Sāra Vinmane: "Kad dievs bija trusis"

Image

Klusos, rāmos vasaras vakaros pienāk brīži, kad rodas vēlme palasīt kaut ko lēnu, mierīgu, skaistu un veldzējošu. Pārlasīt izsenis mīļākās grāmatas, atrast kaut ko jaunu, tādu, ko iekārtot plauktā uz palikšanu, grāmatu, ko lasīt un pēc laika atkal pārlasīt no jauna. Tieši šāda grāmata ir tikko iznākušais Sāras Vinmanes romāns "Kad dievs bija trusis".


Kopš Hārperas Lī "Kas nogalina lakstīgalu" nav bijis tik sirsnīga, patiesa, neliekuļoti tieša stāsta par bērnību un kļūšanu pieaugušam. Noskaņa, kādu izdevies atainot autorei, ir tik liega un gaistoša, ka pārņem izbrīns – kā tik patiesi var uzrakstīt? Romāns ir īpašo bērnības gaidu un cerību gaismēnām caurausts, un šķiet neticami, ka pieaudzis cilvēks spēj tik spilgti un lieliski atainot pagājušus laikus. Šī ir grāmata, kas zinošiem lasītājiem atgādinās Reja Bredberija krājuma "Pieneņu vīns" radīto noskaņu, kura bagātināta ar Sāras Vinmanes savdabību, šarmu un stilu, atainojot pavisam citu laikposmu – pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus.


Ellijai ir lielais brālis Džo, tētis un mamma, filmzvaigzne tēvamāsa Nensija, labākā draudzene Dženija Penija un brāļa dāvinātais trusis, kam vārdā Dievs. Katra jauna diena nāk ar savām sarunām, sajūtām, spēlēm un patiesībām, gādājot par to, lai no mazās, jūtīgās meitenes un sevi meklējošā zēna izaugtu cilvēki, par kuru draugiem mēs vēlētos kļūt. Ģimene, draugi, skolotāji un kaimiņi raibā virpulī izdejo cauri mazās Ellijas pierakstiem, atstādami tajos skaidrus un noturīgus pēdu rakstus – ikvienam cilvēkam ir nozīme, ikvienas attiecības ir īstas.
 

"Esmu bezgala priecīga," turot rokās tikko no tipogrāfijas atnesto grāmatas "Kad dievs bija trusis" signāleksemplāru, sacīja grāmatas tulkotāja Silvija Brice, atklājot, ka šis romāns viņai ir īpaši mīļš, un iesakot to arī lasītājiem. Stāstījumi par bērnības pieredzi, protams, ir unikāli katram no mums, tomēr ir kopsakarības, kuras pamanot, iespējams, krāšņāka, raibāka un priecīgāka kļūst arī mūsu pieauguša cilvēka stabilā un rāmā dzīve.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2013. gada 13. decembrī, plkst. 7:12

    Jana Egle: Bedrē (6)

    Markuss lēnām ģērbās nost. Šonakt bija gaišs, tāpēc naktslampiņu neieslēdza. Mēness gan vēl nebija gluži apaļš, viena mala paplūdusi, kā ar paviršu otu piezīmēta.

  • Image

    2013. gada 16. augustā, plkst. 7:08

    Ivars Drulle: Kails vīrietis un atombumba (34)

    Ikdienā mūsu iecienītais bārs ir "Saloon Oxford", kura ārdurvis nekad nav ciet – strādā vienmēr. Tas ir smagā un vienkāršā gala iestādījums, kura interjers kopš Lielās Depresijas laikiem nav mainījies.

  • Image

    2012. gada 14. decembrī, plkst. 8:12

    Jolanta Sermā: Šņākuļosim silti (21)

    Izskatījās, ka līs, pār Akmens tiltu pārlaidās melnu kovārņu bars un ietina pilsētu miglā. Neskatoties uz drēgnumu un miskastes atmosfēru, cilvēki, satinušies savos segmēteļos, brida uz darbu, skolu, brida pretī savai dienai.

  • Image

    2013. gada 18. martā, plkst. 7:03

    Vilis Kasims: Lielbritānijas lietoto grāmatu veikalu apmeklētāju tipoloģija (6)

    Manuprāt, lielākā daļa kolekcionāru nemaz nemāk lasīt. Viņiem vienkārši patīk skatīties uz skaistiem plauktiem, vēlams, saskaņotās krāsās.

  • Image

    2012. gada 24. martā, plkst. 1:03

    Henriks Eliass Zēgners: Pamosties naktī (38)

    viss šis būs jāizdzēš un jāsāk no sākuma lai tiktu kaut vienu soli uz priekšu



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv