-
Novēlējums sev (1)
2012. gada 21. aprīlī, plkst. 1:46
ļaut tam visam iztecēt cauri dadžiem,
ko klusumā ievilkām,
kā tādus cigarešu dūmus,
svelmaini raugoties pagātnes rētās.
Atraisīt sevi kā kurpju šņori
un kailām pēdām saplūst ar zemi -
Ne par ko (0)
2012. gada 18. aprīlī, plkst. 22:47
viņi visi ēd mazas sarkanas bietītes
un tās marinē savā kuņģelī
tikai laksti ir aptraipījuši to sejas
un mēmi raugās uzartajās vagās
Kurš šodien spers pirmo soli,
lai pakluptu un atkal veltos brūnajā smits dūksnājā?
Vēl reizēm no miglāja izlien veco sievu stāvi,
To pirksti izmisīgi rauj nezāles
Un pēdas pazūd zemē
Tās ir klusās zemes ravētājas
Kas savu nastu paslēpušas netīrajos lindrakos
Vēl tikai bērni sēž uzartā lauka malā
Un nevainīgi rotaļājas ar akmentiņiem
pusdienās visi atkal ēd mazas sarkanas bietītes
un tās marinē savā kunģelī
tikai laksti ir aptraipījuši to sejas.. -
Nektārs (0)
2012. gada 11. aprīlī, plkst. 22:20
Naivums kā rīta dūmaka izgaisa
Vēl tikai prāts atmiņas ziedošās pļavās kaisa
Par to kā mēs visu nakti tavā gultā smējāmies..
Bet tagad jūtu, kā indes nektārs klīst manī
Tas pats, kas uz lūpām Tev bij palicis no pērnās mīlestības
Tas tagad manī ir iezadzies -
... (1)
2012. gada 26. martā, plkst. 20:21
Mans paradīzes dārzs ir vieta, kurā satiekas cilvēka daba ar māti dabu un nav svarīgi, vai tas notiek piemājas dārziņā, kalnos vai kapā. -
Sist Tēma (2)
2012. gada 19. martā, plkst. 21:17
Cilvēciskā
Dievišķā
Cirvis
Nekas
Tukšums
Meklēt
Atrast
No(rim)t -
skuju jums (0)
2012. gada 7. martā, plkst. 0:28
skuju jums pāršalc pār pukstošo ritmu,
klusumā vējš izpūš pēdējās prāta paliekas
un reizēm vēl liekas
liekas, ka liekas
ir šīs sajūtas -
vakara ārdomas (0)
2012. gada 6. martā, plkst. 23:26
spārnotām vēdām pārlaižas apskaidrība
patiesās skumjās un priekā slīkst sirds
prātā vēl atbasojas pagātnes atblāzmas
koku lapas sāk plīvot virs putnu galvām
tie, tikko nolaidušies, jau atkal ceļas gaisā
ar sirdi tos vēroju lidojam pār kailo dvēseli
kā gribētos kļūt par spalvu un lidot ar tiem
taču atpazīstu sevi kā vientuļnieku krustcelēs
Dievs nav man devis spalvas, lai lidotu
Viņš man devis prātu, lai domātu
Lai sapņotu un saprastu, ka neesmu putns un lidot nemāku, vismaz tā , kā to dara citi putni, jo nav man šo dievišķo spalvu.
Un ir vēl ceļš pa kuru iet..
šis ceļš, kur satikt var svešiniekus, kas reizēm kļūst par tuviem draugiem
un uz šī paša ceļa tie atkal kļūst par svešiniekiem
tie nāk un iet un nekad nebeidzās
un tad tu attopies, ka esi viens
tik pat viens kā saule, kas spīd debesīs. -
klusums (0)
2012. gada 27. februārī, plkst. 18:20
Nekas tik ļoti sirdi nenospiež kā mēmais otrā klausules pusē -
Vakara sajūtas (4)
2012. gada 24. februārī, plkst. 0:21
Saule
divi graudi
kas dzen asnus cauri debesu apvāršņiem
mirklīgās vaimanās vecie tārpi paslīd garām
un tauriņa pakrūtē sit pulkstens savu ritmu
sapņi un domas ietek debesu rietošajā jumā
bezgalīgs klusums apēd pēdējās prāta paliekas
nezināmais tumšais plīvurs izkvēp gaismā
smaids parādās aiz zobiem un dvēselē mirdz sirds
bezgaumīgā zili dzeltenā krāsu gaišumā -
Dziņa (0)
2012. gada 21. februārī, plkst. 18:22
Tu saturi atturi manu vīksnu daiļo dziņu
Pogcaurumos jau pūš vējš
Bet Tu vēl raugies zvaigznēs un cerībā mirksti, kad kāda kritīs
Un Tavu sirdi pušu sitīs
Tā tava dziņa, ko dubļos bradā
Klusums kā spzma vēderā liekās
Jel spļauj to čūsku laukā
Un ļaujies patiesā baudā
Kur pasaulīgie mirkļi slīkst putekšņu jūrā
Un apkārt kūp vīraku kalns -
Reiz norauto ziedu Tu atkal nenoplūksi (0)
2012. gada 20. februārī, plkst. 23:29
Norauto ziedu Tu atkal nenoplūksi
Tas stāvēs vāzē uz galda un lēniem malkiem vītīs
Zieds sarausies saburzītā papīrā un lapas izkaltīs
Ziedlapiņas kā asaras sabirs uz klusā galda
Reiz norauto ziedu Tu atkal nenoplūksi
Paies laiks un saknes dzīs jaunu asnu
Tas kā nevainīgs bērna smaids uzplauks pļavā
Kur reiz atstāji savas pēdas jaunības degsmē
Un reiz nāks kāds, kas izraus šo ziedu ar visām saknēm
Un aiznesīt to uz savām mājām
Un iestādīs to savā sētā
Dos ūdeni, kad tas slāps no saules tveices
Paslēps to zem skujām, kad pāri nāks sals
Un mūžīgi priecāsies, kad tas atkal uzplauks -
Pēdējā lūgsna (0)
2012. gada 9. februārī, plkst. 22:36
Māte, govs dod man savu pienu,
Lai varu slāpes remdēt!
Lai Tev ragi aug kā uz pieres tā arī debesīs
Dod savu dievišķo gaļu mums
Un piedod savam kanibālam
Tāpat kā es piedodu Tev,
Kad pērnajā gadā sabadīji mani! -
Par(ad)īze (0)
2012. gada 8. februārī, plkst. 2:39
Kaulains mugurkaulnieks vēro kā tarakāni rotājas ar pusdienu atliekām
Sajuzdams iekāri, tam ribas izpiežas uz visām debess pusēm
Tas atplaukst kā novītusi puķe pie debesu vārtiem
Gars atmet tam ar roku
Kvēl vēl tas kā izdegusi pagale
Un rotā nakts paliekas
Vēl šķīvī mētājas pagātnes atliekas
Un tarakāni ir palikuši kā izbadējušies kanibāli
To visu izlaist caur trAkTu!
Un izraut Ādamam otro ribu
Lai radītu tādu sievieti, kādu Es gribu
Bet ne to, ko radījis ir Dievs
Jo tur rreizēm ir kaut kas tievs
Un tālāk palaist to visu skanīgā repā
kā vecas omītes tuberkolozes klepā
tur uz krusta kalna slēpjas mazā Parīze
tāda pati kā dievišķā paradīze -
vĀrdi (0)
2012. gada 7. februārī, plkst. 20:52
vĀrdi
..tu esi kā bezgaumīgs sūds, kas pielipis poda malai!
Lūdzu aizmirsti mani, esmu izbēdzis noziedznieks! -
Mūza (0)
2012. gada 6. februārī, plkst. 0:36
Tu..dievišķā atblāzma, kas ļāva manai sirdij pukstēt straujāk!
Kā vēl neizdzerts balzāms, bet jau reibini mani.
Pakrūtē sāk rībēt baznīcu zvani
Kā sajucis rakstnieks, es savas pēdējās gribas lapas iemetu krāsnī
Un ļaujos ugunīgajai dejai
Ar balto gulbja spalvu dejoju valsi
Tintē mērcu savus pirkstus
Un triecu tos pret sienu "ego amare!"
Tu esi mana dievišķā mūza
Kas atnāca laikā
un ko negribu pazaudēt nelaikā -
... (5)
2012. gada 24. janvārī, plkst. 21:01
- Kā jums varu pakalpot?
- Jūs jau man kalpojat
atbildēja sieviete ar izkapti -
Spirāle (2)
2012. gada 24. janvārī, plkst. 13:54
spiediens uz pleciem mētājās
tik daudz ceļi, kur iet un ko darīt
tik daudz iespējas, par ko kļūt un kā dzīvot
šajos labirintos dvēseles maldās kā smilšu graudi Saharas tuksnesī
reizēm maldugunīs pītas vai patiesības gaismas apšļakstītas tās nobīstās pasaulīgajā gaismā
lietus lāses riet pāri vaigu kauliem un iesūcas maigajā ādā
aiz sevis tik atstājot izkaltušas sāls vadziņas
lūpas sabiezē
dvēseles murdi grib izlauzties laukā un atrast pamatu savam nēsātājam
kas kā ar hēliju pildīts balons karājas gaisā, piesiets pie bezgalības žoga
pāri visam gribās ļaut jūtām vaļu
saprātu izdzīt kā tādu mežonīgu zirgu no aploka
un sirdi uzdāvināt Saulei
vienīgi atstājot intuīciju sev dažus soļus priekšā
un pazust pasaulē -
Būt (3)
2011. gada 30. novembrī, plkst. 6:38
Ielīst mežā un pārvērsties par zvēru,
Kas slepus vēro tavu kailo ķermeni
Sajust sevī bezgalību kā neizmērojamu aicinājumu
Starp klintīm un kvēlajiem atbalsu kliedziniem
Spraukties cauri ziedošajām pureņu pļavām
Un pagaršot saldo nektāru
Un tad, kā bezbēdnīgam puišelim, noplūkt plaukstošo puķi ceļa malā
Un iemest to grāvī -
Jūdas skūpsts (4)
2011. gada 25. novembrī, plkst. 2:55
Noskūpstīt ubagam vaigu
un aizlidot nirvānā
Noskūpstīt bagātajam roku
un pazust urbānā
Noskūpstīt Dievam nabu
un saplūst ar to -
Kuģīts mans ar balto buriņu (2)
2011. gada 24. novembrī, plkst. 15:36
Kuģīts mans ar balto buriņu
600 jūdzes airēju caur jūru ilgām
cerību un aļģu pīta
naktīs un dienās metu viļņos savus domu tīklus
un tad pienāca zvaigžņotā nakts
kā izsalcis jūrnieks stāvēju borta malā
censdamies izvilkt lielo zivi
jutu tās neatvairāmo spēku
kas mani vilka dziļajos ūdeņos
kā pati nāra tā mani apbūra
es ļāvos tās kaislei
taču tā man neļāvās
tā sarāva tīklus un pazuda tumšajās dzīlēs
striķi sagrieza manu ilgu dzīslas
pagaisa nebūtības mirklis
vien kuģīts mans ar balto buriņu pretī horizontam slīd
kā nebeidzams ceļš
Jevgēnijs Kopeļņikovs
Patīk: putni
Nepatīk: agresija
