Inga Žolude: Sarkanie bērni

Rakstnieces Ingas Žoludes trešā grāmata, romāns “Sarkanie bērni”, ir mecenāta Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureāts.
Žoludes debijas romāns “Silta zeme” iznāca 2008. gadā. Par otro grāmatu — 2010. gadā izdoto stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” — autore saņēmusi 2011. gada Eiropas Savienības balvu literatūrā.

Sarkano bērnu patversmes vēsture aizsākās 1534. gadā, kad Navarras karaliene Margo nodibināja Hôpital des Enfants-Dieu, kas vēlāk tika pārdēvēts par Hôpital des Enfants-Rouges, jo tā audzēkņi valkāja sarkanus formas tērpus — žēlsirdības krāsā. Laika gaitā iestādi apvienoja ar citu bāreņu namu un telpas nodeva kādai reliģiskai kongregācijai. 1615. gadā patversmes nosaukumu pārņēma arī tirgus, kas ar Luija XIII gādību izveidojās turpat blakus. Mūsdienu Parīzē Sarkano bērnu vārdā dēvē veselu kvartālu.

Stāsts par trīs bērniem, meitenēm, kuras ierodas šajā pasaulē visai neparastā veidā. Nadja, Mārīte un Liesma katra savu bērnību aizvada gandrīz neticamā, ideālā un mīlestības pilnā pasaulē, bet, atstājot mājas un aizejot pasaulē, saskaras ar skarbo dzīves realitāti. Tomēr varones ir iezīmētas ar mītisko sarkano bērnu misiju – izdzīvot par spīti nolemtībai. Romānā grodi savijas gan šie trīs likteņi, gan dažādās vides un laiki, gan reālais un nereālais.

“Satraucoši satriecošs darbs. Ar precīzām sadzīviskām detaļām atsegtas traģēdijas, kas katru dienu notiek tepat līdzās. Bet cerība paliek kā stars, kas raujas īsāks un tumšāks, līdz debess to ievelk sevī.”

Gundega Blumberga, redaktore

Grāmatas noformējumā izmantots Janas Briķes zīmējums “Meitene, kas paslēpās mežā.” Grāmatas mākslinieks – Jānis Esītis.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • 2012. gada 19. decembrī, plkst. 1:12

    Nauris Lukševics: Paradīze (26)

    Daudzdzīvokļu ēku rajonā nebija daudz māju, betona nami gadu gaitā bija noplukuši, saulē izbalējuši un vējā apdrupuši. Desmitiem stāvu augstumā stiepās bezgalīgie krātiņi, kuros sēdošie cilvēki pamazām kļuva agresīvi.

  • 2014. gada 15. oktobrī, plkst. 6:10

    Baiba Dēķena: Radīti skatuvei

    Es esmu stipra sieviete. Ar šķērēm rokās speru pirmos soļus uz skatuves. Solists, sažmiedzis rokās mikrofonu, asi raustās, te ar savu galvu sasniedzot grīdas pamatu, te atlecot kā norāvies ar strāvu.

  • 2013. gada 10. septembrī, plkst. 7:04

    Milans Dobričičs: Robotu planēta un citi dzejoļi (1)

    Aklais - radīts lai strādātu tumsā bojājumu dēļ izmests gaismā stipriem papēžiem roka trīsreiz pagarināta ar lielu pirkstu galā lai taustītos.

  • 2012. gada 27. jūlijā, plkst. 8:07

    Valentīns: Любовные истории (8)

    Tava āda ir manas asinis Es piezīdies tām kā tārps es piezīdies silta piena Tava āda ir manas asaras es pieplacis tām kā nāve Lāsīti pa lāsītei tek mūsu laiks

  • 2015. gada 11. septembrī, plkst. 6:09

    Flip Poets: Hjū Lorijs iziet uz kara takas

    bet jēzus jau aizgāja no sava rabīna un apmetās laipnu pilsoņu vidū kas baroja viņu un dzirdināja viņu un sponsorēja viņu un producēja viņu un anonsēja viņu



Kultūras Ministrija
vkkf