Janīna Kursīte: "Virtuves vārdene"

Image

Vairāk nekā 900 lappušu biezajā izdevumā atrodami gan skaidrojumi par neskaitāmu ēdienu izcelsmi un pagatavošanas tradīcijām, gan uzziņas par dažādām ar virtuvi un ēdienu pasniegšanu saistītām darbībām un izteicieniem.

"Virtuves vārdene" iesākas ar aprakstu par ēdiena un dzēriena vietu mūsu kultūrā – par tā atspoguļojumu literatūrā un folklorā, vietu starp dabas un kultūras pasauli, par dažādiem tabu, ticējumiem un aizspriedumiem par ēdienu. Tāpat Kursīte sniedz ieskatu arī par to, kas Latvijā ticis uzskatīts par gardumiem, kādas paražas bijušas ēdienkartē un kā ēdienu gatavošana attīstījusies dažādos vēstures posmos, plašs ieskats gūstams par latviešu pavārgrāmatām.

Eiropas tautām, kurām ir garāka valstiskās pastāvēšanas vēsture, izšķir augsto virtuvi, pilsonisko virtuvi un reģionālo virtuvi. Latviešu virtuve balstās uz diviem vaļiem – reģionālo un pilsonisko. Iespējams, augstākais punkts latviešu pilsoniskās virtuves izkopšanā bija Kaucmindes Mājturības institūta laikā pagājušā gadsimta 30. gados, taču joprojām Latvijā gana spēcīga ir arī reģionālā virtuve. Interesanti, ka ēdiens ir ceļojošais sižets gan mutvārdu kultūrā, gan literatūrā. Par ēdienu ir daudz dažādu ticējumu, tāpat ēdiens kļuvis par būtisku un īpašu tēlu, piemēram, Imanta Ziedoņa daiļradē, skaidroja Kursīte-Pakule.

Veidojot "Virtuves vārdeni", Kursīte-Pakule iztaujājusi vairāk nekā 300 teicēju, kas ar autori dalījušies stāstos par savu pieredzi virtuves lietās un ēdienu gatavošanā. Teicēji aptaujāti gan dažādos Latvijas novados, gan no trimdas latviešu vidus, tāpat pārlasītas neskaitāmas latviešu rakstnieku grāmatas, kurās aprakstīta ēdienu gatavošana un baudīšana.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2013. gada 14. jūnijā, plkst. 7:06

    Liene Kāposta: Nāves hronists (13)

    Savācis materiālu, es atgriežos redakcijā, kur, drudžaini klabinot datora taustiņus, radu ziņas, ko cilvēki labprātāk nelasītu. Bet viņi lasa. Lai arī šausmīgi, pretīgi, drūmi un traģiski, šie notikumi tomēr ir ļoti aizraujoši.

  • Image

    2013. gada 4. oktobrī, plkst. 1:10

    Semjons Haņins: Dzejoļi (3)

    kāpēc es klaigāju ka esmu elektriķis es elektriķis neesmu nemaz nez kas man uznāca ar rokām rādīju uz rozetēm pie spuldzēm skāros, skāvu skaitītāju neviens man netic

  • Image

    2014. gada 4. aprīlī, plkst. 7:04

    Tatjana Hramova: Garie un svētie (7)

    Viss ir daudz sarežģītāk, nekā liekas no pirmā acu skatiena, jo tēvs pats par sevi var būt un teorētiski var arī nebūt, bet nekad – es uzsveru: nekad – tēvs nevar būt bez mātes. Vismaz kaut kādu laiku tai mātei ir jābūt.

  • Image

    2012. gada 4. oktobrī, plkst. 8:10

    Eduards Aivars: Dzejoļi. Grūtāk bez nosaukuma (23)

    Nu jau esam pie mērķa, te nu tas ir un, guļot uz muguras ūdenī redzam klintis un pleķīšus, un saplūstam ar tām gleznām, kuras mūs nesaistīja, kamēr paši nekļuvām par dažiem otas vilcieniem kailu ķermeņu tonī.

  • Image

    2014. gada 14. septembrī, plkst. 2:59

    Angeliki Dimuli: Dzejritmu pilsēta

    Mēs sēdējām aplī šņuksts, nāve un tagadne Sačukstējāmies savā starpā līdzsvarodami atbalsi gliemežnīcās Tu teici: visu glāba vīns? Un es skrēju piepildīt audekla pudeli.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv