Rubrika: Lasītāju blogi
Can’t buy my love
12. martā, plkst. 13:29
Tā vien šķiet, ka Kanta filozofijai Latvijā ir toksiska iedarbība. Komentāros, kas veltīti universitātes filozofijas fakultātes 2. kursa studentu rosībai, apšaubot dažu mācību spēku godīgumu, anonīmie Kanta filozofijas speciālisti izmanto ad hominem argumentus, prasti lamājas un vēl prastāk melo. Melošana vispār, šķiet, kļuvusi par pastāvīgu Kanta pētniecības apakšnozari. It kā nepietiktu ar jau gadu desmitiem kultivētajiem meliem, ka tulkotājs Rolavs nav bijis nekāds filozofs, tagad kāda Dr. phil. Ineta Kivle atklātā vēstulē bez sirdsapziņas pārmetumiem var paziņot: “Apvainojumi par plaģiātismu Kanta tulkojumu gadījumā nedarbojas. Jaunākie Kanta tulkojumi, kas paveikti pēdējo gadu laikā, atšķiras no gadsimta sākuma tulkojumiem. Cik man ir zināms, Praktiskā prāta kritika, Mūžīgu mieru, Spriestspējas kritika nav tulkoti latviešu valodā līdz prof. Riharda Kūļa un prof. Igora Šuvajeva tulkojumiem.”
Lai pārliecinātos, ka Kivles kundzes zināšanai ir robežas, pietiek vien ielūkoties Nacionālās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu nodaļā vai aizstaigāt līdz Akadēmiskajai bibliotēkai un pašķirstīt Rolava fondā esošos manuskriptus. [Oto (Ata) Rolava bibliogrāfiju ar dokumentu norādēm reiz jau tepat portālā publicēju]
Godīgi sakot, tieši šāda attieksme pret kāda cilvēka mūža garumā paveikto, ir vienīgais iemesls, kāpēc es tajā visā esmu iepiņķējies. Un nevis tas, ka mani ārkārtīgi interesētu latviešu mūsdienu filozofi vai viņu paveiktais.
Komentāri (49)
Kuģītis
11. martā, plkst. 11:29
Nezinu, varbūt arī jums aizvakar gadījās būt Daugavas malā. Man gadījās pat vairākkārt. Jau pirmajā reizē, braucot pa krastmalu un iegriežoties Statoil benzīntankā, es pamanīju kuģīti. Tas bija tāds mazs, melns, netīrs un neglīts velkonītis, par kādu eksistenci es jau sen biju aizmirsis, jo šķiet, ka šādiem kuģīšiem vajadzētu būt nonākušiem tajos pašos medību laukos, kur mājo pontonu tilts pār Daugavu un pāri sniegiem un lediem plūstoša sīvi skābena akmeņogļu dūmu smaka. Lai gan var jau būt, ka kuģītis tik mazs, melns un neglīts man izskatījās tikai tāpēc, ka Daugavas ledus vēl arvien bija gluds, balts un biezs. Tieši ar šo ledu tas kuģītis arī cīnījās. Iespējams, kādam bija ienācis prātā, ka ledus jāsalauž, lai vienreiz izbeigtu to cilvēku staigāšanu pāri upei. Varbūt bija kāds cits iemesls. Un tā nu kuģītis lauza. Precīzāk gan būtu sacīt - cīnījās, jo tā ātrums un svars bija krietni par mazu. Kādu gabaliņu atkāpies, tas izmisīgi triecās pret vēl nesalauzto ledu, taču ikreiz to nevis salauza, bet vispirms ar purnu uzsēdās ledum virsū. Lai izlauztu pavisam maz, kuģītim vajadzēja kāpties atpakaļ un sēsties uz ledus pa vairākiem lāgiem. Vēlreiz braucu pa krastmalu pēc stundām trim. Kuģītis vēl vienmēr bija turpat, pavirzījies uz vanšu tilta pusi varbūt par metriem simts. Un turpināja tādā pat garā muļļāties. Droši vien tā arī pagāja visa diena. Kaut kas jau beigu galā arī tika izlauzts. Darbs bija padarīts. Nu tāds latviešu darbs.
Komentāri (11)
Par brīvību
6. martā, plkst. 18:04
Pasakā kaķis ar viltu izmānīja sunim brīvības grāmatu un kopš tā laika varēja dusēt uz mūrīša, neko daudz nedarīdams. Latviešiem, šķiet, brīvības grāmatu nebūtu pat jāizmāna - gan jau atdotu paši.
To, ka latviešiem vajag, lai kāds ne vien laukos dzīvotu, bet nodarbotos arī ar lauksaimniecību, mēs būtu tā kā noskaidrojuši. Tāpat ir skaidrs, ka lai šo plānu īstenotu, pilsētā dzīvojošie latvieši ir ar mieru maksāt. Vai arī viņiem ir jābūt ar mieru, jo citādi viņus neuzskatīs par īstiem latviešiem. Tas viss ir skaidrs. Neskaidri vienīgi ir iemesli, kāpēc vajag, kāpēc ir ar mieru vai kāpēc būtu jābūt ar mieru, jo skaidru atbilžu vietā es līdz šim esmu dzirdējis vai nu pret šāda jautājuma uzdevēju vērstu lamāšanos, apgalvojumus, ka tas ir pašsaprotami u.tml. Labi, lai nu paliek.
Līdzīgi kā pret lauku dzīves nepieciešamību, arī pret brīvības un neatkarības nepieciešamību, - nu tādā vispārīgā nozīmē, protams, un ja vien runa nav par tik kutelīgām tēmām kā seksuālā dzīve, - latviešiem pārsvarā droši vien nav nekas iebilstams. Varbūt nu jau vairs ne gluži pastalās, tomēr brīvs taču grib būt ikviens, vai ne? Izrādās, ka nav tik vienkārši.
SKDS veiktā aptaujā izdibināts, ka no 1014 aptaujātiem Latvijas iedzīvotājiem tikai kādi 10 procenti jeb desmitā daļa pilnībā noliedz iespēju, ka varētu labprātīgi atteikties no kādām līdz šim baudītām brīvībām vai tiesībām, ja vien tas solītu tūlītēju materiālās labklājības pieaugumu. Būtībā tas nozīmē, ka lielākajai daļai aptaujāto nebūtu principiālu iebildumu, ja arī Latvijā tiktu iedibināta tāda “regulēta demokrātija” kā Singapūrā vai Ķīnā.
Interesanti, no kurām brīvībām un tiesībām būtu gatavi atteikties Jūs, dārgie lasītāji?
Komentāri (21)
Filozofijas fakultātes studenti raksta vēstuli turku sultānam
2. martā, plkst. 15:28
Šķiet, LU Vēstures un filozofijas fakultātē sākuši rosīties arī tie, kas no tā visa kaut ko varbūt arī saprot.
Vismaz nevarēs vairs izmantot tādus argumentus, kā: "Bankovskis no filozofijas neko nesaprot" (taisnība) un "Bankovskim pret Kūli (vai Kūļiem) ir vēsturiska nepatika, jo viņš, vēl studēdams filozofijas fakultātē, kaut ko tur Kūļa vadībā nav spējis vai izdarījis" (meli).
Protams, tagad varēs teikt, ka es vai kāds cits šiem studentiem maksāju (vai esmu piespiedis tik garus tekstus sacerēt ar varu).
Te publiskās studentu vēstules teksts:
Komentāri (11)
Normāls tirdziņš
2. martā, plkst. 11:59
Pirms kāda laiciņa Klāvs Sedlenieks savā blogā pukojās par kūkotavām, un tā nu ir tiesa – šķiet, tieši krīzes apstākļos gandrīz ik Rīgas kvartālā uzņēmīgi un droši vien bez līdzšinējās nodarbošanās palikuši ļaudis beidzot ir ķērušies pie sava privāta veikaliņa atvēršanas. Kaut kādas grūti izprotamas vienprātības iespaidā – varbūt tās ir idejas, kas lido gaisā? - izrādās, ka ārkārtīgi daudzu cilvēku kvēlākais sapnis jau gadiem ir bijis tieši savas konditorijas, kūku ceptuves vai bulciņu darbnīcas atvēršana. Nemaz nerunājot par nolaišanos līdz Sedlenieka iekārotās baltmaizes cepšanai, kaut kādu iemeslu dēļ nav vērojama arī kolektīva raušanās jebkādu citu ēdamlietu – kaut vai sviestmaižu – tirdzniecības jomā.
Līdzīga nozare ir tā dēvētā lietišķā māksla. Nezinu, vai jums pēdējā laikā ir laimējies nonākt kādā labdarības, ekoloģiskajā, daiļamata vai jebkādā citā tirdziņā, taču būtu grūti nepamanīt vēl kādu latviešu krīzes tautsaimniecības iezīmi. Ja nav vēlēšanās pievērsties kūku un smalkmaizīšu cepšanai, viena no populārākajām alternatīvām ir... kaut kādu nebūt “rotas lietu” darināšana. Šādi tirdziņi parasti ir pilni ar visdažādāko materiālu, formu un izmēra ķimbuļiem un štruntiem, kas savā nelietderībā un apšaubāmajā glītumā bieži vien var sacensties vienīgi ar rūpnieciski štancētajiem Rīgas suvenīriem.
Pa radio kādā bezdarbam veltītā raidījumā nesen tika uzklausīti klausītāju viedokļi. Runa bija par bezdarbniekiem pieejamiem profesionālās apmācības kursiem. Zvanīja sašutusi klausītāja un šķendējās, ka vēlējusies apmeklēt kosmetologu kursus, taču izrādījies, ka rindā uz šiem kursiem pirms viņas jau pierakstījušies 300 citi par kosmetologiem izmācīties griboši bezdarbnieki. Var jau būt, ka neko nesaprotu no skaistumkopšanas, taču man šķita, ka sašutumam vajadzētu būt nevis par potenciāli ilgo gaidīšanu, līdz pienāks kosmetoloģijas apgūšanas laiks, bet gan par faktu, ka tik liels skaits bezdarbnieku grasās aizpildīt līdz šim, ācīmredzot, pilnīgi tukšo šī aroda nišu. Radio dzirdētā saruna atgādināja 90. gadus, kad ikviens vidusskolnieks, kas īsti nezināja, kur tālāk mācīties un ko tālāk darīt, beigu galā aizgāja uz kādu vairāk vai mazāk akreditētu augstskolu studēt “psiholoģiju”. Cik atceros, viens no argumentiem bija tāds, ka “psihe jau ir visiem”.
Par šo visu aizdomājos, komentāros tepat pie mana bloga ierakstiem lasot, ka Latvijas lauku iedzīvotāju nākotnes iespējas noteikti varētu būt “ekoloģiskas pārtikas ražošana” un “tūrisms”. Kaut kas šajās vīzijās atgādina smalkmaizīšu ceptuves un 300 kosmetologus. Vispirms jau nav skaidrs, kāpēc 20 gadu laikā nekādu plaši zināmu sasniegumu šajās jomās nav bijis.
Tūrisms ir labi. Taču paskatoties kaut vai Lauku ceļotāja programmā piedāvāto, jāsāk nopietni šaubīties, vai iztēlotais tūrists būs gatavs maksāt neadekvātu cenu par naktsmītni, kuras interjers ir kaut kāds padomju somu pirts un pornofilmu dekorācijas krustojums, ja par tādu pašu vai pat krietni mazāku naudu var uz brīdi apmesties patīkamākā klimatā, piemēram, Dienvidfrancijā.
Arī ekoloģiskā pārtika ir labi. Taču nav nekāds noslēpums, ka it visur tā tomēr ir dārgāka prece, nekā parastā, neekoloģiskā un rūpnieciski ražotā. Bieži vien dārguma attiecība ir pat tāda, ka to miera vējos var uzskatīt nevis par ikdienā lietojamu pārtikas preci, bet geznuma produktu. Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju pirktspēju, diezin vai ir lielas cerības, ka pilsoņi spējā apzinīgumā sāks atbalstīt vietējo ražotāju dārgos ekoloģiskos produktus un vairs nepirks lētos lietuviešu izstrādājumus. Kas tad vēl atliek? Mēģināt eksportēt? Vai izlikties ražojam ekoloģiskus produktus no ievestām apšaubāmas kvalitātes izejvielām, kas, kā šķiet, jau sāk kļūt par modes lietu? Manuprāt, ar abām šīm jomām – tūrismu un ekoloģiju, - ir tieši tāpat kā ar tām kūkām, psiholoģiju vai kosmetoloģiju. Vai slaveno Latvijas nokiju, kas tā arī nav izgudrota, taču jau tagad visiem dāvājusi tik daudz patīkamu brīžu un sirdi sildošu cerību.
Komentāri (6)
Savs kaktiņš II
26. februārī, plkst. 19:32
Nav, ko liegties, iepriekšējais laukiem veltītais ieraksts, kurā citstarp izmetu domu, ka varbūt prātīgāk visiem lauciniekiem būtu nopirkt vienvirziena biļeti uz pilsētu, nevis sēdēt pilsētniekiem uz kakla, bija provokācija, ar kuru cerēju izraisīt noteiktu reakciju. Un izdevās ar' – lasītāju komentāros dabūju dzirdēt gan par savu snobismu, gan pat tēlainus izrēķināšanās draudus: “Šī raxta dēļ jūtos tev parādā (vienu kārtīgu dūres belzienu prāta apgaismībai) un centīšos šo parādu nokārtot.”
Paldies visiem komentāru autoriem, kas lieku reizi apliecināja, ka lauki atšķirībā no kura katra cita temata Latvijā ir kaut kas līdzīgs nelaiķim – par tiem vai nu vienīgi labu, vai labāk vispār neko.
Diemžēl neatbildēts tā arī palika jautājums pa to, vai pilsētnieki ir gatavi (un vai viņiem vajadzētu izjust pienākumu) maksāt par to, ka dzīve laukos kļūst ja ne “kvalitatīvāka”, tad vismaz ciešamāka, un kādu motīvu dēļ viņiem tas būtu jādara.
Un nevajag pārprast – man nekas nav iebilstams pret uzņēmīgiem cilvēkiem, kas bez dotācijām – vienalga vai nu no valsts budžeta vai pircēju maciņa – spēj un prot ražot ar Lietuvas, Polijas, Argentīnas u.c. produktiem konkurētspējīgu un droši vien ekoloģiski tīrāku, garšīgāku u.tml. produkciju, un tādējādi nodrošināt pārticību gan sev, gan saviem darbiniekiem.
Cita lieta, ka pat šādi uzņēmēji, kā šķiet, Latvijā nav labi diezgan. Palūk, ir, piemēram, laikam jau veiksmīgs lauksaimniecības uzņēmums, gatavs eksportēt savu produkciju, taču daudziem tas ir kā dadzis acīs, jo lopiņus kauj atbilstoši produkta pircēju prasībām, kas laikam ir pretrunā ar latviešu animisma tradīcijām.
Taču pat šādi reti veiksmes stāsti, - ja vien tie tādi izrādīsies arī ilgtermiņā, - nekādi nepalīdz izprast, ko iesākt pārējiem, tiem, kas dzīvo vietās, kas savu eksistenci velk, visticamāk, no līdzekļiem, ko nodrošina aizmāršības vai neizdarības dēļ tur vēl arvien piedeklarējušos pilsētnieku iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Turpināt ieguldīt šādos pasākumos naudu, protams, var patriotisku, estētisku vai jebkādu citu apsvērumu dēļ, taču būtu jātiek skaidrībā, kādi tad šie apsvērumi ir.
Savā ziņā tas ir līdzīgi kā ar sociālā nodokļa maksājumiem. Spītējot tam, ka ir absolūti naivi ticēt, ka mūsu vecumdienās šie maksājumi būs pārvērtušies prāvās pensijās, mēs turpinām šo nodokli maksāt, izliekoties nemanām, ka ar šiem maksājumiem tā līdz ar nagiem izdodas piepildīt tikai patreizējo sociālo budžetu, bet brīdī, kad pensijas vecums pienāks mums, ņemot vērā līdzšinējās demogrāfijas tendences, valstī vairs nebūs pietiekams daudzums mums līdzīgi pašaizliedzīgu cilvēku un līdz ar to nebūs jau mums arī nekādu pensiju.
Komentāri (24)
Pievilcības noslēpumi
22. februārī, plkst. 11:57
Angļu avīzes The Guardian grāmatu nodaļā divos apjomīgos turpinājumos [1 ; 2] nesen tika publicēti vairāk vai mazāk pazīstamu rakstnieku “prozas rakstīšanas likumi”. Kaut gan runa bija par daiļprozu, manuprāt, liela daļa pieminēto likumu, principu un pieņēmumu varētu būt vērā ņemami arī jebkura cita teksta autoriem. Aptaujātajiem rakstniekiem bija lūgts nosaukt desmit likumus. Daži to bija ievērojuši, citi iztikuši tikai ar dažiem.
No visa raibā, plašā un bieži vien pretrunīgā dažādu autoru sniegto ieteikumu klāsta mēģināju atlasīt desmit tādus, kas jēdzīgi, noderīgi vai vienkārši jautri šķita arī man. Te būs:
1. Dialogu atainošanai nekad nelietojiet citu darbības vārdu kā vienīgi “teica”. Tiešā runa pieder varonim; darbības vārds ir rakstnieka iejaukšanās. “Teica” ir krietni mazāk uzbāzīgs nekā “norūca”, “noelsās”, “brīdināja”, “meloja”. (Elmors Leonards)
2. Savaldiet savas izsaukuma zīmes. Jums nav atļauts vairāk par divām trim uz 100 000 vārdiem. (Elmors Leonards)
3. Lasiet skaļi paši sev priekšā, jo tikai tā var pārliecināties, vai ar teikumu ritmu viss ir kārtībā (prozas ritms bieži vien mēdz būt pārāk sarežģīts, lai to vienkārši izdomātu galvā) (Daiana Athila)
4. Izdomājiet darbam nosaukumu, cik ātri vien iespējams. (Rodijs Doils)
5. Beidziet ikdienas rakstīšanu brīdī, kad vēl arvien gribas turpināt. (Helēna Danmora)
6. Ikreiz turiet pa rokai vairākas idejas. Ja izvēle ir starp grāmatas rakstīšanu un nekā nedarīšanu, es vienmēr izvēlēšos pēdējo. (Džefs Daiers)
7. Izvairieties no kliķēm, biedrībām un grupējumiem. (Zadija Smita)
8. Negaidi iedvesmu. Visa noslēpums ir disciplīna. (Estere Freida)
9. Nelūkojieties atpakaļ, iekams neesat ticis līdz manuskripta beigām. (Vils Selfs)
10. Pārtrauciet lasīt prozu – tie tāpat ir meli, un tur nav nekā tāda, ko jūs jau nezinātu. (Vils Selfs)
Komentāri (7)
Par diendusu
19. februārī, plkst. 14:26
Es zinu, ir cilvēki, kas spēj aizmigt jebkurā diennakts stundā un gandrīz jebkādā pozā. Es tāds neesmu un, piemēram, par gulēšanu pusdienlaikā man no bērnības pārsvarā ir visai nepatīkamas atmiņas. Viena no pirmajām bērnības atmiņām vispār ir saistīta ar šo bezjēdzīgo gulēšanu – mamma ir apņēmības pilna mani nolikt gulēt, bet es slēpjos aiz verandas durvīm. Jau vēlāk bērnudārzā gulēšana pusdienlaikā parasti nozīmēja bezgalgaru un garlaicīgu nīkšanu gultā, kamēr auklītes turpat netālu dzēra kafiju, no šķīvīša kā tādu kūku ar karotīti ēda eskimo saldējumu un tomēr bija pietiekami modras, lai norādītu, ka “rokas jātur virs segas, citādi būs jāsauc ārsts”. Kaut cik interesantāks šis nejēdzīgi pavadītais laiks kļuva vienīgi reizēs, kad auklītēm bija “metodiskā sapulce”, lai ko tas arī nozīmētu, un mēs palikām vieni bez uzraudzības un sākās mētāšanās ar spilveniem un ālēšanās.
Tomēr ir dažas izņēmuma reizes, kad par aizmigšanu gaišā dienas laikā ir saglabājušās patīkamas un savā ziņā vilinošas atmiņas. Pirms pāris dienām, sajutis kaut kādas slimības tuvošanos, iedzēru vienas no tām zālēm “ar miega efektu” un aizmigu. Pamodos ap četriem krēslainā istabā un kādu brīdi pavadīju neizpratnē, vai ir vakars vai rīts, diena vai nakts. Un atcerējos līdzīgu pamošanos bērnībā. Biju nogulējis krietni ilgi, jo bija jau pavisam tumšs. Blakus istabā dega gaisma, un tāpat kā tagad, es brīdi pavadīju neizpratnē. Tad sadzirdēju vecāku balsis un sapratu, ka ir jau vakars, turklāt tik vēls, ka tēvs jau ir atgriezies no darba. Bet kad piecēlos, izrādījās, ka viņš ne vien atgriezies no darba, bet atvedis jaunu galdu. Galdu viņi ar manu brāli jau bija paguvuši saskrūvēt, un tur nu tas stāvēja istabas vidū. Kādu citu reizi tas nebija galds, bet mazas skārda mašīnītes, ko es nez kāpēc saucu par gonkām. Vai gumijas lācītis ar nenovelkamu mugursomu. Acīmredzot kopš tā laika šāda pamošanās vēlu pēcpusdienā vai vakarā līdzās īslaicīgam apjukumam izraisa arī acumirklīgu cerību, ka tūliņ ieraudzīšu kādu brīnumu. Protams, nekādu brīnumu jau sen vairs nav, taču šāda pamošanās vienalga ir kaut kas pavisam cits, nekā ierastā atmošanās no rīta. Žēl vienīgi, ka aizmigt nav nemaz tik vienkārši.
Komentāri (3)
Nezina, ko dara
18. februārī, plkst. 17:20
Jau reiz te pieminētās Mērijas Bērdas blogā izlasīju ierakstu “Vai jums draud plaģiātisms?” Pieminot Darvina lekciju sērijā nolasīto priekšlasījumu “Risks un humanitārās zinātnes” Kembridžā, viņa raksta, ka lekcijas noslēgumā atļāvusies pārspriedumiem par mūsdienīgās riska izpratnes kaitīgo ietekmi pētnieciskajā darbā un humanitāro zinātņu apguvē:
“Piemēram, plaģiātisms: to ir pārstāts uzskatīt par “šmaukšanās” noziegumu, un tas ir kļuvis par kaut kādu baisu akadēmisku katastrofu, kas tevi var piemeklēt pēkšņi, tev pašam par to pat nenojaušot.”
Lai ilustrētu šādu izpratni par plaģiātismu, viņa publicējusi norādi uz Austrumanglijas universitātes mājas lapā publicētu testu: “Vai jums draud plaģiātisms?”
Cenšanās ar dažādu “riska menedžmenta” paņēmienu palīdzību izvairīties no visām iespējamajām nelaimēm, - sākot ar tiesā iesniegtu kafejnīcas klientu sūdzību, ka klēpī ielietā kafija bijusi verdoša, un beidzot ar nodrošināšanos pret iespējamu automašīnas zādzību, - nu jau kādu laiku ir neatņemama mūsu ikdienas daļa.
Un pilnīgi noteikti ir jomas, kur šāda nodrošināšanās ir ļoti labs izgudrojums, tomēr droši vien nav grūti pamanīt, ka šādā centībā iepriekš paredzēt visas iespējamās briesmas, var itin viegli kļūt par apaļiem idiotiem, kas paši nespēj aizdomāties, ka kafija krūzītē ir karsta, ka augstsprieguma stabā nevajag rāpties un uz grīdas nav ieteicams spļaut.
Un ir jomas, kur visus apdraudējumus un riskus vienkārši nav iespējams izsvērt, taču smieklīgā kārtā iesaistītās personas parasti cenšas izlikties, ka ir gan.
Bērda kā piemēru min dažādas zinātnisko pētījumu finansējuma piešķiršanas iestādes, taču vienlīdz labi runa varētu būt arī par fondiem vai organizācijām, kas finansē radošus projektus.
Lai gan neviens, - nedz projektu iesniedzēji, nedz vērtēšanas komisijas, – šādos gadījumos nevar būt droši, kad un kāds varētu būt gala iznākums, abas iesaistītās puses it kā izliekas to nemanām un visu iespējamo risku novēršanas vārdā veic dažādas formālas darbības.
Projektu sistēma, kā raksta Bērda, humanitārajās zinātnēs iesaistītos mudina uz visaptverošu mānīšanos – tev ir jāspēj radīt priekšstatu par vēl neizdarītu darbu, nezinot pat to, cik ilgs laiks būs nepieciešams tās vai citas grāmatas izlasīšanai (un vai vispār būs bijis vērts lasīt, nemaz nerunājot par vēl nopietnākiem riskiem kā pēkšņs darbaspēju zudums, vēlme vienkārši palikt gultā vai iesākto pārvērst par visa atlikušā mūža darbu).
Pieņēmums, ka plaģiātisms varētu būt nelaime, kas piezogas nemanot, un uzskats, ka šāds cilvēks, - faktiski neapzinoties, ko pats dara, - ir spējīgs iepriekš pilnībā paredzēt sava darba rezultātu, man tomēr šķiet mānīgi drošs dzīves ierāmējums.
Komentāri (3)
Kropotkins un internets
11. februārī, plkst. 18:30
“Uz šādiem pamatiem veidotā sabiedrībā brīvprātīgās saiknes, kas jau tagad sāk aptvert visas cilvēka rosības jomas, kļūs arvien plašāk izplatītas. [..] Tās veidos sarežģītu tīklu, kura pamatā būs neierobežots skaits visdažādākajiem mērķiem – ražošanai, patēriņam un preču apmaiņai, saziņai un izklaidei un nemitīgi augošo zinātnes, māksliniecisko, literāro un sabiedrisko vajadzību apmierināšanai - radītas atšķirīga izmēra un mēroga grupas un apvienības – lokālas, reģionālas, nacionālas un internacionālas, laicīgas vai vairāk vai mazāk pastāvīgas”.
Pirmais iespaids var būt maldinošs – citētais teksts nav kāda XXI gadsimta sociālo tīklu, atvērtā koda programmatūras vai sabiedrības pašorganizēšanās adepta tirāde, bet fragments no Britu enciklopēdijā 1910. gadā publicēta šķirkļa, kas veltīts anarhismam. Britu enciklopēdijas veidotāji šķirkli bija lūguši uzrakstīt vadošajam šīs jomas ekspertam – princim, zoologam, ģeogrāfam un anarhisma tēvam Pjotram Kropotkinam.
Ar šo citātu sākas visai aizrajoša brošūra “Anarhonomika” (no vārdiem “anarhija” un “ekonomika”), ko publicējis Kopenhāgenas Instituttet for Fremtidsforskning.
Manuprāt, to būtu lietderīgi izlasīt ikvienam, kas uzskata ka, piemēram, e-biblioteka.lv nav bibliotēka, bet ļaunprātīgs autortiesību pārkāpums.
Tā kā “Anarhonomika” publicēta ar Creative Commons licenci un papildināta ar mudinājumu “izlasīt un iedot biedram”, piedāvāju to arī Jums: http://www.failiem.lv/list.php?i=sstggl
Bet tiem, kuru roka, dzirdot vārdu “anarhisms”, jau taustās pēc mauzera, atgādināšu, ka tieši latviešu anarhisti bija vieni no pirmajiem, kas savā avīzītē “Melnais karogs” vēl 1905. gadā pilnā nopietnībā apcerēja neatkarīgas latviešu valsts dibināšanu.
Komentāri (8)
Par savu kaktiņu, savu stūrīti
9. februārī, plkst. 7:55
Neesmu veģetārietis un reizēm mēdzu pagatavot šo to ēdamu, tāpēc diezgan labi zinu, kādu gaļu kur var nopirkt un kas ar šo gaļu notiks pēc tādas vai citādas apstrādes. Diemžēl Latvijā šī gaļas pirkšanas pieredze nav diez ko laba.
Ja vēl ar filejas atdalīšanu no pārējās lopa miesas mūsu miesniekiem iet tīri gludi (lai gan arī - ja gadās būt tirgū, allaž jāpielūko, lai no filejas godprātīgi būtu nogriezts nost viss, kas filejai nav piederīgs) un tāpat arī ar karbonādes identificēšanu viņiem nav nekādu grūtību, tad visu pārējo gaļas gabalu topogrāfija uz kautķermeņa tiek interpretēta visai brīvi, lai neteiktu – pavirši.
Nemaz nerunājot par tādām latviešu virtuvē jaunievazātām parādībām kā dažādi steiki, ar piesardzību ir jāizturas pat pret tik šķietami nelielu un vizuāli atpazīstamu gaļas gabalu kā jēra karbonāde ar kauliņu – reiz iegādājos vakuuma paciņā iesaiņotu izstrādājumu, kurā pusi no karbonādes ar kauliņu veidoja daļa no tālākās ķermeņa daļas, lai kas nu tā tur arī būtu.
Šī neparedzamība kopā ar vietējās izcelsmes lauksaimniecības produktu cenu, kā arī klimata apstākļu, barības īpatnību vai kopšanas ieradumu noteiktās nepastāvīgās garšas īpašības ir bijuši iemesli, kāpēc bieži vien esmu labprātāk izvēlējies nevis Latvijas lauksaimnieku ražojumus, bet kaut ko importētu.
Es nedomāju, ka man kaut kādu , - piemēram, patriotisku, - iemeslu dēļ būtu pienākums pirkt sliktas kvalitātes dārgus izstrādājumus un tādējādi uzturēt pie dzīvības Latvijas lauksaimniecību. Turklāt ļoti iespējams, ka lauksaimniecībai un dzīvei ārpus pilsētas laukos mūsdienu Latvijā vispār vairs nav ne mazākā ekonomiskā pamatojuma.
Viss viens, vai runa būtu par lauksaimniecību ar vienu, skanīgā upes vārdā nosauktu govi, vai par modernu fermu, kas uzcelta par labajos gados paņemtu un tagad neatmaksājamu kredītu, ne viens, ne otrs saimniekošanas modelis Latvijā nav sevi atpelnīt spējīgs. Tad nu vienīgā cerība ir kaut kādas nebūt subsīdijas – no Eiropas Savienības par neapstrādātām lauksaimniecības zemēm vai no mazumpircēja par “ekoloģisku”, vecu, sīkstu un nesamērīgi dārgu vistu.
Visi argumenti par to, ka “mums ir vajadzīga lauksaimniecība” vai ir “jāatbalsta lauki”, lielākoties balstās vai nu nostalģiskās atmiņās par “Straumēnu” laikiem, kad citviet Eiropā vēl bija pieprasījums pēc Latvijā audzēta bekona un sakulta sviesta, vai romantiskos priekšstatos par latvieti kā īpaši “tuvu zemei”, “nākušu no zemes” u.tml.
Braiens Īno, runājot par pārmaiņām mūzikas tirgū, kādā intervijā esot teicis, ka ierakstu kompāniju gaušanās par pazudēto tirgu atgādina noskaņojumu pie vaļu tauku tirgotājiem laikā, kad pieprasījumu pēc šī vērtīgā produkta nomāca iespēja tikt pie naftas un no tās iegūtiem produktiem. Kaut kas līdzīgs, šķiet, ir noticis arī ar Latvijas lauksaimniecību.
Tāpēc, iespējams, daudz lētāk un prātīgāk būtu nepārmaksāt par nekvalitatīviem produktiem un netērēt naudu subsīdijās, bet samaksāt tikai vienreiz – visiem lauku iedzīvotājiem nopērkot vienvirziena biļeti uz kādu no pilsētām. Citādi viņi tāpat agri vai vēlu nopirks biļeti uz Īriju, aizies armijā vai policijā, vai nonīks turpat uz vietas.
Arī ainavai un Latvijas ekoloģijai tas droši vien nāktu tikai par labu. Atkristu mūžīgā kūlas dedzināšanas, krūmu izskaušanas un pļavu pļaušanas problēma, jo, kā reiz stāstīja Uģis Rotbergs no Pasaules dabas fonda, šajos platuma grādos dabisks ir mežs, nevis noganīta pļava.
Man nav ne jausmas, par ko būs Klāva Sedlenieka blogā pieminētais latviešu starpdisciplināro zinātnieku pētījums ar ironisko nosaukumu "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes - Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas”, taču iztēlojos, ka tas beidzot varētu kļūt par zinātnisku pamatojumu Latvijas pilsētniekiem beidzot nokratīt laucinieku jūgu. Vai gluži pretēji – varbūt pētījums pierādīs, ka labi ir tāpat. Katrā ziņā, cerams, ka par latviešu zinātnieku pētījuma rezultātiem jau drīzumā ziņos britu prese.
Komentāri (31)
Par garām palaistām iespējām
8. februārī, plkst. 11:19
Izlasījis “Karoga” liktenim veltīto ierakstu Nila Saksa blogā, atcerējos, ka reiz esmu manījis žurnāla interneta lappusi. Tās adrese nav karogs.lv (tas ir kaut kāds karogu ražošanas uzņēmums), bet gan ekarogs.lv, un burts e adreses sākumā acīmredzot nozīmē, ka tur ir darīšana ar Latvijas vienīgā literārā žurnāla elektronisko versiju – ja ne gluži ar kaut ko tikpat vērienīgu kā e-bibliotēka, vismaz ar pieklājīgu alternatīvu žurnāla drukātajai versijai.
Diemžēl tie ir maldi. Viss, ko lappusē ir iespējams atrast, ir iepriekš iznākušo žurnālu satura pārstāsti. Sadaļā “Jaunākais” ir izlasāms pērnā gada oktobra žurnāla numura saturs. Savukārt sadaļā “Abonēšana” vēl vienmēr atrodama informācija par žurnāla pasūtināšanas iespējām – tas šķietami varētu liecināt, ka ziņas par tā nāvi ir pārspīlētas.
Taču fakts, ka jaunumu sadaļā vēl arvien valda oktobra vēsmas, bet arhīvā – tikai satura apraksts, nevis lasāms saturs, visticamāk, liecina pretējo – ekarogs ir bijis vēl dzīvotnespējīgāks par tā drukāto pirmavotu. Manuprāt, tas liecina nevis par elektroniskajā vidē publicētas informācijas nedrošību vai neizturību (sk. Saksa citēto no Ievas Kolmanes intervijas), bet gan par garām palaistu iespēju.
Komentāri (7)
Tīri simboliski
2. februārī, plkst. 9:45
Pagājušajā nedēļā Sidnejas operā noklausījos un noskatījos kādu pārsteidzošu koncertuzvedumu. Pārsteidzošs tas bija, tā teikt, vairākos līmeņos. Uzvedums notika aptuveni tajā pašā laikā, kad, kā manīju, liela daļa Latvijas ziņu un internetā publicētu viedokļu bija veltīta Andra Šķēles iznācienam raidījumā “Kas notiek Latvijā?”
Vispārsteidzošākais minētajā koncertuzvedumā bija stāsta saturiskais līmenis. Klausoties lielisko mūziku un vērojot nebūt ne tik lielisko uzvedumu (par to drusku vēlāk), es aptvēru, ka šo līdz riebumam labi pazīstamo stāstu var interpretēt arī pavisam citādāk, nekā ierasts parasti.
Proti, tas ir vēstījums par vecu politiķi, kas reiz, sensenos laikos, brīdī, kad valsti pārņēmušas kaut kādas nopietnas problēmas, ir pratis izdarīt šķietami neiespējamo un par to ticis, hm, nu piemēram vēlreiz ievēlēts. Paiet daudzi gadi, un te ne no šā, ne no tā valsti atkal piemeklē posts – teiksim, sākas mēris vai lauki paliek neauglīgi, tīrumi vairs nenes ražu, sievietes nedzemdē bērnus u.tml. Ko dara mūsu politiķis? Viņš apgalvo, ka tieši viņa spēkos ir visu vērst par labu, bet kā argumentu izmanto ļaužu atmiņā varbūt jau nedaudz pabalējušo sava iepriekšējā varoņdarba atstāstu. “Es tikšu galā ar mūs pārņēmušo postu tieši tāpat kā toreiz,” viņš saka. Un cer, ka vēsture atkārtosies, viņu ievēlēs vēlreiz.
Lai šo plānu īstenotu, viņš vēršas pie konsultantiem un padomdevējiem, taču tie pēc dažām prāta vētrām nāk klajā ar visai nepatīkamu vēsti: lai novērstu valstī valdošo nelaimi, ir jāatrod iepriekšējā valdnieka slepkava. Spītējot saprātīgu cilvēku ieteikumiem, mūsu politiķis, savas varas nodrošināšanas vārdā ir pat gatavs sasaukt izmeklēšanas komisiju. Viņš nenojauš, ka meklētais slepkava izrādīsies viņš pats.
Droši vien nav grūti uzminēt, ka stāsts ir par ķēniņu Oidipu. Koncertuzvedumā skanēja Igora Stravinska “opera-oratorija” Oedipus Rex un Psalmu simfonija. Kā jau teicu, mūzikas iespaidu lielā mērā nokāva diezgan pazīstamā režisora Pītera Selarsa režisētais uzvedums, kas, raksturojot to pavisam īsi, bija lielisks piemērs tam, ko iespējams izdarīt ar muzikālu materiālu, šķietami nesaprotot ne mūziku, ne mūzikā izmantoto tekstu. Tieši par šādu nesaprašanu, manuprāt, liecināja mēģinājums Odipa stāstu dramaturģiski apvienot ar Psalmu simfoniju, liekot korim un solistiem uz skatuves veikt darbības, ko varētu nodēvēt par simbolisku ākstīšanos, un tādējādi mēģinot nomērdēt jebkādus mēģinājumus dzirdamo ikvienam klausītājam saklausīt un interpretēt nedaudz atšķirīgi. Lielu daļu uzveduma es klausījos ar aizvērtām acīm, un, iespējams, šāda klausīšanās Ķēniņam Oidipam piestāv pat vislabāk – var jau būt, ka tieši tāda bija arī režisora iecere.
Attēlā - simboliskas darbības (skats no uzveduma)
Komentāri (2)
Ķīniešu demokrātija
29. janvārī, plkst. 2:34
Vakar Sidnejas “White Rabbit Gallery” gadījās apskatīt ķīniešu laikmetīgās mākslas izstādi “Tagadnes dao”. Galerija ir liela četrstāvu ēka pilsētas Čipendeilas jeb vienkārši “Čipas” rajonā, kas neesot diez ko mājīgs. Iespējams, tāpēc viesus pie durvīm sagaida būdīgs draudīga izskata vīrs, kam piestāvētu nevis iekšā laidēja, bet ārā metēja apzīmējums. Kaut gan galerijas izstāžu telpu plašums pārspēj dažu labu muzeju, ieeja tur ir bez maksas. Šī jau esot otrā Ķīnas mūsdienu mākslas izstāde galerijā, un, kā noprotams, tā ir galerijas īpašnieku aizraušanās.
Aplūkojot visdažādākajās tehnikās darinātos darbus, bija grūti nepamanīt kādu kopsakarību, kas man beidzot lielā mērā ļāva apjaust ik pa laikam runās un rakstos manīto sajūsmu par Ķīnas laikmetīgo mākslu. Būdams pieradis pie eiropeiskajām laikmetīgās mākslas izpausmēm, kur ar vārdu “(mākslas) darbs” bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem var nodēvēt ar caurspīdīgu līmlenti pie sienas pielīmētu kaut ko, šeit vispirms jau apbrīnu izraisīja tieši darbs – darbs tajā visvienkāršākajā un droši vien nebūt ne vienmēr ar mākslas darba estētiskajām un visām citām kvalitātēm tieši saistītajā nozīmē. Proti – darbs ieguldīta laika, pūļu, pirkstu veiklības nozīmē. Un šajā ziņā lielākā daļa ķīniešu mākslinieku padarītā bija ārpus jebkādas konkurences ar laikmetīgās mākslas izstādēs parasti redzamo.
Otrs izstādes veiksmes noslēpums bija tas, ko – es atvainojos – vienkāršības labad nosaukšu par idejām. Droši vien tam ir likumsakarīga saistība ar Ķīnas lielumu, iedzīvotāju skaitu un iespēju radīt tūkstošiem un miljoniem štruntīgu ideju, bet turpat līdzās – dažas patiešām asprātīgas, skaistas un oriģinālas. Taču uzdrošinos domāt, ka neviena – pat pati lieliskākā no idejām – nebūtu kļuvusi par aplūkošanas vērtu mākslas darbu, ja nebūtu bijis iepriekš minētā “darba tikuma”.
Tikai nepārprotiet, es te negrasos jūsmot par Ķīnu kā ideālu vietu mākslai, ideju realizēšanai u.tml. Es tikai aizdomājos par to, cik bēdīgi uz šī fona bieži vien mēdz izskatīties pat visatzītāko Eiropas vai Amerikas mākslinieku paveiktais, piemēram, turpat Sidnejas Laikmetīgās mākslas muzejā aplūkojamie dāņu mākslinieka Olafūra Eliasona šķietami koceptuālie, bet varbūt viekārši ne ar ko nepiepildītie spuldžu, atstarojošu virsmu un vēl šādu tādu materiālu uzstādījumi.
Te daži darbiņi no Ķīnas mākslinieku izstādes:
Cong Lingqui. Dust
Dong Yuan. Sketch of Family Belongings
Komentāri (4)
Nelaimes pazīmes
27. janvārī, plkst. 0:25
Pirms kāda laika, neko ļaunu nedomājot, galdabiedriem par šausmām uz sava šķīvja apvēlu uz otriem sāniem zivi. Tā ir slikta zīme, man teica. Pilnīgi noteikti būšot nelaime. Tad nu mēģināju atcerēties arī citas nelaimes zīmes. Ja tās visas mēģinātu reizē, varbūt sanāk pretējais?
Izlasīt horoskopu.
Noticēt laika ziņām.
Izkāpt no gultas ar kreiso kāju.
Dzeguzes balsi dzirdēt, kamēr vēl vēders (un/vai maciņš) tukšs.
Svešinieku mājā ielaist pirms brokastu laika.
Sievieti pirmo no rīta satikt.
Sievieti ar tukšām rokām pirmo no rīta satikt.
Sasveicināties uz sliekšņa.
Apsēsties pie galda stūra.
Izbērt sāli.
Uz otriem sāniem apgriezt zivi.
Ēst ar kreiso roku.
Ēst, kad dziesmiņu dzied.
Dziedāt negaisa laikā.
Vārītu oliņu notiesāt vispār bez sāls.
Spoguli saplēst.
Somu uz grīdas nolikt.
Zirņus neapēst.
Vispār savu šķīvīti neizēst tukšu.
Pie koka nepiesist.
Pār plecu nepārspļaut.
Pie sveces liesmas aizsmēķēt.
Melnu kaķi ieraudzīt.
Suņa gaudošanu sadzirdēt.
Uz kanalizācijas akas vāka uzkāpt.
Atrastu monētu nepacelt.
Trauku dvieli zemē nomest.
Lietussargu istabā atvērt.
Visas svecītes uz tortes nenopūst.
Uz kuģa sievieti paņemt līdzi.
Uzdāvināt šķēres un nazi.
Tukšu naudas maku.
Un pušķi ar puķēm pāra skaitā.
Dāvanu aukliņas neatsiet, bet pārgriezt.
Aptiekā paldies pateikt par zālēm.
Vecgada vakarā parādā palikt.
Kaut ko no kapiem atnest mājās.
Pašķirties un stabu katram apiet pa savu pusi.
Visu to piektdienā, 13. datumā darīt.
Ko es vēl esmu aizmirsis?
Komentāri (26)
Seckou Keita Quintet
20. janvārī, plkst. 0:07
Vakar Sidnejas festivāla pilsētas Haidparka Spoguļteltī bijām uz Seku Keita kvinteta (Seckou Keita Quintet) koncertu.
Rietumāfrikas tautas mūziku viņiem lieliski izdodas sapludināt ar Tuvo Austrumu melodijām (vijolnieks Samijs Bišai ir no Ēģiptes) un džeza improvizācijām - basģitāru un kontrabasu spēlē itālis Davide Monotovani. Sen nebiju redzējis koncertu, kurā muzicēšana tik ļoti ir atkarīga no mūziķu pārmītiem skatieniem, sasmaidīšanās un azartiska prieka par kārtējo stiķi vai niķi, ko izdevies izspēlēt neskaitāmas reizes spēlētās un dziedātās dziesmās.
Par prieku tiem, kam kaut kas tāds patīk, un par aizkaitinājumu tiem, kas uzskata, ka šāda mūzika nav latviešu (droši vien, ar to domājot "cilvēkus vispār" - skat. dažus komentārus pie iepriekšējā ieraksta) uzmanības vērta, ielikšu mazu video (tas gan nav no vakardienas koncerta):
Komentāri (3)
Kora
18. janvārī, plkst. 23:51
Aizvakar Sidenjas festivāla laikā apmeklēju Toumani Diabaté koncertu. Koncerts bija sarīkots 1929. gadā celtā teātrī, kura eklektiskais interjers lielā mērā atgādina Rīgas kinoteātra Splendid Palace (Rīga) iekštelpas, viss mirdz zeltā un kruzuļos, bet abpus skatuvei teātra arhitektam zem puskailu dāmu bareljefiem labpaticis uzveidot ko līdzīgu aizrestotiem baznīcas sānu altāriem, kuros kaut kas noslēpumaini vizuļo.
Bet Toumani Diabaté ir koras spēlētājs no Mali (atceros, pirms kāda laika te bija kaut kādas diskusijas par to, vai Mali mūziķus kāds vispār zina), šo māku saskaņā ar ģimenes nostāstiem pārmantojis jau 71 paaudzē, pirmo albumu “Kaira” ierakstījis 1988. gadā. Kora ir no liela ķirbja darināts mūzikas instruments ar 21 stīgu – tāds kā arfas un lautas krustojums.
Te var drusku redzēt, kā tas notiek:
Komentāri (7)
Es viņus aizturēšu!
17. janvārī, plkst. 7:00
Nezinu, vai esat ievērojuši, bet tādas ainas, – tās varētu saukt par klišejām vai paņēmieniem, jo nekādi citāti tie jau sen vairs nav, - kas filmās mēdz atkārtoties atkal un atkal, un šķiet, ka filmu veidotāji no tā nemaz nekaunas un, iespējams, šādu atkārtošanos pat nepamana.
Viens tāds paņēmiens ir lidmašīnas izmantošana, mēģinot ilustrēt laika plūdumu. Jūs taču pazīstat šos kadrus: lidostā nolaižas vai paceļas pasažieru lidmašīna, iespējams, virs sakarsušā asfalta virmo gaiss, riteņiem saskaroties ar zemi gaisā uzvirmo putekļu mākonis, un uz ekrāna parādās titri: “Pēc pieciem gadiem”, “Pagāja divas nedēļas” u.tml. Reiz pat biju iecerējis no dažādām filmām savākt šos kadrus un izveidot filmiņu, kurā būtu tikai šādi fiksēts laika ritējums. Kaut kā nav iznācis laika.
Vēl vien triks no šīs sugas ir kadri, kuros nofilmēti cilvēki uz ielas – parasti lielā pilsētā, Maskavā, Ņujorkā vai Honkongā. Viņi nāk burtiski tev virsū, un tad tu pamani – starp viņiem ir arī galvenais varonis. Vai arī nav. Vai arī vispār tie nav cilvēki, bet mašīnas, kas straumē plūst tev pretī.
Varētu minēt vēl daudzus šādus gājienus – bēgšanu no ugunīgiem mākoņiem utt.,- taču pēdējā laikā esmu aizdomājies par vienu citu kinodramaturģijā iecienītu stāsta virzīšanas paņēmienu.
Piemēra pēc iztēlojieties cilvēku grupiņu, kas no kaut kā bēg. Viņiem visiem draud nāves briesmas – teiksim, pakaļ dzenas lipīgi nāpšļi. Pamazām vien te vienu, te citu bēgli nāpšļi pamanās notvert, kāds tiek arī gaužām nelāgi savainots, un visiem tāpat ir skaidrs, ka nekāds dzīvotājs nebūs. Tomēr vēl dzīvie un veselie turpina ar savainoto ņemties, mēģina viņu vilkt sev līdzi, vārdu sakot pinas un tuļājas, bet nāpšļi jau pavisam tuvu.
Šajā brīdī, kā likums, mēdz ierunāties pats ievainotais.
Spiezdams ciet nelāgo brūci, asinīm plūstot, viņš dveš: “Skrieniet, bēdziet, es viņus aizturēšu!” Bet šie vēl tiepjas, vēl neskrien un kā tādi mirēji operā vēl uzskata par vajadzīgu iebilst un strīdēties. Bet īstais mirējs nerimstas: “Skrieniet, bēdziet, es viņus aizturēšu!” Vai kaut ko tādā garā. Lieki piebilst, ka šīs čammāšanās rezultātā drīz vien nāpšļi panāk vēl kādu no neievainotajiem bēdzējiem, tas tiek nāvējoši savainots, un atkal viss var sākties no gala.
Taču kaut gan filmās šī situācija ir nolietota līdz bezcerīgumam, tā ir kādas nebūt ne triviālas problēmas piemērs. Kā grāmatā “The Hidden Brain: How Our Uncounscious Minds Elect Presidents, Control Markets, Wage Wars and Save Our Lives” raksta Šankars Vedatams, cilvēki, atrodoties grupā, cenšas nonākt pie vienota notiekošā izskaidrojuma. Nelaime tikai tāda, ka jo lielāks cilvēku skaidrs, jo grūtāk pie šāda vienota izskaidrojuma tikt (bet kā redzams no filmas piemēra – pa ievainotajam strīdoties ar neievainoto par to, vai lēnām bēgt abiem, vai tomēr vienam no viņiem palikt “savā vietā”, laiks, kā saka, nestāv uz vietas). “Ļaudis var apdraudēt paši sevi – un tādējādi samazināt kopējās izdzīvošanas iespējas, - cenšoties cits citam palīdzēt”, viņš raksta un kā piemēru min stāstu par Pasaules tirdzniecības centru 11. septembrī. Bariņš cilvēku no 89. stāva bija kopīgi nonākuši pie slēdziena, ka viņiem nekas nedraud, un visi aizgāja bojā. Cits bariņš no 88. stāva nosprieda, ka prātīgāk būs tūdaļ skriet lejā pa kāpnēm – viņi visi izglābās. Lai arī cik šī ideja par sevis apdraudēšanu, palīdzot citiem, varētu likties necilvēcīga vai “slima”, lielā mērā to var attiecināt arī uz krietni vien mazāk dramatiskiem notikumiem un lēmumiem, no kuriem neviena cilvēka dzīvība nav atkarīga.
Vislabākais piemērs varētu būt kolektīva ideju, ierosinājumu vai projektu apspriešana, no vairākiem piedāvājumiem izraugoties labāko – labāko jebkurā nozīmē. Domāju, ka ikviens, kam gadījies piedalīties šādos pasākumos, būs pamanījis, ka bieži vien rezultāts nes pilnīgu vilšanos. Tas, kas beigu galā ir paticis un šķitis labs vislielākajam skaitam apspriešanas dalībnieku (vai, piemēram, tiem apspriešanas dalībniekiem, kam ir lielāka autoritāte), izrādās visneinteresantākais un neoriģinālākais piedāvājums. Citiem vārdiem sakot, pa to laiku, kamēr apspriedes dalībnieki mēģināja izspriest katra piedāvājuma labās un sliktās puses, bija paspējusi pacelties un nolaisties lidmašīna, bija pagājušas stundas, dienas, nedēļas vai gadi, un lieliskā ideja jau izrādījās mirusi.
Komentāri (2)
Desa Sašam
14. janvārī, plkst. 14:07
Manu vectēvu jeb, kā mamma viņu mēdz dēvēt, papu kara beigās vācieši savāca “darbos”. Pirms tam viņš bija ticis atzīts par aktīvajam karadienestam nederīgu un kara gadus bija pavadījis gandrīz tāpat kā pirms tam – viņš bija dārznieks, Jūrmalā viņam bija dārzniecība, un tur viņš visu ko audzēja gan pārdošanai, gan savam priekam (piemēram, pa kādai melonei un arbūzam siltumnīcā). Tā nu vectēvs nonāca Dānijā, vecāmamma viņu nekad mūžā vairs nesastapa, tikai pēc kāda laika no Kurzemes saņēma vēstuli – opis bija no kuģa izmetis pudeli ar zīmīti, kāds krastā to bija atradis un nosūtījis.
Pēc kara vectēvs pārcēlās uz Zviedriju, apprecējās, strādāja kaut kādā vannu fabrikā, bērnu vairāk viņam nebija, pēc tam palika viens ar savu buldogu, kuru bija nosaucis pats savā vārdā – par Sašu, jo vectēva vārds bija Aleksandrs.
Manai mammai izdevība aizbraukt pie papa radās tikai 80. gadu beigās, un arī tad tas nebūt nebija vienkāršs pasākums. Bija jāstaigā pa iestādēm, bažīgi jāgaida kaut kādi iestāžu lēmumi un ceļošanas pase. Pati braukšana notika no Ļeņingradas, starp citu, ar to pašu kuģi, kas dažus gadus vēlāk nonāca Rīgā un labu laiku kursēja starp Rīgu un Stokholmu.
Paps tolaik jau bija diezgan vecs, viņa sūtītās Ziemsvētku kartiņas un pa laikam arī vēstules bija arvien kricelīgākā un grūtāk salasāmā rokrakstā un arvien biežāk tajās starp brīžiem nesaprotamajiem latviešu vārdiem iespruka vēl nesaprotamāki zviedru vārdi.
Satikšanās ar papu mammai un papa māsai izvērtās ne gluži tāda, kādu to viņas, iespējams, bija iztēlojušās. Paps ar lepnumu apgalvoja, ka esot vienīgais īstais Zviedrijas komunists un nevēlējās uzklausīt neko par Padomju savienības dzīves iekārtojuma trūkumiem. Nepatīkamus mirkļus mammai un viņas tantei bija jāpiedzīvo arī atvesto ciemakukuļu dēļ.
Tolaik bija ārkārtīgi daudz lietu, ko veikalos ikdienā nemaz nevarēja nopirkt. Izņemot trīs veidu rīvētas ērkšķogas ar cukuru un zaļus konservētus tomātus trīslitru burkās, citas preces mūsu mājai tuvākajā veikalā parādījās iepriekšneparedzami un īslaicīgi, un pat tad nevarēja būt drošs, vai tās maz ir labas – no pieaugušajiem dzirdēju, ka vasarā reiz “izmestais” alus veikalā esot nonācis saskābis.
Tā nu mamma un tante papam veda labāko, ko vien varēja sagādāt. Iespējams, labākais tika sagādāts, izmantojot mūsu kaimiņienes Frosjas palīdzību – viņa strādāja restorānā “Sēnīte” par konditori, cepa lieliskus kliņģerus un siltās vasaras dienās mēdza negaidīti parādīties pie kāda no mūsu atvērtajiem logiem, lai “bičotos”. Tā šī no Latgales vecticībniekiem cēlusies sieviete apzīmēja lūgumu aizdot sāli, sērkociņus vai ko citu, taču viņas bičošanos allaž pavadīja visai gara saruna jeb drīzāk monologs par jaunumiem apkārtnes un kaimiņu dzīvē.
Jā, un labākais, ko varēja sagādāt, bija cietžāvētā desa. Tagad jau gan veikalā var izvēlēties bērzu un sazin kādas tik vēl ne servelādes, kantvirstus, tepat Latvijā taisītas un no Itālijas vai Spānijas vestas, no pavisam parastas, no brieža vai pat no zirga taisītas desas. Bet tolaik, ja kāds teica “cietžāvētā desa”, viss uzreiz bija skaidrs, jo bija tiekai viena veida cietžāvētā desa. Un, taisnību sakot, ja man to iedotu pagaršot kaut vai nakts vidū, es uzreiz to pazītu. Mājās mums nekad nebija bijusi vesela cietžāvētā desa. Var jau būt, ka tā ir tikai bērniem piemītošā tieksme visu skatīt lielāku, nekā patiesībā, taču tagad man šķiet, ka vesela cietžāvētā desa bija vismaz pusmetru gara, pilnīgi taisna un tik resna, cik resnas mūsdienās mēdz būt vienīgi doktordesas. Un tieši šādu brīnumu mamma ar tanti ar vai bez Frosjas palīdzības veda papam uz Stokholmu.
Diemžēl Zviedrijas vienīgais īstais komunists par ciemakukuli jeb ciemadesu no paša komunisma celtniecības degpunkta nebija sajūsmā. “Tādu jau pat suns neēdīs,” viņš bija teicis un ielidinājis desu atkritumu vadā.
Iemesls, kāpēc es to visu atcerējos, ir tikai tāds, ka Ziemassvētkos man tika uzdāvināta grāmata “Krievu virtuve trimdā”. Tajā labi pazīstamie trimdinieki un rakstnieki Pēteris Vails un Aleksandrs Genis apraksta pašus tipiskākos, ja vēlaties – visīstākos krievu ēdienus (un vēl šo to), paturot prātā to, ka viņu rakstīto (grāmatas pamatā ir 80. gadu nogalē tapušu rakstiņu sērija) galvenokārt lasīs Ņujorkā un visur citur dzīvojoši trimdinieki.
Nu, lūk, un lasot šo grāmatu, iedomājos, ka būtu ārkārtīgi interesanti uzzināt ne vien to, ko mēdza gatavot un ēst mans opaps, bet arī citi dažādās pasaules malās mītošie latvieši. Cik lielu vietu viņu gastronomiskajā ikdienā aizņēma centieni no svešumā pieejamajiem produktiem pagatavot ar dzimtenes garšu apveltītus ēdienus, un kādas bija viņu sekmes. Par sveštautiešu pārdzīvojumiem, nonākot latviešu trimdinieku mājokļos, kur gatavo treknus, bezgaršīgus un neizprotamus ēdienus, līdz šim jau ir gadījies lasīt. Taču gribētos arī ielūkoties, tā teikt, virtuvē.
Komentāri (13)
Aiz šiem vārtiem sākas ES
12. janvārī, plkst. 15:05
Ne pārāk sen bijām Kopenhāgenā. Tā kā nekad iepriekš nebiju tur bijis, dažās dienās mēģinājām aptvert neaptveramo – sākot ar Luiziānas mākslas muzeju pusstundas vilciena brauciena attālumā un beidzot ar Kristiāniju. Dzīvodams nostāstu radītos priekšstatos, biju iztēlojies šo pilsētas rajonu pavisam citādāku. Pārsteidzoša izrādījās ne jau atklātā marihuānas tirdzniecība vai pārsvarā ērmīgās Kristiānijas iedzīvotāju mākslinieciskās izpausmes, bet gan, tā teikt, rajona forma. Savā iztēlē biju iedomājies to līdzīgu “mākslinieciskajiem” rajoniem citās pasaules pilsētās – āpvidum Berlīnes Kastaņu ielas apkaimē u.tml., bet izrādījās, ka Kristiānija pat īsti neatgādina pilsētas daļu, bet gan dīvainā kārtā no apkārt esošās pilsētas paglābušos lauku gabaliņu ar mazām rūpīgi izkrāsotām koka mājiņām, puķu un sakņu dārziem, zirgu stalli, suņiem un visdažādāko vecumu iedzīvotājiem. Virs Kristiānijas teritorijas “izejas” vārtiem ir uzraksts: “Jūs ieejat Eiropas Savienībā”, un kaut gan to, protams, var uzskatīt par ironisku mājienu par iekšpusē un ārpusē valdošajiem likumiem, es to uztvēru kā vērā ņemamu piemēru nepieciešamībai pēc dažādības. Pēc tādas dažādības, kādu pērn pavisam īsu brīdi Rīgā varēja sajust Balto nakšu un pasākuma Survival Kit laikā.
To atcerējos šodien, izlasījis Ievas Sniķersproģres rakstu “Skvotošana – regulēta anarhija vairo iespējas”.