Psihologs izrēķinās ar eneagrammām

Ļoti interesants likās piemērs par MBTI. Protams, ja skatās uz MBTI kā tikai uz vienkāršotu tipoloģisko testu, ko nereti izmanto Amerikas darba tirgus un kas internetā pieejams visdažādākajās brīvajās variācijās, skeptiski var teikt, ka tā drīzāk ir pusaudžu interneta domubiedru platforma, lai piederētu kopienai, bet tajā pašā laikā svinētu un priecātos par savu individualitāti un īpašībām, kas piemitušas kaut tam pašam Jēzum.
Bet viss nav gluži tik melns vai balts. Patiesībā MBTI sākuma saknes meklējamas Junga arhetipoloģijā un kognitīvo funkciju izpētē. Jā, jā, es zinu, ka es psihologam varu nestāstīt par Jungu un vispār tas viss ir novecojis un attīstījies tālāk utt. Bet tas, ko gribēju teikt, ka MBTI ir veids kā nevis tīksmināties par savu personību, bet atkost savas "ēnu" funkcijas un veicināt personības izaugsmi, vai vismaz pilnasinīgāku apzināšanu, ko bieži vien testu skaidrojumos neatrast.
Kāpēc es to visu saku - ja tavs rezultāts sākumā bija INFP, bet pēc laika ISTP, tas ir pavisam loģiski, jo ISTP ir INFP, kad INFP ir iestrēdzis komforta zonā. Kad INFP ir nedaudz iestagnējis, tas pārņem ISTP domāšanas paternu, kas ir daudz racionālāks, efektīvāks krīzes un ikdienas situācijās, neizslēdz kreatīvo enerģiju, bet tajā pašā laikā ir daudz ietiepīgāks, rezervētāks, ātrāk nogarlaikojas un mēdz pieņemt iracionālus, riskantus lēmumus (ļoti, ļoti prasti runājot). Tāpat INFP ir savs antagonists un savs mūzas tips, kas virza izaugsmi. Nav jau gluži tā, ka pietiek ar to, ka vari tīksmināt savu ego ar Jēzu, tas ir tikai sākuma punkts, kas, protams, pasniegts diezgan glaimojoši, lai cilvēku neaizbiedētu un uzturētu interesi. Bet, ja šīs lietas tiešām padziļināti izpēta, paralēli ļoti konkrēti domājot par Jungu nevis Izabellu Majersu-Brigsu, pavērās diezgan sarežģīta un ķēpīga sistēma, no kuras ārkārtīgi daudz var iegūt.

Bet es runāju kā parasts cilvēks ne psihologs, man noteikti nav tik plašu zināšanu kā jums, tāpēc varbūt, ka izklausos pilnīgi aplami. Es tikai domāju, ka varbūt visas šīs tipoloģijas lietas nav tik peļamas, jo lai arī tās visas kaut kādā brīdī atdurās pret sienu un tālāk tev varbūt nedod nepieciešamo, tās tomēr var pavērt skatu plašāk (es nerunāju par tālāku fanātisku pieķeršanos visvisādām peidopsiholoģiskām un ezotēriskām praksēm, bet par pietuvošanos "lielajai bildei", "kodolam", kas ir izejas punkts, vai pat rosināt uz profesionāla psihologa apmeklējumu). Atkarīgs, kā šāda veida informāciju katrs izmanto.

Sveicināti! Kāda ir bijusi doma, lietojot šo vārdu "eneagramma" daudzskaitlī? Paldies!

Godīgi sakot, es tā arī nesapratu, kāpēc šī sistēma nav uzskatāma par derīgu, ja tā nepretendē uz pilnīgumu. Vai tad ir sistēmas, kuras var uzskatīt par pilnīgām? Neesmu ļoti iedziļinājusies, bet pretēji autora kariķētajai pozīcijai "papriecāties par savu burvīgo personību" man tomēr šī tipoloģija šķita interesanta ar to, ka parāda vienas rakstura iezīmes abas puses, kā rūpīgais kļūst par līdzatkarīgo, kā vizionārs kļūst par fantazētāju un tā tālāk. Un vispār jau tā "Jēzus" tipa uzskatīšana par ļoti superīgu tipu ir subjektīva interpretācija, es arī sev izkalkulēju šo tipu, un, godīgu sakot, ļoti vēlējos labāk būt tas amatnieks bez riska pazust savu domu pasaulē un neizdarīt neko īstu. Tas, ka mēs varam neiroplastiski sevi pārveidot ir skaista un burvīga lieta. Bet vēl man gribētos dzirdēt, kā psihologi runā par neirodiversitāti.

(Jautājums (-i) no zāles.)
Bet vai nav tā, ka cilvēkam tiešām nav tādas stabilas, akmenī cirstas identitātes/ patības/ būtības un tas padara šādas eneagrammu/ horoskopu/ personības tipu būšanas reālistiskas, ja ne tagadnē, tad nākotnē? Respektīvi. Cik man zināms (es, protams) varu kļūdīties, cilvēks kā augstākās raudzes zīdītājs var pielāgoties gandrīz vai visam, ja ļoti ar sevi strādā. Un izmainīt sevi, ja ļoti gribās. Kas nozīmē, ka iemīlot kādu aprakstu nu ļoti, ļoti un diendienā atkārtojot sev - ka es esmu tāds un es esmu šitāds (attiecīgi - tāds, kāds nu ļoti gribētu būt), un tad ar laiku var tāds arī palikt. Un tad šādas sistēmas vairs nešķiet tik nepielietojamas. Vai arī problēma tieši naratīvos un abstrakcijā - ka koncentrējoties uz naratīviem, visu sanāk izmainīt galvā, bet realitāte jau nemainās un tad ķermenis reaģē uz to, kas notiek galvā nevis realitātē...

Astroloģijas pieminēšana ir pilnīgi nevietā! Pavirša, virspusēja un šabloniska. Acīmredzot, lai pats autors izskatītos gudrāks. Nesanāk. 
Astroloģijā ir daudz pētījumu un metodoloģiju, par ko "psihologam" nav ne jausmas, bet noder, lai "izrēķinātos". Argumentācijai arī ir sava metodoloģija, kuru - ar mērķi pierādīt pašiedomāto (tik zinātnieki ka jāsmejas :) ) - autors pagalam nepārvalda.
Redzesloka plašumu, Lazdas kungs, lai uzskati būtu ar ozola sakņu pamatīgumu un lapotnes kuplumu!