Marta Krivade

  • Lietas, kas mūs vieno, ir vājākas par tām, kas mūs šķeļ* (46)

    2012. gada 10. septembrī, plkst. 10:13

     *Tims Etčells


    Pirms dažām nedēļām interneta žurnāls sasniedza absolūto nedēļas apmeklējuma rekordu visā tā 10 gadu pastāvēšanas laikā.

    Pretēji uzmundrinošiem vēlēšanu saukļiem un pozitīvisma viļņa sekotājiem, jāņem vērā, ka itin bieži gadās tā, kā vēstī virsraksts.

    Šie bija brīnišķīgi seši mēneši, kuros mums visai komandai kopā izdevās iedibināt jaunas tradīcijas un paplašināt Satori satura piedāvājumu, nenokaitinot iepriekšējai redakcijai uzticīgos lasītājus un, kā rāda statistika, iegūstot arī jaunus domubiedrus. Esmu lepna, ka mums izdevies uzrunāt cilvēkus, kuriem ir potenciāls kļūt par viedokļa līderiem, atbalstot viņu vēlmi iedziļināties, veidot un komunicēt izsvērtu viedokli. Esam veiksmīgi sākuši radīt produktus, kas palīdz Satori izkāpt no interneta un ienākt pie jums, piemēram, vilcienā caur e-lasītāju, kādā kafejnīcā ar baltu kafiju  caur Satori vasaras avīzi vai pie Raiņa pieminekļa caur Dzejas dienu burtnīciņu, un es zinu, ka drīz Satori atnāks vēl vienā „veidā”. Es priecājos, ka katru dienu sociālajos tīklos mums pievienojas arvien jauni, reāli cilvēki, tas nozīmē – mēs interesējam, pat, ja nerakstām par visas veiksmes atslēgu - krūtīm.

    Bet reizēm dzīvē notiek tā...

    Nemocīšu ar paskaidrojumiem par dzīvi. Teikšu vienkārši – atā!

    Satori redakcija ir labākā komanda, kādā man bijusi iespēja strādāt, un Satori ideja bija labākais iemesls negulētām stundām pirmajos darbības mēnešos. Tomēr komanda un darbs nav viss, kas veido ideju, bieži tu esi atkarīgs no tehniskā personāla.

    Esmu pārliecināta, ka mēs vēl kaut kur satiksimies. Man patīk, kā jūs reizēm pienākat uz ielas, teātrī vai bārā  klāt un sakāt: „Čau!” Galu galā – tieši tā ir sākušās dažas skaistas draudzības pedējā pusgada laikā!

    Marta, Satori attīstības vadītāja


     

  • Nightswimming (10)

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 9:18

    Vakar sociālajos tīklos "Satori" pasludināja atvaļinājumu laiku. Vienalga, vai tev viņš tagad ir vai esi vēl darbā, neaizmirsti, ka brīvai vaļai ir jābūt.

    Parasti cilvēki vēlas atvaļinājumā darīt kaut ko skaistu, ieplānotu, vienlaicīgi negaidītu piedzīvojumu. Vai vismaz nebeidzamu pašapmierinātu un tīksmu eksistēšanu labvēlīgos laikapstākļos. Kā tādiem sagumzītiem runčiem griezt vēderu pret sauli un nemaz nejusties vainīgiem par nosisto laiku. Mēs ceram, ka tev tā būs, jo bez atvaļinājuma, bez tīksmīgas eksistēšanas vai piedzīvojumiem dzīve var sākt šķist pārāk vienmuļa, pats sev – pārāk svarīgs, vai var atgadīties visšausmīgākais – tu zaudē humora izjūtu.

    Lūk, piemēram, Ilmārs pirms došanās atvaļinājumā mums izveidojis klausāmo dziesmu sarakstu. Un tiešām, pat strādāt kaut kā līksmāk. Trešdien publicēsim Krišjāņa Zeļģa jaunākos dzejoļus, visa cita starpā arī to, kuru viņš veltījis savam draugam Andrim. Andris ir slavens ar to, ka viņam patīk ņemt atvaļinājumus un pazust un bēgt no cilvēkiem, tā izraisot ne vienu vien nepatīkamu bažu momentu saviem draugiem. Tā gan nedariet! Savukārt ceturtdien mēs parādīsim videointerviju ar vienu no Latvijas meitenēm, kura izskatās kā atvaļinājums arī vissīvākā pērkona negaisa laikā, – Zani Penezi, kas augustā dosies tādā kā pagarinātā dzīves atvaļinājumā uz ASV, liekot malā ierastos darbus un nododoties dokumentālā kino studijām gada garumā. Un tad, piektdien, mēs noslēgsim nedēļu ar vasaras literatūras sarakstu, kas prātam un gribasspēkam ļaus šovasar atpūsties, vien griezties no viena sāna uz otra, vienalga – pludmalē, viesnīcas istabiņā, kafejnīcas pavēnī vai verandā lietus laikā.

