Gaidot pirmo starptautisko performances mākslas festivālu Rīgā

Nu pag, šamanis (te runa par šodien mazskaitlīgajām "primitīvajām" kultūrām, ne modīgu hipsteršamani) tāpat "dara, nevis tēlo". Un iesaistītie izjūt ir tūlītēju iedarbību (tas labi aprakstīts jau sen, sen iznākušajā Raita grāmatā "Burvestību liecinieks") Civilizācijai evolucionējot - radās klasiskais teātris. Klasiskais teātris, kas manuprāt (jā, jā, apzinos ka esmu tikai nesaprātīgs mietpilsonis vulgaris, bez MA, vai vismaz "dārziņu" diploma kabatā, tātad teorētiski vispār nav tiesības spriest par Mākslu) ir viens no augstākajiem cilvēces sasniegumiem.
Tad - performances ir "nebijis novatorisms", vai... "deevolūcija"? Proti, esam tik tālu "notrulinājušies" ka vairs nespējam uztvert, nezinu, nav pacietības noklausīties, piemēram, Sofokla garos monologus (un apziņā tos transformēt šodienas aktualitātēs), ka jāatgriežas pie šamaņu tiešās metodes "dejoju tāpēc ka citādi viņi pateikto aizmirst".
Un uzreiz - nesaku ka performances būtu kas slikts un nepieņemams, visticamāk pašam patiktu, vairāk refleksija - kāpēc esam nonākuši ka vispār tāda izpausme aktuāla. Ne vārdiski - jēdzieniskā.