Kristīne Želve: Meitene, kas nogrieza man matus

Image

Stāstu cikla „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā „vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro. Mēs bijām pārdzīvojuši sociālismu, bet vēl nepratām sadzīvot ar mežonīgo kapitālismu, mēs dzīvojām nost, dzērāmies nost, mirām nost un gaidījām pasaules galu, kuram bija jāatnāk Millēniumā jeb 2000. gadā… Pasaules gals neatnāca, un tiem, kas bija izdzīvojuši, nācās vien dzīvot tālāk. (Kristīne Želve)

Kristīne Želve dzimusi 1970. gada 17. martā Rīgā. Studējusi kino režiju Latvijas Kultūras akadēmijā Anša Epnera kursā, veidojusi dokumentālās filmas un strādājusi Latvijas Televīzijā. „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” ir viņas pirmais stāstu krājums, kurā lasāmie darbi tapuši laika posmā no 2003. līdz 2004. gadam.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2013. gada 23. decembrī, plkst. 7:09

    Dace Rukšāne: Uguns avotā (5)

    1212. gada septembrī piedzimst Kaijas un Sūnes dvīņi – dēls Ako un meita Gune. 1215. gada ziemā Rīgā plosās ugunsgrēks, kurā nodeg pirmā Doma baznīca un bīskapa sēta. Tajā pašā gadā kaujā ar sāmsaliešiem iet bojā Kaijas dēls Ilo.

  • Image

    2014. gada 28. martā, plkst. 1:49

    Inga Pizāne: Atmiņu nogulsnes (5)

    Paņēmusi līdzi savu dzelteno pidžamu ar Viniju Pūku, es skaidri liku manīt, ka nekam nopietnam neesmu gatava. Bet tavus pieskārienus uz savas muguras es joprojām atceros – tie dzīvo uz manas ādas.

  • Image

    2014. gada 14. martā, plkst. 1:44

    Uldis Krastiņš: 1944. gada 13. oktobris no krūštura perspektīvas (2)

    Operācija bija jāveic parastiem zaldātiem, kuru vidū jau 1941. gadā bija nokļuvis arī bijušais LKF referents. Viņam tika tas gods noskūt matus no savas sievas galvas. Viens no šiem matiem iekrita starp manām mežģīnēm.

  • Image

    2014. gada 5. novembrī, plkst. 6:11

    Irina Romanovska: Caur tonētu stiklu (1)

    Vispār jau nāves tuvums ienes banalitāti. Nāvei vajadzētu būt banālai – ierastai, piederīgai ikdienišķajam. Varbūt kādreiz tā arī bija. Bet tagad trūkst vārdu un iemaņu, lai runātu vai klausītos par nāvi, kas ir tepat.

  • Image

    2012. gada 21. augustā, plkst. 8:08

    Leonīds Ļipavskis: Sapņi (2)

    Pirmais erotiskais sapnis: mežonis ceļ mani uz rokām augstu gaisā. Bija bailīgi, es jutos mazs un bezpalīdzīgs. Diezgan bieži manos sapņos figurē kāds valsts vadītājs, un nez kāpēc es pret viņu izjūtu maigumu.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis