Jāks Jeerīts: "Mainīgais"

Apgāds "Mansards” laidis klajā Jāka Jeerīta (Jaak Jõerüüt), igauņu rakstnieka un diplomāta, Rīgā tapušo grāmatu "Mainīgais” (Muutlik) Guntara Godiņa tulkojumā.

"Mainīgais” nav romāns, bet tas nav arī tikai dienu pieraksts daudzpusīga cilvēka piezīmēs. Tas ir, kā autors mēdz sacīt, TEKSTS, kura tapšanas posmi – Igaunijas vēstnieka pienākumus pildot pavadītie gadi – ir pagājuši pārmaiņu zīmē. Tās ir gan valstiskas un "Rīgas gaisā” sajūtamas, gan gluži dienišķas un privātas; tās ir krasas, bet arī lēnas, tikko nojaušamas, būtiskas un arī tādas, kas pārtop simbolos un dzīvi pavadošās zīmēs. Par zīmēm kalpo arī citu autoru teksti, kas ievijas Jāka Jeerīta dienu skaitījumā, sevis un notiekošā vērojumā; tie nav postmoderniski citāti, bet gan vienojoši pieturas punkti vienam mainīgajam – autoram – kopā ar citiem mainīgajiem – lasītājiem.

Autors ir precīzs Rīgas personiskā un detalizētā zīmējumā, savu atmiņu un līdzcilvēku portretējumos, nesaudzīgs un asredzīgs sava darba un Latvijas politiskās vides raksturojumos. "Mainīgā” autors ir ārkārtīgi koncentrēts savu domu vērojumā, it kā brīžam atkāpjoties no autora lomas, lai nonāktu lasītājam (un sev!) ārkārtīgi tuvu.

Uz grāmatu aizmugurējiem vākiem mēdz iepazīstināt ar tās pirmo lasītāju tekstiem. Rakstot par Jāka Jeerīta grāmatu, šķiet visprecīzāk sniegt dažus viņa paša citātus no meklējumiem, kas ir vienlaikus racionāli un lietišķi un ietiecas iracionālajā, neikdienišķajā un negaidītajā, ko slēpj cilvēks, "Mainīgais” pats.

"Esmu sapratis, ko nozīmē teikums: es dzīvoju šodien. Tajā nav ne grama vieglprātības. Ja es patiešām dzīvoju šodien un ja es šodien patiesi dzīvoju, tad man ir jāzina, ko šī diena sevī slēpj. [..] Es gribu zināt, kas notiek manos prātos un manas sirds slepenajos kambaros, bez atslēgām tiem netiec klāt, kas par to, ka tie ir tavi paša. Šodien! Arī šodien.”

"Rakstītāji ir BĪSTAMI un IR bīstami. Viņi kādu dienu var tev pateikt tieši ģīmī, ka tauta grib izmirt, neko citu. Tu taču vari valdīt, tavs reitings var būt pieaudzis no četrdesmit pieciem līdz piecdesmit pieciem procentiem, un partijas birojā tiek atpogātas dažas pudelītes. Bet citi ar vārdiem tevi sašauj cauru kā sietu un tautu piedevām, tik saturies.”

"IR daļa vēstnieku ar vecās skolas pamatiem, protams, viņi arī nekrīt ceļos (vismaz ne jau vienmēr) dīvainās vietējās paražas priekšā, kuru es dēvēju par diplomātijas biešu lauka balandu. Brīnos, ka daudzi šejienes vēstnieki arī piekopj šo runu un himnas farsu. [..] Parasti pirmajās desmit minūtēs notiek iesilšana, un patīkama runu čaloņa ceļas līdz griestiem. Bet tad tiek ieklepots mikrofonā, tiek pavēlēts aizvērt muti un klausīties, kas tiks sludināts no kanceles. [..] Lielākoties ir dzirdams viltus patoss, bezzobainas frāzes, nepārliecinoši uzticības zvēresti Tēvzemei un Brīvībai.”

Apgādā "Mansards” iznācis arī Jāka Jeerīta noveļu krājums "Ziņas par nāvi” (Maimas Grīnbergas tulkojumā, 2011) un dzejas grāmata "CD” (Guntara Godiņa atdzejojumā, 2009).

Grāmata tulkota un izdota ar Igaunijas Kultūrkapitāla un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • 2013. gada 24. decembrī, plkst. 8:12

    Sabīne Košeļeva: Pelmeņi (2)

    Es taču bērnībā vienmēr pamanīju, ka tās ūsas ir atlīmējušās, ka no mēteļapakšas ārā rēgojas džinsu bikses un ka Ziemassvētku vecītis ož pēc cilvēka.

  • 2016. gada 19. augustā, plkst. 5:47

    Harijs Vagrants: Tā pati saule, tās pašas debesis

    nostājos uz Pafosas ceļa un atminos mājas
    tās liekas tik neizskaidrojami tālu –
    pēc rieta spriežot – kaut kur pār labo plecu – uz ziemeļiem

  • 2013. gada 15. februārī, plkst. 1:17

    Andris Ogriņš: Mans draugs raksta romānu (30)

    Es, drūmi tērgādams, raku dobes, lai kaut ko iestādītu. Neskatoties uz manu ikgadējo centību, ziemās mēs allaž ciešam badu. Bet šis apsēdās lotosa pozā un mēģināja iesakņoties, un būtu jau izdevies, ja mana lāpsta svaigās saknītes nenocirstu.

  • 2014. gada 8. janvārī, plkst. 7:01

    Luīze Lismane: Viņa pārziemo visu šo gadsimtu istabā (1)

    pārāk daudz sajūtu nevar izstāstīt nevar atainot nevar ierāmēt tāpēc tās sakrājas rindās un kaudzēs kaut kur starp orgānu mūriem dažreiz pie plaušām jūtams smagums dažreiz pietūkst kājas un vēlāk notirpstot dur kā ar tūkstoš nakšu adatām

  • 2016. gada 2. decembrī, plkst. 5:09

    Rihards Raudonis: Simptomu meklēšana

    Es jau sen pazīstu savu dabu, kas lēnām ieaug tevī, izkropļojot turpat izlieto asfalta segumu.



Kultūras Ministrija
vkkf