Inga Žolude: Sarkanie bērni

Rakstnieces Ingas Žoludes trešā grāmata, romāns “Sarkanie bērni”, ir mecenāta Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureāts.
Žoludes debijas romāns “Silta zeme” iznāca 2008. gadā. Par otro grāmatu — 2010. gadā izdoto stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” — autore saņēmusi 2011. gada Eiropas Savienības balvu literatūrā.

Sarkano bērnu patversmes vēsture aizsākās 1534. gadā, kad Navarras karaliene Margo nodibināja Hôpital des Enfants-Dieu, kas vēlāk tika pārdēvēts par Hôpital des Enfants-Rouges, jo tā audzēkņi valkāja sarkanus formas tērpus — žēlsirdības krāsā. Laika gaitā iestādi apvienoja ar citu bāreņu namu un telpas nodeva kādai reliģiskai kongregācijai. 1615. gadā patversmes nosaukumu pārņēma arī tirgus, kas ar Luija XIII gādību izveidojās turpat blakus. Mūsdienu Parīzē Sarkano bērnu vārdā dēvē veselu kvartālu.

Stāsts par trīs bērniem, meitenēm, kuras ierodas šajā pasaulē visai neparastā veidā. Nadja, Mārīte un Liesma katra savu bērnību aizvada gandrīz neticamā, ideālā un mīlestības pilnā pasaulē, bet, atstājot mājas un aizejot pasaulē, saskaras ar skarbo dzīves realitāti. Tomēr varones ir iezīmētas ar mītisko sarkano bērnu misiju – izdzīvot par spīti nolemtībai. Romānā grodi savijas gan šie trīs likteņi, gan dažādās vides un laiki, gan reālais un nereālais.

“Satraucoši satriecošs darbs. Ar precīzām sadzīviskām detaļām atsegtas traģēdijas, kas katru dienu notiek tepat līdzās. Bet cerība paliek kā stars, kas raujas īsāks un tumšāks, līdz debess to ievelk sevī.”

Gundega Blumberga, redaktore

Grāmatas noformējumā izmantots Janas Briķes zīmējums “Meitene, kas paslēpās mežā.” Grāmatas mākslinieks – Jānis Esītis.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • 2012. gada 19. decembrī, plkst. 1:12

    Nauris Lukševics: Paradīze (26)

    Daudzdzīvokļu ēku rajonā nebija daudz māju, betona nami gadu gaitā bija noplukuši, saulē izbalējuši un vējā apdrupuši. Desmitiem stāvu augstumā stiepās bezgalīgie krātiņi, kuros sēdošie cilvēki pamazām kļuva agresīvi.

  • 2013. gada 20. septembrī, plkst. 7:09

    Inga Kope-Grosa: 1905. gada ielas dzejoļi (1)

    Mans pelēkais betona Dievs sēc ļergas sieviņa zilā mans pelēkais kurlo un aklo Dievs kā asinszvaigzne kaut kur zem asfalta zinu – tu esi

  • 2015. gada 30. oktobrī, plkst. 8:19

    Helga Tormane: Zaļie āboli (1)

    Līne apēda kādus četrus zaļus ābolus, vairāk nevarēja, jo bija jābrauc uz upi. Līdz upei Līnes vēders jau bija piepūties kā bundziņas, ar velosipēdu braukt kļuva arvien grūtāk.

  • 2014. gada 16. septembrī, plkst. 6:09

    Romans Honets: Visgrūtākie ir paši pirmie mirkļi

    dārgie, es vācu naudu savam brālim, lai glābtu to daļu viņa baltajās plaušās, kur audzējs ierīkojis savas amfilādes. pusnakts ietērpjas sievietē, kas aukstumā sīklietas tirgo kā vabolītes, spožs slimības plankums

  • 2015. gada 23. oktobrī, plkst. 11:10

    Edgars Sondors: Dzejas slams (3)

    Šī gada 8. septembrī Dzejas dienu ietvaros Kultūras un tautas mākslas centrā "Ritums" notika dzejas slams jaunajiem dzejniekiem "Brīva vieta Tavai dzejai". Piedāvājam iepazīties ar slama uzvarētāja Edgara Sondora dzejoļiem.



Kultūras Ministrija
vkkf