Rubrika: Lasītāju blogi
Ministru prezidenta pirmā grāmata
31. augustā, plkst. 0:00
Komentāri (2)
Vai tu zini, kas ir diena
24. augustā, plkst. 8:05
Komentāri (7)
Mazliet vairāk par varas un baznīcas attiecībām
21. augustā, plkst. 10:36
Komentāri (6)
Zīmē bērni
19. augustā, plkst. 21:21
Putins ar Medvedevu tur Krieviju (meitenēm uz lentām rakstīts Izglītība, Ekonomika un Kultūra)
Komentāri (3)
Izvēles smagums
19. augustā, plkst. 7:39
No Lailas Pakalniņas raksta: Izvēles vieglums. Nepanesamais
"Zatlers Latgalē cilvēkiem saka: ''Saprotu, ka ir ļoti grūti izvēlēties, jo pēdējos divos gados mēs visi esam gājuši cauri lielām grūtībām.''
Tiešām varētu domāt, ka gals jau gandrīz klāt – it īpaši valstī, kur cilvēki kļūdās, pat izvēloties atbildi uz jautājumu ''noslīkt vai nenoslīkt?''.
Man gan šķiet, ka Latvija pirms vēlēšanām sen nav bijusi tik vienkāršas izvēles priekšā. Tieši tā un ne sarežģītāk – starp nenoslīkt un noslīkt, starp jā un nē, starp Rietumiem un Austrumiem, starp neatkarību un atkarību. Un ne jau vienmēr ir jānoslīkst. Anna Žīgure saka: ''Latvija nav nolemta izvēlēties sev nelaimi, ja vien pati nevēlas.''
Tik vienkārši. Ja vien kādam laime nav dzīvošana PSRS un cerība uz savas valsts atkalpārdošanu Krievijai.
Tik vienkārši, ka nav jāmeklē iespaidīgākā reklāma, skaistākā programma un mīļākā partija. Vien principiāli jāatceras, ka Latvijas neatkarības atgūšana, tāpat kā zaudēšana, bija ļoti konkrēts process – tikšana vaļā no Krievijas. Tāpēc Latvijas neatkarība vienmēr ir un būs ļoti konkrēta – visupirms neatkarība no Krievijas."
Komentāri (14)
Karstās Āfrikas naktis
21. jūlijā, plkst. 12:24
Komentāri (5)
Latviešu mitoloģija un mitoģenēze*
16. jūlijā, plkst. 11:29
"Satversmes tiesā iesniegta konstitucionālā sūdzība par Saeimas vēlēšanu likuma normu, kas vienīgi partijām ļauj iesniegt kandidātu sarakstus, bet liedz bezpartijiskajiem pilsoņiem izvirzīt kandidātus, iesniegt kandidātu sarakstus un balotēties vēlēšanās, vēstī aģentūra LETA. "
Ar politiskajām partijām latviešiem saistās daudzi tautas ticējumi. Plaši izplatīts ir uzskats, ka partijas ir barotuves cilvēkiem, kas sava vēdera piepildīšanai nevēlas strādāt godīgu darbu, bet gan labāk izzagt valsts naudu. Uzskata, ka partijas ir instruments, ar kura palīdzību pie varas nokļūst nelietīgākie, bezkaunīgākie un tizlākie sabiedrības pārstāvji.
Ja normāls cilvēks iestājas partijā, viņš ātri vien samaitājas. Nē, visdrīzāk, viņš iekšēji bija jau samaitājies pirms iestāšanās partijā, bet vēl kādu laiku veiksmīgi izlicies par normālu. Mēdz uzskatīt, ka partijā sastāvošs cilvēks nedrīkst ieņemt sabiedrīgi nozīmīgus amatus, jo piederība partijai ne tikai norāda uz šī cilvēka morālo degradāciju, bet arī paver taciņu amata izmantošanai partijas mērķu sasniegšanai. Partiju mērķi pēc definīcijas nevar būt nekādi labie.
Starp citu, ja cilvēks atklāti nav iestājies partijā, tas var izvērsties vēl traģiskāk – šim cilvēkam var būt slepenas saites ar kādu no partijām un tas, saprotams, vispār draud ar neiedomājamo. Vienlaikus partijām tiek pārmesti visi iespējamie nāves grēki – ja tajā ir vienprātība, tas nozīmē, ka partija ir autokrātiska. Ja partijā ir dažādi viedokļi, tātad – nav vienotības. Ja partijas biedri balso, kā liek vadītājs, šāda partija ir balsošanas mašīna un fikcija. Ja katrs balso, kā pagadās, uz šādu partiju nevar paļauties, jo kā tu zināsi, ko viņi darīs nākamreiz.
Nav īsti zināms, kas sliktāk - vai tas, ka partijas apvienojas un draudzējas, vai tas, ka tās konkurē un strīdas. Vienā gadījumā notiek tirgošanās ar amatiem un principiem, slēdzot vienošanās par vēl neizzagtās valsts naudas sadali. Otrā gadījumā nemitīgie ķīviņi un domstarpības neļauj izveidot strādātspējīgu valdību. Pirmajā gadījumā pārāk spēcīga partija vai to apvienība sāk atgādināt vienas vienīgās un galīgās partijas laikus, bet otrā gadījumā partiju sadrumstalotības dēļ nenotiek reformas un netiek pieņemti valstij vajadzīgie lēmumi.
Starp citu, reformas - tas ir vissliktāk. Tiklīdz kāda partija ierosina kādu reformu, sabiedrība modri paceļ galvu un vāc parakstus šīs reformas apturēšanai. Partijas to zina, tāpēc pie reformām ķeras tikai galējos gadījumos un arī tad bez īpašas ticības pašu uzsāktajam reformu procesam.
Tāpēc - ja partija kaut ko sola izdarīt, tā ir skaidra zīma, ka melo. Ja partija neko nesola, tas nozīmē, ka tai nav programmas. Ja partijai ir programma, tajā ir ūdens. Ja partijas biedrs tic tam, ka ir iespējams kaut ko mainīt, viņš ir naivs idiots. Ja partijas biedrs netic tam, ka ir iespējams kaut ko mainīt, viņš ir ļauns ciniķis. Ja partijas biedrs smīkņā un šaubās par to, vai ir iespējams kaut ko mainīt, viņš ir ļauns un cinisks idiots. Fakts, ka pēc likuma tikai partijas drīkst iesniegt kadidātu sarakstus vēlēšanām, tiek saprasts kā dziļš un nepārvarams demokrātijas pārkāpums, jo šādi šaura iedzīvotāju grupa uzurpē tiesības un varu kaut ko mainīt. Ārpus partijām tu nevari neko mainīt visā šajā teiku staignājā un pavedienu vītenājā, bet partiju iekšpusē tev vairs nav nekādas vajadzības to darīt. Kad tad lai tu to dari?
* mito... (vienā variantā no gr. mythos - teika, citā variantā no gr. mitos - pavediens)
Komentāri (15)
Laidiet tos bērniņus pie manis
8. jūlijā, plkst. 15:56
Sākoties X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, no ieslodzījuma pret 5000 latu lielu drošības naudu atbrīvots pedofilijā apsūdzētais mācītājs Agris Pāvils Lēvalds. Lēvalds nav vainīgs viņam izvirzītajās apsūdzībās nedz baznīcas, nedz likuma priekšā - šādu pārliecību intervijā LTV «Panorāmai» pauda viens no naudas aizdevējiem mācītājs Jānis Gintars.
Komentāri (19)
Par noziegumu tīklā
1. jūlijā, plkst. 9:39
(pilns raksts publicēts žurnāla 
jūlija numurā)
Tas, ka pēdējā laikā mēs par noziegumiem un to atklāšanu uzzinām no interneta, nebūtu nekāds brīnums. Zīmīgs ir kāds cits process – aizvien vairāk noziegumu un to atklāšanu notiek internetā, nevis uz ielas vai tumšās vārtrūmēs. Pirmkārt, tas ir neizbēgami, jo cilvēku dzīve, īpašums, gods un cieņa atrodas tur, kur atrodas viņu domas, bet mūsdienu cilvēka domas nu jau lielu daļu no sev atvēlētā laika pavada dažādos tīklos. Otrkārt, un arī tas nav mazsvarīgi, interneta izmantošana ne tikai padara noziegumu izdarīšanu vieglāku un daudzveidīgāku, bet tikpat lielā mērā atvieglo arī likumsargu darbu – neizejot no prokuratūras kabineta, izmeklētājs vai kāds cits operatīvais darbinieks var ērti izsekot, pieķert un pat novērst iespējamo noziegumu.
Novērošanas kameru izmantošana, kā to paredzēja jau Vims Venderss 1997. gada filmā „Vardarbības gals“, itin viegli kļūst par galveno rīku tādu noziegumu fiksēšanai, kas neprasa īpaši izsmalcinātu interpretāciju (piemēram, čurāšana pie Brīvības pieminekļa, kas tiek konstatēta, pieķerta un novērsta pāris minūšu laikā), taču, kā liecina gadījums ar Viestura Kairiša un operdziedātājas Asmikas Grigorjanas aizturēšanu Vecrīgā iereibušā stāvoklī, novērošanas kameru ierakstu nopludināšana internetā padara iespējamu arī nozieguma un tā novēršanas izvērtēšanu un sprieduma pasludināšanu sociālo tīklu (interneta komentāru) ietvaros, padarot policijas un tiesas darbu par tukšu formalitāti. Ikviens varēja aplūkot, kā notika iespējamais noziegums, kāda bija policijas rīcība un no tā izdarīt attiecīgus secinājumus, spriest tiesu nevis pēc novecot sākušajiem administratīvajiem un kriminālajiem kodeksiem bet pēc tīkla etiķetes, dēvētas par netiķeti, likumiem.
Vienlaikus parādās jaunas tiesiskas problēmas un jautājums par policijas tiesībām publiskot novērošanas kameras video kļūst svarīgāks par jautājumu, vai konkrētajā situācija policijai vajadzēja aizturēt iereibušus cilvēkus, kas piecos no rīta traucēja nevis sabiedrisko kārtību, bet divus garlaikoti smēķējošus policistus. Tas ir, tīkla sabiedrībā jautājums par netiķetes pārkāpšanu ir svarīgāks par uzvedību uz ielas. Šajā nozīmē līdzīgs ir bijis gadījums ar interneta vietnes „meitenes24.lv“ darbības apturēšanu pāris stundas pēc tās atvēršanas.
