Vairāk nekā 900 lappušu biezajā izdevumā atrodami gan skaidrojumi par neskaitāmu ēdienu izcelsmi un pagatavošanas tradīcijām, gan uzziņas par dažādām ar virtuvi un ēdienu pasniegšanu saistītām darbībām un izteicieniem.
"Virtuves vārdene" iesākas ar aprakstu par ēdiena un dzēriena vietu mūsu kultūrā – par tā atspoguļojumu literatūrā un folklorā, vietu starp dabas un kultūras pasauli, par dažādiem tabu, ticējumiem un aizspriedumiem par ēdienu. Tāpat Kursīte sniedz ieskatu arī par to, kas Latvijā ticis uzskatīts par gardumiem, kādas paražas bijušas ēdienkartē un kā ēdienu gatavošana attīstījusies dažādos vēstures posmos, plašs ieskats gūstams par latviešu pavārgrāmatām.
Eiropas tautām, kurām ir garāka valstiskās pastāvēšanas vēsture, izšķir augsto virtuvi, pilsonisko virtuvi un reģionālo virtuvi. Latviešu virtuve balstās uz diviem vaļiem – reģionālo un pilsonisko. Iespējams, augstākais punkts latviešu pilsoniskās virtuves izkopšanā bija Kaucmindes Mājturības institūta laikā pagājušā gadsimta 30. gados, taču joprojām Latvijā gana spēcīga ir arī reģionālā virtuve. Interesanti, ka ēdiens ir ceļojošais sižets gan mutvārdu kultūrā, gan literatūrā. Par ēdienu ir daudz dažādu ticējumu, tāpat ēdiens kļuvis par būtisku un īpašu tēlu, piemēram, Imanta Ziedoņa daiļradē, skaidroja Kursīte-Pakule.
Veidojot "Virtuves vārdeni", Kursīte-Pakule iztaujājusi vairāk nekā 300 teicēju, kas ar autori dalījušies stāstos par savu pieredzi virtuves lietās un ēdienu gatavošanā. Teicēji aptaujāti gan dažādos Latvijas novados, gan no trimdas latviešu vidus, tāpat pārlasītas neskaitāmas latviešu rakstnieku grāmatas, kurās aprakstīta ēdienu gatavošana un baudīšana.
0