Toms Ķencis
pirms 5 gadiem
Paldies, lielisks lasāmais! It īpaši ar līdz ar trakā docenta uznācienu:)

jurniece
pirms 5 gadiem
Interesants raksts. Es arī esmu iesaistīto pusē(dejotāja pašdarbniece), bet varu pievienoties dažiem viedokļiem gan no vienas, gan otras puses. Lai būtu īsāk, mēģināšu pa punktiem. 1. Svētku komercializācija tiešām ir viens no nepatīkamākajiem momentiem. Arī tā pārblīvētība ar sponsoru logo ir diezgan nomācoša. Ņemšanās ap biļetēm bija nožēlojama. 2. Tā ideālās Latvijas piesaukšana šķiet nedaudz pārspīlēta. Tā drīzāk izskatās pēc vēlmes dzīvot "savā burbulī", kur nav jāsastopas ne ar vienu citādo. Katrā valstī ir kaut kādi svētki vai pasākumi(tradicionālie karnevāli, festi, liela mēroga sporta turnīri utt.), kuru laikos to dalībnieki, vērotāji atļaujās vai viņiem tiek atļauts kaut kas tāds, ko neatļaujas ikdienā (tautas tērpu nēsāšana, pārvietošanās pa braucamo daļu, brīva braukšana transportā, dziedāšana, dejošana uz ielām utt.) Arī tā smaidīšana un laipnība vienam pret otru ir šķiet jebkuru svētku, īpaši jau reti notiekošu, dabiska sastāvdaļa. Un lielā mērā tieši tas, ka šīs lietas nav ikdienišķa parādība arī rada šo svētku sajūtu. Dažas no nosauktajām lietām tīri objektīvi nav atkārtojamas ikdienā, bet citas neviens neliedz pielietot arī ikdienā un šī vēršanās vienam pie otra ar jautājumu, kāpēc to nevarētu saglabāt arī citās dienās,šķiet dīvaina. Domāju katram pašam sev sākumā būtu jāuzjautā, vai es vienmēr ikdienā esmu smaidīgs un laipns pret apkārtējiem un ja nē tad kāpēc. Arī to, kāpēc ārpus Svētkiem reti velkam tautas tērpu un vai to vajadzētu darīt, varam jautāt, pirmkārt, katrs pats sev. 3. Bet Dziesmu svētku vienotības pārnešana uz vienotību politikā šķiet pavisam dīvaina. Varbūt šeit izpaužas tas cilvēka(latvieša?) dabas pretrunīgums? Demokrātija, kuru esam pieņēmuši par savas dzīves vadmotīvu principā neparedz vienotību kā vienotu viedokli un kopīgus uzskatus. Bet nezin kāpēc tā vēlme pēc kopdziedāšanas(tiešā un pārnestā nozīmē) tomēr nerimst. Varbūt tāpēc, ka tā ir vieglāk? Bet varbūt te tiešām ir jautājums par nepareizu jēdzienu izpratni? Jo demokrātija jau nozīmē ne tikai viedokļu atšķirību(vienotības neesamību), bet arī atšķirīga viedokļa, uzskata pieņemšanu. Varbūt vienotība nav tajā, ka vēlēšanās visi balso vienādi, bet gan tajā, ka netiek nonievāti tie, kas balso atšķirīgi. Un te reakcija uz atšķirīgo viedokli par Dziesmu svētkiem šķiet uzskatāmi parāda šo divejādo vienotības izpratni. Vai vienotība ir tajā, ka visiem patīk viens un tas pats vai tajā, ka ļaujam kādam arī nejūsmot par to pašu? Nedomāju arī, ka tam, kurš izsaka kritiku par kādu procesu noteikti vienmēr jāsniedz savs piedāvājums. Cilvēks, kurš nav speciālists dejas, horeogrāfijas jomā objektīvi nevar pateikt, kā būtu pareizi, bet vai tāpēc viņš nav tiesīgs izteikt viedokli , ka viņam nepatika konkrētā horeogrāfija? Bez tam tiešām kritiskus viedokļus un pat ar savu redzējumu par deju koncertu ir izteikuši arī deju speciālisti un pat paši dejotāji. Kāpēc pārmetumi jāvelta konkrēti vienam? Šeit jau ir runa par to, ka demokrātijai un autoritārismam ir katram sava vieta un laiks. Konkrēta uzveduma, koncerta koncepcijas autori tiek izvēlēti demokrātiskā(konkursa) ceļā. Cits jautājums, kāpēc konkursam nepiesakās. Tiem, kas nepiekrīt vienmēr ir iespēja neiesaistīties. Bet tiem, kas iesaistās ir jāpieņem(autoritārisms). Kas tad Svētku idejā ir tas ideālais? Tas, ka cilvēki no visas Latvijas vienojas kopdarbībā, kurā var iesaistīties jebkurš neatkarīgi no izglītības, prasmju un iemaņu līmeņa(demokrātiski). Pie kam, kopdarbība tiek balstīta uz senām tautiskām tradīcijām. Kāpēc šāds pasākums realizējas bez aizķeršanās atšķirībā no daudziem citiem? Varbūt tāpēc, ka šajā pasākumā pieveram acis uz dažām autoritārisma izpausmēm- valsts virsvadība, atviegloti dažādu iepirkumu nosacījumi, konkurences neesamība dažās vietās un beidzot ar to, ka piekrītam pakļauties viena vadītāja, diriģenta vadībai. Un tagad uzdodiet jautājumu sev, cik ir iespējams to visu realizēt katra ikdienas, personīgajā dzīvē? Atbilde uz šo jautājumu, iespējams ļaus saprast vai šāda "ideālā Latvija" ir iespējama un vajadzīga ikdienā?

Ernests Spics
pirms 5 gadiem
Paldies, Jurniece! Labs papildinājums Jāņa tekstam. Te gribu piebilst, ka raksts ir diezgan provocējošs un tas, manuprāt, ir labi, jo pat pie mūsu savdabīgās diskusiju kultūras parādās ne tikai vēlmes apkarot kritiskas domas vai gluži otrādāk nekritiskus viedokļus, bet arī veselīga attieksme pret svētkiem. Veselīga rakstu tādēļ, ka tomēr, par spīti visam , varam izturēt neveselīgos procesus svētku tapšanas laikā un visa galā priecāties par to, kas mums ir. Prieks ir svētku jēga...nevis vienotības meklēšana vai apvainošanās, ka mūs kritizē un neiesaistās. 

Reinis Rudzāts
pirms 5 gadiem
Paldies par pētījumu un kritisko analīzi. Piemēram, par valsts lomu un vietu Dziesmusvētkos . Kā valstij palīdzot un pamācot ,un vadot, nenokaut iniciatīvu, brīvību, pašpārvaldi. Lai Dziesmusvētki ar laiku nepārvēršas par „profesionālu” skaistu koncertu, bez pamata- tautas dziedāšanas tradīcijas. Taču daudz kur mani iekšmalnieka ( korista) empīriskie novērojumi nesakrīt ar Jūsu secinājumiem. Pārdomas par Jūsu jautājumiem raksta beigās: 1.Kordziedāšana un dejošana mums parāda, ka visiem kopā domājot, centīgi darot un „degot” mums izdodas. Izdodas ”kopā” ar valsti un tās atbalstu (vai tas ir slikti?). Vai tiešam mums ir daudz dzīves jomu ar tādu pozitīvu pieredzi? Un beidzot bija redzama citās dzīves jomās nemanāmā (neesošā?) un ,manuprāt, ļoti trūkstošā latviešu vidusšķira. 2.Neesmu mūziķis , taču visas dziesmas nudien nebija unisonā (šķiet pilnībā tikai viena). Jā, tūkstoši dzied vienu dziesmu, taču ne unisonā. Tieši daudzbalsībā (gan tiešā, gan tēlainā nozīmē) ir Dziesmusvētku spēks. Esiet dzirdīgāks! Arī sociāli un nacionāli, pašpietiekamu, ierobežotu un aprobežotu latviešu unisonu vai kādu īpašu cittautiešu norobežošanu, vai norobežošanos, es nemanīju ne estrādē, ne ārpus tās. Estrādē man līdzās bija gan diasporas latvieši, gan pilsētnieki, gan laucinieki, gan angļi, amerikāņi, krievi un japāņi, kuri dziedāja latviski, bet nebaidījās zaudēt savu patību . Varēja protams būt vēl vairāk, bet vai vienmēr mums latviešiem jākaisa sev pelni uz galvas. Atvērtības, nesamākslotas tolerances un kopības sajūtas bija daudz vairāk kā ikdienā

