Ilmārs Šlāpins

  • Zaudējumi un ieguvumi (15)

    2012. gada 20. septembrī, plkst. 17:20

    Rudens pienācis ar daudzām pārmaiņām – gan patīkamām, gan tādām, kas drīzāk noved rezignētā apziņas stāvoklī (kurš, nenoliegsim, dažam labam arī sagādā īpašu, ne ar ko nesalīdzināmu baudu). Mēs esam ķērušies pie ieceres, kuru lolojam jau kopš šī gada sākuma – esam izstrādājuši jaunu portāla dizainu un nu cenšamies pārcelt mūsu interneta žurnālu mūsdienīgākā, dinamiskākā un, cerams, ka vieglāk lietojamā vidē. Vēl joprojām daudz kas nav īsti tā, kā vēlējāmies, ik pa brīdim uzrodas problēmas ar senāku rakstu un attēlu iekļaušanos jaunajā iekārtojumā, taču process norit savā dabiskajā tempā un pirmie rezultāti jau ir redzami. Mēs cenšamies nepārtraukt žurnāla darbību un turpinām publicēt jaunus rakstus, informēt jūs par kultūras dzīves notikumiem, turpinām strādāt pie jaunām iecerēm.

    Mūsu kolēģei Dacei šorīt piedzima meitiņa un šis priecīgais notikums uz brīdi var samazināt mūsu darba intensitāti. Ar skumju sirdi atzīstam, ka mums joprojām pietrūkst Martas, kas pārtrauca darbu Satori 10. septembrī. Viņas darba augļus jūs varējāt baudīt gan Satori Dzejas dienu burtnīcas izskatā, gan iepriekš – Satori vasaras avīzes un lielisko video sižetu veidā. Par to visu, arī jauno dizainu mēs varam pateikties Martas spējām sarunāt, organizēt, pārskatīt veicamos darbus. Šīs īpašības nav tik viegli atrodamas darba tirgū, tāpēc ir zelta vērtē.

    Satori ar savu Dzejas dienu burtnīcu un pasākumiem piedalās šī gada Dzejas dienās, šosestdien Rakstniecības un mūzikas muzejā notiks jauno dzejnieku konkurss, kura uzvarētāju dzejoļus jūs varēsiet lasīt mūsu žurnālā. Ir sākusies jaunā teātra sezona, kas jau paspējusi pārsteigt ar vairākām spilgtām pirmizrādēm – jūs jau lasījāt recenziju par operu "Dauka", ceram drīzumā sniegt savu viedokli par Aleksandra Morfova iestudēto "Finita la comedia!" Dailes teātrī un Konstantīna Bogomolova "Stavangeru" Liepājas teātrī. Par saviem plāniem mums apsolījis pastāstīt vēl joprojām jaunais režisors Elmārs Seņkovs.

    Jaunas cerības un optimisms parādījies rakstniecības druvā – ne vien KKF budžetā piešķirtie papildus līdzekļi, bet arī jaundibinātais Nacionālais rakstniecības atbalsta fonds sola finansējumu jaunu latviešu valodā rakstītu daiļdarbu tapšanai. Mēs esam gatavi rūpīgi sekot tam, kāds būs rezultāts, bet jau tagad plānojam aicināt literātus piedalīties Satori prozas lasījumu burtnīcas tapšanā – iesūtot savus darbus, kuru formu un saturu mēs gribētu ierobežot tikai divos parametros: apjoms līdz 5000 rakstu zīmēm un žanrs – mūsdienu pasaka. Sīkāk par šo ieceri un nosacījumiem ziņosim nākamnedēļ. Sekojiet mums. Bet vēl svarīgāk – lasiet!
  • Vieni vienīgi svētki (3)

    2012. gada 5. septembrī, plkst. 10:30

    Festivālu vasara ir pagājusi un strauji pienācis festivālu rudens. Latvija un Rīga aizgūtnēm sacenšas pati ar sevi, pierādot, cik daudz mākslas, mūzikas, kino un dzejas mums vajag. Cilvēks ir tā iekārtots, ka viņam vajag daudz. Lai pamanītu, vajag daudz. Lai saprasti, vajag daudz. Lai priecātos, vajag daudz. Ar mazumiņu nepietiek. Pats vārds "festivāls" nāk no latīņu valodas, kurā festivus nozīmē 'svinīgs', 'saistīts ar svētkiem'. Mūsu mākslas, kino un mūzikas festivāli ir svētki, kuros koncentrējas gadu tūkstošiem senas ilgas pēc tā īpašā saviļņojuma – vēlme izrauties no ikdienas un piešķirt savai dzīvei īpašu, lai arī bieži vien regulāru jēgu. Tāpēc tie ikgadējie forumi, biennāles un kvadrinnāles ir vajadzīgi un noderīgi.

    Pirmais savu dienaskārtību septembrī noteica teātra festivāls "Homo Alibi: recycled" – okupējot Tabakas fabriku un vienā mirklī padarot to par jauniešu kultūras centru, par ko koši liecināja pāris simti divriteņu, pieslēgtu pie industriāli dzeltenām metāla sijām fabrikas pagalmā. Pārsteidzošs bija arī konsekventi izturētais festivāla temats – otreizējā pārstrāde kā mūsdienīgas domāšanas pazīme. Izrāde, kas veidota no politiķu runu fragmentiem, "sagraizīts" Šekspīra "Makbets", mūzika, kas sastāv no balss zilbēm un tikai ar dejas palīdzību salīmējas atpakaļ teikumos – tajā visā bija arī daudz skumju, taču pats notikums neapšaubāmi raisīja optimismu. Stafeti gandrīz tūdaļ pat pārņēma laikmetīgās mākslas festivāls "Survival Kit" – turpat Tabakas fabrikas telpās, kas vēl jo vairāk uzsver abu pasākumu aizvien lielāku starpdisciplinaritāti (atvainojos par tādu vārdisku monstru). Ja teātra festivālā bija vērojamas arī instalācijas, bet mākslas festivāla svarīga sastāvdaļa ir performance, tad to jau ir grūti nosaukt par nejaušu līdzību. Vēl būtiskāka saistība ir sarunas, forumi, semināri, kas kļūst par svētku elementu nebūt ne ķeksīša pēc.

    Tūdaļ pat šiem svētkiem pievienojas ikgadējā Baltā nakts, kas kultūras festivālu plejādē iezīmīga ar karnevālisko visatļautību tumsas un notikumu gūzmas aizsegā. Vienlaikus sākas Dzejas dienas un arī mēs nespējam pretoties kārdinājumam mesties svētkos ar savu artavu – "Satori" izdod pirmo Dzejas dienu burtnīcu ar savu mīļāko autoru dzejas izlasi. Šo kautro rudens izdevumu varēs iegūt bez maksas un nosacījumiem – Dzejas dienu pasākumos un Baltajā naktī, kad "Satori" ciemosies Raiņa un Aspazijas mājā (Rīgā, Baznīcas ielā 30). Laikā no 20:00 līdz vēlai pusnaktij tur skanēs anekdotes par mājas saimniekiem, tenkas par vēl gluži dzīviem literātiem (tās solījis pastāstīt Rihards Bargais), Satori autoru dzeja un, protams, Raiņa un Aspazijas grāmatu fragmenti pēc pašu klausītāju izvēles.

    Vēl nedrīkst nepamanīt Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu "Citāda realitāte", kas sākas šodien ar filmu "Panka sindroms" kinoteātrī K. Suns un pankroka koncertu Nabaklabā. Nedrīkst palaist garām Hardijam Lediņam veltītu koncertu un performanci festivāla "Skaņu mežs" ieskaņā Anglikāņu baznīcā 8. septembrī. Nedrīkst aizmirst, ka tuvojas kinofestivāls "Baltijas pērle". Vēl nav beidzies garīgās mūzikas festivāls, ko rīko Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Un daudz, daudz kas cits.

    Šādā blīvumā svētki kļūst par ikdienas sastāvdaļu, cerams, ne apnicīgu. Cerams, ka mēs to visu paspēsim nosvinēt. Galu galā, latīņu valodā ir vēl kāds vārds, kas atrodas pavisam tuvu vārdam festivus. Tas ir festināre – steigties.
  • Prāta vētra ir mans draugs, taču patiesība dārgāka (57)

    2012. gada 22. augustā, plkst. 16:06

    Veca anekdote stāsta, ka kaut ko līdzīgu reiz teicis Aristotelis par Platonu, kad abi vēl tikai mācījās kļūt par slaveniem filozofiem. Strīdā par idejām var arī pārkāpt subjektīvām simpātijām vai antipātijām. Vai mēs to gribam, vai nē, bet "Pussy Riot" lieta ir kļuvusi par ideoloģiska strīda objektu, ko daudzi aplūko un pauž savu viedokli, balstot secinājumus visai ierobežotā informācijas apjomā vai pat tikai emocijās. Trīs jaunas un nenoliedzami simpātiskas meitenes atrodas cietumā un tiek sodītas par administratīvu pārkāpumu kā par kriminālnoziegumu. Tas ir klajš fakts, taču mēs lieliski zinām, ka sodu sistēmu un tās bardzību nosaka sabiedrības noskaņojums. Vai arī vara, ja tā ir nedemokrātiska. Šur tur pasaulē var nomētāt ar akmeņiem par parādīšanos uz ielas nepareizā tērpa, bet citur var brīvi nodarboties ar seksu publiskā vietā vai iemest valsts prezidentam ar torti sejā.

    Starptautiskās sabiedrības sašutumu par "Pussy Riot" lietu veicinājis ne tikai tas, ka tiesa rīkojas neatbilstoši "Rietumu demokrātijas" mūsdienu standartiem. Arī tas, ka šīm meitenēm ir mazi bērni, kas palikuši mājās. Arī tas, ka viņas kaut kādā ziņā tomēr ir mūziķes un tiek sodītas par sava veida radošu izpausmi. Par to nav šaubu, tam visam ir subjektīvi iemesli. Krievijā jau ilgu laiku daudz smagākus sodus piespriež opozicionāriem nacionālboļševikiem, taču par to neviens ne uzzina, ne protestē. Runa ir par ko citu – pēc šī gada vēlēšanām Krievijas varas iestādes ir sākušas daudz rupjāk un nekautrīgāk "nocirst saknē" jebkādu neapmierinātību ar Putina režīmu. Ja līdz šim tas ir noticis, aizsedzoties ar demokrātiskiem instrumentiem, tēlotu dialogu ar pretējo viedokli vai vismaz safabricējot nopietnu lietu, tad tagad policija vienkārši sit, gāž gar zemi, iesper pa seju, ievelk mašīnā un inkriminē jebko – ilggadējam opozicionāram, pasaulslavenajam šahistam Garijam Kasparovam nupat izvirzīta apsūdzība par "policista sakošanu".

    Režīms ir acīmredzami atplaucis nesodāmībā. Un tas ir bīstams simptoms. Tas ir svarīgi. Trīs meiteņu arests nav tikai jautājums par gaumes robežām vai reliģisko jūtu aizskārumu. Pieļaujot "Pussy Riot" lietas starptautisko skanējumu, režīms "sūta mums signālu". Nav pat svarīgi, vai Putins personīgi devis rīkojumu tiesnesei, kas izšķīrās par spriedumu. Pietiek ar to, ka viņš nedara neko, lai tas tā neizskatītos.

    Un mums ir svarīgi izlemt ne jau par to, kā mēs vērtējam meiteņu "huligānisko rīcību". Ja jums kāds žurnālists no "Panorāmas" jautā, ko jūs par to visu domājat, Dieva dēļ, nesāciet spriest par to, vai baznīca bija īstā vieta šādai "akcijai", vai meiteņu dziedātā dziesma vispār ir uzskatāma par mūziku, vai varbūt viņas "pašas ir vainīgas" un "ko gribēja, to dabūja". Tas viss nav svarīgi. Svarīgi ir saprast, kāpēc šī lieta uztrauc tik daudzus domājošus cilvēkus visā pasaulē. Svarīgi ir pievērst uzmanību tam, kas notiek tepat blakus. Ja ne aiz cieņas pret "dumjiem un neaudzinātiem skuķiem", tad vismaz aiz cieņas pret Polu Makartniju, Alvi Hermani vai Joko Ono, kuriem šis notikums ir šķitis uzmanības vērts.

  • Saruna kā Notikums (12)

    2012. gada 13. augustā, plkst. 11:32

    Ir pagājuši seši mēneši, kopš interneta žurnāls "Satori" sācis darboties jaunā režīmā, jauniem spēkiem un ar jaunu finansējuma modeli. Šī gada sākumā zīmolu "Satori" iegādājās biedrība "Ascendum", lai ieguldītu tajā jaunu enerģiju, kas varētu kalpot kultūras telpas atdzīvināšanai, rodot tajā vietu dažādiem viedokļiem, diskusijām, sarunām, komentāriem, kultūras notikumu apskatiem un recenzijām, arī pašiem kultūras notikumiem – jaunas dzejas un prozas tapšanai un publicēšanai.

    Biedrība "Ascendum" atbalsta vairākus projektus, to skaitā ir kustība "Mans Doms", kuras mērķis ir padarīt seno un pazīstamo Rīgas Domu par cilvēkiem tuvāku, palīdzēt saglābāt un attīstīt šo svarīgo Rīgas un visas Latvijas kultūras centru. Cita veida projekts ir "Garā pupa" – labdarības akcija, kas aicina iesaistīt kultūras procesos bērnus un pusaudžus, atgādinot vecākiem, skolotājiem un kultūras jomā strādājošiem, ka bērna audzināšanā mākslai, teātrim, literatūrai ir ļoti svarīga nozīme, bet teātrim, rakstniekam vai mūziķim ir svarīgi, lai viņa radītais būtu vajadzīgs bērniem. Citādi kultūras pēctecība mūsu sabiedrībā itin viegli var arī pārtrūkt. Vieglāk, nekā mums reizēm šķiet.

    Interneta žurnāls "Satori" iekļaujas šajā tradīciju uzturēšanas un audzināšanas darbā kā mūsdienīgs, dinamisks un aktīvs medijs, kurā autori var ļoti ātri un nepastarpināti nodot sevis radīto lasītāju vērtējumam, ieraudzīt komentāru par savu grāmatu, izrādi vai izstādi, sajust un saprast to, ko nozīmē dzīva kultūras vide – vide, kurā notiek reāli kultūras procesi, nevis tas komunikācijas substrāts, kas kļuvis par sarunas aizvietotāju sociālajos tīklos.

    Ir tik skumji redzēt, kā tiek izniekots milzīgais Twitter, Facebook vai Draugiem.lv potenciāls – pārsūtot simtkārt vai tūkstoškārt atkārtotas asprātības, "tālāk padotas" aizkustinošas bildītes ar domīgiem vai smieklīgiem parakstiem, svešu domu, uztraukumu vai bažu uzdošana par savējām, bieži vien pat nepamanot, ka tas, ko tu saki, nemaz nav tevis izsāpēts. Nē, protams, arī tā ir neatņemama mūsdienu kultūras dzīves sastāvdaļa un no tās nav iespējams izvairīties. Arī tā ir iespējams iesaistīties un just līdzi, kļūt par nacionāla vai pat globāla mēroga kustības sastāvdaļu. Taču gribētos, lai tā nekļūtu par vienīgo un dominējošo mūsu dzīves asinsriti. Gribētos, lai svarīgais, īstais un dzīvais taptu pa īstam un no sirds, lai tas taptu šobrīd – mūsu acu priekšā un mūsos pašos. Gribētos, lai tas taptu arī rīt un parīt.

    Un šī iemesla dēļ "Satori" turpina sarunāties ar jums par svarīgo un notiekošo, cerot, ka arī jums šī saruna kļūs par kaut ko svarīgu, tas ir, par Notikumu.
  • Nenormālā vasara (5)

    2012. gada 17. jūlijā, plkst. 9:53

    Festivālu vasara sasniegusi savu kulmināciju par spīti lietavām un negaisiem, šur tur manītiem viesuļvirpuļiem un nereģistrētām novirzēm cilvēku uzvedībā. Daba, gluži tāpat kā cilvēki, ir paranormāla. Norma nekad nav bijusi norma. Šo tēzi mēs lieliski saprotam pusaudžu gados. Tad veiksmīgi aizmirstam, kļūdami pieauguši, nopietni un pareizi. Tad – visu atlikušo mūžu mokoši cenšamies atcerēties un pieņemt.

    Nav normāli izdot avīzi, kas pārsvarā sastāv no dīvainām esejām un dzejas. Nav normāli lasīt avīzes lietainā vasarā, starp skaļiem koncertiem un līksmām peldēm naksnīgās kompānijās. Nav normāli domāt par kultūras procesiem un nedomāt par to, kā vairāk pārdot. Mēs neesam normāli, rīkojoties tieši tā, jo esam izdevuši Satori vasaras avīzi tiem lasītājiem, kam mūs teksti vajadzīgi arī tur, kur interneta nav, un tad, kad tas vismazāk vajadzīgs.

    Satori avīze būs pieejama bez maksas un nosacījumiem, tajā nav nevienas reklāmas un praktiski nav arī attēlu. Tajā ir kaut kas daudz vērtīgāks: Latvijas tvitera leģendas Zmeycharauski eseja par to, vai latvieši ir neveiksminieki, Aivara Andersona komentārs par transhumānisma kustību, dizainera Kolina Maksvigena traktāts "Pret krēsliem", skandalozā interneta autora Deivida Torna sarakste ar izdevniecības "Penguin" advokātu strīdā par zīmola izmantošanu, sabiedrībā pazīstamu cilvēku atmiņas par to, kādas bērnības traumas ir ietekmējušas viņu attīstību, Annas Fomas, Ivetas Ratinīkas, Henrika Eliasa Zēgnera, Ingas Pizānes, Ivara Šteinberga un Jāņa Hvoinska neatkārtojamā dzeja, Mārča Bokmaņa un Uģa Jansona stāsti.

    Satori vasaras avīzi būs iespējams atrast biedrības "Ascendum" teltī festivālā "Positivus" – kaut kur pa ceļam no "I Love You" skatuves uz jūras pusi, iepretim "Tuborg" bāram. Turpat būs iespējams arī atgulties Satori chill-out zonā zem jumta, lai rastu trauslu miera un apcerības mirkli, ko sagādā pieskaršanās labas literatūras uzbudinošajai, pēc svaigas tipogrāfijas krāsas smaržojošajai ādai.
  • Nauda, kas nomierina (4)

    2012. gada 15. jūnijā, plkst. 13:27

    Šo nedēļu mēs sagaidījām ar priecīgu ziņu – Kultūrkapitāla fonds piešķīris daļu no finansējuma, ko lūdzām mūsu projekta, interneta žurnāla “Satori” atbalstam. Tas nozīmē, ka arī turpmāk publicēsim rakstus par literatūru, teātri, mūziku, kino un vizuālo mākslu, dosim telpu viedokļu paušanai par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem, radīsim ieganstu komentāriem un diskusijām par to, kas mūsu lasītājam šķiet svarīgs vai strīdīgs, bet pats galvenais tomēr, šķiet, ir tas, ka varēsim publicēt jaunradītu prozu un dzeju, ko sarakstījuši gan pazīstami, gan pavisam jauni un rakstīt griboši autori. Un varēsim arī turpmāk maksāt saviem autoriem atlīdzību par uzrakstīto.

    Nav tā, ka bez Kultūrkapitāla naudas mēs to pārtrauktu darīt, nē – “Satori” plāni un mērķi ietver finansējuma piesaisti arī no citiem avotiem, jūs jau varat redzēt portālā, ka mūs atbalsta biedrība “Ascendum”, būvniecības kompānijas “Moduls Rīga” un “Velve”, savu “Jā!” ir pateicis Latvijas lielākais elektronisko pakalpojumu sniedzējs “Lattelecom”, pateicoties viņiem, mēs nodrošināsim portāla serveru uzturēšanu internetā.

    Šis atbalsts un atsaucība liek mums cerēt, ka uzsāktās pārmaiņas un “Satori” jaunie darbības virzieni ir vērsti nākotnē un spēs kļūt par pamanāmu un svarīgu Latvijas kultūras vides sastāvdaļu. Taču Kultūrkapitāla naudas piesaiste nozīmē vēl ko – mūsu ieceres un idejas ir saklausītas un novērtētas, to realizācija atzīta par gana nozīmīgu. Mēs saprotam, ka Kultūrkapitāla fonda budžeta situācija liek atteikt daudziem vērtīgiem projektiem, tāpēc saņemtais piešķīrums mums nozīmē īpaši daudz. Un mēs ceram, ka spēsim to padarīt par nozīmīgu arī jums – mūsu lasītājiem, kuru skaits ar katru mēnesi pieaug un kļūst noturīgāks. Par to liecina gan lapu apmeklējums, gan aktivitāte, kas seko kā reakcija rakstu pieteikumiem mūsu Twitter un Facebook kontos.

    Ja gribat būtu savlaicīgi informēti par aktivitātēm portālā, sekojiet mums sociālajos tīklos un jūs neko nepalaidīsiet garām. Ja vēlaties padarīt saturīgāku diskusiju, kas veidojas komentāros pie rakstiem, izveidojiet savu personīgo kontu “Satori” portālā –­ tas ļaus jums paust savu personisko viedokli ar savu paša vārdu, sagaidot līdzīgu, cieņas pilnu attieksmi arī no sarunbiedra. Ja gribat lasīt interneta žurnālā publicētos rakstus savā portatīvajā e-lasītājā, lejuplādējiet mūsu e-žurnālu, kas satur interesantākos rakstus un oriģinālliteratūru, publicētu portālā trīs mēnešu periodā. Mums ir daudz ieceru, kā nodrošināt saikni ar lasītājiem vēl citos veidos – vasarā un rudenī plānojam izdot arī kādu drukātu krājumu.

    Tas, ka mūsu plāni realizējas un gūst jūsu ievērību, iepriecina un nomierina, līdz ar to arī uz Kultūrkapitāla un citu mūsu atbalstītāju piešķirto naudu attiecas jau nodeldētā patiesība – nauda varbūt arī nespēj padarīt cilvēku laimīgu vai atrisināt visas viņa problēmas, taču tā lieliski nomierina. Un ļauj strādāt tālāk.
  • Rakstītprasmes kultūrspēja (28)

    2012. gada 23. maijā, plkst. 8:34

    Pirms kāda laika es redzēju sapni, kurā dzīve bija kļuvusi par teātri, bet teātris kļuvis par dzīvi. Izrādes notika visur – dzīvokļos, istabās, virtuvēs, kafejnīcās. Skatītājiem bija dots ārkārtīgi grūts uzdevums – būt neredzamiem, stāvot pie istabu logiem un vērojot notiekošo tur iekšā, bet aktieriem bija tik ļoti jāsaplūst ar savu lomu, ka jāaizmirst pavisam par to, ka tiek vēroti. Atceros, es stāvēju pie kādas šādas virtuves loga un skatījos, kā cilvēki tur iekšā vakariņo, sarunājas, klausās radio un lasa avīzes, līdz beidzot viens no viņiem uzšķīra kultūras ziņu lappusi un skaļi izlasīja rakstu par jauno teātra izrāžu koncepciju. Uz brīdi iestājās klusums, visi samulsa un slepus paskatījās uz logiem, uz kādu stiklam piekļāvušos, lampas gaismā dzeltenbaltu seju, kas sarāvās un tūdaļ pazuda. Un tad arī es mulsi paskatījos pār plecu uz kādu tumšu logu sev aiz muguras. Tad pamodos.

    Vērojot to, kā publiskajā telpā iziet un aizlokās diskusija par rakstniecību un literatūru Latvijā, pārņem savāda sajūta – tikko sākusies, tā jau ir paspējusi ieilgt un apnikt. Šķiet, daudziem tā krīt uz nerviem un atstāj tur smagus, grūti paciešamus nospiedumus. Rakstniekiem piemīt tāda nepatīkama īpašība – no vienas puses, tie ir kautrīgi un introverti cilvēki, kas ikdienu pavada vientulībā un sava rakstāmgalda cellē, bet, no otras – sava darba specifikas dēļ viņi prot rakstīt un izteikt savas domas sakārtotos teikumos. Tāpēc ar rakstniekiem ir grūti diskutēt, no sarunbiedra tie sagaida domu skaidrību un pat vēl vairāk – domu skaistumu. Cilvēkiem, kas izšķīrušies nodarboties ar literatūru, var pārmest daudz ko, taču nevajag aizmirst vienu – rakstīts vārds ir ļoti spēcīgs instruments, kas izveidojis mūs par tādiem, kādi mēs esam.

    Rakstnieku diskusijā, kas notika visai šaurā lokā Raiņa un Aspazijas memoriālajā dzīvoklī Gundegas Repšes interviju grāmatas "Rakstnieki IR" atvēršanas sakarā, Latvijas krievu rakstnieks Roalds Dobrovenskis piecēlās un bikli piebilda, ka ar literatūru sākas nācija. Jebkura nācija, ja vien mēs ar šo vārdu saprotam kaut ko vairāk par vienā teritorijā dzīvojošu cilvēku kopumu, sākas ar nacionālas literatūras dzimšanu. Gēte savulaik ir teicis, ka ar literatūras norietu sākas arī nācijas noriets. Iespējams, lai mēs saprastu savas literatūras nozīmi savas nācijas turpmākai pastāvēšanai, mums ir nepieciešams paskatīties uz sevi no malas, tas ir, izlasīt sevi tā, lai mēs būtu kaut kas vairāk par šī skumjā un smieklīgā romāna varoņiem. Izlasīt sevi tā, lai mēs būtu šī romāna autori.
  • Satori izdod e-žurnālu (9)

    2012. gada 9. maijā, plkst. 14:42

    Cilvēce savā gadu tūkstošiem ilgajā attīstībā ir radījusi ne vienu vien kultūru, taču tās visas vieno kāda kopīga iezīme – kultūra vienmēr ir saziņā starp cilvēkiem. Kultūra savā būtībā ir veids, kādā cilvēki sarunājas, komunicē, čupojas un čato, veids, kādā cilvēki uzzina to, kas ir svarīgs un pastāsta par to vēl kādam.

    Satori ir interneta žurnāls, kas cenšas ar savu darbību kalpot kā neliels, taču nozīmīgs kultūras pastāvēšanas nosacījums šeit, Latvijā. Un viens no šī nosacījuma darbības vektoriem ir vēlme uzturēt sarunu ar iespējami daudziem lasītkāriem un ieinteresētiem laikabiedriem, tas ir – jums. Šajā sakarā mums ir lieliski jaunumi, Satori uzsāk e-žurnāla izdošanu formātā, kas īpaši pielāgots izplatītākajiem e-grāmatu lasītājiem. Mūsdienu tehnoloģijas, kas papildinājušas cilvēku ikdienā lietojamo ierīču klāstu, ir radījušas e-tintes ekrānus, kas nenogurdina acis un ļauj pietuvināt elektroniska teksta lasīšanas pieredzi tai, pie kuras mēs esam pieraduši papīra grāmatu laikos. Skārienjūtīgie ekrāni un viedtālruņu operatīvās sistēmas piedāvā dabiskāku teksta pārskatīšanas un “lappušu pāršķiršanas” iespēju.

    Dažādās pārnēsājamās ierīces, kas ir kļuvušas nu jau pavisam pieejamas, izmanto dažādus failu formātus, tāpēc mēs piedāvāsim savu e-žurnālu trīs veidos – kā PDF failu planšetdatoriem, kā AZW jeb MOBI failu, ko lieto Amazon Kindle lasītājs, un ePUB failu, ko lasa Nook, iRiver, Sony Reader un citi e-grāmatu lasītāji. Visus šos formātus ir iespējams arī konvertēt vai atvērt ar pārlūkprogrammu, kurai pievienots attiecīgs “add-on” rīks.
    Šo žurnālu var arī izdrukāt un lasīt kā parastu papīra izdevumu.

    Mēs izplatīsim Satori e-žurnālu bez maksas (šobrīd un, cerams, arī turpmāk), tāpēc jūs drīkstat to kopēt un nodot saviem draugiem, protams, saglabājot rakstu autorību un piederību Satori. e-žurnāls iznāks četreiz gadā, apkopojot labāko trijos mēnešos portālā publicēto prozu, dzeju, diskusijas, recenzijas un publicistiku. Jaunāko e-žurnāla numuru jūs varēsiet atrast īpašā portāla sadaļā (http://satori.lv/e-zurnals), ar laiku ieviesīsim iespēju to abonēt un saņemt savā e-lasītājā automātiski.

  • Tekstuālā orientācija (31)

    2012. gada 19. aprīlī, plkst. 10:56

    Mēs rakstām internetos un rakstām ar kļūdām. Mūsu acis ir vājas, bet pirksti bieži vien netrāpa īstajiem taustiņiem. Mūsu datori tik bieži nespēj un negrib labot šīs kļūdas mūsu vietā, bet lasītājiem tās ir kā pirksts acī, kā īlens no maisa, kā slavenais kamielis no padoma "pamēģini vienu minūti nedomāt par balto kamieli". Cik bieži ir tā, ka saruna apraujas tieši tajā brīdī, kad tu iestarpini: "Esat, nevis esiet." Nepareizas galotnes, komati nevietā, burtiski pārcēlumi no (pasarg, Dievs!) krievu valodas, traģikomiskā trešā deklinācija, apvainojumi gramatiskajā nacismā – cik daudz vēl mums ir ienaidnieku tekstuālās kontrrevolūcijas ierakumos, kas traucē parunāt par būtisko. Es atceros, kā piepeši mainījās kļūdu orientācija, kad parādījās automātiskie "spellčekeri" datorprogrammās – gramatisko kļūdu kļuva mazāk, to vietā parādījās daudz dramatiskākas kļūdas. Es atceros, kā radās vēlme izvairīties no problēmvārdiem un to konstrukcijām. Brīdī, kad tev lieku sekundi jādomā par to, kā pareizi rakstīt kādu vārdu, tu gluži vienkārši izvēlies sinonīmu. Gribēju minēt kādu piemēru, taču sapratu, ka esmu aizmirsis šo vārdu – pārāk sen to neesmu lietojis. Valoda kļūst savādāka, savrupāka, citādāka, riskantāka, mūsu iecietības robežas mainās, rakstošās sabiedrības ietvaros parādās aizvien vairāk dažādu priekšstatu par labskanību, taču arī pati rakstošā sabiedrība kļūst plašāka, daudzveidīgāka un interesantāka. Kas vienam šķiet pareizi, citam griež ausīs. Bet ir taču daudz līdzību citur – kādam šķiet, ka nedrīkst vilkt sandales pie uzvalka, bet citam karstā vasaras vakarā tas ir ērti un patīkami. Kāds teiks, ka majonēze uz karbonādes ir bezgaumības kalngals, bet citam tas garšo un sagādā prieku. Pareizas valodas sajūta ir maiga un netverama sadiste, kas iejaucas mūsu attiecībās un cenšas noskaidrot partnera tekstuālo orientāciju visnepiemērotākajā brīdī, taču tā arī spēj sagādāt baudu, kas rodas no sapratnes tuvības ar otru cilvēku.
    Mēs pateicamies visiem, kas rūpīgi lasa un pamana kļūdas. Mēs esam interneta žurnāls un viena no mūsu priekšrocībām ir spēja tās labot.
  • Par latviskumu latviešu kino (5)

    2012. gada 11. aprīlī, plkst. 1:00

    Nav grūti pamanīt, ka kino un varbūt vēl populārā mūzika ir divas mākslas, kas visvairāk stāsta par to autoru nacionālo piederību. Pareizāk sakot, to stāsts izplatās vistālāk un visplašāk pasaulē. Mēs taču zinām, kāds ir itāļu kino un kādu popmūziku tur klausās, un tieši šī iemesla dēļ spriežam par itāļiem kā par emocionāliem, sentimentāliem, pašapzinīgiem cilvēkiem, kas raud un smejas, un kaujas. Mēs spriežam par britu melno humoru, nosvērtību, nedaudz cinisko atturību tieši britu kino un seriālu iespaidā. Tas pats ir izteikti jūtams, ja mēģinām domāt par franču, somu, indiešu vai korejiešu nacionālajām īpatnībām – šo valstu kino klišejas uzliek spēcīgus un grūti apstrīdamus argumentus.

    Ne glezniecība, ne arhitektūra, ne zinātne vai pat literatūra nav tik "nacionāla" kā kino – "nacionāla" tajā nozīmē, kā tā rada un nostiprina nācijas publisko tēlu ārzemju skatītāju apziņā. Šo fenomenu var dažādi skaidrot – ar kino mākslas konvertējamību un popularitāti visā pasaulē, ar kino spēcīgo iespaidu uz skatītāja priekšstatu par realitāti, ar populārās kultūras ietekmi mūsdienās, kur kino ir kļuvis par visvieglāk pieejamo un populāro informācijas avotu, taču fakts paliek fakts – kino stāsta ne tikai par to, ko autors tajā ielicis, bet pastarpināti arī par autora nācijas, tautas, valsts un zemes raksturu. Vai latviešu kino arī veic šādu funkciju? Ko par latviešiem var uzzināt no latviešu kino? Vai kino var izmantot, lai noskaidrotu, kas tad īsti ir latvieši?

    Kino, ka ciniski atzīmējis Ļeņins savā nodrāztākajā citātā, ir viena no svarīgākajām tautas apziņas ietekmēšanas mākslām. Iemesli ir tie paši – spēcīgs mākslas instruments, populārs un pieejams medijs, kas savas dārdzības dēļ bieži vien ir atkarīgs no valstiska finansējuma, tāpēc viegli manipulējams. Grūti noliegt, ka ar kino palīdzību ir iespējams mainīt sabiedrības priekšstatus ne tikai par to, kas ir pareizi un nepareizi, pieļaujami un nepieļaujami, bet arī par to, kas eksistē realitātē un kas neeksistē. Mēs varam smieties par nacionālpatriotiski noskaņotu politiķu ieteikumiem stiprināt latviskumu kino jomā, taču nevaram neatzīt, ka kino var izveidot noteiktu paštēlu noteiktā sabiedrībā. Vai latviešu kino skatītāji domā par sevi kā par latviešiem redzēto filmu iespaidā? Vai šo iespaidu var un vai vajag mainīt?

