Rubrika: Lasītāju blogi
Par garām palaistām iespējām
8. februārī, plkst. 11:19
Izlasījis “Karoga” liktenim veltīto ierakstu Nila Saksa blogā, atcerējos, ka reiz esmu manījis žurnāla interneta lappusi. Tās adrese nav karogs.lv (tas ir kaut kāds karogu ražošanas uzņēmums), bet gan ekarogs.lv, un burts e adreses sākumā acīmredzot nozīmē, ka tur ir darīšana ar Latvijas vienīgā literārā žurnāla elektronisko versiju – ja ne gluži ar kaut ko tikpat vērienīgu kā e-bibliotēka, vismaz ar pieklājīgu alternatīvu žurnāla drukātajai versijai.
Diemžēl tie ir maldi. Viss, ko lappusē ir iespējams atrast, ir iepriekš iznākušo žurnālu satura pārstāsti. Sadaļā “Jaunākais” ir izlasāms pērnā gada oktobra žurnāla numura saturs. Savukārt sadaļā “Abonēšana” vēl vienmēr atrodama informācija par žurnāla pasūtināšanas iespējām – tas šķietami varētu liecināt, ka ziņas par tā nāvi ir pārspīlētas.
Taču fakts, ka jaunumu sadaļā vēl arvien valda oktobra vēsmas, bet arhīvā – tikai satura apraksts, nevis lasāms saturs, visticamāk, liecina pretējo – ekarogs ir bijis vēl dzīvotnespējīgāks par tā drukāto pirmavotu. Manuprāt, tas liecina nevis par elektroniskajā vidē publicētas informācijas nedrošību vai neizturību (sk. Saksa citēto no Ievas Kolmanes intervijas), bet gan par garām palaistu iespēju.
Komentāri (6)
Tīri simboliski
2. februārī, plkst. 9:45
Pagājušajā nedēļā Sidnejas operā noklausījos un noskatījos kādu pārsteidzošu koncertuzvedumu. Pārsteidzošs tas bija, tā teikt, vairākos līmeņos. Uzvedums notika aptuveni tajā pašā laikā, kad, kā manīju, liela daļa Latvijas ziņu un internetā publicētu viedokļu bija veltīta Andra Šķēles iznācienam raidījumā “Kas notiek Latvijā?”
Vispārsteidzošākais minētajā koncertuzvedumā bija stāsta saturiskais līmenis. Klausoties lielisko mūziku un vērojot nebūt ne tik lielisko uzvedumu (par to drusku vēlāk), es aptvēru, ka šo līdz riebumam labi pazīstamo stāstu var interpretēt arī pavisam citādāk, nekā ierasts parasti.
Proti, tas ir vēstījums par vecu politiķi, kas reiz, sensenos laikos, brīdī, kad valsti pārņēmušas kaut kādas nopietnas problēmas, ir pratis izdarīt šķietami neiespējamo un par to ticis, hm, nu piemēram vēlreiz ievēlēts. Paiet daudzi gadi, un te ne no šā, ne no tā valsti atkal piemeklē posts – teiksim, sākas mēris vai lauki paliek neauglīgi, tīrumi vairs nenes ražu, sievietes nedzemdē bērnus u.tml. Ko dara mūsu politiķis? Viņš apgalvo, ka tieši viņa spēkos ir visu vērst par labu, bet kā argumentu izmanto ļaužu atmiņā varbūt jau nedaudz pabalējušo sava iepriekšējā varoņdarba atstāstu. “Es tikšu galā ar mūs pārņēmušo postu tieši tāpat kā toreiz,” viņš saka. Un cer, ka vēsture atkārtosies, viņu ievēlēs vēlreiz.
Lai šo plānu īstenotu, viņš vēršas pie konsultantiem un padomdevējiem, taču tie pēc dažām prāta vētrām nāk klajā ar visai nepatīkamu vēsti: lai novērstu valstī valdošo nelaimi, ir jāatrod iepriekšējā valdnieka slepkava. Spītējot saprātīgu cilvēku ieteikumiem, mūsu politiķis, savas varas nodrošināšanas vārdā ir pat gatavs sasaukt izmeklēšanas komisiju. Viņš nenojauš, ka meklētais slepkava izrādīsies viņš pats.
Droši vien nav grūti uzminēt, ka stāsts ir par ķēniņu Oidipu. Koncertuzvedumā skanēja Igora Stravinska “opera-oratorija” Oedipus Rex un Psalmu simfonija. Kā jau teicu, mūzikas iespaidu lielā mērā nokāva diezgan pazīstamā režisora Pītera Selarsa režisētais uzvedums, kas, raksturojot to pavisam īsi, bija lielisks piemērs tam, ko iespējams izdarīt ar muzikālu materiālu, šķietami nesaprotot ne mūziku, ne mūzikā izmantoto tekstu. Tieši par šādu nesaprašanu, manuprāt, liecināja mēģinājums Odipa stāstu dramaturģiski apvienot ar Psalmu simfoniju, liekot korim un solistiem uz skatuves veikt darbības, ko varētu nodēvēt par simbolisku ākstīšanos, un tādējādi mēģinot nomērdēt jebkādus mēģinājumus dzirdamo ikvienam klausītājam saklausīt un interpretēt nedaudz atšķirīgi. Lielu daļu uzveduma es klausījos ar aizvērtām acīm, un, iespējams, šāda klausīšanās Ķēniņam Oidipam piestāv pat vislabāk – var jau būt, ka tieši tāda bija arī režisora iecere.
Attēlā - simboliskas darbības (skats no uzveduma)
Komentāri (2)
Ķīniešu demokrātija
29. janvārī, plkst. 2:34
Vakar Sidnejas “White Rabbit Gallery” gadījās apskatīt ķīniešu laikmetīgās mākslas izstādi “Tagadnes dao”. Galerija ir liela četrstāvu ēka pilsētas Čipendeilas jeb vienkārši “Čipas” rajonā, kas neesot diez ko mājīgs. Iespējams, tāpēc viesus pie durvīm sagaida būdīgs draudīga izskata vīrs, kam piestāvētu nevis iekšā laidēja, bet ārā metēja apzīmējums. Kaut gan galerijas izstāžu telpu plašums pārspēj dažu labu muzeju, ieeja tur ir bez maksas. Šī jau esot otrā Ķīnas mūsdienu mākslas izstāde galerijā, un, kā noprotams, tā ir galerijas īpašnieku aizraušanās.
Aplūkojot visdažādākajās tehnikās darinātos darbus, bija grūti nepamanīt kādu kopsakarību, kas man beidzot lielā mērā ļāva apjaust ik pa laikam runās un rakstos manīto sajūsmu par Ķīnas laikmetīgo mākslu. Būdams pieradis pie eiropeiskajām laikmetīgās mākslas izpausmēm, kur ar vārdu “(mākslas) darbs” bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem var nodēvēt ar caurspīdīgu līmlenti pie sienas pielīmētu kaut ko, šeit vispirms jau apbrīnu izraisīja tieši darbs – darbs tajā visvienkāršākajā un droši vien nebūt ne vienmēr ar mākslas darba estētiskajām un visām citām kvalitātēm tieši saistītajā nozīmē. Proti – darbs ieguldīta laika, pūļu, pirkstu veiklības nozīmē. Un šajā ziņā lielākā daļa ķīniešu mākslinieku padarītā bija ārpus jebkādas konkurences ar laikmetīgās mākslas izstādēs parasti redzamo.
Otrs izstādes veiksmes noslēpums bija tas, ko – es atvainojos – vienkāršības labad nosaukšu par idejām. Droši vien tam ir likumsakarīga saistība ar Ķīnas lielumu, iedzīvotāju skaitu un iespēju radīt tūkstošiem un miljoniem štruntīgu ideju, bet turpat līdzās – dažas patiešām asprātīgas, skaistas un oriģinālas. Taču uzdrošinos domāt, ka neviena – pat pati lieliskākā no idejām – nebūtu kļuvusi par aplūkošanas vērtu mākslas darbu, ja nebūtu bijis iepriekš minētā “darba tikuma”.
Tikai nepārprotiet, es te negrasos jūsmot par Ķīnu kā ideālu vietu mākslai, ideju realizēšanai u.tml. Es tikai aizdomājos par to, cik bēdīgi uz šī fona bieži vien mēdz izskatīties pat visatzītāko Eiropas vai Amerikas mākslinieku paveiktais, piemēram, turpat Sidnejas Laikmetīgās mākslas muzejā aplūkojamie dāņu mākslinieka Olafūra Eliasona šķietami koceptuālie, bet varbūt viekārši ne ar ko nepiepildītie spuldžu, atstarojošu virsmu un vēl šādu tādu materiālu uzstādījumi.
Te daži darbiņi no Ķīnas mākslinieku izstādes:
Cong Lingqui. Dust
Dong Yuan. Sketch of Family Belongings
Komentāri (4)
Nelaimes pazīmes
27. janvārī, plkst. 0:25
Pirms kāda laika, neko ļaunu nedomājot, galdabiedriem par šausmām uz sava šķīvja apvēlu uz otriem sāniem zivi. Tā ir slikta zīme, man teica. Pilnīgi noteikti būšot nelaime. Tad nu mēģināju atcerēties arī citas nelaimes zīmes. Ja tās visas mēģinātu reizē, varbūt sanāk pretējais?
Izlasīt horoskopu.
Noticēt laika ziņām.
Izkāpt no gultas ar kreiso kāju.
Dzeguzes balsi dzirdēt, kamēr vēl vēders (un/vai maciņš) tukšs.
Svešinieku mājā ielaist pirms brokastu laika.
Sievieti pirmo no rīta satikt.
Sievieti ar tukšām rokām pirmo no rīta satikt.
Sasveicināties uz sliekšņa.
Apsēsties pie galda stūra.
Izbērt sāli.
Uz otriem sāniem apgriezt zivi.
Ēst ar kreiso roku.
Ēst, kad dziesmiņu dzied.
Dziedāt negaisa laikā.
Vārītu oliņu notiesāt vispār bez sāls.
Spoguli saplēst.
Somu uz grīdas nolikt.
Zirņus neapēst.
Vispār savu šķīvīti neizēst tukšu.
Pie koka nepiesist.
Pār plecu nepārspļaut.
Pie sveces liesmas aizsmēķēt.
Melnu kaķi ieraudzīt.
Suņa gaudošanu sadzirdēt.
Uz kanalizācijas akas vāka uzkāpt.
Atrastu monētu nepacelt.
Trauku dvieli zemē nomest.
Lietussargu istabā atvērt.
Visas svecītes uz tortes nenopūst.
Uz kuģa sievieti paņemt līdzi.
Uzdāvināt šķēres un nazi.
Tukšu naudas maku.
Un pušķi ar puķēm pāra skaitā.
Dāvanu aukliņas neatsiet, bet pārgriezt.
Aptiekā paldies pateikt par zālēm.
Vecgada vakarā parādā palikt.
Kaut ko no kapiem atnest mājās.
Pašķirties un stabu katram apiet pa savu pusi.
Visu to piektdienā, 13. datumā darīt.
Ko es vēl esmu aizmirsis?
Komentāri (26)
Seckou Keita Quintet
20. janvārī, plkst. 0:07
Vakar Sidnejas festivāla pilsētas Haidparka Spoguļteltī bijām uz Seku Keita kvinteta (Seckou Keita Quintet) koncertu.
Rietumāfrikas tautas mūziku viņiem lieliski izdodas sapludināt ar Tuvo Austrumu melodijām (vijolnieks Samijs Bišai ir no Ēģiptes) un džeza improvizācijām - basģitāru un kontrabasu spēlē itālis Davide Monotovani. Sen nebiju redzējis koncertu, kurā muzicēšana tik ļoti ir atkarīga no mūziķu pārmītiem skatieniem, sasmaidīšanās un azartiska prieka par kārtējo stiķi vai niķi, ko izdevies izspēlēt neskaitāmas reizes spēlētās un dziedātās dziesmās.
Par prieku tiem, kam kaut kas tāds patīk, un par aizkaitinājumu tiem, kas uzskata, ka šāda mūzika nav latviešu (droši vien, ar to domājot "cilvēkus vispār" - skat. dažus komentārus pie iepriekšējā ieraksta) uzmanības vērta, ielikšu mazu video (tas gan nav no vakardienas koncerta):
Komentāri (3)
Kora
18. janvārī, plkst. 23:51
Aizvakar Sidenjas festivāla laikā apmeklēju Toumani Diabaté koncertu. Koncerts bija sarīkots 1929. gadā celtā teātrī, kura eklektiskais interjers lielā mērā atgādina Rīgas kinoteātra Splendid Palace (Rīga) iekštelpas, viss mirdz zeltā un kruzuļos, bet abpus skatuvei teātra arhitektam zem puskailu dāmu bareljefiem labpaticis uzveidot ko līdzīgu aizrestotiem baznīcas sānu altāriem, kuros kaut kas noslēpumaini vizuļo.
Bet Toumani Diabaté ir koras spēlētājs no Mali (atceros, pirms kāda laika te bija kaut kādas diskusijas par to, vai Mali mūziķus kāds vispār zina), šo māku saskaņā ar ģimenes nostāstiem pārmantojis jau 71 paaudzē, pirmo albumu “Kaira” ierakstījis 1988. gadā. Kora ir no liela ķirbja darināts mūzikas instruments ar 21 stīgu – tāds kā arfas un lautas krustojums.
Te var drusku redzēt, kā tas notiek:
Komentāri (7)
Es viņus aizturēšu!
17. janvārī, plkst. 7:00
Nezinu, vai esat ievērojuši, bet tādas ainas, – tās varētu saukt par klišejām vai paņēmieniem, jo nekādi citāti tie jau sen vairs nav, - kas filmās mēdz atkārtoties atkal un atkal, un šķiet, ka filmu veidotāji no tā nemaz nekaunas un, iespējams, šādu atkārtošanos pat nepamana.
Viens tāds paņēmiens ir lidmašīnas izmantošana, mēģinot ilustrēt laika plūdumu. Jūs taču pazīstat šos kadrus: lidostā nolaižas vai paceļas pasažieru lidmašīna, iespējams, virs sakarsušā asfalta virmo gaiss, riteņiem saskaroties ar zemi gaisā uzvirmo putekļu mākonis, un uz ekrāna parādās titri: “Pēc pieciem gadiem”, “Pagāja divas nedēļas” u.tml. Reiz pat biju iecerējis no dažādām filmām savākt šos kadrus un izveidot filmiņu, kurā būtu tikai šādi fiksēts laika ritējums. Kaut kā nav iznācis laika.
Vēl vien triks no šīs sugas ir kadri, kuros nofilmēti cilvēki uz ielas – parasti lielā pilsētā, Maskavā, Ņujorkā vai Honkongā. Viņi nāk burtiski tev virsū, un tad tu pamani – starp viņiem ir arī galvenais varonis. Vai arī nav. Vai arī vispār tie nav cilvēki, bet mašīnas, kas straumē plūst tev pretī.
Varētu minēt vēl daudzus šādus gājienus – bēgšanu no ugunīgiem mākoņiem utt.,- taču pēdējā laikā esmu aizdomājies par vienu citu kinodramaturģijā iecienītu stāsta virzīšanas paņēmienu.
Piemēra pēc iztēlojieties cilvēku grupiņu, kas no kaut kā bēg. Viņiem visiem draud nāves briesmas – teiksim, pakaļ dzenas lipīgi nāpšļi. Pamazām vien te vienu, te citu bēgli nāpšļi pamanās notvert, kāds tiek arī gaužām nelāgi savainots, un visiem tāpat ir skaidrs, ka nekāds dzīvotājs nebūs. Tomēr vēl dzīvie un veselie turpina ar savainoto ņemties, mēģina viņu vilkt sev līdzi, vārdu sakot pinas un tuļājas, bet nāpšļi jau pavisam tuvu.
Šajā brīdī, kā likums, mēdz ierunāties pats ievainotais.
Spiezdams ciet nelāgo brūci, asinīm plūstot, viņš dveš: “Skrieniet, bēdziet, es viņus aizturēšu!” Bet šie vēl tiepjas, vēl neskrien un kā tādi mirēji operā vēl uzskata par vajadzīgu iebilst un strīdēties. Bet īstais mirējs nerimstas: “Skrieniet, bēdziet, es viņus aizturēšu!” Vai kaut ko tādā garā. Lieki piebilst, ka šīs čammāšanās rezultātā drīz vien nāpšļi panāk vēl kādu no neievainotajiem bēdzējiem, tas tiek nāvējoši savainots, un atkal viss var sākties no gala.
Taču kaut gan filmās šī situācija ir nolietota līdz bezcerīgumam, tā ir kādas nebūt ne triviālas problēmas piemērs. Kā grāmatā “The Hidden Brain: How Our Uncounscious Minds Elect Presidents, Control Markets, Wage Wars and Save Our Lives” raksta Šankars Vedatams, cilvēki, atrodoties grupā, cenšas nonākt pie vienota notiekošā izskaidrojuma. Nelaime tikai tāda, ka jo lielāks cilvēku skaidrs, jo grūtāk pie šāda vienota izskaidrojuma tikt (bet kā redzams no filmas piemēra – pa ievainotajam strīdoties ar neievainoto par to, vai lēnām bēgt abiem, vai tomēr vienam no viņiem palikt “savā vietā”, laiks, kā saka, nestāv uz vietas). “Ļaudis var apdraudēt paši sevi – un tādējādi samazināt kopējās izdzīvošanas iespējas, - cenšoties cits citam palīdzēt”, viņš raksta un kā piemēru min stāstu par Pasaules tirdzniecības centru 11. septembrī. Bariņš cilvēku no 89. stāva bija kopīgi nonākuši pie slēdziena, ka viņiem nekas nedraud, un visi aizgāja bojā. Cits bariņš no 88. stāva nosprieda, ka prātīgāk būs tūdaļ skriet lejā pa kāpnēm – viņi visi izglābās. Lai arī cik šī ideja par sevis apdraudēšanu, palīdzot citiem, varētu likties necilvēcīga vai “slima”, lielā mērā to var attiecināt arī uz krietni vien mazāk dramatiskiem notikumiem un lēmumiem, no kuriem neviena cilvēka dzīvība nav atkarīga.
Vislabākais piemērs varētu būt kolektīva ideju, ierosinājumu vai projektu apspriešana, no vairākiem piedāvājumiem izraugoties labāko – labāko jebkurā nozīmē. Domāju, ka ikviens, kam gadījies piedalīties šādos pasākumos, būs pamanījis, ka bieži vien rezultāts nes pilnīgu vilšanos. Tas, kas beigu galā ir paticis un šķitis labs vislielākajam skaitam apspriešanas dalībnieku (vai, piemēram, tiem apspriešanas dalībniekiem, kam ir lielāka autoritāte), izrādās visneinteresantākais un neoriģinālākais piedāvājums. Citiem vārdiem sakot, pa to laiku, kamēr apspriedes dalībnieki mēģināja izspriest katra piedāvājuma labās un sliktās puses, bija paspējusi pacelties un nolaisties lidmašīna, bija pagājušas stundas, dienas, nedēļas vai gadi, un lieliskā ideja jau izrādījās mirusi.
Komentāri (2)
Desa Sašam
14. janvārī, plkst. 14:07
Manu vectēvu jeb, kā mamma viņu mēdz dēvēt, papu kara beigās vācieši savāca “darbos”. Pirms tam viņš bija ticis atzīts par aktīvajam karadienestam nederīgu un kara gadus bija pavadījis gandrīz tāpat kā pirms tam – viņš bija dārznieks, Jūrmalā viņam bija dārzniecība, un tur viņš visu ko audzēja gan pārdošanai, gan savam priekam (piemēram, pa kādai melonei un arbūzam siltumnīcā). Tā nu vectēvs nonāca Dānijā, vecāmamma viņu nekad mūžā vairs nesastapa, tikai pēc kāda laika no Kurzemes saņēma vēstuli – opis bija no kuģa izmetis pudeli ar zīmīti, kāds krastā to bija atradis un nosūtījis.
Pēc kara vectēvs pārcēlās uz Zviedriju, apprecējās, strādāja kaut kādā vannu fabrikā, bērnu vairāk viņam nebija, pēc tam palika viens ar savu buldogu, kuru bija nosaucis pats savā vārdā – par Sašu, jo vectēva vārds bija Aleksandrs.
Manai mammai izdevība aizbraukt pie papa radās tikai 80. gadu beigās, un arī tad tas nebūt nebija vienkāršs pasākums. Bija jāstaigā pa iestādēm, bažīgi jāgaida kaut kādi iestāžu lēmumi un ceļošanas pase. Pati braukšana notika no Ļeņingradas, starp citu, ar to pašu kuģi, kas dažus gadus vēlāk nonāca Rīgā un labu laiku kursēja starp Rīgu un Stokholmu.
Paps tolaik jau bija diezgan vecs, viņa sūtītās Ziemsvētku kartiņas un pa laikam arī vēstules bija arvien kricelīgākā un grūtāk salasāmā rokrakstā un arvien biežāk tajās starp brīžiem nesaprotamajiem latviešu vārdiem iespruka vēl nesaprotamāki zviedru vārdi.
Satikšanās ar papu mammai un papa māsai izvērtās ne gluži tāda, kādu to viņas, iespējams, bija iztēlojušās. Paps ar lepnumu apgalvoja, ka esot vienīgais īstais Zviedrijas komunists un nevēlējās uzklausīt neko par Padomju savienības dzīves iekārtojuma trūkumiem. Nepatīkamus mirkļus mammai un viņas tantei bija jāpiedzīvo arī atvesto ciemakukuļu dēļ.
Tolaik bija ārkārtīgi daudz lietu, ko veikalos ikdienā nemaz nevarēja nopirkt. Izņemot trīs veidu rīvētas ērkšķogas ar cukuru un zaļus konservētus tomātus trīslitru burkās, citas preces mūsu mājai tuvākajā veikalā parādījās iepriekšneparedzami un īslaicīgi, un pat tad nevarēja būt drošs, vai tās maz ir labas – no pieaugušajiem dzirdēju, ka vasarā reiz “izmestais” alus veikalā esot nonācis saskābis.
Tā nu mamma un tante papam veda labāko, ko vien varēja sagādāt. Iespējams, labākais tika sagādāts, izmantojot mūsu kaimiņienes Frosjas palīdzību – viņa strādāja restorānā “Sēnīte” par konditori, cepa lieliskus kliņģerus un siltās vasaras dienās mēdza negaidīti parādīties pie kāda no mūsu atvērtajiem logiem, lai “bičotos”. Tā šī no Latgales vecticībniekiem cēlusies sieviete apzīmēja lūgumu aizdot sāli, sērkociņus vai ko citu, taču viņas bičošanos allaž pavadīja visai gara saruna jeb drīzāk monologs par jaunumiem apkārtnes un kaimiņu dzīvē.
Jā, un labākais, ko varēja sagādāt, bija cietžāvētā desa. Tagad jau gan veikalā var izvēlēties bērzu un sazin kādas tik vēl ne servelādes, kantvirstus, tepat Latvijā taisītas un no Itālijas vai Spānijas vestas, no pavisam parastas, no brieža vai pat no zirga taisītas desas. Bet tolaik, ja kāds teica “cietžāvētā desa”, viss uzreiz bija skaidrs, jo bija tiekai viena veida cietžāvētā desa. Un, taisnību sakot, ja man to iedotu pagaršot kaut vai nakts vidū, es uzreiz to pazītu. Mājās mums nekad nebija bijusi vesela cietžāvētā desa. Var jau būt, ka tā ir tikai bērniem piemītošā tieksme visu skatīt lielāku, nekā patiesībā, taču tagad man šķiet, ka vesela cietžāvētā desa bija vismaz pusmetru gara, pilnīgi taisna un tik resna, cik resnas mūsdienās mēdz būt vienīgi doktordesas. Un tieši šādu brīnumu mamma ar tanti ar vai bez Frosjas palīdzības veda papam uz Stokholmu.
Diemžēl Zviedrijas vienīgais īstais komunists par ciemakukuli jeb ciemadesu no paša komunisma celtniecības degpunkta nebija sajūsmā. “Tādu jau pat suns neēdīs,” viņš bija teicis un ielidinājis desu atkritumu vadā.
Iemesls, kāpēc es to visu atcerējos, ir tikai tāds, ka Ziemassvētkos man tika uzdāvināta grāmata “Krievu virtuve trimdā”. Tajā labi pazīstamie trimdinieki un rakstnieki Pēteris Vails un Aleksandrs Genis apraksta pašus tipiskākos, ja vēlaties – visīstākos krievu ēdienus (un vēl šo to), paturot prātā to, ka viņu rakstīto (grāmatas pamatā ir 80. gadu nogalē tapušu rakstiņu sērija) galvenokārt lasīs Ņujorkā un visur citur dzīvojoši trimdinieki.
Nu, lūk, un lasot šo grāmatu, iedomājos, ka būtu ārkārtīgi interesanti uzzināt ne vien to, ko mēdza gatavot un ēst mans opaps, bet arī citi dažādās pasaules malās mītošie latvieši. Cik lielu vietu viņu gastronomiskajā ikdienā aizņēma centieni no svešumā pieejamajiem produktiem pagatavot ar dzimtenes garšu apveltītus ēdienus, un kādas bija viņu sekmes. Par sveštautiešu pārdzīvojumiem, nonākot latviešu trimdinieku mājokļos, kur gatavo treknus, bezgaršīgus un neizprotamus ēdienus, līdz šim jau ir gadījies lasīt. Taču gribētos arī ielūkoties, tā teikt, virtuvē.
Komentāri (13)
Aiz šiem vārtiem sākas ES
12. janvārī, plkst. 15:05
Ne pārāk sen bijām Kopenhāgenā. Tā kā nekad iepriekš nebiju tur bijis, dažās dienās mēģinājām aptvert neaptveramo – sākot ar Luiziānas mākslas muzeju pusstundas vilciena brauciena attālumā un beidzot ar Kristiāniju. Dzīvodams nostāstu radītos priekšstatos, biju iztēlojies šo pilsētas rajonu pavisam citādāku. Pārsteidzoša izrādījās ne jau atklātā marihuānas tirdzniecība vai pārsvarā ērmīgās Kristiānijas iedzīvotāju mākslinieciskās izpausmes, bet gan, tā teikt, rajona forma. Savā iztēlē biju iedomājies to līdzīgu “mākslinieciskajiem” rajoniem citās pasaules pilsētās – āpvidum Berlīnes Kastaņu ielas apkaimē u.tml., bet izrādījās, ka Kristiānija pat īsti neatgādina pilsētas daļu, bet gan dīvainā kārtā no apkārt esošās pilsētas paglābušos lauku gabaliņu ar mazām rūpīgi izkrāsotām koka mājiņām, puķu un sakņu dārziem, zirgu stalli, suņiem un visdažādāko vecumu iedzīvotājiem. Virs Kristiānijas teritorijas “izejas” vārtiem ir uzraksts: “Jūs ieejat Eiropas Savienībā”, un kaut gan to, protams, var uzskatīt par ironisku mājienu par iekšpusē un ārpusē valdošajiem likumiem, es to uztvēru kā vērā ņemamu piemēru nepieciešamībai pēc dažādības. Pēc tādas dažādības, kādu pērn pavisam īsu brīdi Rīgā varēja sajust Balto nakšu un pasākuma Survival Kit laikā.
To atcerējos šodien, izlasījis Ievas Sniķersproģres rakstu “Skvotošana – regulēta anarhija vairo iespējas”.
Komentāri (4)
Sēmikōls
8. janvārī, plkst. 13:41
Nesen interneta žurnālā Salon.com grāmatu kritiķe Lora Millere apcerēja pēdiņu izmiršanas modi literāros un neliterāros tekstos (lasīt te). Ar pēdiņu lietojumu nu jau labu laiku ir lielas jukas arī Latvijā. Man nav ne jausmas, vai pamatskolu latviešu rakstu valodas mācību programmās ir atrodamas norādes par to, kādas pēdiņas un kā būtu pareizi lietojamas (un pievērsta uzmanība tam, ka pēdiņas mēdz būt dažādas – “, « u.tml.), taču parvaļīgi ar tām rīkojas ne vien nupat skolu beiguši rakstītāji, bet arī tie, kas skolā gājuši pirms daudziem gadiem.
Lielu tiesu vainas, protams, var novelt uz datoriem. Brīdī, kad sākās laikrakstu, grāmatu un žurnālu salikšana datorprogrammās, ar to bieži vien nodarbojās ne vien ar tipogrāfiskām, bet arī ar interpunkcijas zināšanām ne visai apveltīti cilvēki.
Tā dzima dažādi “risinājumi”, kuru pamatā bija nevis rakstībā pieņemtas normas, bet gan nemākulīga nespēja atrisināt šķietami triviālas ar datorprogrammā salikta latviešu teksta savaldīšanu saistītas problēmas. Šāda iemesla dēļ, piemēram, aiz skaitļiem ar punktu izzuda atstarpe pirms nākamā vārda – atstarpi atstājot, bieži vien gadījās, ka gada skaitlis ar punktu paliek vienā rindā, bet vārds “gads” pārnesas jau nākamajā, un tas nudien nav glīti. Arī pēdiņas nonāca patvaļas varā – vēl šobaltdien, pašķirstot dažādus preses izdevumus, var atrast visai atšķirīgus šīs pieturzīmes lietojuma un izskata piemērus. Ja vien pēdiņas vēl tiek lietotas vispār, jo bieži vien tās vardarbīgi izskaudusi vārdu slīpināšana jeb kursīvs. Kursīva aizstāvju argumenti, kā esmu dzirdējis, mēdz būt tādi, ka pēdiņas nevajadzīgi “saraibina” tekstu, “novērš uzmanību” un ir vienkārši “neglītas”. Šo iemeslu dēļ pirms kāda laika, piemēram, laikrakstā “Diena” tika mēģināts pilnībā atteikties no pēdiņu izmantošanas rakstu virsrakstos.
Taču lai nu paliek pēdiņas. Ir kāda pieturzīme, kas vismaz latviešu valodā, šķiet, nonākusi vēl apdraudētākā stāvoklī par pēdiņām. Tā ir zīme, par kuru lieliskajā un līdz šai baltai dienai nepārspētajā Anša Auziņa “Latviešu, vācu un krievu grāmatrūpniecības vārdnīcā” (Rīga: Latviju grāmata, 1942) teikts: “Pieturas zīme gaŗākā teikumā, perioda vai patstāvīgu teikumu nošķiršanai.” Runa ir par semikolu jeb, kā to sauca Auziņa laikā – sēmikōlu (skaidrības labad – tas izskatās šādi: “;”). Baidos, ka par semikola lietojumu un šāda lietojuma nepieciešamību vairumam rakstītāju nu jau ir vēl mazāks priekšstats, nekā vairumam runātāju par atšķirību starp vārdiem “ka” un “kad” vai vārda “jebšu” nozīmi. Pamēģiniet atrast šo pieturzīmi kādā laikraksta vai interneta portāla rakstā.
Komentāri (19)
Atbildības nasta
6. janvārī, plkst. 12:30
Rītu sāku ar vakar prezentētā tautas attīstības pārskata (Galv red. Juris Rozenvalds un Ivars Ījabs. Rīga: LU Sociālo un politisko pētījumu institūts, 2009) lasīšanu.
Jaunā pārskata pamattēma – atbildība – pilnīgi noteikti ir nozīmīga un varbūt tieši patlaban īpašas uzmanības vērta. Galvenokārt tāpēc, ka daudzu gadu garumā visdažādākajās jomās un sfērās bez īpašas piepūles bijušas vērojamas krāšņas bezatbildības izpausmes. Spilgtākā un, iespējams, samaitājošākā ir bijusi tā, ko pašiem politiķiem labpatīk dēvēt par “politisko atbildību”.
Šai šķietamajai atbildībai visbiežāk nav bijis itin nekā kopīga nedz ar retrospektīvo jeb pagātnē vērsto atbildību (piemēram, vainas vai kauna sajūtu), nedz prospektīvo jeb nākotnē vērsto (piemēram, pienākuma apziņu).
“Politiskā atbildība” parasti ir bijusi tikai saturīgu vēstījumu imitējoša un bezatbildību maskējoša vārdkopa, līdzīga tādiem argumentācijas meistarstiķiem kā “nenodarbojieties ar demagoģiju”, “tās ir tikai emocijas” vai “es jūs nepārtraucu, nepārtrauciet arī mani”.
Nu labi – patiesībā tikai gribēju pastāstīt par šodien izlasīto. Tā bija pārskata nodaļa “Atbildība par kultūras mantojumu: sekmes un problēmas” (61. lpp; starp citu, elektroniskā formātā pārskatu izmantot ir gaužām neparocīgi – PDF failā nav vīžots izveidot funkcionējošu satura rādītāju un atsauču sistēmu). Šī nodaļa veidota intervijas vai drīzāk diskusijas formā – sarunās piedalās abi pārskata redaktori Juris Rozenvalds un Ivars Ījabs, LR Kultūras ministrijas Muzeju valsts pārvaldes priekšnieks Dr. philol. Jānis Garjāns, Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšnieks Juris Dambis, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Dr. hist. Gvido Straube, RTU Arhitektūras un pilsētbūvniecības fakultātes profesors Dr. habil. arch. Jānis Krastiņš, VKPAI galveno speciāliste Vita Banga un Baltijas Centrālās bibliotēkas direktors Dr. philol. Viesturs Zanders. Publicēšanai tekstus sagatavojis Dr. habil. art. Ojārs Spārītis.
Es nenoliedzu, ka par kultūras mantojuma saglabāšanu būtu jārūpējas un jārunā, tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka šādas rūpes ir tieši saistītas ar atbildības tēmu, taču mulsina pagalam šaurā kultūras mantojuma izpratne, mantojuma saglabāšanu saskatot vienīgi arhīvu, muzeju fondu, bibliotēku un kultūras pieminekļu darbības uzturēšanā. Šāda pieeja ir, ja ne gluži bezatbildīga, tad vienpusēja gan. Arhīvs, bibliotēka, muzejs vai kultūras piemineklis ir labi, taču daļa no sarunas par kultūras mantojuma saglabāšanu un atbildību varētu būt, piemēram, arī par to, ka skolēniem bieži vien ir priekšstats, ka uz bibliotēku iet “tikai lohi”, bet pieaugušajiem arhīva telpās ir grūtības kaut ko atrast ne vien absolūtā tur valdošā bezatbildīgā haosa dēļ, bet arī tāpēc, ka vienkārši salst nagi (skat. piemēram, Personāla dokumentu valsts arhīva filiāli Ogrē).
Lasīšu tālāk.
Komentāri (2)
Nebūt reālistam
3. janvārī, plkst. 21:21
Šorīt izlasīju rakstiņu par progresu un aizdomājos par to, ka dīvainā kārtā Latvijā šo vārdu nu jau kādu laiku bijis iespējams dzirdēt, iespējams, vēl retāk par vēl vienmēr gaisā virmojošo un bubulizēto “d-vārdu”.
Šķiet, vienīgais puslīdz plaši izplatītais vārda “progress” lietojums pērn bija spriedelēšanā par progresīvā nodokļa ieviešanu, un arī tur atkarībā no diskusiju dalībnieku aizstāvētās patiesības, tas tika lietots vai nu lamu vārda, vai aprakstošā nozīmē, īpaši nepievēršot uzmanību tam, vai šāda nodokļa ieviešana varētu vai nevarētu tikt uzskatīta par progresu.
Piesauktajā rakstiņā, atsaucoties uz Džuliana Saimona un Stīvena Mūra grāmatu “Ik brīdi kļūst arvien labāk” (It's Getting Better All the Time : 100 Greatest Trends of the Last 100 Years), uzskaitītas daudzas dažādas pazīmes, kas ļauj uzskatīt, ka cilvēce laika gaitā ir baudījusi ievērojamu progresu – dzīves ilgums no 25-30 gadiem vidēji pieaudzis līdz 65-80, bērni (ja vien runa nav par Āfriku) mirst krietni vien retāk, vidējie ļaužu ienākumi gadā no daudzu gadsimtu gaitā ierastajiem vidējiem 150 latiem nu jau izauguši bezmaz vai astronomiskos apmēros, lasīt un rakstītprasme vairs netiek uzskatīta par kaut kādu īpašu māku, visdažādākās tiesības var baudīt ne vien sievietes, bet arī atšķirīgas etniskās piederības personas u.tml. Tomēr šādai izaugsmei (ja nu akurāt riebjas vārds “progress”) ir arī savas blaknes, un viena no biedējošākām ir šāda – 20. gadsimtā valstu valdību izraisīta “nevajadzīga” bada, nāves nometņu, genocīda un citu noziegumu iespaidā gājuši bojā 7,3 % šo pašu valsti iedzīvotāju. 19. gadsimtā šis skaitlis ir bijis 3,7%, 17. gadsimtā – 4,7%.
Tomēr lai kādas būtu ar progresu, attīstību vai izaugsmi saistītās blaknes, uzdrošinos domāt, ka beigu galā ieguvumu tomēr sanāk vairāk, nekā zaudējumu. Var jau būt, ka esmu nedziedināms optimists, tomēr man šķiet, ka krietni vien nozīmīgāka par iespējamiem guvumiem, ir progresa idejas uzturētā spriedze starp to, kas ir, un to, kā vajadzētu vai varētu būt. Vai, kā tas jauki noformulēts tajā pašā rakstā: “Ikreiz, kad kāds jūs mudina “būt reālistam”, tas ir aicinājums nodot savus ideālus.” Šādas spriedzes trūkums un gatavība ikvienā situācijā “būt reālistam” varētu būt daudzu Latvijas likstu pamatā.
“Būt reālistam” nozīmē lāpīt jau tā pa visām vīlēm jūkošos un brūkošos savu priekšteču vai pašiem savus darbus tā vietā, lai mēģinātu saprast, ko būtu iespējams sasniegt tuvākā un tālākā nākotnē, kas mūs no tā šķir un kas (un vai vispār kaut kas) būtu darāms, lai vēlamajam kaut cik necik tuvotos. “Būt reālistam” nozīmē kulties kā plikam pa nātrēm, ne mirkli savā tukšajā rosībā neatslābstot un nemēģinot saskatīt kaut aptuvenu virzienu, kurp šī rosība aizvedīs. “Būt reālistam” šādā nozīmē ir būt bez nākotnes, bet bez nākotnes – kāds gan tur vairs progress vai, kā daudziem to labpatīk dēvēt tagad, ilgtspējīga attīstība.
Komentāri (3)
Darba muzejs
31. decembrī, plkst. 19:15
Viena no latviešu īpatnībām ir fakts, ka mums nav gandrīz neviena ārpus Latvijas robežām plaši pazīstama rakstnieka vai dzejnieka, toties gandrīz ikvienam jau mirušam rakstniekam vai dzejniekam ir pa memoriālajam muzejam.
Vēl viena īpatnība ir pašapziņu patīkami kņudonošais priekšstats, ka latviešiem, lūk, ir kaut kāds īpašs un, salīdzinot ar citām tautām krietni vien lielāks, darba tikums, lai gan šis priekšstats ir klajā pretrunā ar nezināmu imeslu dēļ tikai tagad, ekonomiskās krīzes laikā dienasgaismā pasprukušo atklāsmi, ka ar vai bez šī tikuma mūsu darba ražīgums ir ārkārtīgi zems, lai neteiktu - nožēlojams.
Taisni jābrīnās, kāpēc līdzīgi kā gadījumā ar latviešu rakstniekiem arī darbam latvieši nav pamanījušies ierīkot kaut vai vienu muzeju. Šajā ziņā mūs jau ir apsteiguši krietni vien ražīgākie (un droši vien darba tikumu mazāk pārzinošie) dāņi - nesen biju Kopenhāgenā un ar lielu interesi aplūkoju Darba muzeja ekspozīciju.
Mani ne pārāk interesēja tās ekspozīcijas daļas, kas bija veltītas arodbiedrību kustības vēsturei (muzejs lielā mērā veltīts tieši tam) vai šo pašu kustību saskaņotībai ar PSRS u.tml. Es ar lielu aizrautību aplūkoju muzejā ierīkotos "dzīvokļus" - vienā iemūžināts dāņu strādnieku ģimenes miteklis 20. gadsimta 50. gados, otrā - 30. gadu krīzes laikā.
Žēl, ka nevienā Latvijas muzejā (vienalga, vai rakstniekam, vai darbam veltītā) nav apskatāms, teiksim, vidējā latvieša mājoklis 50.,60., vai 70. gados, es nodomāju. Labi vēl, ka vismaz ir tādas izrādes kā "Garā dzīve" vai "Vectēvs", kas ļauj ielūkoties aiz pagātni sedzošā priekškaramā.
Te dažas bildes no Darba muzeja Kopenhāgenā. Laimīgu un darba pilnu Jauno gadu!
Komentāri (5)
Priecīgus Ziemassvētkus!
23. decembrī, plkst. 20:29
Komentāri (3)
5000 latu viltotam zaķim
23. decembrī, plkst. 12:12
Viens no smieklīgākajiem gada nogales pasākumiem nenoliedzami ir “modes žurnālistes” Maijas Silovas “vēršanās pret filmas “Falšais zaķis” veidotājiem”, kas gan vairāk atgādina prastu šantāžu, cenšoties vēl pirms gada beigām tikt pie 5000 latiem.
Smieklīgs šajā pasākumā ir viss – gan falšā zaķa nopietnība, ar kādu modes žurnāliste izturas pret savu žurnālos drukāto attēlu, gan advokātu biroja “Platacis un partneri” rakstītā un filmas režisoram Pēterim Ķimelim nosūtītā draudu vēstule, kurā apgalvots, ka Ķimelis “rupji pārkāpis Reklāmas likuma, Fizisko personu datu aizsardzības likuma, Autortiesību likuma un LR Satversmes prasības”.
Šis varētu kļūt par draudīgu precedentu, kas liks uzmanīties ikvienam filmas vai jelkāda cita mākslas darba veidotājiem, turpmāk rūpīgi apsverot, kāda avīze (un ar kādu portretu) ir uzsprausta atejā uz nagliņas, ko rāda televizora ekrāns brīdī, kad filmas varoņi veic televizora ekrānā redzamajai personai nepieņemamas darbības un kuras fotogrāfijas filmas varonis drīkst piespraust pie istabas sienas, bet kuras – labāk nemaz nemēģināt.
Būtībā šādi varētu nonākt pie apvērsuma “produktu izvietošanas” (product placement) jomā. Ja līdz šim filmās par bargu naudu dažādu preču ražotāji pamanījās iedabūt savus jaunākos sasniegumus, tagad ikviens ražotājs vai kāds, kas sevi par tādu iztēlojas, varētu sākt pieprasīt vismaz 5000 latu honorāru par to, ka filmā parādās viņa šūtais spilvens, nokrāsotā siena vai ikvienā kioskā nopērkama avīze.
Vairāk par falšajiem zaķiem te: http://falsaiszakis.wordpress.com/
Komentāri (4)
Gada tops: izlasītais
22. decembrī, plkst. 17:24
Turpinot iepriekšējā ierakstā iesprukušo izklupienu sarakstu veidošanas mānijas virzienā (šim žanram, kā dzird, Umberto Eko nesen esot veltījis veselu grāmatu – gaidu ar nepacietību, kad tā nonāks manos nagos), mēģināju atsaukt atmiņā šogad izlasīto un to, kas no izlasītā palicis atmiņā.
Pievērsu uzmanību tam, ka jau labu laiku esmu zaudējis interesi par t.s. daiļliteratūru – jo īpaši par laikmetīgajām šī žanra izpausmēm. Kaut kā galīgi nav bijis pa spēkam pat simulēt interesi (kur nu vēl sajūsmu) par kārtējo etniski interesantas grupas šķērsgriezumu, kura autors ir no nekurienes lielpilsētā iebraucis brīnišķīgais mežonis, jaunākajiem mēģinājumiem “žanru izgudrot no jauna” vai “vienkārši labu lasāmvielu”.
Tā vietā esmu pieķēris sevi pārlasām tādus gabalus kā Dostojevska “Idiots”, Hamsuna “Bads” vai pat Janševska “Dzimtene”; pēdējā ir ārkārtīgi aizraujoša lasāmviela, ja to mēģina izmantot par ceļvedi.
Bet no jaunajām un laikmetīgajām grāmatām pagājušajā gadā pieminēšanas vērtas šķiet trīs – nevis no daiļliteratūras bet, ja tā var teikt, nedaiļliteratūras plaukta:
# Mērijas Bērdas “Pompejas: dzīve romiešu pilsētā”
# Aleksandras Horovicas “Suņa ādā”
# Deivida Granna “Zudusī pilsēta Z”
Kuras 3 grāmatas nosauktu jūs?
Komentāri (12)
Gada tops: apnikušie vārdi
19. decembrī, plkst. 14:21
Gada beigās parasti mēdz veidot visādas aptaujas, sarakstus un topus par nozīmīgākajām, populārākajām, bēdīgi slavenajām un nebūtiskām lietām.
Ja jau visi, tad es arī.
Trīs vārdi, kurus es kādu laiku nevēlētos dzirdēt vai lasīt:
1. Dižķibele,
2. Strukturālās reformas,
3. Sirdsšķīsts.
Un jūs?
Komentāri (42)
Multiplikācijas filmu programma pieaugušajiem
18. decembrī, plkst. 9:00
Vakar pievērsu uzmanību kādam rakstiņam, kurā aplūkota “problēma”, kas droši vien nav paslīdējusi garām nevienam pieaugušajam, kurš kaut kādu iemeslu dēļ reizēm jūtas aicināts vai spiests skatīties jaunākās bērniem paredzētās animācijas filmas. Kaut gan filmas tiek mērķētas uz skatītājiem, kas nav pieauguši, tajās “aizvien biežāk” tiek vairāk vai mazāk rūpīgi ieslēpti joki un mājieni, kas, kā apgalvo raksta autors, pārsvarā paredzēti un saprotami vienīgi pieaugušajiem skatītājiem.
Atsauces uz Hičkoka “Psiho” filmiņā “Meklējot Nemo”, “Lauvu karaļa” radniecība ar “Hamletu”, un “Wall-E” robotu saziņa, kas atgādina Apple Macintosh datoru skaņas – tas viss liecinot par modi bērnu filmas padarīt pievilcīgas arī pieaugušajiem, būtībā vienas filmas ietvaros radot katrai vecuma grupai saistošu joku un notikumu slāni. Par šīs modes aizsākumu lielā mērā esot uzskatāma filmas “Rotaļlietu stāsts” un ”Šreks”. Visa pamatā esot dzestrs aprēķins, jo par bērnu kino biļetēm, protams, pārsvarā mēdz maksāt pieaugušie, tāpat līdz kaut kādam puslīdz atbildīgam vecumam pieaugušie ir spiesti saviem bērniem uz kino iet līdzi – tad nu animācijas filmu veidotāji cenšas, lai abas šīs norises padarītu maksimāli patīkamas.
Uz šo tendenci gan var paraudzīties arī “no otras puses”. Animācijas jeb, kā toreiz teica, multiplikācijas filmu skatīšanās manas bērnības laikā bija ne tik daudz brīvas izvēles, cik piedāvājuma varā – ja vienā no trim televīzijas programmām bija iekļauta “multiplikācijas filmu programma”, varēji būt laimīgs.
Taču arī šai laimei bija sava gradācija - “zīmētās” filmas es vērtēju krietni vien augstāk par “leļļu” vai “plastilīna” filmām, “Pagaidi tikai” sērijas tika uztvertas ar krietni vien lielāku prieku, nekā filmas, kurās acīmredzami tamborēti dzīvnieki pārvērstās pieaugušu sieviešu balsīs dziedāja par draudzību.
Ar vislielāko nepacietību tika gaidītas “multiplikācijas filmu programmas pieaugušajiem”. Nē, runa nav par kaut kādu specifisku padomju adult movies novirzienu – tās bija animācijas filmas, kuru veidotāji kaut kādu apsvērumu pēc bija nosprieduši, ka viņu produkcija “ir pārāk nopietna”. Ar nopietnību saprotot, piemēram, “Dadža” karikatūru stilā zīmētu trilleri, kurā, droši vien nežēlīgi izsmejot kapitālisma tikumus, “amerikāņu” gangsteri aplaupa bankas, šauj, nogalina, bēg no policijas un dauza automašīnas.
Starp citu, arī t.s. bērnu filmas īpaši aizraujošas šķita brīžos, kad kaut kādā ziņā pieslēdzās pieaugušo pasaulei – vai nu ar “Pagaidi tikai” vilka antisociālo uzvedību, vai, piemēram, ar stāstu par to, kā deklasēts lācis ar elektrisko ģitāru izdemolē zvēru stadionu (un tiek pārmācīts ar lenšu magnetofona ieraksta palīdzību).
Jā, un arī “Simpsoni” un “Dienvidu parks” taču bērniem patīk līdzīgu iemeslu dēļ, vai tad ne?
Komentāri (3)
Kaut ko jaunu
17. decembrī, plkst. 11:34
Drīz pēc šā gada Prozas lasījumu noslēguma un laureātu nosaukšanas pie šim pasākumam veltītām ziņām pamanīju vairākus interesantus komentārus. To autori tā vai citādi pauda neapmierinātību par to, ka jau atkal lasījumos piedalījušies “vieni un tie paši” rakstnieki, arī par laureātiem atzīti “tie paši, kas parasti” un vispār – kāpēc nav bijis nekā jauna, ar jauno, kā noprotams, domājot iepriekš nekur nemanītus autorus.
Šāda spriešana ir amizanta kaut vai tāpēc, ka šogad lasījumos piedalījās patiešām ievērojams skaits jaunu autoru – varbūt ne visi no viņiem bija absolūti iesācēji, tomēr dēvēt viņus par veciem, “tiem pašiem” vai plaši pazīstamiem droši vien būtu aplami. Tas nu tā. Priekšstats, ka lasījumos katru gadu no jauna “veco” autoru vietā vajadzētu jaunus, jaunākos un vēl jaunākus, manuprāt, ir tikpat aplams kā doma, ka ar visām politiskajām un ekonomiskajām nebūšanām valstī beidzot tiks galā nākamajās vēlēšanās nez no kurienes izlīduši, neviena iepriekš neredzēti brīnumdari (kas līdz nākamajām vēlēšanām būs pārvērtušies par tādiem pašiem žuļikiem kā viņu priekšteči).
Protams, literatūras vēsturē netrūkst spilgtu debitantu, talantīgu brīnumbērnu un agrā jaunībā mirušu izcilību, taču lielu tiesu šīs vēstures veido “vieni un tie paši” rakstnieki, kas dzīvojuši ilgu mūžu, guvuši šajā dzīvošanā kaut kādu nebūt pieredzi, un ar šo savu pieredzi atkal pamanījušies visus pārsteigt. Teiksim, tolaik, kad Prozas lasījumos vēl piedalījās Regīna Ezera, mani nesalīdzināmi vairāk interesēja tas, ko nolasīs viņa, nevis kāds “jaunais autors”, un man bija pilnīgi vienalga, ka gadu no gada tā bija viena un tā pati Regīna Ezera. Tā pati, kas parasti.
Komentāri (0)
Griezuma vieta
13. decembrī, plkst. 21:03
Atšķirībā no citām reizēm, šoreiz dažādu iemeslu dēļ biju tikai uz vienu Prozas lasījumu pasākumu. Vēl aizvien nespēju atgūties no sajūtām, kas ievilka, klausoties Ingas Ābeles stāstu. Dokumentālais (pats būdams no Siguldas un aptuveni pazīdams tās vietas, sazīmēju šo to pazīstamu, bet tas nepavisam nav būtiski), tur savijās ar brīnišķīgu stilu un ritmu, piepildot šķietami vienkāršo sižetu ar kaut ko tādu, ko, es atvainojos, patiešām varētu nodēvēt par “laikmetīgumu” vai pat “politisku aktualitāti” - ar to gan nedomājot kaut kādus pliekanus lozungus, bet trāpīgu iegriešanu vārīgās vietās. Tik trāpīgu un asu, ka to var pielīdzināt pirksta sagriešanai ar papīru – šķietami vienkāršs ierocis, bet sajūta paliek vēl ilgi.