Rubrika: Dienas Teksts
Jūlijs Daniels: Sit dirsu pret zemi
Naktī kļuva auksts. Taču rīta salnas aprija sākumā tā ir parasta lieta, un mēs, lamādamies vairāk aiz ieraduma nekā no tiesas, uzmetām plecos vatniekus. Ievilkties kārtīgi piedurknēs nebija nekādas jēgas: nepaies ne pusstunda, paliks siltāks, bet līdz ēdnīcai arī tāpat var aizskriet. Mēs sēdējām pie galda, negribīgi strēbām savu zivju zupu un ķiķinājāmies. Mēs iztēlojāmies, ko sacīs Jānis, kad viņu atkal izsauks priekšnieki. Lieta tāda, ka Jānis, tiklīdz ar viņu sāka runāt priekšnieki, vienā mirklī bija aizmirsis visus krievu vārdus. Nācās saukt tulku un tad norisa šāda saruna:
Priekšnieks (krieviski): Pavaicājiet, kāpēc viņš nepilda normu?
Tulks (latviski): Jāni, šitais mūlāps prasa, kāpēc tu nepildi normu?
Jānis (latviski): Saki viņam: sit dirsu pret zemi!
Tulks: Viņš saka: esot saslimis.
Priekšnieks: Mēs viņu sodīsim.
Tulks: Viņš draud, ka tevi sodīs.
Jānis: Saki: sit dirsu pret zemi!
Tulks: Viņš saka: uzturs slikts.
Priekšnieks: Nosūtīsim uz šizo.
Tulks: Sola tev karceri.
Jānis: Lai sit dirsu pret zemi...
Un tā līdz bezgalībai. Mēs rājām Jāni, ka viņš ir vienveidīgs. Jānis apgalvoja, ka tādam sprāgonim viens pats latvisks teikums esot gana labs. «Tu taču uzrausies viņš tevi pieķers, ka tu runā vienu un to pašu.» «Bet es runāju vienreiz lēnāk, citreiz ātrāk. Un vispār, viņš ir stulbs.»
Mēs gājām uz izvadi. Siltāk nekļuva. Kā vienmēr kāds «piecniekos» jauca kārtību, uzraugiem juka skaits, laiks stiepās garumā, es ievilku rokas piedurknēs un sapogājos.
Tulkojis Knuts Skujenieks
Avots, 1989. gada jūnijs