Heilija

  • Ārpus uztveršanas zonas. (1)

    2012. gada 4. maijā, plkst. 16:32

    Šodien satelīta televīzija tiek ierīkota
    manis paša ģimenes dzīvoklīša stūrī,
    kura dēļ jau sen takā skumstu es,
    jo neciešu, ka telpa tukša krūtīs.

    Meistars H. nu jau pasniegs pulti
    un sēdīsies patrepes dīvāniņā,
    un viņš pieskatīs antenu jauno
    ar matu ruļļiem un halātiņā.

    Tā nu mēs ieslēgsim ekrānu vēso,
    piespiežot nenoslaucītas plaukstas,
    pirmais kanāls būs franču kino.
    Un francūzietēm uz kājām būs spalvas.

    Otrais kanāls būs muļķīgi banāls,
    krokotas sievietes izpildīs blūzu,
    puskaili vīrieši sadancos tvistu -
    Esmu tavs īstais uz visu mūžu.

    Meistars H. iemigs ar vaļējām acīm,
    skatoties pārpildītajā screen-ā,
    kur es jau gurķošos Simpsonu filmā,
    kamēr Meistars dzēsīsies vīnā.

    Es izslēdzu. Nebūs man antenas grožu.
    Izslēdzu. Slaidi es nospiežu pogu.
    Slēdzu. Prom metu meistara dozu.
    Redzu. Tas aizcilpo raiti uz nākamo
    morāla pagrimuma krogu.
  • Ļaužu masā, ielas malā. (0)

    2012. gada 30. aprīlī, plkst. 13:56

    Laika tips:
    Klimats - mazliet takā par karstu kļūst.
    Sajūta - saplīsis radio, raidot visu reizē.
    Elpa - netieku pie tās, un mani bronhi lūzt,
    pirms mezglā savelkas pakrūtes rūts.

    Ielas tvans.
    Eju un ļaujos tā slāpekļa dvesmai, tik lielai,
    ka sabrauktāks ir tikai nobraukts suns,
    un mans kažoks sen jau novilkts pāri,
    tur, kur pieskarsies, paliks zilums truls.

    Karsts asfalts.
    Tikko uzliets kā kausētais siers uz maizes,
    un tu, Rijīgā Cūka, savā mašīnā to neizjūti,
    ne reizes nepaskatījies tālāk par savu stiklu,
    itin kā rūpēt ir bezgala grūti.

    Jūgendstils.
    Visapkārt, kur raugies, ir tikai lauku akmens,
    pie sienām, virs durvīm un uz acīm (to ļaužu).
    Svešinieks vai draugs labu labais, viena alga.
    Tās statujas mani nospiedīs, ja to ļaušu.

    Rīgā ir vairāk nekā 800 ēku, kuras rotātas jūgendstilā. Tu kļūsti par vienu no to dekorācijām.
  • Filozofe nodarbojas ar demagoģiju. (0)

    2012. gada 21. aprīlī, plkst. 20:58

    Mīla.
    Tas ir neproduktīvs vārdelis
    ar neizzināmu pasaules jēgu
    (vīla, ķīla, no krīta izlīda),
    ja tā tevī kaut drusku ielīst,
    uz Ķīnu neceļi aizved no zīda.

    Draugi.
    Vienīgais personālais pamuļķītis,
    kam draudzību nedrīkst prasīt,
    ir tas padumjais ļaužu gabals,
    kuru tu pats šobrīd lasi (un skati).

    Emocijas.
    Ļaujiet salīdzināt ar debesu krāsu -
    dienā prieciņš ielīst, bet reizēm pelēks,
    naktīs melnie atnāk un paliek.
    (Lai saullēkts ir slavēts!)

    Rāmis.
    Atrast kaut miljonus nav man grūti,
    jo skati tu šobrīd tos veltītos rindām,
    kuras es it kā jau veltu šiem rāmjiem.
    Par manu loģiku sūtīja trimdā.
    Jā.

    "Un pat tad, ja vakars mums neizdodas, mēs te atstājam savas sirdis." /Sandis Ozoliņš
    ...katrā rindiņā atstāju savu sirdi.
    Mazliet uz klaviatūras un nākamajam,
    kas pienāks pie datora, lai spētu
    pateikt, ka nevar gan, varētājam.
  • Mana fonofobija. (0)

    2012. gada 20. aprīlī, plkst. 16:02

    Migrēna vēsa man
    ielaista vēnās,
    tas nekas, jo
    tā paspēlējās.
    Pirms viņas lēkmes
    it kā redz auras -
    zig-zagu strīpas
    vai savas blaugznas
    (jo kušķis matu rokās).

    Zilgani pukstoša galvvidus sāpe
    mani pārtrauc tik liegi kā blīkšķis,
    tā raustās vēnās kā slīcēju-brēcējs.
    Kopš pirmā simptoma pagājis brīdis.
    Cik nu ilgi var klusēt šai drāmā
    ar acīm vaļā un ausīm ciet.
    "Mirušie negrēko" gana labs moto,
    ja aizvainoju - tad piedodiet.

    Manās mājās jau
    sen nelūdz Dievu,
    joks - visi projām.
    Es dzīvoju viena.

    Migrēna - hroniskas galvas sāpes, kuras neapdraud dzīvību, bet, ja man tās izraisa (tava kliegšana vai fonētiskas izvirtības), tas atstās negatīvu ietekmi uz dzīves kvalitāti.
  • Kungs. (3)

    2012. gada 19. aprīlī, plkst. 17:34

    Katrs man solis veltīts Tev*
    ar ierakstītu vārdu un zīmi
    par nacionālo piederību
    un paraksīts manām asinīm.

    Katrs solis šajā purvā,
    kuru es vienvirzienā speru,
    parāda tikai vienu frāzi -
    ģēnijiem gan es nepiederu.

    Muļķīša ceļā akmeņi likti,
    ceļvidū divi, bet grāvi neviens.
    Mana taka gan rozēm klāta,
    bet malās ir krējums un saskābis piens.

    Dažas dienas es jūtos tik kliba,
    ka Viņš mani varētu sodīt un sist
    dēļ blandīšanās kā Lietuvēnam -
    ne debešos tikt, ne zemē krist.

    Sodi, ak, Dieviņ, sodi, ja tīk,
    par manu ne-mākslinieces dabu,
    par manu spēju lamatās krist
    un nekad nesaņemt atzīšanu.

    * Tu esi mana kokosrieksta čaula aukstā laikā (kad temperatūra zem manas Saules -13).
  • Ģeogrāfija. (2)

    2012. gada 16. aprīlī, plkst. 18:42

    Kalni -
    drosmīgo trepes uz debesīm,
    vēl viens Dieva (Svētā Gara) rečitatīvs
    mūsu planētas izpildījumā.
    Krauja -
    bailīgā lidojums pretī aizmirstībai,
    vēl viens Lucifera augstākais sasniegums
    kā Mūžīgais Dzinējs šai nebūtībai.
    Dzelme -
    ūdeņu mērīšanās ar gultnēm un līgums
    ar parakstītu grimšanu nebūtībā.
    Un vēl -
    tavu acu permanenti zaļais spīdums.
  • Kad nekā nepieder (jeb visu laiku). (1)

    2012. gada 9. aprīlī, plkst. 19:48

    Redzu sabiedrības šķautņainos aizspriedumus
    zem manām salauztajām kājām
    un ribām, kas sargā sirdi un plaušas.
    (Pa plēstu spoguļu ceļu eju uz mājām.)

    Slikti murgi kļūst par nomoda sapņiem,
    bet man dzīve mācīja baudīt šo brīdi,
    (vai arī es to sev mācīju pati?)
    citēju - Dzīvo tu, maita, ko īdi?

    Pēdas asiņu smakā nemirkst ne mirkli,
    kamēr tas skābeklis kaut kur tur plūst
    pa manu sārmaino elles loku
    (ja acis aizver, man smadzenes sūrst).
  • Lēti baltais (0)

    2012. gada 1. aprīlī, plkst. 10:16

    Bižutērija, lēta un samākslota,
    kā izvilkta no pirmskara perioda,
    pat bērēs un skumjās atvadās
    viss izrotāts lēti un iesaiņots
    lombardā pirktās klapatās.

    Cik neviltoti, cik īsti, nu gan
    šīs izrādīšanās spēlītes,
    kā tādiem pāviem mums tīk sacensties,
    kad mēs visi ar astītēm mērāmies,
    kad par mirušiem patrinam mēlītes.

    Sarecējušu asiņu traipi
    guļ uz tavas baltās kleitas,
    (tajos stingums peld klusi)
    un eritrocīti vairs nebaidās,
    trombocītiem nav steigas.

    Sarkani traipi kā piemiņai
    par tavu dziļo slīkoņa dabu
    (noslīkt ikvienā atejas caurumā),
    un nebūs tev maršēt pie altāra
    savas bižutērijas nievātā kaunumā.
  • Karsta diena. (1)

    2012. gada 26. martā, plkst. 17:01

    Sestā tramvaja metāla sliedes
    šodien ievilka pirmo īsto elpu.
    Gandrīz tāpat kā jaundzimušais
    ievelk alveolās šīs planētas gaisu (melnu).
    Saulīte neapdomīgi turpina piesildīt
    Rīgas ielas ar svelpjošu gaisu (un gaismu).
    Muļķa, muļķa saulīt, ak, gaišmatīt,
    jau no nākšanas šai saulē es kaistu.
    Asais gaiss tad kā negaisa mākonis
    klejo pilsētas ielās un viensētās.
    Tas steigtin steidz virsū cilvēkiem,
    kuri tusnē tur - ozola paēnās.
    Un sestā tramvaja sidraba sliedes
    ik mirkli vēl badīgāk elpu rauj.
    Ir karsta diena. Tik karsta.
    Un ass, saules-dots gaiss mūs skauj.
  • -ība. (3)

    2012. gada 25. martā, plkst. 19:39

    ''Divdomība -
    izteiciens, kuru var
    dažādi saprast.''
    Iedomība -
    kašķis, ar kuru nevar
    nekādi aprast.
    Izlaidība -
    ieradums, par kuru rakstīt
    uz avīzēm, parast'.
    Apskaidrība -
    izrunāta, tāpēc viņu
    nevar atrast.
    Atbildība -
    nedomāju, ka uzspēt
    ar to sarast.
  • Uz 'i'. (0)

    2012. gada 25. martā, plkst. 19:08

    Dusmas pa priekšu,
    Vīlums padusē,
    Inde pie pakaļkājām.
    Tā vismaz nerūsē.

    Viss labi!
    Jā. Caur adatas aci
    Augstspiediena apgabalā,
    Bet necel traci!

    Viss kontrolē!
    Nē, nē, tik bez stresa!
    Stress - tā ir liekuļu,
    Narcisma desa.

    Viss komatos!
    Kā punkts uz 'i'.
    Ne naga melnuma mainīt
    Tu (tik un tā) nevari.