Rubrika: Lasītāju blogi
Ciklisks laiks
24. martā, plkst. 23:54
Milovans Džilass raksta šādi: "Jo vairāk vojvoda Gavro pietuvojās nāvei, jo kaislīgāk viņš centās rast saikni ar pagātni."
Jo vecāki mēs kļūstam, jo vairāk draugu, radinieku un citu mīļo cilvēku pārceļas uz kapiem - tas ir ja mēs paši tur nenokļūstam pirms pārējiem. Galu galā, ja izdodas pārspēt citus izdzīvošanas mākslu lietišķajā disciplīnā, visi, ko tu esi pazinis vai mīlējis vai ienīdis, ir jau viņā pusē. Ārpus kapsētas tu esi itin vientuļš. Ar ko gan lai parunā par kopīgiem piedzīvojumiem un to, cik tā zāle bija zila (vai kaut kā citādi)?
Kapsētas ir tā vieta, kur pavisam tieši mūs skar pagātnes elpa - kapsētas iemītnieki ir ne tikai sen dzīvojuši, bet pat sen miruši. Bet katram cilvēkam atsevišķi kapsēta ir arī nākotne. Tā nu jo vairāk Gavro pietuvojās nāvei, jo vairāk viņš centās rast saikni ar pagātni, kas vienlaikus ir arī viņa nākotne un tas nemaz nav pārnestā nozīmē.
PS. "Kad vecais vojvoda nomira, to gandrīz neviens neievēroja. Ja ne viņa slavenais vārds, varētu vien pamanīt, ka vienu vakaru vecais vīrs ar spieķi rokā nav devies savā parastajā pastaigā uz klosteri."
Komentāri (3)
Bibliotēka kā pagātnes atrauga
22. martā, plkst. 22:36
Tiešām žēl, ka senajos labajos laikos autoriem, rakstītājiem, domātājiem un citiem radošajiem cilvēkiem pie rokas nebija kāda autortiesību jurista. Ja būtu bijuši, tad gan jau tie kādus pāris gadsimtus pirms Kristus būtu nākuši pie secinājuma par zaudējumiem, kurus nodara nelikumīga kopēšana un pavairošana. Gan jau būtu arī attīstījuši kādu likumu, saskaņā ar kuru darbu drīks lasīt tikai tad, ja par to ir attiecīgi samaksāts. Žēl ka neizdomāja. Antīkā pasaule būtu varējusi ietaupīt daudz sestercijus un citas naudiņas, būtu varējusi nebūvēt visas tās Aleksandrijas bibliotēkas un citādas grēka vietas. Toties Aristotelis varētu būt drošs, ka viņa darbi netiek bez viņa piekrišanas ievietoti bibliotēkā, kur tos var lasīt visi, kam tikai nav slinkums.
Netiešais ieguvums, protams, būtu tas, ka cilvēki nebūtu uzrkrājuši nevienam nevajadzīgu, ķecerīgu un iedomību veicinošu domu lērumu un mēs vēl joprojām varētu paļauties uz laiku gaitā pārbaudītās orālās tradīcijas sniegtajām priekšrocībām (ja tās nebūtu iznīdējuši jau pieminētie antīkie autortiesību aizstāvji - sak, dziedāt Homēra vārsmas drīkst tikai tad, ja ir nomaksātas visas nodevas aklā mākslinieka pēcnācējiem).
Pavisam tiešs ieguvums būtu lieliskā izdevība kontrolēt zināšanu izplatīšanos - nebūtu nekādu disidentu, trūcīgo domātāju un visādu citādu margināliju. Prātīgi un materiāli nodrošināti cilvēki turētu savās rokās vadības grožus un zināšanas, kas nepieciešamas šī darba teicamai veikšanai.
Aristotelis, protams, bija švaks ekonomists, patiesībā - moralizējošs nelga. Lai gan no otras puses - nevar viņam neko pārmest, jo tolaik juridiskā profesija arī bija pavisam neattīstīta. Aristotelis nevarēja aprēķināt negūto peļņu, bet neesošie juristi nevarēja pateikt, ko darīt, lai situāciju juridiski korekti novestu pie filosofam materiāli izdevīga risinājuma.
Šodien ir pavisam citādi, tāpēc jābrīnās, kur skatās industrijas modrā acs, tiesībsargi, Finanšu ministrija un galu galā - starptautiskie aizdevēji. Jo, raugi, bibliotēkas ir atslēga krīzes budžeta problēmu atrisināšanai.
Pirmkārt, bibliotēku uzturēšana ir dārga. Tajās nekas netiek ražots. Bibliotēkas tāpēc pieskaitāmas pie tīrākās naudas izšķiešanas.
Otrkārt, un tas ir pats svarīgākais, pateicoties tieši bibliotēkām, grāmatu industrijas negūtā peļņa ir milzīga. Katru dienu bibliotēkas apmeklē tūkstošiem cilvēku. Viņi lasa grāmatas, par to neko nemaksājot. Katra grāmatas izlasīšana bibliotēkā ir Zvaigznes ABC un citu godīgo grāmatizdevēju negūtā peļņa, principā - zādzība. Likvidējot bibliotēkas, viss atgrieztos pareizajās sliedēs. Tie, kas domā, ka viņi drīkst lasīt grāmatas, autoriem un izdevējiem par to neko nemaksājot, beidzot būtu spiesti kļūt godīgi.
Tātad, apņēmīga un nacionāli atbildīga rīcība būtu beidzot pielikt punktu izlaidībai, ko mēdz dēvēt par bibliotēku! Bibliotēka patiesībā ir nekas vairāk kā pirātiska pagātnes nesakārtoto autortiesību atrauga. Pat ja to sargā atpakaļrāpulīgas tradīcijas, nevajadzētu mulst. Tautas, tirgus un kapitālisma attīstības vārdā reizēm jāsper izšķirīgi soļi.
Komentāri (26)
Oi!
13. martā, plkst. 14:04
Oi! Šodien man paslīdēja kāja - iegriezos lielveikalā. Nu, vispār man paveicās, ka lielveikals bija no tiem, kuri nav pārmērīgi lieli. Gribēju nopirkt maizes kukulīti vakariņām. Pie kases samaksāju Ls 6,50. Bet es taču gribēju tikai maizi. Dabūju to un vēl visādus sīkus niekus, ko nemaz nevēlējos un kas dienu vēlāk jau bija pazuduši no maniem plauktiem un ledusskapjiem.
Un galvenais - šī taču nebija pirmā reize! Lai gan teorētiski tas ir zināms no visādām grāmatām un pētījumiem un mani kolēģi sociālajās zinātnēs gadiem ilgi ir ieguldījuši cilvēkstundu miljonus, lai tā būtu, ik reizi, kad iegriežos lielveikalā, pats uz savas ādas pārliecinos, ka tas strādā. Lielveikals ir pārdošanas mašīna. Pat tad, ja esi devies tikai pēc sērkociņiem, vari sagatavot groziņu nevajadzīgām mantām, kuras pēkšņi izrādīsies ārkārtīgi pievilcīgas un diezgan lētas, bet visas kopā pie kases rezultēsies paprāvā summā, kuras sīvumu mazinās jauka uzlīmīte, ar kuras palīdzību varbūt tu kādreiz tiksi pie nevajadzīgas pannas, par to tikai mazdrusciņ piemaksājot.
Kopš cenšos dzīvot no lielveikaliem brīvu dzīvi, esmu ietaupījis ne vienu vien latu. Naudas izteiksmē tas ir apmēram tā: to summu, kuru no manis izsūc lielveikals ik pārdienas, tirgū iztērēju nedēļā (eju uz tirgu tikai reizi nedēļā). Turklāt mans ārsts apgalvo, ka diēta esot kļuvusi veselīgāka.
Es zinu, ka esmu vājš un savā dzīvē daudzreiz klupis pār vilinājumu iegriezties jauki apgaismotajā, mirdzošām un smaržojošajām precēm piesātinātajā pārdotuvē. Tāpēc mana balss varētu nesasniegt dzirdīgas ausis. Tomēr visiem, kas supermārketu vēl nav pamēģinājuši un tiem, kas domā, ka viņi to lielveikala prieku tikai tā 'mazdrusciņ pamēģinās, tikai tā pazelēs' (kā teica kāds mācītājs), gribu teikt: vēl nav par vēlu atmest! Vēl nav par vēlu sniegt roku veselīgai, taupīgai un no lielveikala atkarības brīvai dzīvei!
Komentāri (14)
Done in 70 seconds
12. martā, plkst. 11:35
Kādā Universitātē, kuras vārdu es neminēšu (lai nenodarītu pāri citām universitātēm, uz kurām šeit aprakstītais varētu attiekties tik pat labi), nesen sāka strādāt jauna pasniedzēja. Pēdējo dekādi viņa bija pavadījusi Ārzemēs studēdama Vienā-No-Izcilākajām-Pasaules-Universitātēm. Par mācībām viņai Latvijas valsts neko nemaksāja (ja neskaita vidusskolas izglītību). Savukārt Ārzemēs viņas izglītība bija mērāma simtos tūkstošu dolāru.
