Kristīne Želve: Meitene, kas nogrieza man matus

Image

Stāstu cikla „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā „vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro. Mēs bijām pārdzīvojuši sociālismu, bet vēl nepratām sadzīvot ar mežonīgo kapitālismu, mēs dzīvojām nost, dzērāmies nost, mirām nost un gaidījām pasaules galu, kuram bija jāatnāk Millēniumā jeb 2000. gadā… Pasaules gals neatnāca, un tiem, kas bija izdzīvojuši, nācās vien dzīvot tālāk. (Kristīne Želve)

Kristīne Želve dzimusi 1970. gada 17. martā Rīgā. Studējusi kino režiju Latvijas Kultūras akadēmijā Anša Epnera kursā, veidojusi dokumentālās filmas un strādājusi Latvijas Televīzijā. „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” ir viņas pirmais stāstu krājums, kurā lasāmie darbi tapuši laika posmā no 2003. līdz 2004. gadam.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2014. gada 7. martā, plkst. 7:03

    Sabīne Košeļeva: Par skaļu (1)

    Man nepatīk baloži. Šajā pusē viņi vēl ir pieklājīgi. Nelamājas, nelien iekšā pa logiem un uztur sportisku formu. Otrās puses baloži ir baložu sabiedrības padibenes. Skaļi kliedz, sit pa rūtīm un neizrāda nekādu cieņu. Nebīstas. Apķēza visu, kas apķēzāms.

  • Image

    2014. gada 9. maijā, plkst. 7:05

    Lote Kernere: Breaking news

    Kamēr mēs te sēžam, tur tiek anektēta brīva valsts. Tas pats var notikt arī ar mums, tas ir reāli – visi to saka! Mēs nevaram tā vienkārši sēdēt un izlikties, ka tas nenotiek. Nākt uz darbu katru dienu, it kā nekas nebūtu noticis!

  • Image

    2014. gada 3. janvārī, plkst. 7:01

    Jānis Tomašs: Zemestrīce uz ādas (2)

    ar putna prātu dzīvot ir vieglāk taču manam vīram galvas vietā atrodas rūpīgi notēsta malkas pagale no rīta viņš cērt uz darbu vakarā skalda mājās, bet brīvdienas nosit ar vienu cirvja vēzienu

  • Image

    2013. gada 5. jūlijā, plkst. 8:07

    Arvis Viguls: Es zaudēšu (24)

    Un kādēļ vakarā, kad aukla pagalmā paliek tukša, man jādomā – cik kreklu es nonēsāšu, cik zeķu un bikšu, cik kurpju noplēsīšu, līdz pienāks arī mana pēdējā veļas diena, kad mani noģērbs un nomazgās, un noguldīs smagā koka skapī?

  • Image

    2013. gada 15. novembrī, plkst. 7:11

    Jevgeņijs Zamjatins: Acis (3)

    Piespiedis purnu pie zemes un iebāzis asti starp kājām, tu līdi pa dubļiem saimniekam pretī, luncinot pēcpusi, tu laizīji viņam roku. Un, kad viņš žēlīgi pabužināja tev skaustu, tu priecīgi vēlies uz muguras – apžēlots!



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv