Narekas Grigors: Žēlabu grāmata

Apgādā "Jumava" iznākusi armēņu mūka un dzejnieka Narekas Grigora "Žēlabu grāmata", ko latviski tulkojusi Valda Salmiņa.

"Pirms tūkstoš gadiem Armēnijas Narekā dzīvoja garīdznieks un dzejnieks Grigors, un kalpoja Dievam, savai kristīgai tautai un armēņu valodai. 2015. gadā patālajā Romā pāvests Francisks viņu piepulcināja "Baznīcas skolotāju" pulkam. Sīvās savstarpējās "ieskaites" starp ķeceriem "monofizītiem" un mums "diofizītiem" jeb halkedoniešiem nu pieder pagātnei: zvans! Vai Dievs būtu visiem jau izlicis atzīmes? Nē ― viņam mūsu trokšņainā diskusija šķitusies nebūtiska. Dzejnieks tika aicināts izsacīt kaut ko no tā, ko nevar pateikt viņa Radītājs. Dievs ir visvarens, tāpēc nevar pateikt: "Es nevaru!" Dievs neies liekuļot, sak "Es nožēloju!" Šaubas pieder tam, kas tikai vēl top (mācītājs Taivāns teiktu "jau top!"). Varbūt tādēļ esam ― lai nostaigātu dievišķās Tapšanas ceļu?" Dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš

"Katrai armēņu ģimenei pieder divas grāmatas: Bībele un 10. gs. armēņu mūka un dzejnieka Narekas Grigora "Žēlabu grāmata". Gadsimtu gaitā "Nareka", kā armēņi parasti dēvē šo grāmatu, ir tikusi ne vien lasīta, bet arī bijīgi skūpstīta, glabāta ne vien grāmatu plauktā, bet arī pagalvī. Paaudžu paaudzēm lasītāji šo grāmatu ir ne vien sapratuši, bet arī izjutuši, ne vien augsti vērtējuši, bet arī godājuši. "Žēlabu grāmata" ir armēņu dzejas dižākais sasniegums, kurā cilvēks runā ar Dievu, grāmata, kurā cilvēks tuvojass dievišķajam, un Dievs ― cilvēciskajam. Un tomēr "Žēlabu grāmatas" galvenais varonis ir cilvēks, saprātīga būtne, kas domā, spriež, jūt un cieš, cilvēks ar saviem priekšstatiem, šaubām, cerībām, sapņiem un ideāliem. Nerekas Grigora nemirstīgo darbu var salīdzināt ar dzidru, neizsīkstošu avotu, kas spēj bezgalīgi dzesēt slāpes, ja vien mēs spējam atvērtu sirdi uztvert un izprast tajā iekļauto vēstījumu." Armēnijas Republikas vēstnieks Tigrans Mkrtčjans

"Tautai, kura ar savām acīm ik dienas glāsta Ararata kalnu, domas allaž ir pievērstas visgrūtāk sasniedzamajām virsotnēm.  Armēņu kultūras augstos ētiskos un estētiskos ideālus jau tālā senatnē ir veidojuši tādi garīgie līderi kā alfabēta izgudrotājs valdnieks Mesrops Maštocs un priesteris Narekas Grigors, kuru par Svēto ir darījusi cilvēcības un Visuma saskaņas likumu atminēšanas spēja. Ja "Jeremijas raudu dziesma" Vecajā Derībā pauž sāpes un izmisumu par ciešanu pilno cilvēka likteni, tad Narekas Grigora "Žēlabu grāmata" himniski apliecinošā formā cildina dzīvi un ikvienā tās acumirklī ļauj saskatīt Dieva universālo pilnību." Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Iesakām

  • 2015. gada 20. februārī, plkst. 6:02

    Agnese Līcīte: Kad rūgts zemeņu ievārījums (2)

    ar vīriešiem grūtāk ja tieši neiekrīt acīs un nesāk smeldzoši grauzt jāloba kā semočkas ļautiņu piebāztā tirgū citreiz kodols citreiz čaumala tukša vai pelējums gluži kā otrreiz lietotam kartona šķīvim

  • 2012. gada 1. novembrī, plkst. 23:11

    Artis Ostups: Pēdējie mēneši (21)

    Viedais indietis ieskatījās man acīs un izteica līdzjūtību par laikiem, ko piedzīvošu, apaļīga slovāku oficiante tikmēr aizdedza tējas svecīti zem mūsu sarauktajām pierēm. Tas bija vakars pustukšā pilsētā mirkli pirms katastrofas.

  • 2014. gada 24. janvārī, plkst. 7:01

    Sabīne Košeļeva: Svētais Vakarēdiens (5)

    Manā grozā ir siers, maize un ūdens. Vēl vajag bietes. Šodien var nopirkt jau novārītas un glīti iepakotas vakuumā, bet es labāk izvārīšu pati. Tas vismaz liks man justies vairāk dzīvai un īstai. Bietes spēcina organismu, jo satur daudz minerālvielu.

  • 2014. gada 14. novembrī, plkst. 0:11

    Ineta Stadgale: Es esmu sasalusi zeme

    mirdzošos zābaciņos saule nostaigā pamali kabatas izmēra kvartālā ostas namiņu sarkanie dakstiņi aizraksta debesu lapu pavisam negaidītiem rakstiņiem plānu mākoņu viļņotais sēklis klājas skatienam pāri

  • 2015. gada 20. martā, plkst. 6:03

    Artūrs Lūsis: Treniņi naivumā (1)

    Tā es aizmirsu lietu un nakti, un dzelkšņus ap kaklu, tā paliku ar sevi divatā, caur kucēna acīm skatīdams atdzimšanu, izlīšanu no melnas gliemežnīcas skaudrā saulē, kurai karstumu starojošas rētas kā zaļas liepu lapas; un pirmie pavasara taureņi.