-
Astoņkājis (62)
2010. gada 22. martā, plkst. 13:15
Nedēļas nogalē dibinātā Sarmītes Ēlertes Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām ir mēģinājums izmantot nācijas intelektuālo eliti Ēlertes un viņas partneru politisko mērķu realizēšanai. Tas lielā mērā liek vilkt paralēles ar padomju laikiem, kad vara angažēja radošo profesiju pārstāvjus ideoloģiskam darbam un caur finanšu dotācijām kontrolēja to darbību. Ja šobrīd par varas instrumentu var kalpot biedrība, tad padomju laikos tās bija radošās savienības.
Līdz šim Latvijas politiskie smagsvari intelektuālās elites potenciālu manipulēt ar masu un konkurentiem bija novērtējuši pārāk zemu. Taču tieši nācijas intelektuālā elite iespaido indivīdu un grupu sociālās uzvedības modeļus un uzskatus. Šajā ziņā Ēlerte ir lielisks polittehnologs, kas sāk būvēt savas varas astoņkāji no galvas, nevis no kājām. Nav teikts, ka paši intelektuāļi neapzinās, ka viņus ekspluatē, jo tikpat labi šajās attiecībās arī viņi redz sev kādu labumu, piemēram, nākotnē lielākas valsts dotācijas savām institūcijām. Līdzīgi kā padomju laikos, kad mākslinieki, literāti un aktieri par ideoloģisku darbu saņēma dāsnus honorārus, tāpēc disidentisms intelektuālās aprindās bija reta parādība, arī biedrība palīdzēs ierobežot intelektuālās opozīcijas rašanos.
Biedrība nav vienīgais gājiens, ar kuru Ēlerte cenšas ap sevi pulcināt nācijas "gaišos prātus", tāpat tiek rīkotas konferences un semināri. Šīs aktivitātes ļauj saskatīt ar kādiem instrumentiem Ēlerte vairo savu ietekmi politikā un sabiedrībā, taču tas nevieš skaidrību, kas slēpjas aiz biedrības postulētajām "pārmaiņām" un "atklātas politikas", kas ir arī politiskās apvienības "Vienotība" atslēgas vārdi. Vai "pārmaiņas" būs kaut kas līdzīgs Gorbačova perestoikai, kas sagrāva PSRS ekonomiku? Ēlertes komunikācija ar sabiedrību ir tikpat nesaprotama, kā to Latvijas politiķu, kurus Ēlerte pati senāk vainoja neskaidrā retorikā. Tāpēc šobrīd aiz šiem komunisma stilā veidotajiem ideālistiskajiem lozungiem neredzu neko vairāk, kā uzsildītu vecu zupu, bet aiz biedrības - aģitatorus, kas palīdzēs zupu iebarot masai.
-
Latvijas džungļi (17)
2010. gada 20. martā, plkst. 20:02
Šodien biju Durbē, kur dzīvo viena no manām vecmammām. Viņai ir 85 gadi un jau vairāk nekā gadu viņa dzīvo viena. Bērnībā vasaras brīvlaikos mani uz šejieni sūtija "izsūtījumā", tāpēc ļoti ilgu laiku man pret laukiem bija alerģija. Pa šiem daudziem gadiem esmu piedzīvojis to, kā kaut cik rosīga pilsēta degradējas, pārvēršoties par arvien lielāku "caurumu".
Padomju laikos Durbē bija kolhozs, ap kuru grozījās kultūras dzīve. Tāpat bija kultūras nams, kurā regulāri notika muzikāli priekšnesumi un kino seansi, bet netālu esošajā Līgutu estrādē vasarā viesojās teātri, bet Durbes pilskalnā notika zaļumballes. Padomju laiki aizgāja, kolhozs iznīka, lielākā daļa jaunatnes aizbrauca uz Liepāju vai Rīgu, pazuda arī regulārie kultūras pasākumi. Daudzi vietējie arī nodzērās - atceros, ka pirms laba laika klīda baumas, ka Durbē pat vēlēšanas tika salaistas grīstē, jo par vēlēšanu iecirkni atbildīgās personas bija aizdzērušās. Šobrīd Durbē pārsvarā dzīvo pensionāri un bezdarbnieki. Braucot laukā no Durbes, manīju garlaikotu jauniešu baru, kas dirnēja uz soliņa. Viņiem blakus bija nolikta gaisa šautene ar snaipera tēmekli.
Šāds skumjš liktenis nav tikai Latvijas mazākajai pilsētai, bet daudzām mazpilsētām, kurās līdz ar padomju laikiem aizgājusi arī aktīvā kultūras dzīve. Vienīgais atlikušais kulturalizēšanās veids ir TV un radio. Cilvēkiem, kas rada un izplata kultūru, vajadzētu vairāk padomāt arī par Latvijas perifērijām, biežāk rīkot aktivitātes ārpus galvaspilsētas un rajonu centriem. Runa nav tikai par masu kultūras pasākumiem, bet arī par nelieliem nekomerciāliem pasākumiem, jo nav jau lielas atšķirības, vai Rīgā uz kādu izstādes atklāšanu atnāk pārdesmit LMA studentu vai mazpilsētā pārdesmit pensionāru un jauniešu. Varētu izstrādāt sistēmu - ja Rīgas mākslinieki vēlas atkārtoti saņemt valsts dotācijas saviem mākslas projektiem, viņiem obligāti šis projekts ir jāparāda arī Latvijas reģionos. Mazpilsētas pensionāriem, bezdarbniekiem un jauniešiem kultūras pasākumi pildīs socializēšanās funkciju, kas šiem cilvēkiem var palīdzēt saprast laikmetu, kurā dzīvojam. Un tās varētu būt labas zāles bezcerības sajūtai.
-
Rīgas stāsti (16)
2010. gada 15. martā, plkst. 16:47
Vakar biju uz teātra izrādi "Mana pilsēta-Rīga" Brīvo aktieru savienības teātrī (teatr.lv) Čaka ielā 67. Izrāde bija krievu valodā un tā sastāvēja no divdesmit etīdēm par pilsētnieku ikdienas dzīvi. Aizraujošie un asprātīgie stāsti par dažāda vecuma, dzimuma, profesiju, raksturu cilvēkiem veidoja trāpīgu priekšstatu par Rīgas iedzīvotājiem. Lai arī daļa stāstu bija balstīti uz stereotipiem par krievu-latviešu attiecībām, vairums ikdienas situāciju, kas tika izspēlētas krievu valodā, tikpat labi attiecās uz latviešiem.
Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka pēdējās Alvja Hermaņa izrādes JRT nav spējušas mani tā aizkustināt, kā šī. Ejot uz kādu no lielajiem teātriem, vienmēr ceram sagaidīt mākslu ar lielo burtu. Bet bieži sanāk vilties. Taču, kad gāju uz šo mazo teātri, cerēju, ka pieci lati vismaz nebūs zemē nomesti. Rezultāts – iešu vēl.
Šajā krievu teātrī uz Čaka ielas aktieri visu dara paši – pārdod biļetes, izsniedz garderobes numuriņus, uzkopj telpas, jo viņiem nav valsts dotāciju. Taču tas neliedz viņiem strādāt no visas sirds. Konkrētā izrāde bija studentu darbs, taču man, kā prasīgam skatītājam, nebija jādod nekādas atlaides. Jaunieši tēloja spilgti, patiesi un dzīvīgi. Un viņu attieksme pret Rīgu likās daudz patriotiskāka par daudzu latviešu. Jo tā ir arī viņu pilsēta.
Citus latviešus gan publikā nemanīju, droši vien, ka viņi nāk reti, jo izrādes notiek "nepareizajā" valodā. Tāpēc man ir žēl, ka kvalitatīvas un interesantas krievu iniciatīvas neiekļaujas valsts kultūrpolitikā, jo tās ideoloģija par nacionālu (vienveidīgu) valsti neparedz vietu nelatviešiem. Taču mums ir tik daudz kopīga.
-
Miopijas epidēmija (26)
2010. gada 12. martā, plkst. 10:49
Treknajos gados ikreiz, kad no Londonas devos uz Rīgu, čemodānu piekrāmēju pilnu ar pārtikas produktiem. Londonā tie bija daudz lētāki, izvēle lielāka. Tas bija laiks, kad Latvijā jebkurš saražotais sūds bija zelta cenā. Kā ir tagad, kad pagājuši vairāki gadi?
Nesen biju Igaunijā. Mājupceļā nācās atkal piekrāmēt pilnu čemodānu ar pārtikas produktiem. Paradoksāli bija tas, ka pat atsevišķas Latvijas preces Igaunijā ir lētākas. Un nevis par 1%, jo Igaunijā PVN ir 20%, bet pat līdz 30%.
Un tas rosina uzdot jautājumu, kāpēc dižķibeles iespaidā preču un pakalpojumu cenas Latvijā nav vēl zemākas? Kāpēc mums vietējo ražotāju apelsīnu sula maksā vairāk nekā no Somijas importētā? Kāpēc medikamenti mums ir vieni no visdārgākajiem Eiropā? Kāpēc importa sieriem un desām ir 70-100% uzcenojums?
Treknajos gados uzņēmējiem peļņa nāca viegli un ātri, tika ņemti kredīti, lai paplašinātu biznesu un gūtu vēl lielāku peļņu. Peļņu parasti ieguldīja nevis attīstībā, bet sava komforta līmeņa celšanai. Taču vienā brīdī izrādījās, ka vieglā nauda bija īstermiņa parādība. Uzņēmēji ķērās klāt optimizēšanai, kas lielākoties nozīmēja darbinieku atlaišanu vai ievērojamu algu samazināšanu. Paši uzņēmēji savas algas tikpat kā neaiztika, jo ir jāmaksā kredīti par lepnām mājām un mašīnām, kā arī jābauda dārgi pakalpojumi, lai nezaudētu savu statusu sabiedrībā. Taču ar darbinieku algu apcirpšanu nepietika, tādēļ uzņēmēju kredītus un dzīvesveidu nākas subsidēt iedzīvotājiem, piemaksājot par precēm un pakalpojumiem.
Šobrīd daudzi čīkst, ka bizness ir apsīcis, neviens neko nepērk utt. Taču iemels ir nevis maksātspējīgo cilvēku trūkums, bet gan cilvēku neprasme pārdot. Dižķibele būtu lielisks stimuls, lai uzņēmēji uzlabotu preču un pakalpojumu kvalitāti, piedāvātu konkurētspējīgas cenas, rastu inovatīvus risinājumus, mācītos no kļūdām un domātu ilgtermiņā, bet daudzas lietas liecina, ka dižķibele nekādu mācību šiem biznesmeņiem nedos un nekas pēc būtības nemainīsies.
Daži piemēri. Rīgas centrā ir vairāki pārtikas veikali, kuros sastrēguma stundās strādā tikai viena, dažreiz divas kases. Veidojas milzīgas rindas. Ļoti bieži ne tikai es, bet arī citi cilvēki, to ieraugot, atmet ar roku un dodas tālāk uz citu veikalu. Kur šeit ir tālredzīga optimizācija? Ja būtu vairāk kases, uzņēmums vairāk nopelnītu.
Viena pazīstama sieviete, kas Baltijas valstīs izplata kādu ārvalstu pārtikas produktu līnīju, stāsta, ka ārzemju tirgotājs sakarā ar dižķibeli saviem produktiem Latvijā bija iedevis 40% atlaidi. Produkti piegādāti veikaliem, taču Latvijas divi lielākie lielveikalu tīkli šos produktus ar atlaidēm nepiedāvā, tātad šos 40% paturot sev.
Nākošais piemērs. Mans radinieks, kurš šobrīd cenšas nopirkt dzīvokli, katru reizi, kad tiekamies, sūdzas par trūcīgo piedāvājumu. Pirmkārt, sludinājumi ir pavirši noformēti – daudziem trūkst kvalitatīvu fotoattēlu un izsmeļošu aprakstu, kas sniegtu objektīvu priekšstatu par dzīvokļa stāvokli. Ir arī pavisam pretēji gadījumi, kad safotošopētie fotoattēli ir maldinoši un dzīvoklis patiesībā ir daudz sliktākā stāvoklī. Otrkārt, ierodoties uz tikšanos ar mākleriem, tie bieži nav sagatavojušies. Mākleri nespēj atbildēt uz elementāriem jautājumiem par nekustamā īpašuma papildizmaksām – komunālo pakalpojumu, apsaimniekošanas, nekustamā īpašuma nodokļa un citu izmaksu apjomu. Gadās, ka tiem līdzi nav nekādu dokumentu. Treškārt, ir pašu dzīvokļu nejēdzīgais plānojums un interjers. Daudzi ekskluzīvi dzīvokļi ir nepraktiski, piemēram, nepamatoti nojauktas sienas, bez pieliekamajiem vai glabātavām, kur nolikt riteni vai putekļsūcēju. Tāpat var gadīties, ka dzīvoklī ir iebūvēta ekskluzīva virtuves iekārta par vairākiem desmitiem tūkstošu latu, bet pie griestiem karājas ķīniešu lampa par pāris latiem. Nekustamo īpašumu tirgū dominē dzīvokļi ar persikkrāsas sienām, reģipša arkām, tizlām bāra letēm un elektrību rijošām dušas kabīnēm, līdz ar to cilvēkam, kuram nav laupīts intelekts un laba gaume, kaut ko sakarīgu atrast ir gaužām grūti.
Ja ielūkojamies sludinājumu serveros, līdzīga aina paveras arī darījumos ar automašīnām, sadzīves tehnikas precēm un mēbelēm. Un tie jau vairs nav tikai uzņēmēji, bet gan arī visādas privātpersonas. Kāds cilvēks ielicis izplūdušu, ar mobilo tālruni uzņemtu lietotas automašīnas foto un cenšas to pārdot par neadekvāti augstu cenu. Salīdzinot ar cenām Vācijā, izrādās, ka lētāk ir aizlidot turp, palikt vienu nakti viesnīcā, nopirkt šo auto, ieliet benzīnu un atdzīt mašīnu uz Latviju. Jau vairākus mēnešus krāmu sadaļā redzu atkārtoti ievietotus sludinājumus, kur visādus niekus grib pārdot par pasakainām cenām, piemēram, traukus vai šķiltavas. Londonā krāmu tirgos šādas lietas var nopirkt par santīmiem, kamēr pie mums cilvēki grib vairākus latus.
Šādu piemēru ir daudz. Domāju, ka katrs pats šeit var izdarīt secinājumus par Latvijas biznesa vidi, saskatīt cēloņos sociālai netaisnībai, kā arī rast atbildi uz jautājumu, kāpēc algas mums ir divreiz zemākas nekā Rietumeiropā, bet cenas dauzām precēm un pakalpojumiem bieži vien divreiz lielākas.
-
Smaka (24)
2010. gada 8. martā, plkst. 0:14
Šodien deviņstāvu ēkas kāpnēs sajutu smaku, kas nāca no kāda dzīvokļa. Šī smaka sekundes laikā sašķobīja manas nostalģiskās izjūtas pret bērnību, jo acumirklī atmiņā atsauca pamatskolas laikus, kad bija jādežūrē ēdnīcā. Nezinu, vai šo smaku vispār var verbalizēt, bet tā atgādināja no taukainām trauku lupatām taisītu zupu, ar kurām padomju laikā baroja skolēnus. Bet pēc dežūras smaka vēl labu laiku lavījās līdzi, jo toreizējie mazgāšanas līdzekļi negarantēja momentālu svabadu no amorāliem aromātiem. Šī smaka bija tik kodīga un pretīga, ka pat pārspēja citas smakas, ar kurām pēdējos gados esmu iepazinies visdažādākajās kaktu ēdnīcās Krievijā. Pat dzelzceļa staciju sausās tualetes, kurās asaro acis, salīdzinājumā ar padomju laiku skolu ēdnīcām smaržo kā liliju ziediņi.
Var jau būt, ka šajā mikrorajona dzīvoklī brieda kārtējais gastronoziegums pret nepilngadīgajiem, taču man daudz svarīgāk šķita apjausma, ka smakas spēj iedarboties uz cilvēku psihi daudz spēcīgāk par attēliem un tekstu.
Mūsu vizuālās atmiņas laika gaitā var deformēties, iegūstot jaunu interpretāciju par jau reiz notikušiem notikumiem. Ar smaku un smaržu atmiņām ir citādi. Tās ir daudz noturīgākas un emocionāli spilgtākas par vizuālām atmiņām. Taču reizē tās ir kā atslēga citām atmiņām - sajūtot kādu sen aizmirstu smaržu vai smaku, mēs atceramies kā lietas izskatījās, garšoja vai skanēja.
Tāpēc man radās ideja, ka mums vajadzētu savu smaku un smaržu muzeju. Tur smakas un smaržas būtu kā psiholoģiska terapija mūsu atmiņu rosināšanai. Savādāk pārāk daudz ir to lietu un notikumu, ko aizmirstam.
-
Staļinu Latvijai? (42)
2010. gada 5. martā, plkst. 0:45
Šodien, 5.martā, pirms daudziem gadiem mūžībā aizgāja Josifs Staļins. Ja varenais padomju tautu tēvs būtu noturējies pie dzīvības vēl dažus gadus, visdrīzāk Rīgā tiktu realizēts vērienīgs projekts - piemineklis Staļinam. 1950.gadā Latvijas Kultūras ministrija lūdza Maskavai piešķirt 3 miljonus rubļu pieminekļa celtniecībai. Vieta Esplanādē jau bija noskatīta, taču Maskava vilcinājās. Nepaspēja. Vairākus gadus vēlāk Staļina piemineklim atvēlēto vietu aizņems Rainis.
Latvijā Staļinu mīlēja. Pārsvarā piespiedu kārtā, aiz bailēm un neziņas, taču bija arī tādi, kas to darīja no visas sirds. Un mīlēt vadoni latvietim nebija nekas svešs. Staļinam tika sūtītas dāvanas un mīlestības vēstules, sacerētas dziesmas un gleznotas gleznas. Ne vienmēr šī pielīšana Staļinam tika angažēta no vietējo partijas orgānu puses. Bija gadījumi, kad cilvēki paši sūtīja vēstules vai arī atstāja siltus sveicienus Staļinam uz vēlēšanu biļeteniem. Ideoloģija bija arī izdevīga naudas mašīna, no kā varēja baroties kultūras iestādes un mākslinieki, bet dalība Komunistiskajā partijā pavēra plašākas karjeras iespējas. Staļina laikā latvieši mierīgi varēja praktizēt nacionālos rituālus - dziedāt Dziesmu svētkos un svinēt Līgo.
Šodien Latvijā pret Staļinu ir visai skaidra pozīcija - slepkava, kas okupēja Latviju. Neviens neapšauba diktatora sliktos darbus, taču rodas jautājums, vai bija arī labie? Par ko Staļinu mīlēja? Staļins izskauda bezdarbu, padarīja izglītību visiem pieejamu, atbalstīja kultūras dzīvi un izlīdzināja sociālo nevienlīdzību. Bija gana daudz cilvēku, kuriem šīs lietas bija svarīgākas par brīvību, atklātību, valsts pārvaldes caurskatāmību, laika biedru iznīcināšanu.
"Kas tad ir brīvība bez maizes un darba?!" - šāds jautājums interneta vidē pavīdēja pavisam nesen. Šobrīd liberālā demokrātija zaudē savu leģimitāti, jo tā nespēj nodrošināt iedzīvotāju pamatvajadzības, tāpēc ideja par vadoni, lai arī nedaudz pierimusi, nekur nav zudusi. Bet vadonis vienmēr nāk komplektā ar totalitāru iekārtu. Pēdējā laikā cilvēku ikdienā atgriežas aplokšņu algas, tiek radītas shēmas likuma apiešanai, taču publiskā vidē visi runā par korupciju, līdztiesību, atklātību un caurskatāmību. Vai tā nav divkosība? Sanāk, ka ideālu piesaukšana ir tikai instruments, lai izsistu sev lielāku finansiālo labumu (mazākus nodokļus, lielākas algas utml.). Tātad, pats svarīgakais cilvēkiem ir nauda par jebkādu cenu, kā arī tas, lai kaimiņam (citam latvietim), nebūtu daudz vairāk naudas, kā pašam. Dižķibele, kas atklāj patieso latviešu morāli, intereses un vajadzības, vedina uzdot jautājumu, vai ideālais prototips mūsdienu latviešu vadonim ir Staļins?
-
Sliņķa manifests (13)
2010. gada 2. martā, plkst. 0:03
Šodien stājos jaunās darba attiecībās. Līdz šim pēdējos gadus strādāju brīžos, kad tam spēju atlicināt brīvu laiku. Manu attieksmi pret darbu kā parādību vislabāk raksturo kāda sekretāre 1971.gada krievu filmā Старики-разбойники:
"Неправильно, что пенсия дается в старости! Понастоящему ее надо давать от 18 до 35 лет. Лучший возраст! В эти годы и работать-то грех! Надо заниматься только личной жизнью. А потом уж можно и на службу ходить. Все равно от жизни никакого толку!"
-
Zelta baseins jeb mini valsts (32)
2010. gada 26. februārī, plkst. 0:38
Kādā no Rīgas mikrorajonu vidusskolām ir sporta centrs ar baseinu un saunu, kā arī citiem laika kavēkļiem - trenažieriem, masāžu, solāriju. Ienākot sporta centrā, man ir jāiziet vesela virkne mehānisku procedūru, lai varētu peldēt. Vispirms es nododu garderobistei āra virsdrēbes un apavus, tad eju pāris metrus tālāk pie galdiņa, kur sēž jau cita tante. Viņai pasniedzu garderobes numuriņu un baseina abonomentu, pretī saņemot atslēdziņu no skapīša, kas atrodas ģērbtuvēs stāvu augstāk. Tiem, kuriem nav abonomentu, jādodas vēl pāris metrus tālāk, kur būrī sēž jau trešā tante ar kases aparātu. Baseina apmeklējums šeit maksā 4 Ls, pērn tas maksāja 5 Ls (salīdzinājumam - Vācijā un Austrijā baseina apmeklējums maksā vidēji 3-4 EUR, Anglijā - 4 mārciņas, studentiem - ievērojami lētāk). Tātad, baseins mums ir viens no dārgākajiem Eiropā. Ja kādam ir nepieciešami baseina piederumi, dažus metrus tālāk trūcīgu sortimentu par uzskrūvētām cenām piedāvā jau ceturtā tante. Pa vidu tantēm vēl uzrodas kungs gados, kas laikam ir sargs. Viņš parasti turpat blakus foajē skatās hokeju pa TV vai arī izklaidē tantes. Pērn starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu kasierītei bija iekritušas brīvdienas, tāpēc baseins bija atvērts tikai cilvēkiem ar abonementiem. To es uzzināju, noklausoties citu cilvēku sarunas saunā. Vēl es gribētu atzīmēt, ka trešā tante ar savu atslēdziņu izdalīšanas taktiku sekmē neomulīgu tuvību baseina apmeklētāju vidū, proti, lai gan brīvu skapīšu ir daudz, viņa atslēdziņas izdod tā, ka sanāk drūzmēties blakus kādam citam apmeklētājam.
Baseina ģērbtuvēs valda izteikti narcistiski gejiska atmosfēra. Vienmēr uzrodas vīrieši, kas ilgstoši kaili gozējas pie spoguļa vai arī publiskajās dušās pārspīlēti ilgi šampūnē erogēnās zonas, reizēm pa pāriem.
Savukārt saunā uzrodas visādi tipi, kas maitā gaisu. Tur regulāri sēž resns, pārsauļojies kungs gados, kurš nāk tikai uz saunu, baseinā nekad viņu neesmu redzējis. Viņš cirkulē starp ģērbtuvēm, kur slepus iedzer alu, un saunu, kur viņa milzīgā masa un no tās līstošie sviedri skādē saunas omulīgajai atmosfērai. Pie tam viņš vienmēr nāk viens pats. Tāpat gadās, ka saunā spieto dūšīgas tantes, kas mēdz ieziesties ar sāli un smirdīgām smērēm.
Baseinā ir četri celiņi, kas sastrēgumu stundās ir maz. Baseina celiņi nav iedalīti ātrumos, proti, lēnais, vidējais un ātrais celiņš. Un tas bieži rada haosu. Ir trīs šķiru cilvēki, kuriem vajadzētu aizliegt ieeju baseinā vai arī noteikt speciālas apmeklējuma stundas. Pirmās ir brasā peldošas kundzītes gados, kas, visbiežāk pāros, atnākušas uz baseinu pārrunāt jaunākās klačas. Viņu lēnais peldējums un dāsnie izmēri atgādina bojas, kas izvietotas citu pilsoņu fiziskai un morālai terorizēšanai. Otrā kategorija ir ūdenskūlēji. Tie parasti ir gados jauni muskuļoti tēvaiņi, kuri grib izrādīt savu peldētprasmi, taču patiesībā īsti peldēt neprot. Tāpēc, lai tiktu uz priekšu, tiem nākas pielietot neadekvāti daudz spēka. Un trešā kategorija ir pusaudži-dīkdieņi. Viņi baseinā visdrīzāk ir nonākuši aiz pārpratuma un, lai kavētu sev laiku, visādi ālējas - nirstot, lēkājot, klaigājot vai nobloķējot satiksmi citiem.
Uzskatu, ka ar baseinu kaut kas nav kārtībā. Baseinam ir jābūt latviskai, demokrātiskai videi! Ir jāizskauž nodokļmaksātāju naudas šķērdēšana, kad viena darbinieka darbu dara pieci cilvēki, kā arī plānveida domāšanas trūkums, kad potenciāli gada pelnošākajās dienās netiek izmantotas peļņas gūšanas iespējas. Tāpat baseinā tiek diskreditētas ģimeniskas vērtības, jo ģērbtuvēs un dušās tiek uzturēta homoseksuāla atmosfēra. Saunā netiek lietota valsts valoda, kas apdraud latvisko identitāti un mūsu valodas izdzīvošanu. Savukārt baseina celiņos ir netaisnīga attieksme pret sociāli un fiziski neaizsargātiem cilvēkiem - tur valda spēka un varas likumi. Žūpošana, cilvēku liekais svars, bezmērķīga baseina ūdens kulšana un bērnu čurāšana tajā - tas viss grauj baseina tēlu. Lūdzu, nomainiet baseinā ūdeni!
-
Parazitēt vai pelnīt? (25)
2010. gada 22. februārī, plkst. 12:59
Ilgi domāju, ar ko atklāt savu rakstīšanu. Domāju par tēmām, kas šobrīd aktuālas man un potenciāliem lasītājiem. Jau sāku rakstīt par terorismu Latvijā, bet tad sapratu, ka tas viss izklausīsies pēc pārāk liela gruzona. Bet gan jau pie tā vēl atgriezīšos, jo, šķiet, ka terorisms Latvijā varētu būt efektīvs līdzeklis, kā sabiedrībai komunicēt ar kurlo politisko eliti.
Beigās izdomāju sākt savu blogošanu ar ierakstu par fotogrāfiju, tātad, tēmu, kas man ir vistuvākā.
Šobrīd strādāju pie pētījuma par fotogrāfiju Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Neatstāstīšu darba saturu, bet gan rosināšu diskusiju par vienu jautājumu, proti, kāpēc Latvijā profesionālie fotogrāfi izturas samērā nicinoši pret tā saucamajiem fotomāksliniekiem. Vispirms definēšanu, kas tad ir šo divu ierakumu pārstāvji. Latvijā izplatītākā definīcija profesionālam fotogrāfam ir tāda, ka tas ir fotogrāfs, kuram darbošanās ar fotogrāfiju nes peļņu. Parasti tie ir fotogrāfi, kas strādā presē, reklāmā vai ateljē. Savukārt, fotomākslinieki ir radušies foto klubos, bet foto klubiem padomju sistēmā bija hobija raksturs un par spīti fotogrāfijas popularitātei (jo īpaši 70. un 80.gados), fotomākslu nedotēja valsts – fotomākslu neiepirka, lai ar to rotātu sienas fabrikās, skolās, kultūras namos, slimnīcās u.c. iestādēs. Padomju kultūrpolitikas sekas, kad fotogrāfiju neuzskatīja par mākslu, ir jūtamas arī mūsdienās – valsts fotomākslu neiepērk, bet tas dod signālu privātajam sektoram, rezultātā fotomāksla mazajā Latvijas mākslas tirgū neparādās.Tas nozīmē, ka fotomāksla bija (un joprojām ir) ārpusdarba vaļasprieks, kurā fotomākslinieki investēja savus personiskos līdzekļus (foto klubiem un pulciņiem valsts sedza tikai izejmaterālus). Lai arī fotomākslas rašanās Padomju Latvijā ir cieši saistīta ar preses fotogrāfiju pēckara periodā, vēlāk tās bija divas dažādas frontes. Tā kā fotomākslai bija amatierisks raksturs, profesionālie fotogrāfi savu darbu vērtēja augstāk, jo par gala produktu maksāja, kas līdz ar to norādīja uz profesionālo fotogrāfu praktisko lietderību valsts sistēmā. Taču "skaistās bildes" taisīja fotomākslinieki, kuriem ar laiku tika piedēvēts māksliniekiem Latvijā tik raksturīgais mesijas tēls. Tas deva medaļas, izstādes, publikācijas un publikas uzslavas. Profesionāliem fotogrāfiem tas likās netaisnīgi, jo viņu ikdienas darbs bija garlaicīgs un īpašu uzmanību neizpelnījās. Kamēr profesionālie fotogrāfi uzņēma politiķus, kolhozniekus, fabrikas pirmrindniekus, fotomākslinieki varēja legāli mielot acis ar kailām sievietēm. Finansiālās aizmugures neesamība un amatieriskais statuss bremzēja fotomākslas kā izteiksmes līdzekļa attīstību, jaunus satura un formas meklējumus.
Tā kā fotomāksla klubos bija stagnējusi un reizē attālinājusies no citām mākslas nozarēm, 90.gados padomju paaudzes fotomāksliniekiem bija grūti pielāgoties jaunās sistēmas noteikumiem. Valsts (pārsvarā caur VKKF) sāka dotēt fotomākslu, taču naudas iegūšanu noteica divi faktori – fotomākslinieku pietuvinātība intelektuālai elitei, kas dalīja naudu, vai arī fotomākslas spēja atspoguļot nacionālās prioritātes – latviskās identitātes meklējumus, kas pārsvarā nozīmēja sociāli orientētus projektus. Salkanās ainavas un skaistās kailās meitenes nelīmējas kopā ar nacionālām prioritātēm, savukārt padomju paaudzei nebija sava lobija vizuālās mākslas aprindās. Tas fotomāksliniekos rosināja aizvainojumu pret jauno paaudzi, kas ne tikai baudīja valsts dotācijas, bet reizē paplašināja fotomākslas jēdzienu, zināmā mērā devalvējot padomju laikos taisīto skaisto ainavu un aktu nozīmi mākslas vēstures diskursā.
Kāda ir situācija abās frontēs šobrīd? Profesionālie fotogrāfi taisa naudu, kamēr fotomākslinieki nespēj pelnīt un viņus dotē valsts. Tas lielā mērā uztur konfliktu, jo valsts politika ir pretrunā ar brīvo tirgu, kurā pēc fotomākslas nav pieprasījuma. Bet ietekmēt brīvo tirgu traucē fotogrāfisko institūciju vājums un fotogrāfijas iztrūkums akadēmiskās izglītības sistēmā. Fotomākslinieki visbiežāk joprojām ir klubu un meistarklašu absolventi un tur dominējošā padomju laiku estētika un homogēnie priekšstati par to, kas ir fotomāksla, šobrīd veiksmīgi noder, lai diferincētu fotomākslu no milzīgā fotogrāfiju kvantuma un klubu ietvaros rastu konsensus par subjektīvajiem kritērijiem, kas ir fotomāksla. Taču realitātē priekšstati ir dažādi un vēlme uzspiest savu taisnību veicina šķelšanos pašu fotomākslinieku starpā. Un, protams, arī skatītājos.
Ko mēs no tā visa secinām? To, ka fotogrāfijas attīstību ietekmē ne tikai kaut kādi radoši lidojumi, estētiskie meklējumi, ko mēs varam nolasīt no fotogrāfijām, bet gan arī pašu fotogrāfu kašķi, skaudība, intrigas, finansiālā ieinteresētība, cīņas par statusu un varu, kā arī fotogrāfu un skatītāju priekšstati, pieredze, kultūras bāze un ambīcijas, un, protams, valsts kultūrpolitika attiecībā uz fotogrāfiju.
Arnis Balčus
Patīk: _
Nepatīk: _