    Visa cita starpā arī mans atvaļinājums ir sācies. Kaut joprojām darbā, šovasar esmu paspējusi naktīs negulēt, tā vietā peldēties, uzrāpties augstos torņos, iezagties vecās baznīcās. Vēl pirms dažām dienām saēdos maigu gaileņu mērci un pāri lēpēm devos nakts peldē tepat Daugavā pie Ķīpsalas. Pārgalvībai gan reizēm ir sekas – sagriezu kāju, bet vēlāk nokritu no riteņa. Vai tad es tagad nožēlošu? Nu vai ziniet! Taisna mugura ne vienmēr ir labāka par līksmu muļķību, īpaši jau nu atvaļinājumā.

     

  • Noslīcis ganuzēns (5)

    2012. gada 6. jūnijā, plkst. 12:08

    Pagājuši 80 gadi, un nav vairs ne zēna, ne tāda darba. nau nau nau.

    Jaunākās ziņas, 1929. gads, Nr. 136

  • Labie bērni dzied sliktas dziesmas (66)

    2012. gada 29. maijā, plkst. 10:39

    "Nekas man netika liegts – varēju ņemt no mūsu vai vecvecāku lielās bibliotēkas plauktiem jebkuru sējumu. Nebija nekādu vecuma vai citu ierobežojumu. Lai lasa visu – ko nevajadzēs, to nesapratīs, taču atcerēsies un sapratīs vēlāk. [..]Uz jebkuriem maniem jautājumiem bija pieņemts atbildēt pēc iespējas saprotamāk, patiesāk un, galvenais, loģiskāk.
    Atkārtoju: ne vien drīkstēju lasītu jebkuru grāmatu, redzēt jebkuru filmu, kurai tiku klāt, man bija atļauts piedalīties turpat visās mājas saiešanās, protams, piemērotā laikā un dramaturģijā, savā, attiecīgā vecuma bērna, lomā. Nebija tabu arī sarunas mātes diezgan bohēmiskajā dažādu interešu piesātinātajā vidē.
    Esmu pateicīga vecākiem , ka viņi kopš dzimšanas mani atzina par domāt un spriest spējīgu būtni, par personību. Tā ka nejutu nekādus spaidus, nekādu moralizēšanu, domāšanas priekšrakstus un aizliegumus, bija viegli atzīt nepieciešamību rēķināties ar citu cilvēku domām un labsajūtu, atzīt civilizētas dzīves noteikumus."
    (Valentīna Freimane, "Ardievu, Atlantīda", 19. lpp.)
    ..
    "Vai jūs zināt, ka jūsu meita redzēta sliktā sabiedrībā?" – "Kur ir mana meita, tur vienmēr ir laba sabiedrība!” bija mammas atbilde. Arī to ierakstīju savas atmiņas magnetofona lentē un arī – uz visu mūžu savā pašapziņā.
    (Valentīna Freimane, "Ardievu, Atlantīda!", 135. lpp.)

    Svētdienas "Panorāmas" ziņu sižets vēsta, ka Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas sēdē daži vecāki no kādas kustības "Par latvisku kultūru izglītībā" pauduši neapmierinātību ar Rīgas Skolēnu dziesmu svētku repertuāra izvēli. Runa esot, piemēram, par Kārļa Lāča komponēto dziesmu "Sliktie bērni" ar Kārļa Vērdiņa vārdiem ( http://www.youtube.com/watch?v=FRXLnqi-esI ), kā arī par Guntara Rača un Ulda Marhilēviča dziesmu "Uz apsolīto zemi”. Bērni kora pulciņā tiekot spiesti mācīties par negācijām un piezemētām vērtībām– kāpēc jādzied, ka besī litene un matene, kāpēc jādzied, ka, lai dzīvo pankūkas un debess mannas jūras? Kustības vadītāja Solvita Lodiņa arī aicina izveidot valsts ideoloģiju, kurai tiktu pielāgots izglītības saturs.

    Spiest uz attēla, lai noskatītos ziņas sižetu 

     

    Gan jau tas, kā šis absurdais priekšlikums nonācis sabiedriskās televīzijas ziņās un kā šī kustība kopā ar televīzijas kamerām nokļuvusi līdz komisijas sēdei, ir kāds pārpratums. Nevar būt, ka pie mums pēc 22 gadiem joprojām tik stipri ož pēc padomju gadiem vai, kā tviterī norādīja vēsturnieks Gustavs Strenga, "gluži kā 1934. gadā”. Nu, labi, sajuka mums kaut kas un kaut kas arī ir sajucis kustības "Par latvisku kultūru izglītībā" pārstāvei Solvitai Lodiņai. Gan jau sajuka arī televīzijas kamerām, un, cerams, tās nākamajās priekšvēlēšanās uz pilnmēness laiku neskries uz partiju birojiem un nedēvēs par priekšlikumiem visas vēlētāju iesūtītās vēstules, kurās atsevišķi, bet aktīvi cilvēki sūdzas par citplanētiešu iebrukumiem viņu guļamistabās un dažādu „X failu” varoņu materializēšanos šeit pat, mūsu mīļajā Latvijā.

    Tomēr padomāt par šo ir vērts. Tieksme sargāt bērnus no informācijas bija gan Valentīnas Freimanes, gan manu vecāku, gan manā bērnībā. Vēl šodien atceros, ka filmu "Telma un Luīze" skatīties man it kā ļāva, tomēr vietā, kur ļaunais varonis izvaroja sievieti uz mašīnas kapota, tētis neizturēja un ar argumentu "pārāk vēls" lika iet gulēt. Nācās noskatīties filmas beigas televizora istabas grāmatu plaukta stikla durtiņu atspīdumā, ko labi varēju saskatīt pa savas atvērtās istabas durvīm. Kāds smieklīgs pārpratums ar "informācijas slēpšanu" notika citvakar, kad māsa izstāstīja anekdoti par lāci, kurš izlemj kļūt par "pi-lāci", zaķis nospriež, ka tad jau viņš varētu kļūt par "pi-zaķi", savukārt pele – attiecīgi par "pi-peli". Kad jautāju, kas tas tāds ir, viņa ķiķināja un lika pajautāt mammai. Nu, un tad es arī paprasīju..., kad atcerējos – pārpildītā trolejbusā, iespiesta starp daudziem pieaugušajiem, ceļā no Svētdienas skolas, ļoti skaļā balsī. Pirmo un vienīgo reizi dabūju no mammas pļauku, par ko viņa man pēc tam stipri atvainojās, vienlaikus skaidrodama, kas ir "pi-pele", un rādama māsu par savlaicīgu vārdu nepaskaidrošanu. Turpmāk māsa visu vienmēr laikus paskaidroja, arī to, kā jāpīpē!

    Taču šodien bērnu piekļuve informācijai pat nav salīdzināma ar laiku pirms divdesmit gadiem – kādu slepus redzētu filmu, kādu izlasītu anekdoti vai atrastu pornožurnālu. Ja pirms interneta un sociālo tīklu parādīšanās censties aizliegt piekļuvi atsevišķai informācijai no vecāku skatpunkta bija vienkārši muļķība un vismaz saglabāja pieaugusājiem ilūziju par audzināšanu, kas bija tāda kā realitātes aizture par, teiksim, diviem gadiem,  tad šodien, kad informāciju aizkavēt nav iespējams pat par divām dienām, tas atgādina izmisīgu un aprobežotu cīņu, pieverot acis uz daudz fundamentālākām lietām, kas bērniem būtu jāiemāca. Diez vai ilgtspējīgu valstisku audzināšanu iespējams īstenot, aizliedzot dziedāt par tādām nerātnībām, kā bastošana vai ilgām pēc marcipāna kūciņām.

    Spēja analizēt, šķirot, apstrādāt, pieņemt un noraidīt informāciju kopš interneta izgudrošanas ir kļuvusi par absolūtu nepieciešamību, blakus "matenei, litenei un latenei", ko var iemācīt vecāki vai skolotāji. Diemžēl jāsaprot, ka arī liela daļa vecāku un skolotāju visu, kas atrodams internetā, uztver, ja ne par ļaunumu, kas jāaizliedz, tad vismaz par patiesību, kas jāpieņem. Piemēram, viņu tendence spriest par visas sabiedrības ļaunumu, atsvešinātību un stulbumu pēc interneta komentāriem. Nevienam skolēnam netiek mācīts, kāds ierocis var būt internets, ja ar to prot rīkoties, – kā ar tā palīdzību pabeigt skolu, atklāt nozīmīgu mūsdienu pasaules daļu, nokļūt laikā, kuru neesi piedzīvojis, redzēt to, ko nekad nepiedzīvosi, atrast darbu, sievu, izmēģināt neiedomājami daudz traku lietu un, galu galā, arī pagriezt to pret sevi un iešaut kājā. Vai pat galvā. Neviens nestāsta, kā sadzīvot un izmantot virtuālo realitāti un informāciju savā labā. Un, kamēr mēs normāli raujam vaļā videospēles un starpbrīdī klausāmies Jay-Z par boobies, viņi grib aizliegt dziesmiņu, kur dzied par pilnīgi normālu skolas ikdienu – sliktajām dienām, kad ir stulbie priekšmeti.

    Taču gan jau daba parūpēsies par bērniem pati, neraugoties uz nekādām apakškomisjas sēdēm. Vismaz tā man šķiet, kārtējo reizi vērojot, kā ar viedtālruni iemācījies apieties divgadīgs bērns, vai attopoties, ka interneta komentārus ikdienas ziņu portālos mana paaudze vairs nelasa. Jo izmēģināja un diezgan ātri saprata - nav vērts.

    Atcerējos vēl vienu ļaunu dziesmu par kādu nevēlamu sabiedrības daļu, ko noteikti nevajadzētu bērniem dziedāt līdzi, – Gunāra Kalniņa "Mazais panks".

    Nemaz nerunājot par to, par kādiem cilvēkiem esam izauguši, jau pirmajā klasē dziedot "Nepareizo dziesmu" no "Dālderu" repertuāra:

    Jau aizejot uz skolu,
    Mēs nākam atpakaļ.
    Tā vista olu māca
    Un bārdu puika zaļš.
    Un bārdu, un bārdu, un bārdu [ha ha haa]
    un bārdu puika zaļš! [ha ha] (No "dziesmas.lv".)
     

    Spiest uz attēla, lai tiktu pie sliktās dziesmas

  • Apgāzta ar atbalstu (16)

    2012. gada 15. maijā, plkst. 13:05

    "Esmu burtiski apgāzta ar atbalstu," teica Jaunzeme-Grende

    Diena.lv

     

    Politiķu muļķīgi izteikumi un pārteikšanās vienmēr gūst tautas sajūsmu, ne velti to dēvē par "politisko skatuvi", un tas ir labi. Tomēr cilvēkam, kas vada valsts kultūras politiku, visi šie "vienota informatīvā telpa ir telpa, kurā raida vienotu informāciju", "es esmu Nacionālā teātra abonements” un tagad arī šis atbalsts, kas burtiski apgāzis ministri, – nu, varbūt pietiks. Pasmējāmies, un pietiks. Mums te ir, es atvainojos, plašs darbalauks – pirms nākamā inflācijas viļņa jāpabeidz beidzot Nacionālā bibliotēka, ar joni nāk virsū 2014. gads, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, un, cerams, ministre ir pamanījusi, ka tagad notiek plaša rosīšanās, jaunā paaudze ir iniciatīvas pilna – vajadzīga vien pretimnākšana un atbalsts, kas viņiem palīdzētu saprast, "kurā virzienā to soli spert" (c) Indulis Emsis, un iemācītu atšķirību starp radošumu un mākslu.

    Esmu labticīga un nedomāju, ka kultūras ministre melo. Ticu, ka pēdējo nedēļu laikā Grende ir saņēmusi ļoti daudz uzslavu un uzmundrinājumu no līdzcilvēkiem un partijas biedriem.

    Jau kādu brīdi ministres uzvedība mediju priekšā izskatās tik bēdīgi, ka es gribētu iedot viņai atvaļinājumu, lai cilvēks drusku atjēdzas. Nepārtrauktā aizstāvēšanās un pārpratumi, histēriskas sanāksmes un pārsteidzīgi izteikumi – tieši tā uzvedas cilvēks, kas zaudējis realitātes izjūtu. Un pie tā, domāju, nav vainīga ministres varaskāre, kā dažviet medijos norādījuši žurnālisti un kultūras pārstāvji. Ministram ir jāstrādā ar vīziju, ka viņš būs labākais savas jomas ministrs Latvijas vēsturē, un zemāka mērķa, stājoties šajā amatā, nemaz nedrīkst būt. Tāpat nevajadzētu aizmirst, cik svarīgas ir personīgās ambīcijas jebkurā varas amatā. Mani simpatizē gudri cilvēki ar harismu un ambīcijām, pat ja viņiem nepiekrītu. Tomēr jau kopš šīs neveiklo pārpratumu un nesaprašanās virknes sākuma prātoju, cik bīstamas reizēm var kļūt ar vieglu garu izteiktas uzslavas un komplimenti ambiciozam cilvēkam, kas īsti nezina, ko dara, nespēj konstruktīvi pamatot katru savu sperto soli. Vakar šīs aizdomas apstiprināja pati ministre – apsverot, ko viņai vajadzētu mainīt savā darbā, izņemot citu cilvēku atlaišanu, viņa kā argumentu sava darba novērtējumam izmanto kaut kādu mistisku atbalstu, tā arī nekonkretizējot, kurš, par ko un kāpēc.

    Te nu sākas, iespējams, bēdīgāka daļa, kas var kļūt par veselu cilvēka traģēdiju. Jo kurš gan nezina komplimentu un uzslavu mainīgo dabu, īpaši, ja tavās rokās atrodas veselas iestādes budžets un kādas partijas un tās atbalstītāju saikne ar valsts varu. Nemaz nerunājot, cik kultūras darbinieki nereti ir bailīgi bezprincipu cilvēki, jo lielākoties viņu darba atalgojums ir atkarīgs tieši no valsts atbalsta. Viens atbalsts turp vai šurp, galu galā, ar to taču pēdējā gada laikā Latvijā cenšamies visi nodarboties – aicinām cits citam teikt labus vārdus. Vai tad grūti. Ja Žanete Jaunzeme-Grende būtu feisbukā, es viņai parādītu, cik daudz sirsnīgu un ļoti skaistu meiteņu un ne pārāk gudru meiteņu vāc uzslavas par katru domu, ko citi pauduši jau simtām reižu iepriekš, pašrocīgi pārtulkojot Paulu Koelju, Budu un grābstoties pa gaisu ar sajūtām, smaidu, visus apburot ar savu vieglumu. Nepārprotiet, nedomāju, ka ministres vienīgais dotums ir mīļums un skaistums, tikai gribu atgādinātu uzslavu un komplimentu dabu. Ne velti vēsturiski lielas personības nereti bija vientuļas un visu mūžu uzticējās vienam vai diviem cilvēkiem, jo apstākļos, kad cilvēkiem no tevis kaut ko vajag, tu nedrīksti uzticēties komplimentiem. Vēl vairāk, visai drīz saproti, ka tie pat var kļūt par personīgajiem ienaidniekiem, lai grautu realitātes izjūtu un darba objektīvu novērtējumu. To īpaši viegli ir izdarīt ar emocionāliem cilvēkiem, kuriem nav laika, uz kuriem nepārtraukti tiek izdarīts publisks spiediens (un to nu mākslinieki māk par visiem visvairāk), gaidīti lēmumi un rīcība. Godīgi sakot, vērojot ministres uzvedību, tieši šāda sajūta rodas – kāds nepārtraukti viņai ausīs sprauž batonus.

    Tāpēc, ja nu kultūras ministre šo lasa (kā jūs domājat – viņa lasa?), gribēju atgādināt, ka reizēm destrukcija un fonds "Smagi" ir nevis iznīcināma latviešu īpašība, no kuras jābēg, bet nepieciešamība. Tas ir brīdis, lai atkal noķertu realitātes izjūtu, paliktu ar kājām uz zemes, liktu pie malas tamburīnu un turpinātu celt māju ar pamatiem.

     

  • Cik tev gadu, Latvija? (6)

    2012. gada 3. maijā, plkst. 10:11

     

    Toreiz bija par ko cīnīties.

    Dažādi cilvēki

    Jo vecāks kļūstu, jo grūtāk dzīvot.

    Mazdēls filmā „Cilvēki / Tur”


    Bērnībā dzīve bija vienkārša – varēja cīnīties pret skolotājiem, vecākiem, lai cik atstumts, tomēr vienmēr nepamatoti, lai kādus nedarbus pastrādāja, vienmēr, kad rāja, drīkstēja no sirds raudāt un justiets šausmīgi bēdīgi, apvainots, un vienlaicīgi sevis bija tik ļoti žēl. Un tad tu sāc augt, esi spiests pamanīt likumsakarības, savas kļūdas, par tām pat jāatvainojas „no sirds”, pašam par pārsteigumu sāc uzvesties atbildīgi ar vecāku doto naudu, to nespēj vairs notriekt tik skaisti vīstošās lietās kā košļenes un pirmais kivi,  simts vienādas pildspalvas un šokolādes, līdz pievem pilnu gultu. Jāsāk atlikt kaut kādu naudu sabiedriskajam transportam, apģērbam, un te jau vairs nav tālu līdz komunālajiem maksājumiem un ārsta vizītei.

    Mums patīk runāt par bērnību, jo uz to  nebija attiecināmi nekādi smaguma centri, mums deva nepelnīti, mums viss tika piedots, dzīvi vadīja skaistas, spontānas vēlmes, nekā loģiska, nekādu likumsakarību, nekādu baiļu no nākotnes un radīšanas moku. Godīgi sakot, mākslinieku bohēma ir tikai vāja atrauga tam, ko mums ļauj piedzīvot bērnība. Ja tomēr kāds ieslēdza gaismu un izjauca brīnišķo trakumu, tad to izdarīja „pieaugušie”, viņi, ārējie agresori.

    Man ir palaimējies, jo es augu kopā ar valsti - es esmu tas, kurš ir pieredzējis daļu Latvijas bērnības padomju gados un valsts pusaudzību līdz t.s. ekonomiskajai krīzei, kad mēs pirmo loterijā vinnēto naudu notriecām spīdīgās mašīnās, blondās meitenēs un ceļojumos uz iepirkšanās centru vai Šarmelšeihu, kur milzu bruņurupucis glaudīja mūsu vaigu, kamēr sūcām zilu kokteili un noreibuši smaidījām. Un mums šķita, ka, bāc, tās filmas, tās reklāmas, tās taču ir par dzīvi, tagad arī mūsējo, tie cilvēki, tie nav nekādi amerikāņi, tas nav nekāds fotošops, tie taču esam mēs, un  dzīve notiek kā plakātos! Un es esmu klāt brīdī, kad esam atjēgušies vai joprojām nespējam attapties no notikušā un pārtrūkušā sapņa bez smaguma centra, izmisīgi meklējam agresoru un vainīgo, kas tam visam neļāva turpināties. Raudam no sirds un jūtamies šausmīgi bēdīgi, un sevis ir tik ļoti žēl. Un tas vienmēr būs skaisti atcerēties laiku, kad pārēdies šokolādi.

    Šis ir ļoti interesants laiks, un Latvija ir īstā vieta, kur pavadīt dzīvi, ja spēj piedot citu kļūdas, pamanīt savējās un priecāties par to, kā bērns aug un mācās patstāvību. Man ir neizsakāmi žēl, ka mūsu vecākiem un vecvecākiem no šī pāraugušā bērna sapņa, pateicoties gariem okupācijas gadiem un nedabiski stingrai „tēva rokai”, bija jāatmostas vecumā, kad dzīvē vairs nekādu diskusiju un pārmaiņu negribas, vien drošību un skaidru nākotni. Viss, ko mēs varam darīt ar viņu kurnēšanu – saprast, piedot un parūpēties. Viss, ko mēs varam darīt ar savējo – pieaugt.

    Man ir paveicies, ka varu augt kopā ar Latviju. Vismazāk es gribētu šo skaisto laiku pavadīt, to raustot aiz auss un kaunoties par pieļautajām kļūdām, kad viņa mācās patstāvību.

  • Apstākļi šajā nedēļas nogalē (5)

    2012. gada 15. aprīlī, plkst. 21:09

     

    Dīķī bija acīm redzami trīs vēži, ūdensblusa un uz muguras iekritis viendienītis, kas ar spārniem veidoja regulārus satelītviļņus. 

     

    Viss vēl ir stipri brūns, klajš, bet ar cerību, jo nav sapinies zālēs, nekož, neknieš un nesvīst. Ja ir vēlēšanās, var iegāzties kā baļķis retās vizbulītēs. Sauss.

     

    Turklāt, viss spēlē par labu dažādām projekcijām.

     

     

    Pagaidām pavasaris ir neizbēgams.

  • Ko mēs te tā atpūtāmies? (8)

    2012. gada 10. aprīlī, plkst. 11:03

    Tāds kūtrāks cilvēks šajās četrās brīvdienās brīnišķīgi varēja sekot līdzi bezjēdzīgajai domu apmaiņai „starp ticīgajiem un neticīgajiem” tradicionālajos un sociālajos medijos. Jo bija taču Lieldienas. Feisbukā kāds izplata bildes ar uz Jēzus skulptūras čurājošu blondu meituku no pornofilmas, twitterī no @MrJChrist tvīto „IM BACK BITCHES!!!” (mans favorīts), tikmēr forumos un andergraundīgās filmiņās šķetina baznīcas sazvērestības teorijas, atražojot vienus un tos pašus argumentus. No otras puses, baznīca īsti nespēj piedāvāt neko tādu, ko neticīgais Toms gribētu pat paostīt – arhibīskaps Vanags aicina sievietes netaisīt abortus, izvairoties runāt par to, ka bez sievietes un Dieva bērna ieņemšanā piedalās arī vīrietis, kā arī pauž bezpersonisku atziņu, ka cilvēkiem vajadzētu katru vakaru paraudzīties uz nodzīvoto dienu. Tāda sajūta, ka baznīca šajos svētkos pat necenšas izmantot tik ekskluzīvo vietu pirmajās lapās, ko mediji viņiem laipni piešķīruši. Šķiet, kopš Jura Rubeņa, kurš citējamības un tiražēšanas ziņā draud kāpt uz Paulu Koelju takas, nav neviena, kas runātu saprotamā valodā. Kopā ar zaķiem, olām un nepārtraukti pausto sniega šoku, kā arī visa šī mūsdienu informācijas apjukuma apokalipses jātnieku - Latvijas televīzijā starp dievkalpojumiem translēto populārzinātnisko seriālu par lemuriem, tas viss kaut kā šogad nogurdina un apbēdina.

    Tomēr to akmeni man šogad izdevās novelt. Lieldienās aiz tāpatās devāmies uz „Habemus Papam”, režisora Nanni Moreti nebūt ne izcilo, tomēr šoreiz ļoti iederīgo filmu par konklāva tikko ievēlētu pāvestu, kurš sastopas ar šaubām par savu vietu un panikas lēkmi (patiks visiem veģetatīvās distonijas cienītājiem!), kad pirmo reizi no balkona jāsvētī un jāuzrunā ticīgie. Problēmas risināšanai uz Vatikānu nogādā valsts labāko psihoterapeitu, kurš piedevām ir ateists. Viņu sākotnējie centieni noorganizēt ko līdzīgu psihoterapteita konsultācijai izgāžas. Lai arī prātā pazib paralēles ar filmu "Karaļa runa", Moreti visu sajauc – psihoterapeits tā īsti arī nekad neparunā ar pāvestu (taču uzrīko starpkontinentālu konklāva volejbola maču), jo Viņa Svētība vienkārši aizlaižas no Vatikāna, lai drusku pabraukātu ar autobusu, saprastu un patrennētos tautai paskaidrot savas panikas iemeslu un padomātu par personīgās dzīves realitāti.

    Kadrs no filmas "Habemus Papam". Pāvests pie psihoterapeita.

    Nē, šī 2011.gada Kannu kinofestivāla filma nav nekāda Vūpijas Goldbergas dziesmotā revolūcija klosterī, tā nav arī mērķtiecīga baznīcas kariķēšana, pašapmierināta ironija vai aizpriedumu tālāka tiražēšana, ko cilvēki mūsdienās labprāt patērē. Moreti tik cilvēcīgi un gaumīgi atklājis un paskaidrojis atbildības nastu, kas reizēm šausmās liek drebēt kā mazajam cilvēkam, tā pašam Kristus vikāram, ka no manas sirds Lieldienu svētdienā beidzot noveļ akmeni.

    Lai arī režisors radījis darbu par kontraversālu tematu, kurā pāvests apšauba Dieva izvēli un smalki ironizē par dažām katoļu baznīcas tradīcijām, Vatikāns to kritizējis „tikai nedaudz” un baznīcas iebildumi nav bijuši tik skaļi kā, piemēram, ar Hariju Poteru. Kāds ar Vatikānu saistīts izdevums norāda, ka pāvestu jau nu aiztikt nevajadzētu, jo viņš ir klints, uz kuras Jēzus cēlis savu baznīcu, tomēr vaļsirdīgi atzīst, ka varēja būt ļaunāk. Vatikāna radio secina, ka filma nav nedz karikatūra, nedz ironija par pāvestu. Ārpus baznīcas komentētāji uzteic filmu par inteliģentu atsauci uz pāvesta titula smago nastu un šī brīža pāvestu Benediktu XVI, kurš atzinis, ka pāvesta vēlēšanas 2005. gadā sajūtu ziņā atgādinājušas giljotīnu. Moreti filma ir par izmisumu, apjukumu, šaubām un lēmuma pieņemšanu, kas mūs purina un rausta katru dienu.

