Sāra Vinmane: "Kad dievs bija trusis"

Image

Klusos, rāmos vasaras vakaros pienāk brīži, kad rodas vēlme palasīt kaut ko lēnu, mierīgu, skaistu un veldzējošu. Pārlasīt izsenis mīļākās grāmatas, atrast kaut ko jaunu, tādu, ko iekārtot plauktā uz palikšanu, grāmatu, ko lasīt un pēc laika atkal pārlasīt no jauna. Tieši šāda grāmata ir tikko iznākušais Sāras Vinmanes romāns "Kad dievs bija trusis".


Kopš Hārperas Lī "Kas nogalina lakstīgalu" nav bijis tik sirsnīga, patiesa, neliekuļoti tieša stāsta par bērnību un kļūšanu pieaugušam. Noskaņa, kādu izdevies atainot autorei, ir tik liega un gaistoša, ka pārņem izbrīns – kā tik patiesi var uzrakstīt? Romāns ir īpašo bērnības gaidu un cerību gaismēnām caurausts, un šķiet neticami, ka pieaudzis cilvēks spēj tik spilgti un lieliski atainot pagājušus laikus. Šī ir grāmata, kas zinošiem lasītājiem atgādinās Reja Bredberija krājuma "Pieneņu vīns" radīto noskaņu, kura bagātināta ar Sāras Vinmanes savdabību, šarmu un stilu, atainojot pavisam citu laikposmu – pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus.


Ellijai ir lielais brālis Džo, tētis un mamma, filmzvaigzne tēvamāsa Nensija, labākā draudzene Dženija Penija un brāļa dāvinātais trusis, kam vārdā Dievs. Katra jauna diena nāk ar savām sarunām, sajūtām, spēlēm un patiesībām, gādājot par to, lai no mazās, jūtīgās meitenes un sevi meklējošā zēna izaugtu cilvēki, par kuru draugiem mēs vēlētos kļūt. Ģimene, draugi, skolotāji un kaimiņi raibā virpulī izdejo cauri mazās Ellijas pierakstiem, atstādami tajos skaidrus un noturīgus pēdu rakstus – ikvienam cilvēkam ir nozīme, ikvienas attiecības ir īstas.
 

"Esmu bezgala priecīga," turot rokās tikko no tipogrāfijas atnesto grāmatas "Kad dievs bija trusis" signāleksemplāru, sacīja grāmatas tulkotāja Silvija Brice, atklājot, ka šis romāns viņai ir īpaši mīļš, un iesakot to arī lasītājiem. Stāstījumi par bērnības pieredzi, protams, ir unikāli katram no mums, tomēr ir kopsakarības, kuras pamanot, iespējams, krāšņāka, raibāka un priecīgāka kļūst arī mūsu pieauguša cilvēka stabilā un rāmā dzīve.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2013. gada 25. janvārī, plkst. 7:17

    Kaspars Valtmanis: Sliktās kārtis (3)

    Gan jau es kaut kā varēšu turpināt savu dzīvi arī bez burtiem. Vēl man paliks glāsti un smaids, tie man vienmēr ir patikuši daudz labāk nekā vārdi. Es glāstu viņu, un viņa glāsta man pretī, viss ir skaidrs, ne tā, kā tas bieži notiek ar vārdiem.

  • Image

    2012. gada 5. decembrī, plkst. 6:57

    Dace Šteinberga: Divpadsmit kraukļi (24)

    Istabas vidū uz gara ozolkoka galda pretī vienādām gaļas bļodām sēdēja divpadsmit vienādi kraukļi. Satvēra gaļas gabalu knābī, pameta gaisā, atvēra knābi platāk un norija.

  • Image

    2013. gada 12. septembrī, plkst. 3:14

    Zvjads Ratiani: Rekviēms dzīvajiem un citi dzejoļi (1)

    Es stāvu pie loga, acis nenovērsdams no debesīm. Nu, protams, no debesīm. No kurienes gan vēl varam gaidīt nelaimi? No kurienes gan vēl gaidīt glābšanu? Un uz ko gan vēl skatīties? Ne jau uz kaimiņu māju.

  • Image

    2014. gada 19. martā, plkst. 3:03

    AK: Mēles melš II (1)

    Dons bija maksimālists, un viņam vajadzēja klasiķi. Tikai dzīvu. Gūglējot par reliģiju vēsturi, viņš bija uzdūries tādam Uldim Bērziņam, kurš zina daudz valodu un tulkojot Korānu. Par to, kā atrast Bērziņu, Dons apvaicājās vairākiem nejauši satiktiem kolēģiem...

  • Image

    2012. gada 31. martā, plkst. 8:00

    Inga Pizāne: Tu neesi sniegs (22)

    Pieskarties neaizskarot māk tikai sniegs - pazemīgi nokrist tev pie kājām un klusējot nokust...



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv