Inga Žolude: Sarkanie bērni

Image

Rakstnieces Ingas Žoludes trešā grāmata, romāns “Sarkanie bērni”, ir mecenāta Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureāts.
Žoludes debijas romāns “Silta zeme” iznāca 2008. gadā. Par otro grāmatu — 2010. gadā izdoto stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” — autore saņēmusi 2011. gada Eiropas Savienības balvu literatūrā.

Sarkano bērnu patversmes vēsture aizsākās 1534. gadā, kad Navarras karaliene Margo nodibināja Hôpital des Enfants-Dieu, kas vēlāk tika pārdēvēts par Hôpital des Enfants-Rouges, jo tā audzēkņi valkāja sarkanus formas tērpus — žēlsirdības krāsā. Laika gaitā iestādi apvienoja ar citu bāreņu namu un telpas nodeva kādai reliģiskai kongregācijai. 1615. gadā patversmes nosaukumu pārņēma arī tirgus, kas ar Luija XIII gādību izveidojās turpat blakus. Mūsdienu Parīzē Sarkano bērnu vārdā dēvē veselu kvartālu.

Stāsts par trīs bērniem, meitenēm, kuras ierodas šajā pasaulē visai neparastā veidā. Nadja, Mārīte un Liesma katra savu bērnību aizvada gandrīz neticamā, ideālā un mīlestības pilnā pasaulē, bet, atstājot mājas un aizejot pasaulē, saskaras ar skarbo dzīves realitāti. Tomēr varones ir iezīmētas ar mītisko sarkano bērnu misiju – izdzīvot par spīti nolemtībai. Romānā grodi savijas gan šie trīs likteņi, gan dažādās vides un laiki, gan reālais un nereālais.

“Satraucoši satriecošs darbs. Ar precīzām sadzīviskām detaļām atsegtas traģēdijas, kas katru dienu notiek tepat līdzās. Bet cerība paliek kā stars, kas raujas īsāks un tumšāks, līdz debess to ievelk sevī.”

Gundega Blumberga, redaktore

Grāmatas noformējumā izmantots Janas Briķes zīmējums “Meitene, kas paslēpās mežā.” Grāmatas mākslinieks – Jānis Esītis.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2014. gada 28. martā, plkst. 1:49

    Nauris Lukševics: Elle (3)

    Katru vārdu, ko viņa teica, es būtu varējis pusbalsī nočukstēt jebkad un jebkur savas dzīves laikā, un to es arī mēdzu darīt, kad viņas vairs nebija. Viņa bija mana tikai divus mēnešus un divas dienas.

  • Image

    2014. gada 15. oktobrī, plkst. 6:10

    Baiba Dēķena: Radīti skatuvei

    Es esmu stipra sieviete. Ar šķērēm rokās speru pirmos soļus uz skatuves. Solists, sažmiedzis rokās mikrofonu, asi raustās, te ar savu galvu sasniedzot grīdas pamatu, te atlecot kā norāvies ar strāvu.

  • Image

    2014. gada 21. februārī, plkst. 7:02

    Gundega Šmite: Septiņi mīlas dzejojumi (6)

    šodien tavs klusums aizcērt man elpu tā, ka cieši spiedīgi mākoņi drūzmējas acīs, samelno debesis, bet neļauj tām līt. kalst un priežu miesa šķiļas ar īsu un sausu čukstu.

  • Image

    2014. gada 7. februārī, plkst. 8:02

    Jānis Joņevs: Telefons (19)

    Mēs pēc stundām sēdējām pie kanāla. Pārdaugavā, tur ir tāda vieta, kur neviena cita parasti nav. Tur arī nebija, ko darīt, bet Gustavs parasti kaut ko centās izdomāt. Šoreiz viņš rādīja man savu telefonu.

  • Image

    2012. gada 16. decembrī, plkst. 22:12

    Māris Bērziņš: Referātpasaka (14)

    Minēt jēdzienu "ārpuszemes civilizācija" ir ārkārtīgi nekorekti. Civilizācija ir tikai šeit. Citur vienmēr ir kaut kas cits. Piemēram, kantinobranovelle, kur atrodas pavisam citādas konfigurācijas jēdzieni un morfoloģiskās izpausmes.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv