Rubrika: Lasītāju blogi
Prominences un promiles
14. jūnijā, plkst. 21:55
Aizgājusī nedēļas nogale Latvijā ir bijusi ne ar ko nesajaucama – tāda īsteni mūsējā, dzimtā un autentiski savējā. Tā vismaz liekas, lasot ziņas par Viestura Kairiša un viņa līdzgaitnieču piedzīvojumiem Vecrīgā. Kā saka: vēl nav savaldzis pulveris mūsu pulvernīcās! Turklāt, visiem tiem, kas tagad liekulīgi smīkņā par režisoru, būtu sev jāpavaicā: nu kurš tad cits vēl dzers un kausies ar policistiem, ja ne mūziķi un mākslinieki?! Tas tak viņiem tīri vai piedien un pieklājas. Jūs taču negribat, lai to darīt sāktu darīt banku klerki, ministriju ierēdņi vai advokāti? Tādēļ piecietiet vien šādus incidentus – tie pieder pie lietu kārtības, tāds nu reiz ir dabas likums. Mazliet mazāk droši nākotnē liek raudzīties reportāžās daži no minētajiem skaitļiem. Nu, nieka 1.26 promiles un tāda ālēšanās – tas nav īsti samērīgi. Pie tā vēl ir jāpiestrādā, un ceru, ka Viesturs Kairišs arī turpmāk darīs visu, lai latvju mūzu kalpu slava Trimpus kalnā nesāktu sūbēt. Citādi – par ko gan rakstīs nākotnes Anšlavi Eglīši un Marisi Vētras?
Bet padomājot mazliet nopietnāk, es šaubos par to publiskās telpas izpratni, kuru šā incidenta sakarā paudis tieslietu eksperts Andrejs Judins. Proti, saskaņā ar viņa sacīto, publiskā vietā atšķirībā no privāta dzīvokļa vai labierīcībām jebkurš var filmēt jebko. Tas tā varētu nebūt. Tā patiesībā ir viena pamatīga diskusija morāles filosofijā, vai cilvēkiem ir tiesības uz privātumu publiskajā telpā. Proti, es gribētu cerēt, ka, ejot pa ielu, mani neviens nenovēro un neizseko, es varu iet turp, kur vēlos un neviens mēnešu garumā nefilmēs manu pārvietošanos. Es varu uz ielas arī satikties ar ko vien vēlos, vai arīdzan, ja nevēlos, nesatikties un nesveicināties. Iedomājieties, jūs stāvat uz ielas un ilgāku laiku sarunājaties ar kādu paziņu. Vai būtu saprātīgi pieņemt, ka šās sarunas gaitā jebkurš var nākt jums klāt, filmēt vai ierakstīt jūsu sarunu tikai tādēļ, ka atrodaties publiskajā telpā? Judins kā jurists droši vien teiktu: jā; ja nevēlaties, lai tas notiek, iesēdieties mašīnā vai ieejiet kādās privātās telpās, kur jūs varat izvairīties no trešo personu uzmanības. Taču tas liekas diezgan problemātiski – vai tiešām šīm trešajām personām ir tiesības filmēt un ierakstīt manu sarunu? Ja jā, tad no kurienes gan nāk šādas dīvainas tiesības? Vai, arīdzan, iedomājieties sekojošu situāciju: jūs ejat pa kādu publisku parku, un savā nodabā kaut ko pie sevis pusbalsī dziedat laba garastāvokļa dēļ, vai pusbalsī lamājaties uzbudinājuma dēļ. Jūs jau sākotnēji pieņemat, ka jūs neviens nedzird – tikai tādēļ jūs dziedat vai lamājaties. Citiem vārdiem, jūs intuitīvi pieņemat, ka saglabājat savu privātumu, kaut arī atrodaties publiskā telpā. Iespējams, ka šāda publiskuma izpratne patiesi iederas jurisprudencē; tomēr tad tā ir diezgan tāla no reālās cilvēku ikdienas. Tam visam varbūt arī nav nekāda tieša sakara ar Kairiša varoņdarbiem – lai gan tas noteikti varētu mazināt manu mīlestību uz Vecrīgu, ja zinu, ka tur no visiem stūriem kāds uz mani lūkojas caur kamerām. Taču tā ir tā pati problēma, ar kuru nokaujas visvisādas zvaigznes, kurām reizēm tīri pamatoti intuitīvi šķiet, ka visādi paparaci fotogrāfi aizskar viņu privātumu publiskajā telpā.
Komentāri (27)
Vējā atraisījies, plīv...
10. jūnijā, plkst. 22:37
Dārgie lasītāji,
es te piedāvāju Jums dažus paraugus valstu karogu interpretācijai, tā teikt, mūsdienīgi aktuālā garā. Vai kādam nav priekšlikumi, kā varētu interpretēt mūsu sarkanbalti sarkanā valsts standarta krāsu salikumu? Padalieties, lūdzu, komentāros savā radošajā ģēnijā!
Attēls labākā kvalitātē:
http://www.reoiv.com/random.asp?img=Meet_The_World_By_Flag.jpg&page=2
(paldies Edgaram)
Komentāri (26)
Kārlis un "Vienotība"
4. jūnijā, plkst. 23:18
Vērojot ažiotāžu ap žurnālista Kārļa Streipa, LTV vadības un apvienības „Vienotība” attiecībām, ir jāsecina, ka pašlaik tās ir beigušās labākajā iespējamajā variantā. Es domāju, ka Streips noteikti ir viens no tiem Latvijas žurnālistiem, ar kuru jebkuram politiskam spiedienam būs ļoti grūti tikt galā. Var piekrist un var nepiekrist viņa viedokļiem un pārdomām par partijām, amatpersonām utt. Brīžiem tur šis tas tiešām var likties drusku par skarbu un vienpusīgu. Taču priecē tas, ka šim cilvēkam ir ļoti grūti aizbāzt muti – gan tādēļ, ka viņš ir labs žurnālistikas profesionālis, gan tādēļ, ka pēc dabas ir diezgan lecīgs, gan tādēļ, ka Latvijā ir visai populārs, gan arī tādēļ, ka, būdams audzis trimdā Amerikā, nav apguvis vietējiem latviešiem labi saprotamo „smalko mājienu” diplomātiju un mūžīgās pielāgošanās mākslu priekšniecības viedoklim.
Taču man ir kāds priekšlikums apvienībai „Vienotība”. Pats Kārlis Streips ir prasījis izņemt savu fotogrāfiju no attiecīgās TV reklāmas. „Vienotībai” vajadzētu šo defektu padarīt par efektu. Proti, attiecīgajā kadrā, kurā ir redzamas Sarmītes Ēlertes un Alvja Hermaņa sejas, uzlikt pāri fonā esošajai Streipa sejai tādu lielu, uzkrītošu melnu kvadrātu, vai vismaz sadalīt šo seju ar lieliem krāsainiem pikseļiem. Tas noteikti atsvaidzinātu šo reklāmu un padarītu to mazāk garlaicīgu. Ļaudis pie TV ekrāniem to ar prieku skatītos un rādītu cits citam: re, zem šitā ir Streips! Viņi pat gaidītu tās parādīšanos ekrānā un sauktu – kur, kur ir tā vieta, kur aizliedza rādīt Streipu!? Citiem vārdiem – tam visam vajag pieiet radoši, īpaši šai priekšvēlēšanu laikā.
Komentāri (21)
Mīklainā dvēsele
28. maijā, plkst. 19:18
Es tikko iemetu aci kādā Krievijas torentu serverī, nolūkā paskatīties, vai tur jau ir pieejama jaunā Mihalkova filma „Saules nogurdinātie – 2”. Es to kādreiz labprāt paskatītos, kad būšu atkal mājās. Negribas darbināt visas šīs „failu apmaiņas sistēmas”, kuras jau nu noteikti nav draugos ar autortiesībām – īpaši jau vēl, atrodoties šajā krastā.
Par pašu Mihalkovu stāsts, manuprāt, ir diezgan bēdīgs un pamācošs. Grozi, kā gribi, bet viņš patiešām ir viens no 20. gadsimta beigu izcilākajiem kinorežisoriem. Man var iebilst, taču šķiet, ka viņš ir un paliek Tarkovska līmeņa režisors, lai gan varbūt mazāk cienīts „avangarda” aprindās. Stāvu un krītu par tādām filmām, kā „Очи чёрние”, „Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm”, vai „Oblomovs”. Arī pirmā „Saules nogurdināto” daļa bija tīri laba. Taču skaidrs, ka Mihalkovs kā persona ir kļuvis atbaidošs ar savu drausmīgo lieluma māniju, šovinismu un sociālu visatļautības apziņu, kura daudzviet Austrumeiropā iet roku rokā ar sabiedrības atzinību. Es atceros, kā šis divmetrīgais ģēnijs kādā preses konferencē iespēra ar zābaku pa seju kādam jaunam cilvēkam, kurš viņam ar kaut ko tur bija metis vai bļāvis, vai kas. Grūti iedomāties, ka šādi varētu rīkoties, teiksim, Kopola vai Venderss. Rietumos ļaudis tomēr turās rāmjos, lai cik vispāratzīta nebūtu viņu ģenialitāte.
Taču mans stāsts ir ne par pašu filmu. Tas ir drīzāk par tās skatītāju. Minētajā torentu serverī ir iespēja pievienot torentam komentārus. Lielākā daļa ļautiņu šajos komentāros svētā sirds skaidrībā „cepas” par to, ka nelietis Mihalkovs esot iztērējis 40 miljonus valsts naudas produktam, kuru lielais vairums neatzīst par labu esam (Es neesmu redzējis šo filmu, iespējams, tā nav diez ko laba. Taču vienlaikus esmu a priori pārliecināts, ka katrs cents tur ir investēts daudz labāk, nekā kaut kādā Graubas un Ēķa šarlatānu gabalā, par kuriem nodokļu maksātājs maksā pie mums). Taču torentu lietotājs ir dziļi sašutis: kā tā var, ārprāts, ārprāts, kā mūs ir apzaguši. Taču situācijas ironija slēpjas apstāklī, ka šī augsti morālā diskusija norisinās cilvēku starpā, kuriem galīgi nekas nav pretī apzagt to pašu Mihalkovu un viņa kreditoru – valsti. Te nu jums ir šī postpadomju mentalitāte – pašiem zagt, vienlaikus vaimanājot, ka tie tur augšā ir visu nozaguši. Turklāt tajā, kā liekas, publika nesaskata nekādu performatīvu pretrunu: ja nezagšu es, nozags cits, turklāt tas vēl pārmetīs tev, ka tu nezodz tikai tādēļ, ka esi jau sazadzies pāri mēram. Turklāt sabiedrības krējuma netīrās rokas ir lielisks iegansts, lai padarītu pašiem savu negodīgumu par sociāli akceptētu parādību. Te nu, pie reizes, arī maza sholija zināma ventspilnieka augstajai popularitātei Latvijas darbaļaužu vidū.
Komentāri (19)
Kājas, krūtis un baltas bikses
26. maijā, plkst. 3:51
Laikam gan būtu jāizsaka līdzjūtība visiem tiem, kas sekoja „Aishas” jeb Aijas Andrejevas iznācienam Eirovīzijas dziesmu konkursā. Es pats šo pasākumu nekad tā īsti neesmu varējis paskatīties; taču tautiešu sarūgtinājums ir un paliek tautiešu sarūgtinājums. Šķiet, Markam Tvenam bija teiciens par pētersīļiem, kurus viņš neēd un negatavo, taču arī nepaļā. Es arī šeit negrasos paļāt Eirovīziju, ja kas.
Tiesa, par šo dziesmu konkursu man nesen iznāca dzirdēt vienu referātu kultūras socioloģijā, kur gāja runa, šķiet, par kādas serbietes (?) uzvaru kādā no pēdējiem gadiem, vai ko tādu. Tas bija interesants piemērs par Rietumeiropas un Austrumeiropas kultūras kodu atšķirībām. Rietumeiropā šo pasākumu lielais vairums publikas uztver kā kiču. Apmēram tāpat, kā kečā, kur visi jau gan zina, ka sists netiek pa īstam, taču skatās vienalga – kā saka, hohmas pēc. Ar Eirovīziju ir līdzīgi. Tā ir tāda kolektīva izākstīšanās, kur ir jācenšas ar apzināti visbanālāko priekšnesumu panākt vispārēju sajūsmu plašās mūzikā nekompetentās darbaļaužu masās. Tas ir apmēram, kā kādā jaungada ballē rīkotā karaokes konkursā, kurš gan ir jautrs un interesants, taču diez vai pelnījis īpaši nopietnu attieksmi, gatavošanos un pārdzīvošanu. Pie mums Austrumeiropā turpretī ir citādi. Šeit to uztver ārkārtīgi nopietni, un patiešām uzskata par kaut kādu augsta ranga dziedoņu sacīksti, no kuras ir atkarīga attiecīgā mākslinieka iekļūšana „šovbiznesa elitē” un vispār, attiecīgās valsts kultūras prestižs. Tā nav tikai Latvijas specifika, kur ziņas no Eirovīzijas ir laikrakstu pirmajās lappusēs. Tā tas ir itin visur bijušajās komunistiskā bloka valstīs.
Vienlaikus, man šķiet, ka atskārsme par šā pasākuma ne pārāk nopietno ievirzi varētu ļaut Latvijai turpmāk gūt labākas sekmes. Pie mums patiesi ļaudis domā, ka šajā konkursā kaut ko izšķir „balss”, laba gaume, profesionāla instrumentalizācija, un tā tālāk. Tas man šķiet diezgan aplami. Šeit vajag kaut ko citu. Proti, traku, krāsainu un enerģisku ākstīšanos, kura nevis vienkārši balansē uz vulgāras banalitātes robežas, bet ir šo robežu jau sen pārkāpusi. Pretējā gadījumā mēs cenšamies spēlēt dambreti tur, kur citi spēlē hokeju.
Komentāri (40)
Gads, blogojot "Satori"
18. maijā, plkst. 5:03
Šomēnes aprit gads, kopš es rakstu blogu portālā „Satori.lv”. Ir pienācis laiks padalīties dažās pārdomās un novērojumos saistībā ar to. Kopumā es uzreiz gribu pateikt, ka skatos uz šo pieredzi pozitīvi, un domāju šo nodarbi arī turpināt. Sākot to rakstīt, es apņēmos literatūras un filosofijas portāla vadībai nerakstīt par politiku, vismaz ne tiešā veidā. Savu iespēju robežās cenšos šo solījumu turēt. Man gan šķiet, ka dažs labs no maniem humanitārajiem līdzblogotājiem laika gaitā ir politizējies krietni vairāk par mani, un man tas nemaz nešķiet slikti.
Vispirms, pats bloga vai emuāra žanrs ir interesants. To laikam latviski oficiāli dēvē par „interneta dienasgrāmatu” – manuprāt, tas ir nepareizi. Vismaz es to nekad neesmu spējis uztvert kā dienasgrāmatu – nedz tādu zem spilvena glabājamu un ļoti privātu dienasgrāmatu, vai tādu publiski ekshibicionisku, kā Žana – Žaka Ruso Confessiones. Es neesmu privātu grēksūdžu piekritējs. Šodien biju tur un tur, ēdu un dzēru to un to, lasīju to un to, runājos ar to un to, jutu iekāri vai naidu pret to un to – labāk jau nu ne. Lai ar vārdiem radītu tādu privātumu, kuru būtu vērts piedāvāt lasīšanai citiem, ir jābūt krietni lielam vārda meistaram. Tam jāspēj šo privātumu padarīt publiskas izteiksmes vērtu – un to noteikti nevar panākt pusstundā pirms gulētiešanas, kad ļaudis visbiežāk raksta blogus. Pretējā gadījumā šīs personiskās atklāsmes ir vai nu tāda verbāla savu kompleksu mocīšana, vai arī slēpta tīksmināšanās par sevi un savu statusu. Tā man vismaz šķiet, lasot vairumu šodienas latviešu „privāto” tekstu – gan ceļojumu aprakstus, gan daudz ko citu.
Es to drīzāk uztveru kā tādu izvērstu ziņojumu dēli: pie tā labi var „piespraust” kādu nejauši prātā ienākušu domu, ar kuru labprāt padalies ar citiem. Protams, ka rakstīšana bloga žanrā prasa zināmas iemaņas un pārslēgšanos no citiem žanriem un iestrādnēm. Vispirms, vismaz es šeit uzreiz rakstu tīrrakstā – ko visbiežāk nedaru nedz savā politiskajā publicistikā, nedz, pasarg Dies’, akadēmiskajā rakstīšanā, kur katram vārdam ir jābūt simtreiz izsvērtam. Blogs turpretī neļauj strādāt tik rūpīgi. Tas iesākumā man ļoti nepatika. Skaidrs, ka rakstošam cilvēkam vajadzētu rakstīt tikai kaut ko tādu, par ko viņš ir pārliecināts un varēs ar drošu sirdi vēl pēc piecdesmit gadiem saukt par „savu” tekstu. Šekspīrs, cik es saprotu, neesot saglabājis pat savas vēstules. Reti kurš nopietns cilvēks izliek publiskai apskatei savas garāmskrejošas piezīmes un uzmetumus. Taču blogotājs to ir spiests darīt – vismaz saskaņā ar to, kā es saprotu šo lomu. Tieši tādēļ jebkurš bloga ieraksts vienmēr ir nepabeigts, nepilnīgs un daudz vairāk kritizējams par citiem, vairāk permanentiem formātiem. No otras puses, tas ir arī zināms treniņš, kurš prasa (vairāk vai mazāk) regulāri piedāvāt lasītājam kaut ko tādu, kas par spīti visiem trūkumiem un steigai tomēr nav pilnīga tufta. Cik nu tas man izdodas, par to spriest jums visiem.
Es vēlos pateikt paldies visiem, kas šo blogu ir lasījuši un izsacījuši savas domas. Vispirms jāpateicas par konstruktīvu kritiku. Mana kompetence ir ierobežota. To īpaši skaidri parāda gadījumi, kad es rakstu par vēstures un sociālās atmiņas problēmām. Šādos gadījumos diezgan bieži iznāk lasīt kompetentus un pamatotus labojumus. Tāpat es priecājos, ja kāds norāda uz manas izteiksmes nepilnībām – kā pēdējā kandžai veltītajā bloga ierakstā par vārdkopas „šis te” lietojumu, un tamlīdzīgi. Es gan neesmu īpašs latviskā normatīvisma piekritējs valodiskās izteiksmes ziņā, taču tas nav iemesls netikt kritizētam. Visas šīs iebildes un iebildumi ir vietā, un es, lai gan aizņemtības dēļ ne vienmēr iesaistos diskusijā, tomēr visbiežāk tos izlasu.
Protams, ir arī citu tipu komentētāji. Es dažkārt savos bloga ierakstos pieskaros mūsu izpratnei par morāli un tās lomu mūsdienu sabiedrībā. Es palieku pie savas tēzes, ka visas mūsu tiesiskās, estētiskās, juridiskās, izglītības un citas problēmas nav atrisināmas ar moralizēšanas palīdzību, kā to bieži iedomājas daudzi mūsu Latvijas „dvēseļu pavēlnieki”, intelektuāļi. Morāle ļoti ir stipras zāles, kuras nevajag lietot bez jēgas. Tad tās vienkārši notrulina sociālo organismu, un neļauj mums adekvāti risināt politiskas problēmas ar politiskiem līdzekļiem, ekonomiskas problēmas ar ekonomiskiem līdzekļiem, tiesiskas problēmas ar tiesiskiem līdzekļiem, un tamlīdzīgi. Taču viena daļa no mana bloga lasītājiem ar savām replikām apliecina spītīgu turēšanos pie pārliecības par moralizēšanas vareno ietekmi. „To nu gan es no tā Ījaba negaidīju!”, „Es gan biju par to Ījabu labākās domās”, „Kā nav kauna kaut ko tādu rakstīt” – un tā tālāk. Man ir ļoti žēl, taču baidos, ka jau sen vairs neesmu tajā maigajā vecumā, kad šāda publiska kaunināšana mani vēl kaut kā iespaidoja.
Tad, protams, ir arī anonīmie ķēzītāji. Es pilnīgi saprotu kolēģi Sedlenieku, kurš šo „komentētāju” dēļ vairs vispār neļauj komentēt savas replikas. Tas gan viņam vienlaikus liedz arī jebkādas atgriezeniskās saites iespējas ar lasītāju, un tā ir diezgan augsta cena, kuru es vismaz pagaidām neesmu gatavs maksāt. Protams, Satori šādu ķēzītāju nav daudz, salīdzinot ar Delfiem, Apollo, Tvnet utt. Tas priecē. Taču pats par sevi šādu „komentāru” īpatsvars liek aizdomāties, kādi ļaudis vispār apdzīvo Latviju. Mans minējums ir diezgan skarbs. Spriežot pēc šiem anonīmajiem pienesumiem (manā adresē „vislabākais” ir bijis – „atkal tas resnais žīds Ījabs”), Latvijā ir daudz cilvēku ar ļoti smagām pašrealizācijas problēmām, kuri šās problēmas pauž interneta komentāros par visām iespējamām tēmām. Ir patiesi grūti saprast, kādēļ cilvēks veselā prātā veltīs savu laiku un piepūli tādas personas anonīmai nolamāšanai, kuru viņš uzskata par pēdējo cūku un atkritumu. Vai tad nekā cita dzīvē vairs nav ko darīt? Iespējams, ka šie anonīmie ķēzītāji paši domājas šādi ietekmējam sabiedrisko domu. Taču realitātē tā ir izmisīga cīņa ar saviem mazvērtības kompleksiem, kuru īsteni bezcerīgu padara bailes no sava īstā vārda un identitātes atklāšanas. Protams, žēlums šeit gan būtu visatbilstošākā reakcija. Taču skaidrs, ka šāda publika sastāda nopietnu riska faktoru jebkurai sabiedrībai dažādos veidos - sākot no dzimumnoziegumiem līdz pat gatavībai balsot par jebkuru autoritāru populistu.
Pie šās grupas gluži nepieder vairums to komentētāju, kuri labprāt mani vaino „latviešu interešu nodevībā” un „kosmopolītismā”. To nu gan es uztveru krietni nopietnāk par anonīmajām ķengām. Ja nacionālisms nozīmē iestāšanos par latviešu valodu un kultūru kā nozīmīgām vērtībām Latvijas valstī, es esmu gatavs pastrīdēties, kurš no mums ir lielāks nacionālists – es vai visi tie urrāpatrioti, kuru nacionālisms reti iet tālāk par primitīvu krievu nīšanu. Es gan pieņemu, ka visu mūsu uzskati par latviešu tautas perspektīvām šodienas pasaulē ir diezgan atšķirīgi. Taču nedomāju, ka šiem ļaudīm būtu monopols uz latvietību tāpat, kā Ļedjajevam nav monopola uz kristietību. Es viennozīmīgi esmu par latvisku Latviju, kurā ielās skan latviešu valoda, kur cilvēki kopj latvisku kultūru un ir lepni uz savu piederību tai. Taču šādai Latvijai mūsdienās ir jābūt ne tikai latviskai, bet arī modernai, eiropeiskai, demokrātiskai un pārtikušai – nevis kaut kādai izdomātai vīzijai, nevis Putina/Medvedjeva Krievijas analogam, nevis jau sen pagātnē grimušajai Ulmaņa diktatūrai. Pretējā gadījumā mūsu augsti vērtētais latviskums kļūs par sinonīmu atpalicībai, stagnācijai, korupcijai – visbeidzot, iznīcībai. Šis process jau diemžēl ir iesācies. Parunājiet ar tiem, kas Latviju šodien pamet vai grasās pamest tuvākajā laikā. Ne jau no Latvijas krievvalodīgajiem viņi bēg uz Īriju, bet gan no noteiktas „latviskuma” izpratnes un tās konsekvencēm. Latviskā identitāte ir jāmodernizē; tā ir jāpadara atbilstoša mūsdienu pasaulei. Latvietis šodien nedrīkst būt tikai zemnieks, kas danco tautastērpā Brīvdabas muzejā. Viņam ir jābūt modernam, konkurētspējīgam, mūsdienīgi izglītotam un demokrātiskam cilvēkam. Viens no maniem „varoņiem”, vācbaltu demokrāts Pauls Šīmanis vēl 1907. gadā teica saviem baltiešu tautasbrāļiem: „Mums jākļūst moderniem, ja gribam palikt vāci”. Viņā neviens ilgu laiku neklausījās, ievērojama daļa vācbaltu mēģināja dzīvot pagātnē, rezultātā šī kopiena pārstāja eksistēt visai pazemojošā veidā. Taču tas neliedz šodien aicināt: „Mums jākļūst moderniem, ja gribam palikt latvieši.”
Spriežot pēc bloga komentāriem, „nacionālajā jautājumā” mani kritiķi iedalās divās grupās. Pirmā no tām ir patriotiski noskaņoti latvieši, kuri baidās no pasaules. Viņiem pasaule un Eiropa ir tikai drauds latviskajai identitātei, viņiem dikti patīk visādas sazvērestības teorijas par „globalizāciju”, „Sorosu”, „liberālismu” un tamlīdzīgi. Šie ļaudis varbūt grib labu. Taču viņus vada mazliet aplams priekšstats par to, kā darbojas mūsdienu pasaule – iespējams, pieredzes trūkuma dēļ. Tā ir interesanta parādība: neviens, kurš daudz maz pazīst rietumu pasauli, nedomā, ka šī pasaule vēl kaut ko sliktu Latvijai vai latviskajai identitātei. Uz to biežāk uzraujas cilvēki bez pieredzes un izpratnes par rietumu sabiedrību, un tie, protams, arī tiek efektīvi manipulēti no dažādu vietējo politikāņu puses. Otrā grupa turpretī ir bezcerīga. Tie ir pārliecināti staļinisti, kuri ir veiksmīgi nomainījuši marksismu ļeņinismu pret etnisku šovinismu, un turpina stāstīt, ka viņi, lūk, esot tie „īstie” latviskuma aizstāvji. Tie ir mūsu čaušesku un mūsu miloševiči. Es negrasos iznomāt savu latvietību šādiem ļaudīm, un viņu pārmetumiem „kosmopolītismā” manās ausīs ir pilnīgi tukša skaņa.
Visbeidzot, man ir jāsarūgtina visi tie komentētāji, kas saskata „satori.lv” blogotājos kādu konsolidētu grupu ar vienotu pasaules uzskatu un interesēm. Šī te paranoja jau ir vērojama ārpus virtuālās vides, izplatot mīklainas runas par „satori grupu”, „liberāļiem”, kuri izplatot „bīstami kreisas” idejas un grasoties sacelties pret visu saprātīgo, labo un mūžīgo. Man žēl, bet tā diemžēl ir pilnīga tufta. Ja mani atmiņa neviļ, ar Robertu Ķīli es esmu runājis vienreiz mūžā. Ar Klāvu Sedlenieku, Paulu Bankovski, Ilmāru Šlāpinu un Arni Balčus – vispār nekad. Es saprotu, ka nav labi sagraut cilvēkos romantisku pārliecību par kādas slepenas biedrības pastāvēšanu – īpaši šodien, kad populārajā kultūrā atkal ir nākuši modē templieši un masoni. Taču tādas nu tās lietas ir. Tādēļ piedodiet, ja varat.
Komentāri (23)
Brīvību ļurļakam!
16. maijā, plkst. 3:54
Prese ziņo, ka Brocēnos mūsu varonīgā policija ir ar visu likuma bardzību vērsusies pret cilvēku, kurš mājās ir glabājis 300 gramus pašbrūvētā alkohola. Šim cilvēkam, turklāt vēl invalīdam, tagad esot jāmaksā 250 latu sods. Es nezinu, kā jūs, bet mani šis gadījums satrauc ne mazāk par Neo arestu un Ilzes Naglas dzīvokļa kratīšanu. Labi, ļurļaka meklēšanai nebija izsniegts orderis ar tiesneša parakstu. Arī Aleksejs Loskutovs nepieteicās šo cilvēku aizstāvēt. Taču arī tā, manuprāt, ir pilnīgi nejēdzīga jaukšanās cilvēka privātajā dzīvē, kurai nav vietas brīvā sabiedrībā.
Vispirms, pieaudzis cilvēks pēc manas saprašanas drīkst lietot iešķīgi jebko, kas viņam ienāk prātā. Kāda mana klasesbiedra tēvs Gorbačova „sausā likuma” laikā, piemēram, dzēra petroleju. Es nekad neesmu dzēris un negrasos dzert petroleju, taču kādēļ gan lai kādam nevarētu būt šāda gaume? Cilvēki dara ļoti daudz dīvainas lietas – kas tur valstij par jaukšanos? Varētu būt, ka valstij, pēkšņi ir apsāpējusies sirds par cilvēku veselību un viņu lietoto dzērienu kvalitāti. Taču tad mani pārsteidz piesiešanās nevainīgam ļurļakam. Vispirms, labs ļurļaks nešaubīgi ir krietni mazāk kaitīgs par kontrabandas spirtu. Pēdējā tirdzniecības vietas ir visiem labi zināmas, taču tās, redz, mūsu varonīgajai mentūrai pat prātā nenāk aiztikt. Labāk ir piesieties par 300 gramiem pašbrūvētā.
Otrkārt, nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem šie te varas pārstāvji nosaka to, ka šis te šķidrums ir tas pats „pašbrūvētais”, par kuru pienākas sods. Teiksim, Vācijā jebkurā lielveikalā ir nopērkami visi šie Jelineka firmas ražotie „Obstbrandi”, „Apfelbrandi” un sļivovicas, kuras pēc garšas kvalitātēm un sastāva nu neko daudz neatšķiras no mūsu pašu tautiskās „dzimtenītes”. Tad uz kāda pamata šī te ekspertīze strādā? Vai varbūt viņi paļaujas uz pašu policijas darbinieku trenētajām garšas kārpiņām, kuras ilgstošas pieredzes rezultātā spēj uztvert visniecīgākās ļurļaka garšas nianses? Nē, nē, kur nu. Mūsu cildenie varas pārstāvji taču noteikti lieto vienīgi veikalā pirktu nacionālo „LB” degvīnu ar visu akcīzes marku – un arī tikai un vienīgi tad, ja nākamajā dienā nav jābūt darbā. Paliek silti ap sirdi no apziņas, ka tevi apsargā tik krietni, pašaizliedzīgi un profesionāli policijas darbinieki.
Visbeidzot, rodas iespaids, ka minētā „likumpārkāpuma” cēlonis ir tas, ka „ļaunprātīgais kandžas glabātājs” ir bijis neaizsargāts un nav spirinājies pretī. Tāda nu ir tā mūsu varas daba – uzbrukt nepriviliģētajiem, bet paniski baidīties no jebkura, kurš tai var kaut ko pateikt pretī.
Vispār, lai mainītu dīvaino likuma normu par kandžas glabāšanas kriminalizāciju, es ieteiktu pilsoniskās nepakļaušanās akciju masveida kandžas tecināšanas veidā. Īsti patīkams tas process nav, taču taisnīgumam ir jāstāv pāri visam. Turklāt tuvojas nākamā ziema, un no gāzes atkarīgajā Latvijas republikā atkal ceļas apkures cenas. To vajadzētu kompensēt ar to iekšējo siltumu, kura mums visiem tik ļoti pietrūkst.
Komentāri (18)
Briti, grieķi un politika kā spēle
13. maijā, plkst. 6:09
Spriežot pēc Latvijas interneta vidē notiekošā, mūsu lasošā, rakstošā un domājošā publika ir diezgan aktīvi sekojusi līdzi Lielbritānijas vēlēšanām, kā arī citkārt neierastajam koalīcijas veidošanas procesam. Tas ir interesanti. Kopumā britu tēls latviešu apziņā būtu pelnījis kādu pamatīgāku pētījumu. Kad par SAB priekšnieku savulaik tika apstiprināts Kažociņš, Egils Zirnis „Dienā” tika rakstījis, ka tie „angļi”, no kuriem mūsu vecvecāki gaidīja Staļina savaldīšanu un Latvijas atbrīvošanu 1944.-45. gadā, pēc neatkarības atgūšanas ir beidzot ieradušies šā britu armijas virsnieka veidolā. Kurš no mums gan nav dzirdējis arī kādu padsmitnieku pēc pirmā Londonas apmeklējuma aizgūtnēm stāstām, ka „TĀ NU GAN ir pilsēta; kas tur kaut kāda s**a Rīga”? Tam visam patiesībā ir darīšana ar imperiālismu. Ne jau velti Londona (tāpat kā Parīze, Sanktpēterburga un Vīne) ir tik dižena un aizgrābjoša. Uz turieni brauca kolonizēto zemju elites, kuras bija jāsavaldzina un kurām bija jāļauj justies piederīgām metropoles varenajai kultūrai – līdzīgi, kā Kaupo Romā. Tā ir tā imperiālisma loģika. Šodien vienīgā nelaime ir tā, ka briti mūs kolonizēt netaisās, pat Commonwealth’ā mūs neuzņems. Paliksim tādi kolonizēti bez metropoles.
Man nav nekāda stingra viedokļa par toriju un libdemu valdību. Ir diezgan pagrūti iedomāties, kādas radikālas atšķirības no leiboristiem tur vispār būtu iespējamas, ņemot vērā milzīgo publisko deficītu un visu citu. Skaidrs vienīgi ir tas, ka tie noteikti nebūs nekādi īpašie eirooptimisti. Ne velti toriji pagājušogad izstājās no Eiropas Tautas partijas, jo tā, lūk, neesot pietiekoši eiroskeptiska. Latvijai tas nekas labs nav. Turklāt viņiem vēl šodien ir rokās lielais arguments par britu „gudro” neiestāšanos monetārajā savienībā, kura šobrīd grieķu dēļ stipri šūpojās. Sak’, mēs kārtējo reizi izrādījāmies gudrāki.
Taču mani visā šajā procesā mazliet piesaistīja kāda cita lieta, proti, dažas publiskās komunikācijas nianses. To, ka visi šie zēni britu politikā ir ar „Oksbridžas” grādiem, labi trenētām smadzenēm un jau šūpulī ieliktu elites pašapziņu, ir skaidra lieta, par kuru nav vērts te muti dzesināt. Salīdzināt viņus ar latviešiem būtu apmēram tas pats, kas salīdzināt no lūžņiem darinātu velosipēdu ar Ferrari Gran Turismo. Kad Gordons Brauns atzina savu zaudējumu uzrunā pie Dauningstrītas 10, viņš bija ārkārtīgi cieņas pilns, lietišķs un mierīgs. To bija patīkami skatīties. Un tas atsauca atmiņā kādu teorētisku perspektīvu. Amerikāņu pēckara politikas zinātnē ir tāds klasiķis Gabriels Almonds, kura rakstā „Salīdzinošās politiskās sistēmas” ir pausta sekojoša atziņa. Angloamerikāniskajā tradīcijā politika tradicionāli tiek uzskatīta par „spēli”. Mēs labi zinām, ka dažādas spēles metaforas ir ārkārtīgi izplatītas arī veidā, kā runājam par politiku – „noteikumi”, „raundi”, „vinnētāji” un tamlīdzīgi. Citiem vārdiem, tas rada priekšstatu, ka politika ir stratēģiska nodarbe, kurā, spēlējot pēc kopīgām kārtulām, viens kaut ko iegūst, otrs kaut ko zaudē, taču pēc laika spēle tiek atkārtota un nākamajā raundā iznākums var būt pavisam cits. Brauns, Kamerons un Klegs lieliski parādīja, ko nozīmē ar godu spēlēt spēli – ar cieņu pret pretinieku, respektējot to, ka abām pusēm būs jāpiedalās arī nākamajā mačā. Politikas zinātnē diezgan plaši tiek lietota pat tāda „spēļu teorija” (Game theory), kura gan sākotnēji nāk no ekonomikas. Taču viedais Almonds pilnīgi pareizi norāda, ka ne jau visur politika ir šāda spēle. Brauns un leiboristu ministri tuvākajā nākotnē mierīgi sēdēs parlamentā, kritizēs valdību, baudīs publicitāti un gatavosies nākamajām vēlēšanām. Nevienam no viņiem nestāv priekšā nekādas milzīgas eksistenciālas problēmas, tādēļ to visu var uztvert kā spēli. Taču Latvijā politika nav nekāda „spēle”, un ar to tā arī atšķiras no britu politikas. Tur, piedošanu, neievēlēšanas gadījumā vesels bars partijai lojālu un nekam citam nederīgu piestrēbēju zaudēs darbu; tur neievēlēšanas gadījumā valsts pasūtījumu trūkuma dēļ aizies pa burbuli partijas sponsoru uzņēmumi ; tur neievēlēšanas gadījumā vienu otru ietekmīgu papiņu ieliks cietumā ar visu konfiskāciju. Tik nopietnas lietas nevar uztvert kā spēli. Tādēļ arī politika Latvijā netiek uztverta kā spēle, un arī noteikumi netiek uztverti kā noteikumi.
Komentāri (21)
Tautietis ar pasi
7. maijā, plkst. 7:43
Nezinu, cik daudzi 9. maija gaidās ir pamanījuši kādu citu vēsti no mūsu likteņa lemtās, lielās kaimiņvalsts. Proti, Krievijas konstitucionālā tiesa ir pielēmusi, ka ailes „tautība” neesamība Krievijas iekšējās pasēs atbilst konstitūcijai. Par to viņi tur jau strīdējās kopš 2004. gada, un nu lietai ir pielikts punkts. Saskaņā ar tiesas argumentāciju, tās vai citas tautības klātbūtne nekādā veidā neietekmē pilsonības statusu un pases saņemšanas iespējas.
Es brīnišķīgi zinu, ka Krievija nav nekāda tiesiskā valsts, ka tāpat tur notiek diskriminācija daudzās un dažādās jomās, un tā tālāk. Taču ne par to ir stāsts. Es gribētu mazliet padalīties savās virspusējās zināšanās par šo slaveno „5. aili”, kura ir veiksmīgi atceļojusi arī līdz jaunajām sarkanajām Latvijas pasēm. Vispirms, nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka PSRS ignorēja tautības jautājumus vai etniskās politikas jomā nodarbojās ar vienlaidus asimilāciju un rusifikāciju. Tālu no tā – iespējams, PSRS ņēma tautības jautājumus krietni nopietnāk par jebkuru citu pasaules valsti. Ne velti Staļins vēl Ļeņina laika boļševiku partijā atbildēja tieši par tautības (национальность) jautājumiem. Arī runas par to, ka PSRS gribēja visus rusificēt, ir stipri pārspīlētas - ja patiešām grib asimilēt, tad nedala valsti tautību republikās, tad valstiski neuztur kultūras, mākslas un zinātnes dzīvi nacionālajās valodās, tad neļauj vietējām nacionālajām elitēm taisīt karjeru savā republikā un savā valodā, un tamlīdzīgi. Savukārt, lai saprastu, kas notiek ar etniskajām attiecībām postpadomju telpā pēc šās impērijas sabrukuma, ir nepieciešams mazliet atcerēties šo īpatno iekārtojumu, kura ir atceļojusi arī līdz šodienas Latvijas pasēm.
Vispirms, PSRS pēc Otrā pasaules kara bija vienīgā valsts pasaulē, kur tautība bija ierakstīta pasē un ārkārtīgi stingri kodificēta. Tādas ailes kā „tautība” padomju laikā nebija pat nevienas citas sociālististiskās valsts pasē – pat it kā federatīvās Dienvidslāvijas ne. PSRS katram cilvēkam bija obligāti jābūt kaut kādai tautībai, kuru noteica pēc vecāku tautības, kuru nevarēja mainīt, un kurai bija ārkārtīgi stingra administratīva regulācija. Atcerēsimies priekšrocības „nacionālajiem” kadriem augstskolās, noteiktos augstos valsts un partijas amatos, profesijās un tā tālāk. Turklāt nekādas „padomju cilvēka” tautības nebija, un tādu veidot arī nebija tuvākajā nākotnē paredzēts. Tas viss tad arī radīja priekšstatu, ka cilvēku tautība ir kaut kas bez maz vai ģenētisks, nemainīgs, turklāt vienlaikus administratīvi relevants.
Taču šis princips, saskaņā ar kuru PSRS tautība bija dziļi individuāla, nonāca pretrunā ar citu šās lielvalsts etnopolitikas principu – proti, etnofederālajām republikām (Latvijas PSR, Krievijas PFSR, Azerbaidžānas PSR utt.), kuras formāli bija latviešu, krievu, azerbaidžāņu republikas – un tā tālāk līdz pat autonomajām republikām (kā Čečenija – Ingušija) un autonomajiem apgabaliem (kā ebreju autonomais apgabals tālajos austrumos Birobidžānā). Šādas republikas, kurās „pamatnācija” baudīja noteiktas privilēģijas (pirmkārt, kultūras un izglītības jomās), bija veidotas kā kvazi-nacionālās valstis – ar saviem „parlamentiem”, „administrācijām”, ar savu pašas kompartiju, savām augstskolām un tā tālāk. Reāli nekādas politiskas pašnoteikšanās tur, protams, nebija – taču Latvijas PSR padomju laikā bija latviešu republika, jo tajā iznāca laikraksti latviešu valodā, līdz zināmam līmenim varēja iegūt izglītību latviešu valodā, „nacionālais kadrs” (kaut Krievijā dzimis) vienmēr bija partijas pirmais sekretārs. Krievu tautībai, protams, bija impērisks statuss – krieviski bija jārunā visiem, turklāt „nacionālajās” republikās krieviem bija noteikts kultūras autonomijas statuss – te bija krievu (bet ne lietuviešu vai kazahu) skolas, krievu teātri, krievu laikraksti utt. Vienlaikus pašas republikas bija „it kā” nacionālas valstis, kurās „it kā” pamatnācijām piemita pašnoteikšanās tiesības.
Tomēr abi šie principi savā būtībā ir pretrunīgi – individuāla, nemainīga un administratīvi kodificēta piederība, no vienas puses, un etnoteritoriālās republikas, kuras it kā „pieder” noteiktai nacionalitātei, no otras. Šo abu principu konflikti tad arī nosaka etniskās attiecības pēc PSRS sabrukuma. Tāpat, kā padomju laikā neviens negaidīja, ka dzīvošana, teiksim, Gruzijas PSR padarīs krievu par gruzīni (tā tas varētu notikt Rietumeiropas politiskā nacionālisma skatījumā), tā arī šodien latvieši lāga nespēj pieņemt, ka Latvijas teritorijā dzīvojošie krievi varētu būt kaut kā piederīgi šai republikai (gan ne vairs padomju sociālistiskajai, bet teritoriālā un administratīvā ziņā gandrīz tai pašai). Latvijā ieceļojušie krievi jeb krievvalodīgie kā postimperiālā minoritāte turpretī vienīgi ar grūtībām saprot, ka runāt tikai krievu valodā un turēties pie pēcpadomju krievu kultūras nav nekāda universāli akceptēta norma un pašsaprotama lieta visā bijušās PSRS teritorijā.
Nu re, aizmuldējos gandrīz līdz 9. maijam. Taču, ja atgriežamies pie tautības rakstīšanas pasē, mēs patiešām varam leģitīmi vaicāt: kura valsts šodien ir sovjetiskāka – Latvija vai Krievija?
Komentāri (16)
Pirmais maijs
2. maijā, plkst. 2:28
Šodien kā pie Pirmā maija būtu jāpiemin tos daudzos Latvijas iedzīvotājus, kuri 20. gadsimta sākumā nolika savas galvas demokrātijas un taisnīguma vārdā – proti, agrīnos latviešu sociāldemokrātus. Protams, šodienas pasaulē viņu pienesumu vēsturei aizēno padomju impērijas nodibināšana un „īsā 20. gadsimta” (1917-1991) nežēlības. Taču šie ļaudis bija gatavi daudz ko upurēt sociālās emancipācijas vārdā, un tādēļ ir pelnījuši godināšanu. Turklāt tas, par ko šie ļaudis cīnījās, šodienas situācijā nebūt nav zaudējis savu asumu. Kas vainas šai vārsmai?
Ne cars, ne varoņi, ne dievi,
Mums jaunus laikus nenesīs,
Vien pašu rokas, pašu spēki,
Lems laimi, važas saskaldīs!
Starp citu, dārgo lasītāj, no kurienes šīs rindas?
Komentāri (8)
Brīvais balsojums latviešu gaumē
28. aprīlī, plkst. 19:55
Joprojām notiekošās runas par un ap ģenerālprokurora Jāņa Maizīša neievēlēšanu, protams, uzdzen grūtsirdību un bezcerību pašas par sevi. Taču es ieteiktu papildus ieklausīties kādā niansē, proti, kad mūsu partiju baroni runā par t.s. „brīvo” balsojumu. Cik varam noprast, „brīvais” balsojums Maizīša gāzējiem ir tad, kad visi frakcijas deputāti īpaši neaizdomājas un „brīvi” balso saskaņā ar sava saimnieka ģenerālo līniju, kurš pats tādējādi var izvairīties no tiešas atbildes par savas apsaimniekotās partijas nostāju. Tas skaidri izriet arī no daža laba naudasmaisa pēdējā laika aktivitātēm. Abi AŠ faktiski saka: ziniet, iepriekš mēs visi balsojām pret Maizīti, blēdījāmies un neteicām, ka tā darīsim. Otrajā reizē mēs turpretī balsosim pret un darīsim to pilnīgi atklāti. Tas jums arī ir tas „brīvais” balsojums.
Tas tikai lieku parāda zināmas nianses Latvijas elitē valdošajos priekšstatos par brīvību. Brīvība ir tad, kad slepeni seko fīreram; nebrīvība ir tad, ja fīreram seko publiski un atklāti. Iespēja, ka varētu fīreram nesekot un domāt pats ar savu galvu, vispār netiek apspriesta. Šajā ziņā patiesi uzmācas tāda piedauzīga doma, ka nespēja domāt ar savu galvu un pieņemt patstāvīgus lēmumus ir obligāts priekšnoteikums karjerai dažās labās partijās. Tur „brīvais” balsojums nozīmē iespēju tāpat jau verdziski padevīgām viduvējībām lieku reizi brīvprātīgi paust savu neierobežoto lojalitāti un uzticību partijas ģenerālajai līnijai. Un tieši šīs partijas līdz šim Latvijā ir uzvarējušas, un, pēc visām pazīmēm spriežot, turpinās uzvarēt.