Inga Žolude: Sarkanie bērni

Image

Rakstnieces Ingas Žoludes trešā grāmata, romāns “Sarkanie bērni”, ir mecenāta Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureāts.
Žoludes debijas romāns “Silta zeme” iznāca 2008. gadā. Par otro grāmatu — 2010. gadā izdoto stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” — autore saņēmusi 2011. gada Eiropas Savienības balvu literatūrā.

Sarkano bērnu patversmes vēsture aizsākās 1534. gadā, kad Navarras karaliene Margo nodibināja Hôpital des Enfants-Dieu, kas vēlāk tika pārdēvēts par Hôpital des Enfants-Rouges, jo tā audzēkņi valkāja sarkanus formas tērpus — žēlsirdības krāsā. Laika gaitā iestādi apvienoja ar citu bāreņu namu un telpas nodeva kādai reliģiskai kongregācijai. 1615. gadā patversmes nosaukumu pārņēma arī tirgus, kas ar Luija XIII gādību izveidojās turpat blakus. Mūsdienu Parīzē Sarkano bērnu vārdā dēvē veselu kvartālu.

Stāsts par trīs bērniem, meitenēm, kuras ierodas šajā pasaulē visai neparastā veidā. Nadja, Mārīte un Liesma katra savu bērnību aizvada gandrīz neticamā, ideālā un mīlestības pilnā pasaulē, bet, atstājot mājas un aizejot pasaulē, saskaras ar skarbo dzīves realitāti. Tomēr varones ir iezīmētas ar mītisko sarkano bērnu misiju – izdzīvot par spīti nolemtībai. Romānā grodi savijas gan šie trīs likteņi, gan dažādās vides un laiki, gan reālais un nereālais.

“Satraucoši satriecošs darbs. Ar precīzām sadzīviskām detaļām atsegtas traģēdijas, kas katru dienu notiek tepat līdzās. Bet cerība paliek kā stars, kas raujas īsāks un tumšāks, līdz debess to ievelk sevī.”

Gundega Blumberga, redaktore

Grāmatas noformējumā izmantots Janas Briķes zīmējums “Meitene, kas paslēpās mežā.” Grāmatas mākslinieks – Jānis Esītis.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2013. gada 26. jūlijā, plkst. 7:06

    Mārtiņš Galenieks: Uz ielas (8)

    Lai ielauztos mājā, mums vajag apmēram stundu strādāt ar lauzni un metāla šķērēm. Mēs pamēģinām vienu logu un tad otru un tad atgriežamies pie pirmā, un laužam, un griežam, un beigu beigās noraujam logam priekšā pieskrūvēto metāla plāksni.

  • Image

    2012. gada 22. novembrī, plkst. 10:11

    Jeļena Fanailova un Andrejs Sen-Seņkovs: Dzeja (10)

    Nešaubies – tā ir mīlestība. Bet viņai tik grūti ir pateikt: tas tu. Viņa pati visu veiks mūsu vietā. Sieviete skaista kā ūdens un upe. Vīrietis skaists kā gaisma un gaiss. Un viss šis džezs, No kura mēs neaizgājām, Atstāj cerību uz.

  • Image

    2012. gada 22. augustā, plkst. 8:08

    Mārtiņš Meiers: Intimitātes lauskas (35)

    Vienīgais, ko mēs abi, gultā smēķējot, varam gaudot, ir pasenas cigarešu dūmu izmīlētas melodijas no saņurcītu lenšu kaudzes. Un mirklī krāsainas bildes zib gar acīm. Kā ripas sarijušies. Kā mīlā iežņaugušies.

  • Image

    2012. gada 22. jūnijā, plkst. 8:42

    Katrīna Kuduma: Man patīk vēstuļu smarža (20)

    mana māja ir putnu būris milzīgā kokā, es tur sēžu un spēlēju domu spēles un reizēm kārtis, nelasu grāmatas, lasu tumsu un iešuju brūcēs, kā mēteļu oderēs slepus iešuj viltotas pases.

  • Image

    2013. gada 5. februārī, plkst. 8:02

    Pauls Bankovskis: Tinte

    Bono dzied, kliedz un sludina pret aparteīdu. Pret genocīdu. Par badā mirstošajiem Āfrikā. Par bez vēsts pazudušajiem, mocītajiem, spīdzinātajiem un pazemotajiem. Par visiem apspiestajiem, kas dzīvo vietās, kur ielām nekad nav bijis vārdu.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv