Sāra Vinmane: "Kad dievs bija trusis"

Klusos, rāmos vasaras vakaros pienāk brīži, kad rodas vēlme palasīt kaut ko lēnu, mierīgu, skaistu un veldzējošu. Pārlasīt izsenis mīļākās grāmatas, atrast kaut ko jaunu, tādu, ko iekārtot plauktā uz palikšanu, grāmatu, ko lasīt un pēc laika atkal pārlasīt no jauna. Tieši šāda grāmata ir tikko iznākušais Sāras Vinmanes romāns "Kad dievs bija trusis".


Kopš Hārperas Lī "Kas nogalina lakstīgalu" nav bijis tik sirsnīga, patiesa, neliekuļoti tieša stāsta par bērnību un kļūšanu pieaugušam. Noskaņa, kādu izdevies atainot autorei, ir tik liega un gaistoša, ka pārņem izbrīns – kā tik patiesi var uzrakstīt? Romāns ir īpašo bērnības gaidu un cerību gaismēnām caurausts, un šķiet neticami, ka pieaudzis cilvēks spēj tik spilgti un lieliski atainot pagājušus laikus. Šī ir grāmata, kas zinošiem lasītājiem atgādinās Reja Bredberija krājuma "Pieneņu vīns" radīto noskaņu, kura bagātināta ar Sāras Vinmanes savdabību, šarmu un stilu, atainojot pavisam citu laikposmu – pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus.


Ellijai ir lielais brālis Džo, tētis un mamma, filmzvaigzne tēvamāsa Nensija, labākā draudzene Dženija Penija un brāļa dāvinātais trusis, kam vārdā Dievs. Katra jauna diena nāk ar savām sarunām, sajūtām, spēlēm un patiesībām, gādājot par to, lai no mazās, jūtīgās meitenes un sevi meklējošā zēna izaugtu cilvēki, par kuru draugiem mēs vēlētos kļūt. Ģimene, draugi, skolotāji un kaimiņi raibā virpulī izdejo cauri mazās Ellijas pierakstiem, atstādami tajos skaidrus un noturīgus pēdu rakstus – ikvienam cilvēkam ir nozīme, ikvienas attiecības ir īstas.
 

"Esmu bezgala priecīga," turot rokās tikko no tipogrāfijas atnesto grāmatas "Kad dievs bija trusis" signāleksemplāru, sacīja grāmatas tulkotāja Silvija Brice, atklājot, ka šis romāns viņai ir īpaši mīļš, un iesakot to arī lasītājiem. Stāstījumi par bērnības pieredzi, protams, ir unikāli katram no mums, tomēr ir kopsakarības, kuras pamanot, iespējams, krāšņāka, raibāka un priecīgāka kļūst arī mūsu pieauguša cilvēka stabilā un rāmā dzīve.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • 2015. gada 9. oktobrī, plkst. 6:10

    Kreile .: Kā redzi, bēgu

    Mana miera iela kartē nekad nebūs atrodama, un nebūs nolasāmas koordinātas manam satiksmes un sabiedrības neskartajam kontinentam

  • 2015. gada 19. jūnijā, plkst. 7:06

    Vilis Lācītis: Geji un krākas (1)

    "Muminofilijai – nē!" ir antimuminga galvenais sauklis, un ar sarkanu svītru pārvilkts Mumins ir tā simbols. Mumins uz metāla ripuļiem, pats balts jo balts un ar sarkanu svītru pāri krūtīm kā aizlieguma zīmi.

  • 2014. gada 13. septembrī, plkst. 7:09

    Ilze Butkute: Novembris Rīgā

    Manā klēpī vasara beidzas, un piebriest rudens. Katru nakti es tagad pa mazam vilciņam dzemdēšu. Vai dzirdi?

  • 2015. gada 9. janvārī, plkst. 6:01

    Paula: Pilsētas klasika (1)

    kad ej miglā pār tiltu, neatskaties. aiz tevis paliek torņi un pilis, lampas un sestdienu rītu mēslaine. bet priekšā migla un tu pats.

  • 2013. gada 30. augustā, plkst. 3:36

    Alise Zariņa: Es būšu auglis. Tu būsi pirksti (20)

    Es būšu auglis. Tu būsi pirksti. Es būšu zeme. Tu būsi lietus. Es būšu vecs magnetofons. Tu būsi kasete. Es būšu sērkociņš. Tu būsi mazgadīgs piromāns.



Kultūras Ministrija
vkkf