Inga Žolude: Sarkanie bērni

Image

Rakstnieces Ingas Žoludes trešā grāmata, romāns “Sarkanie bērni”, ir mecenāta Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureāts.
Žoludes debijas romāns “Silta zeme” iznāca 2008. gadā. Par otro grāmatu — 2010. gadā izdoto stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” — autore saņēmusi 2011. gada Eiropas Savienības balvu literatūrā.

Sarkano bērnu patversmes vēsture aizsākās 1534. gadā, kad Navarras karaliene Margo nodibināja Hôpital des Enfants-Dieu, kas vēlāk tika pārdēvēts par Hôpital des Enfants-Rouges, jo tā audzēkņi valkāja sarkanus formas tērpus — žēlsirdības krāsā. Laika gaitā iestādi apvienoja ar citu bāreņu namu un telpas nodeva kādai reliģiskai kongregācijai. 1615. gadā patversmes nosaukumu pārņēma arī tirgus, kas ar Luija XIII gādību izveidojās turpat blakus. Mūsdienu Parīzē Sarkano bērnu vārdā dēvē veselu kvartālu.

Stāsts par trīs bērniem, meitenēm, kuras ierodas šajā pasaulē visai neparastā veidā. Nadja, Mārīte un Liesma katra savu bērnību aizvada gandrīz neticamā, ideālā un mīlestības pilnā pasaulē, bet, atstājot mājas un aizejot pasaulē, saskaras ar skarbo dzīves realitāti. Tomēr varones ir iezīmētas ar mītisko sarkano bērnu misiju – izdzīvot par spīti nolemtībai. Romānā grodi savijas gan šie trīs likteņi, gan dažādās vides un laiki, gan reālais un nereālais.

“Satraucoši satriecošs darbs. Ar precīzām sadzīviskām detaļām atsegtas traģēdijas, kas katru dienu notiek tepat līdzās. Bet cerība paliek kā stars, kas raujas īsāks un tumšāks, līdz debess to ievelk sevī.”

Gundega Blumberga, redaktore

Grāmatas noformējumā izmantots Janas Briķes zīmējums “Meitene, kas paslēpās mežā.” Grāmatas mākslinieks – Jānis Esītis.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2013. gada 15. martā, plkst. 7:33

    Jānis Joņevs: Jelgava 94 (fragments) (6)

    Tā bija mūzika, kurai līdzīgu es nekad agrāk nebiju dzirdējis. Es vispār nekad nebiju spējis iedomāties, ka kaut kas tāds pastāv. Šī patiešām bija cita pasaule. Bija labi sēdēt te uz asfalta, kopā ar Nāvi un Zombi, ceļa vidū uz citu pasauli.

  • Image

    2014. gada 14. martā, plkst. 1:44

    Uldis Krastiņš: 1944. gada 13. oktobris no krūštura perspektīvas (2)

    Operācija bija jāveic parastiem zaldātiem, kuru vidū jau 1941. gadā bija nokļuvis arī bijušais LKF referents. Viņam tika tas gods noskūt matus no savas sievas galvas. Viens no šiem matiem iekrita starp manām mežģīnēm.

  • Image

    2012. gada 22. jūnijā, plkst. 8:42

    Katrīna Kuduma: Man patīk vēstuļu smarža (20)

    mana māja ir putnu būris milzīgā kokā, es tur sēžu un spēlēju domu spēles un reizēm kārtis, nelasu grāmatas, lasu tumsu un iešuju brūcēs, kā mēteļu oderēs slepus iešuj viltotas pases.

  • Image

    2014. gada 7. februārī, plkst. 7:02

    Sabīne Košeļeva: Likteņbundžā (6)

    Es iekrītu cietajā krēslā un izvelku grāmatu. Grāmata kalpo kā aizsargvalnis. Ja man ir grāmata, es drīkstu neredzēt un nedzirdēt, kas notiek apkārt. Ierakties starp rindām un censties aizmirsties, kamēr kāds nesadomā likt man atcerēties.

  • Image

    2012. gada 10. augustā, plkst. 8:08

    Andris Ogriņš: Es mīlu melnā objektīva sastindzinātos ziedus (67)

    sasieti mezglos vajāšanas mānijas pārņemtā vēja gali paliek turpat kā mūsu žestus neiepazinušās rokas klēpjos mēmie sejas balsti koki un necilie krūmāji bez ziediem



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv