Alekzandra Z. M.: "Aizzīmogotais triskelions"

Izdevniecība "Al Capone" klajā laidusi jaunas latviešu autores Alekzandras Z. M. vēsturisku detaļu pilnu piedzīvojumu romānu ar mistisku piegaršu "Aizzīmogotais triskelions", kas savos pētījumos un izvirzītajās teorijās robežojas ar zinātnisku darbu.

Autore romānā piedāvā lasītājam pavērties uz pasauli otrpus pierastajām teorijām, turklāt tas notiek, neatkāpjoties no mūsdienu zinātnes pamatprincipiem. Balstoties uz reāliem vēstures faktiem un jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, senatnes mīts un alegorijās noslāņojusies reliģijas vēsture pārtop par realitāti. Atdzīvojas seno tradīciju simboli, sagraudami slepenības mūri, un dažādu atšķirīgu kultūru zīmju tīklojums pa visu pasauli, saplūst vienotā skaidrojumā.  Atklājas neiedomājama informācija, kas pamazām aizpilda cilvēces un pasaules vēstures tukšumus.

Piepeši Alekzandra pazaudē visu. Viņa nolemj doties plašajā pasaulē laimi meklēt, bet  – nekas cilvēka dzīvē nav nejaušība. Viņas ceļā uzrodas neparasts svešinieks, un drīz vien, pašai nemanot, viņa nokļūst mānīgā mīklainības miglā, kur nepārtraukti jāsaskaras ar neizskaidrojamām parādībām, skaudrām grūtībām, slepenām zināšanām un nemirstīgu mīlestību.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • 2012. gada 31. augustā, plkst. 8:08

    Jānis Vādons: Pigmaliona vasara (24)

    Bet reizēm, atelpai apstādamies, mēs aptaustām viens otra seju, apjautājamies par bērnu gaitām un, pat neieskatījušies acīs, izspīdam viens otram cauri.

  • 2015. gada 28. augustā, plkst. 6:08

    Dace Vīgante: Kustība ir gandrīz nemanāma

    Es guļu jūrmalas smiltīs uz sārti rūtotā galdauta ar pabalējušiem dzelteniem traipiem. Uzsaucot tostu par savu meitu – nākamo slaveno basketbolisti –, tēvs uz tā izšļakstīja ķiršu liķieri.

  • 2012. gada 24. augustā, plkst. 8:08

    Alise Romeiko: Es atkal un atkal paistu pie tevis (89)

    tik garšīgi no ielas šīs puses smaržo puiši, tik pieiet viņiem klāt un, ne vārda nesakot, skūpstīt viņu acis un mutes, aplaizīt viņu pirkstiņus un iekosties viņu austiņās, pieplakt viņu mugurām, ievilkt dziļu elpu un tikai tad spēt iet tālāk

  • 2012. gada 10. augustā, plkst. 8:08

    Andris Ogriņš: Es mīlu melnā objektīva sastindzinātos ziedus (67)

    sasieti mezglos vajāšanas mānijas pārņemtā vēja gali paliek turpat kā mūsu žestus neiepazinušās rokas klēpjos mēmie sejas balsti koki un necilie krūmāji bez ziediem

  • 2013. gada 17. maijā, plkst. 11:05

    Žoržs Uaļļiks: Redzu dzirdu klusēju (6)

    Man liekas visa kafija ir blīvi pielīmēta iekšpusei un degunausukaklam it kā pa seju izvērts trafarets un katrs iedzer gabaliņu tortes un tā kā torte nokrīt atpakaļ uz pakaļkājām dīvāni svin svētkus - cik bezcerīga lieta



Kultūras Ministrija
vkkf