Andris Kolbergs: "Dumpis uz laupītāju kuģa"

Image

Andra Kolberga Kriminālromānu bibliotēkas sērijā līdztekus rakstnieka romāniem un stāstu krājumiem tagad izdoti arī svarīgākie Andra Kolberga publicistikas darbi, kas tapuši Latvijas neatkarības atgūšanas un barikāžu laikā.

Kā teicis Andrejs Dripe laikrakstā "Diena" (1993.1.VI), atsaucoties uz Kolberga nesaudzīgo un godīgo publicista skatījumu uz 1990.–1991. gada notikumiem Latvijā: "Kolbergs ir mūsu "krimiķu" žanra spilgts pārstāvis, un varbūt tieši šī iedziļināšanās likumpārkāpēju un viņu tvarstītāju darbības niansēs dod viņam spējas redzīgi izvērtēt arī politiķu spēlītes. Sakritības te lielas. Politiķus kontrolējoša policija ir tauta, un Kolbergs mūs aicina būt vērīgiem šajā uzraudzības darbā, lai neiznāk tā, ka savēlam Saeimā pārāk daudz mantaskāru, melīgu un kauslīgu deputātu."

Šajā izdevumā "Dumpim uz laupītāju kuģa" līdzās lasāmi arī divi citi to laiku nozīmīgi dokumentējoši darbi: "Rīgas Latviešu biedrība" un "Likumus vai dzīvību!".

"Dumpis uz laupītāju kuģa" ir sērijas "Andra Kolberga Kriminālromānu bibliotēka" 15. grāmata.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2014. gada 4. septembrī, plkst. 0:09

    Rainis: Dzeja (3)

    Ko tu centies? Ko tu gribi? "Naudu." Ko ar naudu sasniegt gribi? "Baudu." Vai tā nezaudēsi darbam jaudu?! Vai tu nejūt' nākamības draudu?! "Es uz visiem brīdinumiem – šķaudu!"

  • Image

    2014. gada 17. septembrī, plkst. 6:09

    Ticiāna Koluso: Piena un medus zeme

    Mūsu dienu bodisatvas ir baskājaini gājēji, atkritumu, bagātības uzlasītāji gar automašīnu trulajiem ganāmpulkiem; mazas rociņas nodarbinātas roku darbā rūpnīcās, kas pārceltas no visiem rietumiem

  • Image

    2013. gada 13. decembrī, plkst. 7:12

    Jana Egle: Bedrē (6)

    Markuss lēnām ģērbās nost. Šonakt bija gaišs, tāpēc naktslampiņu neieslēdza. Mēness gan vēl nebija gluži apaļš, viena mala paplūdusi, kā ar paviršu otu piezīmēta.

  • Image

    2012. gada 30. novembrī, plkst. 8:11

    Rasa Kļaviņa: Par sivēntiņu un jūru (8)

    Ceļš sivēntiņa domās jau ritinājās zem kājām kā noslēpums, kura atminēšanai nepietiek nedz ar sēdēšanu uz celma, nedz līksmu smiešanos kopā ar zaķiem, tāpēc drīz sivēntiņš nozuda. Viņa soļu ritms iekusa meža sūnzaļajā ņirbā un rosībā.

  • Image

    2013. gada 17. aprīlī, plkst. 7:04

    Dmitrijs Vodeņņikovs: Rūnas (2)

    Toties es – neredzu nekādas vīzijas, man nav, ko jums stāstīt, viss, kas man ir, – raupjas un grīļīgas domas, un, kaut esmu tikai liecinieks, nevis patēvs tavs un ne māte, es ņemu tevi (piemēram, pēdējo) rokās un baroju tev lielās brūkleņogas.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis