Sāra Vinmane: "Kad dievs bija trusis"

Image

Klusos, rāmos vasaras vakaros pienāk brīži, kad rodas vēlme palasīt kaut ko lēnu, mierīgu, skaistu un veldzējošu. Pārlasīt izsenis mīļākās grāmatas, atrast kaut ko jaunu, tādu, ko iekārtot plauktā uz palikšanu, grāmatu, ko lasīt un pēc laika atkal pārlasīt no jauna. Tieši šāda grāmata ir tikko iznākušais Sāras Vinmanes romāns "Kad dievs bija trusis".


Kopš Hārperas Lī "Kas nogalina lakstīgalu" nav bijis tik sirsnīga, patiesa, neliekuļoti tieša stāsta par bērnību un kļūšanu pieaugušam. Noskaņa, kādu izdevies atainot autorei, ir tik liega un gaistoša, ka pārņem izbrīns – kā tik patiesi var uzrakstīt? Romāns ir īpašo bērnības gaidu un cerību gaismēnām caurausts, un šķiet neticami, ka pieaudzis cilvēks spēj tik spilgti un lieliski atainot pagājušus laikus. Šī ir grāmata, kas zinošiem lasītājiem atgādinās Reja Bredberija krājuma "Pieneņu vīns" radīto noskaņu, kura bagātināta ar Sāras Vinmanes savdabību, šarmu un stilu, atainojot pavisam citu laikposmu – pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus.


Ellijai ir lielais brālis Džo, tētis un mamma, filmzvaigzne tēvamāsa Nensija, labākā draudzene Dženija Penija un brāļa dāvinātais trusis, kam vārdā Dievs. Katra jauna diena nāk ar savām sarunām, sajūtām, spēlēm un patiesībām, gādājot par to, lai no mazās, jūtīgās meitenes un sevi meklējošā zēna izaugtu cilvēki, par kuru draugiem mēs vēlētos kļūt. Ģimene, draugi, skolotāji un kaimiņi raibā virpulī izdejo cauri mazās Ellijas pierakstiem, atstādami tajos skaidrus un noturīgus pēdu rakstus – ikvienam cilvēkam ir nozīme, ikvienas attiecības ir īstas.
 

"Esmu bezgala priecīga," turot rokās tikko no tipogrāfijas atnesto grāmatas "Kad dievs bija trusis" signāleksemplāru, sacīja grāmatas tulkotāja Silvija Brice, atklājot, ka šis romāns viņai ir īpaši mīļš, un iesakot to arī lasītājiem. Stāstījumi par bērnības pieredzi, protams, ir unikāli katram no mums, tomēr ir kopsakarības, kuras pamanot, iespējams, krāšņāka, raibāka un priecīgāka kļūst arī mūsu pieauguša cilvēka stabilā un rāmā dzīve.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2013. gada 15. maijā, plkst. 7:05

    Armands Znotiņš: Alise (4)

    Durvis vēlreiz pavērās, un vilciena kupejā ienāca kaķis. Pēc izskata gluži parasts zvēriņš ar spīdošu melnu spalvu, melni baltiem plankumiem otrpus mugurai un baltām ķepām. "Sveicināti," Kerols teica. "Sveicināti," kaķis atbildēja.

  • Image

    2013. gada 12. septembrī, plkst. 3:14

    Zvjads Ratiani: Rekviēms dzīvajiem un citi dzejoļi (1)

    Es stāvu pie loga, acis nenovērsdams no debesīm. Nu, protams, no debesīm. No kurienes gan vēl varam gaidīt nelaimi? No kurienes gan vēl gaidīt glābšanu? Un uz ko gan vēl skatīties? Ne jau uz kaimiņu māju.

  • Image

    2013. gada 11. janvārī, plkst. 1:35

    Madara Heidemane: Mēle ir sāpīga, katrs vārds ir bite (7)

    Esmu pret sieviešu emancipāciju gribu, lai man atver durvis vienmēr palīdz un lai vīrietis manu zīlīšu atspīdumā ir kā koks, kā klints, kā burvis kurš no piedurknēm velk ārā zarus kas, kad viss ir dzeltens un karsts

  • Image

    2015. gada 23. janvārī, plkst. 6:01

    Agnija Kazuša: Mana interneta dzīve (1)

    "Tiksiet galā vai vajag palīdzību?" bibliotekāre noprasa, kad grasos sēsties. Tas nu gan mani nedaudz aizvaino. Tikai tāpēc, ka esmu cienījamā vecumā, vajag tūlīt pieņemt, ka neko nejēdzu.

  • Image

    2014. gada 31. janvārī, plkst. 7:01

    Sabīne Košeļeva: Grēkā krišana (1)

    Šorīt sāp divkārtīgi, jo naktī es mīlēju kādu vīrieti un naktī kāds vīrietis mīlēja mani. Naktī es biju padevīga. Ne miņas no ierastā aizdomīguma, ne miņas no ierastā visa pārējā. Es uzticējos, lai gan man nav ne jausmas, kā tas ir jādara.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis