Rubrika: Lasītāju blogi
Ābele uz salas
5. februārī, plkst. 10:26
Vai tā ir Ābeles vai Ķimeles sala? Parasto skatītāju jau parasti neinteresē, kurš ko izrādē ir ienesis, iznesis vai kā citādi padarījis to labāku vai sliktāku. Skatītāju interesē noteiktu pārdzīvojumu gūšana, citam vairāk patīk smieties, citam - paraudāt, bet labu režisoru galvenais uzdevums ir sagādāt šos pārdzīvojumus un uzminēt, kāds tad īsti skatītājs uz šo izrādi nāks. Aiziet līdz Ingas Ābeles "Salai", ko iestudējusi Māra Ķimele, nemaz nav tik viegli. Izrāde notiek Mūzikas un teātra muzejā, kurp ziemas laikā jābrauc ar kādu sabiedrisku transportu un jārēķinās ar salšanu, turklāt publiskā telpā visai nekonkrēti ir pasniegta izrādes tēma (pateikt, ka tā ir izrāde par mūsdienu Latvijas provinces ļaužu problēmām, būtu maldinoši, bet abstraktais sižets "Jahtu kapteiņa Udes laulība ar Vilmu tiek satricināta, kad viņam piederošajā pansijā ierodas Udes bijusī sieva Magda" nerosina vēlmi tajā iedziļināties), tāpēc saņēmos uz skatīšanos tikai gadu pēc pirmizrādes un nebiju vīlies.
Pirmkārt, tomēr ir labi, ka tiek rakstītas reālistiskas lugas par mūsdienām. Lai arī tas ir žanrs, kas sevi diskreditējis padomju socreālisma laikā, to visu taču var ņemt vērā un izvairīties no ikdienišķuma trivializācijas. Otrkārt, luga ir sarakstīta ar konkrētu mērķi - tikt iestudētai zināmā teātrī, kas to patīkami atšķir no tikai mākslas vārdā rakstītas dramaturģijas ar visām tās pārmērībām. Runa lugā patiešām ir par cilvēku attiecībām un problēmām mūsdienu mainīgajā pasaulē, un šīs problēmas var tikt pazītas un saprastas, jo visi mēs taču esam cilvēki un visiem mums ir kaut kas kopīgs. Taču svarīgākais izrādē tomēr ir tas, ka mēs esam tik dažādi. Un te vēlreiz jāizsaka atzinība Jaunā Rīgas teātra īpašajai aktieru skolai, kas izstrādājusi veselu metodoloģisku sistēmu, ar kuras palīdzību iemiesoties nevis tēlā, bet tipāžā. Tas ir tas, ko viņi prot vislabāk - atrast sevī to dīvaini, kas aprakstīts lugā un parādīt viņu ārkārtīgi precīziem un maksimāli dažādiem detalizētiem paņēmieniem. Viens no iedarbīgākajiem - izrādes varoņa monologs, kurā piecu vai desmit minūšu laikā tiek izstāstīts kaut kas ļoti svarīgs, varbūt, pats svarīgākais šī cilvēka dzīvē. Tipāžiem raksturīgās valodas formas, dialekti, uzvedība, smiekli un mīmika - tas ir tas, kā dēļ es būtu gatavs skatīties izrādi vēlreiz, iemīloties šajos cilvēkos aizvien vairāk. Otrs ir šī teātra īpašais naturālisms, kas izpaužas sīkumos, ir viens no spēcīgākajiem trumpjiem - skatītājiem fiziski sajūtamās smiltis, kas iebirušas kurpēs, kečupa paliekas uz viesību šķīvjiem, skatuves novietojuma dēļ izrādē klātesošās smakas un smaržas - tas viss joprojām ļoti labi strādā, jo īpaši tāpēc, ka Jaunā Rīgas teātra skatītājs pie tā ir pieradis un šo teātra valodu pieņēmis. Spriežot pēc visa, skatītājs ir akceptējis arī šo izrādi, kā veiksmīgi noliktu eksāmenu. Tā bija lieta, kas Jaunā Rīgas teātra aktieriem ik pa laikam būtu jānokārto - jāpierāda, ka ar visu pasaules slavu, jauno valodu un jauno spēles metodi viņi joprojām ir arī vienkārši labi aktieri, kas spēj iestudēt mūsdienu autora rakstītu lugu.
Komentāri (4)
Rakstnieks uz kraujas
28. janvārī, plkst. 22:27
Pirms kāda laika pievērsu uzmanību tam, kā filmās parādās rakstnieka tēls. Tas bija Prozas lasījumu laikā, kad noskatījos sen neredzēto filmu "As Good As it Gets" (Labāk jau nevar būt) ar Džeku Nikolsonu riebīga, nedraudzīga un dažādām fobijām apsēsta salkanu mīlas romānu autora lomā. Visbiežāk jau rakstnieki tiek attēloti kā nedaudz jukuši un privātajā dzīvē vientuļi cilvēki, kas pakļauti dažādām psiholoģiskām un sociālām problēmām. Džeimsa Kāna attēloto rakstnieku filmā "Misery" (tas gan ir viņa varones vārds, bet es iztulkošu - Ciešanas) sagūsta un spīdzina viņa lasītāja, Džonija Depa tēlotais rakstnieks filmā "Secret Window" (Slepenais logs) pats nonāk līdz noziegumam, Deivids Duhovnijs seriālā "Californication" (netulkojama vārdu spēle, Kalifornimaucība?) cieš no seksa un alkohola, pat jaunākajā HBO televīzijas seriālā "Bored to death" (Nomirt var no garlaicības), kurā rakstnieku tēlo maigais un nevainīgais Džeisons Švarcmans, viņš ir pamests un bezcerīgs dīvainis.
Stereotipisks rakstnieks amerikāņu filmās ir vai nu tāds, kurš uzrakstījis 70 veiksmīgus romānus, vai arī tikai vienu un "iesprūdis" pie nākamā. Stereotipiskam rakstniekam nepatīk cilvēki, jo tie traucē rakstīt, un visdrīzāk viņam traucē arī lasītāji - tie vai nu nepērk viņa romānus vai arī pērk un tātad ir nicināmi idioti.
Viens no spilgtākajiem rakstnieka stereotipiem 20. gadsimtā bija iemiesojies Džeroma D. Selindžera publiskajā tēlā. Pirms pāris dienām, kaut ko meklējot grāmatplaukta augšējā nodalījumā, man rokā nejauši ieslīdēja viņa meitas Margarētas sarakstītie memuāri. Šorīt uzšķīru vietu, kur viņa atceras 1969. gada vasaru - draudzene bija paziņojusi, ka netālu no viņas mājām notiks kaut kāds mūzikas festivāls, uz kuru noteikti jāaizejot. Margarēta dzīvoja ar tēvu, viņas māte bija sķīrusies pirms gadiem četriem, apmēram tad arī Selindžers bija pēdējo reizi publicējis kādu savu sacerējumu - stāstu žurnālā New Yorker, un noslēdzies no publiskās literārās dzīves. Margarēta izstāstīja par ieceri doties uz Vudstoku un sev par šausmām izdzirda, ka tēvs labprāt dotos viņai līdzi - izklausoties, ka tur būšot jautri. Beidzās gan viss laimīgi, Selindžers atcerējies, ka viņam ir daudz darba un palaidis meitu uz hipiju un zālespīpētāju paradīzi vienu. Izlasīju šo vietu, guļot vannā, un nodomāju, cik patiesībā dīvains un droši vien, nepareizs priekšstats par šo rakstnieku ir veidojies, balstoties tikai uz nostāstiem, baumām un leģendām. Vēl Selindžers, kas kara laikā dienējis ASV armijas pretizlūkošanas daļā un vadījis vācu koncentrācijas nometņu atbrīvošanas operācijas, ir savai meitai stāstījis, ka degušas cilvēka gaļas smarža, ko viņš sajutis kara laikā, nepāriet visu mūžu. Kad Selindžers mājas kino seansos rādīja savai meitai Hičkoka filmas, viņa bailēs aizsedza acis vai arī muka uz blakus istabu. "Jums ar māti jau der tikai sentimentālas filmas par Pateicības dienas vakariņām un kucēniem," teica Selindžers. Vārds "sentimentāls" viņa leksikā bija lamuvārds.
Vakar Džeroms D. Selindžers ir miris 91 gada vecumā, savās mājās, nodzīvojis ilgu un iekšēji piepildītu dzīvi. Publicējis saujiņu stāstu, ko iespējams nodrukāt vienā sējumā. Dzīves laikā izmēģinājis desmitiem dažādu garīgās un fiziskās pilnveidošanās sistēmu, sākot ar dzenbudismu un krija jogu, dianētiku, homeopātiju, akupunktūru, makrobiotiku, badošanos, vemšanas terapiju, urīnterapiju, C vitamīna pārdozēšanu, pat Vilhelma Raiha izgudroto orgona akumulatoru, kas ar kosmiskās orgasma enerģijas palīdzību padara cilvēku nemirstīgu. Vārdu sakot, dzīvojis pilnasinīgi un interesanti. Runā, ka arī pēc 1965. gada cītīgi rakstījis, tikai nav uzskatījis par nepieciešamu uzrakstīto publicēt. Gluži otrādi - uzskatījis, ka publikācijas negatīvi ietekmē rakstnieku. Protams, var arī jautāt - kas gan neietekmē?
Komentāri (15)
Kas par putnu ir Kristovskis?
15. janvārī, plkst. 10:48
Runā, ka Latviju sākuši pamest arī tie putni, kas parasti palikuši te uz visu ziemu un līdz šim nav uzskatīti par gājputniem. Te viens, te otrs paziņa stāsta par kāšiem, kas redzēti debesīs. Pirms pāris dienām Rīgas centru piepildīja dūmi, taču neviens nemācēja pateikt, kur deg un vai vispār kas deg. Visdrīzāk, cilvēki kurina savus vecmodīgos dzīvokļus ar malkas krāsnīm, bet atmosfēras spiediena rotaļu rezultātā dūmi pārvēršas smaržīgā miglā un virpuļiem iegulst pilsētas ielās.
Pagājušonakt Latvijā reģistrēti 22 ugunsgrēki. Lielākā daļa, droši vien, pastiprinātas kurināšanas vai neapdomīgi pieslēgtu elektrisko sildītāju dēļ. Varu iedomāties šo apburto loku: milzīgā aukstuma dēļ cilvēki sakur uguni, kas izraisa ugunsgrēku, ugunsdzēsēji to dzēš ar ūdens strūklu, kas augstajā gaisā sasalst krāšņām lāstekām un nesasniedz mērķi. kaut kas līdzīgs kā Latvijas ekonomikā: iekšzemes kopprodukts krīt, nodokļu ieņēmumi samazinās, kā rezultātā valdība aizņemas svešu naudu, bet tā nāk ar dažādiem nosacījumiem, kuru īstenošana samazina iekšzemes kopproduktu vēl vairāk un vārdu savienojums "nodokļu maksātājs" kļūst par kuriozu oksimoronu.
Nupat Ģirts Valdis Kristovskis atzinies, ka nesaņem naudu Rīgas domē, jo "nevēlas to pieņemt no šādas vadības" (it kā Ušakovs un Šlesers viņam grasītos maksāt no savas kabatas). Tas, ka cilvēks grūtos laikos strādātu bez samaksas, vēl būtu saprotams, taču Kristovskis savā bezalgas statusā izrādās vēl arī atļaujas nestrādāt - neapmeklēt sēdes. Nav brīnums, jo citādi jau viņš laikam nesaņemtu bagātīgo pabalstu kā Eiropas parlamenta bezdarbnieks - nevienu jau neinteresē, vai cilvēks strādā par naudu vai par smieklīgu samaksu, ja viņš strādā, tad taču nav bezdarbnieks.
Skaidrs, ka cilvēku Kristovski šeit vadīja vienkāršs aprēķins - bezdarbnieka pabalsts, kas rēķināts no eiroparlamenta deputāta algas, ir krietni lielāks par iespējamo pašvaldības deputāta algu, tāpēc izdevīgāk ir saņemt to, nevis šito. Tāpat taču rīkojās tūkstošiem strādājošo pensionāru, kas sarēķināja, ka pensiju saņemt viņiem ir izdevīgāk nekā algu, un pameta savus darbus. Kristovskis ar politiķa intuīciju nojauš, ka te kaut kas nav īsti skaisti, tāpēc piemetina, ka pabalstu saņem no Eiropas parlamenta, tāpēc netērē Latvijas "nodokļu maksātāju naudu".
Fascinējošs arguments - mums ir politiķis, kas dzīvo no kaut kādiem ārējiem finansējuma avotiem, nevis no mūsu naudas, un uzskata, ka tā "mums visiem" ir labāk? Lai gan arī te viņš kļūdās. Interesanti, no kādiem līdzekļiem eksistē Eiropas parlamenta budžets (ja tiešām tā ir taisnība, ka viņa pabalsts nāk no šīs mistiskās kases), ja ne no visu Eiropas savienības valstu nodokļu maksātāju naudas? Un ja katras valsts atlaistie deputāti pieprasa savu daļu pabalsta, tad arī šis slogs godīgi sadalās uz visu valstu nodokļu maksātāju pleciem. Tā vai citādi, mums ir Kristovskis, kurš atrodas oficiālā bezdarbnieka statusā un saņem pabalstu (no kura netiek maksāts ne ienākuma, ne sociālais nodoklis, tātad, šis cilvēks jau pusgadu nepalīdz valsts budžetam), bet savu vēlētāju doto mandātu atļaujas nolikt nepelnītā atpūtā līdz nākamajām vēlēšanām. Ta teikt, iesaldējis vispārējā klimata gaisotnē. Nav brīnums, ka tie putni tā...
Komentāri (13)
Klusākais 2009. gada notikums
7. janvārī, plkst. 0:29
Vakarnakt sapratu, cik pasaule ir maza un sāpīga. Mūsdienu pasaule, kas sastāv no masu saziņas līdzekļu un sociālo tīklu samezglojumiem, ir tik maza, cik tajā nodeldētajā tautasdziesmā: „Kā to vienu kustināja, visi līdzi šūpojās.” Nu, ne jau nu visi, bet es sašūpojos – uzzinot par trīsdesmit septiņus gadus vecās kanādiešu dziedātājas Lhasas nāvi Jaungada naktī. Mēs ik brīdi uzzinām par kāda cilvēka nāvi, un šie cilvēki mums ir tuvāki un tālāki, daži pavisam vienaldzīgi, tomēr arī viņu nāve mums kaut ko nozīmē. Smieklīgi bija lasīt kaut kur vietējā presē, ka “skaļākais 2009. gada notikums” bija Maikla Džeksona nāve. It kā nāve varētu būt skaļāka vai klusāka. Ne jau nāve, un pat ne mirstošais, lai kā viņš kliegtu, bet gan mēs esam tie, kas kļūst skaļi. Vai pieklust.
Lhasa bija neparasta dziedātāja, kas neiederējās nekādā mūzikas biznesa klasifikācijā, uzaugusi hipiju un klejotāju ģimenē starp Meksiku un Kanādu, viņa bija nosaukta Tibetas neeksistējošās galvaspilsētas vārdā un dziedāja pašizdomātas meksikāņu, franču un amerikāņu tautasdziesmas. Viņa mācēja nodziedāt skumjāko mūziku pasaulē (jā, ir filma ar tādu nosaukumu), taču nav nevienas fotogrāfijas, kurā viņa nebūtu redzama, smaidot tīru, atklātu un draudzīgu smaidu. Viņa dziedāja tā, it kā šajā pasaulē nebūtu naida, nesaprašanās, skaudības un muļķības. It kā vienīgā nelaime, kas padarītu šo pasauli skumju, būtu šķiršanās neizbēgamība. Viņa nomira ar krūts vēzi, ko centās pieveikt pēdējo divu gadu laikā. Pagājušajā gadā viņa vēl paspēja ierakstīt savu trešo albumu – zinot to, ka visdrīzāk tas arī būs pēdējais.
Es viņu nekad nebiju saticis, es viņu nepazinu, mēs nebijām radinieki, mums nebija kopīgu draugu. Viss, kas mūs vienoja, bija šie trīs dziesmu albumi, kādas 35 dziesmas. Taču vakarnakt saņemtā ziņa par viņas nāvi mani aizskāra ļoti personiski.
Lhasas nāvi es pasludinu par pagājušā gada klusāko šovbiznesa notikumu. Viņa esot aizgājusi klusi, ar cieņu, pāris minūtes pirms pusnakts. Kā viņas mājas lapā rakstīts oficiālajā informācijā presei: „Pēc Lhasas aiziešanas Monreālā četrdesmit stundas bez apstājas sniga sniegs.”
Komentāri (12)
Aizsniegt griestus
30. decembrī, plkst. 18:31
Viens no cilvēkiem, kas mani ārkārtīgi kaitina ikreiz, kad vien viņu satieku, ir tas francūzis, kam pieder maizes ceptuve „Gaskoņas kadeti” Ģertrūdes ielā un citur Rīgā. Ikreiz, kad es viņu satieku, vai tas būtu vasaras tveicē vai rudens dzestrumā, šis uzņēmīgais Robespjēra un Marata nācijas pārstāvis vienā žaketītē un kailu galvu (abās šī vārda tiešajās nozīmēs) cenšas šķērsot Rīgas centra braucamās daļas uz velosipēda, vienlaikus balansējot ar vairākiem groziem un kastēm sava transporta līdzekļa priekšā un aizmugurē. Nezinu, ko viņš tur ved – sviestu un miltus? Spītīgi nepakļaudamies latviešu krīzes un klimata sapostītajai apkārtējai ainavai garāmgājēju nodurto skatienu un mutes kaktiņā ieķērušos skumju lamuvārdu izskatā, viņš pabrauc man garām ar tādu stāju, it kā pasaulē nebūtu nekā svarīgāka par svaigu kruasānu nonākšanu viņa krāsnīs tieši laikā. Situācijā, kad mūs, latviešus dabas stihija kā parasti pārsteigusi nesagatavotus, viņš pat nepamana, ka ārā snieg. Vai līst. Vai ir krīze un visi normālie uzņēmēji atlaiž darbiniekus vai slēdz veikalus. Bet viņš atver divus jaunus. Un tagad braukā ar savu velosipēdu vēl biežāk. Viņš mani kaitina ar to, ko es pats neesmu varējis iznest līdz galam. Šogad. Sašļuku, salūzu, samierinājos. Noliku divriteni ziemas guļā un nodūru skatienu lejā, dubļos. Kā teica Volands par maskaviešiem? „Vispār jau labi cilvēki, tikai dzīvokļu jautājums viņus ir sabojājis.” Par mums varētu teikt to pašu, it kā jau labi cilvēki, tikai laika apstākļi mūs gandē nost. Apkures sezona pie vainas. Lai gan arī vasarā mēdz būt slikti – par karstu, par sausu, par maz saules, par lietainu. Rudens ievelkas bezgalīgi garš, bet pavasara vispār nav. Ziema bez sniega mūs nomāc, bet sniegs nogalina. Neizturama dzīve. Nevis dzīve, bet cīņa par izdzīvošanu cilvēka cieņu pazemojošos apstākļos zem šīm pelēkajām debesīm. Starp citu, šodien gāju pa ielu un paskatījos augšup. Kādas mājas logā bija redzama meitene, kas apgleznoja griestus. Pakāpusies, lai aizsniegtu. Nē, nevis krāsoja vai balsināja, bet apgleznoja. Gandrīz jau bija pabeigusi.
Komentāri (22)
Priecīgus Ziemassvētkus
22. decembrī, plkst. 12:46
Komentāri (4)
Par cilvēka dziļāko būtību
21. decembrī, plkst. 21:12
"Cilvēka prāts nav spējīgs aptvert savu dziļāko būtību, un es domāju, ka daba šajā ziņā ir bijusi pret mums žēlsirdīga."
H.F. Lavkrafts
Cilvēks vienmēr ir pretrunā ar to, kāds viņš ir savā būtībā
Cilvēku ir neizsakāmi daudz
Taču savā būtībā viņu ir daudz mazāk
Savā būtībā cilvēks vienmēr ir divi
Jūs teiksiet, tev vajag ārstēties, dumiķīt.
Tu esi viens
Bet es pajautāšu: ar ko tad es sarunājos, guļot vannā?
Vai, piemēram, tagad.
Ar ko es strīdos?
Un kāpēc man virtuvē ir divas neizmazgātas kafijas krūzītes?
Cilvēks savā būtībā ir otrs
Cilvēks ir tas, ar ko dzert kafiju no rīta
Taču savā dziļākajā būtībā cilvēks vienmēr ir viens
Cilvēks savā būtībā vienmēr ir pretrunā ar to, kāds viņš ir savā dziļākajā būtībā
Brētliņas tomātu mērcē
Lasis savā sulā
Cilvēks savā dziļākajā būtībā
Komentāri (13)
Par vidējo latvieti 2
17. decembrī, plkst. 13:38
Komentāri (9)
Par meiteni vārdā Delores
7. decembrī, plkst. 12:37
šorīt es vēstulē saņēmu spamu
no meitenes vārdā delores ackerman
hello its me delores
nu jau vairākas stundas delores
nespēju aizmirst kā skan viņas vārds
delores delores delores delores
kāda ļauna nejaušu vārdu ģeneratora smadzenēs
dzimusī meitene delores
kuru neviens nemīl un nelasa
viņas vēstules pārtver īpaši filtri
un izmet un aizmirst delores delores
un tad man ienāca prātā delores
ja nu mēs visi - vien kāda delores
jukuša dieva datorā ģenerēts teksts
nosūtīts velnam vai kritušam eņgelim
viņu iekšējā tīklā delores
mūs ģenerē nosūta izdzēš delores
un atkal un atkal un atkal
cerot, ka atvērs un izlasīs
Komentāri (6)
Par sevi un viņu
3. decembrī, plkst. 14:45
Vai jums arī nav tā, ka atkarība no mīļotā cilvēka veidojas dīvaina psiholoģiska fenomena rezultātā? Cilvēks, kā zināms, savas personības veidošanas procesā sevi uztver divos atšķirīgos veidos - viens ir psihofizioloģiskais jeb minimālais ES, kuru raksturo konkrēta nojausma par savas individuālās esamības ierobežotību laikā un telpā, to nosaka specifiskas taustes un redzes sajūtas, kas ieraduma rezultātā koncentrējušās nepilna metra rādiusā ap ķermeni, minimālais ES sevi jūt kā šeit un tagad esošu individuālu būtni, taču tas īpaši neatšķiras no gliemeža vai maza bērna uztveres.
Otrs veids ir paplašinātais ES, kurā ietilpst mūsu narratīvs par sevi - stāsts par to, kas mēs esam, mūsu vārds un uzvārds, biogrāfija, cerības un plāni, mūsu gaume un sašutums par kādu pāridarījumu pagātnē, šis stāsts var arī nebūt izstāstīts līdz galam, tam nav jābūt vēsturiski noformulētam, taču šis stāsts satur sevī zināmu distanci vai distances iespējamību, šis stāsts un, līdz ar to - mūsu paplašinātais ES, eksistē kaut kur valodā un attiecībās ar citiem. Kad mēs iemīlamies, mūsu paplašinātais ES kļūst lielāks un stabilāks, ne velti mums tik ļoti gribas pastāstīt par sevi, pastāstīt pilnīgi visu, un tas pat nav obligāti jāizdara, pietiek ar to, ka iekšējais diskurss ir atradis nepieciešamo distanci - otru cilvēku, kuram tas ir svarīgi, nē, pareizāk sakot, cilvēku, kurš mums ir tik svarīgs, lai viņam varētu izstāstīt visu visu.
Runā, ka atsevišķos epilepsijas gadījumos cilvēka smadzeņu centri atslēdzas tādā secībā, ka brīdi pirms lēkmes cilvēks aizmirst, kā viņu sauc un uz kurieni viņš iet, aizmirst, kas ir viņa paplašinātais ES, taču vēl vairākas sekundes saglabā skaidru apziņu par sevi kā dzīvu būtni konkrētā laika un telpas punktā. Uz brīdi viņš eksistē tikai savā minimālā ES robežās. Es domāju, ka nepieciešamība būt kopā ar mīļoto cilvēku ir saistīta ar bailēm pazaudēt sava personiskā narratīva iespēju.
Laiks starp viņas aiziešanu no rīta un mūsu satikšanos no jauna vakarā sakoncentrējas bezgalīgi garā un sastingušā punktā - es sēžu un skatos sienā kā epileptiķis pirms lēkmes, kā gliemezis vai mazs un noraudājies bērns. Es ar savu minimālo ES. Nožēlojama un bezcerīga kombinācija. Vienīgā izeja kaut ko pastāstīt ir rakstīt.
Komentāri (12)
Par cilvēku gribu, tfu, gripu
29. novembrī, plkst. 18:25
Ko mums pastāsta vīruss, kas pārņem organismu un liek tam noticēt saslimšanai ar gripu? Ko mums iemāca vīruss, maza organiska parādība, kurā man visvairāk patīk tas, ka par viņu joprojām nav īsti skaidra priekšstata – ir vīruss dzīva būtne vai nav? Ko mums liek saprast vīruss, kura būtība un saturs savā būtībā ir daudz vairāk informācija, nevis darbība? Jaunais gripas vīruss ienāk mūsu ikdienā, piezadzies visai strauji un biedējoši, apaudzis ar noteiktu apokaliptisku mitoloģiju, savērpis ap sevi pandēmiskus virpuļus, tas noteikti bija daudz iedarbīgāks un spēcīgāks, pirms mēs to sastapām. Tā iespaids bija daudz svarīgāks par sekām. Kāpēc es par to runāju? Es aplūkoju jaunā gripas vīrusa darbību tuvplānā, rūpēdamies par slimnieku savās mājās un tūlīt pat – saslimdams un izslimodams pats.
Runas par jauno gripas vīrusu, kas pilnībā aizrāva šīgada masu mediju un veselības aizsardzības institūciju saziņas centrus, ir ticis gaidīts. Par saslimušajiem Meksikā šī gada sākumā mēs zinājām daudz vairāk un uztraucāmies daudz vairāk, kā par to, kas notiek pēdējo nedēļu laikā Latvijā. Slimības ekspektācijas ir biedējošākas par slimības gaitu pārskatāmā tuvumā. Masu mediji, kas sacēla ažiotāžu pandēmijas gaidās, lielā mērā palīdzēja tiem, kas nu gribēja vai būtu gribējuši izmantot šo iespēju kādām vispasaules sazvērestībām ar vakcinācijas finanšu pārdalīšanu krustu un šķērsu šī nelielā un piesmakušā veselības tirgus ietvaros.
Bet vīruss pats par sevi, protams, liek domāt par kaut ko banālu un jēlu. Par savu mirstīgumu. Par to, kas svarīgs. Tas ir, par to, ka dzīvē, iespējams ir kaut kas svarīgāks par to, ko mēs ikdienā atminamies un vērtējam augstāk. Mēs aizmirstam ikdienā, bet tad pienāk slimība un sazin kāpēc atceramies. Ka ir kaut kas tāds, kā dēļ mēs, iespējams, esam dzīvojuši. Tad izārstējamies un atkal aizmirstam. Ir tāds psiholoģisks mehānisms.
Guļot bez spēka un svīstot temperatūras promiešanas fāzē, es domāju par to, kā neiedomājami sīks un patiesībā vien mūsdienu zinātnes mitoloģijas ietvaros iedomājams vīruss ir atnācis no Meksikas līdz Latvijai visai īsā, pārskatāmā laikā, nē, pat ne līdz Latvijai, bet līdz manam personīgajam organismam – atnācis, protams, nevis kā indivīds, bet kā informācijas kvants, nodots no viena vīrusa otram, no viena daudzšūnu organisma citam. Visdrīzāk, ir taču iespējams atrast pavisam konkrētu šīs informācijas nodošanas ķēdi, tas ir, teorētiski tas ir iespējams – lūk, šīs meksikānis aplipināja ar vīrusu savu kaimiņu, tas, savukārt, nākamo, tad inficējās kāds tūrists, no viņa - kaimiņš lidmašīnā, tur kāds anglis vai beļģis, lietuvietis, latvietis, kas atgriezās no peļņas ārzemēs, viņa radi, klasesbiedri bērnu skolā, manas draudzenes kolēģis, es… Ķēdīte, kuras ietvaros es saslimu ar gripu, var būt nedaudz garāka vai īsāka, taču tā noteikti ir galīga. Teorētiski tā ir atrodama. Un vismaz teorētiski mēs visi šajā ķēdītē esam saistīti savā starpā. Saistīti daudz fiziskākā veidā par to, kā ziņu aģentūras, tviteris vai rss barotnes sasaista mūsu apziņas plūsmas kaut kādos pulsējošos un aktuālos informācijas jaunumu straumējumos.
Šodien aizbraucu uz Jūrmalu, lai paskatītos uz jūru. Jūra man vienmēr ir bijusi svarīgs pamatelements, kas spēj sazemēt un sakārtot fiziskā vai psiholoģiskā ķermeņa mezglus un pārvadus. Pie jūras bija noteikts daudzums cilvēku, kas neļāva uztvert šo vidi kā vientulīgu, taču tajā pašā laikā neradīja bezpersoniskas burzmas iespaidu. Pie jūras bija noteikts cilvēku daudzums, kas gluži tāpat kā es, pastaigājās gar krastu uz vienu vai otru pusi. Jūra klusi viļņojās un spēja palīdzēt visiem, bet es gāju garām tām skaistajām un vientulīgajām villām jūras krastā un domāju par to, kāpēc man nav draugu, kas dzīvotu šajās villās, es tad nāktu pie viņiem ciemos svētdienas pēcpusdienās, sabužinātu viņu suņu skaustus, apsēstos pie kamīna, aizsmēķētu cigāru un iedzertu vīnu, mēs spēlētu šahu vai runātu par kādu Borhesa stāstu... Taču, ejot pa Jūrmalu, bija acīmredzams, ka šiem cilvēkiem nemaz nav draugu, visas villas bija tumšas un tukšas, iespējams, viņi arī paši tajās nedzīvo, iespējams pat, ka viņi vispār nedzīvo...
Komentāri (4)
Par visu uzreiz
17. novembrī, plkst. 17:34
Vai tad nav tā, ka esamība, kādu mēs to pazīstam, sastāv no neskaitāmiem sīkiem nekustīgiem telpas un laika elementiem, kas mūsu apziņas plūsmas nepārtrauktībā ne reizi neatkārtojas? Neatkārtojas, praktiski, ne reizi.
Šo esamības elementu lokā svarīgu vietu ieņem skaidri saskatāmas un pazīstamas, taču neizskaidrojami biedējošas materiālās telpas detaļas, kuras iespējams uz brīdi vizualizēt kā savas personiskās istabas priekšmetus: mēbeles, apģērba gabalus, fotogrāfijas uz palodzes, mazu kaķēnu vai kompaktdisku kaudzīti plauktā, grāmatas, šķīvjus ar ēdiena paliekām, sausus, izžuvušus ziedus un kurpju smēra bundžiņu, sen aizmirstas un apputējušas stikla rotaslietas vai nevienam nevajadzīgas tukšas sērkociņu kārbiņas, kurās tik ērti varētu glabāt skrūvītes vai redīsu sēklas.
Cilvēka redzes uztveres īpatnības ir lielā mērā ietekmējušas telpiskās domāšanas struktūras, kas nespēj projicēt skatiena kustību vairāk kā vienā virzienā, redzes atmiņā paliekošo objektu skaits ir ierobežots, lai arī eksistē priekšstats par telpisku bezgalību. Kas notiek, kad mēs skatāmies uz pasauli sev apkārt? Kā mēs vērojam svešos un sev piederošos priekšmetus istabā? Kā mēs redzam istabu, kurā atrodamies, kad esam palikuši vieni?
Tas ir viens no pirmajiem mentālajiem piedzīvojumiem bērnībā, kas spēcīgi ietekmē visu mūsu turpmāko dzīvi – pirmais apzinātās vientulības mirklis, kurā mūsu pirmā istaba un objektu izvietojums tajā kļūst par tādu kā psihoģeogrāfisku klišeju, veidni, kurā tiek atlieti visi turpmākie priekšstati un vīzijas. Attālums no vienas sienas līdz otrai paliek nemainīgs, taču nekad nav tāds pats – skatiena kustība ikreiz citā ātrumā secīgi mēro ceļu no viena punkta līdz otram, stereoskopiskās redzes izliekums ar laiku kļūst pierasts un mēs nepamanām „aklā punkta” klātbūtni attēlā, kas veidojas mūsu apziņā. Apziņa nespēj pieņemt tukšas un bezgalīgas telpas eksistenci, tāpēc tā vienmēr tiek piepildīta ar objektiem, kuru distance vienam no otra un distance no vērotāja rada priekšstatu par objektīvo individualitāti. Priekšstatu par iespēju nodalīt vienu priekšmetu no otra. Te esmu es, bet te – cits priekšmets. Cits cilvēks.
Tas, ko es redzu, vienmēr ir cits. Spēja identificēt savu roku vai savu attēlu spogulī ar abstrakto jēdzienu „es” ir īpaša, tikai cilvēkam raksturīga un līdz galam neizskaidrota. Spēja ieraudzīt sevi telpā, ieraudzīt sevi lietās un starp lietām, ir biedējoša, jo nojauc mākslīgi veidotās attiecību projekcijas, nojauc domāšanas ieradumus. Skatiens ir vissvarīgākais instruments vientulības nepārejošās iedabas sajušanai sev apkārt. Skatiens visnežēlīgāk nodala vienu objektu no otra, parāda attālumu un tikko jaušamo tukšumu, kas piemīt lietām – pusizdzertām vīna glāzēm un nervozu zobu skartiem cigarešu galiem uz žurnālu galdiņa, smejošām saulesbrillēm, atspīdumiem logā, trīcošām ēnām uz grīdas, tavu kāju pirkstiem, slapjam dvielim, pieskārienu nopulētām kāpņu margām, putekļiem uz ielas, māju sienām, mašīnām un koku lapām, ceļam, kustībai, mērķim un sapnim. Visam piemīt cilvēciska un reizē sāpīga vientulība. Pilnīgi visam mums apkārt.
Komentāri (9)
Par ceļojumiem laikā
16. novembrī, plkst. 1:01
Grāmatas ir īpatnējs instruments, kas ļauj to lietotājam ceļot atpakaļ pagātnē pie tā sevis, kas viņš bija, kad lasīja šo grāmatu pirmo reizi, tā, piemēram, ja es mēģinu atcerēties kaut kādus skaistākos brīžus savā dzīvē, prātā nāk kaut kās pavisam jocīgs, nu, es domāju - skaistākos brīžus tajā nozīmē, kad ar mani kaut kas notika, kaut kas tāds, ka es ilgāku laiku, vairākas dienas jutos pilnīgi cits, man šķita, ka dzīve ir lielisku iespēju pilna un vispār, notika kaut kas manī pašā, un tas moments vai situācija, kurā es atrados, ārēji varbūt pat neizskatījās ne pēc kā īpaša, taču ir spilgti palicis atmiņā. Viens no tādiem brīžiem manā dzīvē saistīts ar pāris vasaras nedēļām bērnībā, ko es pavadīju Engurē, neko īpaši nedarot, braukājot ar riteni pa meža taciņām uz jūru un atpakaļ. Toreiz Engurē bija grāmatu veikaliņš, kurā varēja nopirkt lietotās grāmatas, nezinu, vai tiešām tās bija iepirktas no vietējiem, bet izvēle bija manām pusaudža vajadzībām gana plaša, es nopirku divas grāmatas - viena bija kāds mūslaiku romāns par jauniešiem, kas nokļūst nepatikšanās, ārzemju romāns, nez kāpēc man šķiet, ka tas saucās "Jaunie vīrieši", bet neko vairāk es neatceros, tas viss bija par pūstošajiem rietumiem, kas sagandē jaunu cilvēku dzīves, tie zēni kļūst par narkomāniem un sāk pārgulēt ar bagātiem vīriešiem dēļ naudas, man toreiz likās - galīga šīza, šķiet, pat neizlasīju līdz galam, un vēl joprojām nezinu, kā kaut ko tādu varēja iztulkot un izdot padomju laikos, bet tas, par ko es patiesībā gribēju pastāstīt, bija otra grāmata, jūs tikai nesmejieties - tā bija tipiska padomju populārzinātniskā grāmata ar nosaukumu "Aizraujošā mineraloģija", piecdesmito gadu beigu izdevums nobružātiem kartona vākiem un melnbaltiem zīmējumiem. Šī grāmata pārņēma mani un izmainīja manu apziņas stāvokli uz vairākām nedēļām, es kāri lasīju par kalnu kristāliem un vizlu, par drošsirdīgiem ģeologiem-alpīnistiem, kas Kaukāza smailēs ar saviem āmuriņiem noskalda iežu paraugus un nogādā tos lejā, man šķita, ka pietiek iemācīties atpazīt šos materiālās pasaules elementus, prast nosaukt tos vārdā - un visam, pilnīgi visam parādīsies jēga, es jutos kā hobits, kam uzticēts slepens uzdevums glābt pasauli no sabrukšanas, es klīdu gar jūru un pielasīju pilnas kabatas akmeņu, vēlāk pārvedu mājās vairākas somas... Protams, es nekļuvu par ģeologu un pat par alpīnistu ne, ķīmiju neieredzēju, nosaukt vārdā neesmu iemācījies pat lauku špatu, taču toreiz es biju laimīgs, uz pavisam neilgu brīdi, bet laimīgs...
Jā, vēlāk es esmu mēģinājis atgriezties, esmu mēģinājis vēlreiz atrast šo grāmatu, bet tā bija pazudusi bez vēsts, es vairākkārt mēģināju atrast to grāmatu veikaliņu, taču nākamajā vasarā tas jau bija slēgts, tā vietā tika ierīkots kaut kādu šūšanas kooperatīvu, kurš bankrotēja pēc pāris gadiem. Es esmu mēģinājis iet iekšā visos lietotu grāmatu veikaliņos, ko vien sastapu, taču tur nebija nedz tās saules logā, nedz to grāmatu, kas Engurē, man pat ir tāds uzmācīgs sapnis, no tiem, kas atkārtojas atkal un atkal - es esmu grāmatu antikvariātā un rokos pa ēnainiem plauktiem, es atrodu noslēpumainas, baisas, dārgas vai unikālas grāmatas, taču nekad neatrodu To Grāmatu, nekad vairs...
Komentāri (9)
Pēc izrādes
7. novembrī, plkst. 20:46
Vakar biju aizgājis uz kādu teātra izrādi, kas atrodas repertuārā jau precīzi četrus gadus, taču biļetes bija izpārdotas pilnībā. Intereses pēc iemetu acis paša teātra mājas lapā ar tur savāktajām kritikas atsauksmēm, kas pirmizrādes sakarā nav bijušas nekādas slavinošās. Izrāde tika pasludināta par klasiķa lugas lasījumu „bez interpretācijas”, aktieri esot pamesti savā vaļā un katrs izlīdzējies kā nu mācējis, daži mākslinieciski spožie elementi pat esot aizgūti no citu režisoru iestudējumiem, vārdu sakot, haltūra. Skatījos un neticēju savām acīm, iestudējums bija viengabalains un tīrs, aktieri brīnišķīgi saspēlējušies un dzirkstoši, detaļas, kas recenzijās minētas kā kaitinošas un liekas, es pat nebūtu pamanījis, ja nebūtu tām īpaši pievērsis uzmanību.
Nesaukšu izrādi un teātri vārdā, lai gan, protams, to var izskaitļot. Domāju, ka te ir vērojamas kādas zīmīgas īpatnības, kas tikpat labi ir atrodamas arī citos gadījumos. Viens ir tas, ka jaunu iestudējumu, gluži tāpat kā jaunu mākslinieku vai, jo īpaši, mazliet apnikuša mākslinieka centienus izdarīt kaut ko nebijušu, ir viegli „nokritizēt”. Jaunais duras acīs, negatīvs vērtējums vienmēr ir interesantāks par slavinošu, tur var izpausties ne tikai daiļvārdībā, bet arī ironijā, cinismā, sarkasmā un žultainībā. Teātra kritiķu karma tā visa rezultātā noteikti noteikti ir smagi sabeigta uz vairākām reinkarnācijām, taču vilinājums ir milzīgs. Pazīstamajā krājumā par muzikālās kritikas pagātnes kurioziem minēti šādi:
1853. gadā laikrakstā „Revue et gazette musicale de Paris” tika rakstīts: „Rigoleto ir visvājākais Verdi sacerējums. Tam trūkst melodisma.”
1875. gada avīzē „Novoje Vremja” kāds kritiķis rakstīja: „Čaikovska Pirmais klavierkoncerts iznācis kā pirmā pankūka – kunkulī.” (sakāmvārds, kam latviski adekvāts ir „Pirmie kucēni jāslīcina.”)
1907. gada „Ņew York Post” rakstīja: „Debisī mūzika ir visgarlaicīgākais no muzikālo atkritumu veidiem. Ikvienam ir acīmredzams, ka Debisī tajā ir savācis haotisku, bezjēdzīgu, nelabskanīgu un disharmonisku skaņu krāvumu.”
1937. gada laikrakstā „New York Sun” bija teikts: „Skaidrs, ka Stravinska mūzikai nav lemts ilgs mūžs.”
Taču laikabiedru nenovērtēšana ir tikai viens no manis aprakstītā notikuma aspektiem. Otrs, ko var skaidri saskatīt, ir tas, ka teātra izrāde (atšķirībā no grāmatas, gleznas vai skaņdarba) ir dzīvs mākslas darbs, kas turpina attīstīties un var kļūt labāks vai arī izčākstēt daudzu subjektīvu iemeslu dēļ. Aktieri zina stāstīt, ka pirmizrāde gandrīz vienmēr ir sliktāka par pēdējo ģenerālmēģinājumu. Tikai nākamo piecu, desmit izrāžu laikā tā iegūst pabeigtu formu un tālāk jau viss ir atkarīgs no aktieru ansambļa spējas noturēt vai vēl uzlabot savu darbu. Arī manis redzētajā izrādē bija viegli pamanāmas vietas, kas ir kļuvušas labākas – tēlojuma niansēs, aktieru saspēlē, dialogā. Bet kritiķi vai pirmizrāžu publika to nekad neieraudzīs. Reti kurš dodas uz vienu un to pašu iestudējumu vairākas reizes. Un tīri psiholoģiski neviens (izņemot, protams, režisoru) nemaz negaida no aktieriem to, ka viņi varētu „laboties”. Mūsdienu konkurences skarbums (lai gan teātrī tas gandrīz vienmēr ir bijis tāds) bieži vien pieprasa, lai cilvēks „uzreiz” būtu gatavs, atlase bieži vien ir nežēlīga un otro iespēju reti kurš saņem.
