafzaja. Atgadījums pats par sevi ironisks – angļu valodā to sauc par poetic justice , jo kas gan var būt taisnīgāks par likteņa ironiju, kad bilžu redaktors pats izvēlējās tieši to bildi, kas visvairāk ilustrē redakcijas nostājas aprobežotību. Diemžēl šis individuālais poētiska taisnīguma gadījums nelīdz pret kopumā drūmo mediju ietekmi, kuras rezultātā sabiedrības izpratne par bēgļiem un to uzņemšanu Eiropā ir lielākoties vienpusēja un koncentrējas uz briesmām, ko bēgļi it kā rada sabiedrībai un iedzīvotājiem.

Par to, ka Latvijas mediji, stāstot sabiedrībai par bēgļu krīzi Eiropā, izmanto ne īpaši kvalitatīvus informācijas avotus un tiecas pēc sensācijām, kas uzrunā cilvēku instinktus, nevis sirdi un prātu, ir rakstīts jau daudz. Mazāk tiek runāts par sensāciju sekām. Tomēr neliels ieskats valsts pārvaldes pārstāvju un viedokļu līderu rakstītajā par šo tēmu liecina, ka mediju radītie apokaliptiskie priekšstati par bēgļiem un migrāciju kā tādu draud samazināt tās priekšrocības un ieguvumus, ko var sniegt jaunu cilvēku ienākšana mūsu sabiedrībā. Galvenais no šiem ieguvumiem ir pašas sabiedrības spēja mainīties, adaptējoties mainīgajai pasaulei, ticēt saviem spēkiem pārvarēt krīzes un droši skatīties nākotnē.

Mediju regulāri izvēlētās drūmās ainas ar degošām mašīnām un dehumanizētajiem cilvēku pūļiem var negatīvi ietekmēt arī mūsu valsts institūciju izvēli un rīcību bēgļu pieņemšanas jautājumā. Par drošu skatu nākotnē neliecina ne koalīcijas plosīšanās ap bēgļu pieņemšanas jautājumu un kvotām (visai saprātīgu līdzekli valstu savienībā, kur viena daļa no valstīm nemaz nesteidzas uzņemties atbildību par kopīgām problēmām vai apliecināt solidaritāti), ne valsts pārvaldes resoru mēģinājumi pārlikt atbildību par bēgļu integrāciju uz citiem.

Sensacionālie priekšstati par bēgļiem kā bezpersoniskiem tumsoņām, kuri alkst vienīgi pēc pabalstiem, lai atbrīvotu laiku terorismam un mūsu kultūras graušanai, tikai nedaudz piesegti ar korektiem formulējumiem, vietām atspoguļojas arī Latvijas valsts pārvaldes veidotajā un kopumā visai konstruktīvajā rīcības plānā personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošanai un uzņemšanai Latvijā.

Jau no paša sākuma bēgļiem sniedzamās informācijas izvēle liecina: mēs viņiem vispirms pateiksim, ko pie mums darīt nedrīkst un par ko viņus sodīs. Runājot indikatīva plāna vārdiem, atlases vizītes laikā ir paredzēta "vispārējas informācijas sniegšana par sociālās dzīves aspektiem, kultūru, valsts iekārtu... sodiem (tajā skaitā aizliegta vardarbība pret sievieti (laulības pārkāpumu gadījumos neseko sankcijas), pret bērniem (aizliegti noziedzīgi rituāli, kropļošana))". Saskaņā ar plānu šai informācijai sekos vienīgi bēgļu apgaismošana par dienvidniekiem nepiemēroto un maigi bīstamo Latvijas dabu: "indīgas dabas veltes, dzīvnieki, kā sadzīvot ar aukstumu". Tāpat paredzēta informācija par Latvijā dzīvojošajām tautībām un pārstāvētajām reliģijām. Nekur pie sniedzamās informācijas nav atrodama, piemēram, Latvijas tautsaimniecības struktūra vai informācija par profesijām, kurās trūkst darba roku, kā arī informācija par diskriminācijas aizliegumu darba tirgū. Tāpat netiek pieminēts tas, ka Latvijas skolas (saskaņā ar starptautiskā salīdzinošā pētījuma PISA datiem) piedāvā diezgan vienlīdzīgu pieeju izglītībai – jebkurā gadījumā vienlīdzīgāku nekā, piemēram, Austrijā un Vācijā.

Sliktas ekspektācijas ne tikai demonstrē aizspriedumus, bet arī (kas ir daudz sliktāk) ierobežo konstruktīvas politikas izvēles. Daudz laika sabiedriskajās diskusijās, tai skaitā ar valsts pārvaldes pārstāvju dalību, tiek veltīts tam, ka nepateicīgi patvēruma meklētāji, ļoti iespējams, tikai izmatos Latviju kā tranzīta zonu un pēc iespējas ātrāk dosies pārtikušu valstu virzienā. Šīm apgalvojumam (kas, starp citu, nesen dzirdēts arī no katoļu arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča) parasti seko nopūtas – mēs taču neko nevaram izdarīt, lai labotu situāciju.

Varam gan. Ja mūsu mērķis ir nevis tikai negribīgi pakļauties ES sabiedroto spiedienam, bet saskatīt šajā krīzē arī jaunas iespējas, mūsu valsts var ieguldīt līdzekļus bēgļu uzņemšanā ar mērķi pierādīt, ka Latvija ir atvērta, draudzīga valsts, kura piedāvā labas izglītības, individuālās attīstības un darba iespējas, kurā valda brīvība un radošums un kurai vidējā termiņā un ilgtermiņā būs vajadzīgi jauni cilvēki. Ka Latvijas daba ir ne tikai indīgas veltes un aukstums, bet arī plaši meži un tīras pludmales, neizsakāms skaistums, klusums un miers. Piedāvājot bēgļiem reālas iespējas ātri un kvalitatīvi apgūt valodu, atrast darbu, panākt jau esošās izglītības atzīšanu vai iegūt jaunu kvalifikāciju, kā arī iekļauties sabiedrībā un baudīt kultūru, dabu un Latvijas kopumā visai labo dzīves kvalitāti, mēs varam izdarīt ko vairāk: kļūt nevis par īslaicīgiem patvēruma meklētāju tranzīta administratoriem, bet par ieguvējiem. Bēgļu patiesa, nevis formāla integrācija var izrādīties labs iemesls pārskatīt, kā darbojas mūsu pašu sociālā infrastruktūra. Nepieciešamība mainīties un pielāgoties jaunajiem cilvēkiem nāks par labu gan Latvijas skolām, kurām pašlaik dažreiz ir grūtības bez aizspriedumiem pieņemt no Īrijas un Lielbritānijas atbraukušos latviešu bērnus, gan Latvijas sociālajiem dienestiem. Arī darba devēji, visticamāk, saskatīs jaunas iespējas, ko sniedz jaunu cilvēku ienākšana darba tirgū ar līdz šim Latvijā ļoti retām kompetencēm – piemēram, arābu valodas prasmi.

Nevar teikt, ka šim rezultātam piemērotas pieejas nav iekļautas valdības akceptētajā "Indikatīvajā rīcības plānā". Daļa no tur paredzētajām rīcībām, iespējams, tuvinās mūsu sabiedrību šim optimistiskajam scenārijam. Visai apsveicama ir gatavība neatņemt pabalstu viena gada garumā pat tad, ja bēglis ir atradis darbu, lai neveicinātu nelegālu nodarbinātību. Tikpat apsveicama ir gatavība izveidot mehānismu kvalifikāciju atzīšanai un uzlabot izglītības sistēmā strādājošo starpkultūru saziņas prasmes.

Ir nepieciešams tikai atvadīties no bailēm, to vietā paļauties uz uzticamiem informācijas avotiem un saskatīt patvēruma meklētājos cilvēkus. Tad, iespējams, mūs sagaida pavisam cita nākotne, nevis tā, kas atainota ziņu portālu bildēs, – ar nolaistām priekšpilsētām, kuru iemītnieki nemīl savas patvēruma valstis.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Kisus Bite  

    2015. gada 28. oktobrī, plkst. 11:00

    Veselais saprāts aicina, kad pirmo reizi satiec cilvēku, pret viņu ir jāattiecas neitrāli. Pēc tam tavai attieksmei ir jābūt tieši tādai kādu uzvedību otrs demonstrē. Nepieļauj situāciju, kur tu ar savu labo uzvedību subsidē cūcīgu un necieņas pilnu otra uzvešanos. Neesi pozitīvais muļķis un memmītis, kuram var braukt augumā katrs, kam nav slinkums.
    Migranti demonstrē necieņu pret eiropieti. Cik racionāli ir ielaist savās mājās nadnieku?

  • nazis  

    2015. gada 5. oktobrī, plkst. 22:25

    Visas iespējas parasti slēpjas aiz vārdiem "negribas", "nepatīk" un līdzīgiem. Vai mums varētu būt izdevīga bēgļu uzņemšana? Protams varētu (pagātnē), var būt vēl ir, bet ja kavēsimies, tad vairs nē. Vācija jau uzņem milzīgu skaitu, uzņem Zviedrija un vienmēr ir centusies uzņemt visus un pēc iespējas vairāk, pašlaik ļoti daudz izceļo uz Somiju. Ja mēs gribējām vai gribam gūt kādu labumu no šīs cilvēkresursu pārdales, ko izraisa karš, tad jau šodien mūsu ierēdņiem vajadzēja atrasties Itālijā un Grieķijā meklējot starp tur ieceļojušiem bēgļiem labi izglītotus cilvēkus, kas prot sazināties kaut vai angļu jeb kādā citā mums saprotamā valodā, un aicināt viņus uz Latviju. Ir jārīkojas aktīvāk. Lai iegūtu kādu labumu no kāda pasākuma, ir tajā arī jāiegulda gan līdzekļi, gan darbs. Ja to nedarīs, tad tas būs tikai apgrūtinājums.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2013. gada 17. jūnijā, plkst. 7:06

    Reinis Lazda: Liepājas metamurgs (4)

    Dinozaurs ir laba līdzība, lai runātu par šo uzņēmumu, kura saimniekošanas metodes nav gājušas līdzi laikam. Kamēr tirgū ir pieprasījums pēc ražotā produkta vai pakalpojuma, tikmēr ir viegli strādāt, kā pagadās.

  • 2014. gada 17. janvārī, plkst. 7:01

    Agita Cāne: Sākas "Lielā lasīšana"

    19. janvārī LTV1 sāk jaunu televīzijas šovu ar nosaukumu "Lielā lasīšana". Šī šova laikā līdz 16. novembrim publiskā balsojumā, strīdos un viedokļu apmaiņā tiks noskaidrota latviešu lasītāju mīļākā grāmata.

  • 2013. gada 9. septembrī, plkst. 23:09

    Santa Remere: Ļaunīga prieka pilna izrāde (1)

    Smukā, nu jau puskailā meitene lien uz vēdera pa slapjo gumijas segumu, un berze, kas rodas, viņas kailajām krūtīm saskaroties ar slapjo gumiju, arī ir šīs izrādes teksts.

  • 2012. gada 24. septembrī, plkst. 8:09

    Sandris Rakauskis: Sasniedzamie ideāli (3)

    Mūsdienu skola nevarēs efektīvi darboties bez sabiedrības atbalsta, tādēļ tagad ir vislabākais laiks, kad mērķtiecīgi plānot, kā krietni plašāk atvērt skolas durvis sabiedrībai.

  • 2015. gada 14. augustā, plkst. 6:08

    E. F. Kuks: Še tev mana sērkociņu kastīte

    mēs stādām cilvēkus kā kokus priekšā un pakaļā dīgst cilvēki kā koki un tie jācērt lai neizaug par garu

  • 2014. gada 15. oktobrī, plkst. 7:10

    Tatjana Hramova: Slima mūžība

    Būs apmācies laiks, brīžiem nelieli nokrišņi. Gaisa temperatūra svārstīsies ap nulli. Valsts austrumos vietām uzspīdēs saule un rietumos gaidāms sniegs. Bet viņa sēž pašā vidū – starp rietumiem un austrumiem –, un šeit viss vienmēr svārstās ap nulli.

  • 2012. gada 26. septembrī, plkst. 8:09

    Elmārs Seņkovs: Ko es darītu bez skatītājiem?

    Vienīgais, kas visus kopīgi saista, ir emocionālas lietas - lietas, kas visus skar vienādi: emocijas, mīlestība, naids. Tas visiem ir kopīgs. Un to jaunieši saprot.

  • 2016. gada 1. februārī, plkst. 13:50

    Agnese Neija: Profesionalitātes evolūcija

    Pievienojot mūsmāju grāmatu plauktam nule iznākušo Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izdevumu "Iepazīsties ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju!", atskārtu, ka attiecībā uz muzeju izdevumiem bērniem šobrīd vērojams zināms attīstības ceļš ar savu modi, tendencēm, savu iespēju apzināšanos, redzējumu un virzību uz patērētāju.



Kultūras Ministrija
vkkf