Jānis Daugavietis
pirms 5 gadiem
Jā, piekrītu, ka tie, kas to dara (koristi, dejotāji, virsvadītāji, kultūras menedžeri, apmeklētāji...) pārsvarā ir sajūsmināti, savādāk jau viņi nelīdzdarbotos. Un tā ir saprotama parādība - tu gribi lai arī citiem patīk tas, kas tev ļoti patīk (piem., N.Keivs vai PV, vai DZSV), vai pat tev šķiet, ka tam ir JĀPATĪK. Tā bieži nav, arī DZSV gadījumā.
Jā, droši vien DZSV nav slikts valsts un tautas (daļas) sadarbības projekts, bet tas vienmēr var būt veiksmīgāks, iekļaujošāks utt.
Jā, 'unisons' nebija veiksmīgākais apzīmējums, bet jebkurā gadījumā katrs no mums (dziedātājiem) dzied tieši to pašu, ko visi pārējie manā balss grupā. 19.gs. latvieši to DZSV sāka demonstrēt, ka spēj būt gan disciplinēti, gan ar zināmām estētiskās varēšanas spējām. Draudīgs spēks, jo tā ir maigā + cietā vara :)
Jā, kopības sajūta Mežaparkā ir daudz lielāka nekā Rīgā uz ielas, bet tāda pati ir PV vai Deerhoof koncertā, kur atnāk tikai 'savējie'.

Niks Tas Pats
pirms 5 gadiem
Ņemot vērā to, cik šauri aplūkota tik plaša tēma, nākas secināt, ka autora vienīgā vēlme ir bijusi paust atšķirīgu viedokli, nevis padziļināta un objektīva procesu izpēte sabiedrībā. Zīmīgi, ka šādā kontekstā tiek piesaukts arī neveiksmīgais precedents ar Aiku Karapetjanu. Bet, iespējams, der padomāt arī par formu kādā kritika tiek pausta, pirms gausties par sabiedrības nepieņemošo (tātad uzreiz latviešu, attiecīgi nacionālistu utt.) attieksmi. Ja tas pats Aiks ieteiktu kādus mākslinieciskus izteiksmes līdzekļus vai radošus risinājumus, lai rezultāts būtu labāks, arī attieksme pret viņu nebūtu tik noraidoša. Savādāk tas ir kā apzināti paskriet zem auļojoša zirgu bara un sūdzēties, ka esi samīts.

Pēdējā rindkopa vairāk norāda uz raksta autora nezināšanām kā zināšanām, vismaz gadījumā, ja tas pretendē uz kaut kriksīti objektivitātes, kur nu vēl sociālantropoloģisku pētījumu. Nevaru arī atturēties no uzjautrināšanās par veselu 11 (!) rakstu izlasīšanu, tēmā, kuras vēsture pārsniedz 100 gadus!

Jānis Daugavietis
pirms 5 gadiem
Lai arī zem raksta ir birka 'pētījumi', šī ir tikai publicistiska eseja, kurā mēģinu saprast 7 autoru rakstīto par pēdējiem DZSV. Pievienojot savu interpretāciju un paužot politiskos uzskatus, protams.

Ernests Spics
pirms 5 gadiem
Paldies, Jāni! Raksts ir labs pamats tālākai diskusijai gan ar savu vāji slēpto provokatīvo metodi, gan ar vieglumu, ar kādu Jānis analizē mūs pašus - kā cilvēkus ar noteiktu etnicitāti.

"Kuģim" noteikti taisnība par vienotību, lai gan laikam te jāraksta būtu vienprātību un saskaņošanos kopīgos ritmos. Tas vienvirziena process ir ļoti izteikts pārvaldes un pārvaldības kultūras ziņā. Te gan jāteic, ka zināms autoritārisms jau ir iestrādāts Svētku modelī. Varbūt tāpēc bez valsts komandējošā gara un prezidenta tēvišķiem (mātišķiem) žestiem nevaram.

Ceru, ka Svētki un vienas tautas daļas eiforija dos labus rezultātus ne tikai vēlēšanās un IKP pieaugumā, bet arī rosinās diskusiju par mūsu materiālās un nemateriālās kultūras vērtībām un to lietojumu ikdienā un neikdienisškās situācijās. Citādi mūsu Dziesmu un Deju Svētki var pārvērsties par pasākumu virkni, kur notriekt valsts naudu un savu laiku.

kuģis
pirms 5 gadiem
Lūdzu, nosauciet kaut vienu jēgpilnu kultūras produktu, kurā nevaldītu autoritārs princips? Bez autoritāra principa nebūtu iespējami nedz deju kolektīvi, nedz augstas klases kori, nedz konceptuāli piesātināti masu pasākumi, nedz DaViņči, nedz Hermanis, nedz Trīrs, nedz Šekspīrs, nedz Vāgners (he he).
Lai gan pārsmest "pārāk daudz" autoritārisma Latvijas valsts struktūrās, pārvaldībā un kultūrpolitikā ir vienkārši smieklīgi. Visu atjaunoto neatkarīgo Latviju visās tās izpausmēs raksturo izteikts autoritātes trūkums un mazspēja. Bez autoritārā principa nav iedomājama neviena jēgpilna valsts reforma, sevišķi postpadomju vidē un kultūrtrēģeriski depolitizēta EUliberālisma apstākļos.

Ernests Spics
pirms 5 gadiem
Protams, lai kaut ko radītu ir jāuzņemas ne tikai atbildība, bet arī ar "drošu roku" jāvada process (jāproducē) un tas vēl jādara pietiekami talantīgi. Autoritārais princips te nav obligāti jāpiesauc, jo priekšplānā ir mākslinieka (arī režisora vai producenta) personība un autoritāte nav iegūta ar varas palīdzību.

Ja runa par DZSV kā kultūras produktu, tad KUĢIM pa lielam taisnība. Ja tomēr atgriežamies pie domas par tautas svētkiem, tad te ir jau spēkā citas likumības, kur autoritārajam principam nev tik liela nozīme un svētku vadību nav nepieciešams koncentrēt vienās rokās jebšu arī paši svētki notiek vienlaicīgi neskaitāmās vietās.

Jānis Daugavietis
pirms 5 gadiem
Ja uz vienotību / vienprātību/ kohēziju ai citiem tuviem jēdzieniem mēs paraudzītos konceptuālāk, gan jau redzētu, ka tajās ieslēpti arī bīstami mehānismi, piem., vienprātīga / nekritiska līdera pavēļu izpilde. Tā tiešām varētu būt tēze kādam nopietnam pētījumam - DZSV kā konformisma un pakļaušanās autoritātei socializētājs.

Ernests Spics
pirms 5 gadiem
Piekrītu! Sabiedrības viļņošanās 2016. gada beigās un 2017. g. sākumā tika nospiesta, bet problēmas taču palika. Tas gan nav vienīgais, kas jāpēta.

