Kristīne Želve: Meitene, kas nogrieza man matus

Image

Stāstu cikla „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā „vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro. Mēs bijām pārdzīvojuši sociālismu, bet vēl nepratām sadzīvot ar mežonīgo kapitālismu, mēs dzīvojām nost, dzērāmies nost, mirām nost un gaidījām pasaules galu, kuram bija jāatnāk Millēniumā jeb 2000. gadā… Pasaules gals neatnāca, un tiem, kas bija izdzīvojuši, nācās vien dzīvot tālāk. (Kristīne Želve)

Kristīne Želve dzimusi 1970. gada 17. martā Rīgā. Studējusi kino režiju Latvijas Kultūras akadēmijā Anša Epnera kursā, veidojusi dokumentālās filmas un strādājusi Latvijas Televīzijā. „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” ir viņas pirmais stāstu krājums, kurā lasāmie darbi tapuši laika posmā no 2003. līdz 2004. gadam.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • Image

    2014. gada 11. septembrī, plkst. 2:09

    Nikola Madžirovs: Tas, kam gribam pieskarties

    Ielas bija noasfaltētas pirms mūsu dzimšanas un visi zvaigznāji jau izveidojušies. Lapas trūdēja trotuāru malās. Sudrabs melnēja uz strādnieku ādas. Kāda kauli auga cauri sapņa garumam.

  • Image

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 8:30

    Krišjānis Zeļģis: ar seju es tevi nicinu (25)

    tu vari pēkšņi braukt ar vilcienu prom nesagaidot ceptas butes un radu gabalus vēl dienas pirmajā pusē tu sauļojies un viss likās labi kā tas viss turas kopā es nezinu

  • Image

    2014. gada 8. septembrī, plkst. 7:09

    Goro Takano: Aukla, šautene un gāze

    Gārnis vairs negrib redzēt drupas. Vairs nekādas polifiloproģenitīvas radības kā tās, kas veic pietupienus uz taciņas. Viņas grib pievilkt man grožus, jo citādi es varētu būt par traucēkli viņu grožu pievilkšanai visai atklātajai telpai.

  • Image

    2014. gada 15. septembrī, plkst. 15:32

    Tadeušs Dombrovskis: Visskoesnezinu (3)

    Nakts vilciens kā bobsleja kamanas nesas pa ziemas trasi, lejā, miega mēness spožuma zeltīta, dus bezvārda pilsētiņa, kurā es pirmoreiz pieskāros A. krūtīm, nebūdams īsti drošs, vai viņa tā nedabūs bērnu.

  • Image

    2014. gada 19. septembrī, plkst. 7:09

    Ostaps Slivinskis: Priekšā tumsa

    Es zinu vārdus, kas viņu padzīs, taču šobrīd tos nevaru atkārtot, jo tie neatšķir svešos no savējiem. Es zinu daudz radību, kas mūs aizstāvēs. Sapnī pie manis atnāca lielais japānis un iemācīja kauties,



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv