Andris Ogriņš: Debesu punkti

Izdevniecība "Pētergailis" ir laidusi klajā jaunāko Andra Ogriņa dzejas krājumu "Debesu punkti", māksliniece Elīna Brasliņa.

Dzejniece Ingmāra Balode raksta: "Andra Ogriņa dzejas "rokraksts" ir mainījies ar vērā ņemamu intensitāti, sākot ar viņa pirmo dzejas krājumu "es zvēru pie kraukļiem" līdz pat pēdējam.

Ogriņa poētika šajā grāmatā, iespējams, sasniegusi to, ko reiz, kad vēl pastāvēja pilnasinīga literatūras kritika, varētu dēvēt par poētisko briedumu. Teksta balss draud uzplēst lasītāja jutīgumu līdz tai konfrontācijai, kur jautājums par dzejas jēgu kļūst lieks, jo redzama ir dzejas darbība, dzejas piedzimšana autorā un lasītājā. Debesu punkti nemaldina – autors tiecas atraut savu skatienu no hipnotiskās zemes un tās uzspiestajām gaitām, kam daudz veltīts iepriekšējos krājumos, lai skatītos augšup – meklē- jot cilvēka trauslās iespējas būt ne tikai par miesu – un lai skatītos acīs tam, ko dzejā mēdz meklēt lasītāji – mīlestībai, pat 21. gadsimtā. Tādai, kāda tā piemeklē uz esamības fona. Atšķirībā no vairākiem paaudzes biedriem, Ogriņš nebaidās poētiskā pietuvinājuma, viņš nealkst pēc elegantas un nomierinošas distances no teksta vēstījuma un no sava lasītāja, bet gan turpina būt tiešs un brīžam skaudrs, visu smalkumu ietverot savā skatījumā uz pasauli un veiksmīgi atrastos vārdos, kam ar realitāti ir nereti mulsinošas un pārsteidzošas, nevis konvencionālas attiecības."

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Iesakām

  • 2013. gada 4. aprīlī, plkst. 7:04

    Kaspars Valtmanis: Mūsu pilsētā (2)

    Mūsu pilsētā nedzer. Nedzer kaķi un suņi, nedzer ne putni, ne rāpuļi. Dzer tikai cilvēki, bet ar viņiem allaž kaut kas nav kārtībā. Nekārtība ir tik liela, ka arī dzeršana nepalīdzēs. Kaķi un suņi, arī putni un rāpuļi to saprot, bet cilvēks nē.

  • 2012. gada 22. novembrī, plkst. 8:11

    Pauls Bankovskis: Manu vārdu, lūdzu, rakstiet ar lielo "D" (18)

    Ja vien es nebūtu baudījis pienācīgu izglītību un man vēl no Anglijas laikiem nebūtu saglabājušies noteikti principi, es jums daudz visa kā varētu pastāstīt. Vai, kā tagad modē, aprakstīt to visu memuāros.

  • 2015. gada 21. augustā, plkst. 6:08

    Gundega Šmite: Presto. Acuto* (1)

    Ceļš. Tikai ceļš. Taisns un tumšs. Sniegpārslu taureņi aumaļām šķīst pret logu. Tūkstošiem. Uz neatgriešanos. Un mūžīgu atjaunošanos. Nakts melnumā ceļš ar tā ņirbošo baltumu velk savā atvarā – dziļāk un dziļāk.

  • 2016. gada 7. oktobrī, plkst. 0:19

    Dace Vīgante: Gika (1)

    Paviršam garāmgājējam dūmakainajā vakara krēslā viņš atgādinātu kapu pieminekli – bālām, dziļi zem plakstu vākiem paslēptām akmens acīm un stīvu matu ērkuli, kas ap galvu veido sudrabainu vainagu.

  • 2014. gada 5. decembrī, plkst. 6:12

    Inga Pizāne: Krūze (2)

    Par tiem, kas guļ, viņai pārdomas neraisījās, jo viņa zināja, cik pati ir laimīga un bezrūpīga, kad guļ. Pašai gan miegs nenāca ne tuvu. Turklāt viņa zināja, ka gulētiešana tāpat nozīmēs vārtīšanos viens pret vienu ar savām domām vismaz stundu, ja ne ilgāk.