Inga Žolude: Sarkanie bērni

Rakstnieces Ingas Žoludes trešā grāmata, romāns “Sarkanie bērni”, ir mecenāta Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureāts.
Žoludes debijas romāns “Silta zeme” iznāca 2008. gadā. Par otro grāmatu — 2010. gadā izdoto stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” — autore saņēmusi 2011. gada Eiropas Savienības balvu literatūrā.

Sarkano bērnu patversmes vēsture aizsākās 1534. gadā, kad Navarras karaliene Margo nodibināja Hôpital des Enfants-Dieu, kas vēlāk tika pārdēvēts par Hôpital des Enfants-Rouges, jo tā audzēkņi valkāja sarkanus formas tērpus — žēlsirdības krāsā. Laika gaitā iestādi apvienoja ar citu bāreņu namu un telpas nodeva kādai reliģiskai kongregācijai. 1615. gadā patversmes nosaukumu pārņēma arī tirgus, kas ar Luija XIII gādību izveidojās turpat blakus. Mūsdienu Parīzē Sarkano bērnu vārdā dēvē veselu kvartālu.

Stāsts par trīs bērniem, meitenēm, kuras ierodas šajā pasaulē visai neparastā veidā. Nadja, Mārīte un Liesma katra savu bērnību aizvada gandrīz neticamā, ideālā un mīlestības pilnā pasaulē, bet, atstājot mājas un aizejot pasaulē, saskaras ar skarbo dzīves realitāti. Tomēr varones ir iezīmētas ar mītisko sarkano bērnu misiju – izdzīvot par spīti nolemtībai. Romānā grodi savijas gan šie trīs likteņi, gan dažādās vides un laiki, gan reālais un nereālais.

“Satraucoši satriecošs darbs. Ar precīzām sadzīviskām detaļām atsegtas traģēdijas, kas katru dienu notiek tepat līdzās. Bet cerība paliek kā stars, kas raujas īsāks un tumšāks, līdz debess to ievelk sevī.”

Gundega Blumberga, redaktore

Grāmatas noformējumā izmantots Janas Briķes zīmējums “Meitene, kas paslēpās mežā.” Grāmatas mākslinieks – Jānis Esītis.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • 2013. gada 4. oktobrī, plkst. 1:10

    Semjons Haņins: Dzejoļi (3)

    kāpēc es klaigāju ka esmu elektriķis es elektriķis neesmu nemaz nez kas man uznāca ar rokām rādīju uz rozetēm pie spuldzēm skāros, skāvu skaitītāju neviens man netic

  • 2012. gada 20. aprīlī, plkst. 23:04

    Harīra (11)

    Un vēl es gribēju jums pastāstīt, kā uzvārīju zupu, kas Marakešā pazīstama kā karaliskā harīra, bet es esmu nolēmis to pagatavot izsalkušajiem un nosalušajiem talciniekiem Mārtiņa kapos.

  • 2015. gada 25. septembrī, plkst. 6:09

    Kristiāna Kārkliņa: Atpakaļgaita (1)

    Arlabunakti, Lielie un Mīļie!
    Arlabunakti, Mazie un Sarūgušie!
    Arlabunakti, tālumā rietošā resnā Pasaule, Arlabunakti!

  • 2014. gada 13. jūnijā, plkst. 6:06

    Ruta Štelmahere: Viņas diena

    No mākoņiem smalki maltiem tinkšķ tinas lītavu diegi rīts tamborē mežģīnes vieglas kad uzklāj tu galdautu baltu vējš pēkšņi tev blūzīti burza rau kafija izlīst uz galda bet suns saplēš gurķu burku.

  • 2013. gada 6. decembrī, plkst. 1:21

    Tatjana Hramova: Mūri

    Saules gaismā viņu acis izskatās zeltainas, un viņi raud – vienmēr raud –, dzenot naglas manā sirdī. Paveicies tiem, kurus kupidoni nošauj ar savām bultām... Maniem kupidoniem rokās ir āmuri. Protams, kas gan cits viņiem var būt rokās?



Kultūras Ministrija
vkkf