Haruki Murakami: Kafka liedagā

Image

Apgāds Zvaigzne ABC tikko laidis klajā Haruki Murakami romānu "Kafka liedagā". To var lasīt gan kā jaunāku versiju mītam par Edipu, gan kā grāmatu par pusaudža krīzes pārvarēšanu un pieaugšanu. Var lasīt kā neticamu dēku stāstu. Var lasīt kā sapni – un iekļūt tajā iekšā, izsapņojot tik dziļi, ka tas kļūst par savējo.

"Kafka liedagā" ir romāns, kas valdzina un ievilina īpašajā Murakami pasaulē – tās tēli ir radīti, pārdroši kā vārdu dīdžejam miksējot Austrumu un Rietumu pasaules domāšanas paradigmas, to ētiskās un filozofiskās esības pamatus. Līdz šim pasaules literatūrā neviens nav rakstījis tā, kā raksta H. Murakami. Tāpat kā par maģiskā reālisma aizsācēju varam uzskatīt G. G. Markesu, dumpīgo Rietumu pusaudžu iekšējo pasauli atklāja Dž. D. Selindžers, bet par "amerikāņu sapni" no sirds pasmieties iemācīja K. Vonnegūts, arī H. Murakami iet savu ceļu. Kā to nosauks vēlāk – par reālpsiholoģisko maģiju, mūsdienu mitoloģiju vai citādi, nav būtiski. Būtiski ir tas, ka Murakami darbi nelīdzinās nekam citam un vienlaikus jau ir kļuvuši par kulta romāniem visā pasaulē – tos lasa hipsteri un hipiji, mājsaimnieces un taksisti, studenti un pasniedzēji.

Kopš 1982. gada, kad Japānā iznāca trešais Haruki Murakami romāns "Aitas medīšanas piedzīvojumi", viņš kļūst slavenāks ar katru jaunu grāmatu un ir vienīgais japāņu rakstnieks, kura darbi ārpus dzimtenes tiek izdoti miljoniem eksemplāru metienos. Kritiķi un lasītāji vienbalsīgi atzīst, ka Nobela prēmijai viņu neizvirza tādēļ, ka šķiet nepieklājīgi, ka šīs grāmatas par sev tuvām atzīst tik daudzi – laba literatūra taču esot teju vai tikai tā, ko par tādu uzskata niecīga lietpratēju saujiņa. Bet rakstnieks tikai pasmaida un turpina rakstīt – un pavisam drīz arī latviešu lasītāji varēs novērtēt viņa pašu jaunāko darbu – triloģiju "1Q84", kuras pirmā daļa tiks izdota jau marta sākumā.
Kopā ar Haruki Murakami lasītājs atklāj arvien jaunas pasaules gan sevī, gan ārpus sevis, mācoties saskatīt neparasto parastajā un parasto – lietās, kam līdz šim piešķirta pārdabiska nozīme. Lasīt H. Murakami darbus ir interesanti, aizraujoši un... jā, nebīsimies šī vārda, satriecoši. Pēc H. Murakami darbu izlasīšanas pasaules krāsām rādās plašāks spektrs, esamībai – dziļāka jēga, no nebūtības atgriežas sadzīves skrējienā gandrīz nozaudētā spēja baudīt mirkli.

Ja par "Kafka liedagā" sižetu, jāatzīmē, ka tas ir tipiski murakamisks un ārkārtīgi sazarots, viena pasaule pārklāj otru, varoņu tēli un katra atsevišķais stāsts sasaistās vienotā ķēdītē, kurai sekot posmu pa posmam ir tīra literārā bauda. Piecpadsmitgadīgs pusaudzis Kafka Tamura, kas dzīvojis pie vardarbīga tēva, nolemj doties pasaulē, lai uzmeklētu māti un vecāko māsu – viņas izgaisušas no zēna dzīves jau ļoti sen, un nav izdevies noskaidrot pat viņu vārdus. Pilsētā, kur dzīvo zēna tēvs, mīt arī vīrs, kurš saprot kaķu valodu un spēj tajā sarunāties, un arīdzan Kāds, kura dēļ kaķi mēdz pazust bez vēsts. Pilsētā, kurā ceļojuma laikā nonāk Kafka Tamura, mīt vairākas noslēpumainas sievietes – varbūt viena no viņām ir viņa māte vai māsa? Ceļš, kas sācies kā mirkļa untums, iegūst pieturzīmes, ik pa laikam varonis nonāk kādās krustcelēs, un sīkākais notikums iegūst vai zaudē jēgu atkarībā no skatpunkta, kurā atrodamies konkrētajā brīdī. Romāns, kas vingrina pelēkās šūniņas, nenovedot tās līdz īssavienojumam.

Haruki Murakami romānu "Kafka liedagā" no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2013. gada 19. jūlijā, plkst. 7:07

    Agrita Grīnvalde: Atmiņas (12)

    jauni vīrieši jutīgiem pirkstiem trausli kā tulpes kāts noraut to ādu nost lai ir vāts puika paslēpies pagalmā raud dzirdu to tevī pulsējam slēpti bet nenovēršami nāc

  • Image

    2013. gada 14. jūnijā, plkst. 7:06

    Liene Kāposta: Nāves hronists (13)

    Savācis materiālu, es atgriežos redakcijā, kur, drudžaini klabinot datora taustiņus, radu ziņas, ko cilvēki labprātāk nelasītu. Bet viņi lasa. Lai arī šausmīgi, pretīgi, drūmi un traģiski, šie notikumi tomēr ir ļoti aizraujoši.

  • Image

    2012. gada 6. jūlijā, plkst. 9:07

    Andris Habermanis: Mazas skaņas Lielajā Klusumā (1)

    Svētā veidā vēroju meiteni, kura nevērīgi ēd; varbūt piedzer kefīru vai mazkaloriju jogurtu. Dzīve tomēr ir arī vienkāršai meitenei pati svētā vienkāršība. Kā piena produkts, kas vairs nav govs organismā, nav vēl manējā.

  • Image

    2013. gada 13. decembrī, plkst. 8:12

    Andris Ogriņš: Dūmi (1)

    tev par patikšanu es novelku cimdus unikālos pirkstu nospiedumus miesu un uzskatu pārkārtotos kaulus gars nopurina nevajadzīgas rokas kad mirsi badā lūgsies mani un ēdīsi

  • Image

    2012. gada 9. martā, plkst. 12:03

    Anna Foma: Uzdāvini man Zālamanu (30)

    mani draugi ir nabagi, viņiem ir depresija un citas Jaunās Derības kaites, viņiem patīk dzeja, bet viņi vairs nelasa grāmatas



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv