Janīna Kursīte: "Virtuves vārdene"

Vairāk nekā 900 lappušu biezajā izdevumā atrodami gan skaidrojumi par neskaitāmu ēdienu izcelsmi un pagatavošanas tradīcijām, gan uzziņas par dažādām ar virtuvi un ēdienu pasniegšanu saistītām darbībām un izteicieniem.

"Virtuves vārdene" iesākas ar aprakstu par ēdiena un dzēriena vietu mūsu kultūrā – par tā atspoguļojumu literatūrā un folklorā, vietu starp dabas un kultūras pasauli, par dažādiem tabu, ticējumiem un aizspriedumiem par ēdienu. Tāpat Kursīte sniedz ieskatu arī par to, kas Latvijā ticis uzskatīts par gardumiem, kādas paražas bijušas ēdienkartē un kā ēdienu gatavošana attīstījusies dažādos vēstures posmos, plašs ieskats gūstams par latviešu pavārgrāmatām.

Eiropas tautām, kurām ir garāka valstiskās pastāvēšanas vēsture, izšķir augsto virtuvi, pilsonisko virtuvi un reģionālo virtuvi. Latviešu virtuve balstās uz diviem vaļiem – reģionālo un pilsonisko. Iespējams, augstākais punkts latviešu pilsoniskās virtuves izkopšanā bija Kaucmindes Mājturības institūta laikā pagājušā gadsimta 30. gados, taču joprojām Latvijā gana spēcīga ir arī reģionālā virtuve. Interesanti, ka ēdiens ir ceļojošais sižets gan mutvārdu kultūrā, gan literatūrā. Par ēdienu ir daudz dažādu ticējumu, tāpat ēdiens kļuvis par būtisku un īpašu tēlu, piemēram, Imanta Ziedoņa daiļradē, skaidroja Kursīte-Pakule.

Veidojot "Virtuves vārdeni", Kursīte-Pakule iztaujājusi vairāk nekā 300 teicēju, kas ar autori dalījušies stāstos par savu pieredzi virtuves lietās un ēdienu gatavošanā. Teicēji aptaujāti gan dažādos Latvijas novados, gan no trimdas latviešu vidus, tāpat pārlasītas neskaitāmas latviešu rakstnieku grāmatas, kurās aprakstīta ēdienu gatavošana un baudīšana.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • 2014. gada 2. jūlijā, plkst. 20:07

    Kārlis Vērdiņš: Come to Me (15)

    Piedāvājam Sautbenkas Mākslas centra 50 izcilāko mīlas dzejoļu sarakstā iekļauto Kārļa Vērdiņa dzejoli "Come to Me" oriģinālversijā un Ievas Lešinskas atdzejojumā angliski.

  • 2012. gada 14. septembrī, plkst. 8:09

    Artūrs Lūsis: Drupu pupas (19)

    Pilsētas drupās dzīvot, tā tik ir privilēģija: elpot tukšo tvanu un izgarot caur ādu svaigu vēju, berzēties pret mūru drupačām, vārtīties putekļos no cementa un kauliem, ar mēli laizīt sauli

  • 2014. gada 26. septembrī, plkst. 6:09

    Anna Auziņa: Ceļš (1)

    Mēs braucam uz pilsētu Elpa, mēs braucam uz pilsētu Liedags, mēs braucam paošņāt bruģi, mēs braucam saritēt kopā un atkal pilienos izklīst, mēs braucam iezvelties šalcošos vasaras pēļos.

  • 2014. gada 14. septembrī, plkst. 2:59

    Efe Dujans: Dzeja pie vaļņiem

    un nevajag plūkāt un cirpt uzacis mani biedē viss samākslotais pat arhitektūrā, pat dzejā kājas tev no vietas bērnības pušumos mīlējāmies skriešus mīlējām lēnām, tik pacietīgi, kā auga tev mati

  • 2014. gada 15. septembrī, plkst. 6:09

    Petrs Borkovecs: Ainavā iejūgtā mirdzošā upe

    Kliedz svilpe. Nodreb lampas. Tumsa. Logos kā veci, iedzelteni foto mūsu sejas. Klēpjos tiek iedalītas kārtis, ausīs kādai dāmai spīd auskari kā divas jašmas krēpas.



Kultūras Ministrija
vkkf