DZSV un amatierkustībā kopumā piedalās neliela tautas daļa, ka vairāk jāuztraucas, lai sabiedrības vairākums neuzskata, ka amatieri ir tie, kas kopj kultūru visas tautas vietā, jo "mēs jau viņiem par to maksājam", kamēr pašiem gar latviskumu nav daļas. 100gades lielums šo lietu nedaudz noēno un ir ekonomiski procesi, kas veicina vairāku lokālu tautsaimniecības nozaru uzplaukumu, bet nelolosim ilūzijas, ka viss ir tik ideāli, kā izskatījās DZSV nedēļā.

kuģis
pirms 5 gadiem
Ko pilsoņiem māca visai valstij viena repertuāra izdziedāšana unisonā valsts organizētā un subsidētā procesā?
Tieši to arī māca - vienotību. Vienotības jēdziens LV vēsturiski ir daudz konceptuāli svarīgāks un ietilpigāks nekā LT vai EST, jo Latvijas teritorija, tauta, etniskās apaksgrupas, šķiras utt tiešām ir bijušas sašķeltākas un nevienprātīgākas kā kaimiņos. Autors vienotību nezkāpēc neuzskata par socioloģiski diez ko būtisku terminu. Demokrātija (tautas vara) nav vienkāršs, kā pareizi raksta Mūrnieks, atomizētu indivīdu plurālisms. Bez apakšā esoša konsensa - vienotības - demokrātija ir tikai visu karš pret visiem.

Tāpat autors nezkāpēc nekritiski visu laiku Dz.svētkus uzskata par vienvirziena no valsts puses bīdītu projektu, uz ko pavelkas masas, atkal ignorējot socioloģisku maksimu par pieprasījumu un piedāvājumu, un pat ne brīdi neapsverot varbūtību, ka tas tomēr ir divvirzienu process.

Jānis Daugavietis
pirms 5 gadiem
Neko sliktu par vienotību neesmu teicis, tikai to, ka mani neapmierina šādi kultivētā šāda vienotība - latviska, vidusšķiras + elites, nekritiska.
DZSV kā valsts projektu drīzāk uztver tie, kuri sāk vaimanāt tad, kad kāds, piem., es, piedāvā valstij izstāties no šīs spēles. Jo, lūk, tad DZSV miršot dabiskā nāvē...

kuģis
pirms 5 gadiem
Nav tādas lietas kā "kritiskas vienotības", tas būtu contradictio in adiecto. Lai gan šķirisko apziņu un šķirisko determinētību postkomunisma apstākļos izcelt kā baigi dziļo un skaidrojošo socioloģisko ieskatu ir noziedzīgi gan aprakstošā, gan priekšrakstošā griezumā, DZSV pakārtotība noteiktas šķiras interesēm vēl joprojām ir jāpierāda - ja tas metodoloģiski vispār ir iespējams.

Piesieties DzSv "latviskumam" un latviskumam vispār kā vienotības katalizātoram ir tas pats, kas piesieties Satversmei. Cienījamam autoram jāatgādina, ka savulaik (un pirms 28 gadiem, un šolaik) nedz vāciešus, nedz krievus, nedz žīdus, nedz ukraiņus, pat ne leišus utt neinteresēja nedz projekts "Latvija", nedz projekts DzSv. Loģiski, ka pēc valstiskuma nodibināšanās, zem valstisko struktūru pārraudzības pagāja daudzas nosacītas pašiniciatīvas vadītas norises kā DzSv, latviešu valodas kopšana, uzraudzība, ievērošana, kā arī vēl vesels lērums lietu, kā skolas, mediji utt. Tā gluži vienkārši notiek, kad neliela tauta uz kādreizējas impērijas un ietekmīga mazākuma dominances drupām rada savu suverēnu valsti (t.., noteiktu institūciju, struktūru un iestāžu kopumu), jo LV izveidošanās mērķis jau nebija tikai agrārā reforma. Vārdu sakot, grūti iedomāties kādu citu valsts/tautas vienotības smaguma un pievilkšanās centru kā latviskumu. Un pat ja tiešām elite un vidusškira tur spēlē kādu lomu - kāpēc gan ne, kāpēc lai tā būtu problēma? Latvijas valsts arī tikpat labi būtu reducējams kā elites/inteliģences un vidusšķiras interešu projekts. Bet, ak, jel, vai tad to vairāku desmitgažu garumā uzstājīgi neatkārtoja padomju historiogrāfija? (nedaudz piepalīdzot kreisā gala parlamentajiem sociāldemokrātiem)