Notikumu secība īsumā bijusi šāda – sabiedriska organizācija uzsāk sociālu kampaņu ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību prostitūcijas problēmai. Tiek izveidotas un atvērtas vairākas mājas lapas, kas izliekas par īstām prostitūtu pakalpojumu piedāvājuma vietām. Policija reaģē uz dažu acīgu pilsoņu sūdzībām un aptur serveru darbību, pamatojot to, šķiet, uz formālu erotiska rakstura materiālu publicēšanas noteikumu pārkāpumu, taču presē jau parādās informācija par to, ka ir novērsts teju vai sutenerisma gadījums. Akcijas rīkotāji nebija gaidījuši tik ātru un aktīvu „sabiedrības reakciju“, kas padara jau pašu akciju par lieku, tāpēc nolemj piekāpties likumsargu prasībām un ievieto mājas lapā prasību apstiprināt, ka tās apmeklētājam ir 18 gadu. Vienlaikus akcijas rīkotāji ir spiesti atklāt kārtis un paziņot, ka tas ir bijis kampaņas produkts. Publicitāte ir sasniegta. Ievērojiet, tas viss notiek tīklā – interneta vietne izliekas, ka veic morāli strīdīgas darbības (nez kāpēc akcijas rīkotāji cīnās pret „prostitūcijas legalizāciju“, lai gan tā jau ir legāla) un balansē uz noziedzīga nodarījuma robežas (Latvijas likumdošanā ir paredzēts sods par sutenerismu, tas ir prostutūtu pakalpojumu organizēšanu). Tīklā to pamana pilsoņi un tīklā to novērš policija. Faktiski arī hipotētiskais nodarījums, kas šim visam notikumam stāv fonā – prostitūtu pakalpojumu organizēšana un pārdošana – jau sen notiek tīklā.
Tikpat aktuāls ir identitātes zādzības sociālajos un citos tīklos, kas drīz vien kļūs biežāks un bīstamāks noziegums par naudas maka nočiepšanu no kabatas tramvajā. Viltots žurnālista Māra Zandera tvitera konts, kas piesaistījis vairāk kā 4000 sekotāju, ir novērtējams kā viņa virtuālās identitātes vērtības nozagšana, par ko pagaidām nav paredzēta krimināla atbildība, taču visai skaidri ir jaušams netiķetes pārkāpuma smagums. Ir dzirdēts, ka Aināra Šlesera konts, kas tika izveidots ar mērķi likt sekotājiem noticēt tā īstumam, savāca 2000 sekotājus un tika pārdots „īstajam“ Šleseram par cenu viens lats par sekotāju. Protams, var gadīties, ka arī tās ir baumas ar mērķi likt noticēt, ka tagad gan šo kontu uztur „īstais“ īpašnieks, un uzaudzēt vēl lielāku virtuālo vērtību. Protams, šādā kontekstā jau sāk pazust jēdziena „īsts“ un „virtuāls“ robežas.
Komentāri (6)
Kleckins atkal ķeras pie horizontālā taimkoda
28. jūnijā, plkst. 9:17
Pamanīju šodien pavisam jocīgu ziņu: "LETA. Sabiedriskās televīzijas vadība ir izvirzījusi žurnālistam Kārlim Streipam attiecīgas prasības, skaidri norādot, kas nav pieļaujams un nebūs pieļaujams. "Ja viņš šīs prasības nepildīs, būsim spiesti noņemt viņu no raidījuma veidošanas, - intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" saka Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) priekšsēdētājs Ābrams Kleckins."
Kopš kura laika NRTP priekšsēdētājs drīkst lemt par kāda žurnālista "noņemšanu no raidījuma veidošanas"?
Ja vien NRTP vēl pagaidām darbojas Likuma par Radio un televīziju ietvaros, tur ir teikts:
"Padomei ir tiesības pieņemt lēmumus, kas attiecas uz elektroniskajiem sabiedrības saziņas līdzekļiem tikai šajā likumā paredzētajos gadījumos. Šos lēmumus var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā. Padomei nav tiesību vērtēt radio un televīzijas programmas pirms to raidīšanas.
46. pants. Nacionālās radio un televīzijas padomes pamatuzdevumi un kompetence
(1) Padome izstrādā elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu attīstības nacionālo koncepciju, nodrošinot vairāku programmu kvalitatīvas uztveršanas iespēju visā valsts teritorijā, paredzot gan sabiedrisko, gan komerciālo raidorganizāciju attīstību.
(2) Padome sagatavo valsts budžeta projektu nacionālajam pasūtījumam un iesniedz to Ministru kabinetam, pēc budžeta pieņemšanas Saeimā lemj par tā sadalījumu atbilstoši apstiprinātajam nacionālajam pasūtījumam.
(3) Padome pārvalda valsts kapitāla daļas Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā, apstiprina to statūtus, ieceļ ģenerāldirektorus, izveido revīzijas komisijas un apstiprina valžu sastāvu.
(4) Padome nosaka nacionālā pasūtījuma pamatnostādnes - apjomu, reklāmas un televeikala izvietošanas kārtību nacionālā pasūtījuma ietvaros un slēdz līgumus par tā izpildi šā likuma 56. panta otrajā daļā paredzētajā gadījumā.
(5) (Izslēgta ar 11.11.1999. likumu.)
(6) Padome izsniedz apraides atļaujas un retranslācijas atļaujas (pēc konkursa rezultātiem vai uz pieprasījuma pamata), kā arī speciālās atļaujas (licences) kabeļtelevīzijas un kabeļradio (radiotranslācijas) darbībai.
(7) Padome:
1) kārto uz izsniegto apraides atļauju, retranslācijas atļauju un speciālo atļauju (licenču) kabeļtelevīzijas un kabeļradio (radiotranslācijas) darbībai pamata raidorganizāciju reģistru;
2) vāc, apkopo un analizē informāciju par elektroniskajiem sabiedrības saziņas līdzekļiem, to darbību un attīstību Latvijā un ārvalstīs;
3) uztur sakarus ar citu valstu institūcijām, kas risina elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu darbības un attīstības jautājumus;
4) pasūta Padomes funkciju nodrošināšanai (kompetentu lēmumu pieņemšanai) nepieciešamos socioloģiskos un citus pētījumus par elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu darbības un attīstības problēmām;
5) uzklausa, analizē un apkopo skatītāju un klausītāju ierosinājumus, sūdzības un citu informāciju par elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu darbību;
6) pieprasa no raidorganizācijām raidījumu ierakstus gadījumos, kad ir saņemta sūdzība, un gādā par to saglabāšanu līdz galīgai sūdzības izskatīšanai.
(8) Padome kontrolē šā likuma ievērošanu:
1) uzklausot un pārbaudot skatītāju un klausītāju sūdzības;
2) kontrolējot programmu uzskaiti raidorganizācijās;
3) veicot izplatīto programmu satura un kvalitātes izlases veida pārbaudes.
(9) Padome izskata materiālus par likuma pārkāpumiem elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu jomā un atkarībā no konstatēto pārkāpumu smaguma, biežuma un bīstamības pieņem vienu no šādiem lēmumiem:
1) izteikt raidorganizācijai brīdinājumu;
2) izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas un uzlikt administratīvos sodus.
3) anulēt apraides atļauju, retranslācijas atļauju, speciālo atļauju (licenci) kabeļtelevīzijas un kabeļradio (radiotranslācijas) darbībai vai apturēt raidorganizācijas darbību;
4) iesniegt tiesā prasību par raidorganizācijas darbības izbeigšanu;
5) nosūtīt materiālus tiesībaizsardzības iestādēm par krimināllietas ierosināšanu.
(10) Padome apkopo un izplata ziņas par raidorganizācijām un to darbību Latvijā. Reizi gadā tā publicē pārskatu par savu darbību."
Komentāri (9)
Imagine
15. jūnijā, plkst. 9:54
Vērojot jaunāko režisora Kairiša videofilmu, nevaru atbrīvoties no kādas domas - policijai līdz noteiktam brīdim bija izvēle pasmaidīt par joku un aizvest viņu mājās. Varu iztēloties arī tādu policiju. Citur.
Komentāri (51)
Par mūsu dzīves jēgu
10. jūnijā, plkst. 0:31
Un ja nu visas mūsu dzīves un eksistences jēga ir miegs? Var taču tā gadīties, ka mēs esam nepareizi sapratuši un patiesībā nevis nomods ir jēgpilns un ar jēgu piepildāms, bet gan diennakts tumšā puse ir tā, kuras dēļ mēs esam radīti? Tā puse, kurā mēs guļam un aizmiegam. Ikviens dzīvs organisms taču ir interpretējams kā sarežģīta, iekšēji saistīta sitēma, kurā katrs process ir sekas kādam citam un iemesls nākamajam. Vai - mehānisms, kurā katra detaļa novietota precīzi savā vietā, lai iekustinātu sev blakus stāvošo. Un tas viss, ko mēs darām nomoda laikā - ēdam, strādājam, domājam, kustamies, kaut ko plānojam un realizējam - tas viss ir pakārtots vienam vienīgam augstākam mērķim. Miegam. Mums ir nepieciešams ēst tik daudz, lai būtu nodrošināta vielmaiņa miega laikā, mums ir jāstrādā tik daudz, lai varētu nopirkt ēdienu tikko nosauktajai vajadzībai un gultu veselīgam miegam. Mums ir jādomā, jālasa grāmatas, jāredz dažādi priekšmeti un filmas tikai tāpēc, lai tēli un emocijas nodrošinātu izejmateriālu sapņiem miega laikā. Galu galā, visas reliģijas, psihoanalīzes un ētiskās mācības mums ir vajadzīgas tikai tādēļ, lai sirdsapziņa būtu mierīga un netraucētu vakarā aizmigt. Viss, ko mēs darām, ir savstarpēji saistīts un hierarhiski pakārtots cēloņu un seku attiecībās. Ikvienu mūsu eksistences elementu iespējams uztvert kā sekas iepriekš izdarītām darbībām un kā iemeslu nākamajām. Un tikai miegs ir šīs hierarhijas virsotnē, jo tam nav jēgas. Tam nav seku. Tam nav mērķa. Jebkuri mēģinājumi zinātniski izskaidrot, kāpēc šajā sarežģītajā mehānismā, ko mēs saucam par cilvēku, ir iebūvēts tik laikietilpīgs un bezjēdzīgs process, ir beigušies ar tukšām hipotēzēm. Muskuļu nogurums ir subjektīvs, tā likvidācijai nav nepieciešams gulēt, daudz labāk ar to tiek galā viena veida aktivitātes nomaiņa ar citu. Vielmaiņas procesiem vai gremošanai miegs neko daudz nepalīdz, drīzāk to var dēvēt par organisma pielāgošanos, lai pārciestu miega periodu. Ir hipotēze par to, ka miegs nepieciešams smadzeņu darbības nodrošināšanai, atmiņas mehānismu uzturēšanai, dienas laikā saņemtās informācijas sakārtošanai. Izklausās izzīsts no pirksta. Nav atrasti pierādījumi, ka tieši miega laikā notiktu neaizvietojami procesi smadzenēs. Gluži pretēji - ir medicīniski fiksēti gadījumi, kad cilvēks ilgstoši neguļ. Ir mērījumi, kas liecina par to, ka regulāras meditācijas spēj veiksmīgi aizvietot miegu. Jā, ikdienā mēs izjūtam spēcīgu diskomfortu, ja nespējam normāli gulēt. Taču problēmas, kas sākas, ilgstoši dzīvojot bez miega, ir organisma reakcija uz jēgas zudumu. Ja nav miega, tad nav jēgas dzīvot, nospriež organisms un saiet dēlī. Bet miegam kā tādam nav atrodams pamatojums un jēga. Miegs pats ir visa jēga. Mēs dzīvojam, lai gulētu. Mēs skrienam, pārdzīvojam, cenšamies, iemīlamies, rokam zemi un rakstām dzejoļus tikai viena vienīga mērķa labā - lai pārnāktu vakarā mājās un aizmigtu. Aizmigtu un redzētu sapņus.
Komentāri (34)
Kāpēc atkal karš?
1. jūnijā, plkst. 20:58
Filmām par karu piemīt dīvains un grūti izskaidrojams pēcgaršas efekts. Nezinu, kā ir ar mūsdienu jaunatni, bet domāju, ka ikviens, kas uzaudzis padomju sabiedrībā starp 1950. un 1990. gadu un neizbēgami redzējis simtiem filmu par karu, pazīst to nepatīkamo un satraucošo sapņu tipu, kas negaidīti atkārtojas un kuros ir karš, ir „vācieši”, ir ierakumi un bailes nomirt. Visbiežāk bērns, kas redz šo sapni, tajā ir mazs un neaizsargāts, pretinieks ir bezpersonisks un neapturams, bet situācija fatāla. Ir neiespējami nepamanīt, ka šī sapņa uzbūve un stilistika ir veidojusies padomju kara filmu ietekmē, taču tajā trūkst padomju filmām būtiskās uzvaras priekšnojautas, tāpēc tā pauž vēl senāku priekšstatu par pasaules lietu kārtību, un Karls Gustavs Jungs tajā noteikti atrastu kādus vispārcilvēciskus baiļu arhetipus. Gluži tāpat kā noteiktu vēsturisku un ideoloģisku apstākļu dēļ mēs bērnībā esam baidījušies no „nākamā atomkara”, tā arī bailes no „pagājušā kara” tika iepotētas, izmantojot nevis vēstures grāmatas vai novadpētniecības muzeju ekspozīcijas, bet gan skaidrāko no visām mākslām – kino.
Šis apstāklis noteikti ir jāņem vērā, domājot par krievu režisora Ņikitas Mihalkova jaunāko filmu, kas sākumā bija iecerēta un pieteikta kā turpinājums 1994. gada filmai „Saules nogurdinātie”, bet galu galā izvērtās par baisu murgu no manis pieminēto bērnības sapņu sērijas. Tāpēc mani vairāk interesē nevis filmas mākslinieciskās vērtības (kuru, būsim godīgi, nav īpaši daudz), bet gan reakcija, kādu filma saņēmusi savā dzimtenē, kur attieksme pret „lielo karu” un jebkuru mēģinājumu paskatīties uz to citādi joprojām ir izteikti nervoza. Arī pats Mihalkovs Krievijā ir neviennozīmīgi vērtēta personība, bet viņa tuvība Putina un Medvedeva pārstāvētajam noslēpumainajam varas kodolam liek meklēt katrā viņa izteikumā un veikumā kādu ideoloģisku vai pat ģeopolitisku plānu izpausmi.
Kas tad ir noticis? 1994. gadā Mihalkovs uzņēma filmu „Saules nogurdinātie”, kas nenoliedzami ir izcils kino ne tikai Krievijas, bet arī pasaules mērogā – spilgtu tēlu pilna, psiholoģiski samezglota, daudzslāņaina, negaidītiem sižetiskiem risinājumiem bagātināta, tā ir filma, kas mulsina un liek to skatīties vēlreiz un vēl. Divu galveno varoņu (paša Mihalkova tēlotā karavadoņa Kotova un Oļega Meņšikova tēlotā čekas darbinieka Mitjas) pārliecību un likteņu sadursme mīlestības trijstūra, nodevības un staļinisko represiju kontekstā izpaužas tik neviennozīmīgi, ka skatītājam nav iespējams nostāties kādā no pusēm. Ideoloģiskās pretrunas starp godīgo, vienkāršo, proletārisko spēka un varas pārstāvi no vienas puses un izsmalcināto, aristokrātisko, muzikālo un sarežģīto slepeno dienestu pārstāvi no otras puses izpaužas jau kā divu estētisku dzīves principu nesamierināma cīņa. Viens spēlē futbolu, otrs klavieres, viens rīkojas ar spēku, otrs ar viltību. Un abi mīl vienu un to pašu sievieti, kuras dēļ gatavi uz visu. Lai arī šī filma daudzos aspektos pirmoreiz runāja par dažām vēsturiskām problēmām, tā nebija politiska filma.
Pievēršoties idejai par filmas turpinājumu, Mihalkovs pārkāpa vairākus svarīgus nosacījumus – pirmā daļa beidzās ar titriem, kuros izstāstīti varoņu turpmākie likteņi un tie visi beidzās ar drīzu nāvi. Kotovu nošauj, Mitja filmas pēdējos kadros izdara pašnāvību, viņu mīļotā sieviete iet bojā lēģeros kopā ar meitu. „Saules nogurdinātajos 2” visi šie varoņi tiek atdzīvināti un viņu likteņi pārrakstīti. Kāds recenzents atzīmē – nav brīnums, ka viņi visu filmas laiku darbojas kā zombiji. Otrs pavērsiens (kas autoram licis pēdējā brīdī arī mainīt filmas nosaukumu un pasniegt to nevis kā turpinājumu, bet kā atsevišķu filmu ar nosaukumu „Dieva priekšā”) ir pilnīgi cits filmas žanrs. Psiholoģiskas drāmas un kamerstila situāciju komēdijas vietā ir episka un plakana filma par karu, kurā masu skati un jēla gaļa izspiež no ekrāna jebkādu iespēju parādīt ticamus individuālus varoņus un to motivāciju. Jaunā filma ir pretēja iepriekšējai jau dramaturģiskajā koncepcijā – pirmajā neviens no varoņiem, neviena rīcība vai vārds nebija viennozīmīgi traktējams, bet otrajā praktiski nav iespējams atrast ainu, kuras atrisinājums nebūtu skaidrs jau pašā sākumā. Sižets attīstās vienā, acīmredzamā virzienā un tajā nav iespējami ne pārsteigumi, ne dažādi saprotami pavērsieni.
Recenzijās visi kā viens atzīst, ka filma sastāv no atsevišķām, savstarpēji grūti sasaistāmām īsfilmiņām, kas nespēj radīt nedz kopīgu iespaidu, nedz kādu priekšstatu par notikumu attīstības gaitu. Un vēl recenzenti smejas – beidzot kļuvis skaidrs, ko nozīmē filmas “Saules nogurdinātie” nosaukums. Ar sauli esot domāts filmas režisors Ņikita Mihalkovs, bet nogurdinātie, pēc trim stundām uzzinot, ka būs vēl viena daļa „Saules nogurdinātie 3”, ir skatītāji.
Ir viegli pamanīt un paziņot, ka Mihalkova jaunā filma ir radoša neveiksme un komerciāla izgāšanās. Kreisi noskaņoti krievu politiķi jau ir iesnieguši prasību izmeklēt naudas izšķērdēšanas gadījumu, jo filmā ieguldīti vismaz 42, iespējams, ka visi 50 miljoni dolāru no valsts puses, bet kases ieņēmumi jau šobrīd skaidri parāda, ka netiks atpelnīta pat trešdaļa šīs summas. Tāds arguments gan izklausās visai dīvaini, it īpaši Krievijā – vai tiešām valsts finansējuma piesaiste filmas uzņemšanai būtu vērtējama no iespējamās peļņas viedokļa? Pats Mihalkovs nav slēpis to, ka iecere uzņemt šo filmu viņam ir radusies pēc Stīvena Spīlberga filmas „Glābjot ierindnieku Raienu” noskatīšanās – lai atjaunotu vēsturisko patiesību un pierādītu, ka Otrajā pasaules karā uzvarēja nevis amerikāņi, bet krievi. Interesanti, ka šī mērķa sasniegšanai Mihalkovs patērējis astoņus gadus, kas ir divreiz ilgāk par pašu karu. Un piecdesmit miljoni dolāru ir viegli salīdzināmi ar kopējo bojā gājušo skaitu šajā karā.
Kāds recenzents internetā pievērsis uzmanību tam, ka beigu beigās Mihalkovam ir sanācis nevis krievu „ierindnieks Raiens”, bet gan krievu „Bēdīgi slavenie mērgļi” – gluži tāpat kā Tarantīno filmā, Mihalkovs nerēķinās ar vēsturisko patiesību, bet gan kārto kaut kādus savus personiskos rēķinus ar pagātni. Un arī filmu budžeti ir salīdzināmi – Tarantīno filmai tas ir 70 miljoni dolāru, vairāk tieši par Breda Pita honorāram atvēlētajiem 20 miljoniem.
Krievu skatītāji Mihalkovam pārmet visas iespējamās kļūdas un paviršības – nauda esot izšķērdēta, filma uzņemta draņķīgi, vēsturiskie fakti sagrozīti pilnīgi aplam, ideoloģiski viss tiek parādīts nepareizi. Neskatoties uz sliktajiem kases ieņēmumiem, daudzi tomēr ir uzskatījuši par nepieciešamu šo filmu noskatīties un pēc tam uzrakstīt izsmeļošu recenziju internetā. Daudzās no šādām recenzijām vienkārši pārstāstīts saturs, vairāk vai mazāk asprātīgi izņirgājoties par faktoloģiskām vai loģiskām novirzēm. Filma ir pilna ar anahronismiem – soda bataljons, kurā iekļauts Kotovs, tajā gadā vēl nebija izveidots, prettanku lielgabals, ap kuru darbojas varoņi, arī vēl nebija saražots, Kotova meitai ir te 12, te 20 gadi utt. Īpaši sarkastisku reakciju guvusi Kotova „dzelzs roka” vai cimds ar izlecošajiem tērauda asmeņiem nagu vietā, kas salīdzināts ar Fredija Krīgera roku no filmas „Šausmas Gobu ielā” un pastiprina iespaidu, ka runa ir par atdzīvojušos zombiju. Pāris nedēļas pirms pirmizrādes, kad internetā parādījās filmas treileris un afiša, izraisījās ažiotāža, ko prese pat nodēvēja par skandālu – vairāki blogeri un grafiskās apstrādes programmas Photoshop entuziasti dizainera Artēmija Ļebedeva iespaidā bija atļāvušies radīt savas versijas par filmas reklāmu, no sirds pasmejoties par filmas vizuālo efektu pārmērībām. Skandāls sabiezēja pēc baumām, ka Mihalkovs grasās sūdzēt šos jokdarus tiesā, viņa meita kādā intervijā to paziņoja pavisam noteikti, taču vēlāk viņš esot pārdomājis.
Cits zīmīgs pārmetums, kas atkārtojas daudzās atsauksmēs un recenzijās, ir „nepareizs” labā un ļaunā attēlojums šajā filmā. Un tas jau ir interesanti no ideoloģijas un, it īpaši, valstiskās ideoloģijas viedokļa. Pirmkārt – kāpēc vācieši šajā filmā tiek parādīti kā lādzīgi un mazliet smieklīgi tūristi, tiek jautāts. Viņu tēli gan īpašas simpātijas neizraisa, taču viņi nav arī īpaši ļauni, kāds skatītājs piezīmē, ka viņi sarunājas, izmantojot frāzes no Remarka grāmatām. Tās nedaudzās vardarbības epizodes, kas filmā ir redzamas, nav pašu vāciešu gribētas, tās izprovocē padomju cilvēku muļķīgā rīcība. Un tas ir otrs pārmetums – kur ir padomju karavīru varonība un spēks? Kur komandieru pašaizliedzība un taktiskā gudrība? Filmā redzami tikai bezjēdzīgi un traģiski bojāejas gadījumi, bet tie nedaudzie, kas izdzīvo, ir Kotovs, viņa meita un daži cilvēki, kas viņiem seko. Ir pamanīts arī tas, ka „šīs ģimenītes” klātbūtne tūdaļ nes nelaimi visiem pārējiem – tiklīdz Kotovs ierodas lēģerī, tas tiek apšauts, tiklīdz viņš, pieķēries baļķim, piepeld pie cilvēku pilna tilta, tas tiek uzspridzināts, tiklīdz viņš nonāk ierakumos, ierodas vācu tanki un visus nogalina. Tas pats notiek arī ar viņa meitu – baržu, uz kuras viņa ar pionieriem tiek evakuēta, nogremdē izmisušie vācu lidotāji (viņi to negribēja darīt, jo ievēroja Sarkanā Krusta konvenciju, bet muļķīga pārpratuma dēļ sākās apšaude un nācās „slēpt pēdas”), ciematu, kurā viņa nejauši ieklīst, vācieši nodedzina (atkal – viņi bija spiesti to izdarīt, jo neviens neatzinās divu vācu karavīru nogalināšanā). Pat ievainotais karavīrs, ko viņa pārsien jau kā medmāsa, mirst, tiklīdz viņa izpilda puiša lūgumu un parāda viņam savas krūtis. Tajā visā ir kaut kas mistisks un nelaimi nesošs, un grūti noticēt, ka Mihalkovs filmēšanas karstumā nav pamanījis tik acīmredzamus kinematogrāfiskus stereotipus.
Īpaša ir Mihalkova attieksme pret reliģiju. Šajā filmā to pat var uzskatīt par vienu no nedaudzajām kaut cik noturētajām vadlīnijām – Kotova meita izglābjas, jo tiek kristīta (to izdara nejauši līdzās gadījies pareizticīgo priesteris ar norautām kājām, abiem viņiem peldot atklātā jūrā un turoties pie vācu mīnas), krusti, ikonas, baznīcas atkārtojas kā simboli viscaur filmas gaitā. Zīmīgs un Mihalkovam raksturīgs motīvs ir savdabīgs ekumenisms, savienojumā ar iecietību pret citām tradicionālajām reliģijām (ierakumos, kur izvietots soda bataljons, ieradušies kursanti no elitāras rotas un neilgi pirms kaujas mēs redzam, kā skaita lūgšanu islāmticīgs tatārs). Skatītāji ir pamanījuši arī to, ka lūgšana, ko atkārto ateistiski audzinātā Kotova meita, nav tradicionāla, bet „pašizdomāta”. Būtu tikai dabiski pieņemt, ka šādā lūgšanā režisors ir ielicis kādu dziļi personisku nodomu. Tās saturs ir aptuveni šāds – Dievs, ļauj, lai notiek Tava griba un nevis manējā. Globālu katastrofu un fatālu bojāeju situācijās šāda reliģiska attieksme ir zīmīga un tai vajadzētu pievērst uzmanību, ja ceram kaut kādā veidā saprast, „ko tad īsti režisors ir gribējis pateikt”.
Saskatot filmā noteiktu ideoloģisku ideju, skatītāji gluži dabiski secina, ka tas, „ko režisors grib mums iebarot”, ir cieši saistīts ar to, ko vēlas filmas finansētāji (šajā gadījumā par tādu tiek uzskatīts Kremlis). Un viens no acīs krītošākajiem motīviem ir Staļina desakralizācija. Filmā tiek acīmredzami noniecināts Staļina tēls. Pat ne atmaskots vai apsūdzēts kādā vēsturiskā rīcībā, bet vienkārši izņirgts – filmas sākumā ir neizturami gara epizode, kurā Staļins tiek iebāzts ar seju tortē, un to izdara pats Mihalkovs, tas ir, Kotovs. Tūdaļ pat izrādās, ka tas ir tikai sapnis, ko Kotovs redz, guļot lēģerī uz nārām, taču no mākslinieciskā viedokļa tas ir nepārprotams atriebības akts, kaut kas tāds, ko Mihalkovs gribēja (vai – vienmēr ir gribējis) izdarīt un izdarīja pats savām rokām.
Zīmīgi ir tas, ka filmas pirmizrāde tika pieskaņota pompozi sagaidītajai Uzvaras dienai, un tieši šajā laikā Krievijas valsts prezidents pirmo reizi atļāvās asi un nepārprotami nosodīt Staļinu, uzsverot to, ka uzvara karā nav viņa nopelns. Līdz šim oficiālā vara ir izvairījusies no tik viennozīmīgas pozīcijas, kas Rietumu komentētājiem ļāva pat izteikt aizdomas par sava veida Staļina kulta atgriešanos un tā saistību ar autoritāra režīma atdzimšanu Krievijā, bet tas, ko mēs redzam šobrīd, ir mēģinājums šādas aizdomas novērst. Lielā mērā tā ir arī uzdrīkstēšanās paust krievu sabiedrībā nepopulāru viedokli. Mihalkova pozīcija šajā jautājumā ir izsmalcinātāka – viņš neieredz Staļinu, taču glorificē cara ideju, viņam riebj tādi politiķi kā Jeļcins, taču patīk tādi kā Putins, vārdu savienojumā „padomju impērija” viņš nicina tikai pirmo daļu un ar skumjām nožēlo impērijas sabrukumu. Viņa politiskā pārliecība ir īpatnēja, taču nav neizskaidrojama. No šī viedokļa ir iespējams saprast un pamatot daudzas filmā redzamās „kļūdas” un „aplamības”.
Taču tas nav vienīgais veids, kā skatīties uz „komerciāli caurkritušo” lielformāta filmu. Nevajag aizmirst, ka Kotova meitas lomā šajā filmā ir Mihalkova paša meita Nadja. Un arī pirmajā „Saules nogurdināto” daļā mazo meitenīti tēloja viņa. Un vēl pirms tam – dokumentālajā filmā „Anna – no 6 līdz 18” Mihalkovs filmēja savu vecāko meitu Annu, bet pašās beigās parāda mazo Nadju un piebilst, ka redz, kur skrien viņa nākamās filmas varone. No šī viedokļa raugoties, visas trīs filmas veido vienotu ciklu, kas runā par vienu un to pašu – par tēva un meitas attiecību īpašo juteklisko un pat mistisko raksturu globālu, valstisku un ģeopolitisku pārmaiņu laikā.
Filmā par Annu Mihalkovs izmanto visai formālu paņēmienu – reizi gadā nofilmē savas meitas atbildes uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem (No kā tu visvairāk baidies? Ko tu visvairāk vēlies? Kas tev visvairāk nepatīk? Ko tu sagaidi no nākotnes?) un parāda, kas šajā laikā ir noticis valstī. Viens no satriecošākajiem brīžiem filmā ir tas, kad astoņgadīgā meita pārsteigtā tēva un kameras priekšā pēkšņi sāk runāt par to, ka viņai vairāk par visu ir bail no kara, bet tas, ko viņa visvairāk vēlētos, ir, „lai padomju tauta nekad neaizmirstu izcilā partijas vadoņa Leonīda Brežņeva ieguldījumu”. Domāju, ka Mihalkova šoks, ieraugot, ko padomju sabiedrība gada laikā ir izdarījusi ar cilvēku, kas vēl nupat bija daļa no viņa, ir nostiprinājies un izpaudies spēcīgā naidā, ko iespējams salīdzināt ar tēva naidu pret cilvēku, kurš izvarojis viņa meitu.
Filmā ir vairākas epizodes, kas filmētas Mihalkova ģimenes vasarnīcā – tādā aristokrātiskā sapnī par ģimenisku laimi nošķirtā un savā nemainīgumā iekonservētā laimes saliņā, kur viņš pats ir aizvadījis savu bērnību un kur uzaudzinājis savus bērnus. Arī tas ir visai arhetipisks motīvs – atgriešanās vasarnīcā ik gadu, atgriešanās pie lietām, kas atrodas turpat, kur pirms gada, atgriešanās vietā, kur tu esi bijis laimīgs, un cerība, ka pie šīs laimes būs iespējams atgriezties vienmēr. Šim „vasarnīcas arhetipam” ļoti svarīga ir nošķirtība no „pārējās pasaules” – ieraušanās savas ģimenes vai ģimenes draugu lokā, doma par to, ka valstij un sabiedrībai nav ļauts ielauzties šajā ģimeniskuma paradīzē. Un tas ir motīvs, kas atkārtojas filmā „Saules nogurdinātie” – arī tur darbība notiek ģimenes vasarnīcā, vienas vasaras dienas laikā, kuru iespējams skatīties arī no mazās meitenītes redzes leņķa (tas izskaidro, kāpēc varoņu attiecības ir tik nesaprotamas un notikumi – neparedzami). Arī tur tiek parādīts, kā ārējā vara ielaužas vasarnīcas teritorijā, nelietīgi, nedroši, apzinoties to, ka dara ko neatļautu (Mitja ierodas mājā ar viltu, pārģērbies par klaidoni ar klaunādes elementiem, bet mašīna, kas atbraukusi, lai aizvestu Kotovu, paliek uz ielas un tajā esošie čekisti pat baidās kāpt ārā).
No šī viedokļa arī trešā filma „Dieva priekšā. Saules nogurdinātie 2” ir skatāma kā „Odiseja”, stāsts par mēģinājumu atgriezties mājās, atpakaļ tajā saulainajā vasaras dienā ģimenes vasarnīcā, kad viss bija labi, pareizi un skaisti. No šī viedokļa ir saprotams, kāpēc tur ārpusē viss notiek nepareizi un cilvēki uzvedas kā dzīvie miroņi. Ir skaidrs, ka tur, kur cilvēki tiek izdzīti no Ēdenes dārza, sākas karš, posts, nodevības un nāve. Un vienīgā iespēja tikt galā ar visu šo murgu, ir pamosties, atgriezties saulainajā verandā ar mežģīņu aizkariem un brokastu galdu, kur tēvs mīl meitu, bet meita mīl tēvu. Un viņi ir dzīvi. Un viss notiek tā, kā tam jānotiek.
šis raksts ir publicēts žurnālā Rīgas Laiks 06.2010
Komentāri (12)
Izeja ir
30. maijā, plkst. 11:21
Komentāri (8)
Saules nogurdinātie
23. maijā, plkst. 18:56
Komentāri (5)
Galerija
22. maijā, plkst. 13:52
Komentāri (1)
Konfekšu pušķīši
21. maijā, plkst. 22:12
Komentāri (9)
Saldumi
19. maijā, plkst. 18:08
Komentāri (3)
Šodien garais gads
19. maijā, plkst. 0:15
Komentāri (4)
Sētā normāls suns
18. maijā, plkst. 20:53
