Skolnieks

  • (3)

    2012. gada 23. aprīlī, plkst. 23:18

    piemēram, es varētu paņemt
    savu balvu
    par īpašiem nopelniem kinomākslā
    un pasniegt tev
    par to
    ka tev izdevās
    diezgan ciešamas brokastis, zaķīt

    un rīt mēs kopā aizbrauktu
    pie tiem kinoakadēmijas snobiem
    parādītu viņiem
    ka arī vienkāršs
    olu kultenis
    reizēm ir zelta vērtē

  • Karsti sveicieni (1)

    2012. gada 2. janvārī, plkst. 14:43

    Trolejbusā jaunais publicists man pastāstīja šādu anekdoti:

    Bārā sēž krievs, amerikānis, vācietis un māsas Rutkēvičas.
    Krievs dzer vodku, amerikānis dzer kokakolu, vācietis - alu, bet māsas Rutkēvičas dzer kopā.

    Es "uz sitiena" nevarēju izdomāt anekdoti, tāpēc pastāstīju par to, kā sagaidīju Jauno gadu. Un sapratu, ka arī sagaidīju kopā. Kopā tu neesi viens, kopā ir spēks, un droši vien te es vēl varētu izvilkt no Kaupera mutes līdzīgus vārdus, kad viņš tos izkliedz, nostājies pret milzīgu pūli.
    Priecīgu gadu visiem.

  • Kā smejies (2)

    2011. gada 12. aprīlī, plkst. 16:33

    Rakstīt kļūst aizvien grūtāk, un vienu brīdi vispār šķita, ka tas viss ir pamiris uz mūžiem, bet tad, izrādās, var arī rakstīt, piemēram, par to, kāpēc ir grūti rakstīt, un rezultātā var iegūt vairākas rindkopas, par kuru lietderīgumu gan varētu šaubīties. Vai arī var kaut ko pateikt par sīkiem gadījumiem, kas mani pārsteidz. Un tas nav tikai paģiru rītos. Tādas mazas epizodes, kurās "atslēga" ir kāda darba kolēģa pateikta frāze, kura vēl galvā vairākas minūtes pēc izskanēšanas skan, skan, skan; nezinu, laikam intonācijas vai kādu citu nokrāsu dēļ. Vai arī, kad skatos bildītes internetā, senu filmu plakātus, uz kuriem ir uzraksti "Nebijusi spriedze!" un "Filmas "..." režisora jaunākais darbs", un tad tur, amerikāņu komiksu estētikas burtu ķēdīšu ieskauti, stāv divi tēli - sieviete ar šausmu grimasi sejā un vīrietis ar platmali galvā. Un aiz viņiem ir laternas stabs, un tieši šis stabs ir tā izliecies, un tas met ēnu uz ietves, un tad es burtiski iztēlojos, ka es esmu tur, 50. gadu vidū. Gan jau vēl ir kas līdzīgs, bet šobrīd neatceros. Aizvēršu actiņas un gulēšu.

  • (1)

    2010. gada 16. janvārī, plkst. 2:00

    Klusajām meitenēm tie darbi padevās ātrāk, viņas nekavējās sarunās par tukšiem niekiem, un skolotājs arī uzslavēja par centību un apņēmību paveikt iesākto šodien nevis rīt vai vispār pēc brīvdienām. Redzēju pa logu dažas kautrīgās, kas bija piespiedušās viena pie otras, redzēju arī vienu no skaļajām, kura zīmīgi cilpoja ap frēzi, ik pa laikam nošķaudoties un pamājot skolotājam, kad tas ar pētošu skatu apstaigāja darba telpu, ik pa brīdim savākdams liekās vai deformētās detaļas mazā maisiņā. Visi puikas bija ārā, bet ne visi skatījās pa logu, daži bija pārāk īsi, citi - tuvredzīgi. Bet darba telpā viņus nelaida, lai arī kā viņi dīca pie durvīm un centās dežuranti aplaimot ar komplimentiem vai dažkārt pat ar saldumiem un kafiju. Pēc nodarbības mēs varēsim doties telpā, bet tad jau sievišķie radījumi būs pazuduši - izklīduši pa citām skolas telpām. Mēs vēl neesam uzzinājuši, kur starpbrīžos slēpjas klusās meitenes, ja reiz ne kafejnīcā, ne rotaļlaukumā viņu nav. Patrepēs slapstās tikai izspūruši un pēc tabakas smaržojoši zēni, knēveļi, salašņas. Man gan patika arī viena skaļā, es centos izrādīt uzmanību sporta nodarbībā. Bet, ziniet, ir tik grūti satikties un parunāt, ja zēniem ir futbols, bet skuķiem - aerobika. Zinu vismaz divas, kurām izlaiduma ballītē došu bučas. Nopietni.

  • (7)

    2010. gada 8. janvārī, plkst. 13:42

    Tu vari būt šaušalīgākais intelektuālis un izsmalcinātākais, nopietnākais snobs, bet, ja tu pamani uz ielas mazu takstīti (sunīti), tu tik un tā atveries bērnišķīgā smaidā.
    Tu vari būt pārliecinošākais un koptākais takstītis pilsētā, bet, ja tev blakus nostājas tas šaušalīgais snobs-intelektuālis, tu zaudē, jo tu neproti rakstīt un diskutēt "Teātra bārā", bet tikai luncini asti un skaties ar slapjām acīm uz desu.
    (Bet intelektuālis skatās ar slapjām acīm uz Prustu?)

  • (4)

    2009. gada 16. decembrī, plkst. 19:03

    Artis Svece nolēma aiziet uz interneta salonu, jo līdz vilciena atiešanai vēl bija laiks, un ēst arī negribējās, tāpēc viņš negāja uz kafejnīcu. Arī uz fakultāti viņš negāja, jo viņš no tās nesen jau bija izgājis. Ņemot vērā to, ka ārā bija ļoti vēss, nu tik vēss, ka aizsalst logi, viņš, ieskatoties interneta salonā logā, neredzēja, vai ir kāds brīvs dators, jo arī interneta salona logi, līdzīgi citiem logiem, tik aukstā laikā mēdz aizsalt. Protams, mēdz būt izņēmumi, taču Artis Svece zināja, ka pirmajā reizē trāpīties uzreiz uz izņēmumu ir maza iespējamība. Taču varbūt bija pavisam citādi. Viņš bija apskatījis tikai viena interneta salona logus, tāpēc nevarēja būt drošs par to, vai izņēmums ir interneta salons ar aizsalušiem logiem vai ar neaizsalušiem logiem. Līdzīgi viņš padomāja arī par fakultātes logiem. Iegājis interneta salonā, Artis Svece ātri novērtēja situāciju, un, ieraudzījis brīvu datoru ar numuru "6", viņš salona administratoram samaksāja, lai varētu pavadīt pusstundu pie tā. Viņš lēnām atvirzīja krēslu nost no galda, uz kura stāvēja dators, saprotams, tāpēc, lai varētu uz šī krēsla apsēsties. Kad viņš apsēdās uz krēsla, tad saprata, ka dators nu atrodas pārāk tālu no viņa, jo pats taču bija krēslu atbīdījis. Nācās piecelties kājās, piebīdīt krēslu atpakaļ pie galda un tad apsēsties vēlreiz. Viņš aptaustīja krēslu no visām pusēm un secināja, ka šis nav krēsls ar sviru, ar kuru var regulēt krēsla augstumu. Krēslam, protams, nebija arī ritentiņu, jo citādi viņš to no galda nebūtu bīdījis, bet gan ripinājis. Uz galda, kā jau tika noskaidrots iepriekš, atradās dators ar numuru "6", līdzīgi, kā uz citiem galdiem atradās datori ar pavisam citiem numuriem. Artis Svece aizdomājās, vai numuri ir vienīgā šo ārēji vizuāli līdzīgo datoru atšķirības zīme, un aizdomājās arī par to, kādu jēdzienisko slodzi nes numurs "6". Datora monitors atradās uz galda virsmas, tāpat tur bija arī viena klaviatūra un viena pele. Artis Svece aizdomājās par to, cik daudz pirkstu nospiedumu laika gaitā varētu būt sakrājušies uz klaviatūras taustiņiem, kā arī uz peles taustiņiem. Noteikti pie dažiem klaviatūras taustiņiem pirksti ir piespiedušies vairāk nekā pie citiem taustiņiem, un tad Artis Svece domāja par to, cik bieži katrs latīņu alfabēta burts latviešu valodā tiek izmantots, tādējādi apmēram apjēdzot, cik bieži katrs no taustiņiem varētu tikt nospiests klaviatūras ekspluatācijas laikā. Uzmetot skatu jauniešiem, kuri pie blakus datoriem spēlēja datorspēles un spēļu laikā regulāri izmantoja tikai dažus taustiņus, Artim Svecem nojuka visi rēķini. Tad viņš blakus datora peles paliktnītim ieraudzīja zīmuli. Zīmulis bija gandrīz nelietots, izskatījās svaigi uzasināts, nenodilis un ļoti, ļoti skaists. Tik skaists, ka Artis Svece jau to gribēja ielikt sev kabatā, bet tad padomāja, ka varbūt kāds to ir aizmirsis, un varētu nākt tam pakaļ tieši šobrīd. Tad būtu ļoti neglīta sajūta, saprata Artis. "Man noteikti vaicās, vai es neesmu redzējis melnu, jaunu, vēl nenobružātu zīmuli", Artis domāja, "Un tad es teikšu, ka neesmu redzējis, bet jutīšu, kā šis zīmulis manu melu laikā gruzd man kabatā". Tāpēc Artis nolēma zīmuli kabatā nelikt, bet atstāja uz galda un sāka darboties ar datoru. Tomēr darbošanās īsti nevedās, jo zīmulis pēc Arta aiziešanas no interneta salona paliks uz galda, un, iespējams, kāds cits cilvēks to bez sirdsapziņas pārmetumiem žigli iemetīs kabatā, turklāt spēs melot bez sarkšanas un bez zīmuļa gruzdēšanas kabatā. Bet, ja nu īstais zīmuļa īpašnieks par zīmuli ir aizmirsis? Vai tad to drīkstēs paņemt kāds cits un lietot kā savu? "Tad jau tikpat labi arī es varu paņemt šo zīmuli, bet kā gan es zināšu, vai īpašnieks par to ir aizmirsis, vai arī tas viņam nav vajadzīgs? Varbūt vispareizāk būtu atgriezt zīmuli zīmuļu ražošanas rūpnīcā? Vai par rūpnieciski ražotu zīmuli joprojām ir atbildīgs tā radītājs - rūpnīca? Varbūt viņiem ir pieredze ar pazaudētiem zīmuļiem..." Artis bija tik ļoti aizdomājies, ka aizmirsa izlasīt savu e-pastu un aizmirsa apskatīt informāciju par Darvinam veltīto konferenci. Turklāt beidzās arī interneta izmantošanas laiks, tāpēc Artim bija žigli jāizlemj, ko iesākt ar zīmuli. Visbeidzot viņš nolēma to atstāt interneta salona administratoram, piekodinot, lai viņš to glabājot nedēļu, un pēc nedēļas Artis nāks uz interneta salonu apvaicāties, vai ir atradies īpašnieks; ja īpašnieks nebūs atradies, tad Artis zīmuli nogādās rūpnīcā, kurā tas ticis izgatavots (rūpnīcas nosaukums bija zeltītiem burtiem iespiests uz vienas no zīmuļa skaldnēm).
    Artis atbīdīja krēslu, piecēlās un piegāja pie salona administratora:
    - Es pie datora atradu zīmuli, kuru kāds ir aizmirsis, tāpēc vēlos to uz kādu laiciņu atstāt pie jums - gadījumā, ja nu uzrodas tā īpašnieks. Ja pēc nedēļas nebūs uzradies, tad es to paņemšu un nogādāšu rūpnīcā, kurā tas ticis gatavots.
    Administrators brīdi padomāja, tad pacēla zīmuli, aplūkoja to un sacīja:
    - Skaists zīmulis, gandrīz nelietots. Melns, skaists, skaists zīmululis. Pie kura datora Jūs to atradāt?"
    - "Pie sestā".
    - "Ā, atkal pie sestā, patiešām savādi. Ziniet, pēdējā mēneša laikā pie šī datora atrastas neskaitāmas lietas. Un ne jau tikai tādi sīkumi kā zīmuļi, nē, cienītais. Mēs pat esam salonā iekārtojuši nelielu ekspozīciju ar atrastajām lietām. Protams, pārtikas produktus mēs neglabājam ilgi, tiem īpašniekus mēs gaidām, vadoties pēc šo produktu realizācijas termiņa beigu datuma. Bet citas mantas turpinām pieskatīt, ziniet. Cik nu mūsu spēkos. Telpa jau gan kļūst par šauru, mjā. Bet zīmulim vieta vēl atradīsies, dodiet, lūdzu, jā. Jūs esat ļoti vērīgs, paldies Jums par to. Citi neliktos ne zinis par kaut kādu zīmuli, ai, jā, bet, redziet, pilnas dzērienu pudeles, guļammaisus, fēnus, traukus viņi gan pamana. Daži ir mēģinājuši tos iznest, neko pat nepasakot mums, nemaz nerunājot par šo priekšmetu nodošanu mums. Cik nekrietni. Diemžēl mums nav īpaša darbinieka, kas nepārtraukti kontrolētu to, ko cilvēki mēģina iznest no mūsu salona. Bet es gan ļoti rūpīgi cenšos vērot to cilvēku uzvedību, kas apsēžas pie sestā datora. Arī Jūs es vēroju, jāteic, jutu, jutu, ka Jūsos notiek iekšēja cīņa. Uz brīdi, jāteic, pat biju pārliecināts, ka zīmuli ieslidināsiet sev kabatā, jā gan. Ziniet, bet tad uz brīdi ir tāda sajūta, tāda neērta sajūta, kad šķiet, ka nozagtā lieta kabatā sāk...
    - "...gruzdēt" - Artis Sveica pabeidza teikumu.
    - "Mjā... Bet skaists, skaists zīmulis, piekrītat? Ļoti skaists."
    - "Un gandrīz nelietots."

  • (4)

    2009. gada 3. decembrī, plkst. 19:44

    Ziniet, braucu ar mammu viņas dzeltenajā "vabolītē", viss kā nākas - noteikumi ievēroti tika, es biju piesprādzējies, grauzu sāļos salmiņus un skatījos pa logu uz citām mammām. Vienai no tādām, pusmūža sievietei, bet glītai bez gala, pie katras rokas bērns, katram bērnam katrā brīvajā rokā - maza paciņa ar ēdienu. Mutes viņiem taukainas, kājas - zābakos, runcis - zābakos, tfu, nē, tas parasts minka uz stūra. Vienvārdsakot, pie luksafora piebraucām ar "vabolīti", es ar tiem salmiņiem, skatos uz bērniem caur automašīnas logu, kamēr stāvam; viens no viņiem atņirgtiem zobiem man ar savu skatienu atbild, bet māmiņa runā ar otru, sarunu, protams, nedzirdu, bet izskatās, ka sarāj par to, ka rāvies pāri ielai pie sarkanā signāla. Bet mums tad bija zaļais signāls, un mēs ar māmiņu aizbraucām pāri Vanšu tiltam, un mēs ļoti steidzāmies, jo man ir dzimšanas diena, un ciemos atnāks puse no manas klases.

  • (5)

    2009. gada 1. novembrī, plkst. 22:18

    smieklīgs tu biji, Kārli
    kad Draudzīgā aicinājuma vārdā mums
    grāmatu kaudzēm apaugušajiem
    lūdzies kādu mazumiņu no šiem
    glītajiem sējumiem uz galda
    pasviest skolām,
    un tu smaidīji, klapēji plaukstas
    kad mazās un bižainās tev
    pirms kara ziedu klēpjus bēra
    un nekrāsotās lūpas
    gar rugājiem novilka ātri
    dažas no viņām nošāvās
    pēc tavas radiorunas, vecīt
    es zinu

  • (7)

    2009. gada 28. oktobrī, plkst. 12:49

    mirušais pjatigorskis nekad neuzzinās,
    ka karogs gandrīz ir apgriezts
    viņš nesaņems e-pastus, zvanus vai draudzīgas dunkas
    ja zinātu, skumtu varbūt
    mēs, latviešu literārspēki,
    kad būtu, ko rādīt, vestu uz stendiem citviet
    un kārtotu grāmatas, mēnešrakstus
    un brošūras zinātniskas
    par valodas analīzi
    un nacionālsociālismu

  • (3)

    2009. gada 12. oktobrī, plkst. 19:45

    mēs kokā nodibinājām valsti
    un pasniedzām viens otram sārtu ābolu
    bērni dažkārt tā dara
    kad vēl nav prātā
    būt tam pirmajam klasē
    kas novilcis meitenei biksītes
    mammai jau arī
    daudz labāk patīk
    ja puikas ēd
    svaigus augļus
    brauc ar riteni, mācās
    un laikus apmeklē frizieri






  • Turpmāk ierakstu par pornogrāfiju nebūs (2)

    2009. gada 30. martā, plkst. 16:17

    Nevarētu teikt, ka mēs dzīvojam nabadzīgi vai mežā (apzināti izvēloties pazust no nomācošās tehnoloģiju smagmes), taču man neskaidru iemeslu dēļ vecāki internetu pieslēdza tikai pavisam nesen. Neesmu viņiem jautājis, vai tas ir tāpēc, ka tikai tagad viņi ir droši par manu morālo briedumu, paļaujoties uz to, ka nu esmu pietiekami vecs, lai visādas virtuālajā vidē atrodamās "šausmas un perversijas" vairs neradītu būtiskus triecienus manā attīstībā, vai arī tam ir citi iemesli. Lai nu kā - nesen tētis pie svētdienas brokastu galda man uzjautāja: "Klau, tu negribi to internetu?" Es, protams, neatteicu. Nav bijis tā, ka interneta trūkuma dēļ esmu raudājis gaužas asaras, tomēr labāk taču iepazīšanās sludinājumus ir skatīt mājās pie tējas krūzes nevis starpbrīdī ieskriet skolas bibliotēkā un tad kautrīgi skatīties apkārt, vai kāds blakussēdētājs neblenž tavā ekrānā. Lai arī mani interesē jaunkundzes, tomēr godīgi jāsaka, ka visu savu internetā pavadīto laiku nenotriecu tukšās un varbūt cerīgās sarunās ar savām potenciālajām draudzenēm, bet arī bieži lasu dažādu diskusiju portālus, intelektuāļu blogus, kā arī stāstiņus un tenkas. Lai gan no literatūras neko daudz nesaprotu, tomēr portāls "1/4 Satori" man ir kļuvis tuvs. Nezinu, kā to izskaidrot; droši vien tur liela loma ir ne tik daudz šeit publicētajiem tekstiem, bet drīzāk pie tiem publicētajiem komentāriem. Bieži iztēlojos, it kā es pats būtu atsevišķu komentāru autors. Un tad es sapratu, ka varētu tāds arī būt. Kā jau teicu, ar literatūru un grāmatām draudzējos maz, tomēr, ja man šeit iepatiksies, apsolu sev (un citiem) vairāk interesēties par tendencēm un aktualitātēm. Esmu jau sācis lasīt recenzijas par grāmatām un, cerams, pēc laika manī radīsies dzinulis kādu no tām skolas bibliotēkā paņemt un iemīļot.
    Bet, atgriežoties pie tēmas par interneta pieslēgumu, nākas jums pavēstīt, ka mana noturība pret jau pieminētajām "šausmām un perversijām" bija pavisam īslaicīga - viena no pirmajām aktivitātēm, ko veicu, bija amatieru pornogrāfijas videoklipiņu lejuplādēšana, izmantojot pazīstamo failu lejuplādes programmu. Aizliegtais pornogrāfijas auglis laika gaitā ir zaudējis savu sulīgumu. Vissulīgākais un tāpēc kārdinošākais tas bija tajās satraucošajās pēcpusdienās, kad pēc stundām klasesbiedrs Kaspars mani uzaicināja ciemos uz savu dzīvokli, lai parādītu kādu fragmentu no pornofilmas, kuras viņa tētim bija DVD formātā.Protams, šos diskus nebija grūti atrast, jo no bērniem dzīvoklī kaut ko noslēpt ir teju neiespējami. Ap trijiem pēcpusdienā ne Kaspara tētis, ne mamma vēl nebija mājās; bija tikai viņa vecmāmiņa, kura parasti blakusistabā lasīja avīzes vai lāpīja zeķes, tāpēc mums bija jāuzvedas klusi - skaņu Kaspars nekad negrieza līdz galam. Turklāt ik pa brīdim filmas skatīšanās laikā viņš aši pavērās uz durvju pusi, lai pārliecinātos, ka vecmāmiņa tajās nestāv ar sašutumā ieplestām acīm. Neatceros, vai mēs kādreiz būtu noskatījušies visu filmu - kā jau teicu, parasti tie bija tikai fragmenti, un varbūt tieši tāpēc vienmēr palika tā sajūta, kas liek gaidīt un gribēt vēl, cerībā pārējos puzles gabaliņos no kopainas iegūt citu reizi. Līdzīgi kā tajā jociņā par vilciena pasažieri, kurš blakus sēdošajai dāmai maksā par katru reizi, kurā viņa savus bruncīšus pavelk arvien augstāk virs ceļa, beigās cerot ieraudzīt visu kailo kāju. Bet tagad man ir, kā saka, visi ceļi vaļā. Tāpēc, kad biju internetā lejuplādējis lērumu dažādas kvalitātes pornogrāfiskos video, nolēmu vairākas naktis veltīt tam, lai uzzinātu to pašu, ko citi mani klasesbiedri jau zina sen, un rastu sirdsmieru. Jāteic, ka mani ļoti iepriecināja izskaidrojošie, plašie videofailu nosaukumi, tādējādi uzreiz bija skaidrs, kas katrā no tiem būs redzams un, ja arī kādi šajos nosaukumos minētie vārdi man bija jauni un nezināmi, skaidrojumu tiem aši uzgāju tīmeklī. Tātad, tas bija arī izglītojoši. Pašā skatīšanās sākumā patiešām atkal sajutos kā Kaspara dzīvoklī, pat vēl labāk, jo nebija jābaidās, ka Kaspars filmu varētu pārtraukt vai arī vienkārši sēdēt blakus un nervozēt, baidoties, ka ātrāk no darba pārnākušie vecāki varētu pieķert šādā nepatīkamā brīdī. Mani vecāki jau gulēja, turklāt es drošības labad biju arī aizlēdzis savas istabas durvis, kā arī visas nepiedienīgās skaņas klausījos, izmantojot pie datora pieslēgtās austiņas. Kā jau teicu, seansa sākums bija patiešām uzbudinošs un intriģējošs. Guvu gan pārsteigumus, gan atklāsmes par cilvēku uzdrīkstēšanos un robežu pārkāpšanu. Pirmā nakts bija karsta, otrā arī bija OK, taču pēc tam, atkal "iemetot" Windows Media pleijerī kārtējo video, parādījās skepsīte - "nu, ko tad VĒL es ieraudzīšu?" Mēģināju saprast, kāpēc man vairs nav interesanti. Un izdomāju, ka tas nav tik daudz oriģinālu sižeta trūkumu dēļ, bet tāpēc, ka filmiņu dalībnieki (ja tā viņus var saukt), jo īpaši sievietes, pārāk uzskatāmi (pārsvarā mineta veikšanas laikā) ik pa brīdim ieblenž kamerā, tādējādi atņemot visu kino piedzīvojuma maģiju. Pat dokumentālajā kino tā darīt nav diez ko smuki, nemaz nerunājot par spēlfilmām. Tā ir tik nejauka pielaizīšanās skatītājam, ka pati īstā laizīšanās vairs nenotur interesi. Saglabāju dažus video skumjajiem rudens (vasaras/ziemas/pavasara) vakariem, pārējās izdzēsu, un jaunas vairs "nekačāšu". Vakar pieslēdzos "Skype" un savu bēdu izklāstīju Kristīnei no paralēlklases. Viņa teica, ka šādas filmas viņu neinteresē, viņa tādas nav redzējusi un neko negrib par tām zināt. Šorīt angļu valodas stundā ar zēniem viņu ķircinājām, uzdodot jautājumu "Vai pusdienlaikā gribi kunilingu?" un uz viņas mācību grāmatas vāka uzrakstot "Es mīlu savu vulvu". Nudien, pavisam īsā laikā internets mani ir padarījis par rupekli - piedauzības kuras vēstulēs iepazīšanās portālos rakstu meitenēm nu ir arī pārcēlušās uz reālo skolas dzīvi. Par laimi, arī šajā portālā atradu dažus literārus tekstiņus ar neķītrībām, un tas patīkami nomierināja.