Inga Žolude: Sarkanie bērni

Rakstnieces Ingas Žoludes trešā grāmata, romāns “Sarkanie bērni”, ir mecenāta Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureāts.
Žoludes debijas romāns “Silta zeme” iznāca 2008. gadā. Par otro grāmatu — 2010. gadā izdoto stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” — autore saņēmusi 2011. gada Eiropas Savienības balvu literatūrā.

Sarkano bērnu patversmes vēsture aizsākās 1534. gadā, kad Navarras karaliene Margo nodibināja Hôpital des Enfants-Dieu, kas vēlāk tika pārdēvēts par Hôpital des Enfants-Rouges, jo tā audzēkņi valkāja sarkanus formas tērpus — žēlsirdības krāsā. Laika gaitā iestādi apvienoja ar citu bāreņu namu un telpas nodeva kādai reliģiskai kongregācijai. 1615. gadā patversmes nosaukumu pārņēma arī tirgus, kas ar Luija XIII gādību izveidojās turpat blakus. Mūsdienu Parīzē Sarkano bērnu vārdā dēvē veselu kvartālu.

Stāsts par trīs bērniem, meitenēm, kuras ierodas šajā pasaulē visai neparastā veidā. Nadja, Mārīte un Liesma katra savu bērnību aizvada gandrīz neticamā, ideālā un mīlestības pilnā pasaulē, bet, atstājot mājas un aizejot pasaulē, saskaras ar skarbo dzīves realitāti. Tomēr varones ir iezīmētas ar mītisko sarkano bērnu misiju – izdzīvot par spīti nolemtībai. Romānā grodi savijas gan šie trīs likteņi, gan dažādās vides un laiki, gan reālais un nereālais.

“Satraucoši satriecošs darbs. Ar precīzām sadzīviskām detaļām atsegtas traģēdijas, kas katru dienu notiek tepat līdzās. Bet cerība paliek kā stars, kas raujas īsāks un tumšāks, līdz debess to ievelk sevī.”

Gundega Blumberga, redaktore

Grāmatas noformējumā izmantots Janas Briķes zīmējums “Meitene, kas paslēpās mežā.” Grāmatas mākslinieks – Jānis Esītis.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • 2012. gada 27. novembrī, plkst. 8:11

    Etgars Kerets: Desmaize (22)

    Sirēna mūs panāk, kad mēs braucam pie vectēva Jonatana, uz ātrgaitas šosejas dažus kilometrus uz ziemeļiem no Telavivas. Šira, mana sieva, nobrauc malā, un mēs izkāpjam no mašīnas, atstādami uz aizmugures sēdekļa badmintona raketes un bumbiņu ar spalvām.

  • 2013. gada 28. jūnijā, plkst. 7:06

    Jānis Tomašs: Zaudētāju dziesma (11)

    esmu sajaucis dienas kā kārtis elpojis rutīnas sasmakušo gaisu pazemīgi uzklausījis lietainās nakts spriedumu samta ādas un skārda palodzes lietā nepateicība ir mans vienīgais iztikas avots

  • 2015. gada 27. novembrī, plkst. 9:37

    Penelope : Zivju diena (2)

    Ceturtdienās es novecoju ātrāk. Varbūt tāpēc, ka ceturtdienas bija zivju dienas gan skolā, gan bērnudārzā. Un zivju ēdieni man riebās. Klīniski riebās, līdz vemšanai.

  • 2015. gada 14. augustā, plkst. 6:08

    Ulvis Zirnis: Ansels un Glorija (1)

    šeit viss smird, un es neeju no mājām, es lieki atceros tavus greizos smaidus, spēlējot monopolu tie padsmit gadu, uz kuriem tu uzstāj mūsu sarunās un tavās vēstulēs

  • 2013. gada 15. maijā, plkst. 7:05

    Armands Znotiņš: Alise (4)

    Durvis vēlreiz pavērās, un vilciena kupejā ienāca kaķis. Pēc izskata gluži parasts zvēriņš ar spīdošu melnu spalvu, melni baltiem plankumiem otrpus mugurai un baltām ķepām. "Sveicināti," Kerols teica. "Sveicināti," kaķis atbildēja.



Kultūras Ministrija
vkkf