Sāra Vinmane: "Kad dievs bija trusis"

Image

Klusos, rāmos vasaras vakaros pienāk brīži, kad rodas vēlme palasīt kaut ko lēnu, mierīgu, skaistu un veldzējošu. Pārlasīt izsenis mīļākās grāmatas, atrast kaut ko jaunu, tādu, ko iekārtot plauktā uz palikšanu, grāmatu, ko lasīt un pēc laika atkal pārlasīt no jauna. Tieši šāda grāmata ir tikko iznākušais Sāras Vinmanes romāns "Kad dievs bija trusis".


Kopš Hārperas Lī "Kas nogalina lakstīgalu" nav bijis tik sirsnīga, patiesa, neliekuļoti tieša stāsta par bērnību un kļūšanu pieaugušam. Noskaņa, kādu izdevies atainot autorei, ir tik liega un gaistoša, ka pārņem izbrīns – kā tik patiesi var uzrakstīt? Romāns ir īpašo bērnības gaidu un cerību gaismēnām caurausts, un šķiet neticami, ka pieaudzis cilvēks spēj tik spilgti un lieliski atainot pagājušus laikus. Šī ir grāmata, kas zinošiem lasītājiem atgādinās Reja Bredberija krājuma "Pieneņu vīns" radīto noskaņu, kura bagātināta ar Sāras Vinmanes savdabību, šarmu un stilu, atainojot pavisam citu laikposmu – pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus.


Ellijai ir lielais brālis Džo, tētis un mamma, filmzvaigzne tēvamāsa Nensija, labākā draudzene Dženija Penija un brāļa dāvinātais trusis, kam vārdā Dievs. Katra jauna diena nāk ar savām sarunām, sajūtām, spēlēm un patiesībām, gādājot par to, lai no mazās, jūtīgās meitenes un sevi meklējošā zēna izaugtu cilvēki, par kuru draugiem mēs vēlētos kļūt. Ģimene, draugi, skolotāji un kaimiņi raibā virpulī izdejo cauri mazās Ellijas pierakstiem, atstādami tajos skaidrus un noturīgus pēdu rakstus – ikvienam cilvēkam ir nozīme, ikvienas attiecības ir īstas.
 

"Esmu bezgala priecīga," turot rokās tikko no tipogrāfijas atnesto grāmatas "Kad dievs bija trusis" signāleksemplāru, sacīja grāmatas tulkotāja Silvija Brice, atklājot, ka šis romāns viņai ir īpaši mīļš, un iesakot to arī lasītājiem. Stāstījumi par bērnības pieredzi, protams, ir unikāli katram no mums, tomēr ir kopsakarības, kuras pamanot, iespējams, krāšņāka, raibāka un priecīgāka kļūst arī mūsu pieauguša cilvēka stabilā un rāmā dzīve.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2012. gada 24. augustā, plkst. 8:08

    Alise Romeiko: Es atkal un atkal paistu pie tevis (89)

    tik garšīgi no ielas šīs puses smaržo puiši, tik pieiet viņiem klāt un, ne vārda nesakot, skūpstīt viņu acis un mutes, aplaizīt viņu pirkstiņus un iekosties viņu austiņās, pieplakt viņu mugurām, ievilkt dziļu elpu un tikai tad spēt iet tālāk

  • Image

    2012. gada 17. jūlijā, plkst. 8:20

    Kārlis Vērdiņš: Esamība nosaka apziņu (47)

    Biedri manu apziņu piesūcināja līdz ūkai, diskrēti mācīdami: tev nebūs laist sevī mīlas opiju vai jūsmot par kaut ko tādu, ko nevar apskatīt, satvert un nolobīt.

  • Image

    2012. gada 6. jūlijā, plkst. 9:07

    Andris Habermanis: Mazas skaņas Lielajā Klusumā (1)

    Svētā veidā vēroju meiteni, kura nevērīgi ēd; varbūt piedzer kefīru vai mazkaloriju jogurtu. Dzīve tomēr ir arī vienkāršai meitenei pati svētā vienkāršība. Kā piena produkts, kas vairs nav govs organismā, nav vēl manējā.

  • Image

    2013. gada 25. novembrī, plkst. 7:11

    Bez vārdiem (1)

    Šajās dienās ir lasīts tik daudz sāpju, izmisuma, bezpalīdzīgu dusmu un baiļu, taču aizvien vēl trūkst vārdu, lai pateiktu ko tādu, kas spētu mierināt cilvēkus, kuri zaudējuši tuviniekus. Un mūs visus – kas ieraudzījuši nāvi, tik tuvu pienākušu līdzās.

  • Image

    2013. gada 12. decembrī, plkst. 8:12

    Ļevs Rubinšteins: Dzejoļi (1)

    Visi pietrūkās kājās no savām vietām. Cilvēki, kas cits citu nepazina, pēkšņi metās cits citu apskaut un skūpstīt. Kāds amizants resnītis, izvilcis aiz krekla paslēptu salveti, sāka to vicināt kā karogu.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv