Komentārs

Māris Zanders: "Politiska iejaukšanās" – interesants vārdu savienojums...

Ņemot vērā, ka, parādoties mēģinājumiem izglītības procesam "piekabināt" zināmu versiju par "vērtībām", esmu par šiem mēģinājumiem (diemžēl veiksmīgiem) kritiski izteicies (arī šajā portālā), neuzskatu par vajadzīgu iztirzāt konkrētu politiķu reakciju par Krivades dzejoli. Tizlošanās. Tomēr kopumā debates par notikušo var būt pamats pārdomām par to, kā mēs saprotam politiku un politiķus.

Tātad publiskajā telpā dominējošais uzstādījums skan, ka politiķi nedrīkst iejaukties izglītības saturā (pieļauju, tas tiek attiecināts arī uz kultūru).

Vispirms derētu tikt skaidrībā ar jēdzienu "iejaukšanās".

Vai politiķim kā privātpersonai ir tiesības publiski dot savu vērtējumu? No vienas puses, ir, jo pretējā gadījumā veidojas tāda dīvaina diskriminācija. No otras puses, ir nojauta, ka politiķa paustajam ir lielāks svars, līdz ar to viņam pret savu domu paušanu vajadzētu izturēties īpaši uzmanīgi. Man gan liekas, ka sabiedrības vairākuma viedoklis (te neapspriedīsim, cik pamatots) par politiķiem ir tik nelāgs, ka nekāda lielāka svara nav un viņu izteikumi pat var panākt pretējo. Jebkurā gadījumā manā versijā arī politiķis var izteikties (no instrumentālā viedokļa tas ir pat labi – uzzinām viņa domas).

"Iejaukšanās" var izpausties arī tā, ka viedoklim seko konkrētas darbības kā konkrētajā gadījumā (mēra rīkojums pārbaudīt, kādi mācību materiāli tiek izmantoti Rīgas skolās utt.). Vērtējums šādai iejaukšanās formai publikas runātīgākajā daļā (būsim atklāti – vairākuma viedokli mēs nezinām) ir viennozīmīgi noraidošs. Sākot ar satrauktām runām par cenzūras atgriešanos, beidzot ar šī teksta autora īdzīgo apzīmējumu "tizlošanās".

It kā viss skaidrs, tomēr, ja šo viennozīmīgumu paķidājam, rodas daži jautājumi. Pirmkārt, ar savu strikto "rokas nost!" mēs pieņemam, ka līdzīgi domā sabiedrības vairākums. Ņemot vērā, ka jebkuri izteikumi par šī vairākuma viedokli ir minējumi, reāli mēs varam saskarties ar politiķa pretargumentu, ka, lūk, viņa vēlētāji domā līdzīgi kā viņš, un kādēļ lai viņš rīkotos pretēji viņa vēlētāja pasaules skatījumam. Savukārt, ja mēs atcērtam, ka tas nav arguments, jo viņa vēlētājs domā nepareizi, tad esam iebraukuši auzās, jo varam sagaidīt apgalvojumu, ka lielie iecietības teicēji paši rīkojas pretēji sludinātajam.

Kāds no politiķiem var lietot arī šādu argumentu: ja jūs (vēlētāji) paģērat, lai mēs (politiķi) ne tikai pārdalām budžeta līdzekļus, bet arī sekojam to izlietojumam, kādēļ šī prasība, kas bieži atskan, piemēram, ceļu būves vai IT projektu kontekstā, kaut kā apgriežas par 180 grādiem, ja runa ir par izglītību un kultūru. Atbildot uz šādu argumentu, mēs no sirds bļaujam par demagoģiju, tomēr kopumā esam ievilināti bezjēdzīgos strīdos par izglītības satura (arī kultūras) īpašo raksturu, uz kuru tradicionālo lietderīguma kritēriju sistēma neattiecas utt. Spriežot pēc tā, kā savulaik beidzās radošo profesiju pārstāvju mēģinājumi paskaidrot, cik bezjēdzīgi ir mēģinājumi kultūras funkcijas vērtēt pēc kaut kādas vispārējas punktu sistēmas, labāk nesākt.

Turpinot dažu, kā smejies, klasiķu domāšanas līniju, viedokļa formulēšanā, komunikācijā vienmēr ir noteiktas demagoģijas un vardarbības elementa klātbūtne. Ņemot vērā, ka politiskās retorikas laikā šī klātbūtne ir izteiktāka, mēs, rupji sakot, nekad nepārkliegsim politiķus. Dzejnieks (piemēram) runā ar savu darbu starpniecību, viņam nav jāmēģina kaut kas pierādīt svešā retorikas laukā.

Īsi sakot, plosīšanās ar dzejoli un līdzīgiem gadījumiem manā skatījumā ir dažādās valodās runājošu, turklāt jau sarunas iesākumā savstarpēji nelabvēlīgi noskaņotu indivīdu žestikulācija.

Vai tas nozīmē, ka izteikties nav jēgas?

Un te jāatgriežas pie piezīmes par politiķu paustā reālo ietekmi. Teorētiski vajadzētu būt tā: ja likumdošana iejaukšanās mēģinājumus automātiski bremzē, tad, rupji sakot, vajadzētu būt vienalga, ko kāds politiķis tādu vai citādu iemeslu dēļ klāsta. Nervozā reakcija konkrētajā gadījumā uzrāda, ka nav pārliecības par šāda modeļa nostiprinājumu, toties ir aizdomas, ka politiķiem ir iespēja kādu jautājumu ietekmēt, pat ja no likumdošanas viedokļa tam tā nevajadzētu būt.

Konkrētajā gadījumā Ušakovam tiesības rosināt pārbaudi ir, tomēr ideālajā modelī vajadzētu būt tā, ka – es improvizēju, protams, – skolas x direktors (un tālāk pa hierarhijas ķēdi uz leju) spēj spiedienam pretstāvēt. Acīmredzot mums nav pārliecības par profesionāļu un indivīdu neatkarību pašreizējā sistēmā.

Un te nonāku līdz kādam reti apspriestam, bet, iespējams, bīstamam mītam Latvijā. Daudzi no mums deklarē savu autonomiju no politikas un politiķiem. Izpausmes šādai deklarēšanai var būt dažādas: "es par to neinteresējos", "tāpat viņi tikai muld" utt. Tomēr izrādās, ka šī autonomija ir diezgan nosacīta – sistēma ir tāda, ka politika mūs ietekmē visnotaļ būtiski un vienlaicīgi mums ir aizdomas, ka efektīvu līdzekļu savas pozīcijas un interešu aizstāvēšanai nav. Respektīvi, mīta pamatā ir tas, ka mēs jaucam emocionālo attieksmi ("visi viņi...!") un reālo situāciju.

Piedāvātā versija (par autonomijas trūkumu) nav domāta kā kārtējā činkstēšana par "nenobriedušo demokrātiju" Latvijā utt. Dažādas grupas sabiedrībā cenšas uzspiest cita citai savas intereses arī citās Rietumu demokrātijās – piemēram, ASV strīdi par izglītības saturu ir bieža parādība.

Runa ir par to, ka sistēmas apraksts – piemēram, "parlamentārā demokrātija" – nenozīmē, ka indivīda autonomija ir kaut kas pašsaprotams. Man personīgi nesimpatizētu aicinājumi labākajās politaktīvisma tradīcijās "par savu autonomiju ir jācīnās ik dienu!", jo ir iespējami arī citi uzvedības modeļi. Līdz ar to rekomendācija no politiskās aktivitātes viedokļa vidēji slinkam pilsonim (t.sk. pašam autoram), kas izriet no aprakstītās jezgas, – ja runa ir par politisko izvēli (ko konkrētā partija saka par šo tēmu), ja runa ir par kādas prasības partijām uzturēšanu, raugāmies uz to, lai normatīvais tīklojums būtu maksimāli mazizmēra. Jo pieredze liecina, ka, jo vairāk "jaunrades" likumdošanā, jo ticamāka iespēja, ka parādīsies kaut kādas interpretācijas, ar kurām grūti cīnīties. Tā teikt, labāk apcirst problēmas saknē.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu.

    Kaķītis

Iesakām

  • 2017. gada 13. februārī, plkst. 5:03

    Roberts Rasums: Ievadot rūgtu mācībstundu (6)

    Dzīves ironiskā realitāte ir tā, ka vēlēšanās Tramps uzvarēja un nu tie ir demokrātu atbalstītāji, liberālās pasaules šķietamais avangards, kas dodas ielās, vicinot plakātus un kliedzot izteiksmīgas frāzes.

  • 2016. gada 25. augustā, plkst. 5:09

    Krists Auznieks: Es vispār esmu moralizētājs

    Par kora operas "NeoArctic" tapšanu mēs sarunājāmies ar jauno latviešu komponistu Kristu Auznieku.

  • 2016. gada 11. oktobrī, plkst. 5:24

    Silvija Radzobe: Grēka cena (3)

    Ja tevi vienu reizi izvaro, otrā reizē atplet kājas jau labprātīgi. Tāda mīkstčaulīgi liekulīga morāle, ko viegli attīstīt, ja runa nav par tevi pašu. Un vēl kā nekā – cildeni, jo ar kristietību saistīta.

  • 2012. gada 7. jūnijā, plkst. 8:06

    Kaspars Zellis: Cenzūra latviešu gaumē (10)

    1927. gadā Izglītības ministrijas paspārnē, par piemēru ņemot Veimāras republikā izdoto likumu par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītras literatūras, tika pieņemts līdzīgs likums un izveidota komisija.

  • 2016. gada 2. septembrī, plkst. 5:03

    Ina Strazdiņa: Es sākšu no sākuma

    Divpadsmit dievnamu kalnā,
    Taustos caur smilgām uz augšu.
    Vārti palika vaļā,
    Ja nu viņš nāk…

  • 2013. gada 6. decembrī, plkst. 1:21

    Tatjana Hramova: Mūri

    Saules gaismā viņu acis izskatās zeltainas, un viņi raud – vienmēr raud –, dzenot naglas manā sirdī. Paveicies tiem, kurus kupidoni nošauj ar savām bultām... Maniem kupidoniem rokās ir āmuri. Protams, kas gan cits viņiem var būt rokās?

  • 2012. gada 6. jūlijā, plkst. 9:07

    "Satori" aptauja: Manas vasaras grāmatas (10)

    Lai noskaidrotu, kādu grāmatu šovasar vajadzētu ielikt pludmales somā, ceļojumu koferī vai stopotāja mugursomā, kas varētu piepildīt un aizņemt visu vasaru, mēs aptaujājām latviešu tulkotājas.

  • 2013. gada 26. aprīlī, plkst. 8:04

    Liene Brizga-Kalniņa: “Viņi grib jautrību. Viņi grib rotaļu. Viņi grib nonsensu.” Dr. Seuss

    Dr. Seuss amerikānim ir tikpat svarīga identitātes daļa kā dzimte, rase, reliģija un kultūra. Grūti iedomāties, ka ārpus Amerikas kāds varētu nezināt tādu ASV popkultūras slavenību kā Mikipeli un viņa radītāju Disneju, taču Dr. Seuss, kura ietekme, lai arī nav tik masīva un komerciāla, tomēr definējoša, ir samērā tumša bilde.



Kultūras Ministrija
vkkf