    Un vispār – kādas tēmas varētu būt vai ir raksturīgas latviešu kino? Pelēcība? Neizlēmīgums? Bezspēcība fatālas izvēles priekšā? Upura loma? Mēs mēģināsim parunāt par šiem jautājumiem ar latviešu kino režisoriem – festivāla Lielais Kristaps ietvaros organizētā diskusijā 11. aprīlī plkst. 17.00 kinoteātra Splendid Palace pagraba zālē.
  • Runājiet par mūziku (21)

    2012. gada 28. martā, plkst. 0:06

    Vakar pārnesu mājās jaunāko latviešu vinila plati. Grupas "Mona de Bo" albums "Pag Pag" ir izdots šajā formātā pāris mēnešus pēc CD iznākšanas, taču ietrāpījis tieši uz viņu koncertu "Palladium" zālē. Gāju pa ielu ar skaņuplati rokās un jutos kaut kā īpaši lepns, nu, pat ja ne lepns, tad katrā ziņā man nebija kauns par to, ka mani varētu kāds ieraudzīt, nesam šādu priekšmetu. Vienā brīdī tas lepnums par jaunu mūziku kaut kur bija pazudis – kad parādījās kompaktdiski, mēs vēl centāmies par tiem priecāties un rādīt draugiem, bet drīz vien sapratām, ka tas nedarbojas. Plastmasas vāciņi lūza, paši diski bija nedzīvi spīdoši un neinteresanti, burtiņi dziesmu tekstos tik maziņi, ka to lasīšanai nepieciešams veltīt īpašu piepūli. Un nesot mājās no veikala kādu jaunu kompaktdisku, mēs to paslēpām mēteļa iekškabatā vai somā starp kladēm un grāmatām – neviens uz ielas vai trolejbusā pat nenojauta, ka mums varbūt ir, par ko parunāt.
    Tad parādījās mp3 un sarunu par mūziku kļuva vēl mazāk – kuru gan varētu interesēt, ko es esmu šonakt lejupielādējis pusautomātiskā režīmā, jo tieši to pašu un vēl desmitkārt vairāk ir ielādējuši visi, kam vien nav slinkums. Lielīties ballītē ar sava iPod ierakstu kolekciju nozīmēja kļūt par kaitinošu nūģi pārējo acīs. Jo kā gan iespējams lielīties ar nevienam nepiederošiem failiem. Ja nu vienīgi ar pleijeri, bet arī tie drīz vien nobālēja, kļuva par vispārēju un neko neizsakošu gadžetu māniju. Nekas tik ļoti neveicina sarunu par mūziku kā vinila skaņuplate. Pat magnetofona lentas, kurās mēs pārrakstījām mūziku skolas laikā, nesniedza tādu kulta, piederības un pielūgsmes iespēju kā plates. Lenšu kastītes varēja izrotāt pašrocīgiem uzrakstiem un zīmējumiem, taču īstu mūzikas un grafiskās mākslas savienību piedāvāja tikai skaņuplašu vāki.
    Es par to atcerējos, pieminot gadījumu ar Miku Džegeru un Kītu Ričardsu, kas iepazinās un satikās pavisam nejauši – braucot vilcienā un ievērojot skaņuplates, kas otram bija līdzi. Tās kļuva par iemeslu sarunai, par zīmi kopīgām interesēm un līdzīgai gaumei, līdz beigu beigās – par impulsu grupas Rolling Stones nodibināšanai. Mēs aizvakar runājām ar diviem mūziķiem, kas pirms vairākiem gadiem izveidojuši savu grupu, nosaukuši to par Monu de Bo un kā iemeslu šādai muzikālai savienībai minēja tieši sarunas par mūziku, stundām ilgas sarunas par kādu vienu albumu, piemēram, Ērika Kleptona 1974. gada plati "461 Ocean Boulevard". Saruna par mūziku kļuva par svarīgu soli kaut kā jauna radīšanai, ir tapusi mūzika, kurai līdzīgas līdz šim nav ne Latvijā, ne arī kur citur. Sarunu ar Edgaru Eihmani un Edgaru Rubeni skatieties portālā Satori.lv, bet viņu mūziku klausieties ierakstos un koncertos. Un ziniet, ka tā ir mūzika, kurai nav īpašas pielietojamās vērtības – klausīties to fonā, viesībās, mašīnā vai rīta skrējienā ir bezjēdzīgi un pat neveselīgi. Taču tā ir mūzika, par kuru ir jēga parunāt.
  • Par ko tad ir stāsts (20)

    2012. gada 23. martā, plkst. 10:29

    "Sižeti ir domāti gļēvuļiem!" nesenā intervijā man teica norvēģu rakstnieks Ērlenns Lū. Šī intervija būs lasāma žurnāla "Rīgas Laiks" aprīļa numurā un skatāma portālā Satori. "Daudz interesantāk ir strādāt ar tēliem un situācijām. Ja ir pareizais tēls, tāds, kāds man patīk, un ir pareizā situācija, es varu uzrakstīt grāmatu bez sižeta," viņš turpināja. Jāsaka, viņam tas ir izdevies ne vienu reizi vien, šovasar iznāks jau ceturtā latviski tulkotā Lū grāmata. Bet Ingai Žoludei ir sanākusi trešā – romāns "Sarkanie bērni", kas saņēmis godalgu uzņēmēja Raimonda Gerkena un Rakstnieku savienības rīkotajā romānu konkursā un nu izdots apgādā "Dienas grāmata". Arī viņu mēs intervējām, lai pajautātu, vai rakstnieks ir vientuļš cilvēks, kas raksta tikai tāpēc, ka nav, ar ko parunāt. Tā ir, Žolude atzīstas un piebilst, ka viņu īsti neinteresē, vai lasītājs sapratīs, kas tieši notiek viņas grāmatā, tas ir, kāds ir tajā izstāstītais sižets. Tēli un situācijas ir svarīgāki par stāstu.

    Līdzīga pretruna vērojama mūsu portālā apspriestajā izrādē "Apglabājiet mani zem grīdas" – recenzente Baiba Baltruka sagaida, ka tajā tiks izstāstīts stāsts par mazo puiku un viņa bērnību, bet režisoram Regnāram Vaivaram šķitis svarīgāk parādīt spilgtus tēlus noteiktās situācijās. Iespējams, ka tā ir kāda laikmeta slimība, kas liek nonicināt stāstu un pievērsties detaļām. Iespējams, ka taisnība ir tam pašam Borhesam, kurš jau pirms pusgadsimta apgalvoja, ka visi stāsti ir izstāstīti, bet mums atliek tikai saskatīt tajos kādus jaunus savijumus. Tas, protams, ir neizbēgami mūsdienu informācijas uzkrāšanas laikmetā, ne velti Borhess bija bibliotekārs, kurš bibliotēkā kā saasināti pasniegtā modelī ieraudzīja to, ar ko "normālie cilvēki" saskārās tikai 21. gadsimta sākumā – interneta kataloga struktūru iespaidu uz dzīves un mākslas uztveri.

    Šonedēļ televīzijas gaiteņos runājām ar dramaturgu Ivo Briedi, raidījuma 100 g kultūras vadītāju Arno Jundzi un kinokritiķi Dairu Āboliņu – runājām par izrādi "12. diena", kurā izmantoti tēli un situācijas, jo četri sižeti izplūst kopējā idejā par saules aptumsuma gaidām. "Bet kāpēc neviens nepiemin to, ka izrādes veidotāji iespaidojušies no Trīra?" jautāja Daira Āboliņa, ar to domājot līdzību starp izrādi un Larsa fon Trīra filmu "Melanholija". No vienas puses, ir tikai dabiski sagaidīt un ieraudzīt šādas paralēles mākslas darbos, kas top vienā laikā vai viens pēc otra. Taču tās meklēt un analizēt ir neinteresanti, jo šādas paralēles ir pārāk acīmredzamas. Te saduras kritiķa un autora intereses – vienam šķiet svarīgi norādīt uz kontekstu, otram konteksts var traucēt, bet vēl vairāk var traucēt vēlme izvairīties no šāda konteksta. Izrāde "12. diena" ir un nav par to pašu, par ko filma "Melanholija". Izrāde "Apglabājiet mani zem grīdas" ir un nav par to pašu, par ko grāmata, kas bijusi tās pamatā. Jo nekad nav iespējams viennozīmīgi pateikt, "par ko ir mākslas darbs" – par stāstu (vienu no četriem, kā mēs zinām no Borhesa) vai par tēliem, kas nokļūst konkrētās situācijās un padara iespējamo kombināciju skaitu par bezgalīgu.
  • Rakstīt (11)

    2012. gada 12. martā, plkst. 7:45

    Vai jums arī nešķiet,
    ka atkarība no mīļotā cilvēka,
    tā saucamā mīlestība,
    rodas vai, pareizāk sakot, tiek sajusta
    dīvaina, brīžiem paradoksāla psiholoģiska
    fenomena rezultātā?

    Cilvēks, kā zināms, savas personības veidošanas procesā
    sevi uztver divos atšķirīgos veidos -
    viens ir apzināti ķermeniskais, minimālais es,
    kuru raksturo konkrēta nojausma par
    sava ķermeņa un tā izpausmju,
    par savas individuālās esamības
    ierobežotību
    laikā un telpā

    To nosaka specifiskas taustes un redzes sajūtas,
    kas ieraduma rezultātā koncentrējušās
    nepilna metra rādiusā ap ķermeni

    Minimālais es sevi jūt kā šeit un tagad
    esošu individuālu būtni,
    taču tāds priekšstats īpaši neatšķiras no gliemeža
    vai maza bērna uztveres

    Otrs veids, kā mēs uztveram sevi,
    ir paplašinātais es,
    kurā ietilpst mūsu naratīvs
    par sevi - stāsts par to, kas esam mēs,
    kāds mūsuprāt ir mūsu vārds un uzvārds,
    biogrāfija vai cerības un plāni,
    mūsu gaume, ieradumi, prieki, traumas,
    ceļojumos iegādāti nieki,
    ceļš no skolas atpakaļ uz mājām,
    sašutums par to, kā... atceries, mēs abi kopā gājām...

    Stāsts šis var būt arī nepabeigts līdz galam
    tam nav jābūt skaidram sākumam un beigām
    tam nav jābūt vēsturiski tīram,
    taču tas vienmēr ir stāsts, kas satur sevī otru
    cilvēku vai vismaz attālumu
    distanci un iespēju to pieveikt
    stāsts vienmēr mums sniedzas pāri,
    līdz ar stāstu - paplašināts es,
    tas, kurš eksistē vien valodā
    un attiecībās
    attiecībās, kuras nodibinām
    mēs

    Kad mēs iemīlamies,
    mūsu paplašinātais es kļūst lielāks un stabilāks,
    pieskaroties otram cilvēkam
    un jūtot to, ko tajā brīdī sajūt viņš
    mēs jau iegūstam vismaz pusotru metru
    rādiusā, varbūt - visus divus

    Ne velti mums tik ļoti gribas pastāstīt par sevi,
    pastāstīt par sevi visu,
    un tas pat nav obligāti jāizdara,
    reāli jau tas nemaz nav iespējams
    izstāstīt visu
    pietiek ar to, ka iekšējais diskurss
    ir atradis nepieciešamo distanci -
    otru cilvēku, kuram tas ir svarīgi,
    nē, pareizāk sakot, cilvēku,
    kurš mums ir tik svarīgs,
    lai viņam varētu izstāstīt visu

    Runā, ka atsevišķos epilepsijas gadījumos
    cilvēka smadzeņu centri atslēdzas tādā secībā
    ka brīdi pirms lēkmes cilvēks aizmirst,
    kā viņu sauc, kur viņš dzīvo, ko mīl
    un uz kurieni viņš nupat gājis,
    aizmirst, kas ir viņa paplašinātais es,
    sašaurina savu eksistences loku
    taču vēl vairākas sekundes saglabā
    skaidru apziņu par sevi kā dzīvu būtni
    konkrētā laika un telpas punktā
    uz brīdi viņš eksistē tikai sava minimālā es robežās

    Es domāju,
    ka nepieciešamība būt kopā ar mīļoto cilvēku,
    mokošā nespēja palikt vienam,
    vēlēšanās redzēt, dzirdēt un sajust,
    ir saistīta ar bailēm
    pazaudēt sava personiskā naratīva iespēju -
    ar bailēm sarukt
    un pazust

    Laiks starp tavu aiziešanu no rīta
    un mūsu satikšanos no jauna vakarā
    sakoncentrējas bezgalīgi garā un sastingušā punktā -
    es sēžu un skatos sienā kā epileptiķis pirms lēkmes,
    kā gliemezis vai mazs un noraudājies bērns
    es ar savu minimālo es
    nožēlojama un bezcerīga kombinācija
    vienīgā iespēja kaut ko pastāstīt ir rakstīt
  • Laiks ir nauda (10)

    2012. gada 5. martā, plkst. 2:46

    Pagājušo nedēļu pavadīju vairākās sarunās, kuras publicēsim mazliet vēlāk. Intervēju norvēģu rakstnieku Ērlennu Lū, kurš bija atbraucis uz pāris dienām, lai tiktos ar izdevējiem un lasītājiem, apskatītu Okupācijas muzeju, sameklētu neredzētas Sergeja Eizenšteina un Herca Franka filmas. Sarunas laikā viņš ieminējās, ka nupat tiekot tulkots arī Ķīnā un drīzumā katrs ķīnietis nopirks kādu viņa grāmatu. Un tad viņš varēšot dzīvot, cepuri kuldams. Un nerakstīt vairs.

    Tas, protams, bija skumjš joks. Pirmkārt, pavisam nedaudz ir tādu rakstnieku, kas varējuši atļauties pamest rakstniecību un dzīvot no kādas vienas grāmatas honorāriem. Otrkārt, vēl mazāk ir tādu, kas raksta tāpēc, lai nopelnītu daudz naudas. Tie, kas raksta pa īstam, visbiežāk to dara tāpēc, ka nevar nerakstīt. Raksta pa naktīm, pēc darba, atvaļinājumā. Raksta, zogot laiku savai ģimenei, bērniem un draugiem, raksta līdz pēdējam santīmam un tad vēl mazliet. Bet pelna pavisam citi cilvēki un citā veidā. "Mums, norvēģiem ir paveicies kļūt bagātiem nejauši. Mēs gadsimtiem ilgi dzīvojām slikti, bet tad paveicās. Atradām naftu," saka Ērlenns Lū. Saruna ar viņu būs skatāma interneta žurnālā Satori un lasāma žurnālā Rīgas Laiks aprīlī.

    Kāds cits sarunu biedrs, ko intervēju pirms nedēļas – dokumentālists Ivars Zviedris ir divus gadus filmējis Ķemeru purvā dzīvojošu sievieti. Es prasu, vai filmējis slavas vai naudas dēļ? Filmējis tāpēc, ka nav varējis nefilmēt. Un arī filma beigu beigās ir sanākusi nevis par šo sievieti vai šo purvu, bet gan par pašu tās autoru. Un arī sauksies tāpat – "Dokumentālists". Cits divos gados būtu māju uzcēlis vai nopelnījis daudz naudas. Nē, tas arī ir skumjš joks.

    Neviens taču mūsdienās vairs nepelna naudu. Naudu tērē – pat tie, kuriem naudas nav. Mēs taču redzam, ka to dara pat valstis, to dara gandrīz visi, apgriežot veco sakāmvārdu par to, ka laiks ir nauda, ar kājām gaisā – paņemot kredītu, mēs pārvēršam naudā laiku, kas mums vēl ir priekšā. Kaut vai teorētiski, bet ir. Vienīgo, kas mums patiešām pieder. Un pārvēršam to naudā, kuru nemaz nepaspējam paturēt rokās, jo tūdaļ pat iztērējam mantās. Un tikai sapņojam par to, ka varētu kādreiz kaut kur no kaut kādiem lasītkāriem ķīniešiem dabūt lielu kaudzi naudas, par ko nopirktu savu laiku atpakaļ un visu atlikušo mūžu neko nedarītu.

    Mēs, interneta žurnālā Satori esam sākuši pavadīt laiku sarunās, kas tiek ierakstītas dažādos smalkos rīkos – mēs pārvēršam savu laiku digitālos formātos, kustīgās bildēs, skaņu celiņos, tekstu failos. Un ceram, ka kāds no jums to visu pārvērtīs atkal atpakaļ laikā – nozagtā pusdienas pārtraukumā vai vakarā mājās, televizora pārraides vietā. Uz brīdi pārstājot domāt par naudu. Un tā visu laiku. Vai naudu. Vai laiku. Vai naudu. Vai laiku...
  • Garlaicīgā saruna (8)

    2012. gada 27. februārī, plkst. 0:03

    Šo nedēļu Satori iesāk ar Alekša Zoldnera komentāru par Alvja Hermaņa izteikumiem televīzijas raidījumā, kas izskanēja ēterā pirms vairāk kā desmit dienām, taču joprojām aizskar un satrauc daudzus un dažādus cilvēkus. Un runa šoreiz nav pat par sabiedrības dalījumu nodevējos un savējos, bet gan par uzbrukumu politkorektumam, kas Latvijā kā ideja vai nostāja tā īsti nav bijusi pacelta vispārēju diskusiju līmenī. Mēs neesam ne tā pati politkorektākā, nedz arī nekorektākā sabiedrība, taču kaut kāda nojausma par to, "cik tālu var aiziet" šajā virzienā, mums ir. Un ir zināma tradīcija izmantot šo terminu kā lamuvārdu, vismaz labējo un konservatīvo oratoru vārdu krājumā. Interesanti un negaidīti bija dzirdēt šādu nostāju no mākslinieka, brīvi un nereti "citādi" domājoša intelektuāļa, kas labprāt savā darbā izmanto dažādu kultūru elementus, strādā dažādās kultūras vidēs. Skaidrs arī tas, ka Hermaņa izteikumi ieguva publicitāti un kļuva par diskusiju objektu ne tikai to satura, bet arī to nesēja dēļ.

