Dženifera Klementa: Lūgšanas par nolaupītajām

Apgādā "Zvaigzne ABC" iznākusi amerikāņu-meksikāņu rakstnieces Dženiferas Klementas romāns "Lūgšanas par nolaupītajām", ko no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Rakstnieces, žurnālistes un starptautiskā "PEN" kluba pašreizējās prezidentes Dženiferas Klementas romāna "Lūgšanas par nolaupītajām" galvenā varone Leididī un viņas draudzenes dzīvo kalnu ciematiņā netālu no Akapulko – Meksikas reģionā, kur visa vara pieder narkokarteļiem. Te, kalnos, likumus raksta vīri melnos džipos un ciematu iedzīvotāji var tikai paklausīt. Vai mirt.

Kalnu ciematos dzīvo tikai sievietes un bērni, savukārt vīrieši vai nu strādā karteļiem, vai meklē laimi ASV. Sievietes zina – ja ģimenē aug glīta meitene, drīz vien viņai ieradīsies pakaļ. Tāpēc šeit "dzimst" tikai zēni. Par spīti izmisīgajām viltībām un pat tam, ka meitenes slēpjas zemē izraktās bedrēs, tikko neizbēgamās pārvērtības ir notikušas, gaidāma arī nelūgtā melno vīru vizīte. Tā no ciematiņa pazūd Paula, skaistākā no meitenēm. Tā pazūd friziere. Pazūd citas. Leididī paveicas – ar draudzenes brāļa gādību viņa dabū kalpones darbu kādā bagātā ģimenē Akapulko, bet tad notiek kas neparedzams.

Romāns "Lūgšanas par nolaupītajām" tulkots vairāk nekā 30 valodās, mēnešiem ilgi noturējies "New York Times" un citu ietekmīgu izdevumu bestselleru sarakstu augšgalā, kā arī apbalvots ar daudzām literārām balvām.

Pieejama arī e-grāmata.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Iesakām

  • 2016. gada 15. aprīlī, plkst. 4:22

    Penelope : Audriņi (6)

    Tu esi kādreiz pie konveijera stāvējis? Paņem detaļu, pagriez skrūvīti, noliec detaļu. Ņem nākamo. Tādu pašu. Un tā no rīta līdz vakaram. Piecas dienas nedēļā, divdesmit divas dienas mēnesī. Tu saproti, ko es cenšos pateikt? Es par laulības dzīvi, ķipa, tā pati shēma.

  • 2016. gada 25. augustā, plkst. 9:56

    Einārs Pelšs: K O L I E K I

  • 2014. gada 26. septembrī, plkst. 7:09

    Mārcis Bokmanis: Celiņš (9)

    Es iesēžos krēslā. Friziere pienāk un sāk mazgāt man matus. Kad tas ir izdarīts, viņa neķeras vis pie galvas masāžas, kuras laikā biju nolēmis domās precizēt sava sakāmā detaļas, bet uzreiz vaicā: – Nu, kā tad mēs griezīsim?

  • 2014. gada 1. augustā, plkst. 7:08

    Agrita Grīnvalde: Mijkrēšļa pelēkais zvērs (2)

    Mēs skrienam pa šaurām un savādām takām, peldus šķērsojam upi. Viss aizvien vairāk kā sapnis, kā šķitums. Jau drīz vairs nepazīstu savas rokas.

  • 2013. gada 5. jūlijā, plkst. 8:07

    Arvis Viguls: Es zaudēšu (24)

    Un kādēļ vakarā, kad aukla pagalmā paliek tukša, man jādomā – cik kreklu es nonēsāšu, cik zeķu un bikšu, cik kurpju noplēsīšu, līdz pienāks arī mana pēdējā veļas diena, kad mani noģērbs un nomazgās, un noguldīs smagā koka skapī?