Laikā, kad Latvijā tiek runāts par to, ka visi no šejienes mūk, bet zinātnes jomā Mūsu Labākās Smadzenes aizplūst uz Ārzemēm, pieminētā zinātņu doktore, atgriezās Latvijā un cita starpā vienojās pasniegt vienu kursu Latvijas Studentiem.
Pēc iedziļināšanās algu aprēķinā, viņa saprata, ka Universitātes ieskatos viņa viena studentu rakstu darba izlasīšanai drīkst tērēt vienu minūti un kādas desmit sekundes.
Kuram ienāca prātā, ka studenta darba lappusi var izlasīt, izlabot, rūpīgi izanalizēt un uzrakstīt komentārus par šo darbu 70 sekundēs? Vai šis Kāds bija pārāk liels Nikolasa Keidža fans? Un ko tieši domāja šis Kāds par augstākās izglītības procesu, būtību un sūtību? Bet varbūt institucionāli maigā formā bija mēģināts pateikt, ka studenta darbus lasīt tomēr nevajadzētu.
Šis mazais atgadījums teicami ilustrē iemeslus, kāpēc mēs dzīvojam Eiropas nabadzīgākajā valstī, kurā ir visaugstākā studentu proporcija; valstī, kura ir pārliecinoši pārvarējusi aizspriedumus par to, ka izglītība it kā esot drošākais ceļš uz pārticību. Tikām prezidenti piedalās Lūgšanu Brokastīs un ministri tusē pa Hokeju Hallēm. Kā teikts dziesmiņā, "ne-pie-prāta gaismas kļūstot tauta zied un tauta zeļ"
Komentāri (17)
Matricā pēc atklātības?
1. martā, plkst. 23:13
Mītiskais jaunais varonis Neo redz cauri matricai. Tāpēc viņš to ir pieveicis: novilcis datus par visu ļautiņu finanšu atskaitēm, pierādīdams, ka VIDā izsaimniekota mūsu nauda, maksājot par it kā drošām interneta sistēmām, vienlaikus nekādu drošību negarantējot. Ik pa brīdim Neo atsūta algu sarakstus vienai vai otrai valsts iestādei. Latvju tauta uzgavilē. Beidzot, beidzot mēs arī saskatām matricas īstos ciparus.
Tikmēr Saeimas malači pilnīgi bez debatēm, acīmredzot jūtot Neo elpu pakausī un bīstoties zaudēt sacensībās par atklātību, iebalsoja likumā pilnīgu finansiālu atklātību attiecībā uz ierēdņu algām. Nu, ko - mūsu komponistu un sportistu, TV diktoru un citu politikā apbružāto Saeimas cienīga rīcība. Cilvēktiesības ir priekš kaķiem, kad vēlēšanas tuvojas.
Šķiet, ka visi ir par atklātību un caurspīdību. Kā teica antropologs Stīvens Sampsons - pret korupciju ir pat viskorumpētākās valdības. Neviens nevar iebilst pret pretkorupciju. Šķiet, ka mūsdienu Latvijā neviens nevar iebilst pret atklātību. Jo vairāk atklātības, jo latvietis būs laimīgāks.
Nedomāju vis.
Manuprāt runa nav par atklātību un vēlmi tiešām zināt, cik tad valsts ir izšķērdējusi vienā vai otrā gadījumā. Runa nav par iespējamo korupcijas atklāšanu vai iespējamo mantrausību. Runa ir par vienlīdzību. Latvijas iedzīvotāju atbalsts Neo rīcībai un it kā atbalsts pilnīgam saņemto algu un izmaksāto pabalstu atklātumam balstās Latvijā ļoti plaši izplatītajām, bet noklusētajām alkām pēc vienlīdzības. Lai nebūtu atšķirības starp nabagajiem un bagātajiem. Lai nebūtu ļoti bagātu cilvēku, lai nebūtu ļoti nabagu. Tas nav godīgi, ka vieni mirst badu patiltē, kamēr citi aiz pārēšanās - piejūras pilī.
Problēma tā, ka pēdējos divdesmit gados esam mēģinājuši sev iegalvot, ka esam labēji noskaņoti. Vēl vairāk - kaut kādā mistiskā veidā ir iznācis tā, ka latvietība ir saaugusi ar labiskumu. Latvijas politiskajā spektrā 'labējs' nozīmē vienlaikus arī 'nacionāls', kamēr simboliskais ienaidnieks, prokrieviskais - vienlaikus arī 'kreiss'.
Skumji nolūkoties uz personu, kas ir pārliecināta par vienu, bet kas īstenībā ir kas pavisam cits. Skumji skatīties uz latviešiem, kas vēlas vienlīdzību, kas uzskata, ka nav balsojuši par Latvijas valsti, kurā bagātie kļūs bagātāki un nabagie nabagāki, bet kuri vienlaikus ir cieši pārliecināti, ka ienīst visu, kas saistāms ar kreiso politiku.
Tāpēc juridiskās debates par to, kādā veidā pareizāk atklāt ierēdņu algas, ko un kā atklāt, lai neiedragātu cilvēku privāto dzīvi (ja tādas kādreiz sāksies), būs nenovēršami 'garām'. Deputātu vēlme atklāt vēl pirms Neo atklās, lai it kā pateiktu pilsoņiem - 'redziet, cik mēs čakli un drosmīgi' - potenciāli tikai palielinās frustrāciju. Ne jau skolotājas Zinas algu un to, cik reizes viņa paņēmusi slimības lapu, ļaudis grib zināt. Bet grib būt droši, ka šī valsts piepildīs viņu vēlmi pēc taisnības, ko viņi saprot caur diezgan ziemeļniecisku vienlīdzību.
Komentāri (6)
Sports, tu esi miers II
28. februārī, plkst. 21:38
Šovakar beigsies Vankuveras olimpiāde. Noslēguma ceremoniju es neredzēšu, jo tajā laikā gulēšu. Daudzi Latvijas iedzīvotāji to neredzēs jo - tā būs dāvana viņiem no LTV puses. Tieši šovakar Olimpiādi translējošā LTV7 beigs raidīt analogajā tīklā. Tie, kas nav iegādājušies Lattelecom dekoderus, pieslēgušies kabeļtelevīzijai vai satelītšķīvim, varēs atkal atgriezties pie radioaparātu pogu grozīšanas.
Līdz ar Olimpiādi sākās arī vērienīgs NATO uzbrukums Afganistānā. Toreiz rakstīju, ka droši vien arī šajā gadījumā notiks kara upuru autsorsēšana - lai mirst civiliedzīvotāji, kamēr militāristi paši būs relatīvā drošībā. Slava un gods gan beigu beigās pienāksies tikai brašajiem vīriem uniformās.
Diemžēl tā arī notika - kamēr sportisti Vankuverā svinēja mieru, Afganistānā mira mierīgie iedzīvotāji - līdz šīs nedēļas sākumam NATO uzbrukumos bija gājuši bojā nepilni 50 civiliedzīvotāji (pretēji 16 NATO karavīriem).
Admirālis Maikls Mallens civiliedzīvotāju 'nejaušās nāves' komentēja šādiem izjustiem vārdiem: "[Karš] ir netīrs un neglīts un neticami izšķērdīgs [wasteful], bet tas nenozīmē, ka guvums nav savas cenas vērts." Arī sava veida sports.
Komentāri (11)
Naklingnaqtuq
28. februārī, plkst. 16:30
Lūk, kā raksta antropoloģe Džīna Brigsa par to, kā 1960. gados eskimosi vai inuiti rūpējās par bērniem:
"Tieši pret bērniem Utku eskimosi pauž savu sirsnību (naklik, nivauq) visatklātāk un vispilnīgāk. Ar tiem šņurkājas, ucinās, ķuķinās, runājas un bezgalilgi spēlējas - vīrieši tik pat demonstratīvi kā sievietes. Pa daļai maigums, kas tiek izjusts pret bērniem, saistāms ar to, cik viņi ir mazi un bezpalīdzīgi. Saimniecībās, kurās nav mazu bērnu, kucēni dažreiz saņem aizsargāšanas un rūpju alku pārpalikumu. Tā vietā, lai viņs izsviestu ārā un pieķēdētu, ļaujot rūpēties pašiem par sevi, kā tas parasti notiek, šādās saimniecībās par kucēniem rūpējas tik pat mīloši kā par maziem bērniem. Utku eskimosiem ir īpašs vārds, kādā viņi apzīmē objektus, kas raisa viņos aizsargājošas jūtas: naklingnaqtuq (naklik) - "tas ir mīlams un žēlojams [vārdam ir abas nozīmes] un par to ir jārūpējas." Šis vārds neatiecas tikai uz maziem bērniem un kucēniem, bet tiek lietots par jebko, ko gribas sargāt: sala saknaibītu ausi, vientuļu balto sievieti ledus tuksnesī, ļoti slimu cilvēku. Vismaz slimi eskimosi ir naklingnaqtuq; Inuttiaks [Brigsu adoptējušais eskimoss] man teica, ka slimi suņi tādi neesot un viņš nezināja vai slimi baltie tādi esot: "Jo es nekad neesmu redzējis nevienu slimu balto," viņš teica." (Jean Briggs "Never in Anger" 1970:70)
-------
Pagājušajā pavasarī RSU antropoloģijas programmā viesojās latviešu izcelsmes psiholoģe, kas Kanādā strādāja ar inuitiem. 50., 60., un vēlākos gados viņi bija paņemti no ģimenēm, lai aizsargātu aborigēnu bērnu tiesības uz cieņpilnu izglītošanos, lai tiem iemācītu rakstīt, lasīt un rēķināt un civilizētas dzīves pamatus. Bērnus ielādēja lidmašīnās un kravām vien nogādāja tīrās un gaišās skolās. Eiropiešu izcelsmes mācītāji, kuri strādāja par skolotājiem internātskolās, parasti bija ko nogrēkojušies savās iepriekšējās draudzēs, piemēram, seksuāli izmantojuši kādu zēnu vai meiteni. Baznīca nolēma dot mācītājiem vēl vienu iespēju, izpērkot vainu, pievēršot eskimosu bērnus civilizācijai. Mācītāji izvaroja un sita eskimosu bērnus gadiem ilgi. Tagad latviešu psiholoģe Kanādā, kuras vecāki bija aizmukuši no Latvijas, lai viņus šeit neizvarotu un nenošautu vai nesūtītu mācīties cilvēka cienīgu dzīvi Sibīrijā, mēģināja ar psihoterapijas palīdzību kaut kā atvieglot eskimosu ex-bērnu dzīvi. Naklingnaqtuq!
Komentāri (3)
Rīgas vulkāna daile
28. februārī, plkst. 15:37
Antarktīdā ir tāds vuklāns, kura dibenā verd vaļēja magma. Reižu pa reizei uzkaitētā masa noburbuļo un met pa gaisu tūkstoš grādus karstus pilienus pērtiķa galvas lielumā. Pirms pārdesmit gadiem ļaudis no tās šlakas, kam patīk bāzt degunus visādās vietās, kur nav nedz pieklājīgi nedz gudri tos bāzt, izdomāja ierāpties minētā vulkāna rīklē, lai paskatītos, kā tur apakšā īsti ir. Rāpās rāpās, līdz vulkānam gadījās kārtējā atrauga, pa gaisu sāka lidot ugunīgas magmas pikas, un, pieskaroties vienam no karstgalvjiem, viņu mazliet pacepināja. Nokāpšanas virziens ekspedīcijai tika mainīts uz pretējo un kopš tā mirkļa neviens vairs tādas blēņas nedara.
Tagad zinātnieki uzstādījuši vulkāna malā novērošanas kameras. Esot lētāk nekā pašiem visu laiku skatīties. Turklāt drošāk. Vulkāns tomēr ir nesatricināms un turpina virst līdzīgi kā to darījis iepriekšējās tūkstošgadēs. Ik pa brīdim augšup turpina lidot magma, jo vulkānam jau ir nedz svarīgi nedz vienalga, vai to kāds redz vai neredz. Zinātnieki tikām viens otru pamāca - ja dzirdi, ka lejā notiek burbuļa sprādziens, nemūc pa galvu pa kaklu, bet lūkojies gaisā - lai vari gudrīgi izvairīties no lejup krītošajām briesmām (magma, raug, no sākuma uzšaujas gaisā, bet vēlāk krīt lejā, nolīstot pār zinātnieku galvām). Tas esot vienīgais prātīgais rīcības modelis.
Pēdējā laikā Rīgas ielās es jūtos kā vulkanologs Antarktīdā, jo eju pa ielām paceltu galvu, rūpīgi cenšoties izdibināt, kad un kā no jumta malas atrausies ledus blāķis vai kriksītis, cenšoties noķert neuzmanīgu garāmgājēju. Tas nav nekas jauns. Rīgā tā ir bijis vienmēr. Kad 90-tajos pavasarī pastaigājos pa Rīgas centru kopā ar kādu jaunatbraukušu zviedru, pēkšņi atskārtām, ka citur pasaulē tūristus no vietējiem var atpazīt pēc tā, ka pirmie pēta māju fasādes, skatās augšā, kamēr pēdējie - parasti steidzas, galvas nodūruši. Rīgā, pavasarī, kad laiks sāk atlaisties un taukzīlītes sāk vilkt savu čīkstošo dziesmu, tūristus var atpazīt pēc tā, ka viņi uz fasādēm skatās mazāk. Gudri un jumtu apstākļus zinoši vietējie iedzīvotāji gan lūkojas debesīs.
Šāda nepieciešamība var izrādīties diezgan noderīga. Kad sestdien gāju pa Lāčplēša ielu, biju spiests ievērot tādus arhitektoniskus smalkumus, kādus līdz tam nebiju pamanījis. Lēnināju soli, stāvēju un brīnījos. Turklāt esmu starp tiem, kas domā sevi esam labu Rīgas centra namu fasāžu pazinēju. Esmu bieži arī ārpus pavasara skatījies uz augšu. Cik gan daudz jauna varētu ievērot tie, kas nekad nav iedomājušies, ka virs vitrīnu līmeņa varētu būt kas ievērības cienīgs?
Lūk, kur ir intelektuāli pozitīvā pavasara ledus lavīnu puse - tā piespiež rutīnā iegrimušos birģeliešus pacelt acis augšup, paskatīties, kas tur ir un baudīt ikdienas mākslu. Manuprāt kaut ko tādu Helsinkos vai Stokholmā (pilsētās, kur nami un klimats kā Rīgā) pilsētnieki nepiedzīvo. Lai tad brauc uz Rīgu. Vai lai mācās no mums.
Komentāri (2)
Bīstamās mašīnas durvis
20. februārī, plkst. 17:25
Rīga ir bīstama pilsēta. Kad pateicu savam brālēnam, ka turu mašīnu netālu no viņa dzīvesvietas, viņš mani brīdināja, ka tur esot bīstams rajons. Parasti svešinieku mašīnām tiekot pārdurtas riepas. Biju tikko kā noparkojis savu auto kārtējo reizi zem viņa logiem, biju iegriezies padzert tēju un patērzēt, un te nu viņš mani sabiedēja. Bet, ņemot vērā, ka šī nebija pirmā reize, kad tur parkojos, bet jau kāda simtā, tad tomēr cerēju, ka viņa viedoklis ir formējies pārspīlējuma atmosfērā.
Tas notika pirms nedēļas. Piecas dienas braucu ar sabiedrisko transportu, biju ekoloģiski noskaņots, un auto tikām izaicināja visus apkārtnes burlakas.
Šodien nolēmu nedaudz pavizināties (nebija lāpstas līdzi, tāpēc nekas nesanāca) un secināju, ka pēdējās sešas dienas un naktis bez pārtraukuma mans auto bija stāvējis neaizslēgts. Tad priekš kam es visu laiku biju tik uzmanīgs ar slēdzeni? Viss bija savā vietā, neviens nebija durvis virinājis, kūstošā ūdens dēļ tās bija pat nedaudz aizsalušas.
Skaidrs, ka nedz mans auto kā tāds nedz tā iekšpusē uzkrātās vērtības nevar tikt uzskatītas par neatvairāmu vilinājumu. Tik un tā mani šis atgadījums pārsteidza un tāpēc arī dalos tajā ar jums.
Komentāri (5)
Kiborgam būt
17. februārī, plkst. 21:47
Pirms laiciņa jau rakstīju par cilvēka (un vispār - teju vai jebkura cita ķermeņa) robežu noteikšanas problēmu. Tīri cilvēcīgi un subjektīvi izjūtu līmenī, protams, robežas ir ļoti skaidras. Tomēr cilvēks jau nav tikai tas, ko viņš sajūt. Un arī šis aspekts var dažnedažādi variēt. Tā, piemēram, Mauglis teica zvēriem, ka šiem esot viena asins. Melnkalnieši domāja un domā, ka visus vienas ģimenes cilvēkus vieno kopīgs asins daudzums, ko var zaudēt un atkal atgūt. Šajā ziņā tāds viens melnkalnietis nemaz nepastāv. Aizvainojums vienam ģimenes loceklim ir aizvainojums visai dzimtai. Latvietis, piemēram, skatās hokeju un jūt līdzi tik ļoti, ka dabū sirdsklauves. Cits latvietis citā vietā un laikā teju nomirst no bailēm, jo viņam negaidīti uzbrucis velns (nu ne jau viņam, bet viņa vadītajam tēlam datorspēlē), bet Matriksa varonis mirst, ja iedomātajā ķermenī iešauj iedomātu lodi. Nu, jā, daži mistiķi arī tautu uzskata par vienotu organismu.
Šodien pašķirstīju jaunāko National Geographic numuru, kurā rakstīts par mākslīgajiem locekļiem. Cilvēki ir zaudējuši rokas vai kājas vai acis un viņiem tagad ar mūsdienīgām ierīcēm var uztaisīt aizvietotājus. Turklāt atšķirībā no vecajām protēzēm (pirmās jau tika izgatavotas vismaz senajā Ēģiptē, bet varbūt jau arī agrāk), šīs ir savienotas ar cilvēka nerviem, tās kustas un citādi funkcionē līdzīgi parastām ķermeņa daļām.
Reiz bērnībā, savukārt, lasīju vienu aizraujošu zinātniskās fantastikas stāstu, kurā bija apspēlēta doma par kādu autosportistu, kurš katastrofās bija zaudējis vienu pēc otras visas sava ķermeņa daļas. Protēzes viņam tika uztaisītas labu labās, bet - uz kredīta. Beigu beigās protēžu kompānija vai banka iesūdzēja minēto sportistu tiesā, apgalvojot, ka šis vīrs piederot kompānijai - lielākā daļa viņa ķermeņa bija kompānijas īpašums.
Padomāju vēl arī par Stīvenu Houkingu, kurš uzskata sevi par kiborgu un runā par to, ka nākotnē cilvēka ķermeņa spējas tiks uzlabotas un papildinātas ar visādiem ārējiem atmiņas blokiem un citām lietām. Droši vien.
Bet ir arī skaidrs, ka daudzos aspektos mākslīgās ķermeņu daļas varētu būt labākas par dabīgajām. Pirmkārt, tās neslimo. Tās nodilst vai sabojājas, bet tad bez problēmām ir nomaināmas. Otrkārt, tāda mehāniskā roka varētu būt gan stiprāka, gan arī veiklāka - tai var būt lokanākas locītavas un varbūt arī vairāk pirkstu, tie var būt mazāki vai precīzāki. Elektroniskā acs var būt labāk piemērota, lai redzētu noteiktos apstākļos vai arī tai var būt nomaināmi objektīvi. Kāju protēze var būt spēcīgāka un ātrāka. Īsāk sakot - no tīri funkcionāla viedokļa, ja vien varētu izdomāt, kā pabarot smadzenes (ko laikam būs visgrūtāk protezēt), pārējās ķermeņa daļas būtu saprātīgi aizvietot ar mehāniskajām.
Te atkal būtu vieta pafilosofēt par to, kur kaut kas sākas un beidzas. Kur, piemēram, mīt cilvēcīgā būtne, cilvēka esence? Ja cilvēka ķermenis ir 50% mehānisms - ir vai nav cilvēks? Bet 70%? Bet 90%? Nu, pieļauju, ka atkal jau lietas grozītos ap smadzenēm un tās būtu pēdējais bastions cilvēdīguma mehanizēšanā.
Katrā ziņā - gribēju tikai pateikt - agrāk vai vēlāk pienāks mirklis, kad būs iespēja izvēlēties - girbu īstu kāju vai mākslīgu. Pirmie soļi jau ir sperti. Attiecībā uz zobiem daudzi jau tādu izvēli ir izdarījuši (mākslīgie ir skaistāki, bet funkcionē tik pat labi, turklāt nebojājas un nesāp). Varbūt pēc kāda laika izvēle par labu ideālai kājai arī būs tikai racionalitātes un finansiālo iespēju jautājums. Domāju, ka par to, kam tiks dota priekšroka, šaubu nav.
Nākamā sērija (kā zinām no Holivudas) ir cīņa starp labajiem, bet vārgajiem un izmirstošajiem īstajiem miesas-un-asins cilvēkiem un ļaunajiem kiborgiem.
Komentāri (13)
Sports, tu esi miers!
13. februārī, plkst. 13:47
Šorīt Vankūverā sākās ziemas olimpiskās spēles. Aptuveni ap to pašu laiku NATO spēki uzsāka militāro operāciju, lai kārtējo reizi pilnībā iznīcinātu pretošanos Afganistānā. 15 tūkstoši kareivju iesaistīti šajā militārajā operācijā. Olimpiskā mierā operācijas organizētāji esot ieteikuši kareivjiem maksimāli izvairīties no civiliedzīvotāju upuriem militāro darbību laikā. Pirmā diena esot beigusies veiksmīgi - neviens NATO kareivis neesot cietis. Par civiliedzīvotāju upuriem ziņu nav. Spriežot pēc mūsdienu karu norises, tomēr var spriest, ka to skaits būs lielāks nekā bojā gājušo militārpersonu daudzums. Tāds kā upuru autsorsinsgs - mēs karosim, bet mirsiet jūs. Nav šaubu, ka, pēc nogalināšanas misijas atgriezušies barakās, Olimpiskajām miera uzvarām televīzijā sekos līdzi arī Kanādas karavīri.
Man patīk Olimpiādes. No visiem sporta notikumiem šis ir vienīgais, kuram tiešām cenšos sekot. Tomēr ar katru gadu vairāk mani pārņem nožēla par to, kā palēnām izplēn ideāli, uz kuriem šīs spēles tika balstītas. Pjērs Kubertēns un 8/10 no Starptautiskās Olimpiskās Komitejas dibināšanas kongresa goda delegātiem bija vienlaikus arī dažādu miera kustību pārstāvji. Starptautiskā miera ideja (tolaik izprasta galvenokārt kā karu neesamība nāciju starpā) bija Olimpiādes atjaunošanas pamatā. Arī antīko spēļu laikā tika pasludināts pamiers seno Grieķijas pilsētvalstu starpā.
1980. gadā Lācītis Miša, kura vēderu rotāja olimpiskā josta, tā arī nesagaidīja Maskavā vairāk nekā 50 valstu delegātus, jo šādi Aukstā kara pārņemtās nekomunistiskās valstis protestēja pret PSRS iebrukumu... tajā pašā Afganistānā.
Lai gan Olimpiskā komiteja ir mēģinājusi panākt vismaz pamieru uz spēļu laiku, visbiežāk tas nav izdevies. Brīvprātīgais, veselīgais sports, kas apvieno fizisko un garīgo skaistumu, ir nekas vairāk kā naiva cilvēka sapņi biznesa un naudas pelnīšanas pārņemtajā 21. gadsimta pasaulē. Savukārt Latvijā KNAB cītīgi izstrādā likumu, kurš visas nevalstiskās organizācijas ievilks nebeidzamā birokrātisko atskaišu jūrā, jo citādi nav iespējams panākt, lai viena no šīm organizācijām - LOK - tērētu valsts naudu caurspīdīgā un godīgā veidā.
Kubertēns gluži kā Kropotkins piedzima dažus gadsimtus pirms laika, kad cilvēki būtu gatavi ieklausīties viņu daudzējādā ziņā tik līdzīgajā vēstījumā.
Komentāri (3)
Mīlestības ostas
12. februārī, plkst. 16:41
Britu spiegu tīkli pārtvēruši divu vīriešu telefona sarunu. Abi esot runājuši par to, cik interesanti un lietderīgi būtu, ja varētu sievietes pierunāt uz sprāgstvielu ievietošanu krūtīs. Krūtis būtu lielas un vārda tiešā veidā eksplozīvas. Wow! Kā teica latviešu sieviete-vamps latvju sapņu laikā: es bij' meita, man bij pupi, es varēju lielīties: es varēju ar pupiem ciema puišus nobadīt.
Britu spiegi padomāja un ieteica apsvērt iespēju lidostās pārbaudīt arī sieviešu krūtis - vai ir tikai parasti implanti, vai arī tie ir eksplozīvi. Es arī padomāju par krūtīm un arī pafantazēju, jo neba tikai britu spiegi un musulmaņu fundamentālisti drīkst fantazēt.
Izpētot teroristu piekoptos principus, esmu nācis pie secinājuma, ka visas problēmas slēpjas nevis pašos teroristos, bet gan tajā, kas ir ap viņiem. Pirmkārt, viņi mēdz ņemt līdzi dažādus ieročus - sākot ar bazukām un beidzot ar nagu vīlītēm un sīkām manikīra šķērītēm. Otrkārt, viņi mēdz to visu paslēpt somās. Ja tas neizdodas (jo somas var izkratīt vai pavisam izlaist cauri rentgena aparātam), tad tiek ļaunprātīgi izmantots apģērbs - bikses, krekli, cepures, kurpju zoles, jostas. To visu tagad rūpīgi jo rūpīgi pārbauda. Liek novilkt kurpes, zeķes, jostu, mēteli jāuzliek uz caurskates konvejera lentas. Ja tas vēl neapmierina pārbaudītājus, tad var palūgt vēl izģērbties un ļauties apčaimdīšanai. Uh! Un tad visa tā tehnoloģija, kas ir šeit iesaistīta. Nule (un par to jau rakstīju) ir izgudrots digitālais izģērbējs-čamdītājs. Tas izģērbs bez izģērbšanas un izčamdīs bez čamdīšanas. Cilvēks pat nepamanīs. Daža R&D kompānija un riska kapitāls gan labi nopelnīs un apsargiem nevajadzēs pašiem čamdīt (nav jau nemaz tik patīkami to augu dienu darīt).
Saprotat uz ko tas viss norāda? Nu - pavisam skaidri - vaina ir drēbēs. Ja cilvēki lidostās varētu staigāt bez drēbēm, tad nebūtu šādu problēmu. Lidostām tāpēc jākļūst par kailuma atzīšanas vietām. Klimatam tajās būtu jābūt kā Ēdenes dārzā.
Pie ieejas ceļotāji nosviestu drēbes, kuras iesaiņotu, dezinficētu, pakļautu dažādu staru un vibrāciju iedarbībai, lai detektētu jebkuru sprāgstvielu klātbūtni un tad ar citu bezpilota lidmašīnu nosūtītu uz gala mērķi. Savukārt lidostas iekšienē visi staigātu kaili un bez nekādām rokas somiņām un citām ietaisēm, kurās varētu kaut ko apslēpt. Arī apkalpojošajam personālam būtu jāstaigā kaliem, arī sardzei un pilotiem un protams daiļajām (-iem) stjuartēm (-iem) - visiem visiem. Lidostas patiesi varētu kļūt par miera un mīlestības simbolu naida un kara pasaulē.
PS diemžēl tas neatrisinātu krūšu implantu jautājumu un zobu plombēs ievietotu detonatoru problēmu, bet terorisma risks kopumā būtu ievērojami mazināts.
Komentāri (5)
Muša nav latviete
10. februārī, plkst. 12:02
Pie Paula Bankovska pēdējā ieraksta viens no komentētājiem ierakstījis šādi: "Vēl varētu pieminēt, ka dzīve pilsētās ietver ne tikai "kvalitatīvas" franču gaļas pieeajmību, bet arī cilvēku stresa un agresivitātes pieaugumu [jo tā ir pārāk atšķirīga no dabiskās vides] - tas rada apstākļus noziedzībai, narkotiku un alkohola lietošanai, sabiedrības garīgai degradācijai." Cits to apstrīd un velk uz otru pusi, sak, tieši laukos zeļ agresivitāte un garīgā degradācija.
Kā viens tā otrs uzskats ir visai izplatīts. Bet kā lai to zinātniski pierāda un izmēra? Viens no veidiem ir statistika. Lūk, ko tā mums vēstī, piemēram, par vardarbīgiem noziegumiem (dati ņemti no 2005 līdz 2008. gadam, Iekšlietu ministrijas mājas lapā atrodamajiem pārskatiem).
Tīšas slepkavības lielākajās pilsētās (Rīga, Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Ventspils): nepilni 50% no kopējā skaita, pārējā Latvija (t.i. lauki, ciemati, mazpilsētas): mazliet vairāk par 50%;
Tīši miesas bojājumi lielākajās pilsētās: 40%, pārējā Latvija - 60%
Laupīšanas: Lielākās pilsētas: 81%, pārējā Latvija - 19%
(Laupīšanu šeit pieminu, jo tās būtiska sastāvdaļa ir vardarbība vai draudi pielietot vardarbību.)
Iedzīvotāju skaita ziņā šīs nosacītās "pilsētnieku" un "laucinieku" grupas ir aptuveni līdzīgas: septiņās lielākajās pilsētās dzīvo nepilni 49% iedzīvotāji. Pārējais 51% dzīvo laukos, mazpilsētās utt.
Te nu arī ir atbilde par to, cik daudz realitātes ir stereotipā, ka dzīve pilsētvidē ietekmē stresu un tieksmi uz agresīvu rīcību: slepkavības pilsētnieki veic tik pat bieži, cik laucinieki. Tīšus miesas bojājumus laucinieki izdara daudz vairāk, bet naudu un mantu citiem atņem (turklāt piedraudot iekaustīt vai patiešām iekaustot) galvenokārt lielajās pilsētās. Pilsētnieki neapšaubāmi biežāk ir gatavi kādam draudēt, lai iegūtu mantu. Toties viņi ir daudz mazāk gatavi kādam kraut pa ģīmi.
Man šķiet, ka Latvijas lauki vēl joprojām uzdod diezgan daudz jautājumu un tāpēc es arī esmu iesaistījies zinātnieku grupā, kas gatavojas pētīt Latvijas laukus. Tiesa gan - diezgan daudz jautājumu uzdod arī lauki un pilsētas citās valstīs. Latvijā ir vismaz 100 gadu tradīcija domāt, ka dabaszinātnieki var nodoties globālu jautājumu pētīšanai (piem., lielais sprādziens vai drozofilu ģenētiskais kods), bet sociālajiem un it īpaši - humanitārajiem zinātniekiem jāvirpo latviskā lieta, jāstāv pie nacionālo zinātņu darbagalda. Mani kā antropologu maz interesē, kāpēc tieši Latvijā, tieši latvieši, tieši mūsējie kaujas, sitas, laupa vai to visu nedara. Mani interesē, kāpēc šī cilvēku daļa rīkojas tā, un ko tas vēstī par mums kā cilvēkiem.
Manuprāt tik ilgi kamēr Latvijas sociālās un humanitārās zinātnes turpinās būt par akadēmisko spoguli politiskām vajadzībām (t.i., turpinās pētīt tikai mūs pašus, lai mēs paši varētu uzzināt, kādi mēs kā politiska vienība īsti esam), tik ilgi mums būs grūti ieskaidrot kolēģiem citās valstīs, ka darām kaut ko zinātniski nozīmīgu. Tēlaini izsakoties, Latvijas mušu ģenētika nav jāpēta tāpēc, ka tās ir mūsu mušas un vēl jo mazāk tāpēc, lai veidotu patiesu lepnumu par to, cik komplicēta un gudri izveidota ir latviešu muša. Muša ir muša. Cilvēks arī ir cilvēks par spīti tam, ka latvietis.
Komentāri (24)
Nevajadzīgās zinātnes
7. februārī, plkst. 21:17
Tikko (pirms minūtes) noskatījos DeFacto sižetu par dīvaini lielo naudu, kura piešķirta projektam ar visai ironisku nosaukumu 'Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes'. Esmu pats iesaistīts šī projekta īstenošanā, tā ka lasītājs var ņemt to vērā, domājot par motivācijām, kāpēc tieši šajā mirklī nolēmu par zemāk izklāstītajām problēmām izteikties.
Manuprāt DeFacto sižeta tapšana atspoguļo divas lietas: 1) (un tas ir mazāk svarīgi šajā gadījumā) - žurnālistikas žēlīgo līmeni Latvijā; 2) (un tas ir ļoti svarīgi) - sabiedrībā valdošo aplamo uzskatu par to, ka Latvijas attīstībai ir nepieciešamas tikai dabaszinātnes. Par otro punktu arī šis ieraksts.
Kā noprotat, lai uzrakstītu šo repliku par sižetu, man tas nebija nemaz jānoskatās. Šis teksts top, tikai zinot, par ko interesējas žurnālisti, brīnoties, kāpēc viņi neinteresējas par citiem projektiem un domājot, ko gan viņi varētu ar to visu darīt. Droši vien žurnālist ķērās pie darba ar lielu entuziasmu, cerot, ka atradīs kaut ko nervus kutinošu. Tomēr iespējams, ka neko satraucošu neizdevās atrast. Ko darīt, kad raidījumu jau jāmontē, bet izrādās, ka nekāda skandāla nav? Droši vien jāturpina vien tādā pat garā, ignorējot visu pārējo. Saprotu. Žurnālistiem ir sava darba specifika, kuras dēļ žurnālists ne vienmēr kļūst par taisnības kareivi vai patiesības mēdiju. Tāpēc par žurnālistu darbu šajā gadījumā nemaz negribu runāt.
Šajā stāstā būtiskākais elements man šķiet jautājums, kāpēc DeFacto pievērsa uzmanību tieši šim vienam projektam? Lai saprastu, kāpēc uzdodu šādu jautājumu, ir nepieciešama īsa papildu informācija par Eiropas struktūrfondu projektu, kas finansē šo un citus pētnieciskos projektus. Kopumā trīs gados tiks piešķirti gandrīz 40 miljoni eiru, kas tiek sadalīti pa 35 projektiem. Nauda tiek piešķirta gandrīz vai tikai pētnieku algām. Tas ir - nauda netiek dota automašīnu, laboratorijas aprīkojuma, datoru un tamlīdzīgu izmaksu segšanai. Algu apjoms ir stingri reglamentēts. Tas nozīmē, ka pēc būtības projektu kopējās izmaksas nosaka galvenokārt tas, cik cilvēku piedalās projekta īstenošanā.
No visiem 35 projektiem DeFacto pievērsies vienam no diviem sociālo un humanitāro zinātņu projektiem (otra nosaukums ir šāds: "Teritoriālās identitātes lingvokulturoloģiskie un sociālekonomiskie aspekti Latgales reģiona attīstībā" un tā finansējums ir vairāk nekā miljons eiru). Visi pārējie projekti ir saistīti tikai ar dabas un eksaktajām zinātnēm.
Lūk, arī ir problēmas sakne: 40 miljoni eiru tika piešķirti gandrīz tikai dabaszinātnēm, divi projekti sociālajās un humanitārajās zinātnēs saņem finansējumu un viens no tiem piesaista žurnālistu uzmanību.
Ja es pareizi saprotu žurnālistu domu gaitu, tad tas bija aptuveni šāds: ir pašsaprotami, ka ģenētiskie un medicīniskie pētījumi ir dārgi. Turklāt tie ir tautai ļoti noderīgi. Bet ko dod sociālās zinātnes? Kāpēc gan par to, ka daži it kā pētnieki brauks uz laukiem, runās ar cilvēkiem un skatīsies, ko viņi tur dara (tas ir - darīs to pašu, ko mēs katru dienu darām, turklāt laukos, kas, kā visiem zināms, ir tīrā izpriecu vieta), būtu jāmaksā tik liela nauda? Skaidrs, ka jautājums ir mazliet greizi uzdots, jo netiek jautāts, kāpēc, piemēram tik pat liela nauda tiek maksāta par to, ka daži cilvēki trīs gadus sēdēs pie datoriem vai laboratorijā skatīsies uz mēraparātiem. Vai tiešām zinātnieka darbs ķīmijas, fizikas vai bioloģijas laboratorijā ir svarīgāks vai grūtāks par to, ko dara zinātnieks cilvēku sabiedrībā? Skaidrs, ka tie, kuriem nav ne mazākā priekšstata par zinātnisko darbību, varētu teikt, ka laboratorija ir īsts darbs, bet 'lauka pētījums' zaļumos ir izprieca. Jauki. Bet projekti mežizstrādē un augļkopībā? Plūdoņa vārdiem: 'Lai ir jauki kur ir jauki, mežā jauki vasarā: žube velk, dūja, dūc, sēri zvana dzeguzīte' Kas tur ko vēl naudu ko maksāt kādam, kas uz to visu skatīsies? Nu, labi - ironizēju. Skaidrs, ka neviens šāda veida jautājumus neuzdos. Mežizstrāde ir nopietns bizness, viens no lielākajiem Latvijā, ja to vēl zinātniski pamatos - lieliski.
Pēc būtības (protams, atkarībā no gaumes) zinātnieka darbs vai tas ir ķīmijas laboratorijā vai slimnīcā vai kādā lauku mājā ir vienādi smags un sarežģīts. Esmu izmēģinājis visus, tāpēc varu to itin labi vērtēt no personīgās pieredzes. Ja kāds par to mazliet padomātu (un pieņemu, ka žurnālisti par to mazliet padomāja), tad saprastu.
Tāpēc iemesli, kāpēc tika celta trauksme par šo vienu projektu, jāmeklē citur. Manuprāt šos iemeslus labi ilustrē arī tas, ka finansējums sākotnēji tika piešķirts tikai dabaszinātnēm. Tomēr izrādījās, ka projektu izvērtēšanas process bijis pietiekoši problemātisks (piemēram, vērtētāji bija piešķīruši naudu projektiem, kuros paši bija arī izpildītāji), turklāt nezināmu iemeslu dēļ vispār neviens sociālo zinātņu projekts netika atbalstīts. Salīdzinoši atklātā tekstā tika teikts apmēram tā: 'nekur jau noteikumos nav teikts, ka nauda domāta tikai eksaktajām un dabaszinātnēm, bet paši taču sapratīsiet, ka tā ir'. Tikai tāpēc, ka izdevās pierādīt procesuālas problēmas, sākotnējie reuzultāti tika anulēti un otrreizējā pieteikumu izskatīšanā nauda tika piešķirta arī dažiem citiem projektiem (iesaitot dažus sociālo un humanitāro zinātņu projektus). Domāju, ka žurnālistu interese un kopējais naudas sadalījums raksturo vienu un to pašu tendenci: Latvijā absolūti dominējošo uzskatu, ka sociālās un humanitārās zinātnes neko nedod un tāpēc nav atbalstāmas, it īpaši krīzes laikā.
Diemžēl, šāda uzskata izplatība Latvijā ir skaidrojama nekā citādi kā ar to pašu diletantismu (mazizglītotu spriešanu par sev nezināmām lietām), kas ir tik daudzu problēmu cēlonis. Jebkuram, kas ir kaut mazākā mērā iepazinies ar sabiedrības un zinātnes vēsturi, būtu vismaz attāli jāapzinās, ka par spīti it kā esošajam nodalījumam, zinātnes nav šķiramas. Eksaktās un dabaszinātnes nevar pastāvēt bez sociālajām un humanitārajām zinātnēm un otrādi. Daudz kur pasaulē šī vienotība izpaužas zinātnieku grādos - neatkarīgi no tā, vai disertācija rakstīta bioloģijā, medicīnā, astrofizikā vai matemātikā, zinātnieka grāds ir PhD - philosophiae doctor. Tas tāpēc, ka bez zināmas devas filozofijas nav saprotama pat kvantu fizika vai lielais sprādziens, vai vēža šūnu darbība.
Ir diezgan savādi, ka sabiedrībā, kuras pamati balstās uz idejām, ko attīstījušas filozofu un sociālo zinātnieku paaudzes un ekonomiskajā sistēmā, kuras galvenā vērtība ir nevis produkts, bet zīmols, tik maz nākotnes cerību tiek saistīts ar attiecīgajām zinātnes nozarē'm.
Varam paskatīties pavisam konkrēti. Pieņemsim, ka uz vienu dienu vispārējā streikā uz darbu neatnāktu neviens, kas augstskolā apguvis kādu sociālo vai humanitāro zinātni. Apstātos tiesas, nestrādātu neviena valsts iestāde, nedarbotos skolas, veikali būtu slēgti. Rūpnīcas kādu laiku darbotos, bet ap pusdienlaiku saprastu, ka jaunais produkta tēls ūbermodernajam mobilajam telefonam ir iestrēdzis mākslinieka darbnīcā, reklāmas klips, kurš bija nofilmēts jau vakar, nevar tapt, jo aktieris nav ieradies uz teksta ierunāšanu, un streiko arī komponists. No rīta tik priecīgie fiziķi vakarā saprastu, ka streikojošie grāmatveži nav aprēķinājuši algas, bet bankas kontam nevar piekļūt, jo arī bankās strādā tikai šoferi un santehniķi un atsevišķi mārketinga kursus izgājušie inženieri. Dažu stundu laikā slimnīcās iestātos haoss, jo administratīvais un koordinējošasi darbs nenotiku, zāles netiktu piegādātas laikā un pareizi, ārsti haotiski skraidītu starp mirstošajiem pacientiem. Tikmēr knaši rīkotos laupītāji, jo streikotu arī policisti. Radio, televīzija un interneta mediji būtu mēmi, tajos varētu izlasīt tikai vakardienas ziņas.
Nedomāju, ka tie, kuri gremdējas ilūzijās par eksakto un dabaszinātņu nozīmību Latvijas uzplaukumam, ir iedomājušies, cik daudz ir atkarīgs no veiksmīgas sociālo un humanitāro zinātņu darbības. Sociālo zinātņu ietekme uz ekonomikas procesiem jau tagad ir vismaz tik pat būtiska kā inženierzinātņu ietekme (nemaz nerunājot par faktu, ka pati ekonomikas zinātne ir sociāla).
Fakts, ka žurnālisti, paši būdami sociālo vai humanitāro zinātņu absolventi jūsmīgi skatās vien uz dabaszinātnēm vien liecina par pašreizējo zemo augstākās izglītības līmeni šajās jomās.
Komentāri (27)
Labākā tualete
31. janvārī, plkst. 21:40
Viens no veidiem, kā varētu klasificēt valstis, ir pēc tualetēm. Ir tādas, piemēram, kurās tās vienmēr smaržo, bet ir tādas, kurās tās nesmaržo pat pēc ilgām procedūrām. Latvija pieder pie pēdējām. Nezināmu iemeslu dēļ Latvijas tualetes ir un paliek piesātinātas ar spēcīgiem smārdiem. Vai nu atbilde jāmeklē īpašās mazmājiņas apmeklēšanas vai tīrīšanas tradīcijās vai ēdienkartē... Nezinu...
Bet, lūk, nesen iegriezos LU bijušās Filoloģijas fakultātes vienīgajā vīriešu tualetē. Skaidrs, ka Visvalža ielas ēka ir sieviešu bastions, tāpēc šīs telpas zemais statuss ir vairāk nekā izprotams. Tik un tā šķiet interesanti, kādas domas vandījušās tā cilvēka prātā, kas šīs telpas iekārtojis. Kā zināms, vīriešu tualetēs mēdz būt klozetpodi, pisuāri un izlietnes. Parasti darbības virs klozetpoda saistās ar tualetes papīra izmantošanu, savukārt - pie pisuāra, ja nav notikusi kāda katastrofa, čurātāju nav situsi galējas neveiklības liga vai roku trīce, tad papīrs parasti nav nepieciešams. Toties FF mazmājiņā blakus podam papīra ņemšanas vieta nav iekārtota. Toties tā ir pie pisuāra. Te pat arī tukšs papīra dvieļu turētājs. Ko par FF puišu un vīriešu darbībām tualetē bija domājuši šīs telpas iekārtotāji, nezinu.
Citur - netālu no Stradiņa universitātes ir kāds krodziņš, kur reižu pa reizei ar studentiem iegriežamies pārspriest antropoloģiju skarošus jautājumus. Ja kādam nepatīk vientulība, ar kādu mēdz būt nepieciešams saskarties tualetē, šī ir īstā vieta. Divi podi ir novietoti pavisam blakus. Sēdi un pļāpā, var pat sadoties rokās. Labi. Tiesa, kad krodziņā veicu fotografēšanu, viens pods bija samaitājies, tāpēc aizklāts ar Maksimas maisiņu, bet tas jau tikai tāds santehnisks sīkums.
No visām pasaules tualetēm vislabāk man patīk tā, kas Kopehnāgenas Kristiānijā - griestu vietā tai ir akvārijs, kurā peld lielas zivis. Diezgan psihedēliska sajūta pat bez stimulantu lietošanas. RSU tuvumā esošie divi podi manuprāt ieņem pirmo vietu draudzīgās tualetes kategorijā, bet FF telpa ir čempione alternatīvā izpratnē par tualetes pamatuzdevumiem.
Lūk, attēls:
Komentāri (8)
Ķermeņa robežas
30. janvārī, plkst. 11:31
Kur sākas un kur beidzas cilvēka ķermenis? Vienkārši, vai ne? Rokas stiepiena attālumā it kā. Tomēr manuprāt nav gluži tik gludi.
Nesen noskatījos vienu filmu - 'Laika ceļotāja sieva'. Filma diezgan garlaicīga, bet tajā bija viens interesants elements. Filmas galvenais varonis ik pa brīdim izkūst un materializējas citā vietā un citā laikā. Nu, varētu piebilst, ka es nesaprotu, kāpēc tie laika ceļotāji bieži vien pārceļas kaut kur citur arī telpā tādējādi ceļojot nevis vienkārši laikā, bet kultūrvēsturē. Piemēram, izkrīt cauri laikam Ņujorkas Centrālparkā 1000 gadus atpakaļ un nonāk, domājat primitīvās dabas pārņemtajā Manhetenas salā? Nekā nebija - nonāk tiešā gaitā karaļa Artura galmā, t.i., kaut kur Britu salās. Nu - lai nu šī mīkla pagaidām paliek neatbildēta. Atgriežamies pie 'Laika ceļotāja sievas'. Tātad galvenais varonis pārceļas laikā, bet materializējas pliks. Sākumpunktā paliek tikai viņa drēbes. Ceļojuma galapunktā viņš ierodas pavisam kails. It kā jau loģiski - pārceļas tikai pats ceļotājs, viņa ķermenis, bet viss, kas nepieder pie ķermeņa (piemēram, drēbes) paliek iepakaļ. Nu, labi. Bet apģērbs jau nebūt nav vienīgais, kas nepieder pie mūsu ķermeņa. Tā, piemēram, uz ādas ir miljoniem baktēriju, nemaz nerunājot par vēl lielāku skaitu sīkbūtņu, kuras dzīvo zarnās. Kāpēc aiz laika ceļotāja palika tikai drēbes, bet ne pamatīga čupa zarnu satura? Turklāt visas baktērijas ir neatņemama dzīvības sastāvdaļa. Sterils zarnu trakts nozīmētu visai drīzu nāvi. Un kā ar ķermeņa šķidrumiem, piemēram, siekalām - vai tās pieder pie mūsu ķermeņa vai nē? Urīns? Smadzeņu šķidrums? Asaras? Mati jau tā kā piederētu, bet, kad tos nogriež, tie vairs mums nepieder?
Biologi, cenšoties noskaidrot, ko uzskatīt par evolūcijas vienību, nereti noraida viena organisma teoriju. Tas ir: evolūcijas vienība, piemēram, runājot par cilvēku, nav tikai viens pats cilvēks un pat ne viena pati cilvēku suga. Šajā evolūcijas vienībā ietilpst arī sugas, no kurām cilvēki ir atkarīgi (kā, piemēram, baktērijas, kas atrodas cilvēka ķermenī un uz tā vai dažnedažādie augi, bez kuriem mēs nekādi nevaram iztikt). Tomēr šo vienību galu galā būtu jāpaplašina vēl tālāk - uz citām sugām, no kurām pirmās ir atkarīgas, uz fiziskās vides apstākļiem un tā tālāk. Šķiet, ka paplašināšanas gala rezultāts ir apziņa, ka visa pasaule ir evolūcijas vienība. Tas gan daļēji izjauc pašu evolūcijas ideju.
Bet šo jautājumu par cilvēka ķermeņa robežām var attiecināt arī uz citām vidēm. Tā, piemēram, balsi un valodu. Vai tā pieder pie cilvēka, kas to ir izrunājis? Sarunājoties ar kādu cilvēku mēs noteikti neatdalām viņu pašu no viņa teiktā un viņa balss. Es nezinu, vai es pats varu sevi nodalīt no savas balss. Vai arī balss būtu jāuzskata par kaut kādu produktu, kuru mūsu ķermenis rada, bet, kas tomēr mums nepieder par spīti subjektīvajām izjūtām. Savukārt, ja balss pieder ķermenim, tad to jāskata kombinācijā ar visām mūsdienu komunikācijas tehnoloģijām, paplašinot ķermeni līdz bezgalībai, gluži tā pat kā gadījumā ar indivīdu kā evolūcijas vienību.
Zinātniskajā un it īpaši sociālo zinātņu literatūrā kaitinoši bieži parādās tādi apgalvojumi, kā 'boundaries are blurred', 'categories are flexible'. Cilvēka domu pasaulē šāda situācija ir diezgan sarežģīta. Cilvēki izprot pasauli tikai sadalītu daļiņās un sagrupētu šo daļiņu kategorijās. Droši vien tāpēc arī man šķita interesanti padomāt par cilvēka ķermeņa robežām, kaut, strikti ņemot, tādas robežas nemaz nav.
Komentāri (2)
Kāpēc viņi ēd kūkas?
29. janvārī, plkst. 21:59
Brīvdienu rītos man patīk doties uz tuvējo maiznīcu, nopirkt kraukšķīgu baltmaizes kukuli un to lēnā garā notiesāt pie brokastu galda.
Tomēr sestdienās un svētdienās man labāk cept pankūkas. Arī nav slikti, bet gribētos uz kafejnīcu vai maiznīcu.
Ja dzīvojat Rīgā, tad saprotat, par ko es runāju. Šeit vai uz katra stūra ir kāda tā dēvētā 'beķereja'. Pēc nosaukuma tā kā varētu domāt, ka šeit top maize. Tomēr nevajadzētu pārmērīgi aizrauties sapņojot par kādu apaļīgu kukulīti un tā smarzīgo un trauslo garoziņu. Latviešu 'beķerejās' maize parasti nav nopērkama. Toties tur var dabūt dažāda veida plātsmaizes, biezpienmaizes, kafijmaizītes, rožumaizītes, 'vecrīgas', 'austiņas, ķepiņas, ruletes, tuneļus un ko tik vēl ne. Ja maize arī tiek izcepta, tad tā ir kaut kāds blakusprodukts, kuru drošības pēc ātri jāiespundē polietilēna maisiņā - lai tikai nesaglabātos tas sasodītais kraukšķīgums.
Interesanti. Man šķiet, ka bada laikā latvieši tomēr ēstu kūkas. Man tikai nav skaidrs, kāpēc tā. Vai tiešām kūkas un smalkmaizītes cept ir vienkāršāk, bet pārdot var dārgāk un - galvenais - vai ļaudis Rīgā vairāk patērē smalkmaizītes? Varbūt es ar savu dienišķo kukuli maizes esmu dīvainis, bet vairums cilvēku katru dienu nopērk kādu kilogramu biezpienmaizes, kādas pāris 'vecrīgas' un pa virsu uzsviež kādu pumperniķeli?
Komentāri (5)
Baigi tomēr neticas
28. janvārī, plkst. 21:06
Pagājušo sestdien notikušajā Govkampā bija vairākas visai interesantas diskusijas un prezentācijas. Tomēr man visaizraujošākā šķita runa par kādu Latvijā pavisam neparastu projektu: www.tirgus-kaiminiem.lv. Tā ir platforma, kurā cilvēki var apmainīties ar viskautko bez naudas. Tas ir - faktiski jau notiek tirdzniecība, bet nauda nav vajadzīga. Skaidrs, ka pats princips nav nekāds jaunais un paši veidotāji to arī nemaz neslēpj. Bet tehnika un kas tur notiek (izņemot to, ka viss projekts balstās uz savstarpējas uzticēšanās, ko nemaz nenāktu par skādi mazliet uztrennēt) nemaz nav īpaši interesanti.
Interesantas bija pārrunas pēc prezentācijas. Pirmais jautājums bija - kā jūs ar to visu domājat nopelnīt. Puisis, kas prezentēja projektu, paskaidroja, ka nekādi negatavojas nopelnīt un tā arī ir šī projekta būtība. Neviens neko nepelna. Altruisms, tā viņš teica. Tomēr visa turpmākā diskusija bija veltīta jautājumiem, ko būtu iespējams klasificēt tādās grupās kā 'versijas par to, kādā veidā varētu šo sistēmu piečakarēt' (un atvasinājums no šā - 'laikam jau kāds tur mani apčakarēs') un 'kāpēc tāda lieta vispār nevar Latvijā pastāvēt'. Trešais arguments arī pie mums plaši izplatīts: ja visi tā darītu, tad valsts sabruktu.
Turklāt cilvēki, kas bija ieradušies uz brīvprātīgo, bezmaksas, entuziasmā balstīto pasākumu, droši vien nepārstāvēja kaut kādu mazticīgo un aizdomīgo mūsu sabiedrības daļu. Šajā sakarā, interesanti, kāda tad ir tā vispārējā publika...
Komentāri (1)
Āfrikā vai tomēr Krievijā?
27. janvārī, plkst. 0:11
Nesenā lekcijā, kura notika iedvesmojošajā Satori grāmatnīcā, Ījabs apgalvoja, ka attiecībā uz politiskajiem uzskatiem mēs dzīvojam nevis Eiropā, bet gan Krievijā. Jau pirms vairāk nekā gada es ieminējos, ka manuprāt Latvijas politiskās kultūras iezīmes liek uzskatīt Latviju par Āfrikas valsti (par to rakstīju arī vienā no saviem blogiem šeit). Ar Āfriku, protams, mums ir daudz eksotisku līdzību. Bet ar Krieviju mūs saista vienkārša statistika un dzīves pieredze.
Par Latvijas atrašanos Krievijā liecina ne tikai politiskie uzskati, bet arī pavisam konkrēti demogrāfiskie dati. Salīdzinot, piemēram, dzimstību un mirstību līknes, paredzamā mūža ilguma līknes izmaiņas pēdējās desmitgadēs, Latvijā un Krievijā paralēles kāpumos un kritumos ir labi saskatāmas. Tās nav saskatāmas, salīdzinot Latviju, piemēram ar Čehiju vai Poliju.
Šodien noklausījos Aļonas Ļeģeņevas (anglofonajā pasaulē zināmās kā Alenas Ledenevas) lielisko lekciju par Krieviju pēcpadomju un pēc-blata periodā. Iesaku iespēju robežās noklausīties to arī jums. Šķiet, ka lielu daļu šīs lekcijas varētu transkribēt bez problēmām aizvietojot vārdu 'Krievija' ar 'Latvija' un viss turpinātu būt tik pat labi aprakstīts. (Ja gribat noklausīties, spiediet te)
Komentāri (20)
Dejas ar pēdējiem samurajiem
18. janvārī, plkst. 1:17
Kopš 3D kino pirmo reizi parādījās tur, kur patlaban ir Club Essential, t.i., kinoteātrī 'Pionieris', man kļuva skaidrs, ka šai tehnoloģijai ir viens nopietns trūkums, proti, aizrautība ar visādām zālē iepeldošām haizivīm un citiem 3D efektiem pamatīgā ēnā atstāj jebko citu, no kā sastāv filma.
Kad mana meita bija apmeklējusi Kamerona jauno filmu Avatars, viņa to rezumēja apmēram tā: "nav diezko noņēmušies ar visādiem 3D efektiem, ir tikai smukas bildes". Tas mani iedvesmoja. Ja jau 3D ir tikai papildu efekts nevis vienīgais iemesls, kāpēc būtu jāiet uz šo filmu, tad varbūt tomēr ir vērts aiziet. Aizgāju.
Vispirms par labo: bildes tiešām skaistas.
Pārējais nepieder pie augstākminētās kategorijas. Īsumā var teikt tā: filma ir kaut kādā tālā planētā situēts Pēdējā samuraja un Deju ar vilkiem variants. Visu triju filmu sižets ir šāds: Amerikāņi grib sagraut unikālu, senu un iekšēji skaistu, bet ārkārtīgi drosmīgu un kareivīgu kultūru. Amerikāņu vairākums domā, ka ienaidnieki ir primitīvi, asinskāri mežoņi. Viens ļoti labs amerikāņu kareivis dodas uz pirmajām rindām un kaujas karstumā nokļūst gūstā un pašā ienaidnieka nometnes sirdī. Šeit viņš tiek izārstēts (jo knaši cīnījās pirms gūsta) un par viņu pretēji savām vēlmēm rūpējas virsaiša tuva radiniece (māsa vai meita). Drīz vien amerikāņu kareivis saprot, ka viņam patīk ne tikai attiecīgā sieviete, bet arī mežoņu kultūra, kas izrādās ir morāli nesalīdzināmi pārāka par amerikāņu dzīves veidu. Pēc nelielas svārstīšanās viņš kļūst par mežoni, nodod savus iepriekšējos biedrus, jo tie patiesībā ir īstie mežoņi, cīnās kopā ar jaunajiem biedriem un vai nu fiziski vai morāli izcīna vai nu pastāvīgu vai vismaz īslaicīgu uzvaru.
Amerikāņu aizgrābtība ar vainas sajūtu par indiāņu kultūru iznīcināšanu ir diezgan amizanta un vēl amizantāka ir Kamerona vēlme uztaisīt jaunu megafilmu, kuras pamatā ir tieši šis stāsts. Skatījos un domāju - kamēr runa ir par kaut ko, kas jau sen pagājis un tāpēc vairs nav maināms, tikmēr šāda filma ir ļoti pievilcīga ikvienam kaut cik kritiski un cilvēcīgi domājošam amerikānim. Tomēr kas būtu, ja minētais sižets notiktu nevis 19. gadsimta ASV vai Japānā vai kādā supertālā nākotnes planētā, bet gan mūsdienu Irākā vai Afganistānā, kur amerikāņu kareivis atklātu Islama pasaules un paštunu dzīvesveida pārākumu, tāpēc precētu kādu vietējo princesi un vestu afgāņus uzvarošā kaujā pret saviem iepriekšējiem biedriem? Maz ticams scenārijs.
Tāpēc man šķiet, ka šī filma nav nekāda kritika par amerikāņu kultūru, bet gan kritika par vienu aspektu, kopumā turpinot apgalvot, ka mēs, t.i., amerikāņi tomēr esam paši labākiem. Jo, lūk, amerikāņu kareivis dažos mēnešos kļūst par pašu labāko starp meistarīgajiem vietējiem iedzīvotājiem, viņš spēj pieradināt tādus dzīvniekus, kurus vietējiem pat prātā nenāk un protams, ka par šādu pārākumu viņš iekaro vietējās daiļavas sirdi. Īsāk sakot, salīdzinot ar mežoņiem, amerikānis ir labāks par ikvienu no viņiem. (Aptuveni tā domā arī latvietis par sevi attiecībā uz jebkuru citu kultūru, tikai viņam nav tādas megafilmas, kur atvēzēties).
Tomēr te ir vēl viena interesanta lieta. Indiāņi dažāda rakstura filmās vienmēr ir tie, kas apgalvo, ka spēj sajust dabu, ka viņi ar apkārtējo mežu un dzīvniekiem ir vienoti, ka viņus kaut kas saista, ka viņi nevar atdalīt sevi no dabas. Bet - piekritīsiet taču - ir kaut kā pavisam grūti noticēt, ka tāds pats cilvēks, kurš visā visumā ne ar ko neatšķiras no mums, var kaut kā savienoties vai būt vienots ar dabu. Avatara mežoņu cilts visā visumā ir ļoti cilvēcīga (tai gan protams ir cita ādas krāsa un viņi mazliet dīvaini izskatās un ir ļoti liela auguma un viņiem ir maz apģērba). Bet, lai savienotos ar dabu un citām dzīvām būtnēm, viņiem ir īpašs orgnās. Turklāt šis orgāns ir paslēpts ne jau kaut kur, bet matu pīnē, t.i., tādā vietā, no kuras civilizētais cilvēks ir ticis vaļā. Nav brīnums, ka mums nav iespēja sazināties ar dabu. Paldies Kamerūnam, ka viņš ir atrisinājis šo nejēdzību un parādījis, kas par lietu.
Kopsavilkumā - filma ir ļoti skaista, tajā ir daudz pārsteidzošu ainu un galvu reibinošu 3D (jā, efekti tomēr ir) lidojumu, bet sižets ir vienkārši banāls.