Janīna Kursīte: Zīmju valoda: latviešu žesti

Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznākusi literatūrzinātnieces prof. Janīnas Kursītes grāmata "Zīmju valoda: latviešu žesti", kurā, balstoties uz folkloras, daiļliteratūras, memuāru un mūsdienu interviju avotiem, detalizēti aplūkota latviešu neverbālā jeb žestu valoda. Atsevišķa grāmatas nodaļa veltīta Latvijas politiķu žestu valodai.

Grāmatas autore Janīna Kursīte skaidro: "Žesti – īsi vai gari aprakstīti – ir gan latviešu folkloras tekstos, daiļliteratūrā, gan dokumentārajā literatūrā. Tomēr lielākoties tā ir jau vēsture, ko var raksturot ar vārdiem "tā reiz bija". Vienlaikus, rakstot šo grāmatu, gribējās sasaistīt pagātni ar tagadni, sniedzot priekšstatu, kā tas ir mūsdienās. Te noderēja gan personiskie vērojumi, gan fotogrāfiska ķermeņa valodas izpausmju fiksēšana vairāku gadu garumā. Taču ar to vien nebija pietiekami. Apbrīnojami atsaucīgi bija ekspedīcijās un citos izziņas braucienos sastaptie vai tīmeklī, arī telefoniski uzrunātie latvieši gan Latvijas novados, gan ārpus tās (Īrijā, ASV, Turcijā u. c.), kā arī Latviju labi iepazinušie cittautieši (somi, japāņi, lietuvieši, arābi), par ko viņiem visiem esmu ļoti pateicīga."

Somi ir pamanījuši, ka latvietis, stūrējot mašīnu, ne tikai sarunājas, bet ik pa laikam paskatās uz blakussēdētāju, sarunā labprāt iesaistot arī rokas. Gan somi, gan turki ir pārsteigti, ka latvieši bieži skatoties viens otram acīs. Arābi ievērojuši, ka latvieši mēdz staigāt ar drūmu sejas izteiksmi – laikam tāpēc, ka "Latvijā bieži tumšs". Lietuviešu skatījumā latvieši izvairās no apskaušanās un bučošanās publiski. Braucot sabiedriskajā transportā, latvieši cenšas iekārtoties tā, ka blakusvieta paliek brīva. Pārlieku fizisku tuvošanos otram – nepazīstamam vai mazpazīstamam cilvēkam – latvietis uzskata par uzbāšanos. Kāda ir latviešu ķermeņa valoda tās izpausmēs, kādi žesti tiek lietoti un ko tie nozīmē – par to ir šī grāmata.

Janīnas Kursītes "Zīmju valoda: latviešu žesti" ir pirmā grāmata LU HZF Latvistikas un baltistikas nodaļas sērijā "Latvijas gadu gredzeni literatūrā". Šobrīd sagatavošanā Silvijas Radzobes "Kosmopolītu lieta un A. Čaks", kā arī Ievas Kalniņas "Latviešu vēsturiskais romāns: pagātne un tagadne".

Janīna Kursīte ir LU profesore, autore grāmatām par latviešu folkloru, literatūru un valodu. Kopš 1999. gada kopā ar studentiem veic lauka pētījumus folkloras ekspedīcijās Latvijas novados, Lietuvā, Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā, Polijā, Vācijā, arī pie ārzemju latviešiem u.c., meklējot baltu tradicionālās kultūras liecības.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Iesakām

  • 2012. gada 21. septembrī, plkst. 10:09

    Māris Bērziņš: Gūtenmorgens un vidus (20)

    "Kaut kā jāprovē tikt vairāk uz vidu," Gūtenmorgens sērīgi nopūtās. Viņš neilgojās atrasties ne augšā, ne apakšā, ne pa labi, ne kreisi, bet tieši vidū, kur, pēc empīriskām aplēsēm, vajadzētu būt vissiltāk un mājīgāk.

  • 2016. gada 26. augustā, plkst. 6:38

    Inese Tone: No rudens līdz pavasarim (1)

    lūdzu, nodziedi mani – es lūdzu. es skatījos acīs, bet acu nebija. tikai lēni mākoņi laiski slīdēja gar horizontu. nodziedi mani, jo citādi es neesmu. vien augšā, virs smagi melniem padebešiem, mūžam riņķo milzīgas, sniegbaltas svīres.

  • 2014. gada 16. septembrī, plkst. 6:09

    Romans Honets: Visgrūtākie ir paši pirmie mirkļi

    dārgie, es vācu naudu savam brālim, lai glābtu to daļu viņa baltajās plaušās, kur audzējs ierīkojis savas amfilādes. pusnakts ietērpjas sievietē, kas aukstumā sīklietas tirgo kā vabolītes, spožs slimības plankums

  • 2013. gada 25. novembrī, plkst. 7:11

    Bez vārdiem (1)

    Šajās dienās ir lasīts tik daudz sāpju, izmisuma, bezpalīdzīgu dusmu un baiļu, taču aizvien vēl trūkst vārdu, lai pateiktu ko tādu, kas spētu mierināt cilvēkus, kuri zaudējuši tuviniekus. Un mūs visus – kas ieraudzījuši nāvi, tik tuvu pienākušu līdzās.

  • 2014. gada 15. oktobrī, plkst. 6:10

    Baiba Dēķena: Radīti skatuvei

    Es esmu stipra sieviete. Ar šķērēm rokās speru pirmos soļus uz skatuves. Solists, sažmiedzis rokās mikrofonu, asi raustās, te ar savu galvu sasniedzot grīdas pamatu, te atlecot kā norāvies ar strāvu.



Kultūras Ministrija
vkkf