    Veids, kā tiek pateikti strīdīgi un agresīvi vārdi, ir ārkārtīgi svarīgs to sabiedriskai rezonansei. Mēs esam pieredzējuši, kā lieliskas iniciatīvas vai skaistas runas paliek nepamanītas un nenovērtētas, jo tās atnes neīstie cilvēki nepiemērotā brīdī. Pat ļoti spilgtas un harizmatiskas personības var kļūdīties un pateikt spēcīgus vārdus nepareizi (atceramies, kā izčākstēja Vairas Vīķes-Freibergas "Mēs esam stipri, mēs esam vareni!", netrāpot vajadzīgajā intonācijā vai sabiedrības noskaņojumā). Mani tiešām mulsina un rada neizpratni Alvja Hermaņa motīvi – es neticu, ka viņa mērķis bija iebiedēt "svārstīgos" un panākt referendumā savādāku rezultātu. Grūti noticēt arī tam, ka viņš ticēja sevis teiktajam (kādi saraksti?! kāda Dieva dāvana?!), taču ne viens vien ir pamanījis – māksliniekam tiek piedotas neprecizitātes un pat pilnīgas muļķības.

    Nedēļu vēlāk Latvijā tika pamanīta cita uzruna – Igaunijas neatkarības svinību sakarā teiktā valsts prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa runa. Runa kā runa, nekā asa vai aizvainojoša, pilnīgi politkorekta un gluda. Tajā pat nebija īpaši daudz lokālu problēmu vai konkrētu politisku iniciatīvu, nedaudz pamainot detaļas, šādu runu būtu varējis nolasīt jebkuras Eiropas valsts vadītājs. Pat tās dažas "intelektuālās pērles" – sakāmvārds latīniski (Quod licet iovi, non licet bovi) un atsauce uz Imanuela Kanta kategorisko imperatīvu – bija tik triviālas, ka nodrāztākus citātus pasaules vēsturē atrast būtu grūti. Tomēr runa dīvainā veidā iedarbojās un lika ne vienam vien latviešu lasītājam nopūsties – kāpēc mums nav politiķu, kas teiktu tik skaistas svētku runas! Es gan ieteiktu nelielu intelektuālu eksperimentu – paņemt Ilvesa runas tulkojumu un iztēloties to sakām kādu no Latvijas prezidentiem. Nedarbojas? Tad pamēģiniet iedomāties, kā šo runu sakāt jūs pats. Viegli var pamanīt, ka spēks nav vārdos, bet gan cilvēkos, kuri tos lieto. Īstajos cilvēkos pareizajā vietā. Un mums tas patīk un nepatīk reizē.

    Paļaušanās uz īsto cilvēku ir skaista un bīstama. Pasaule ir pieredzējusi gan lielas veiksmes, gan sāpīgas traģēdijas, kad paļaušanās uz īsto cilvēku ir novedusi pie uzplaukuma un iznīcības veselas valstis un kontinentus. Tāpēc jau arī ir radusies tā ideja par politkorektumu un politiskā procesa kārtību, lai izlīdzinātu sabiedrības dzīves kāpumus un kritumus, lai padarītu dzīvi drošāku un garlaicīgāku. Starp citu, viena pozitīva lieta, kas rodas no garlaicības, ir saruna. Varbūt mēs varam sākt sarunāties aiz garlaicības, ja neprotam savādāk?
  • Teātra sākums un gals (7)

    2012. gada 17. februārī, plkst. 1:36

    Vakar notika pēdējā "Mirušo dvēseļu" repertuāra izrāde Nacionālajā teātrī. Pārpildīta un uzņemta ar smiekliem un aplausiem. Kā teica teātra direktors Ojārs Rubenis, ir parādītas 30 izpārdotas izrādes, 30 pilnas zāles nozīmē kādus 25 000 skatītāju un vairāk diez vai Latvijā atradīsies teātra gājēju. Vasaras sākumā Ir iecerēts ierakstīt šo izrādi video formātā, pēc tam parādīt Cēsu festivālā, iespējams – aizvest vēl kaut kur. Bet citādi – jāpieņem nenovēršamais jebkura teātra notikuma mūža ilgums. Par to šomēnes runā Latvijas Kultūras akadēmijas studenti izstādes/izrādes "Atmiņu istabas" ietvaros – par to, kas paliek pāri pēc izcilām teātra izrādēm, kad tās beidzas. Arī mēs interneta žurnālā Satori esam sākuši realizēt kādu ieceri – runāt par izrādēm ne tikai pirmizrāžu saviļņojumā, bet arī pēdējo izrāžu kontekstā. Par "Mirušajām dvēselēm" mēs runājām ar aktieri Artusu Kaimiņu, kas iestudējumā spēlē atraktīvo Nozdreva lomu – spēlē nosvīdis, piesarcis, emocionāls, agresīvs un laimīgs. Esam cieši nolēmuši aizvien vairāk izmantot video un audio interviju formātu, padarot Satori par multimediju šī vārda cilvēcīgākajā nozīmē.

    Šīs nedēļas sākumā mēs intervējām arī viesrežisoru Kirilu Serebreņņikovu, kurš atkal atgriezies Rīgā, lai iestudētu jaunu izrādi – Bīhnera "Voiceku", taču šī saruna nebija tik daudz par teātri, cik par ko citu – par mākslinieka politisko pozīciju un notikumiem Krievijā pēdējo mēnešu laikā, tāpēc to ievietosim portālā nedaudz vēlāk. Mēs runājām arī par gaidāmo referendumu Latvijā un Kirils, līdzīgi Alvim Hermanim aizskāra nodevības tēmu – viņš teica, ka negrib nosodīt nevienu, kas balsos par otru valsts valodu, jo nevēlas kļūt par nodevēju krievu acīs, taču demokrātiskā valstī esot jāpieņem tas, ka jebkurš jautājums ir izlemjams ar balsojumu. Vieni ierosina – gribam, lai būtu tā un tā, citi atbild – nē, tās ir pilnīgas muļķības, visi nobalso un tiem, kuri zaudē, ir jāpiekrīt, ka tas, ko viņi ierosināja, tiešām bija muļķības. Nobeidzot šo tēmu, es atkārtošu Kaspara Znotiņa teikto – ir uzdots pavisam vienkāršs jautājums un nevajag baidīties uz to atbildēt.
  • SASTĀVDAĻAS (4)

    2012. gada 13. februārī, plkst. 3:08

    Ir tādas sajūtas,
    kuras gribas atjaunot,
    izdzīvot vēlreiz no jauna,
    nu, kaut vai tikai izjust ķermeņa līmenī,
    smieklīgi, protams, visādu tur kņudēšanu pakausī,
    skudriņas uz muguras un tauriņus vēderā,
    pirmā cigaretes dūma iespraukšanos galvā,
    siltumu no malka šņabja,
    svaigi samaltas kafijas smaržu,
    to sajūtu, kad tu uzzini kaut ko jaunu
    un šis jaunais, šķiet, atstās milzīgu iespaidu uz visu,
    ko tu zini un domā,
    tu izdzirdi kādu jaunu mūziku,
    uzzini par to, ka ir bijusi kāda rokgrupa,
    nu - grupa, kas spēlē niknu un agresīvu mūziku,
    bet vienlaikus tādu, kurā ir doma un teksts,
    mūziku, kas ietekmējusi citu cilvēku dzīves,
    tu to izdzirdi, pareizāk sakot, zini,
    ka tūdaļ izdzirdēsi,
    un tevi pārņem tā pazīstamā sajūta,
    mulsums no tā, ka pasaule ir neietaisīta un tukša,
    un viss vēl ir priekšā,
    viss vēl tikai notiks un radīsies,
    un tu nebūt neesi pēdējais cilvēks
    šajā radīšanas darbā,
    tu esi pasaules centrā,

    vai, piemēram, tu atšķir jaunu grāmatu,
    vai varbūt pat tādu vecu,
    no antikvariāta vai kāda miruša radinieka bibliotēkas,
    tu noslauki putekļus un ieelpo ādas iesējuma smaržu,
    sīkas papīra drumstalas nomirst zemē,
    lappuses negribīgi pašķiras
    un tu redzi vārdus un teikumus,
    tādus, kādus agrāk nekad vēl neesi lasījis,
    un tu zini, ka šī grāmata ir laba,
    tajā ir pateikts kaut kas tāds,
    ko vēl neviens pirms šī autora
    tik labi nav pateicis un arī pēcāk vairs ne,

    vai arī tu gaidi tikšanos ar kādu cilvēku,
    tu viņu pat vēl nepazīsti,
    bet uztraucies un domā,
    tu esi dzirdējis vai lasījis
    par to, ka šis cilvēks ir gudrs,
    talantīgs vai varbūt pat ģēnijs,
    un tad tu viņu ieraugi un sāc runāt,
    un jūti, ka jūs domājat vienu un to pašu,
    un šīs cilvēks ir vienkāršs,
    viņš neizliekas, viņš nav tāds,
    kāds centies būt tu,
    bet gluži otrādi - dzīvo, domā un runā tā,
    kā tas ir patiesībā,
    un tu sajūti šī cilvēka domas un vārdus
    kā savus un tev uz brīdi kļūst vieglāk elpot,
    tu saredzi tādus sīkumus sev apkārt,
    kam agrāk nepievērsi uzmanību,
    re, aizbrauc trolejbuss vai saule iespīd lietus peļķē
    un pasaule ir tava,
    šajā brīdī, šajā īsajā mirklī
    starp tagad un tad, tev starp pirkstiem.
  • Autortiesību vāveres ritenī (14)

    2012. gada 7. februārī, plkst. 11:09

    Satori.lv ir kolektīvs autoru darbs. Par to nevienam nav šaubu — viss, ko mēs publicējam, rakstām vai komentējam, ir kāda radīts. Kopš izdzīšanas no Ēdenes dārza cilvēks ir centies atdarināt Radītāju un kļūt par Autoru pats — gleznojot, dziedot, rakstot vai uzņemot lielbudžeta 3D grāvējfilmas ar šausmu elementiem.

    Jautājums par to, vai šis cilvēka radītais kultūras slānis ir tik vērtīgs, ka par to būtu jāmaksā atkal un atkal, ir sācis nodarbināt cilvēci pavisam nesen — vien kādus nepilnus divus gadsimtus. Vēl Šekspīra laikos izzagt no autora "cietā diska" jaunākos sonetus un izdot populārā "pirātiskā" brošūriņā tika uzskatīts ja ne gluži par džentlmenisku, tad katrā ziņā par nesodāmu rīcību. Patiesību sakot, tieši šādā veidā Šekspīrs kļuva par pazīstamu un tautā mīlētu dzejnieku. Pilnīgi iespējams, ka bez pirātu un "to, kas grib iedzīvoties uz autoru rēķina" palīdzības mēs šodien nemaz neatcerētos par tādu Šekspīru. Pilnīgi iespējams, ka šo sestdien paredzētais grupas Lamb koncerts "Palladium" zālē paliktu tukšs, ja Rīgas jauniešiem nebūtu bijis iespējams pēdējo pāris gadu laikā praktiski netraucēti lejupielādēt tās ierakstus. Vai arī grupai un koncerta organizatoriem būtu nācies ieguldīt daudz lielākus līdzekļus tā reklāmā.

    Pirātisma apkarošanas diskusijās bieži tiek aizmirsts, ka lielākais pirātu ienaidnieks ir internets, kas šobrīd praktiski jau ir iznīcinājis viltoto CD un DVD biznesu. No otras puses — uz beigu robežas atrodas arī legālo disku eksistence. Es vairs nezinu nekādu racionālu iemeslu, kāpēc mūsdienu jaunietim būtu jāpērk kompaktdiski un pats disku atskaņotājs, ja mūzika jau sen atrodas pavisam citos nesējos. Interneta lejupielāžu problēma sakņojas citur — nevis tiesiskā vai komerciālā, bet psiholoģiskā paradoksā. Mēs ļoti ātri pierodam un sākam uztvert kā pašu par sevi saprotamu mūzikas, grāmatu un filmu pieejamību "tagad un te".

    Nesen pavisam nejauši atcerējos par kādu 70. gadu rokgrupu, ko sagadīšanās rezultātā nekad agrāk nebiju klausījies un zināju tikai nosaukuma pēc. Thin Lizzy (1970-1983, divpadsmit studijas albumi, vētraina biogrāfija, zīmīgs vokāls, problēmas ar narkotikām, traģiska nāve) — īpatnējs melodiska ģitārroka, asa ritma un labas dzejas savienojums. Sajauciet Liepājas roku, Motorhead un Bobu Dilanu, iegūsiet kaut ko tikpat dīvainu un brīžiem fascinējošu. Solists miris 35 gadu vecumā alkohola, heroīna un kokaīna iespaidā. Atzīšos grēkā — es noklausījos visus internetā atrodamos albumus un piepeši sapratu, ka dzīvoju ārkārtīgi interesantā, iespējams, unikālā laikā. Man nekad mūžā nebūt ienācis prātā nopirkt 12 kompaktdiskus par 10 latiem katru, lai iepazīstos ar iepriekš nezināma mūziķa daiļradi. Es arī nezinu, ko iesāktu ar tiem pēc noklausīšanās. Taču tagad, pateicoties interneta pirātismam, man šādas iespējas ir — jebkurā brīdī un vietā noklausīties praktiski jebko, kas ir ierakstīts pēdējo 100 gadu laikā, noklausīties gan ģeniālo, gan nebaudāmo, noklausīties līdz pusei vai vairākas reizes, noklausīties un salīdzināt — man ir iespējas zināt vairāk un saprast vairāk nekā jebkad līdz šim. Es zinu, ka ierakstu kompānijas (pareizāk sakot, to tiesību pārpircēji, jo pašas kompānijas dažkārt jau sen ir zudušas) nav īsti apmierinātas ar to, ka es nenopirku kaut vai vienu no minētajiem albumiem. Taču šobrīd pastāv daudz lielāka varbūtība, ka es nopirkšu kādu Thin Lizzy vinila plati vai koncertfilmu. Vēl vairāk — es tagad uzrakstu par to interneta slejā un pilnīgi iespējams, ka par šo vēstures putekļu klāto grupu atcerēsies vai sāks interesēties vēl kāds (iesaku albumus "Chinatown" un "Renegade").

    Par to, ka es būtu gatavs maksāt noteiktu mēnešmaksu, lai iespēja "noklausīties jebko jebkurā brīdī" no faktiskas taptu legāla, pat nerunāsim. Lai gan, kāpēc ne? Mēs turpināsim par to runāt arī Satori.lv slejās. Jo kā gan savādāk mēs varētu panākt labākus likumus Latvijā un pasaulē, ja ne sarunu ceļā?
  • Lasītājiem (18)

    2012. gada 1. februārī, plkst. 14:17

    Portāls Satori savos pirmsākumos bija literatūras krātuve, kurā bija iespējams atrast un izlasīt latviešu un pasaules literatūras daiļdarbu fragmentus, pārrunāt tos un paust savu viedokli. Ar laiku tas kļuva par nozīmīgu kultūras portālu, kas informēja par Latvijā notiekošo kultūras procesu, aicinot un veicinot uz sadarbību bez īpaša snobisma vai noslēgtības. Lasīt, rakstīt un pārrunāt uzrakstīto ir svarīga kultūras dzīves funkcija. Ne velti valoda un it īpaši rakstīts vārds ir tas spēks, kas jau tūkstošiem gadu uztur mūsu civilizāciju vispārsteidzošākajos veidos, un neizskatās, ka tas varētu mainīties.
    Mainījusies ir portāla Satori.lv redakcija un no šī gada februāra mēs centīsimies veidot to kā atvērtu un plašu interneta žurnālu, kas mēģinās paskatīties uz notiekošo Latvijā un pasaulē nedaudz no malas. Jo man šķiet, ka skatiens, kad tas atraujas no savas klātbūtnes notiekošajā, ir ārkārtīgi svarīgs. Tikai tad tas ļauj ieraudzīt kaut ko vairāk. Šāds, nomaļus stāvošā skatiens pašam uz sevi, ir raksturīgs tai Eiropas intelektuālajai tradīcijai, kas bijusi pamatā literatūras, mākslas un filozofijas kultūrai, kādu mēs to pazīstam šobrīd.
    Portāls Satori.lv arī turpmāk publicēs jaunāko latviešu literatūru un tulkojumus, centīsimies veicināt šo procesu, piedāvājot lasītājiem jaunus, mūsdienīgus formātus, kā rakstītais vai izteiktais vārds nonāk pie lasītājiem. Būs daudz vairāk video interviju un sižetu, arī skaņu celiņu, kuros varēsiet dzirdēt dzīvu sarunu par būtiskām norisēm Latvijas kultūrā. Mēs centīsimies neieslīgt provinciālā noslēgtībā, bet informēt jūs par to, kas ir patiešām interesants arī citur, arī citās valodās un kultūrās.
    Mums ir svarīgs lasītāju viedoklis un atsauksmes, tāpēc plašāk izmantosim tās sociālo tīklu iespējas, ko piedāvā mūsdienu interneta tehnoloģijas. Esiet kopā ar mums.