Jāks Jeerīts: "Mainīgais"

Apgāds "Mansards” laidis klajā Jāka Jeerīta (Jaak Jõerüüt), igauņu rakstnieka un diplomāta, Rīgā tapušo grāmatu "Mainīgais” (Muutlik) Guntara Godiņa tulkojumā.

"Mainīgais” nav romāns, bet tas nav arī tikai dienu pieraksts daudzpusīga cilvēka piezīmēs. Tas ir, kā autors mēdz sacīt, TEKSTS, kura tapšanas posmi – Igaunijas vēstnieka pienākumus pildot pavadītie gadi – ir pagājuši pārmaiņu zīmē. Tās ir gan valstiskas un "Rīgas gaisā” sajūtamas, gan gluži dienišķas un privātas; tās ir krasas, bet arī lēnas, tikko nojaušamas, būtiskas un arī tādas, kas pārtop simbolos un dzīvi pavadošās zīmēs. Par zīmēm kalpo arī citu autoru teksti, kas ievijas Jāka Jeerīta dienu skaitījumā, sevis un notiekošā vērojumā; tie nav postmoderniski citāti, bet gan vienojoši pieturas punkti vienam mainīgajam – autoram – kopā ar citiem mainīgajiem – lasītājiem.

Autors ir precīzs Rīgas personiskā un detalizētā zīmējumā, savu atmiņu un līdzcilvēku portretējumos, nesaudzīgs un asredzīgs sava darba un Latvijas politiskās vides raksturojumos. "Mainīgā” autors ir ārkārtīgi koncentrēts savu domu vērojumā, it kā brīžam atkāpjoties no autora lomas, lai nonāktu lasītājam (un sev!) ārkārtīgi tuvu.

Uz grāmatu aizmugurējiem vākiem mēdz iepazīstināt ar tās pirmo lasītāju tekstiem. Rakstot par Jāka Jeerīta grāmatu, šķiet visprecīzāk sniegt dažus viņa paša citātus no meklējumiem, kas ir vienlaikus racionāli un lietišķi un ietiecas iracionālajā, neikdienišķajā un negaidītajā, ko slēpj cilvēks, "Mainīgais” pats.

"Esmu sapratis, ko nozīmē teikums: es dzīvoju šodien. Tajā nav ne grama vieglprātības. Ja es patiešām dzīvoju šodien un ja es šodien patiesi dzīvoju, tad man ir jāzina, ko šī diena sevī slēpj. [..] Es gribu zināt, kas notiek manos prātos un manas sirds slepenajos kambaros, bez atslēgām tiem netiec klāt, kas par to, ka tie ir tavi paša. Šodien! Arī šodien.”

"Rakstītāji ir BĪSTAMI un IR bīstami. Viņi kādu dienu var tev pateikt tieši ģīmī, ka tauta grib izmirt, neko citu. Tu taču vari valdīt, tavs reitings var būt pieaudzis no četrdesmit pieciem līdz piecdesmit pieciem procentiem, un partijas birojā tiek atpogātas dažas pudelītes. Bet citi ar vārdiem tevi sašauj cauru kā sietu un tautu piedevām, tik saturies.”

"IR daļa vēstnieku ar vecās skolas pamatiem, protams, viņi arī nekrīt ceļos (vismaz ne jau vienmēr) dīvainās vietējās paražas priekšā, kuru es dēvēju par diplomātijas biešu lauka balandu. Brīnos, ka daudzi šejienes vēstnieki arī piekopj šo runu un himnas farsu. [..] Parasti pirmajās desmit minūtēs notiek iesilšana, un patīkama runu čaloņa ceļas līdz griestiem. Bet tad tiek ieklepots mikrofonā, tiek pavēlēts aizvērt muti un klausīties, kas tiks sludināts no kanceles. [..] Lielākoties ir dzirdams viltus patoss, bezzobainas frāzes, nepārliecinoši uzticības zvēresti Tēvzemei un Brīvībai.”

Apgādā "Mansards” iznācis arī Jāka Jeerīta noveļu krājums "Ziņas par nāvi” (Maimas Grīnbergas tulkojumā, 2011) un dzejas grāmata "CD” (Guntara Godiņa atdzejojumā, 2009).

Grāmata tulkota un izdota ar Igaunijas Kultūrkapitāla un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • 2012. gada 9. jūnijā, plkst. 8:06

    Baiba Petrenko: Saldējums Annai (19)

    Dažreiz viņš brīnās, kā viena cilvēka ķermenis var tik ļoti pārvērsties. Tas, kas kādreiz viņam ir licies dievišķs, tagad nereti ir pretīgs. Kad viņa kakā vai apvemjas, viņš elpo caur muti, viņš ir iemācījies.

  • 2014. gada 10. septembrī, plkst. 7:09

    Rišards Kriņickis: Kaķi un mākoņi (3)

    Tas ir tikai tukšums, kas atvēra durvis un vērtīgi nopētīja mūs katru, kas ne uz mirkli nepārtraucām savu žēlošanos.

  • 2012. gada 24. augustā, plkst. 8:08

    Alise Romeiko: Es atkal un atkal paistu pie tevis (89)

    tik garšīgi no ielas šīs puses smaržo puiši, tik pieiet viņiem klāt un, ne vārda nesakot, skūpstīt viņu acis un mutes, aplaizīt viņu pirkstiņus un iekosties viņu austiņās, pieplakt viņu mugurām, ievilkt dziļu elpu un tikai tad spēt iet tālāk

  • 2014. gada 12. septembrī, plkst. 6:09

    Mārja Kangro: Valodas tīrības deklarācija

    Ik gadu nomirstot pārdesmit valodu. Mūsējā šeit vēl mūs visus pārdzīvos, novecojot atbirsim no valodas ķermeņa kā mirušas šūnas. Bet kad valoda pēdīgi sačākstēs: mēs taču zinām, ka parasti pēdējā šūna, kavas pēdējā kārts ir veča vai vecis,

  • 2012. gada 17. jūlijā, plkst. 8:20

    Kārlis Vērdiņš: Esamība nosaka apziņu (47)

    Biedri manu apziņu piesūcināja līdz ūkai, diskrēti mācīdami: tev nebūs laist sevī mīlas opiju vai jūsmot par kaut ko tādu, ko nevar apskatīt, satvert un nolobīt.



Kultūras Ministrija
vkkf