Jā, bez šaubām, DzSv ir kļūdas un problēmas, piemēram, tās pašas cenas, komercializācija un pieejamība uz galvenajiem pasākumiem (tas nekas, ka ir gana daudz bezmaksas pasākumu, nemaz nerunājot par to, ka nekas netraucē pašiem ņemt dalību pašdarbības kolektīvos), pārāk lielā centralizācija utt., taču tam ar kaut kādām mistiskām šķiras interesēm ir ļoti pastarpināts sakars, un tas noteikti ir risināms. Jā, DzSv dzīvotu arī valstij atkāpjoties no klātbūtnes un organizācijas, un līdzekļu iesaistes (autors gan aizmirst, ka tie tomēr ir pašas tautas nodokļizēti līdzekļi, tauta pati sev pasūta kultūrnotikumus), bet to prasīt būtu tas pats, kas prasīt, lai valsts vispār atsakās no koncepta "kultūrpolitika". Jā, pārāk lielas kultūrpolitikas totalizācijas apstākļos ir risks, ka kultūra kļūst vairāk atkarīga no dotācijām un valsts naudas, nevis no pašu pašdarbnieku iesaistes, vēlmes un gribas. Bet arī šajā punktā var atrast pareizo samēru.

Jānis Daugavietis
pirms 5 gadiem
Nestrīdēsimies par savām politiskajām nosliecēm, samērā bezjēdzīgi, jo, protams, "latviskums" nav un nedrīkst būt galvenā un centrālā vērtība.

Ernests Spics
pirms 5 gadiem
Ja "latviskums" ir mūsu etnicitātes izpausme, tad tas nevar nebūt centrālā vērtība, jo tas ir dotums, ar ko mēs esam piedzimuši. T.i., mūsu pasaules uztvere ir cieši saistīta ar dzimto valodu. Tāpēc jau mums ir tikai mums raksturīga tautas gudrība – "folklora" . Savos svētkos (gadskārtu un ģimenes godos) mēs komunicējam savā valodā nevis tāpēc, ka citas nemākam, bet tāpēc, ka svētku saturs un jēga mums ir saprotams bez īpašas skaidrošanas. Arī DZSV, ja vien tos nepārvērš par pasākumu virkni, kur izrādiskums un patērniecība ir centrālā un galvenā vērtība.

edgarsm
pirms 5 gadiem
Ko īsti nozīmē - vienotība? Praksē, ikdienā. Piemēram, kā un ar ko Kuģa kungs šodien bija vienots?

kuģis
pirms 5 gadiem
Vēlreiz - vai vari iedomāties demokrātisku, parlamentāru valsti bez vienotības, konsensa pilsoņu starpā? Jebšu parlamentāri demokrātisku valsti iedomājies kā plurālistisku dažādu interešu grupu cīņu par ietekmi un labumiem?

edgarsm
pirms 5 gadiem
Es nezinu, es cerēju saņemt atbildi, nevis jautājumus.

Guntars L
pirms 5 gadiem
Paldies, Jāni. Cik labi, kad redzu ka neesmu vienīgais, un vēl ir kāds (cerams, kādi), kas par visu šo pasākumu domā līdzīgi kā es. 
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!