    Atnācu mājās, uzliku filmā izmantoto drosmīgās dziedātājas Mersedesas Sosas dziesmu un beidzot iestājās Lieldienas. Reizēm vienkārši ir tā, ka nav vajadzīga izcila, jauna vai šokējoša atklāsme, pietiek ar cilvēcīgu atgādinājumu, par ko tad mēs te tā atpūtāmies.

  • Tas, ko es nekad neizlasīšu (19)

    2012. gada 26. martā, plkst. 10:25

     

    Jo cik tad mēs varam savā dzīvē izdzīvot. Tā ārējā čaula, tā ikdiena, tas jau nav nekas, tas jau nekas nav.” (Inga Žolude intervijā Satori)

     

    Man ir fobija no neredzētām filmām, neizlasītām grāmatām, līdz galam neapgūtām valodām un īsiem ceļojumiem  – reizēm neko negribas skatīties un lasīt, piekrist doties ceļojumā uz nedēļas nogali, jo kļūst skumji, cik daudz labu lietu es tā arī nekad neizlasīšu, neredzēšu un līdz galam nepiedzīvošu. Ir kaut kā neērti tagad izvēlēties, kuru ņemt un ļauties, ja aiz manis paliks tūkstošiem tā arī nekad nepiedzīvotu stāstu, cilvēku, notikumu un patiesību. Es zinu, ka citiem tā nav un tāpēc nemaz neceru saņemt jūsu izpratni par radušos situāciju, kas ir drīzāk fobija, kā bailes no augstuma. Ziniet, šie nepatīkamie apstākļi reizēm izvēršas par absurdu, ka šķiet, nē, es turpmāk koncentrēšos tikai uz reālām lietām, uz dzīves realitāti, uz ikdienu, uz to, lai es pati personīgi visu piedzīvotu, jo tad tas būs mans, uz manas ādas piedzīvots, es taču, starp citu, ļoti labprāt mācos no savām kļūdām. Var teikt, ka es tik ļoti mīlu savas kļūdas un izgāšanās, ka visu manu dzīvi veido tikai nebeidzamu kļūdu virkne, un mana vienīgā žēlastība ir tās pamanīt. Tātad nelasīšu, neskatīšos, nerakstīšu, iešu un darīšu pati, viena pati, tā es reizēm domāju. Bet visai drīz kļūst skaidrs - cik tad tu cilvēks vari izdarīt, cik tad tu spēj piedzīvot, cik tad tavs ķermenis un vēl vairāk – nabaga sirds izturēt. Pāris reizes apgriezies ap savu asi, uzkāp dažos augstumos, nolaidies pāris akačos un jau viss – paliec skumjš, traks vai dzērājs.

    Tā nu man literatūra, filmas, teātris, māksla ir vienīgais veids, kā šo pasauli pēc iespējas piedzīvot. Nāksies vien izvēlēties – kārtējo grāmatu un filmu no tūkstošiem,  ceļojumu uz sestdienu svētdienu un lauzīt savu šausmīgi slikto spāņu valodu tālāk.

     

  • Neatkarīgi no tevis (12)

    2012. gada 20. februārī, plkst. 9:22

    Tā arī tovakar, nopirku kafiju, paņēmu no ledusskapja šokolādes sieriņu, iekāpu mašīnā un aizbraucu pasēdēt viens. 

    Nekas nenotika, nesatiku nevienu dīvaini, nejutos nekā īpaši savādāk, noteikti nebija tā, ka šī būtu retā reize, kad es ar sevi tā pasēžu, tāpēc nebija pārsteidzošās atziņas, cik svarīgi būt ar sevi divatā. Nenotika nekāda attēla vai skaņas  estētika, piemēram, ar īpaši vientulīgi seksīgo smēķēšanu, jo man vairs nepatīk to darīt vienai un pie skaidras apziņas. Nenāca arī pēkšņas atskārsmes, nekas "nelika aizdomāties", nepieņēmu nevienu lēmumu. Bet pasēdēju un skatījos, kā izskatās. Nu ja, un izdomāju, par ko es gribu pastāstīt.

    Jūs jau esat pamanījuši, ka kļuvis stipri gaišāks? Kā pirms pāris dienām rakstīja mana paziņa  Annuška (nē, ne tā, kas izlēja saulespuķu eļļu, neceriet, tādu kontaktu man vēl nav): "Katru ziemu ir tāda diena, kad cilvēks iznāk no darba vai skolas, vai kur nu mēdz regulāri uzturēties pēcpusdienās, un pēkšņi ierauga, ka vēl ir gaišs. Tas nekad nenotiek likumsakarīgi un pakāpeniski, caur zilu krēslu, nē, vienkārši vienu dienu tumsa ir atkāpusies."  

    Man tā diena bija pagājušajā nedēļā. Tas [gaišums] atnāk kā tas pēkšņais saviļņojums, kad ielec ūdenī un iznirsti. Tieši tas mirklis, kad iznirsti, kad ar sejas ādu sajūti, ka tagad esi virs ūdens. Tā pēkšņā pārvarētā robeža, kad ķermenis pats, šķiet, no tavas gribas neatkarīgi, izlec kā pludiņš virs ūdens. Un tad nāk saviļņojums, jo tātad izturēji, viss, dzīvs, un visbeidzot atviegloti baudi, kā saražotais adrenalīns un skābekļa trūkuma izraisītā eiforija izplešas un atlaiž muskuļus. Vai, kad uzbrauc  ar mašīnu uz tilta -  visu laiku dzīvo pilsētā, pat ne pārapdzīvotā, tomēr tad, kad uzbrauc uz tilta, abās pusēs un priekšā un aizmugurē ir tik pēkšņs plašums, ka šķiet, nupat jau uzbrauks debesīs. Vēl tāda sajūta mani pārņem, kad es atbraucu uz saviem laukiem, izkāpju no auto un – ir. Bet es tālāk neskaidrošu, jūs laikam neesat bijuši manos laukos. 

    Un tā ir ar to gaišumu. Ar mani tas notika pagājušajā nedēļā, kad vienā minūtē starp „plāno, dari, svītro, plāno, dari svītro” pēkšņi kaut kur pie vecās Ģertrūdes baznīcas, kārpoties pa slideno ietvi divus soļus uz priekšu, vienu atpakaļ, ķermenis saka, ka paga paga, kaut kas taču ir novēlies, var vieglāk elpot. Ir taču kļuvis gaišs. Piepūt vēderu, plaušas, lēnām izelpo un skrien tālāk. Jau tāds priecīgāks, no gaismas pieplūduma izraisītās eiforijas. Tātad izturēji.

    Nu tad sākam.

     

    http://www.youtube.com/watch?v=DRxQk04DTrM

     


     

  • Interesantāku dzīvi (14)

    2012. gada 8. februārī, plkst. 12:25

     

    Kopš nolēmu sagādāt sev interesantāku dzīvi, pagājis nedaudz vairāk kā gads. Tas izrādījās daudz vieglāk nekā domāju un atnesis neticamus notikumus, brīnišķīgus jaunus cilvēkus un sajūtas. Nemaz nerunājot par prieku. Neticamie atgadījumi turpinās un esmu nokļuvusi darba vietā, kuras facebook lapas profilā pie lodziņa Misija :   rakstīts: interesantāka dzīve.

    Tikko atgriezos no Maskavas, kur bija mīnus divdesmit pieci, protesti pret un par Putinu, teātra režisora Viestura Meikšāna pirmizrāde, čebureki, punduris atomfiziķis un melnā tēja ar timiāna zariņu. Šņabis? Jā. Vienvārdsakot - bija viss.

    Tomēr viena lieta man jums jāpastāsta tuvāk. Par draudzību Maskavā. Šeit jāpaskaidro, ka par draugiem saucu visus, ar kuriem kopā ir labi kaut uz dažām stundām. Vienalga, vai mēs īpaši labi šobrīd saprotamies, jo abiem stipri patīk kleitas, mums interesē otra cilvēka izpratne par dzīves bezjēdzību, šis cilvēks mani uzjautrina ar tik neticami stulbiem jokiem, ka tiešām kļūst smieklīgi vai varbūt vienkārši šonakt esam viegli un dzeram vīnu. Tie visi ir mani draugi, visi, ar kuriem iespējams priecāties. Un tad ir daži, ar kuriem kopā var arī bēdāties.

    Draugu, ar kuriem varu kopā bēdāties, man pietiek. Viņi ir daži un vairāk nemaz nedrīkst būt. Tomēr prieka draugu, to man brīžiem trūkst. Jo tāpat kā prieks, arī viņi nāk un iet – citreiz viņi aiziet pēc dažām stundām, citreiz pēc nedēļas un, izrādās, citi pēc gada vai pat vairāk, jo kaut kādu iemeslu dēļ tu vai viņš tomēr gribējis uzticēt bēdas, bet tur nekas nesanāca. Un kā tad tālāk iespējams kopā priecāties?

    Nejaušus prieka draugus Rīgā satikt ir grūti, ja vien tas prieks neaprobežojas ar mērķtiecīgu alkoholisko dzērienu lietošanu un citu cilvēku aprunāšanu. Taču gluži cits skats atklājās Maskavā, kur iepazīties ar cilvēkiem labai, vieglai un sirsnīgai laika pavadīšanai ir vienkārši un dabiski. Un ļoti svarīgs noteikums – nekāda flirta. Lai vakars būtu izdevies, jums ir jāinteresējas par otru, jābūt priecīgam, jūs varat dziedāt, apmainīties ar telefona numuriem, kuri nekad netiks izmantoti, apskauties, teikt viens otram komplimentus, pat sabučot uz vaiga, bet nekad nēparvērtiet to flirtā. Tad jau tas var kļūt garlaicīgi.

    Es ceru, ka satori.lv mēs kļūsim par labiem prieka draugiem un sagādāsim viens otram interesantāku dzīvi.

     

    Jūsu uzmanībai dzied divi draugi no Krasnojarskas kādā Maskavas nakts kafejnīcā. Pavisam nedaudz.