MonaCherie

  • 2013. (0)

    2013. gada 3. janvārī, plkst. 21:52

    jauns sākums jau kaut kam iesāktam, tikai vēl īsti nav zināms beigu gals. un pasaule lai arī griežas tikai ap savu asi, es vienmēr domāšu par Tevi.
    tikai jauns sākums spēj ielikt vismazākos rāmjus un likt Tev atskatīties atpakaļ, bet Tu tikai bēdz un bēdz bez jebkādas mitas vai ziņas.
    par iemeslu tam tapt ir viegli, bet tas griežas tikai ap savu dumjo asi.
    ir jauns sākums un es esmu iemīlējusies. līdz acīm. līdz ausīm. līdz visaugstākajām debesīm. man ir tik tiešām prieks un īsts, patiess smaids
    uz lūpām, bet tas nav iegrožots ar Tavu skūpstu kā metāla irbulis ieberzts svešā koka soliņā. tā nav filma, bet diezgan īstas sajūtas.
    tā nav fantāzija, bet gan īstāka par īstāku romanci mūsu dienās.
    jauns sākums jau kaut kam nebijušam. kaut kam jaunam. man. jauns sākums smaidam līdz acīm, ausīm un debesīm. man.
    jauns sākums kaut kam jau eksistējošam. mums.
  • *** (0)

    2012. gada 18. decembrī, plkst. 20:51

    šausmas, liekas, ka man galvā ir saskrējis Ziemassvētku jampadracis pilnā sastāvā:
    prātā jaukas un siltas domas;
    silti un mīļi apskāvieni;
    jauki un viegli vārdi.
    liekas, ka man Ziemassvētku sajūta būs vēl līdz Valentīndienai, jo tad manu prātu pārņems sajūta, ka tikai sirdis lido no vienas auss iekšā, bet no otras ārā.
    tik tiešām sāk izskatīties pēc Ziemassvētkiem. ir sajūtas, emocijas, sniegs, pārslas un smaidīgas bērnu sejas. diezin ko vietējais skursteņslauķis tagad dara ar savu "šiko" ancuku? viņš to ir iekāris skapī un iemainījis pret Ziemassvētku vecīša tērpu? vai arī cītigi nakts vidū vēl savā ancukā lien pa skursteņmalu ar birsti pār pleciem? man nav ne jausmas, bet viņš labi paveic savu darbu. es arī tā gribētu. varbūt vietējais Raiņa ielas vecītis tagad ir vīrelis sarkanbaltajā tērpā ar pieliekamo bārdu... neviens vēl īsti to nav sapratis, un laikam,ka arī nav vēlējies saprast. tas izbojās visu lielo, balto Ziemassvētku pārsteigumu! ticiet man - tas, lai paliek noslēpums.
    man virs galvas klabinās kāds,varbūt Misters Slauķis ar nomainīto tērpu un bārdu... es aiziešu pārmīt ar mīļo veci pāris vārdus.
  • Ar Galvu pletnē. (2)

    2012. gada 12. augustā, plkst. 10:24

    Ar Galvu pletnē.

    Saule aust. Tā tik strauji aust, ka ir pienācis pēcpusdienas vakars arī Londonā. Kristofers Daunijs dodas atpakaļ gaitā mājup, tad uz darbu, atkal mājup. Dzintara blondas zvīņas. Zilas acis. Pērļu smaids. Daunija izskats tik valdzinošs un maigs. Pa ceļam dodoties mājup un uz darbu, tas iekāpj sardīņlaukā. Katru reizi vienā un tajā pašā vietā. Liekas, ka viņš neredz citu ceļu. Viens un tas pats. Apmēram kā – Kāpēc debesis ir zilas un zāle ir zaļa? Kāpēc vispār ir kāpēc?

    Lai arī Daunijs visu laiku devās pa noteku pretstraumē, man viņa kaut kā mazliet pietrūkst. Tad pie vienas mencas, pie otras šprotes, tad trešā un ceturtā. Varbūt es aizsviedīšu barību pie naftas mucas, viņš to arī tikai stums māgā.

    -„Kristofer, mans dārgais!”

    Tikai burbuļi un vienaldzīgs skatiens manā virzienā. Mēģinām vēlreiz.

    -„Mon Cher, kas lēcies?”

    Atmetu ar roku. Kāpēc deldēt nervus, ja viņa pusē saprāts ir tikai bundžas robežās. Ne tālāk par ceha konveijera beigu līniju. Vilkt vai nevilkt? Tāds ir šodienas jautājums. Bezcerīgi. Ne tā? Tev tā neliekas?

    Turpinu vērot Dauniju. Plunkš, plunkš. Jau atkal – pirmā menca, ceturtais tuncis un tad sagrabējusī cīnītāj zivs. Mīlēt vai nemīlēt. Tas ir – nolaist tualetē ūdeni vai nē. Tās zvīņas un acis, smaids, un lūpas. Atceroties par to vien man tā gribas būt pie viņa akvārijā. Bet, ai. Toreiz es pūtu un elsu, stenēju, un mīcījos. Bet vai viņš toreiz man palīdzēja? Nē?! Piedod, aizmēdījos. Ceru, ka vēl klausies.

    Tātad pie kā es paliku… Atceros. Tas bija tikpat kā vakar, kad sastapu Dauniju. Toreiz es stāvēju pie kāda Londonas bāra letes. Biju pilnīgi viena. Pasūtīju savu mīļāko dzērienu – viskiju ar ledu. Man blakus nostājās kāds puisis, ko agrāk pazinu, bet tā īsti kontaktus neuzturējām. Mēs sākām runāt.

    -„Un, jā, atceries toreiz kā mēs tur aiz stūra stiklu noklājām ar miglu?”, es smējos un izrādīju interesi, it kā man šī persona liktos tikpat interesanta cik darba dienu rītu ziņu izlaidums.

    -„Kā klājas? Viss kārtībā?”, es šim puisim, no agrīnā laika, vaicāju ar „lielu” interesi.

    Kamēr es izlikos, ka klausos, ap mani, gar mani, aiz manis, mutuļoja un virpuļoja vēl kāds vīrietis. Dzintara blondās cirtas, valdzinošs pērļu smaids, zilas acis. Augums tik daiļš. Sejas kontūras izteiktas un noskaldītas kā marmora figūrai, ko redzēju pirms pāris desmitiem gadu. Viņš soļoja man garām. Viens solis. Otrs solis. Trešais un ceturtais. Katrs likās kā vilktos vismaz desmit vai pat divdesmit gadu. Es nosirmoju. Viens solis. Otrs solis. Trešai.. viņš apstājas. Viņš mani sāk vērot. Ne tā kā parasti vēro sievieti kā gaļas gabalu, bet gan kā sievieti, ko pārsteigumā redzot, viņš nezinātu, ko teikt. Protams, es zināju, kas viņš ir un kāpēc ir. Es zināju, ka man ir vienalga, bet tā tikai meloju, lai neviens neredzētu, ka man tomēr rūp. Viņš vēl joprojām tur stāv. Mazliet kā sastindzis tropiskajā salā. Man bija bail pagriezt galvu pa labi, jo baidījos no viņa acu skatiena. Bet es to tomēr izdarīju. Pagriezu galvu. Gaidīju ļaunāko. Viņš viltīgi un valdzinoši man uzsmaidīja. Viņš ar vienu acu skatiena vēzienu mani trīs reizes nopētīja no A – Z. Mazliet sametās bail. Viņš neko neteica, bet gan veica dīvainu kustību. It kā pamāja ar roku, it kā atrādīja jaunu deju soli, ko varētu izmantot kādā jaunā bārā. Bet bāros, atcerējos, taču nedejo. Ir tikai dziesma, alus un bezcerība. Tā nu es tur tā stāvēju, man blakus agrīnais puisis un viņš. Ko darīt? Varbūt nedarīt?

    -„Sveiks!”, es pasmaidīju, bet tai pat laikā centos apslēpt savas īstās sajūtas un īsto smaidu uz lūpām. Sekoja smaids, viltīgais valdzinājums.

    -„Mon Cher!”, es klauvēju pie akvārija.

    -„Ko Tu dari?!”, es iekliedzos! „Nu ne jau mākslīgos ūdens augus. Ne jau tagad.”

    Vēl klausies? Jā? Tad viņš aizsoļo tālāk un tālāk, un tālāk pa dzelzceļa līniju un pazūd aiz apvāršņa. Pēc kādas minūtes es viņam aizmetu pāri laukumam vēstuli un tajā rakstīju:

    Es sarkstu no tavām dzidrajām acīm,

    Tas Tevi cauri ved manam ķermenim tik saltam.

    Es sarkstu no Tavām sārtajām lūpām;

    Tas bauda katru mana ķermeņa pieskārienu.

    Es sarkstu Tavas klātbūtnes siltas;

    Kas mani saudzē no vientulības tik lielas…

    Saule noriet. Noriet tik ātri, ka ir pienācis rīts, kurā Kristofers Daunijs dodas atpakaļ gaitā mājup, uz darbu, mājup un šoreiz neiegriežas liktenīgajā bārā. Viņš iekāpj ierastajā akvārijā un iet pa noteku pretstraumē. Duļķainas zvīņas, dzelteni zobi, tāds piepūties alus vēderiņš. Cirtu vietā tikai pliks pauris. Es viņu turpinu vērot akvārija stikla otrā pusē. Viņš skatās. Nesmaida. Dažreiz izliekas, ka neredz. Jūtas mazliet bezcerīgs, nevajadzīgs. Man tomēr vēl rūp, ja es vēroju. Ne tā? Tu tā nedomā? Nekas, ka esi ieslodzīts paša radītajā cietumā. Nekas. Viss būs un ir labi. Apsolu. Es vēl joprojām vēroju. Lēnām izkrīt mati. Sāk augt asi sari. Izkrīt zobi. Pieaug vēl kājas, Pazūd pirksti, bet parādās spalvas! Skriešu pie spoguļa, bzz. Uzbriestu. Kļūstu jocīgi akla. Bzz. Bzz. Lidoju? Beidzot! Bet kļuvu melna un ar snuķi. Pretīgi. Es dodos. Bzz. Bzz. Tu mani sauc? Daunij? Tas esi Tu? Bum…



    /Mona Cherie/
  • nav nosaukums (0)

    2012. gada 21. maijā, plkst. 22:49

    Cementa saldenā smarža maija rītā,
    Kad nolijis lietus pār tuksneša zemi.
    Es saucu Tevi par papīra lapu uz melna fona;
    Par pelēku avotu necaurejamā ejā.

    Pār pūkaino debesi, es lidinos ik dienas;
    Caur Taviem matiem es viegli zaigoju.
    Es nolaižos uz zemes, Tu pacelies spārnos;
    Laiks apvijās rinķī un apstājās uz brīdi Tavos zeltainos matos.

    Tur tajā ejā mēs apmainījāmies vietām.
    Tur mūs savij dzīvvirves spole tik lieka.
    Es saucu Tevi par tauriņu lielajā pasaules lokā,
    Jo mēs ikdienas esam viens otram un būsim roku rokā...

    /Mona Cherie/
    21.05.2012.
  • *** (2)

    2012. gada 13. maijā, plkst. 23:50

    Man sirdī rūgtums, kā stikla lauska plaukstā.
    Jo zaudēju 13.gs aizpurvotā kara laukā.
    Man sirdī skābums, kā sarūgušā pienā.
    Kaut piena nemaz tajā laikā nebija.

    Man sirdī kniebums no sētmalas gružiem;
    Un arī riebums, kā arī rūgtums un vilšanās.
    Nav rožu dārzs.Nav Ēdenes dārzs. Nav.
    Nav enģeļu ar oreolu, ar pienbaltiem spārniem.

    Man sirdī rūgtums kā stikla lauska mugurā.
    Tevis žēl, jo manis vairs nebūs tuvumā.
    Klusums un mans atspīdums tavā tukšumā;
    Ko ieliku atmiņu aizšūtā atmiņu maisiņā.

    /Mona Cherie/ 13.05.2012.
  • Dullā Lulla (2)

    2012. gada 4. februārī, plkst. 17:43

    Reiz manā sapnī ielūkojās mēness;
    Tas gaidot sauli, tik viltīgu, lietus lāsi nes.
    "Pasmaidi, bērns, tava zvaigzne ārā mirdz!"
    Skats ārā pa logu tik ātrs, atmiņām pilns.

    Dzintarzelta cirtas un sūnu zaļās acis;
    Zelta vērts smaids, kas siltumā virmot sācis.
    Pie debesīm mana zvaigzne ar lietu kopā ir;
    Lai arī tikai sapņos savā segā tas mani ietin.

    Ar siltumu sirdī es laižos uz miegu;
    Mani kāds skauj, tik saltu un liegu.
    Es atveru acis un ieraugu sapņu cirtas;
    Pielecu kājās un apķeros kā virves tītas.

    Strauji sāku dīdīties, manī kaut kas klejo;
    Es spirinos, ārdos un vārtos kā dulla;
    Es nosviežu segu un pieaušos kājās;
    Tas tikai sapnis un esmu viena pati mājās.

    /Mona Cherie/
    22.01.2012.
  • Je veux être avec toi. (4)

    2012. gada 22. janvārī, plkst. 23:27

    Mani vilināja tas soliņš pie Eifeļa.
    Mani turp aizvilināja ziedi. Pie viņa tā.
    Mani vilināja siluets, kas sēdēja uz soliņa pie Eifeļa.
    Tā diženā, skaistā, varenā, mistiskā.

    Ziedu miglā tītā būtne mani kārdina.
    Ar mirkļa iespaidiem, veltījumiem dāsniem.
    Eifelis to neaptver un tikai noskatās lejup
    Kā amors, tas vientuļais, salauž manu sirdi trauslo.

    Mani vilināja soliņš tai Eifeļa malā
    Kur skaidrs siluets daiļi un cēli sēž un nelamā
    „Varbūt duetu?” , tas jautā. es nosarkstu...
    Iekožu lūpā, apsēžos tam blakus un mīļi pieglaužos.

    Mani nomedīja uz soliņa Eifeļa malā
    Tad uzveda tā augšā un tad es vairs nejutos kā iespundēta alā
    Brīvība duetā.
    Brīvība un mīlestība, romantika trijatā...

    /Mona Cherie/
    25.11.2011
  • *** (1)

    2012. gada 22. janvārī, plkst. 23:26


    Uz pasaules nav tādas vietas kur nebūs pasaules mala
    Pie katras malas es varu nosēsties un brīvi uzelpot.
    Nedomāt.
    Vienkārši būt.

    Tur nevar nogurt. Nevar zaudēt spēkus.
    Pie katras pasaules malas es redzu ko jaunu.
    Es jūtu ko jauku.
    Es alkstu pēc jauna.

    Pie katras pasaules malas:
    es redzu. es jūtu. es esmu.
    Pie pasaules malas jebkuras laiks paskrien dažādos ātrumos.
    Pie katras pasaules es no jauna iemīlos.
    Iemīlos no jauna.
    Iemīlos tikai vienā.

    /Mona Cherie/
    25.10.2011


  • Mēs aizlavījāmies paši pirmie (0)

    2012. gada 22. janvārī, plkst. 23:25

    tā izvandītā gulta kā izvandīts laiks;
    un tas saulstars logā tik viltīgs kā Tavs smaids.
    tur spogulī puspliks gozējies, apreibinies;
    ar savu tēlu, tikai, mani centies nolaisties.

    tik nevainojams un cēls, es raugos, jau vēls;
    nelaid mani prom un atstāj te uz mūžiem.
    tik drosmīgs un mēms, tevi aizrauj mans tēls;
    tik iekārojams, gribēts, bet nesasniedzams.

    kad esi tuvumā, manāmā tumsa pārtop dienā;
    kaut nejūti pieskārienu ikdienā, es alkstu:
    tavu ķermeni, miesu un garu.
    tavu saikni un velmi tik karstu.

    tā izvandītā gulta tikai manis dēļ.
    aizvadīta nakts, kas sapņos ceļ.
    tu puspliks pie spoguļa tur gories;
    bet es Tavā gultā vārtos, kad pie manis atpakaļ Tu dosies...

    /Mona Cherie/
  • Tu raugies tāltālā... (0)

    2012. gada 22. janvārī, plkst. 23:24

    tu raugies tāltālā tālumā zilā, tur jūrā;
    un aizraujies ar acu skatu tik laistu;
    kaut pārskrien ķermeņa tirpa tik skarba,
    tu raujies pie otra tik steigšus, kā pie nepadarīta darba.

    mēnesnīcas sonāte aiz zilzilajiem nakts logiem;
    pārliek savas daiļās rokas pār sapņos grimušiem mīlniekiem.
    "skauj savas rokas, dārgā", es dzirdu viņa balsi.
    "skat pāri mēness zvaigžņu varavīksnei", es saļimstu tik saldi.

    es peldu pār laimes asaru jūru, tik trauksmainu un bez airiem;
    es sadzirdu balsi, kas kā karte mani nekad neatstāj vienu ar tumsas baili;
    es plivinos riņķī un apkārt, kaut zinu kurp doties;
    es mīlu, radu un ceru...savādāk mans skūpsts pa jūras noteku aizies.

    /Mona Cherie/
    09.01.2012.