-
Slava ministram (10)
2010. gada 2. novembrī, plkst. 16:18
Sāku lasīt Viļņa Vēja pēdējo bloga ierakstu un atmiņā atausa mana piedalīšanās diskusijā par laikmetīgo mākslu pagājušā nedēļā. Lai arī Vēja blogs ir par ko citu, pirmās rindiņas norāda uz vienu no problēmām, pie kuras pieķērāmies tajā diskusijā. Proti, auditorijā klāt bija pārstāvis no Delnas, kurš diskusijas dalībniekiem vaicāja, kādēļ kultūras darbinieki un intelektuāļi ir politiski kūtri, kādēļ tie neprotestē pret budžeta griešanu, ministru maiņu un citām lietām. Klātesošās dāmas pa lielam to norakstīja uz latviešu kūtro dabu, kam ir grūti nepiekrist, tomēr es šeit redzu vēl vienu būtisku iemeslu, par kuru jau esmu izteicies citos rakstu darbos. Proti, to, ka kultūras institūcijas ir vienmēr centušās pielīst varas elitei, cerībā izsist pēc iespējas lielāku vai nezaudēt esošo finansiālo nodrošinājumu. Ja tu sāksi sprēgāt un konfliktēt, tavu vietu rindā pēc želastības dāvanām ieņems cits. Te nav nekādas solidarizēšanās, bet gan tīrais bizness, kurā ir svarīgi kaut kādā veidā būt pārākam par konkurentiem, jo naudas visiem nepietiks. Konkrētā gadījumā naudas sadali var noteikt arī tas, kurš uzskatāmāk izrādījis savu lojalitāti varai. Vēja rakstītais precīzi raksturo situāciju: "starp paziņojumiem „kultūras darbinieki izsaka atbalstu Intam Dālderim” un „kultūras darbinieki dāvā ziedus un paklājus Sarmītei Ēlertei” nepagāja ne nedēļa". Sajūtot, ka no Dāldera rokām strauji izslīd vara, kultūras darbinieki caur ziediem un slavas dziesmām pauž atbalstu jaunajam vadonim. Nav svarīgi, kas ir kultūras ministrs, tam vienmēr būs kultūras darbinieku atbalsts. Un tā tas būs vienmēr, kamēr vien valsts dotācijas kultūras iestādēm būs vienīgais skābeklis, kuru kāds izredzētais ar savu komandu centralizēti kontrolēs tur no augšas.
-
Noziedznieku valsts (17)
2010. gada 29. oktobrī, plkst. 12:06
Lasu, ka 2007.gadā Lolitai Čigānei Rīgas lidostā konfiscēti 54 lakatiņi. Šodien viņai tos lakatiņus bāž sejā un apvaino kontrabandā. Stipri šaubos, ka lakatiņi bija domāti ģimenei un draugiem, drīzāk patiešām palielināt sortimentu vīra veikalā un nopelnīt kādu lieku latu. Nu un tad?! Interesanti, cik Latvijā ir cilvēku, kuriem nav gadījies kaut viens mazais grēciņš: samaksāt kādam par darbu uz rokas, braukt sabiedriskajā transportā bez biļetes, iedot aploksni ārstam, ar konfekškastēm un alkoholu uzpirkt valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekus, šķērsot gājēju pāreju pie sarkanās gaismas, dot piecīti ceļu policistam, ievest no Krievijas vairāk cigarešu paciņu un šnabja nekā likumā noteikts utt. Domāju, ka vairums Latvijas iedzīvotāju var apvainot nodokļu nemaksāšanā, kontrabandā, kukuļdošanā un ņemšanā un citos likuma pārkāpumos. Šāds gadījums pierāda, ka pat pretkorupcijas karognesējs nav izņēmums, tāpat kā Valsts prezidents un citas prominences, kurām var atrast melnumiņu aiz naga. Vienkārši tāda ir mūsu sabiedrība un tās normas, bet nemaksāt PVN un ienākuma nodokli, un pašu kontrabandu sekmē valsts nodokļu politika. Teiksim, ja pierobežā iznīdētu kontrabandu, tad veselai virknei cilvēku būtu dilemma - nomirt badā vai sākt zagt/laupīt.
-
Ar Oktobra karogu iesim mūždien (28)
2010. gada 21. oktobrī, plkst. 13:34
Izdošana kavējas
Patiesi smējos un brīnijos, kad lasīju medijos, ka Saskaņas centrs nevarēs piedalīties koalīcijā, jo nav skaidri formulējis savu attieksmi pret okupāciju. Vienkārši es nespēju pieņemt to, ka vienas valsts pastāvēšanas jēga, vēsture un ideoloģija ir balstīta tikai uz vienu notikumu pirms vairāk nekā 70 gadiem, ko politiķi kaislīgi izmanto savstarpējo rēķinu kārtošanā. Iedomājos, ja Austrijā vietējie politiķi tiktu škiroti pēc tā, kā juridiski interpretē Anschluss 1938.gadā, viņu politiskajai karjerai nebūtu ilgs mūžs. Viņiem šāds jautājums nav dienaskārtībā, jo ir jādomā par tagadni un nākotni, jāizceļ pozitīvais vēsturē, kas nāciju iedvesmo, nevis jāfetišizē veca traģēdija. Vakar Domburšovā skatītājiem bija iespēja atbildēt uz jautājumiem par valsts nākotni un dati parādīja, ka ņemšanās ap ideoloģiju cilvēkiem ir svarīgāka par labklājību. Tad jau nodokļus pacelt nebūs nekādu problēmu, kamēr vien himna skan.
-
Mērķis uz paplātes (11)
2010. gada 19. oktobrī, plkst. 23:16
Svētdien raidījums Nekā personīga popularizēja terorismu, ekrānos sniedzot pamācības, cik viegli ir kaut ko uzlaist gaisā. Sižetā Jānis Krēvics apzināti atstāja somu stacijā, pie prezidenta pils, Rīgas domē un vēl visādās vietās, un ne viens to necentās pat nozagt. Es teiktu, raidījums ne tik daudz parādīja drošības dienestu nesagatavotību terorismam, cik potenciāliem teroristiem skaidroja, cik viss ir vienkārši, jo neviens aizdomīgiem saiņiem nepievērš uzmanību. Rīkojot šādu eksperimentu, rezultāts bija paredzams, proti, ka Latvija ir viegls mērķis. Šī "ziņa" uzreiz pāršalca teju visus portālus, vienīgi jācer, ka šis "aicinājums uz terorismu" netika iztulkots svešvalodās, savādāk uz airBaltic Tuvo austrumu reisiem biļetes vairs nedabūt.
Ļaujot vaļu fantāzijai, nav grūti iedomāties objektus, kuru spridzināšana nodarītu sabiedrībai vislielāko postu, bet kāpēc raidījumam bija tas jāpropagandē? Dzīšanās pēc skaļiem virsrakstiem vai tiešām rūpes par iedzīvotāju drošību? Es viņu vietā neizaicinātu likteni. Šādas ažiotāžas dēļ var nākties piedzīvot jaunu aizliegumu lavīnu, pastiprinātas kontroles ieviešanu un vēl visādas direktīvas no Orvela grāmatas 1984. Un tad jau vairs nebūs tālu no policejiskas valsts, kur par katru sīkumu ir aizdomas, par katru nieku stukačo, un uz katru tavu kustību reaģē tūkstošiem novērošanas kameru un drošībnieku. Īsi sakot, par pārspīlētu drošību būs jāmaksā ar savu brīvību. Kā tas notiek jau, piemēram, Anglijā. Reizēm gan cilvēkiem izdodas pretoties. Tā vasarā policija Birmingemā bez iedzīvotāju ziņas bija sākusi uzstādīt simtiem kameru kvartālos, kuros dzīvo musulmaņi un austrumeiropieši. Izrādījās, tas ir nelikumīgi un kameras nācās novākt. Latvijā noteikti netrūkst cilvēku, kas varas pārstāvjiem paši palīdzētu pieskrūvēt novērošanas kameras, kur vien tas vajadzīgs, bet noteikti netrūkst arī varas pārstāvju, kas TV3 sižetu izmantotu par ieganstu, lai palielinātu valsts kontroli pār sabiedrību. Uz tā pamata vien var uzcept kādu valsts iepirkumu par septiņciparu skaitli un ierobežot cilvēku pārvietošanos publiskā vidē. Un šeit jautājums, kādas var būt sekas tam, ka raidījums komerckanālā pabiedē sabiedrību ar teroristiem? Domāju, ka īstais drauds ir nevis kaut kādi ārzemju teroristi, bet gan mūsu pašu bāleliņi, kas alkst ierobežot pilsoņu brīvības.
-
Par to pašu (19)
2010. gada 14. oktobrī, plkst. 14:19
Izlasīju Artūra Puntes pārdomas, kuras atteicās publicēt Ir. Nav nekāds brīnums, ka materiālu noraidīja, jo nav jāmeklē lupa, lai saskatītu kādu politiku pārstāv konkrētais žurnāls. Es gan domāju, ka Puntes pārdomas nepublicētu arī Diena, Neatkarīgā, Lauķene vai jebkurš cits latviešu medijs, kuram rūp abonentu skaits un pārdošanas rezultāti. Latviešu medijos valda viedokļu vienveidība par politisko situāciju valstī. Atšķirīgie viedokļi par to, kas notika vēlēšanās un kas tagad būtu jādara, tiek slāpēti kā mazi ugunsgrēki. Latviešu mediji dzied vienā korī ar politiķiem, ka vēlētāji ir izteikuši atbalstu Dombrovskim un esošajai koalīcijai. Kaut kā nebiju pamanījis, ka vēlēšanu biļetenā būtu bijusi iespēja balsot par koalīciju, ministru kabinetu vai izvēlēties nākamo premjeru. Skaidra lieta - latviešu mediji šobrīd pūš vienā stabulē ar latviešu partijām, kurām šāda interpretācija ir izdevīga, lai atstumtu Saskaņas centru, par spīti dažādiem iekšējiem un ārējiem spiedieniem. Konkurentā tiek meklēts melnumiņš aiz naga, celti augšā veci grēki un uzpūsts par atšķirībām ekonomiskajās programmās, lai noklusētu patieso iemeslu - viņi ir krievi un tādēļ mēs viņiem neuzticamies.
Bet man ir prieks, ka par to runā arvien vairāk cilvēku. Un būtu jārunā vēl vairāk. Dažās nedēļās rusofobiju neizskaust, tomēr latviešu partijas ir ideālā situācijā, lai spertu pirmo soli. Tam noteikti sekos popularitātes kritums, tomēr rezervē ir 4 gadi, lai pierādītu, ka no vietējiem krieviem nav jābaidās. Un pareizi Punte raksta - tieši latviešiem ir jānāk ar iniciatīvu sastrādāties kā līdzvērtīgiem partneriem, nevis krieviem kaut kas jāizcīna ar varu. Šobrīd bumba ir latviešu pusē.
-
Serviss po sovetski (25)
2010. gada 11. oktobrī, plkst. 23:47
Biju aizgājis uz Kongresa namu, nopirku vairākas biļetes uz Baltijas pērli. Spriežot pēc kino festivāla programmas, tas varētu pretendēt uz šī gada nozīmīgāko kino dzīves notikumu Latvijā. Festivālā ir filmas, kuras dabūt uz Latviju prasījis ne mazums finansiālo resursu un cilvēku uzņēmības. Viss jau būtu labi, ja vien pats serviss nebūtu padomju laiku līmenī.
Kongresa namā ir izveidots speciāls stends, kurā trīs tantes gados pārdod biļetes. Ar programmu var iepazīties pie kases izliktajos bukletos, taču tajos nav nodrukāti seansu laiki. Tie nav arī plakātos vai izdrukās. Seansu laiki jāprasa tantēm. Viena no tantēm konsekventi runā krieviski, lai arī es - latviski. Lai nopirktu biļeti, viņa atrod lapas, kurās ir kino zāles plāns un vajadzīgā lapā ar krustiņu atzīmē nopirktās sēdvietas. Šķiet, būs jau labs laiks kopš šādu sistēmu Rīgā vairs neatrast. Visas biļetes ir sadrukātas iepriekš, tādēļ datumus un sēdvietas tante uzraksta uz biļetēm ar lodīšu pildspalvu. Pie sevis nodomāju - labi, ka nav rindu, savādāk biļešu izsniegšana aizņemtu nejēdzīgi ilgu laiku. Savukārt programmas bukletā trekniem burtiem brīdina, ka uz seansiem austiņas tulkojumiem būs jāņem līdzi pašiem.
Rodas sajūta, ka festivāla organizatori ir mēģinājuši ietaupīt uz visu, ko vien iespējams. Uz taupības rēķina ieviesuši padomju laiku kultūras namu darba stilu it kā prestižā kinofestivālā. Īsi sakot, dārgām filmām naudu nežēloja, bet servisam - gan, bet tajā pašā laikā 5 latus par biļeti nekautrējas prasīt. Ko tas viss man atgādina? Atgādina pieczvaigžņu viesnīcu ar kretīnisku apkalpojošo personālu. Tātad, tos gadījumus, kad gribas pa kruto, jo par to taču varēs prasīt baigo piķi, bet aizmirstas par elementārām lietām, konkrētā gadījumā - servisa kvalitāti. Ejot uz kino, maksājam ne tikai par filmu, bet arī krēsliem, uz kuriem sēžam, paklāju koridorā un popkorna pārdevējas smaidu. Reizēm pavisam it kā nenozīmīgs atgadījums šajā ķēdītē var sabojāt visu kino iešanas rituālu.
-
Nekādas saskaņas (41)
2010. gada 7. oktobrī, plkst. 9:01
Lai arī neesmu Saskaņas centra atbalstītājs, tomēr gaidīju, ka viņi būs koalīcijā ar Vienotību un ZZS. Pat ja SC iekšienē rastos opozīcija, kas pretotos Dombrovska drastiskajām reformām, tik lielas koalīcijas ietvaros vienmēr varētu sakasīt vajadzīgās balsis pogu spiešanai Saeimā. Kāpēc es gribētu redzēt SC koalīcijā? Jau 20 gadus vienai lielai sabiedrības daļai tās etniskās piederības dēļ tiek liegta iespēja piedalīties valsts politikas veidošanā. Latviešu partijas nemitīgi uzstādījušas jaunus spēles noteikumus, lai varas pīrāgam nepielaistu krievu partijas. Iegansti bijuši dažādi - sākumā par valodu, tad par okupāciju utt. Tagad SC jau ir piekāpies itin visā, pat nokāvis PCTVL, lai apklusinātu latviešiem tik nepatīkamo plati par krievvalodīgo tiesībām Latvijā. Bet nē, latviešu partijām tāpat nav labi. SC kārtējā neņemšana valdībā krieviem sūta apmērām šādu signālu - lai ko jūs, krievi, nedarītu, tāpat pie varas netiksiet. Kādas tam var būt sekas? Labākajā gadījumā - krieviem nebūs nekādas motivācijas maksāt nodokļus un mācīties latviešu valodu, sliktākajā - tā ir laba augsne augt jaunai krievu nacionālistu radikāļu paaudzei.
-
Reklāma melo (41)
2010. gada 1. oktobrī, plkst. 11:24
"Vienotība" savās reklāmās pozicionē Dombrovski kā pragmatiķi un mēģina iestāstīt, ka valstij ir jāattīstas, jāvirzas nākotnes virzienā, nevis jāatgriežas pagātnē, kad valdīja kampēji, zagļi un korumpanti. Ja reklāmu skata kontekstā ar citām apvienības reklāmām, PR un aģitācijas debatēm, tad rodas sajūta, ka "Vienotība" drīzāk piedāvā stagnāciju, nevis progresu. "Vienotība" caur eifēmismiem šantažē vēlētāju ar iekšējo ienaidnieku - krieviem, un piedāvā stagnāciju, zinot, cik vidējais latvietis ir kūtrs uz pārmaiņām. "Čikāgas piecīšu" koncerts bija vēl viens mēģinājums mobilizēt patriotisko latvieti, uzjundīt nostaļģiju pēc Atmodas laiku etniskās šķiru cīņas. Apvienība un tās politiķi arvien vairāk pārņem "Visu Latvijai!" cienīgus lozungus, biedējot latviešus ar vietējiem krieviem un Krieviju. Lai nu tā būtu, bet šis 19.gs. jaunlatviešu nacionālisms kaut kā tomēr nelīmējas kopā ar "Vienotības" fasādi - demokrātiska, eiropeiska, progresīvi domājoša apvienība. To nemanīja arī vakardienas LTV debatēs par kultūru un izglītību. Runājot par augstāko izglītību kā preci ārzemniekiem, Sarmīte Ēlerte uzskatīja, ka nākotnē Latvijas augstskolām ir jāpiedāvā iespēja mācīties arī angļu valodā, bet krievu - ne. Kur šeit ir izreklamētais pragmatisms, atsakoties no milzīga tirgus - Krievijas un citu bijušo PSRS valstu studentiem? "Vienotība" nevis konsekventi iestājas par demokrātiskām vērtībām, bet mēģina izpatikt pēc iespējas vairāk latviešiem. Un tieši tas man nepatīk visvairāk.
-
Par daudz politikas (11)
2010. gada 29. septembrī, plkst. 15:24
Anglijā cilvēki neinteresējas par politiku, parasti parlamenta vēlēšanās piedalās ap 60% balstiesīgo, pašvaldību - divreiz mazāk. Arī es piedalījos pēdējās pašvaldības vēlēšanās, jo, atšķirībā no Latvijas, pašvaldību vēlē visi pastāvīgie iedzīvotāji, neatkarīgi no tā, cik ilgi dzīvo valstī. Dažus mēnešus pirms vēlēšanām visas mājvietas apstaigā darbinieki, kas reģistrē cilvēkus to dzīvesvietās. Piedalījos vēlēšanās nevis aiz īpašas pārliecības, bet aiz intereses - lai redzētu, kā notiek šis process Anglijā. Ja es ikdienā ar ārzemju draugiem un paziņām runātu par politiku, mani uzskatītu par jukušu. Jo diendienā politiķi neietekmē cilvēku biznesu, ģimeni, brīvā laika pavadīšanu. Tā teikt - katrs pats ir savas laimes kalējs.
Latvijā pārāk daudz cilvēku interesējas par politiku, un to stimulē vietējie mediji, kuru saturs ir pārsātināts ar politiku pat vēlēšanu starplaikos. Rodas sajūta, ka par visu valstī atbild politiķi, vienkāršais cilvēks neko neizlemj, ja jau tas nav peak-hour sekunžu vērts. Mediji ir palīdzējuši vājināt vienkāršā iedzīvotāja lomu valsts veidošanā, nobīdot ierinas pilsoni otrajā plānā. Politiķi kļūst par autoritātēm, kurus mīl un nīst, aprunā un slavē, gluži kā baronus senos laikos vai partijas sekretārus ne tik senos laikos. Cilvēki sagaida valsts iejaukšanos cilvēku ikdienā, jo paši nespēj tikt galā ar savu dzīvi, pašorganizēties, rast konsensus savā starpā bez varas pārstāvju iejaukšanas. Politiķi kļūst ne vien par vaininiekiem cilvēku personiskājās dzīves problēmās, bet arī par potenciālajiem laimes lāčiem, no kuriem gaida zilus brīnumus. Tas, ka cilvēku ikdiena un garstāvoklis ir tik ļoti atkarīgs no politiķu debatēm un lēmumiem, un cilvēki savu nākotnes labklājību saista ar politiķu dāvanām, ir milzīgs stimuls pašiem politiķiem tautai pūst acīs pīlītes. Nedomājiet, ka es aicinu vēlēšanās nepiedalīties. Es runāju par to, ka cilvēki varētu beigt sapņot par leiputrijām, ko sola politiķi. Bet vairāk paļauties uz sevi, tikt galā ar savu dzīvi bez politiķu ubagdāvanām un likuma kalpu iesaistīšanas. Valsts varas pārlieku iejaukšanās cilvēku privātajā dzīvē ir raksturīga totalitārām valstīm. Latvijas gadījumā tā nav kaut kādu politiķu sazvērestība pret nevainīgo tautu, bet gan pašas sabiedrības labprātīgi pieņemta norma jau kopš senseniem laikiem.
-
Citplanētieši Latvijā (31)
2010. gada 25. septembrī, plkst. 11:45
Vilnis Vējš brīnās, ka "Vienotības" sarakstā nav krievu. Būtu jāatgādina, ka tieši "Vienotība" kopā ar citām latviešu partijām joprojām uztur divkopienu valsti. Un tieši "latvieši pret krieviem" latviešu partijām ir kļuvis par kārtējo nacionālā elektorāta mobilizējošu devīzi, aiz kura slēpt ideju tukšumu. Tas ir gandrīz kā kaujas sauciens. Ja palasa "Delfi" komentārus, tad var padomāt, ka netrūkst nacionālo kadru, kas būtu gatavi ar plinti iziet ielās un apšaut ceļā patrāpījušos krievus. Ceturtdienas "Latvijas Avīzē" premjers klāsta, ka viņš par latviešu un krievu sašķeltību neko nezinot. Izskatās, ka drīzāk negrib neko zināt. Interesanti gan, cik gan lojāls valstij var būt krievs, kas dzimis Latvijā, pārvalda latviešu valodu, bet ir nepilsonis? Un vai no nepilsoņa vispār var prasīt kādu pilsonisku atbildību, ja viņiem nav tīri elementāras teikšanas par to, kas pārvalda viņa nodokļos nomaksāto naudu? Tieši "Vienotība" atbalsta dubultpilsonību pilsoņiem, tādējādi tikai palielinot pilsoņu un nepilsoņu atšķirības tiesībās un pārvietošanās brīvībā. Piemēram, lai dotos uz Angliju, nepilsonim ir jāstav garajās rindās un jāatbild un stulbiem jautājumiem. Atcerēsimies, kā paši mēs senāk stāvējām un cik jutāmies pazemoti, kad vēl nebijām Eiropas Savienībā. Latviešu partiju attieksme pret krievvalodīgajiem tikai veicinājusi "Saskaņas centra" reitingus - paši latvieši un latviešu partijas varēs vainot sevi, ja Urbanovičs būs premjers vai SC dominēs nākamajā valdībā.
Latviešu partijām ir jābeidz spekulēt ar okupāciju, mākslīgi uzturot Atmodas laika etniskās problēmas, kas mūsdienās vairs nav aktuālas. "Vienotība" iztaisās par visdemokrātiskāko partiju, piesaucot pilsoniskās sabiedrības jēdzienu un sabiedrības iesaistīšanu valsts pārvaldīšanā, taču kas tā ir par demokrātiju, ja tā atbasta nepilsoņu aparteīdu - to, ka apmēram 15% Latvijas iedzīvotāju ir ierobežotas tiesības? Es "krievu jautājumu" risinātu pragmatiski. Tas, protams, ir stipri novēloti, taču labāku risinājumu tam neredzu. Es gribētu sagaidīt, ka latviešu partijas likvidētu nepilsoņu statusu un visiem automātiski piešķirtu pilsonību. Latviešu valoda un kultūra no tā nekur nepazustu, lai cik ļoti latviešu partijām to gribētos. Tieši pretēji - mūsu valsts politiskais klimats no tā tikai iegūtu, bet latviešu un krievu partijas būtu spiestas aizvietot etniskā naida politiku ar strādāšanu visu iedzīvotāju labā.
-
Tūrista piezīmes 2 (0)
2010. gada 24. septembrī, plkst. 17:03
Foto - Arnis Balčus
Pēc Uzbekistānas un Tadžikistānas apmeklējuma vēlos paturpināt savas pārdomas par tūrisma industriju bijušajā Padomju Savienībā. Arī Latvijā patīk kāst tūristus. Senāk tas bija visai izteikti, bet krīze ir veicinājusi konkurenci un daudziem iemācījusi cienīt klientu. Taču atcerēsimies 2006.gadu. Togad viesnīcas cerēja, ka Rīgu gāzīs nost tūkstošiem Pasaules hokeja čempionāta apmeklētāju, tās visai iespaidīgi pacēla cenas, bet beigās palika ar garu degunu. Turpretim sākoties krīzei, viesnīcnieki brīnījās, kāpēc pārcenotajās viesnīcās neviens vairs negrib apmesties, cenas negribēja samazināt, bet dīca pēc zemākas PVN likmes. Šķiet, latvieši nespēja aizdomāties, ka, ja viesnīca Tallinā maksā teju divreiz lētāk, nekā Rīgā, tad tūrists, visdrīzāk, vairāk laika pavadīs Tallinā un nevis šeit. Un caur pakalpojumiem arī atstās vairāk naudas mūsu kaimiņvalstī. Nesen Rīgas ielās ievēroju kādu citu post-padomju valstu cienīgu sērgu - šķiru cenu politiku, proti, vietējiem izbrauciens ar ekskursijas autobusu maksā par dažiem latiem mazāk, nekā ārzemniekiem. Šādu cenu politiku muzejos piekopj vairumā bijušo PSRS valstu. Piemēram, Tadžikistānā kādā muzejā ārzemniekiem par ieeju prasa 2 latus, vietējiem - 50 reizes mazāk. Ārzemnieku tas nostāda nevienlīdzīgā situācijā - ja vietējiem muzeja apmeklējums ir dotēts no valsts, tad ārzemniekiem cena ir neadekvāti augsta. Pie vietējā cenu līmeņa un algām, ja šāda pieeja būtu izplatīta Latvijas muzejos, ieeja ārzemniekam maksātu vismaz 6 latus. Šāda valsts politika - diferencējot ārzemniekus un vietējos - dod arī nepareizu signālu vietējiem iedzīvotājiem - no tūrista var prasīt vairāk. Iepriekšējā bloga ierakstā Samarkandas tirgus tam bija izcils piemērs, ka šo pieeju praktizē arī vietējie. Valsts var investēt naudu tūrismā - uzfrišināt monumentus un sacelt viesnīcas, bet ja paši cilvēki neizturēsies labi pret tūristiem, tā būs zemē nomesta nauda.
Par laimi, ne visi ārzemniekus uztver par slaucamām govīm. Mana ceļojuma laikā tam bija arī daudz piemēru. Minēšu kaut vai pēdējo. Šonakt, meklējot taksi, lai nokļūtu uz Dušanbe lidostu, kādam potenciālam vedējam nosaucu zemāko cenu, par kuru parasti naktī var nokļūt uz lidostu - 15 somoni. Jau noskaņojos uz kārtējo kaulēšanos, bet tā vietā vedējs atbild - 10! Un tā nu sākās amizants ceļojums uz lidostu, kura laikā noskaidrojās, ka šoferis strādā ēdnīcā, kurā regulāri gāju ēst, ka viņam ir divas sievas un pieci bērni. Visbeidzot, viņš pierunāja ātri aizvest uz kalnu, no kura ir redzama pilsēta naktī un beigās vēl negribēja ņemt ne santīma. Tieši šādas mazas dzīves epizodes veido pozitīvu priekšstatu par valsti, bet uzkruķītās muzeju un viesnīcu cenas - tikai to grauj.
-
Tuurista pieziimes (3)
2010. gada 17. septembrī, plkst. 11:05
Jau nedelju esmu Uzbekistanaa. Seezhu i-kafe, tadel ari manis raxtitajam nebus latvieshu mixtinajumziimju. Sobrid jau otro dienu esmu Samarkandaa, kas lidz shim ir vistuuristiskaakaa vieta, ko esmu apmekleejis. Skiet, ka tas ir ari galvenais turisma objekts visaa Uzbekistanaa - par to veesta turisma celjvezhi un tuuristu grupas. Sheit galvenie tuurisma objekti ir pielaiziiti un katraa no tiem meegina noslaukt naudu no iebraucejiem. Cenu politika ari versta uz tuuristu kaashanu - ja uzbekam ieeja kaarteeja moshejaa vai medresaa maksaa apmeram 3 santimus, tad aarzemniekam - videji 3 dolarus. Uz vieteejaa cenu fona tas ir padaargi, jo, piemeeram, kaartigi paest var par 1 latu, melone maksaa 0.25-0.30 Ls/gab, viinogas ap 0.20-0.30 Ls/kg. Samarkanda ir ari pirmaa vieta, kur pat tirguu tev saka lielaku cenu augljiem, nekaa vieteejiem. Teju visos tuurisma objektos tevi sagaida leerums suveniru tirgotaaju, kas spieto apkaart kaa satrakojushaas lapsenes uz limonaades. Sajuuta ir taada, ka taa vietaa, lai tev ljautu mierigi apstaigat telpas un objektus, izbaudit atmosfeeru, tev jaamegina atkauties no uzmaacigiem pardevejiem. Iedomajieties, Peterbaznicaas tornii adiitu zekishu tirgotaaji raustitu turistus un traucetu baudit pilsetas panoraamu, bet Brivibas pieminekla sargus nomainitu divi dzintara izstradajuma tirgotaji. Secinajums - jo valsts vairak domaa par turistiem, jo vairak tas postu nodara pashai turisma industrijai. Vieteejo izpratne par to, ko veelas turists, ne vienmer atbilst turista patiesajam veelmem. Peec Samarkandas man gribas mukt atpakalj uz nomaleem un noplukushajiem ciematiem, kur mani sagaida nesavtitiga attiexme un patiesa cilveeku atveertiiba. Tur vietejiem no manis neko nevajag. Vinjiem interesee tikai mans dziivesstaasts, nevis nauda.
-
Pēdējie (17)
2010. gada 9. septembrī, plkst. 15:54
Foto - no Pēdējās partijas mājaslapas
Man gan patīk "Pēdējās partijas" Laimes lācis. Pat vairāk - viņa prezentācija manī vairoja simpātijas pret pašu partiju, pret kuru man līdz šim bija pretrunīgas izjūtas. Laimes lāča izvirzīšana ir tā ironija, ko es no "Pēdējās partijas" gaidīju jau labu laiku. Es to redzu kā trāpīgu komentāru par visu Latvijas politisko vidi; komentāru par partiju utopiskajām programmām, politiķu tukšajiem solījumiem, pašu vēlētāju lētticību un atkārtotu kāpšanu uz viena un tā paša grābekļa. Šā brīža politisko partiju un ideju piedāvājums ir tā pati vecā zupa, ko mēs jau zinām, bet nekādi nespējam to izliet - cilvēki ir pārgrupējušies, partijas pārbrendojušās, bet aiz uzfrišinātajām fasādēm nav ne jaunu seju, ne ideju. 3.oktobrī daudzi attapsies, ka viņiem iebarota tā pati vecā zupa. Līdz šim "Pēdējā partija" gribēja pārāk līdzināties pārējām partijām. Runāšu atklāti - arī es biju klāt vienā no pirmajām "Pēdējās partijas" prāta vētrām. Bet trūka kaut kādu saskares punktu, vienojošu ideju, par ko man dzirkstētu acis, lai es jelkādi turpinātu iesaistīties. Šķita, ka partija grib aptvert pēc iespējas vairāk jomu, bet reizē neizvirzīt konkrētas prioritātes, kaut kādu galveno ideju. Protams, vērojot partijas programmu, tajā ir daudz sakarīgu ideju. Man patīk doma par to, ka vēlēšanās vēlētājam jāpiešķir tik balsis, cik viņam ir nepilngadīgu bērnu. Tā ir arī vienīgā latviešu partija, kas atbalsta mazināt nepilsoņu aparteīdu un piešķirt tiem tiesības vēlēt pašvaldības. Par spīti šīm lieliskajām idejām, man īsti nebija pārliecības, ka partija ir kas vairāk par divu pīāršņiku Knoka un Rolšteina īstermiņa projektu publiskai gaisa maitāšanai bez konkrēta mērķa - bija sajūta, ka tikt Saeimā viņi nemaz negrib, bet vienkārši izklaidēties, paķircinādami publiku. Es tomēr gribētu redzēt "Pēdējo partiju" Saeimā. Pat, ja viņi pirmajā dienā savas balsis izliktu izsolē citām partijām, mūsu politiskajā ikdienā ienāktu vairāk jautrības un atklātības. Un ņemot vērā to, ka partiju veido pašmāju intelektuāļi, ir cerība uz kaut kādu rīcībspējīgu opozīciju brīdī, kad cirps nākamā gada budžetu kultūrai un izglītībai. Un tās arī būtu jaunas sejas TV ēterā ar, cerams, citādāku komunikāciju un uzvedību. Iedomājieties, Ansis Ataols Bērziņš Saeimas plenārsēžu laikā varētu spēlēt akordeonu, ja būtu jābloķē kāda likuma pieņemšana. Savādāk tie politiķi mums visi vienādi - tādi kokaini, noslēpumaini, tik caur puķītēm runā.
-
Politpīāra aizkadri (18)
2010. gada 6. septembrī, plkst. 20:05
Valdis ar skolas biedru (pīāršņiku montāža)
Pirms pāris dienām mediji vēstīja, ka "bez maksas izplatītajā politiskās apvienības Vienotība priekšvēlēšanu avīzē premjers Valdis Dombrovskis atzinis, ka viņam sirdij tuvākās grupas ir provokatīvie Rammstein un kulta grupa Depeche Mode". Piedāvāju savu versiju, kā tapa šī "ziņa".
Polittehnologs: - Valdi, zini, kas par ģēlu - kaut kā sāk buksēt ar tiem procentiem. Šlesis min uz papēžiem, nemaz nerunājot par Lembi. Fiška tāda, ka tautai patīk pretrunīgas personības, tādas, kas kaut kādus podus gāzuši, kaut ko nozaguši vai piečakarējuši. Tu mums esi tāds sausiņš, grūti tevi iepārdot jauniešiem. Iedomājos, ka varbūt varam kaut kā iegriezt tā, lai tu liecies kruts džeks, tipa, kaut kādi traki hobiji vai pagātnes nedarbi. Redz, Repšem bija tās laivas un moči, tas viņam reāli uzkačāja procentus. Vot, tev arī kaut kas derētu. Kā tev ar hobijiem?
Valdis: - Hmm... ārpus darba baigi maz laika.
Polittehnologs: - Nu stulbi. Jāpafiško... nu mums arī laika maz...
Valdis: - Bet domā, ka ir tik traki? Es šad tad uzvelku kaut ko neformālāku...
Polittehnologs: - Da nu, tur tak tev Ušakovu nepārsist. Paskat, viņš pat treņintērpā staigāja, plus vēl izskatās bišķi brīvāks. Un pats stulbākais, ka, neskatoties uz to, ka neko nerubī, pat latviešu vecenēm viņš patīk. Saproti pats, viņš ir tāds stilīgs un jauneklīgs. Ar Šlesi ir līdzīgi. Sasola, uzmet, bet cilvēkiem patīk viņa enerģija, viņš liekas tāds ģelovoijs, tipa, džeks, kas kaut ko prot izsist, kad baigi vajag. Bet tu mums esi tāds očkariks no fizmatiem. Boooring.
Valdis: - Ei, nu nebrauc augumā! Bet ko lai es daru?! Es tāds vienkārši esmu! Ko tu gribi, lai es lienu no ādas ārā?
Polittehnologs: - Ok, sorrī, bet saproti, tu tak gribi tos krustiņus. Nu teiksim, kad skatījies filmu "Krusttēvs", tu tač arī juti līdzi mafijas džekam, nevis poličiem. Tāpat ir ar Lembi un Šleseru. Viņiem ir kaut kāda mistiska harisma, jo viņi ir bad boys. Cilvēkiem patīk bad boys, jo vidējais latvietis pats ir tāds muhļītājs. Vajag arī tev atrast kaut kādu fišku, kaut ko pretrunīgu. Moška no pagātnes. Hmm.. paklau, zālīti neesi pīpējis?
Valdis: - Kaut kā nav sanācis...
Polittehnologs: - Sūdīgi. Nu moška tev ir kādas jaunības bildes, kur tev ir gari mati, kaut kādas panciskas vai hipijveidīgas drēbes?
Valdis: - Nebūs gan...
Polittehnologs: - Nu bet varbūt esi bijis kādos eksotiskos ceļojumos, kāpis kalnā, braucis ar moci, lecis ar izpletni, nu, visādas ekstrēmas figņas? Piespēlētu mēs kādas fočenes Iram, gan jau šie paņemtu.
Valdis: - Šogad biju Portugālē, nekas īpašs, vienkārši atpūtāmies.
Polittehnologs: - Eh... Nu bet kādu mūziku tu klausies?
Valdis: - Viss kaut ko jau sanāk.. pēdējā laikā pārsvarā radio...
Polittehnologs: - Nu, jopcik, kāds vēl radio?! Vajag riktīgu muzonu, lai vēlētāji, kad šito izlasīs, nodomā - vo, bļin, nebiju gaidījis, ka Dombrovskis ir tik kruts džeks, ka viņš šito te klausās. Nu varbūt uz kādu konci pēdējā laikā esi bijis?
Valdis: - Kaut kad bijām ar sievu filharm...
Polittehnologs: Nu, bļāviens, Valdi! Tas nekam neder! Opera un šitie visi klasiskie - tā tak ir šaura auditorija, kaut kāda huiņa, kas nevienam neinteresē, tie ir tikai pāris procenti. Tu jau tā izskaties pārintelektuāls. Vajag kaut ko traku. Nu, tipa, Sex Pistols.
Valdis: - Kas tas ir?
Polittehnologs: - Aizmirsti! Nu moška tu senāk kaut ko klausījies? Teiksim, kad tev bija gadi 16 vai 17.
Valdis: - Patika Depeche Mode, bija man dažas kasetes.
Polittehnologs: Vo, vo, nu jau labāk! Bet Depeche Mode ir pārāk oldskūlīgs. Varbūt ir vēl kas nedaudz trendīgāks, ko arī tagad jaunieši klausās. Nu, teiksim, kaut kādi metālisti vai hiphops?
Valdis: - Oi, nē, tie runātāji man tā ne pārāk.
Polittehnologs: - Nu labi. Bet bez operas tak esi kaut kur vēl bijis? Mēģini pasmadzeņot!
Valdis: - Hmm, mēģinu atcerēties....
Polittehnologs: - Davai, davai... Nu?! Davai, domājam...
Valdis: - Hmm...ē, es kaut kad pavasarī biju.. pag, bija mums birojā atnākušas brīvbiļetes...ā, tie Rammstein.
Polittehnologs: Vo, super!
-
Purvā gaida buldozeru (17)
2010. gada 5. septembrī, plkst. 18:37
Reklāma Stacijas laukumā (oriģināls)
Neviena cita partija nerunā tik daudz par gejiem, kā "Par Labu Latviju" ("PLL"). Gejiskā līnija caurvij partijas mājas lapu un aģitavīzi, piemēram, nesen tika publicētas samērā homoerotiskas Šlesera jaunības bildes. Seksista Nila Saksa kūrētā aģitavīze arī skaidri ierāda sievietes lomu - tā ir virtuvē. Šeit būtu jāatceras arī TP un LPP/LC laulības - sākotnējā Šlesera un Šķeles koķetēšana vienam ar otru, tielēšanās un shēmošana, visbeidzot sarežģītā sareģistrēšanās caur trešo personu iesaistīšanu, jo raugi, tā pa tiešo jau nevar, jo cilvēki ne tā padomās. Zīmīgi, ka laulības papildināja skaisti reklāmas materiāli ar bultiņām un sirsniņām, kā arī medusmēnesis Latvijas reģionos.
Negribētos pārspīlēt un teikt, ka Šleseru un Šķēli vieno kas vairāk par pragmatisku aprēķinu, tomēr abi kungi un "PLL" ar savām aktivitātēm nemitīgi sūta signālus samērā lielam procentam Latvijas vēlētāju - geju varētu būt apmēram 7-8 %. Tas ir ievērojams procents, ar kuru strādāt un tapt ievēlētam. Šobrīd "PLL" reklāmas sāk kļūt arī tiešākas - tagad Šlesers uzrunā geju kluba "Purvs" apmeklētājus. "Ja jātiek ārā no purva - sauciet buldozeru," aicina Šlesers. Ko gan tas varētu nozīmēt? Ļoti iespējams, ka līdzīgi, kā ar Poļiščuku, arī gejus no bezdarba un bankrota izručīs Šlesers. Šis sauklis būtu arī jāskata kontekstā ar mačisko sloganu "cieti!", kas, iespējams, norāda uz politiķa iecienītāko homoerotisko sakaru modeli - "hard-core". Mazliet brutāli, tomēr tas ir veiksmīgi izvēlēts virziens, ņemot vērā vīrišķā diskursa trūkumu konkurentu politiskajās reklāmās. Partijas doktrīna spiež arī citus "PLL" biedrus runāt par homoseksuāļiem. "PLL" atbalstītājs, nu jau bijušais arhibīskaps Jānis Pujats gejus pieminēja teju katrā publiskajā runā - atļaušos spekulēt, ka viņa runu kontentanalīze uzrādītu, ka geji pieminēti daudz biežāk par pilsonisko sabiedrību, demokrātiju, sieviešu un dzīvnieku tiesībām. Nesen Ainars Baštiks bija satraucies par geju pārmešanos pie konkurentiem - "Vienotības" un "ZZS". Ņemot vērā "Vienotības" un "ZZS" paviršo komunikāciju ar homoseksuāliem vēlētājiem, var saprast "PLL" neapmierinātību - sak, mēs tik daudz naudas iztērējam reklāmā gejiem, bet viņi ar mums negrib draudzēties.
Zinu, manu interpretāciju var apšaubīt, konotācijas vienmēr ir subjektīvas, tomēr uzskatu, ka "PLL" sirgst ar latento homoseksualitāti, uz kuras Stendzenieks & Co ir uzbūvējuši "PLL" reklāmas kampaņu. Varbūt tas noticis neapzināti. Lai nu kā, man ir pārliecība, ka dziļi iekšā sirdī Šlesers ir geju labākais draugs.
PLL neoficiālā reklāma
-
Alles in Ordnung (26)
2010. gada 25. jūlijā, plkst. 21:28
Šonakt Rīgas Pašvaldības policija bezceremoniāli likvidējusi "telšu pilsētiņu" pie Ministru kabineta. Vairums sabiedrības locekļu, tajā skaitā varas un mediju pārstāvji vieglā vienprātībā apsveic policiju ar to, ka beidzot Rīgas centrā ir aizvākti "slavenākie bomži". Mana attieksme ir atšķirīga un es šeit saskatu politiskus motīvus, lai sabiedrībai dotu signālu par protesta formu bezjēdzību, tādējādi ierobežojot pilsoniskās sabiedrības izpausmes. Taču, ja mēs pieņemam, ka šie bezdarbnieki patiešām bija vienkārši bomži, kas vairāk nekā pus gadu pašā Rīgas centrā uzturēja pritonu, tad es vēlos sagaidīt Rīgas Pašvaldības policijas priekšnieka atlūgumu, jo savas bezdarbības dēļ viņa spēki ilgstoši galvaspilsētas centrā nav spējuši nodrošināt kārtību.
Bet ne jau par to ir stāsts. Viss, kas līdz šim noticis ar telšu pilsētiņu, skaidri parāda latviešu dabu. Telšu pilsētiņa ir kā spogulis latviešiem - nemitīgai čīkstēšanai par visu, dzīvei bez nākotnes vīzijas, nespējai solidarizēties savā starpā, kā arī skaidri noformulēt prasību. Telšu pilsētiņa bija kā piemineklis sabiedrības impotencei cīņā ar varu par savām tiesībām un šis "piemineklis" dienu no dienas vairākus mēnešus uzturēja sabiedrībā mazvērtības kompleksus. Vakarnakt kompleksu rosinātājs ir represēts un tauta ir sajūsmā par to, ka valstī ir atjaunota kārtība. Jau kuro reizi jāsecina - esam ideāla tauta totalitāram režīmam.
-
Grāmata katram latvietim (118)
2010. gada 16. jūnijā, plkst. 22:57
Sagatavošanā jau 20 gadus...
-
Dažas piezīmes no Belgradas (8)
2010. gada 15. jūnijā, plkst. 12:46
Bruģis un liepas, dažas ielas Belgradā atgādina Liepāju.
Bet dažas - Itāliju vai Spāniju.
Jaunā Belgrada ir milzīgs mikrorajons ar trepīšu veida blokmājām.
Šādi trepīšu mājas izskatās tuvumā. Pa ielām kursē tādi paši tramvaji kā Liepājā.
Ūdens līmenis Donavā ir cēlies...
...tagad laipiņas vairs neaizsniedzas līdz laivām un deberkaberiem. Vasarā visa nakts dzīve pārvācas uz šādiem objektiem uz ūdens. Rietumu health&safety normas šeit ir pie vienas vietas. Serbiešu paziņas stāsta, ka ziemā viens viņu paziņa dzērumā pārkritis pār bortu, ķermeni izskaloja tikai pēc 3 mēnešiem.
Plūdi reizēm ir ļoti estētiski.
Izskatās pēc parasta kluba, bet tas atrodas uz ūdens. Lai uz tā nokļūtu, ir jāpārvar vesela rinda ar laipām, no kurām vienam posmam nav nekādu sānu margu, kur pieturēties. Tāpēc pārāk piedzerties nav vēlams. Alkohols klubos gan nav lētāks kā Latvijā, taču veikalā pudeli laba vīna var nopirkt arī par pāris eiro. Smēķēt drīkst visur, par spīti aizlieguma zīmēm.
Tito dzimšanas diena 25.maijā tika pasludināta par Jaunatnes dienu. Katru gadu norisinājās jauniešu stafete, kad stafetes nūjiņa vairākus mēnešus apceļoja visu Dienvidslāviju, bet 25.maijā svinīgi nonāca valsts galvas Tito rokās. Tagad šīs stafetes nūjiņas var apskatīt Tito muzejā. Daudzas pārsteidz ar amizanto dizainu - zīmuļu, raķešu, taurīšu formās. Jāatzīst, ka ekspozīcija nedaudz atgādina vibratoru kolekciju.
Belgradas apkaime atgādina Kosovu - daudz nepabeigtu jaunceltņu, jo īpaši pēdējie stāvi, kas, šķiet, atstāti pabeigšanai nākamajām paaudzēm. Savukārt mikrorajonos un centrā ir gana daudz visādu arhitektūras brīnumu, kā piemēram, šī īpatnējā ēka.
Krāmu tirgus Belgradā. Izskatās pēc izgāztuves. Pārsvarā tirgo mēslus - ironizēju, ka tad jau cilvēks varētu piestāties pie jebkuras mistkastes, uzlīmēt cenas un izpārdot tās saturu. Turpat "tirgus laukuma" galā arī daudz būdiņu, kurās dzīvo čigāni.
Kopš Nato bombardēšanas pagājuši 11 gadi, vairākas ēkas centrā joprojām nav atjaunotas. Iespējams, tās atstātas ar nolūku, kā piemineklis karam, jo cita veida memoriālus Nato uzlidojumos kritušajiem neatrast. Privātās sarunās cilvēki labprāt dalās savās atmiņās par Nato uzlidojumiem, piemēram, par to, kā slēpušies bumbu patvertnēs, taču oficiālā politika, kas šobrīd ir vērsta uz tuvināšanos ar ES, praktizē amnēziju attiecībā pret šo laika posmu.
-
Šāvēji (11)
2010. gada 4. jūnijā, plkst. 7:41
Pēc flash-mob šī foto parādījās Tviterī. Tās autors @Eliks raksta: "Kas patiesībā tiek slēpts Šķēles #tango būvlaukumā uz Dzirnavu ielas :) http://pixi.lv/07770"
Liels paldies visiem tiem, kas klātienē un neklātienē atbalstīja akciju pie Tango būvprojekta!
Domāju, ka Ave Lat sargs valdes loceklis Leonīds Krongorns saprot, ka viņu darbinieki pārkāpa pilnvaras, taču to negrib atzīt, tā vietā arī vakar viņš turpināja melot un nepamatoti mani apvainot, bet pilsoniskās sabiedrības izpausmi nodēvēt par "lētas publicitātes meklēšanu". Pēc viņa teiktā sanāk, ka apsargi atļāvās aizskart manas tiesības fotografēt publiskā vidē, jo es varbūt esot mēģinājis "iegūt informāciju par objekta apsardzes sistēmu darbību un materiālo vērtību izvietojumu". Akcijas laikā izrādījās, ka objekts nemaz nav slepens - Ave Lat sargs vai Tango īpašnieku atsūtītie darbinieki ar knaiblēm noņēma plēvi no viena žoga posma, lai var skaidri pārredzēt būvlaukumu.
Man bija liels prieks, ka uz flash-mob bija ieradušies tik daudz cilvēku! Un tas bija tāpēc, ka runa jau nav tikai par manu gadījumu vien, bet gan par to, ka cilvēki, kas fotografē, regulāri cieš no apsargu patvaļas. Šī akcija raisīja lielu mediju interesi un deva signālu arī apsargiem - viņu rīcība un likuma neievērošana ne vienmēr var palikt bez sekām; ka fotogrāfi un cilvēki spēj būt vienoti, lai aizstāvētu savas tiesības. Varbūt naivi, bet es tomēr ceru, ka vismaz kāda apsardzes firma savā ētikas un uzvedības kodeksā veiks izmaiņas, sākot ievērot likumu un minimālas pieklājības normas. Citādāk neskaitāmie incidenti met ēnu uz visu apsardzes biznesu.
Desmitiem bilžu no akcijas var atrast Tviterī zem birkas #tango
Šeit ir linki uz medijiem, kur var iepazīties ar foto un video no vakardienas akcijas:
Vēlreiz paldies visiem šāvējiem! Kā arī tiem, kas nešāva, bet bija atnākuši atbalstīt šāvējus. Kā arī tiem, kas gribēja šaut, bet kaut kādu iemeslu dēļ nespēja būt klāt!
-
Man gribas šaut (50)
2010. gada 2. jūnijā, plkst. 14:21
Mans gadījums ar Ave Lat Sargs ir pacēlis gaismā nopietnu problēmu cilvēkiem ar fotokamerām. Proti, par apsargu atļaušanos aizskart fotogrāfu tiesības, viņu īpašumu un veselību. Dienas laikā esmu saņēmis daudz stāstus no fotogrāfiem par līdzīgiem gadījumiem. Ave Lat Sargs reakcija ir ciniska - viņu atbilde parāda šo apsargu domāšanas veidu - fotogrāfs ir terorists, kuru var pazemot. Ave Lat Sargs ne tikai nav atzinuši savu vainu, bet pat sagrozījuši faktus, melojuši, kā arī noklusējuši fiziskās iespaidošanas faktu. Vienīgais, par ko viņi atvainojas - ka mani neesot spējuši aizturēt. Kad man Dienas žurnāliste atstāstīja Ave Lat Sargs priekšnieka vēstules saturu, man gribējās izsaukties J.Jurkāna vārdiem - man gribas šaut! Jebkuram cilvēkam (ne tikai fotogrāfam) ir jābūt tiesībām fotografēt publiskā vidē publisko vai privāto īpašumu - ēkas, mašīnas, ielas, tiltus, tramvajus, zinot, ka viņš jūtas drošs par savu dzīvību un īpašumu. Lai pievērstu uzmanību šai problēmai un aizstāvētu cilvēka tiesības brīvi fotografēt publiskā vidē, aicinu visus uz flash-mob pie Tango būvprojekta žoga uz Dzirnavu ielas (starp Tērbatas un Kr.Barona) - rīt, 3.jūnijā plkst. 13.00, kad fotografēsim 5-10 minūtes visu, kas mums apkārt. Šausim - ar fotokamerām!
Arnis Balčus
Patīk: _
Nepatīk: _
