Sāra Vinmane: "Kad dievs bija trusis"

Image

Klusos, rāmos vasaras vakaros pienāk brīži, kad rodas vēlme palasīt kaut ko lēnu, mierīgu, skaistu un veldzējošu. Pārlasīt izsenis mīļākās grāmatas, atrast kaut ko jaunu, tādu, ko iekārtot plauktā uz palikšanu, grāmatu, ko lasīt un pēc laika atkal pārlasīt no jauna. Tieši šāda grāmata ir tikko iznākušais Sāras Vinmanes romāns "Kad dievs bija trusis".


Kopš Hārperas Lī "Kas nogalina lakstīgalu" nav bijis tik sirsnīga, patiesa, neliekuļoti tieša stāsta par bērnību un kļūšanu pieaugušam. Noskaņa, kādu izdevies atainot autorei, ir tik liega un gaistoša, ka pārņem izbrīns – kā tik patiesi var uzrakstīt? Romāns ir īpašo bērnības gaidu un cerību gaismēnām caurausts, un šķiet neticami, ka pieaudzis cilvēks spēj tik spilgti un lieliski atainot pagājušus laikus. Šī ir grāmata, kas zinošiem lasītājiem atgādinās Reja Bredberija krājuma "Pieneņu vīns" radīto noskaņu, kura bagātināta ar Sāras Vinmanes savdabību, šarmu un stilu, atainojot pavisam citu laikposmu – pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus.


Ellijai ir lielais brālis Džo, tētis un mamma, filmzvaigzne tēvamāsa Nensija, labākā draudzene Dženija Penija un brāļa dāvinātais trusis, kam vārdā Dievs. Katra jauna diena nāk ar savām sarunām, sajūtām, spēlēm un patiesībām, gādājot par to, lai no mazās, jūtīgās meitenes un sevi meklējošā zēna izaugtu cilvēki, par kuru draugiem mēs vēlētos kļūt. Ģimene, draugi, skolotāji un kaimiņi raibā virpulī izdejo cauri mazās Ellijas pierakstiem, atstādami tajos skaidrus un noturīgus pēdu rakstus – ikvienam cilvēkam ir nozīme, ikvienas attiecības ir īstas.
 

"Esmu bezgala priecīga," turot rokās tikko no tipogrāfijas atnesto grāmatas "Kad dievs bija trusis" signāleksemplāru, sacīja grāmatas tulkotāja Silvija Brice, atklājot, ka šis romāns viņai ir īpaši mīļš, un iesakot to arī lasītājiem. Stāstījumi par bērnības pieredzi, protams, ir unikāli katram no mums, tomēr ir kopsakarības, kuras pamanot, iespējams, krāšņāka, raibāka un priecīgāka kļūst arī mūsu pieauguša cilvēka stabilā un rāmā dzīve.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2013. gada 13. decembrī, plkst. 8:12

    Andris Ogriņš: Dūmi (1)

    tev par patikšanu es novelku cimdus unikālos pirkstu nospiedumus miesu un uzskatu pārkārtotos kaulus gars nopurina nevajadzīgas rokas kad mirsi badā lūgsies mani un ēdīsi

  • Image

    2012. gada 13. septembrī, plkst. 8:09

    Staņislavs Ļvovskis: Es mostos. Gandrīz katru nakti ap trijiem (5)

    skumīgs dzīvnieks. no Vjetnamas atvedu. koka, klibs. ar lielām acīm. nopirku Hošiminā. dzīvnieks ne uz ko vairs necer. actiņas nemirkšķina. stāv man uz grāmatu plaukta un skatās, un nemirkšķina.

  • Image

    2014. gada 4. jūlijā, plkst. 6:07

    Gaiķu Māris: Mirst mana pasaku govs (4)

    un būsim jau galā es apķeršos tavam siltajam siltajam kaklam un aizgūtnēm kliegšu no sāpēm tavas lielās un skumjās acis pielīs ar asarām manām un tālumi aizmiglosies pār ceļu pār tevi jo rudens ir kaujamais laiks

  • Image

    2012. gada 26. septembrī, plkst. 8:09

    Anna Grabovska: Čuksti man kreisajā ausī (12)

    Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotajās dzejas sacīkstēs skolēniem šī gada 22. septembrī vecuma grupā no 12 līdz 15 gadiem uzvarēja jaunā dzejniece Anna Grabovska. Piedāvājam jums dažus viņas dzejoļus.

  • Image

    2012. gada 3. augustā, plkst. 8:08

    Anna Auziņa: Turpmāk es iešu uz visiem karuseļiem (38)

    mēs pielakāmies tik maigi kā kaķēni vakara pienu mēs atpakaļ nācām pa lietu un gulējām palagos zilos un mazliet ņurkstējām miegā un tecējām akvareļos



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv