Tagad. Laika pieredzes filosofija

LU Filozofijas un socioloģijas institūts ir izdevis filozofijas doktora Ulda Vēgnera monogrāfiju "Tagad. Laika pieredzes filosofija".

Monogrāfija ir sagatavota LZP projekta "Fenomenoloģiskie pētījumi (saistībā ar S. Kirkegoru, A. Bergsonu un psihoanalīzi)" ietvaros.

Ulda Vēgnera grāmata veltīta laika pieredzes analīzei no fenomenoloģiskās perspektīvas. Tā mēģina sniegt atbildi uz šo fenomenoloģijas tradīcijā būtisko jautājumu par laika pieredzes nosacījumiem un, precīzāk, uz jautājumu – kā iespējams pieredzēt mainību? Grāmatā tiek izvērtētas fenomenoloģijas dibinātāja Edmunda Huserla izstrādātās laika pieredzes koncepcijas un piedāvāta alternatīva laika koncepcija, kas balstās idejā par "tagad" kā saturiski noteiktu pieredzes vienību.

Aplūkojot Huserla fenomenoloģijā atrodamās laika pieredzes koncepcijas, grāmatā tiek secināts, ka tās balstās idejā, ka pieredzes mainība vēl nenozīmē šīs mainības pieredzi, kas savukārt balstās pamatpieņēmumā par to, ka mainību veido formāli momenti, kas savstarpēji izslēdz viena otru. Ikreiz pieredzē tagadējs ir tikai viens no tiem, bet pārējo nav. Un, ja tas ir tā, tad veidojas paradoksāla situācija, ka mainība nekad nav pieredzama, un vienīgais, ko iespējams pieredzēt, ir atsevišķie mainības momenti. Huserls šo problēmu risina, mēģinot parādīt, ka tie mainības momenti, kas nav tagadēji, tomēr kādā netiešā veidā ir klāt tagadējā momentā jeb "tagad". Taču, kā grāmatā tiek secināts, Huserla piedāvātie risinājumi ir problemātiski, un šo problēmu sakne ir meklējuma pamatpieņēmumā par laika momentiem kā savstarpēji vienai otru izslēdzošām formālām vienībām.

Tā vietā grāmatas autors piedāvā veidot laika pieredzes koncepciju, kas nebalstītos problemātiskajā pamatpieņēmumā, un izvirza diskusijai ideju, ka laika pieredzes momenti ir nevis formālas vienības, kas sevī ietver saturu, bet gan saturiskas vienības, un ka šīs saturiskās laika pieredzes vienības neizslēdz viena otru, bet var stāties daļējas vai pilnīgas pārklāšanās attiecībās. Tā vietā, lai domātu par "tagad" kā aktuālu formālu vienību, kuru var piepildīt tāds saturs, kā, piemēram, svaigi ceptas maizes smarža, drauga smaids un sāpes pakrūtē, autors piedāvā domāt par "tagad" kā saturisku vienību, kā, piemēram, svaigi ceptas maizes smaržu, drauga smaidu un sāpēm pakrūtē. Proti, pašas pieredzētās lietas ir laika momenti. To pieņemot, kļūst skaidrs, ka viens tagad moments var pastāvēt reizē ar citiem tagad momentiem (pilnīgi vai daļēji), tie neizslēdz viens otru. Mēs dzīvojam nevis tagadnē, bet drīzāk gan tagadnēs.