Sāra Vinmane: "Kad dievs bija trusis"

Image

Klusos, rāmos vasaras vakaros pienāk brīži, kad rodas vēlme palasīt kaut ko lēnu, mierīgu, skaistu un veldzējošu. Pārlasīt izsenis mīļākās grāmatas, atrast kaut ko jaunu, tādu, ko iekārtot plauktā uz palikšanu, grāmatu, ko lasīt un pēc laika atkal pārlasīt no jauna. Tieši šāda grāmata ir tikko iznākušais Sāras Vinmanes romāns "Kad dievs bija trusis".


Kopš Hārperas Lī "Kas nogalina lakstīgalu" nav bijis tik sirsnīga, patiesa, neliekuļoti tieša stāsta par bērnību un kļūšanu pieaugušam. Noskaņa, kādu izdevies atainot autorei, ir tik liega un gaistoša, ka pārņem izbrīns – kā tik patiesi var uzrakstīt? Romāns ir īpašo bērnības gaidu un cerību gaismēnām caurausts, un šķiet neticami, ka pieaudzis cilvēks spēj tik spilgti un lieliski atainot pagājušus laikus. Šī ir grāmata, kas zinošiem lasītājiem atgādinās Reja Bredberija krājuma "Pieneņu vīns" radīto noskaņu, kura bagātināta ar Sāras Vinmanes savdabību, šarmu un stilu, atainojot pavisam citu laikposmu – pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus.


Ellijai ir lielais brālis Džo, tētis un mamma, filmzvaigzne tēvamāsa Nensija, labākā draudzene Dženija Penija un brāļa dāvinātais trusis, kam vārdā Dievs. Katra jauna diena nāk ar savām sarunām, sajūtām, spēlēm un patiesībām, gādājot par to, lai no mazās, jūtīgās meitenes un sevi meklējošā zēna izaugtu cilvēki, par kuru draugiem mēs vēlētos kļūt. Ģimene, draugi, skolotāji un kaimiņi raibā virpulī izdejo cauri mazās Ellijas pierakstiem, atstādami tajos skaidrus un noturīgus pēdu rakstus – ikvienam cilvēkam ir nozīme, ikvienas attiecības ir īstas.
 

"Esmu bezgala priecīga," turot rokās tikko no tipogrāfijas atnesto grāmatas "Kad dievs bija trusis" signāleksemplāru, sacīja grāmatas tulkotāja Silvija Brice, atklājot, ka šis romāns viņai ir īpaši mīļš, un iesakot to arī lasītājiem. Stāstījumi par bērnības pieredzi, protams, ir unikāli katram no mums, tomēr ir kopsakarības, kuras pamanot, iespējams, krāšņāka, raibāka un priecīgāka kļūst arī mūsu pieauguša cilvēka stabilā un rāmā dzīve.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2014. gada 15. oktobrī, plkst. 7:10

    Tatjana Hramova: Slima mūžība

    Būs apmācies laiks, brīžiem nelieli nokrišņi. Gaisa temperatūra svārstīsies ap nulli. Valsts austrumos vietām uzspīdēs saule un rietumos gaidāms sniegs. Bet viņa sēž pašā vidū – starp rietumiem un austrumiem –, un šeit viss vienmēr svārstās ap nulli.

  • Image

    2014. gada 11. septembrī, plkst. 2:09

    Nikola Madžirovs: Tas, kam gribam pieskarties

    Ielas bija noasfaltētas pirms mūsu dzimšanas un visi zvaigznāji jau izveidojušies. Lapas trūdēja trotuāru malās. Sudrabs melnēja uz strādnieku ādas. Kāda kauli auga cauri sapņa garumam.

  • Image

    2013. gada 21. decembrī, plkst. 8:12

    Jāps Krols: Otrais numurs (2)

    Pusaugu meitene no pirmā numura ziedojumu vākšanu sāka ar māju pāri ielai. Viņa piegāja pie ārdurvīm, rokās tukšs spainis un ziedotāju saraksts.

  • Image

    2014. gada 1. augustā, plkst. 7:08

    Agrita Grīnvalde: Mijkrēšļa pelēkais zvērs (2)

    Mēs skrienam pa šaurām un savādām takām, peldus šķērsojam upi. Viss aizvien vairāk kā sapnis, kā šķitums. Jau drīz vairs nepazīstu savas rokas.

  • Image

    2014. gada 7. novembrī, plkst. 6:11

    Agrita Grīnvalde: Mēs esam putni

    tēt iedod man ceļamaizi pasaulē tumšā un aukstā melnu garozu ko grauzt visu mūžu zelēt kā putns notupšos uz pleca un druskas knābāšu no lūpu kaktiņiem



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv