Janīna Kursīte: "Virtuves vārdene"

Vairāk nekā 900 lappušu biezajā izdevumā atrodami gan skaidrojumi par neskaitāmu ēdienu izcelsmi un pagatavošanas tradīcijām, gan uzziņas par dažādām ar virtuvi un ēdienu pasniegšanu saistītām darbībām un izteicieniem.

"Virtuves vārdene" iesākas ar aprakstu par ēdiena un dzēriena vietu mūsu kultūrā – par tā atspoguļojumu literatūrā un folklorā, vietu starp dabas un kultūras pasauli, par dažādiem tabu, ticējumiem un aizspriedumiem par ēdienu. Tāpat Kursīte sniedz ieskatu arī par to, kas Latvijā ticis uzskatīts par gardumiem, kādas paražas bijušas ēdienkartē un kā ēdienu gatavošana attīstījusies dažādos vēstures posmos, plašs ieskats gūstams par latviešu pavārgrāmatām.

Eiropas tautām, kurām ir garāka valstiskās pastāvēšanas vēsture, izšķir augsto virtuvi, pilsonisko virtuvi un reģionālo virtuvi. Latviešu virtuve balstās uz diviem vaļiem – reģionālo un pilsonisko. Iespējams, augstākais punkts latviešu pilsoniskās virtuves izkopšanā bija Kaucmindes Mājturības institūta laikā pagājušā gadsimta 30. gados, taču joprojām Latvijā gana spēcīga ir arī reģionālā virtuve. Interesanti, ka ēdiens ir ceļojošais sižets gan mutvārdu kultūrā, gan literatūrā. Par ēdienu ir daudz dažādu ticējumu, tāpat ēdiens kļuvis par būtisku un īpašu tēlu, piemēram, Imanta Ziedoņa daiļradē, skaidroja Kursīte-Pakule.

Veidojot "Virtuves vārdeni", Kursīte-Pakule iztaujājusi vairāk nekā 300 teicēju, kas ar autori dalījušies stāstos par savu pieredzi virtuves lietās un ēdienu gatavošanā. Teicēji aptaujāti gan dažādos Latvijas novados, gan no trimdas latviešu vidus, tāpat pārlasītas neskaitāmas latviešu rakstnieku grāmatas, kurās aprakstīta ēdienu gatavošana un baudīšana.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • 2012. gada 11. septembrī, plkst. 8:09

    Inta Miške-Ezergaile: Kad rakstu kaut ko līdzīgu dzejai (9)

    Atklāju jaunu fizikas likumu: lapa vienmēr nolaižas tur, kur krīt tās ēna – vienalga, no kurienes pūš vējš. Gaisā virpuļo lapas, mēs staigājam pa to ēnu plankumiem. Suns grambā saož pagātni un nākotni. Es atzīstu, ka tas ir laiks.

  • 2012. gada 9. novembrī, plkst. 0:11

    Madara Rutkēviča: Sēklu atmiņa. Pasaka par nelaimīgu mīlestību (77)

    Dārza vakara krēslas un ēnu apņemta, viņai Astra izskatījās kā pārdabiska būtne no pasakām par pūķi ar divām galvām. Un ka tādas būtnes dzīvo tikai tur.

  • 2012. gada 27. jūlijā, plkst. 8:07

    Valentīns: Любовные истории (8)

    Tava āda ir manas asinis Es piezīdies tām kā tārps es piezīdies silta piena Tava āda ir manas asaras es pieplacis tām kā nāve Lāsīti pa lāsītei tek mūsu laiks

  • 2014. gada 14. novembrī, plkst. 1:08

    Anna Kalna: Lielceļš (5)

    – Labrīt, es esmu Alise, mēs runājām pa telefonu, – meitene sacīja, pienākusi man klāt. Rokās viņai bija maza, dzeltena rokassomiņa. Kā tām modelēm, kuras Anastasija mēdza apbrīnot glancētajos žurnālos.

  • 2015. gada 27. novembrī, plkst. 5:08

    Madara Gruntmane: Sadedzis maigums (2)

    Pēdējā laikā vislielākā ūpju koncentrācija ir izgāztuvēs
    Ūpju pāris turas kopā visu mūžu
    Tā vairošanās ir atkarīga no barības daudzuma



Kultūras Ministrija
vkkf