fakingsons

  • Lielās krūtis nebija galvenās (0)

    2013. gada 13. novembrī, plkst. 19:55

    ***
    Pēc tam, kad pie Kaspara biju izdzēris dažus alus un kādai jaunai, cik atceros, nedaudz simpātiskai sievietei uz Stabu un Čaka ielas stūra pārdevis vienu lietotu, man nevajadzīgu grāmatu, es aizsteidzu atpakaļ uz dzīvokli, lai necik vēlāk atgrieztos centrā, lai ietu uz klubu DEPO, kur bija gaidāms grupas Bērnības Milicija un Them Lemons koncerts. Ārā jau sen bija melna tumsa un piestājot centrā, Grēcinieku ielas pieturā, es izlēmu noiet gar savu veco, labo bāru, kur tovakar strādāja Kristīne un pačurāt, sakot viņai, ka vēlāk, iespējams, piekāpšu, ko es, lai tas jau sākumā būtu skaidrs, protams, neizdarīju. Es ātriem soļiem aizsteidzu līdz klubam, kur apsargam, pēc tam, kad viņš man to bija pajautājis, grasījos nosaukt savu vārdu, bet aprāvos un sekundes simtdaļas ātrumā atcerējos, ka sarakstā, kurā viņš lūkoja pēc mana vārda, bija mans rakstnieka vārds, ne dokumentos iespiestais, tāpēc nevilcinoties nosaucu viņam to un dabūjis zīmogu uz savas labās rokas, devos iekšā. Turpat arī pakarināju savu ziemas virsjaku un kāpu lejā, lai skatītos, kas tur notiek.

    Zāle, kurā parasti notiek koncerti, bija visai patukša, tāpēc ātri vien atradu vietu uz paaugstinājuma tumsā, kur sēžu arī citās reizēs, kad aizeju uz DEPO, un gaidīju. Gaidot, pie manis klāt pienāca Anete, kuru virtuāli zinu jau no laikiem, kad uzsāku savas rakstnieka gaitas, bet dzīvē esmu saticis vien pāris reizes. Pārmīdama ar mani dažus vārdus, viņa aicināja doties pie galda, kur tobrīd sēdēja vēl daži – precīzāk trīs – viņas draugi vai paziņas – viena meitene un divi stiprā dzimuma pārstāvji. Mēs nedaudz aprunājāmies un tad sākās koncerts. Kā pirmais uzstājās grupas Them Lemons solists un ģitārists vienā personā, sakot, ka pārējā grupa nebūšot – spēlēs viņš viens. Es ar to biju mierā un gan jau arī pārējie nelēja gaužas asaras, vien klausījās viņā un gaidīja Bērnības Milicijas uzstāšanos.

    Ernests nospēlēja dažus labus gabalus un man no stūra sanāca pat pierunāt viņu nospēlēt vēl vienu gabalu. Viņš paskatījās uz mani un jautāja – Vai tiešām? un es piekrītoši teicu – Protams! Tā nu viņš nostājās atpakaļ pie mikrofona un sāka spēlēt The Doors lielisko „People are strange”, kura pirms kāda laika, šad un tad, bija mana dienas dziesma. Pēc tam viņš pateicās man par atbalstu, paspieda roku un nozuda. Es atgriezos pie Anetes un sarunām. Kaut kad zālē ieraudzīju Aigu – Bērnības Milicijas dalībnieci – un kopā ar viņu uzgāju pie bāra nopirkt grupas albumu, kuru man tā arī nebija sanācis nopirkt kopš esmu atgriezies Latvijā.

    ---
    Nezinu cik bija pulkstenis, kad uz skatuves kāpa Bērnības Milicija un mēs ar Aneti nostājāmies pie skatuves, lai atbalstītu grupu. Sekoja īsa uzskaņošanās un koncerts varēja sākties. Starp jaunā albuma dziesmām skanēja arī Jura solo gabals un daži vecāki gabali, kuri nebija aizmirsti un kā gan – tie visi kā viens ir fantastiski. Es uzņēmu dažas fotogrāfijas un dziedāju līdzi pilnīgi visām izpildītajām dziesmām. Es dziedāju arī dziesmu „Ārā”, kuru viņi negribēja spēlēt un arī nespēlēja. Visiem kopā sanāca sasaukt vēl vienu atkārtojumu un tad viss bija beidzies. Es nezinu vai atvadījos no Anetes, bet neko negaidījis, es devos prom, mēģinot rokā sadabūt Māri vai Lapsu, kuri man šad un tad atrakstīja kādu SMS un sauca ārā.

    ---
    Kad izgāju no kluba DEPO, es devos bāra virzienā, bet tad saņēmu īsziņu no Māra, kurš teica, lai dodos uz ALU, ko es arī darīju. Tobrīd es visai skaidri zināju, ka neuzkavēšos tur pārlieku ilgi, tāpēc nesatraucos arī par pēdējo transportu, ja tas jau nebija nokavēts. Es aizstaigāju līdz jau minētai vietai, nogāju lejā un cerēju ieraudzīt Māri. Kā reiz viņš nāca man tieši pretī, sakot, lai eju tur, norādot uz zāles viņējo galu, kur es negāju līdz brīdim, kad ieraudzīju Daini. Piegāju viņam klāt un pārsteidzu nesagatavotu. Dainis sāka runāt par maniem rakstiem un slavēja tos ar uzviju, kamēr es vēros apkārt, gaidot Māri. Māris atnāca un uzsāka dejot ar kaut kādu meiteni pie mūsu galdiņa, kur zināju vienīgi Daini. Tā sēžot, es zālē pamanīju jauko un pavisam vienkāršo meiteni Laumu, ar kuru vairāk kā pirms gada dejoju Skrundas novada sporta svētku ballē. Viņa izskatījās tikpat burvīgi, bet es nesaņemos viņu uzlūgtu uz deju un iztraucētu viņas jautrību ar kādu briļļainu personu.

    Brīdi vēlāk mēs ar Māri un vienu viņa čomu devāmies uz JUST. Pa ceļam Māris pačurāja Grēcinieku ielas pagalmā, kur to darīja vēl kāds tips un tikai tad es uzzināju, kāds ir iemels mūsu ceļojumam uz šo man nepiemēroto JUST, proti, bija jāiet savākt tā čoma māsa, kurai esot milzīgi pupi (viņa piekodināja tos saukt par krūtīm). To arī darījām – gājām viņu savākt. Tā viņas savākšana nedaudz ievilkās, jo šie sadomāja, ka ir jāiet iekšā, bet to Māra čomu tur nelaida, jo viņam neesot pareizās bikses. Iekšā gājām tikai mēs ar Māri un jau pašā sākumā apsargam nācās mūs abus pabrīdināt – mani par fotografēšanu, bet Māri par to, ka „it kā” smērē logu.

    ---
    Mēs nepalikām tur ilgi, jo pietika ar tajā mirklī redzēto, lai saprastu, kas tas ir par iestādījumu, ha. Izgājām ārā pie pārējiem, kur nu jau mūsu barā bija trīs meitenes, starp viņām arī Māra čoma māsa, ar lielajiem pupiem un kāds bezjēdzīgs, bet plecīgs tēvainis, kurš kantējās klāt labākai no šī bara. Tas gan bija mazsvarīgs fakts, jo viss, ko es gaidīju, bija tikšana mājās, bet tā turpināja ievilkties, jo mēs devāmies uz Radio bāru, kur atkal bija problēmas ar apsargiem, jo lielo krūšu īpašniecei nebija attiecīgie papīri un viņu atteicās laist iekšā, lai gan viņai drīzumā būšot 29.gadi. Tad nu gan...

    Kādu brīdi tur pie ieejas notika rosība. Cilvēki aiz nožogojuma, kā dzīvnieki zooloģiskajā dārzā, stāvēja rindā. Garām mierīgs pagāja Žaks no S’T’A un nezināma iemesla dēļ es centos sazvanīt Kasparu, kurš mirkli vēlāk man atsūtīja SMS, ka guļ. Bija pus divi naktī un bija skaidrs, ka Radio bārā nekāda tikšana iekšā nenotiks. Es arī lieki nestresoju, jo man bija pohuj. Garām pagāja arī bārdainais Lilitas jefiņš, kuru sauc arī par Kikī un īsu mirkli es pat sajutu tādu kā nožēlu par to, ka manā rokā nav beisbola nūja vai vismaz kāds ierocis, ha.

    ---
    Ejot cauri Līvu laukumam, mēs nonācām pie Madhouse un tur ar iekšā tikšanu nebija nekādu problēmu. Ieejot iekšā visi sametās dejot, kamēr mēs ar Māri nogājām uz WC, kur es sagribēju aiziet pa lielam un to arī izdarīju. Tā bija manas dzīves ātrākā padiršana, jo es negribēju, lai Māris mani atstāj lejā vienu. Reiz jau Bukovskis par šādām pagraba tualetēm visai atklāti rakstīja, sakot, lai nekad neejot tādos bāros, kur ir šādas tualetes. Labi, man gan bija vienaldzīgs fakts, ka tualete atradās pagrabā, bet Māris mani pagaidīja un, kad uzgājām augšā, arī mēs iejukām pūlī, lai padejotu. No mūsu bara biju pēdējais, kurš to darīja un tikai tāpēc, ka Elīna – labākā no trim – mani tur ievilka. Es gan viņai atteicu, ļaujot plecīgajam tipam viņu izdancināt, kamēr pats pastāvēju malā un domāju par siltu gultu un mieru. Aiz loga lieliem, sarkaniem burtiem spīdēja „Laimētavas” uzraksts, no kura gan redzēju vien „mētava.”

    Drīz vien visi metāmies jaunos piedzīvojumos un devāmies uz Coyote Fly. Turpceļā tapa vairāki miglaini kadri, es iedzērām rumu no blašķes un Māris paspēja kādam no takša izkāpušam sīkajam parādīt plikus pupus. Sīkais parādā nepalika un parādīja arī savējos, lieloties par savu trenēto vēderu, kurš visiem bija pie vienas vietas. Turpat bija arī tā vieta, kurā es visnotaļ noteikti nekad iekšā neietu un to arī nedarīju, jo radās kārtējās problēmas ar iekšā tikšanu sakarā ar nepareizajām biksēm. Visi pārējie jau bijām ieguvuši aproces, bet netikām tās izmantot un labi vien, ka tā, jo tas ļāva atgriezties iepriekšējā iestādījumā. Tur pie ieejas pamanīju Līvu, kura mūs iepazīstināja ar vēl divām meitenēm, kuru vārdus palaidu gar ausīm un savu Jāni, kuru jau zināju iepriekš. Mirkli aprunājāmies par dzīves sīkumiem, pavērojām, kā kāda ārzemju sieviete iznāk no kluba un ar tualetes papīru pie zābaka papēža aiziet Brīvības pieminekļa virzienā. Pasmējāmies un tad arī Līva gāja savu ceļu, kamēr mēs palikām turpat. Bija dejas un arī mūzika ne vienmēr bija tāds sūds. Pamazām Rīgā ausa rīts un es gribēju mājās, tāpēc grasījos turp arī doties, ja vien Māris nebūtu mani atturējis, sakot, ka arī tūlīt ies. Nezinu uz ko viņš gaidīja, bet viņš palika, kad pusē piecos es aizgāju.

    ---
    Galvaspilsēta bija vējaina un drēgna, tomēr cilvēki tajā vēl aizvien rosījās kā bez pajumtes palikuši. Noskatījos viņu sagurušajās sejās un noreibušajos skatienos, kā spogulī. Es neatvadījos ne no viena un piespiedu kārtā virzīju savas ekstremitātes uz priekšu. Manas kājas bija pietūkušas un stīvas, tās bija tik smagas, kā vecās betona lampas uz ielām. Skatu sedza migla. Katru brīdi cerēju, ka mājas ir tuvāk nekā tās ir patiesībā un es būtu atdevis daudz ko, ja vien dzīvotu Valguma ielā tur, kur dzīvoju vēl pirms gada. Jutos savārdzis un biju gatavs pakrist jebkur, lai tikai nestāvētu uz kājām. Gāju jau vienreiz ietu ceļu, automašīnu pavadīts. Kad biju sētā, jutu svētlaimi. Biju sasniedzis galapunktu. Es uzspiedu 2 4 6 un iegāju kāpņu telpā. Kādu brīdi zvanīju pie durvīm, klauvēju pie tām un pat izgāju ārā, lai padauzītu pa logiem, bet neviens mani iekšā laist negribēja. Es zvanījos līdz telefona baterija bija sausa un tad apsēdos uz kāpnēm, lai aizmigtu. Kad dažas minūtes vēlāk pamodos, es vēlreiz pazvanīju pie durvīm, izgāju ārā pie logiem un atgriezos kāpņutelpā neviena nedzirdēts. Es apsēdos vēlreiz un aizmigu. Pulkstenis bija seši un desmit minūtes.
  • Dienas pilnas ar sniegu. (2)

    2012. gada 6. decembrī, plkst. 2:22


    ***
    Viss man piederošais atradās istabas vidū, sakārtots vairākos maisos, somās un dažāda izmēra kartona kastēs. Lielākoties tās bija grāmatas un drēbes, kuras savulaik pārvedu no vecāku dzīvokļa laukos uz Rīgu, un visādas alus glāzes. Es sēdēju pie savas lielās rakstāmmašīnas, blenzu ekrānā un gaidīju zvanu, kurš sekoja diez gan negaidīti un mans šoferis tobrīd jau atradās lejā pie mājas. Es ātri saģērbos un ar vairākiem piegājieniem nonesu visu iedzīvi lejā, kraujot to uzreiz automašīnas bagāžniekā un uz aizmugurējā sēdekļa. Mazais Audi A3 bija gandrīz pilns, kad tajā biju salicis visu un mēs varējām doties prom no Rīgas, kurā tobrīd sāka snigt sniegs un putināt.

    Izbraukuši no pilsētas, mēs iebraucām Maximā, kurā paņēmu vēl alu, lai mājupceļš nebūtu sauss. Mašīnu mēs novietojām pie pašām durvīm, ģimenes stāvvietā. Un pēc tam es par to visu laiku smējos. Sniga visu ceļu, bet, jo tuvāk mēs pietuvojāmies manām mājām, jo sausāks bija asfalts, līdz beigās aiz Saldus vispār nebija ne vēsts no sniega un labi vien ir, jo tas būtu apgrūtinājis manu mantu ienešanu istabā. Artūrs nebija prātīgs šoferis, jo visu ceļu čatoja ar savu draudzeni, kura nerimās ar atbildēm, kā tāda mazgadīga meitene.

    Kad viss bija nokārtots, es viņam samaksāju un ķēros klāt mantu kārtošanai, kas man ne īpaši padevās, jo sagurums, kas pārņēma mani, bija spēcīgāks un nolika mani mierā. Es nedaudz pagulēju brāļa gultā, skatoties kaut kādu filmu, bet tad pamodos, lai paēstu mammas gatavotās vakariņas un ieskatītos internetā, kurā kā vienmēr nebija nekā prātīga.

    —-
    No laicīgās gulētiešanas nekas nesanāca un es nespēju aizmigt līdz pat pus diviem. Mamma vairākkārt aizrādīja, ka man esot agri jāceļas, bet kā lai ieiet gulēt, kad esmu pieradis pie negulēšanas. Nav jau nekas neparasts tik vēlu negulēt, ja vien man jau pus piecos nebūtu bijis jāceļas, lai atgrieztos Rīgā. Bija sarunāta mašīna, kas mani aizvedīs un tāpēc no rīta ilgi nevilcinājos ar ēšanu un citiem sīkumiem un devos sniegotajā sētā. Es lēnām bridu uz norunāto vietu, kur ilgi nebija jāstāv. Ceļš uz Rīgu bija sniegots un tumšs. Mēs braucām cauri Dobelei un tad uz Jelgavu. Jelgavā nedaudz uzkavējāmies pie viena veikala, bet tad braucām tālāk uz Rīgu. Es nedaudz iemigu un nogulēju iebraukšanu Rīgā. Pulkstenis bija pāri astoņiem un man nebija ne jausmas, kurā Rīgas daļā mēs atrodamies, tāpēc turpināju kratīsies līdzi mašīnā, lai gan labprāt būtu izkāpis pie 10.tramvaja un braucis uz dzīvokli. Tā es vizinājos līdz pat vienpadsmitiem, iebraucot pie brālēna sētā, gaidot pie Azur, Alfas un Valdemāra ielas Rimi, kur satiku brālēnu. Izkāpu es pie Olimpijas un devos taisnā ceļā uz dzīvokli, kurš bija tukšs un kluss. Es nedaudz palasīju līdzpaņemto grāmatu un aizmigu, un tikai telefons mani vairākkārt pamodināja, lai pavēstītu vakara plānus.

    —-
    Izgulējies, es pagatavoju sev vakariņas un nedaudz vēlāk atbrauca Laura, kura bija gatava savākt Lilitas mantas, kamēr viņa pati bija ceļā uz mājām. Es ātri nonesu visu lejā un saliku viņas golfā. Pa trotuāru nāca dzeltenā pufaikā tērpusies Lilita un brauca Laurai līdzi uz jauno dzīvokli, lai izkrautu mantas. Man mašīnā vietas nebija, tāpēc es paliku turpat, kur vientulībā biju pavadījis visu dienu. Kad Lilita atgriezās, es biju pagatavojis sev vakariņas, paēdu un devos ārā, paņēmis velosipēdu. Es braucu pie Kaspara K., kurš tobrīd bija aizgājis nopirkt alu. Ārā stipri putināja un es smējos, lai gan neredzēju ceļu pa kuru braucu. Nav jau gluži tā, ka man ir kaut kas pret sniegu, kā dažam labam varētu šķist, bet man ir diez gan kaut kas pret ziemu, kurā ir daudz vairāk problēmu, nekā prieka.

    Zvanīja arī Andrītis, kurš, iespējams, gribēja mani satikt, bet nekas nevarēja sanākt, jo man jau bija ko darīt. Es pārminu tiltu, uz kura man uzsmaidīja divas pretimnākošas meitenes it kā pazīdamas mani. Es izminu cauri Vecrīgai, kurā tie pediņu velo taksisti riņķoja pa Līvu laukumu un devos taisni uz priekšu pa Tērbatas ielu, kur pie minētā veikala satiku Kasparu K. Viņš tagad dzīvo Stabu ielā un mēs devāmies turp. Pa ceļam vienā no krustojumiem garām pagāja smaidīga Ilona B. – tā, kurai ir tā ceļojumu grāmata par Pekinu un kura toreiz, augustā, ienāca bārā un nostājās man blakus. Un necik tālāk tad arī bija Kaspara K. dzīvoklis, kas atradās sētā, aiz melniem dzelzs vārtiem. Koridorā es pieķēdēju savu velosipēdu un mēs iedzērām. Kaspars K. uztaisīja sev makaronus, jo es atteicos no ceptiem kartupeļiem, tāpēc, ka biju jau mājās paēdis. Mēs izdzērām vairākus alus, paklausījāmies labu hiphopu un ap vienpadsmitiem es devos mājup, lai viņš nepiedzertos un Jurita nerātos, ha.

    —-
    Nākamā diena bija diez gan līdzīga – aiz loga ziema un es gulēju, jo neko darīt negribējās. Bez sava kompja es biju kā bez rokām. Centos lasīt, bet Lilita neļāva. Tā pamazām, neko nedarot, sagaidīju vakaru, kad man bija jādodas uz grupas Jauns Mēness koncertu, kas sākotnēji bija paredzēts kā vienīgais grupas atvadu koncerts, tāpēc es netaisījos to palaist garām un par naudu, kuru man brālis šim nolūkam bija atstājis dzimšanas dienai, es nopirku biļeti.

    No dzīvokļa es devos prom laicīgi, lai gan Lapsa atteica tikšanos, sakot, ka nevēlas iet ārā no mājas. Aizminos uz bāru, kur sēdēju un kopā ar trīs zināmajiem vāciešiem skatījos futbolu un dzēru sidru. Tovakar manējiem diez gan labi veicās un uzvarēja visi mani favorītu klubi, neskaitot vēlāk sekojošo spēli, kurā sūda Minhene nezaudēja. Es sēdēju, dzēru un mazāk skatījos spēli, nekā runāju ar Florianu, kurš sēdēja man līdzās. Parunājām par manu laiku Vācijā un par valodu, kuras izrunā esmu jau nedaudz ierūsējis. Izskaņā mums pievienojās Monta, bet tobrīd es jau devos prom, lai atgrieztos…

    —-
    Nekad nebiju bijis Palādijumā, bet visam labajam vienmēr pienāk pirmā reize un tur nu es stāvēju, atstutējis elkoņus pret zemē novietoto skaļruni. Apkārt lēnām saradās cilvēki un es apsēdos uz grīdas un iegrimu sevī. Gaidīju grupas uznācienu, vēroju cilvēkus. Laika vēl bija daudz. Un, kad pulkstenis bija nedaudz pāri astoņiem, uz skatuves uznāca Jauns Mēness, ar Mielavu priekšgalā. Publika bija sajūsmā, tā bļāva. Koncerts sākās ar „Aizlaid šaubas negaisam līdzi” un turpinājās tādā pat garā, pa vidam izskanot arī divām dziesmām angļu mēlē, par kurām Mielavs pastāstīja jauku stāstu. Nav pat īsi aprakstāmas tās sajūtas, prieks un reizē arī bēdas, ka nekas tāds vairs nebūs, neskaitot izsludināto papildus koncertu. Mielavs bija fantastisks un koncerts tieši tāds pats. Pēc atkārtotā uznāciena, kurš būtu sekojis arī tad, ja publika nebūtu bļāvusi un bez apstājas plaudējusi (tā teica Mielavs), viņi nodziedāja dziesmu, kuru savulaik klausījos uz plašu atskaņotāja, dzīvojot vēl Upes ielā. Es bļāvu līdzi tik aizrautīgi, ka balss pazuda un atgriezās. Sāpēja galva. Un atkal zvanīja krietni iereibušais Andrītis (labi, ka tas bija brīdī, kad grupa bija aizgājusi un uz skatuves mierīgi runāja Mielavs) un es sarunāju, ka mēs tiksimies, bet vispirms man bija jātiek ārā no turienes…

    Nedaudz uzkavējos zālē, domādams, ka pūlis izklīdīs, bet nekā tāda, tāpēc nācās vien stāties visas drūzmas galā un lēnu garu kustēties uz izeju līdz ar pārējiem, kuri bija ieņēmuši pareizo vietu. Nebija nemaz tik sūdīgi kā izskatījās un es pat ātri tiku pie savas pufaikas, un steidzu uz bāru, kur tobrīd sēdēja arī Lilita. Kad aizgāju tur, arī Andrītis jau bija apsēdies pie galda, kur bija paguvis iztukšot viskija vai konjaka glāzi. Viņi kopā izgāja uzpīpēt, kamēr es nedarīju neko, es tikai skatījos TV ekrānā, kurā vairāki vīrieši skrēja pa zālienu un spārdīja bumbu.

    Bārs bija diez gan pilns un skaļš, tāpēc arī mūsu galdiņš bija visai skaļš. Vienu brīdi pamanīju jaunu darbinieci no lejas, likās glīta. Bet tā kā tas viss notika man aiz muguras, nemāku spriest. Lilita pat man nosauca viņas krievisko vārdu, tomēr es neatceros kāds tas bija. Es iedzēru alu, atvadījos no Andrīša, kurš jau devās prom un parunājos ar vācu puikām, no kuriem Florians bija vispiedzērušākais. Bija jautri. Likās, ka viss bārs ir viena liela ģimene, kura sanākusi kopā, lai kaut ko svinētu, ha.

    Garāku sarunu mēs uzsākām ar Niko, kurš rādīja savu Latvijā iegūto tetovējumu un interesējās par Lilitas zvaigznēm, kas ļāva nekaunīgi lūrēt uz krūtīm, nesaņemot par to nekāda veida aizrādījumus. Zvaigzņu atrašanās vieta viņam likās biznesam nepiemērota, jo tā esot Vācijā pieņemts. Mani ķēpājumi gan viņam bija pieņemami, lai gan es zinu, ka nekad nebūšu biznesa cilvēks un manas rokas drīkst būt apzīmētas kaut līdz olām. Kamēr norisinājās šī saruna, bārā ienāca divas meitenes un abas pienāca pie mūsu galdiņa. Viena bija tērpusies pūkainā, baltā vestē, bet otrajā es iemīlējos kā tāda maza meitene skatlogā iesēdinātā lellē. Viņa bija burvīga un vēl vairāk. Skatījos uz viņu, siekalojos un bildēju. Man likās, ka es viņu kaut kur jau esmu redzējis. Es pat sadzirdēju viņas vārdu – Ketija. Jauki, bet ko nu par to, jo bāra izklaides turpinājās iesāktā garā, kurā netrūka arī Ievas krūtis (viņa teica, ka šoreiz drīkst par tām rakstīt) un smaids. Pati Ieva runāja ar grūtībām, jo mēlē bija dabūjusi divus caurumus. Tā, lūk.

    Sekoja vēl daži ali, sarunas vāciski un īsi pēc vieniem mēs atgriezāmies pavisam tukšajā dzīvoklī. Man līdzi bija velosipēds, bet atpakaļceļā es to stūmu, vērojot streipuļojošo Lilitu. Viņa daudz runāja un aizejot mājās vēl gatavoja sev ēst. Pēdējā laikā viņa tika ēd un ēd. Es gan metos gultā ar visām drēbēm un gulēju. Nebija ne palagu, ne segas. Un es aizmigu. Nākamajā rītā mēs steidzīgi savācām pēdējās mantas, es paēdu ceptus pelmeņus un jau pulkstenis divpadsmitos nāca saimniece, lai savāktu atslēgas. Viss. Dzīvoklis bija atdots un mēs mināmies uz Lilitas jaunajām mājām, kur iedzērām alu, gaidot Kaspara zvanu, kurš sekoja vien vakarā, kad vairs nekur negribējās iet. Un visu atlikušo svētdienu mēs pavadījām pie vairākām labām filmām…

    —-
    Pirmdienas rīts sākās agri, jo Lilita devās uz darbu, bet es – stopēt. Nogāju vairākas pieturas ar kājām, lai nestāvētu salā un pēc tam bez maksas brauc ar 43.autobusu līdz vietai, kur man vajag. Man pa priekšu gāja viens džankijs, kurš aizsteidzas tālāk, tāpēc es paliku stopēt viņam priekšā, ko es parasti nedaru, ja tas otrs cilvēks nostājās tā, lai arī man ir vieta aiz viņa, nevis iet uz priekšu, priekšu, priekšu… Tā nu es stāvēju, klausījos mūziku un smaidīju. Nebija auksti. Un kādu gabalu uz priekšu mani aizveda kāds jauns vīrietis, sakot, ka tajā vietā, kur es stāvēju, bieži vien jau vairākus gadus stāvot kāds apsargs zemessardzes formā un brauc uz Liepāju. Viņš teica, ka tas apsargs sen neesot redzēts. No Tukuma/ Jelgavas krustojuma tālāk mani ātri vien paķēra viens pāris, kuri baigi aizdomīgi smaidīja. Tā, it kā būtu kādas sēnes saēdušies, uzpīpējuši kāsi vai izēduši omas vecās zaptes. Nezinu, bet viņi solīdi aizveda mani uz Saldu, kur gaiss bija krietni aukstāks un par to, kāpēc tas tā, man pastāstīja nākamais vīrietis. Es gan kādu pus stundu pastāvēju, pasalu un pasmaidīju līdz viņš mani paķēra. Vīrietis bija pāri sešdesmit, bet sacīja, ka nejūtoties tik vecs un tāpēc šad un tad iedzer ar jauniem cilvēkiem, sporto un daudz runā. Viņš pārlieku nevajadzīgi slavēja savu Volvo S60. Nav jau tā, ka sūdīga mašīna, bet viņaprāt, tā esot labākā mašīna pasaulē. Lai nu tā būtu. Viņš mani izlaida tuvāk mājām, nekā citi un es aizgāju pie omas, aprunājos un atgriezos mājup, kur mani gaidīja visa mana iedzīve, bardaks un mammas ceptas kotletes. Tā kaut kā.
  • Gaismas staru vietā alkohola kokteilis galvā. (3)

    2012. gada 17. novembrī, plkst. 12:58


    ***
    Atgriezos no gara bāru apmeklējuma seta, kurā ar mani bija arī Lilita. Ir tā, ka no dzīvokļa mēs izgājām reizē, jo brīdī, kad es grasījos iet viens, rakstot iepriekšējās dienas piezīmes, mājās pārnāca viņa, sakot, ka esot jāiet uz bāru. Es saģērbos un gāju, rokās turot alu, kuru turpat uz ielas izdzēru, aizmirstot par visiem pārējiem dienā izdzertajiem aliem.

    Mēs aizgājām uz bāru, kur tika dzerts šampanietis. Kādu laiku es stāvēju vienkārši malā, cerot, ka mani no turienes kāds izvilks ārā. Pastāvēju, skatoties futbola apskatus un iedzēru, saskandinot pat ar Lilitas emo Tomu, bet tikai laipnības pēc, jo parasti tā nedaru. Pēc tam es apsēdos, iedzēru vēl dažas glāzes šampanieti un pasūtīju sidru, noģērbos. Es gribēju aiziet brīdī, kad Lilita ar Tomu ārā smēķēja, bet neaizgāju. Lilita sacepās par to, kad stāstīju par Naura aizstāvēšanu un to reizi, kad kāds pēc bāra viņu piesolīja atstāt uz bruģi. Protams, toreiz dabūjis būtu Toms, kuru mēs arī grasījāmies iet sist…

    Es samierinājos un turpināju sēdēt pie bāra letes, nostāk no citiem. Skatījos uz Elizabeti un Ievu un viņas mega seksīgo dekoltē, kurā viņas krūtis, kā vienmēr, tik sasodīti labi kustējās. Es sēdēju un skatījos hokeju, kurā Rīgas Dinamo uzvarēja. Rakstīju Kasparam, kad viņš man sāka sūtīt ar jautājumiem bagātus sms. Aizsūtīju īsziņu arī Kristīnei B., jautājot, kā tur ārā staro Rīga.

    Kādu laiku mēs tur sēdējām. Lilita, kad otrais šampanietis bija beidzies, arī pasūtīja sidru un kopīgi mēs to piebeidzām. Tālāk devāmies uz Naura (skrundenieka, kas senāk strādāja Doneganā) bāru, kas atrodas pretī Līvu laukumam, tur Lilitai bija jāsatiek Mats. Tajā vietā es nekad iekšā nebiju bijis. Mēs apsēdāmies turpat pie bāra letes un atkārtoti dzērām sidru uz abiem. Bārā, kā izrādās, strādā arī jaukā Angelīna, kura pirms tam bija arī Doneganā. Lilita sāka spriest par to, ka man tak viņa senāk patika. Jā, senāk ir senāk un tagad ir tagad.

    Tā sēžot, dzerot un runājot, atnāca Lilitas bijušā darba kolēģe, kuru reiz atlaida. Mirkli vēlāk mēs pievienojāmies pie viņas galdiņa. Līdz ar Annu pie galda sēdēja arī viņas necik sūdīgākā draudzene, uz kuru gan es nemaz tik bieži nepaskatījos, jo biju iedziļinājies dārta sacensībās. Meitenes pasūtīja tēju vai kaut ko tamlīdzīgu, kamēr mēs dzērām savu, jau iesākto, sidru. Ilgi tas viss nenotika, jo Lilita, pēc tam, kad bija aizgājusi runāt ar večiem pie letes, izdomāja, ka ir jāaiziet arī uz Jāņa ielu, ko arī darījām. Lilitai, starp citu, tas bija tāds kā atvadu pasākums un viņa sacīja, ka no rītdienas vairs nedzeršot, vai kaut kā tā.

    —-
    Jāņa ielā es uzreiz iegāju tualetē pačurāt un aiz manis tur ienāca galīgi skaista, melnā kleitā tērpta, gara tumšmate, kuru vajadzēja turpat uz palodzes izpist. Nē, es tikai jokojos. Un es nogāju leja uz pagrabu, kurā iepriekš, kad biju tur ar Māri, no galda ēdām visus bērna pasākuma pārpalikumus. Bet par to esmu jau rakstījis, tikai publicēt to nav sanācis, ha. Šovakar tur bija kursa pasākums Lapsai. Zināju, ka viņa tur ir, tāpēc nogāju lejā un uzreiz satiku smaidīgu Lapsu, kura pienāca pie manis, sagrāba aiz rokas un veda nostāk. Es pat sabijos, nezinot, ko viņa ar mani grib darīt. Lapsa man pastāstīja par vienu savu kursa biedru, kurš viņai jau kādu laiku patīk, bet, lai es varētu kaut ko ieteikt, man viņš bija jāredz. Jāni es redzēju nedaudz vēlāk, bet jau uzreiz mācēju teikt, ka viņš ir nedaudz no kautrīgajiem tipiem, tāpēc būtu jārīkojas viņai pašai, nevis jāgaida kāds solis no Jāņa. Jānis esot foršākais džeks kursā. Un gudrs.

    Mēs bijām izgājuši ārā, lai atsvaidzinātu sakarsušās smadzenes. Zvanīja Lilita, kura tobrīd pie bāra jau dzēra ar saviem bijušajiem kolēģiem. Ilgi ārpusē neuzkavējoties, mēs devāmies atpakaļ, bet ne uz pagrabu pie pārējiem kursa biedriem, bet gan pa klubu. Es izrādīju Lapsai telpas, kurās viņa varbūt nemaz nebija bijusi un mēs dabūjām 50% atlaidi dzērienam, ko Lapsa pasūtīja. Pēc tam es aizvedu viņu atpakaļ uz pagrabu, kur mēs vēl nedaudz aprunājām kolēģus. Viens no viņiem mani aicināja piebiedroties, sakot, ka ir jāpaliek, lai neesmu tāds atkritējs. Nē, es nebiju atkritējs, es tikai skoloju Lapsu. Esot lejā es novērtēju vairākus cilvēkus, to skaitā arī Lapsas Jāni, kuram tobrīd jau klāt bija piesēdusies kāda blondīne, kura, visticamāk, ir vainīga pie Lapsas tagad sūtītajām īsziņām.

    —-
    Atrodoties lejā, es novērtēju ne tikai Jāni, bet arī meitenes, kuras mācās Lapsas kursā. Lapsa man ieteica vienu gaišmati, kura esot jauka, gudra un runīga. Jā, bija viņa skaista, lai gan ne visas es redzēju. Jānis nereti skatījās uz mūsu pusi, lai gan viņa priekšā bija notupusies Linda (tā, kura ar Lapsu bija bārā iepriekšējo ceturtdien, kad tur biju arī es), rādot savu dekoltē. Lapsa teica: „To meiteni grib visi!” To, ka tā ir tā Linda, es pamanīju tikai pēc tam, kad viņa piecēlās un pagriezās pret mums. Sasodīts, kāpēc Lapsa uzreiz neteica, ka tā ir viņa? Haha.

    Kaut kad es pazudu, atstādams Lapsu likteņa varā. Labi, ne gluži likteņa varā, bet gan tualetē, kurā viņa negāja iekšā, domādama, ka tur jau kāds ir. Pats es aizgāju līdz bāram, kurš ir diez gan izmainījies kopš manas pēdējās vizītes. Es sameklēju tajā Lilitu, bet atradu tikai pēc tam, kad biju pabijis lejā, cigāru bārā. Cilvēku pūlis dejoja un telpas bija bezgaisā. Mēs kopīgi piebeidzām sidru un devāmies prom. Bārmenis man novēlēja jauku nakti, bet Lilitas bijušais kolēģis vēlēja izklaides, kas bija tendētas uz gultu. Es pasmējos un smējās arī citi.

    —-
    Mājās gan mēs uzreiz neaizgājām, jo atgriezāmies Doneganā, pie kura es ar uguni pacienāju Ievas mazo, izklaidīgo un nedaudz maucīgo draudzeni. Mēs iegājām iekšā un man uzgavilēja abi tur sēdošie vācieši, kuri nekur nebija aizgājuši un, kā iepriekš, vēl joprojām sēdēja pie bāra letes. Apsēdāmies tur pat, kur sēdējām jau pirms tam un man blakus vēl aizvien bija Artas draudzene, kura man atraktīva likās tikai pirmajā tikšanās reizē likās.

    Izdzēruši dažus sidrus, šņabi ar kolu un mojito, mēs dejojām gan pie nejauši uzliktas dziesmas, gan pie īstā „Voyage voyage,” kurš man iepatikās tikai tāpēc, ka to vienā franču filmā dziedāja kāds gejīgs tips, ha. Grupa tobrīd jau bija beigusi spēlēt un bārs lēnām iztukšojās. Vēl bija visādi prikoli ar vāciešiem, bet tos nav tik viegli izstāstīt. Bet visnotaļ jautri, es teiktu.

    Kā vienmēr, man atkal piesējās viens ārzemnieks, domādams, ka no kaut kurienes zina mani. Bet tas tikai tāpēc, ka Artas draudzene bija izgājusi, jo viņa bija īstais iemesls, kāpēc viņš tur sēdēja, mēģinādams kaut ko nakts izklaidēm sarunāt. Mēs atvadījāmies no viesmīlēm un soļojām mājās. Kaut kā liekas, ka tas tilta posms pagāja diez gan ātri un ap trijiem bijām dzīvoklī. Lilita uzreiz aizgāja gulēt, bet es piesēdos, lai visu uzrakstītu, pirms iekrišanas savā saliekamajā gultā…
  • Mīļākie. (3)

    2012. gada 15. novembrī, plkst. 16:08


    ***
    Meitenes ir stulbas. Jā, protams, ne jau visas, bet tomēr. Un, lai kāds es arī nebūtu feminists, tā ir tā lieta, kas man viņās besī visvairāk. Lai gan nav jau arī tā, ka džeki ir pārāk apdāvināti ar savām smadzenēm (protams, ja viņiem tādas ir), bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par vienu no pretīgākajām lietām vispār – mīļākie. Ak, stulbums, ka tik mīlīgs vārds apzīmē kaut ko tik pretīgu, lai gan dažkārt ir arī tā, ka pēc tam no tā visa sliktā sanāk kaut kas labs un viena sairusi ģimene pārvēršas divās jaunās, jaukās ģimenēs. Bērni? Kuram gan interesē, ko viņi par to saka?

    Nē, šoreiz gan par to vairākumu. Par slikto. Un, kamēr visi egoistiski domās tikai par savām vajadzībām, viss šajā pasaulē ies greizi. Tas ir posts.

    —-
    Džeki parasti uzraksta meitenēm. Nereti viņiem jau ir draudzenes, bet tā kā interneta laikmets ļauj paskatīties daudz plašākā diapazonā, viņiem par to visu nospļauties. Viņi uzraksta kādai (saturs nav svarīgs, galvenais, ka ir pievērsta uzmanība), kura ne vienmēr arī ir brīva un tad šie divi dzīves sapistie cilvēki izdomā satikties. Viņi viens otram ne vienmēr arī atklāj faktu, ka ir ar kādu kopā, jo ne visiem tas būtu pieņemami satikties ar jau aizņemtu cilvēku. Bet pohuj. Dzīve sūkā un viņa viņam arī. Karoč – viņi satiekas, smaida, izliekas, mulst, iedzer, skūpstās, grābstās, reibst un visādi citādi kopīgi pavada laiku, kamēr kaut kur citur varbūt to pašu dara viņu otrās pusītes. Bet, visticamāk, ka nē…

    Un stāsts jau ir par to, ka meitene, pieņemot tādu pimpi, iedomājās, ka nu tik šis būs tas viņas jāklis, kurš pisīs tikai viņu, jo draudzene (pēc viņa stāstītā) vairs nedod. Un vispārībā – lai tā viņa tagadējā kuce pis sūdu. Un tā tas notiek. Viņš izdarīs to vēlreiz. Un tad vēlreiz. Un VĒLREIZ. Un meitenes savā stulbumā arī nav ietupinātas mūžīgā sajūsmā, jo arī viņas sadomā, ka kaut kas nav labi (lai gan nereti viss ir labi) un atrod sev vēl kādu pisēju. Viņas pišās apkārt, kamēr viņi pišās citur un tad visi visus piš un sapiš visu sistēmu, kurā pēc tam nekas vairs nebūs kārtībā. Bla bla.

    —-
    Tev ir mīļākais? Viņam arī ir mīļākā. Un viņa mīļākajai arī ir mīļākais. Viņa viņu apmierina un tad atgriežas pie tevis. Tu tikmēr svīsti virs kādas padauzas, kura ir kāda cita draudzene. …

    —-
    Labi, neko. Gan es pie šīs tēmas vēl atgriezīšos, jo īstenībā, tā kā es šo rakstu jau biju izdomājis sen, es vairs skaidri neatceros, ko tajā vēlējos pateikt. Es zinu tikai to, ka esmu pilnībā PRET tādu pasauli, kurā nekas vairs nav svēts. Pasaule, protams, vēl griežas visumā un dāvā mums dienas un naktis, bet cilvēce, kas to apdzīvo jau sen ir sapista smadzenēs… Ejiet dirst!
  • mirušais gadsimts. (3)

    2012. gada 28. septembrī, plkst. 17:50


    ***
    Nu jau vairs īsti neatminos, ko es par šo visu domāju vakar vakarā, kad vientulībā devos mājup no foto izstādes, ar pieturu bārā, bet es mēģināšu ieurbties savās alkohola un dzīves apreibinātajās smadzenēs, lai no tām izvilkt visu, ko vien tur var atrast. Galveno domu, protams, es atceros labi, kā skaidru pēcpusdienas sauli jūlija sākumā Liepājā, bet ar to vien ir par maz, lai pastāstītu jums visu, ko mirušais gadsimts nozīmē man.

    Viss sākās ar kādas austrumu tūristes fotogrāfiju uzņemšanu pie Melngalvju nama, kuram es slīdēju garām vakardienas lietavās. Tur es aizdomājos par šo fenomenu un nospriedu, ka fotogrāfijas ir mirušā gadsimta neatņemama sastāvdaļas. Tālākos soļus tramvaja pieturas virzienā es par to visu tik dziļi aizdomājos, ka gribēju ātrāk nokļūt mājās, lai to visu steidzīgi izliktu uz baltas Word lapas savā datorā, bet tā nu sanāca, ka es pieķēros pavisam kam citam, šo atstājot novārtā.

    Te nu es esmu. Gadsimts ir miris un jūs pie tā esat vainīgi. Padomājiet tikai: fotografēt var katrs, kam rokas neaug no dirsas (arī tādi gan jau prot fotografēt); jebkurš var pastiept savu fotoaparātu pretī nejaušam objektam un piespiest pogu, kura rada mākslu. Bildes pēc tam var apstrādāt tik labi, ka neviens profesionālis nepateiks vai esi students, kurš ieguvis augstākos grādus šajā jomā vai parasts bērns no sākumskolas grupiņas. Tā joma ir tik sapista, ka vēmiens nāk. Man pat vairs neliekas, ka pārpublicējot kādu bildi būtu jāatsaucas uz tās autoru. Pie dirsas.

    Nākamā ir mūzika. Es reiz biju labu albumu kolekcionārs un man patika mana kasešu un pēcāk arī CD kolekcija, un es toreiz pat iedomāties nevarēju zagt internetā dziesmas, kuras kāds man tuvs mūziķis ir radījis (Neskaitot dažu latviešu jauno grupu singlus, kurus nejauši uzgāju internetā, kad ciemojos pie kāda, kurš to darīja regulāri. Tās bija grupas, kuras nereti līdz albuma ierakstīšanai pajuka.), līdz kādu dienu man apzaga dzīvokli un lielāko kolekcijas daļu nozaga. Man vairs nepietika ne līdzekļu, ne bija arī vēlmes sākt visu no gala, tāpēc arī es uzsāku lejupielādēt sev tīkamas grupas, cienot vienīgi pašmāju mūziķus, kuru albumus es iegādājos vēl aizvien.

    Un tad vēl ir filmas. Arī tās jūs esat padarījuši par kases grāvējiem, tādejādi nogalinot gadsimtu, kurā mēs mitināmies. Labi, apsveicu, tu esi īsts meistars un daudz neatpaliec no Holivudas labākajām filmām, jo arī es esmu filmējis neskaitāmas īsfilmas un vēl labākas ir palikušas neuzfilmētas, parādot to, ka bez jelkāda budžeta, profesionalitātes, tehnikas un aktieru dotumiem var uzņemt labu kino. Un internets ir pils ar visa veida video materiālu, kuru ik dienas piesēžas un noskatās miljardiem cilvēku. Kāda gan tur vairs var būt bauda kaut ko veidot, kad to dara jau teju visa pasaule?

    Tas pats ir ar meitenēm (vismaz Latvijā). Lai iegūtu kādu no viņām, tev vairs nav tām jāvelta gudras un vienreizējas vārsmas vai pat dzejoļu rindas, kurās viņas varētu izkust, jo meitenes ir tik vaļīgas, ka metīsies jebkura lūzera apskāvienos, neskatoties ne uz ko. Te vairs nav runa par kaut kādu svētu saikni, jo visi drīz būs vienas vienīgas koplietošanas preces un katalogs ir plaši atvērs jebkurā vīkenda dienā, jo tagad, manuprāt, pat maukām vairs nav jāmaksā par blowjob, jo viņas to dāvā tāpat vien, kā tādu rokasspiedienu. Pretīgi, protams, bet tas ir mirušais gadsimts. Miers ar jums, ha.

    ---
    Labi, dažkārt esmu diez gan kritisks, jo man nereti rūp tas, kas notiek ar šo pasauli, lai gan tā jau ir tik ļoti sapista, ka tai palīdzēt var tikai cilvēces bojāeja. Ķeriet savus foto albumus, videoierakstus, atmiņu kartes, cietos diskus, datorus un pārējo taru, jo nāks diena, kad dievs sāks rāties, un debesis būs zaļā krāsā, putni nemācēs lidot, zāle pārvērtīsies ugunī utt., haha.

    Apokalipse.
  • Demogrāfija un cits sex. (8)

    2012. gada 19. septembrī, plkst. 18:50


    ***
    Bērni ir visur. Ticiet man. Tomēr vienmēr atrodas tādi, kas bļaustīsies, ka Latvijā ir maza dzimstība. Tad nu jātic vien šiem sniegtajiem datiem, jo mans skolotājs, kas ģeogrāfijā par to mācīja, ir miris. Un vēl ir jāmet miers tam, ko rāda acis, jo visticamāk tās melo. Īstenībā jau laikam tajos bērnu ratos bērnu nav. Tur meitenes stumda lelles smukuma pēc, vai ko tamlīdzīgu. Bet īstenībā, nē. Ziniet kā ir? Bērni ir visur.

    Kad es beidzu otro skolu, uzreiz pēc tam vai tuvākā gada laikā, visām meitenēm sadzima bērni. Šīs bija sapārojušās kā truši. Un ne jau tā, ka uz visām viens, bet katrai savējais bļauris. Pēc tam kārta bija džekiem. Viens pie bērna tika visnotaļ nesen, kamēr otrs jau sen ar tādu staigāja apkārt. Un arī kaimiņiem ir bērni. Pat tādiem, kuriem nepateiksi, ka tas vispār būtu vēlams. Vai arī tie, kurus kāda neglītene atvedusi no Īrijas. Tumši, kā jau vienmēr, kad kāds fiktīvi dabūjis aprecēt tādu, nevienam nevajadzīgu mātīti, lai iegūtu tiesības dzīvot ne-savā-čuhņā. Kamēr šis tagad taisa citām pežām teroristus, šie ar savu māti te Latvijā bļaustās, jo viņu vadonis ir miris (?). Un tad vēl ir viņu omas, kas nes tos te rādīt kā tādu pasaules brīnumu, bļin. Bet, ja man patiktu bērni, man jau sen tādi pašam būtu.

    Bērni ir visur. Kad braucu caur mazām pilsētām vai ciematiem, tur visām meitenēm ir bērni. Pat bērniem ir bērni, bļin. Tak tagad visas visus grib un ļauj, lai tie pajoliņi piedzen šīs pilnas ar spermu. Pašas viņas bēdājās, kamēr viņu mātes ir priecīgas par mazbērniem, lai cik lielas asaras lietu meitene, kas padirsusi iespēju mācīties tālāk vai kā tamlīdzīgu. Man jau vienalga. Lai jau viņi pārojās. Es arī nodarbojos ar sexu, bet mans sex ir bērnus nenesošs. Mans sex ir dzīvniecisks, sviedrains, skaļš un bez Latvijai vajadzīgā rezultāta.

    Un nav jau tā, ka to redzu tikai es. Man ir draugi, kuri nekur netiek ārā no mājas, jo viņiem viens tāds kakātājs ir uz kakla. Atsaka visus saietus, visas izpriecas un pasēdēšanas. Un vēl man ir draugi, kuru draugiem ir tādi paši kakātāju draugi. Tas ir apburtais loks, kurā visu, ko dzirdi ir BĒRNI. Bērni ir visur. Atveriet acis vai arī taisiet tos sīkos un Latvija nebūs jārunā par tādu problēmu.

    Bērni ir visur, tikai man tādu nav. Ha. Un Tev?

  • Baltā nakts un Andrītis svētdienā. (4)

    2012. gada 9. septembrī, plkst. 19:14


    ***
    Bijām velo izbraucienā ar Andrīti. Lilita arī brauca līdzi. Izbraukājāmies pa Ķīpsalu. Tur es nekad nebiju bijis. Pēc tam pasēdējām kanāla malā un padzērām alu. Atgriežoties centrā, Andrītis aizbrauca mājās un to pašu darījām arī mēs. Vēl ar Mārtiņu aprunājām stulbos velo taksistus. Tādi pretīgi lopi un tik daudz. Vakar pat viens nekaunīgi triecās pa Vecrīgas šauro ielu un tieši virsū tūristu baram. Tas džeks pa vidu tikai knapi izvairījās no sadursmes, nosakot „WTF?” Būtu es bijis nedaudz tuvāk, būtu to būdu apgāzis ar visu tā vadītāju un viņš dabūtu pa muti.

    Vakar vakarā mēs bijām Vecrīgā. Pirms tam Kaspars bija atbraucis man pakaļ, lai aizvestu uz Stabu ielu, kur man viņam bija jāpalīdz nedaudz pie otrās mašīnas dabūšanas pie dzīvības. Man bija vien jāsēž mašīnā un tā jāpiedarbina ikreiz, kad Kaspars man to teica. Starplaikā biju aizgājis līdz veikalam un nopirku mums picas, jo baigi gribējās ēst. Pabeiguši to visu, mēs devāmies atpakaļ pie manis un vēlāk tikāmies atkārtoti dzīvoklī, lai dotos uz centru. Centrā, kā zināms, notika Baltās Nakts pasākumi. Laiks gan nebija draudzīgs šāda veida pasākumam, bet mēs devāmies šā vai tā.

    Tramvajā izdzērām vienu alu, nedaudz salijām un pie Laimas pulksteņa Kaspars atvadījās, lai vēlāk pievienotos, bet tas nenotika. Viņš ar Andu neatnāca. Neatnāca arīdzan Dita, kura pirms tam rakstīja, ka man uzziņos. Arī Laima nezvanīja un neko neteica. Zvanīja tikai viņas brālis Raitis. Viņš sēdēja Nabaklabā un bija gatavs vēlāk pievienoties, kad būtu izdomājis, kur iet. Vēlāk, kad es viņam uzziņoju, viņš jau vairs nebija centrā. Piekāst visus, mēs ar Lilitu ceļojām vieni. Sākotnēji izdzērām sidru bārā, bet tad uzsākām gājienu, kur pirmais pieturas punkts bija Space Dog. Tur gan iekšā mēs negājām, jo nevēlējos dzert tēju ar medu. Gājām uz Zelta Zivtiņas tuneli, kur varēja paspēlēties ar skaņu. Pēc tuneļa gājām gar operu uz Vērmanes dārzu, kur nekas īpašs vēl nenotika, tāpēc piekāpām pie Splendid Palace, kur tika filmēta tāda kā filmu aina. Cilvēki pulcējās un spēlēja līdzi un uz blakus sienas to arī translēja. Izskatījās lieliski. Būtu man tāda kamera, es paveiktu brīnumus.

    Franču mājā mēs negājām. Tur demonstrēja visādas filmas, bet noteiktos laikos, tāpēc nolēmām atgriezties vēlāk, ja pietiks laika. Pie Teātra bāra bija divas atrakcijas, tomēr abas palaidām garām, paejot garām. Stāvot tur ārā es satiku Agnesi. Viņu es satiku arī pirms došanās uz Positivus. Protams, jauki ir vienmēr satikt labus un smaidīgus cilvēkus, kad pārējā pasaule nesmaida. Tālāk mēs atgriezāmies Vērmanes dārzā uz animācijas filmām. Viena bija pavisam mīlīga latviešu multene bērniem, otra – no Avārijas Brigādes jaunumiem. Blakus estrādei bija kaut kāds „Radi un Rādi,” kur varēja paveikt visādus foto brīnumus, bet mēs devāmies atpakaļ uz Vecrīgu. Divos muzejos iegājām. Vienā visādi augu eksponāti, ar medicīnas piesitienu, otrs bija porcelāna muzejs, kur mākslinieks gatavoja trauku un pastāstīja par to, cik viegli ir kļūdīties.

    ---
    Sēdējām pie bāra letes. Lilita pasūtīja divus alus. Es gan negribēju, bet jādzer vien bija. Bērnības Milicija kavējās. Bārā strādāja viena nedaudz līdzīga Dinai. No aizmugures gandrīz tieši tāda pati, vien seja varēja būt glītāka. Vienā brīdī zvanīja KasPis un teicās, ka nāk uz manu pusi. Kad viņš bija atnācis, es izgāju ārā, bet atpakaļ vairs netiku, jo apsargs sāka pārbaudīt somas un man tajā bija divi ali, par kuru esamību somā es viņam pateicu pats. Lilita vēl sēdēja pie bāra letes un pamazām sākās koncerts. Es nobildēju Aigu, pateicu Lilitai, lai nāk ārā un pats atgriezos pie Kaspara un Juritas. Viņi tagad vairs nav bieži satiekami Rīgā, tāpēc jāizmanto bija izdevība aprunāties. Pēc tam mēs gājām uz Nabaklabu, bet viņi citur. Ceļā uz turieni, es iegāju nopirkt kebabu. Garšīgs.

    Nabaklabā nekā pārlieku solīda nebija, tikai Black videoklips dziesmai „Wonderful Life,” pie kura Lilita mēģināja ar mani dejot, lai gan es to nevēlējos. Lielus atkal bija sācis stipri līt un ārā ejot bija jāiet pa dubļiem.

    Vislabākā atrakcija notika pie kongresu nama. Tur bija tāds kā labirints, kuram, protams, bija vairākas izejas, bet, ja ilgāk pa turieni padzīvojās, bija grūti tikt ārā. Es, manuprāt, biju pie visgrūtākās izejas, jo tur cilvēki vairākkārt mocījās atvērt durvis ar mazu klucīšu palīdzību, kuri bija jākārto vertikāli uz augšu, lai sasniegtu slēdzi. To darīt mēģināja daudzi, bet tikai vienam tā pa īstam izdevās un līdz ar viņu es arī tiku ārā un vairs iekšā negāju. Aiz labirinta bija telts, kurā iekšā ieiet nebija vajadzība un blakus norisinājās kaut kāda spēle, kur cilvēkiem bija jānostājas pretī ekrānam un jāķer no gaisa krītoši politiķi (?). Laikā, kad mēs tur bijām, neviens neuzstādīja labāko rezultātu un pie kūkas netika.

    ---
    Pie Raiņa pieminekļa bija koncerts. Spēlēja vairākas grupas, bet kad atnācām mēs, uz skatuves bija Ilgas draugs Oskars, kurš spēlēja arī AK69. Tā bija viņa jaunā grupa, kura spēlēja angliski. Publikā atradās arī pati Ilga, kuru tā īsti nemaz saticis nebija, vien toreiz, kad iegāju pie viņas Galerijas Centrā, kur viņa strādāja Tele2 veikalā. Es piegāju viņai pēc koncerta klāt un viņa mani apkampa. Es apsveicu viņu jau aizvadītajā vārda dienā, jo pulkstenis rādīja dažas minūtes pēc pusnakts. Viņa bija priecīga mani satikt un es biju tieši tāds pats.

    Starp grupām bija pauze un bija jāiet uz telti blakus, kur dzejnieki lasīja savu dzeju. Pie telts varēja uzmīt velosipēdu un uzjaukt kokteili, kurš, starp citu, bija vienkārši burvīgs. Es gan neminu, es tikai paņēmu glāzīti, kad kāds cits jau bija uzminis un ielējēji bija salējuši to visu glāzītēs. Mēs neuzkavējāmies tur ilgi un aizgājām uz Franču filmām. Pirmā bija „Luksemburgas dārza buru kuģi,” kas bija mūzikls, bet otra: „Svētdiena.” Kad sākās pirmā filma, es aizmigu un pamodos vien pie beigām. Lilita jautāja par iešanu prom, bet es gribēju palikt arī uz otro. Tā sākās un es aizmigu atkal. Bet pēc tam mēs atgriezāmies Esplanādē, kur spēlēja grupa no Valmieras. Diez gan skaļi, bet man patika. Tā bija grupa, kuru redzēt gribēja Lilita, lai gan es labprātāk būtu aizgājis vēl uz Vērmanes dārza filmām, kur mēs uz īsu brīdi bijām arī pirms sākās tās franču filmas. Tur rādīja to filmu par Rīgu. Diez gan nekvalitatīvs aktieru sniegums vairākās epizodēs, bet tā jau ideja bija laba. Labprāt būtu redzējis, ar ko tā sākas, bet gan jau.

    ---
    Mēs iegājām bārā, kur Lilita pačurāja. Es pasēdēju un paskatījos uz Ievas krūtīm. Tādi saguruši mēs tad devāmies prom. pulkstenis bija jau pāri trijiem, tāpēc nekur vairs iet netaisījāmies. Arī lietus nedaudz uznāca, tāpēc uz AB dambi nenogājām. Tur turpinājās kaut kāda atrakcija, kura bija domāta kā pēdējā, ko apskatīt pirms došanās gulēt, bet tā izpalika. Es apsēdos pie datora, ieskatījos internetā un ap četriem tad arī devos gulēt. Nogulēju līdz pat vieniem. Ak, papistā svētdiena, ha.
  • Vēl vienu reizi. (7)

    2012. gada 2. augustā, plkst. 1:23

    ***
    Biju nobriedis tam, ka šodien (arī vakar) šeit ielikšu kaut ko informatīvu un noderīgu visiem, bet tā vietā es vienkārši sēžu tumsā un ļauju, lai datora monitors apspīd manu kailo vēderu. Redz, pat mana vientulība nav sniegusi iedvesmu uzrakstīt kaut ko jēdzīgu, tāpēc es blenžu ārā pa logu uz pretējās mājas logiem, līdzīgi, kā to darīju „Kad iestājas tumsa.” Man gan vairs nav ko par saviem kaimiņiem teikt, tāpēc es mēmi vēroju vakaru pārtopam naktī.

    Man līdzās tukša alus bundža un slinkums, kas liedz aiziet līdz ledusskapim pēc vēl vienas bundžas, un Henrijs Millers, kuram ik lapaspusē atrodas kāds teikums, ko izcelt. Pirms neilga laika kādā grāmatā tieši izlasīju rindkopu par to, ka īsts rakstnieks ir tāds, kura grāmatā ik lapaspusē ir kāds teikums, kuru tikai viņš viens var uzrakstīt (Arī savās rindās nereti atrodu tikai pats sevi.) Vai kaut kā tā, neatceros.

    „Un rakstīšana! Kāda jēga likt kopā vārdus? Es varu būt rakstnieks arī nerakstot, vai ne tā? Ko pierāda tas, ka esi uzrakstījis grāmatu? Un kādēļ grāmatas vispār ir vajadzīgas? To jau ir par daudz...”

    ---
    Es tomēr piecēlu no krēsla savus astoņdesmit trīs kilogramus un paņēmu alu. Es arīdzan ieslēdzu gaismu, aizvēru žalūzijas, iekodos kūpinātā vistā un pievēru virtuves logu, lai nebūtu jāklausās skaļajās automašīnās, kuras nezin mieru naktī.

    ---
    Ir palicis tik daudz nepublicētu lietu, tik daudz līdz galam neuzrakstītu. Tā vien gribējās uzrakstīt par tiem raudātājiem, kuriem vasara neliekas gana laba un karstums viņus beidz nost. Pretstatā viņiem, es sajūsmā lēkāju ikreiz, kad saule atkal uzkarsējusi gaisu līdz plus trīsdesmit divi vai vēl vairāk. Tā ir tā temperatūra, kurai vajadzētu būt pašsaprotamai, kad kalendārs pārlapots uz mēnešiem, kuri skaitās vasara. Atlikušos mēnešos jūs, raudātāji, variet smaidīt, kad lapas ir pārklājušas ietves, vēji jauc matus, ūdens mērcē kājas, jaka nedod siltumu, cilvēki vairāk nesmaida, putni bēg projām, debesis zaudē zilo krāsu, ziedi vīst. Tas drīkst būt jūsu pozitīvais lādiņš ar negatīvu termometra rādītāju.

    Tikai paskaties ārā uz ielas, kur meitenes staigā kā „Dvēseles vagīnā.” Tikai nenolauz kaklu. „Vīrietis, kad viņš kvēlo kaislībā, vēlas redzēt; viņš vēlas redzēt visu, pat to, kā sieviete čurā.”

    ---
    Ko lai iesāk pret patstāvīgo miegu? Es noguļu lielāko daļu savas vasaras. Es nīkuļoju. Es izniekoju dzīvi tā, lai pēc tam būtu par ko sūdzēties. Protams, es aizeju uz bāru, iedzeru, es satiekos ar draugiem un mēs vizināmies ar velosipēdiem, peldamies un iedzeram. Es daru visu ko, tikai liekas, ka ar to ir par maz. Vai arī dzīve ir tā, kas pārsniedz ātrumu?

    „..idejas plūst no manis kā sviedri. Man vajadzētu būt tik bagātam, lai varētu algot sekretāri, kurai diktēt pastaigu laikā, jo manas labākās domas uzrodas tieši tad, kad neesmu pie rakstāmmašīnas.”
  • Vēl viena aproce. (7)

    2012. gada 27. jūlijā, plkst. 10:39


    ***
    Piektdien no paša rīta, vēl pirms sexa rotaļām, es saņēmu satriecošu vēsti – es braucu uz Positivus. Protams, par to milzīgs paldies tikai un vienīgi Uldim, no kura tad arī saņēmu šo ielūgumu un iespēju aizbraukt paklausīties daudz un dažādas labas grupas, tai skaitā arī viņa paša grupu – Baložu Pilni Pagalmi.

    Manas piezīmes sākās Stokmana kafejnīcā, kur aiz letes smaidīga un enerģijas pilna strādāja Līga. Es atvēru alu, jo Māris solījās kavēt izbraukšanu divos. Un, kamēr es tur tā sēdēju, skribelējot teikumus savā līdzpaņemtajā mazajā piezīmju blociņā, pamanīju Agnesi, kuru gadiem nebiju saticis. Pamāju viņai un viņa pienāca pie mana galdiņa. Mēs nedaudz aprunājāmies ar viņu un pēc brīža jau arī Māris bija klāt, lai mani savāktu un vestu prom.

    Mēs, visu laiku iedzerot, izmetām apli pa Mežciema ielām. Tajās savācām vēl vienu Lieni un varējām doties. Alkometrs man uzrādīja 0,6 promiles, kas nozīmēja, ka mani par šoferi vairs dabūt nevarētu, bet to jau es arī bez tā aparāta sapratu, jo apzinos, ka biju izdzēris vairākus alus un sidru.

    —-
    Ceļš uz Salacgrīvu nebija nogurdinošs, vien divas reizes nācās izlēkt pļavā, lai pačurātu. Apdzinām vairākas strīpas ar lēnāk braucošām automašīnām un negaidīti ātri jau bijām galā. Pa ceļu staigāja milzums daudz cilvēku ar lielām somām. Mēs dabūjām darbinieku stāvvietas atļauju un skaistā vietā noparkojām savu balto Mersedes busiņu. Pulkstenis bija 17:13.

    Nedaudz paēdis un iedzēris alu, es pametu pārējos stāvvietā un devos iekšā, lai uzsāktu savas gaitas festivāla teritorijā. Ātri uz priekšu kustoša rinda mani ieveda pie aproču devējām un tad cauri apsargam es nokļuvu festivālā. Man nebija ne jausmas, kur sākt savas gaitas, bet man bija plāns, uz kurām grupām vēlos aiziet. Pēc tā arī vadījos.

    Neskaitot „Momend”, „Baložu Pilni Pagalmi” bija mana pirmā grupa, jo visu pārējo, kas bija paredzēts pirms tam es neredzēju. Par baložiem nemaz nav jārunā, viņi vienmēr ir spēlējuši labus koncertus. Šoreiz nebija izņēmums. Pēc lieliskā snieguma uz atvadām visi kopīgi nodziedājām „Vēstules” un es pazudu no telts aizmugures, pie kuras nejauši satiku Egitu un Kitiju arī. Grupa „2:54” patīkami pārsteidza. Jauks roks un meitenes ar ģitārām. Tas priecē acis un ausis arī. Visu gan nenoklausījos, jo mani sazvanīja Viesturs, arīdzan ilgu laiku nesatikts. Aizstaigājām līdz jūrai, kur viņš satika savējos. Iepazīstināja mani un sekoja neliela pastaiga gar skatuvēm, uz kurām spēlēja man neinteresējošas grupas. Izņemot to lietuviešu ģitāristu.

    Arī „Vondelpark” maz paklausījos, jo sākumā es piegāju un aprunājos ar Jāni, kurš festivālā bija darba darīšanās, bet tad pamanīju garāmejošu Daci, kuru dzīvē nemaz redzējis nebiju. Piesteidzu viņai klāt un apkampu. Ilgāku laiku mēs runājām. Viņa mani centās aizvilkt uz „Instrumentiem”, bet tie *** mani necik neinteresē. Es labprātāk aizgāju paklausīties kaut ko trakāku – „Lie Lie Sister.” Lai gan nebiju par šādu grupu pirms tam pat dzirdējis, es sajutu jumta nocelšanu. Tas bija kā klausīties grupas „Nirvana” 80to gadu koncertu. Patīkami, protams. Pēc koncerta publika pieprasīja vēl vienu dziesmu un uzreiz pēc tam varēja paņemt viņu demo disku, ko vairums arī darīja.

    —-
    Pirms tam pludmalē bija „Gadījuma sakari.” Cilvēku visur ir tik daudz, ka pat pie mazāk zināmām grupām ir bars govju, kuras neļauj nokļūt tur, kur gribas. Pie dirsas, es nodomāju, tas Positivus. „Iļģus” klausījos aizkulisēs, jo atkārtoti satiku Viesturu. Kopīgi uzzvanījām Naurim un sveicām viņu dzimšanas dienā. Pēcāk aizgājām uz „Zig Zag”. Viesturs nebija domājis, ka būs tāda ārdīšanās, tāpēc pie vienas no dziesmām iespraucās pūļa vidū un leca līdzi. Es, vecais onkulis, paliku lēkāt ārpusē. Ejot prom, mani aiz rokas paķēra kāda jauka paskata sarkanmate. Viņa, iereibusi vairāk nekā vajadzētu, turēdama manu plaukstu savā, vilka mani uz „Keane.” Es viņai sacīju, ka līdz viņiem vēl ir laiks. Un viņa vēlējās iedzert ar mani. Kad es atteicu, viņa dusmīgi skatījās manī jautājot, vai es tiešām grasos aiziet viens? Ne sekundi nedomājis es atcirtu: „JĀ”, un aizgāju.

    Es gan aizgāju līdz tai Tele2 skatuvei, bet tikai no tālienes paskatījos uz „Friendly Fires” un sapratu, ka tā ir tā grupa, kuras albumus es brutāli izdzēsu no sava datora, jo nepatika. Atgriezos pie Nordea skatuves, kur bija jābūt „King Charles.” Es apsēdos uz soliņa pirmajā rindā un vientuļi sēdēju. Jā, necik ilgi gan tas prieks man netika nodrošināts, jo blakus sēdošā blondīne, kuru pirms tam pat nepamanīju tur sēžam, jautāja:
    - Ar tevi viss kārtībā?
    Es atcirtu, ka jā. Viņa turpināja sarunu:
    - Tu esi viens?
    - Jā.
    - Es arī.
    - Un kur tu paliec pa nakti?
    - …

    Un tad viņa uzsāka ilgstošu sarunu. Mēs runājām par visu ko. Kaut kā nonāca pie tā, ka es neko nedaru, es nestrādāju, es nemācos, tikai rakstu. Viņai tas patika, lai gan par tādu Fakingsonu viņa neko nebija dzirdējusi. Tas, protams, priecēja manas ausis un viņas acīs es biju tikai Agris (Viņas vārdu es tā arī neuzjautāju, egoists tāds.). Viņa paziņoja, ka raksta dzeju. Vai rakstīja? Es arī rakstu, bet tā ir niecīga manas rakstniecības daļa. Kad mūzika kļuva skaļāka, tā manām ausīm pietuvināja viņas lūpas. Man viņai bija tik daudz ko stāstīt. Un es arīdzan klausījos. Varbūt viņa vēlējās palikt pie manis? Bet es taču guļu mašīnā. Un arī alu viņa man visu laiku pasniedza. Cik jauki. Bet tad mūsu priekšā dejoja kāds viņai pazīstams cilvēks, kuru sākumā viņa nemaz neatpazina un viņa aizgāja ar to svešinieku. Es piecēlos, lai mani nesamīda karaļa fani un centos izspraukties brīvībā. Devos uz malu, kur cilvēku bija mazāk. Paklausījos viņa dziesmas un lēnu garu devos uz galveno skatuvi, kur pulkstenis vienos bija jāspēlē „Keane.” Un nemaz visu nenoklausījies es atgriezos mašīnā. Tur es izdzēru savu pārpalikušo alu un aizgāju gulēt aizmugurējā krēslā. Pārējie devās meklēt meitenes vai kaut ko tamlīdzīgu…

    —-
    Sēdējām ar Māri pludmalē, kamēr pārējie meklēja kādu nesaindētu ēstuvi. Māra draugs uzsauca alu, lai savai māsai dabūtu D-Light peldkostīmu. Draudzene gan neesot to pelnījusi. Saule dedzināja smiltis un nekas neliecināja, ka vēlāk visu laiku līs. Mēs izdzērām trīs tādus peldkostīma dzērienus, lai katram būtu pa vienam komplektam un atnāca pārējie. Daži gāja peldēt, daži palika krastā. Līdz „Skyforger” mēs tur sēdējām. Vēl pirms viņiem es apgāju apli gar citām skatuvēm, lai pārliecinātos, ka nekur nekā klausāma nav. Un soļoju uz „Skyforger.” Turpceļā satiku Ievu P. Viņa man novēlēja veiksmi pēc tam, kad sacīju, ka jāiet satikt savējie. Un satiku arī. (Lai gan vakar bija paredzēts sazvanīties ar Emīlu, nekas tāds nenotika. Viņa vecāki gan mani atpazina un ejot garām sveicināja.) Mēs ar Māri paņēmām 4paku negaršīgā alus un kopīgi izbaudījām latviešu smago mūziku. Tā bija vienīgā grupa, kuru viņš brauca skatīties. Tirpas nemitīgi klāja manu augumu. To spēj tikai laba mūzika vai patriotisms. Mums piebiedrojās Kitija, kamēr pārējie jau bija devušies prom.

    Iereibuši mēs pēc tam klīdām pa teritoriju. Arī uz dokumentālo filmu aizgājām, bet tur bija pārbāzts, jo āra bija sācis līt. Lietus nemitējās vēl ilgi un mēs devāmies atpakaļ uz mašīnu. Dzērām daudz vīnu. Tādejādi es palaidu garām vēl dažas grupas, kuras vēlējos redzēt, bet pirms astoņiem atgriezos turp, lai gatavotos galvenajai sestdienas grupai – The Vaccines.

    Dubļi klāja skatuves priekšpusi. Dubļi bija it visur. Es, protams, devos pie pašas skatuves. Un tur bija Arta no bāra. Nostājos viņai līdzās un gaidīju vakcināciju. Un kad grupa sāka spēlēt, es dziedāju līdzi pilnīgi visām viņu dziesmām. Es biju skaļākais cilvēks laukumā. Ilgi vēl pēc katras dziesmas sajūsmā bļāvu. Fantastiski. Lai gan mana galva draudēja eksplodēt, es tik un tā bļāvu. Pat solists to pamanīja, ha.

    —-
    Ir tā, ka tos cilvēkus, kurus necenties sazvanīt tu satiec biežāk, nekā tos, kuriem zvani. Tos otros pat zvanot satikt nevarēja, bet Daci es satiku atkārtoti. Viņa man pastāstīja par to kā lasa manus rakstus un nespiež „Man Patīk”, lai sīkie netiek klāt tādai informācijai. Viņas draudzene klausoties tajā visā cerēja, ka es rakstu ar izdomātiem vārdiem. Protams, ka nē. Kopā ar viņām es devos skatīties Damien Rice. Redzēt gan viņu varēja vairs tikai no tālienes. Mēs spraucāmies cauri starp skatuvi un soliem. Es pat pazaudēju Daci, bet viņa mani atrada. Noklausījos dažas dziesmas, nesagaidījis to dziesmu, kuru gribēju, aizgāju uz „Manic Street Preachers.” Arta tur vēl aizvien stāvēja pie skatuves un es atkārtoti ieņēmu vietu viņai līdzās. Bļaut gan es vairs nebiju spējīgs, jo skaņa ārā tik un tā nenāca. Arī šī grupa sniedza sasodīti labu koncertu un nospēlēja visas dziesmas, kuras es no viņiem gaidīju.

    Cauri dubļiem izklīda pūlis un es slīdēju uz mazo pludmales skatuvi, kur pēdējo dziesmu spēlēja foršais Andis. Publika pieprasīja atkārtojumu un skanēja „Ain’t no sunshine when she’s gone.” Pēc tās es iespraucos kino telpā. Sapratu, ka stāvēšana uz vietas mani galīgi vairs nesaista. Manas kājas tam nav paredzētas. Es nevarēju sagaidīt, kad beigsies filma par karavīriem, lai cilvēki izklīstu un es dabūtu vietu, kur sēdēt. Kad tas notika, es iesēdos dīvānā un tur pavadīju trīs garas stundas. Īsfilmas, ko redzēju, nebija pārak izdevušās un pie sevis nodomāju, cik vienveidīgi domājoši ir jaunie kino talanti. Nu labi, bija dažas labas idejas tajā visā ieliktas, bet es lielāko daļu laika tur nogulēju. Man blakus krāca kāds neandertālietis.

    Dažas minūtes pēc četriem, kad tur sāka demonstrēt mūsu pašu „Sprīdīti”, es pametu telti un devos uz mašīnu. Ārā vēl nebija aususi gaisma un visu laiku pilināja lietus. Es lēnu garu devos pa festivāla teritoriju, pa ceļam vien uzbildējot dažus atvadu kadrus. Bildējot glāžu piemētāto laukumu pie Nordea skatuves, es nejauši satiku Andrīti ar Aneti. Viņi soļoja uz bankomātu, lai izņemtu naudu dzeršanai. Andrītis bija pamatīgi piemeties, bet man bija neizsakāms prieks viņu redzēt. Un no sava prieka arī es jūtos piemeties līdzvērtīgi viņam. Viņš Anetei izstāstīja cik labs draugs es viņam esmu un mēs devāmies meklēt vīnu. Andrītis uzvedās atbilstoši savai kondīcijai. Pie kādas telts pamāju arī Ievai no bāra, kura tur sagurusi vēl strādāja. Mēs aizgājām nopirkt cigaretes un meklējām sausāku ceļu uz „I Love You” telti. Tur Grēviņš (jefiņš) spēlēja. Mēs palikām ārā un runājām ar Dambi. Andrītis sāka Dambim pārmest, ka viņš esot zaudējis asumu savam tēlam. Dambis turpretī, ar veiklu rokas žestu, atcirta no kabatas izvilkdams „Scottish Leader” viskija pudeli un ietecinot malku no kakliņa. Andrītim bija vēl jautājumu: „Tu esi viens vai ar kādu patstāvīgu draudzeni?” Dambim draudzenes ir visur. Tieši tajā brīdī divas fanes pienāca un izjautāja Dambi par nākamiem koncertiem. Andrītis viņas aizdzina, jo viņam nepatika. Dambis gan neiebilda. Un es Andrīti sarāju, jo tieši šādu iemeslu dēļ jau Dambis ir bez meitenēm. Ha.

    Mēs tur vēl ilgi stāvējām. Izmetām kādu līkumu pačurājot un atgriezāmies. Rudāks arī bija ar mums. Viņš gribēja iet kaut ko sists. Un tā tas vilkās līdz pat pus septiņiem. Bet tad gan es vedu Andrīti uz telšu pilsētiņu, lai pats nodotos miegam mašīnā.

    —-
    Nu jā, rīts sākās desmitos. Es pamodos un pamodināju arī Daini, kurš gulēja aizmugurē. Māris bija mūs atstājis un gulēja ar Līgu kaut kur citur. Liene ar Jāni bija teltī. Āra spīdēja spoža saule un mēs nebūt negrasījāmies vēl doties prom, neskatoties uz to, ka festivāls bija beidzies. Mēs iedzērām un aizgājām uz veikalu. Pa ceļam man uzbļāva Arvis, ar kuru reiz kopā strādāju. Viņš bija tik ļoti piedzēries un netīrs, ka apkārtējie izvairījās no viņa tuvības. Basam kājām Arvis staigāja pa ceļa vidu un tiranizēja garām braucošās mašīnas, ne vienu vien reizi riskējot pakļūt zem riteņiem. Es aizvilku viņu līdzi līdz veikalam, kur sapirku ēdamo un alu. Arvis pazuda benzīna uzpildes stacijā.

    Es vairs neatceros cikos mēs izbraucām, bet kaut kad bijām tik noreibuši, ka izdomājām braukt uz pilsētas centru, lai no turienes tad aizietu līdz jūrai. Kaut kā izkļuvām no dubļainā stāvlaukuma un braucām Rīgas virzienā. Mazu gabaliņu pabraukuši ārā no pilsētas, mēs devāmies jūrā nopeldēties. Puiši nepeldēja. Peldējām mēs ar Lieni. Tā bija mana pirmā pelde jūrā. Jā, es nebiju jūrā peldējis. Kad biju Liepājā, iegāju līdz viduklim un devos laukā. Šoreiz nē. Un pēc peldes mēs braucām uz Saulkrastiem. Arī tur mēs bijām peldēt.

    Visu ceļu mēs dzērām visu, kas mašīnā bija atlicis, ko dzert. Es biju izvilcis kameru, par kuras klātbūtni pat biju piemirsis un safilmēju gandrīz trīs stundas materiāla par visu to. Mēs piebraucam arī pie Daugavas, kurā ar Jāni gājām peldēt. Arī tur biju tikai līdz viduklim iegājis, jo bija auksti. Dainis mašīnā gulēja. Pēc tam gulēju arī es. Mani aizveda līdz pat mājām, kur basam kājām uzgāju augšā un nekavējoties devos gulēt. No rīta pamanīju, ka Lilita ir mazgājusi manas kājas…
  • Masāžas salona piezīmes (18+) (3)

    2012. gada 17. jūlijā, plkst. 23:58

    / Viss ir izdomāts. Un pat tad, ja liekas, ka autoram var piedēvēt kaut daļu šo notikumu, tā vienalga ir tikai lasītāju izmocīta samaitātība un nekas vairāk.

    ***
    Tā kā es strādāju garas darba stundas, es ne brīdi nerēķinājos ar to, ka manā saspringtajā grafikā atrastos vieta arī kādai meitenei. Pie dirsas, es vienkārši strādāju un gulēju, jo nekam citam man vairs neatlika laika. Mana vientulība bija mans komforts, lai gan pagājušās brīvdienas es pavadīju citādāk kā ierasts. Un par to es jums vēlējos pastāstīt mazliet vairāk.

    Viss sākās jau toreiz, kad man pieslēdza internetu. Es nebiju gluži tā fanāts, bet strikti biju iedomājies, ka tas man ir vajadzīgs. Nepagāja ilgs laiks, kad pieradu pie tā opcijām un atšifrēju, kur kas meklējams, ja jūs saprotat par ko es runāju. Vienvārdsakot, es uzgāju meitenes. Ne gluži porno, bet īstas sievietes. Un telefona numurus pa kuriem tās sazvanīt. Nekavējoties, protams, arī ņēmu savu telefonu rokā un zvanīju pirmajam sevis izvēlētajam numuram. Pacēla kaut kāda meitene un teicās, ka vakarā ir dabūjama. Viņa arīdzan pastāstīja, kur man ir jāiet un cik tas viss izmaksās. Naudas man bija atliku likām un es saposos, lai dotos ielās.

    Nonācis tur, es iegāju „masāžas salonā,” kas bija slēpts bordelis tādiem vīriešiem kā es. Atvēru durvis, viss sarkans, un manā priekšā izslējās viņas augums. Kundze vareni skaista, bet ne viņu man tovakar bija lemts savām rokām taustīt. Žēl, protams, es nodomāju, bet viņa manā priekšā nostādīja vairākas citas jaunas sievietes un lika man starp tām izvēlēties vienu. Brīdi vilcinoties, es paņēmu gaišmati. Un viņa veda mani uz savu istabu. Mana pirmā koplietošanas meitene, Ilze.

    Iegājuši istabā, viņa nekavējoties piedāvāja ieiet dušā. Ne tā, ka kopējā, bet es neatteicos, jo man mājās nemaz kārtīgas dušas nebija. Apmazgājis savu ķermeni, devos atpakaļ pie Ilzes, kura tobrīd bija darījusi gluži to pašu. Viņa izskatījās bezgala pieredzējusi un jautāja man: „Ko darām?” Caur manu galvu zibenīgi izskrēja miljons domu līdz es pateicu, lai viņa palaiza manu locekli. Viņa nespirinājās pretī un nometusies ceļos to arī darīja. Es atgūlos gultā. Brīdi vēlāk Ilze uzrāpās man virsū. Viņas šaurie guri apskāva manu locekli un es sagrābu viņas gūžas. Triecu cik jaudas. Es biju izsalcis vilks, viņa – blonda aita, ja tā var teikt. Ilze stenēja un es nebūt nevēroju viņas aktiermeistarību, bet gan nodevos baudai, ar kādu sevi sen nebiju priecējis. Sagrābu arī pupus. Kam tādam es veselu mūžību nebiju pieskāries! Ilzes pupi bija maigi. Es tos nekavējoties iemīlēju. Viņa smaržoja pēc pavasara, lai gan ārā bija barga ziema.

    Ilzes jāšana norimās un viņa gāžoties parāva mani sev līdzi. Es biju uzvelies viņai virsū. Paskatījos uz leju, caur viņas pupiem, pārvilkdams acis kā pirkstu galus pār viņas ķermeni, vai mans loceklis vēl ir darbspējīgs un ievadīju to vēlreiz viņas pežā. Jutu kā Ilzes vagīnas muskuļi saraujas. Kustināju savu pēcpusi viņas virzienā un atpakaļ. Tēvišķi svīdu un plēsu viņu uz pusēm, kā izbadējies kanibāls. Ilzes vaidi bija mana uzvara, vai kaut kas tamlīdzīgs.

    Lai gan es sen nebiju bijis kopā ar sievieti, pratu sevi savaldīt un turēties kā vīrs. Es paņēmu viņu arī no aizmugures. Manā priekšā Ilze likās tik nevainīga un smalka. Apburošā jaunava. Manas darba nostrādātās rokas nebija cienīgas tādu augumu berzt, bet tā kā es par to maksāju, atļāvos to, jo šajā mājā ikviens par to iedomāties pat kaunētos. Es biju savādāks. Vismaz man tā likās. Un varbūt tieši tāpēc Ilze jautāja (Egoistiski iedomājos, ka esmu izredzētais!), vai es nevēlos beigt uz viņas krūtīm. Uzskatīju to kā pieprasījumu, tāpēc sekoja piedāvājums. Mana sēkla izšļācās pār viņas ķermeni kā baltas lietus lāses. Nedabīgas, protams, bet tik un tā. Un es noķēzīju viņu tā, ka pat pieskarties vairs negribējās.

    Bet es nebēgu prom, apaunams kājas, man bija dāvāta tieši stunda viņas kompānijā (Vai arī divi orgasmi!). Es labprāt izmantoju viņas kompāniju, jo beigt vēlreiz man nebija ne prātā. Un tā nu es apsēdos viņai līdzās uz gultas malas un kautri blenzu viņas virzienā. Ilze nebija nekāda mākslīgi veidota meitene bez jūtām un smaidot uzjautāja par manu dzīvi. Neapdomājis savas atbildes, es izstāstīju viņai visu, ko var paspēt pastāstīt tādai gadījuma meitenei, kuru dzīvē diez vai sanāks vēlreiz satikt. Pēc tam arī es uzdevu jautājumus, uz kuriem viņa vēsā mierā godīgi(?) atbildēja. Mēs bijām kā pāris, kas pēc sexa vienkārši aprunājas. Un tomēr, mūs nevienoja nekas vairāk, kā no mana maka izņemtās banknotes.

    ---
    Arī vēlāk, kad man savajadzējās sievietes ķermeni, es atvēru internetu un atradu pērkamas sievietes. Ne visas bija gluži tādas, kuras es vēlētos par samaksu drāzt, bet nebija arī nelietojamas maukas, kurām pat par velti neviens nepieskartos. Es nežēloju savas grūti nopelnītās banknotes, lai nopirktu sev baudu. To nāktos darīt arī tad, ja pie sāniem būtu draudzene. Viņas, pērkamās sievietes, tomēr izmaksā krietni lētāk (25-40Ls), sasodīts.
  • Velobraucēji vs. Kājāmgājēji. (5)

    2012. gada 4. jūnijā, plkst. 16:36


    ***
    Raksta sākumā gan gribētu piebilst to, ka par velobraucējiem netiek uzskatīti tie pediņi, kas par naudu pārvieto sadzērušus (un vēl kaut kādus) tūristus no punkta A līdz punktam X. Tie Vecrīgu ir piedirsuši kā mušas manu datora monitoru. Viņu nodarbošanās ir kaut kas līdzīgs (Nē, tieši tas pats!) MAUKAI. Viņi nožēlojami stāv ielas malā (un nereti arī ielas vidū, par ko es kādu dienu sagāzīšu viņu pretīgās geju būdas), piepisās garāmgājējiem, līdz kāds no bara piekrīt viņu zemiskajam aicinājumam. Cilvēki izmanto šo pediņu ratos un beigu beigās samaksā viņam naudu par to visu, un pamet uz ielas kā nekam nevajadzīgu preteklību. Jā, tie pediņi nebūt neskaitās velobraucēju klasē. Nu jā...

    ---
    Turpat vai katru dienu es sēžos uz velosipēda, lai dotos ārā. Sabiedriskais transports ir ateja un, lai nokļūtu līdz darbam un atpakaļ, man būtu divas reizes jāpārsēžas no vienas atejas otrā, tāpēc pie dirsas – man tas nav vajadzīgs. Es vienkārši nonesu pa kāpnēm savu zaļo velosipēdu un uzsāku braucienu līdz darbam. Tas ir 23 minūšu brauciens cauri centram uz Rēzeknes ielu. Pa ceļam ne vienu vien automašīnu un trolejbusu nākas apdzīt, pabiedēt gājējus vai uzkurināt sevī adrenalīnu, kad kāds neaptēsts kroplis izdomā man izbraukt priekšā, neskatoties uz to, ka tajā brīdī es esmu tas, kas atrodas uz galvenā ceļa. Jā, es minos uz darbu un pa ceļam notiek daudz kas. Katra diena ir jauns izaicinājums, neskatoties uz to, ka būtībā šo ceļu jau zinu no galvas.

    Rītos mana iela ir viena virziena parāde. Es izbraucu uz bruģa un ielas galā nogriežos uz trotuāra. Cilvēki dažkārt ir stūrgalvīgi un nepakustas ne centimetru, lai palaistu garām. Nekas, priekš tam man ir velosipēda ragi, kuri dažkārt kalpo par bezkaunīgo cilvēku šķūri. Jā, ir gadījies trāpīt kādam (kādai) un pēc tam neapstāties, lai apraudzītu cietēju. Ne es pie vainas. Paši tādi. Cik nav bijis tā, kad braucu lēnām pa savu pusi, skatos cik vien iespējams uz tādiem idiotiem, kuri var izskriet priekšā, bet tik un tā gadās tādi, kas pēkšņi sadomā mainīt sava gājiena virzienu vai vienkārši apstāties, vai strauji pagriezties. Sekas ir dažādas. Liekas, dažiem īpatņiem ir jāiziet kaut kādi gājēju kursi, jo pa ietvi pārvietoties šie nemāk.

    Es? Es labprāt brauktu tikai par velo ceļu, ja tādi būtu tur, kur man tos vajag. Un nav jau tā, ka uz tiem ir droša velosipēdistu pārvietošanās, jo arī uz tiem atrodas bez gala debili cilvēki, kas spēj sabojāt visu brauciena ritmu. Pie kājas man viņi. Pie kājas vistiešākajā nozīmē, jo es negrasos lidot pāri ragiem pēc tam, kad kāds izskrējis man priekšā. Es negrasos savainoties dēļ daža stulbeņa, tāpēc ik brīdi pa spērienam turu kāju, kura būtu mans šķūris gadījumos, kad savādāk nevar. Jo, labāk gājējs ar muti pa zemi, nekā velobraucējs. Ne?

    ---
    Pag, kur es paliku? Es aizripoju līdz pirmajam luksoforam, kas ir tieši pretī Gaismas Pilij, un prātīgi minu pāri gājēju pārejai līdzās cilvēkiem, kas to šķērso, jo pēc jaunākajiem likumiem (ja kāds sūda autobraucējs vēl nezināja), velobraucējs drīkst pāreju šķērsot nenokāpis no sava braucamā. To tad, lūk, es ik rītu arī daru. Un tur tālāk ir tā, ka daži trotuāru izmanto kā modeles mēli – iet lepni pa pašu vidu un gaida 46.izmēra kurpes nospiedumu savā mugurā.

    Autobraucēji ir pavisam cita klase. Un, lai tiktu uz Akmens tilta, nav jāgaida garā rinda, kuru sastrēgumā veido darba ļaudis, jo šajā vietā lieliski darbojas „rāvējslēdzēja” princips un tur vienkārši ir jābrauc pa vidu cauri visiem, kuri draudzējas ar savām smadzenēm. Uz tilta gan sanāk līkumoti braukāt, jo visi iet kā nu pagadās. Un tikai tad, ja pretī brauc velobraucējs, tie piespiežas tuvāk tilta margai un uzreiz pēc tam arī es varu tikt garām bez liekas piepūles vai saucieniem.

    Aiz tilta problēmu maz. Dažkārt pat nenokāpjot no velosipēda automašīnas palaiž mani uz Krasta ielas. Bet es jau arī esmu saprotošs un ne vienmēr to no viņiem prasu. Es drīzāk piebraucu un skatos pavisam citā virzienā, lai viņi vienkārši brauc. Pats es braucu tad, kad tur ir kluss. Grūtāk ir nogriezties uz 13.janvāra ielas. Tur jātiek pāri trīs joslām, kuras nez kāpēc vienmēr ir pilnas tieši brīdī, kad man būtu vēlams tikt pāri. Un pēc tam jau problēmu maz, ja kāds sarūsējis mikroautobuss nenostājas priekšā uzreiz pēc luksofora.

    ---
    Centrāltirgus ir katastrofa. Tur trolejbusi stāv garās rindās. Visi uzņem sevī pasažierus un tad brauc uz nākamo pieturu. Es, protams, pārvietojos ātrāk nekā to spēj viņi, tāpēc nereti viņi pirms pieturas palaiž mani braukt tālāk, nevis aiz sevis sataisa nepatikšanas. Un ir vēl tie jefiņi, kas izbrauc priekšā, domādami, ka velobraucēji nav nekas. Man groziņā vajadzētu turēt kādu pusķieģeli tādiem gadījumiem. Tad viņu smīns izbeigtos ātrāk kā pie mums vasara...

    Nē, ar šo es neesmu pateicis visu...
  • Epopeja par pupiem! (2)

    2012. gada 10. februārī, plkst. 9:53

    (Uzmanību! Feministiski noskaņotajām sievietēm! Tekstā minētos „pupus” drīkst lasīt arī kā „krūtis”, ja jums tīk!)

    ***
    Viss sākās deviņdesmitajos, kad manas acis piepildīja S. brūnie pupi. Tie nebija mani pupi, bet es tos bieži tiku redzējis. Tīšām vai netīšām, bet tā nu tas sanāca. Bija arī tāda kaimiņiene Agita. Viņas pupi daudz tika aiztikti. Dzimšanas dienās tie bija brīvā lietošanā. Un tad nāca laiks, kad arī man bija jāķeras pie attiecībām. Tās nebija attiecības, kurās vajadzēja pupus, tur bija kaut kas savādāk, jo es pat tagad iedomājoties par Ingu, nedomāju, ka man vajadzētu viņas pupus. Un Kitija. Kas gan vēl to atceras? Man īstenībā no viņas neko nevajadzēja. Un pirmajā reizē ar Viktoriju esot kopā arī nebija nekādi pupi. Vismaz man tā liekas, tāpēc turpinājumā Linda.

    Pieņemsim, ka Lindas pupi bija mani pirmie pupi. Pupi, kuri pirmo reizi gulēja manās, pupu nevainīgajās, plaukstās. Es diemžēl daudz neko neatceros par tiem un maz ko varu pastāstīt, bet tie bija jauki pupi. Nepilnu gadu tie bija mani. Mani paši pirmie pupi, bļin.

    Kādu laiku mani rāja sētā par to, ka es Ingas vietā Lindu esmu izvēlējies, bet tas ir cits stāsts, jo es atkal satikos ar Viktoriju. Šoreiz gan uz vairākiem gadiem. Viņa reiz bija skolas skaistākā meitene. Visas meitenes ar prieku noraudzījās viņā, visi džeki viņu gribēja. Vai tie bija pupi, kas visus interesēja? Viņas pupi bija forši, es ar tiem spēlējos visur, kur vien sanāca. Tas viss bija vidusskolas laiks un arī pēc šķiršanās es nereti braucu pie viņas pēc pupiem.

    Es atceros vienu māsas dzimšanas dienu. Šeit bija sanākušas vien meitenes un biju arī es. Vakara gaitā es apgulos māsas gultā ar Stanu un apņēmu viņas stingros pupus. Neko vairāk mēs diemžēl vai par laimi nedarījām, jo tētis lamājās, lai iet pie pārējiem.

    ---
    Sāku mācīties Rīgā. Jau pirmajā skolas dienā es klasē ieraudzīju Annu. Viņa sēdējā pašā aizmugurē, es otrajā rindā. Nākamā dienā jau es gāju viņu pavadīt uz mājām un vēl pēc tam jau mēs gulējām vienā gultā. Viņai bija mazi pupi ar ļoti jūtīgiem galiņiem. Es tos reiz sakodu un viņa man atriebās. Mēs bieži draiskojāmies pie viņas un savu reizi pa kluso dabūju arī viņu pie sevis kojās. Tas viss neturpinājās ilgi, jo viņa reiz ieraudzīja dziesmu par kādas citas pupiem un sākās strīdi, kurus nevēlējos uzklausīt un mēs šķīrāmies. Viņa pat vairs skolā nenāca vēlāk.

    Starpbrīžus es pavadīju ar Kasparu. Viņš bieži staigāja pie meitenēm kojās un vilka mani līdzi. Mani tur nekas neinteresēja, jo es kāpnēs ieraudzīju kaut ko apburošu. Man viņu vajadzēja. Es darīju visu, lai tie blondīnes pupi būtu mani. Man izdevās. Pēc semestra brīvlaika I. atnāca pie manis uz istabiņu parunāt un samulsināt mani. Sapņi piepildās, vajag tikai sapņot. Turpmākās naktis es pavadīju viņas istabiņā stāvu zemāk. Reiz, iedzēruši, viņas kailie pupi skraidīja pa istabiņu un dušā smiedamies es dzinu viņas pežu. Mēs pavadījām daudz laika kopā, bet varēja vairāk. Viss bija skaisti, bet es turpināju būt nenopietns un neprecēju viņu. Viņa gribēja vairāk un mēs izšķīrāmies. Viņa vēl joprojām ir vienīgā, kuru satiekot man vēders trako tāpat kā tai janvāra dienā, kad viņa ienāca manā istabiņā.

    Kādā Čempionu Līgas dienā, kad vēl Juventus bija mana nr.1 komanda, es nokavēju spēli bučojoties kāpņutelpā ar Kristīni S. Viņa jau stāstīja, ka vajag to visu turpināt, bet skola tuvojās beigām un tur nebija jēgas un gribēšana kaut ko nopietnāku un ar pupiem saistītu sākt.

    Izlaidums, tad Jāņi. Viss saistībā ar Kasparu. Braucām svinēt uz Limbažiem. Mēs ar Jāni aizmugurē dzērām, viņš priekšā ar Keriju neko nedarīja. Aiz Saulkrastiem bija plānots savākt Kerijas labāko draudzeni Kristīni B. Kamēr viņa nāca pāri pļavai, es Jānim teicu, ka es viņu ņemšu. Viss kā jau pa Jāņiem un tad... Mēs bijām kopā (ja to tā var saukt). Viņas bālos pupus es maz redzēju pirms aizbraucu uz Vāciju. Atbraucot gan tiku tiem klāt. Un kā vēl. Man pat ir kaut kāds video no kādas reizes ar viņu. Viņai bija lieli pupi, bet toties maz kustības gultā. Tāpēc tas nevilkās ilgi un jau ziemā es biju brīvs. Par kopā pavadītām dienām es viņai gribēju samaksāt. Ha. Tik pat brīvs es aizbraucu uz Vāciju uz ilgāku laiku, bet pirms tam ar Sanitu sarunājām aizvadīt dažas pupiem bagātas dienas. Tie pupi mani uzbudināja. Man nevajadzēja nemaz tos kailus savā priekšā, ka es jau biju pa pusei beidzis.

    Sekoja pupu tukšs laiks Vācijā, tad dažu mēnešu atpūta Latvijā, kurā manu prātu sajauca Dana, bet Sanita palīdzēja man nesajukt. Bija diena, kad Kaspars gulēja ar savu Keriju un es ar Sanitu vienā istabā, jo Naurim nebija divas. Lai cik neērti jutās Kaspara otrā pusīte nevarot pamīlēties, mēs ar Sanitu trakojām pa nopietnam. Viņas pupi šķēla gaisu telpā, kurā viņi abi nedarīja neko. Un es atgriezos Vācijā. Ar darbu nekas nesanāca, tāpēc paspaidījis bulgārietes Marijas pupus, es atgriezos dzimtenē.

    ---
    Man zvanīja māsas draudzene Kristīne. Teicās, ka braukšot ciemos. Atbrauca arī un es izgrūdu māsu no gultas blakus viņai un apgūlos pats. Uzreiz ķēros pie pupiem. Viņa teica, ka es baigi veiklais. Nu, ko tur gaidīt, ja jau atvedusi pie manis savus pupus. Pēc kopā pavadītajām dienām viņa sāka man sūtīt īsziņas par to, ka mums jābūt kopā un vēl visu ko. Nenāca ne prātā. Es pārvācos uz Rīgu, lai uzsāktu meklēt darbu. Darbs atrada mani un Ketijas krūtis tāpat. Man bija arī darba kolēģe Ketija P., kura dažas dienas nakšņoja pie manis, jo gribēja manu locekli. Es gan viņas pežu nevēlējos un man laikam, ja nemaldos, nesanāca pat pieskarties viņas tukšajam krūšturim. Un ja nu tomēr, tad tikai kādu vienu reizi es ieliku plaukstā viņas niecīgos pupus, jo Sanita nāca pie manis ar savējiem un arī māsas Kristīne reiz atbrauca, lai es viņas milzīgos pupus izmīlēju vēlreiz.

    Darbā bija viena palīgstrādniece Kristīne L. Es viņai stāstīju par savām Kristīnēm un viņa mani par to nosodīja. Vēlāk gan izrādījās, ka arī viņa labprāt būtu dāvājusi savus pupus man, bet viņa to paziņoja nedaudz par vēlu, kad biju jau kopā ar savu sapņu meiteni Ketiju. Uz atvadām Kristīne L. manī iebāza savu garo, brutālo mēli un laizīja mani kā to neviena cita nav darījusi. Siekalas pie Bērnu Pasaules gāja pa gaisu. Ar to viss beidzās un es pievērsos Ketijai. Tie nepilnie trīs mēneši, ko pavadīju ar viņu likās tik daudz (vai arī laiks tad gāja lēnāk). Viņai bija mīksti pupi. Izskatījās lielāki nekā bija patiesībā, bet man patika. Kad mums bija atvadu sex, viņa teica, ka es esot viņu vienkārši izdrāzis bez jūtām, kaut gan tā nebija. Pēc šā gadījuma es sapratu, ka nedrīkst ielaisties attiecībās ar sapņu meitenēm. Vai nu tu drāzies ar savu sapni kādu laiku un tad izšķiries zaudējot to uz visiem laikiem, vai arī sapņo un priecājies par viņu visu atlikušo mūžu. Es labprāt būtu izvēlējies otro variantu.

    Nesen biju atklājis Annu no jauna. Vienā no satikšanās reizēm pievērsu uzmanību viņas izmainītajiem pupiem. Un tie kļuva par iemeslu, lai mēs izdarītu to, ko savulaik attiecību laikā neizdarījām. Mums bija sex. Viņas mākslīgie pupi lika man to darīt. Mēs to atkārtojām vēl dažas reizes un pēc tam kļuvām par labiem čomiem. Man vairs nevajadzēja viņas pupus, viņai manu locekli arī nē. Utt.

    Darbā es pamanīju kādu sarkanmati. Es vēlreiz viņu satiku Māra tusiņā pirtī. Viņa bija patiešām jauka. Viņas pupus es baudīju Revitas dzīvoklī, jo toreiz savādāki varianti nebija. Viņa man lika justies jaunākam, es viņas pupiem lielākiem. Īss gan bija mūsu attiecību laiks, bet mēs tagad esam ļoti labi draugi (man tā liekas) un tas ir svarīgi.

    Manā nodaļā bija jauniņā. Viņu sauca Margarita. Emīls vislaik teica, ka viņa būs mana sieva. Daudz jau netrūka, bet es nekļuvu par viņas Meistaru. Tās bija manas ilgākās attiecības, kuras oficiāli beidzās pavasarī. Es viņai biju pirmais un cerēju, ka viņa būs mana pēdējā. Laiki mainījās, viņa mainījās, viss mainījās. Viņas pupi ir perfektākie kādus esmu turējis rokā, bet pārāk biežs sex tos sabojāja. Vai arī liekais svars? Viņas laikā man sanāca gulēt arī blakus Kitijai L. Tas bija mājas tusiņš un gultā mēs bijām pieci. Toms piedzēries gulēja vienā pusē un Māris otrajā mīcīja kādu blondīni. Mēs sākām maigošanos, bet es smējos par rosību blakus un par to, kā to visu pierakstīšu. Neko mēs neizdarījām un to uzzināja (no manis) arī Margarita. Es sagrābu viņas pupus – tie bija stingri - , bet es nespēju krāpt Margaritu.

    Pēc tā visa vairs neesmu kārojis daudz pupu. Pie māsas bija atbraukusi Marina (bildēs viņa izskatījās pavisam savādāka, bet te bija glīta jauna meitene). Viņa teica, ka es esot simpātisks un viņa bija tāda pati. Māsa mūs bija atstājusi divatā un es pamieloju savas rokas ar viņas nepilngadīgajiem pupiem. Tie bija kā ar krēmu ieziesti. Viss viņas augums bija tāds. Tie patiešām bija skaisti pupi, bļin.

    Laura. Viņas pupus es satiku aprīlī. Tie skatījās uz mani no apakšas. Laura sēdēja istabas vidū un stāstīja man daudz ko un klausījās, bet es vēroju viņas pupus. Milzīgais dekoltē to ļāva. Un tad viņa bija atbraukusi pie manis. Es izvilku viņas pupus no krūštura un kodu tajos. Laurai nepatīk pat ja drusku iekožas. Viņa kaujās. Viņas pupi bija īsa parādība. Tie bija kā pilnmēness – kādu laiku ir un tad sāk dilt.

    Un tad nebija nekā. Es atteicos no visa līdz parādījās viņa. Daniela. Neesmu viņu saticis dzīvajā, bet mūsu virtuālā pasaule ir sasodīti jautra. Sākumā viņa teica, ka viņas pupi ir šādi |oo| , bet aizvakar jau bija šādi: |°°|. Forši. Es vairs neko neteikšu. Epopejas beigas. Lai dzīvo pupi!!!