Un vēl kāds interesants moments – mēs aizvien vairāk pierodam domāt par cilvēkiem kā par stereotipiem. Labi aktieri no tā parasti cieš – pirmās lomas nosaka to, kādu viņu grib redzēt teātris un skatītāji, pārlekt citā tēlā vai žanrā ir grūti un tas nevainagojas ar gandarījuma sajūtu. Bet televīzijas un kino ietekmē mēs pārnesam šādu stereotipveida domāšanu arī savā ikdienā un bieži nemēdzam dot „otro iespēju” saviem paziņām, kolēģiem, draugiem un vēl jo vairāk – ienaidniekiem. Mums ir vieglāk par viņiem domāt tā, kā esam ieraduši. Mēs to dēvējam par principialitāti un nievājoši izturamies pret cilvēkiem, kas maina savus uzskatus, pārliecību, uzvedību, orientāciju, vienalga ko. Pat cilvēku, kas agrāk bijis dumjš vai slikts, bet tagad kļuvis labāks, drīzāk nosauks par liekuli un viņa rīcību – par izlikšanos, nevis priecāsies par pārmaiņām. Jo šajā gadījumā runa nav par to, kā ir labāk „tam cilvēkam”, bet gan par to, kā ir labāk „mums”. Un mums ir ērtāk, ja otrs cilvēks nemainās. Mazāk jādomā.
Komentāri (12)
Sliktākais no gadalaikiem vienmēr ir tagad
30. oktobrī, plkst. 1:48
Pēdējā laikā aizvien retāk rodas vēlēšanās kaut ko teikt. Ja agrāk pie vainas bija iekšējais monologs, tas ir, nu, tad, kad tu jau pie sevis visu izrunā, nobubini, paburkšķi, izstrīdies un skaļi par to runāt jau šķiet smieklīgi un nevajadzīgi, kur nu vēl rakstīt, lai publicētu, tad tagad klāt nācis aizvien skaļāks ārējs dialogs, kas norisinās sociālo tīklu samezglotajā telpā - ziņu portālos, komentāru lapās, blogos, tvitera listēs. Gluži tāpat kā meteorītam, kuram Latvijā nav kur nokrist, jo visur jau bedres saraktas priekšā, tā arī jebkurš mans viedoklis vai komentārs jau tajā vai citā formulējumā kaut kur būs uzrakstīts un publiskots ātrāk. Var jau protams vēl pacīkstēties un censties apsteigt tos citus, taču ilgākā laika periodā šī cīņa vienalga izrādīsies bezcerīga, aizvien pieaugošais viedokļu, dialogu un faktu interpretāciju kamols iesprūdīs kaklā. Var, protams, izvēlēties arī citu taktiku - ja to pareizi pozicionē, to pat var neuzskatīt par sakāvniecisku. Var atturēties no viedokļa gluži tāpat kā atturas no alkohola vai smēķēšanas, galu galā - tāpat, kā atturas no seksa vai pārāk mīkstas gulēšanas. Kad Romāns Polaņskis filmēja savu pirmo filmu Rietumos, viņš lika pavisam vēl jaunai aktrisei Katrīnai Denēvai atturēties no seksuālam attiecībām vairākas nedēļas pirms darba uzņemšanas laukumā, viņš noīrēja speciālu viesnīcas numuru un nodrošinājās, lai vīrieši tur netiktu ielaisti. Tā viņš cerēja panākt dabiskāku tēlojumu filmā, kas stāsta par pakāpenisku sajukšanu prātā. Kāpēc es to pieminēju? Ak jā, atturēšanās kopš senseniem laikiem ir uzskatīta par svarīgu garīgas mobilizācijas paņēmienu, tāpēc es jau vairākas nedēļas cenšos atturēties no sava viedokļa formulēšanas Polaņska aresta lietā. No vienas puses, es stipri šaubos, ka mans viedoklis kaut jel mazākajā veidā ietekmētu notiekošo - mēs taču skaidri redzam, ka arī vadošo kinorežisoru un kultūras darbinieku parakstīta vēstule Polaņska aizstāvībai neko neietekmē. No otras puses, ja es zinātu, ka manam viedoklim būs izšķiroša nozīme, es droši vien vēl vairāk baidītos to darīt zināmu citiem. Vienīgais ētiskais motīvs, ko es sevī varu atrast šajā jautājumā, ir neiejaukšanās. Muļķīgi, protams, būtu lietot frāzi "Ļausim visam ritēt dabiskā gaitā", jo nekā dabiska te jau sen vairs nav. Mūslaiku civilizācijas vēlīnajā attīstības stadijā juridiskie procesi un sabiedriskā viedokļa linča tiesas ir kļuvuši par atsevišķu pasauli ar saviem gravitācijas likumiem un savām koordinātu asīm. Tas pats attiecas uz meteorīta viltošanu, kāpšanu Vanšu tiltā vai teātru grāmatvedības līkločiem - redzot cik galvu reibinošā ātrumā veidojas viedokļi, spriedumi un vērtējumi publisko diskusiju telpā, es saprotu, ka mans viedoklis jau tā tapšanas brīdī ir neglābjami novecojis, nevajadzīgs un sekls. Tā modernā pasaule mani pieradina klusuciest un mēmi noraudzīties tajā, kā citi soda citus. Noraudzīties kā uz neizbēgamu un neapturamu gadalaiku maiņu no slikta uz vēl sliktāku.
Attēlā - Romāns Polaņskis Šveicē pirms vairākiem gadiem, kad viņu tur vēl neviens nearestēja
Komentāri (11)
Kultūras darbinieki
21. oktobrī, plkst. 23:30
Ir daudz kultūras darbinieku, kas savākuši un vāc grāmatu vai mākslas darbu kolekcijas. Tā ir viena no ievērības cienīgām cilvēku „vājībām”. Kolekcija aug, sasniedz iespaidīgus apmērus, līdz ar to aug arī dārgo relikviju vācēja iekšējā pasaule. Un tad pienāk svētītais brīdis, kad cilvēkā ierunājas Cilvēks ar lielo burtu. Un visi dārgumi, kas bieži vien iegūti, atsakoties no ērtībām, ierobežojot dzīves vajadzības, tiek nodoti sabiedrībai.
Pasaulē ir tik daudz interesanta, aizraujoša. Lai tad arī tava māja, tavs miteklis atbrīvo tavu iekšējo pasauli plašam skatam uz dzīvi un tās īpatnībām. Mūsu arhitektu darbnīcās jau tiek projektēti tādi kompleksi nami, kuros, stingri saglabājot katras ģimenes intereses, būs gan kopējas viesistabas, gan atpūtas un izklaidēšanās telpas, kur izzudīs robeža starp jēdzieniem „es” un „mēs”, kur nebūs sīku apvainojumu, bet jēdziens „kašķēšanās” vispār izzudīs no leksikas. Un kādas perspektīvas paveras mūsu priekšā!
Aizvien nesaudzīgāka kļūst cīņa pret mantrausības bruņiniekiem un iedzīvošanās kāres vergiem. Un tādēļ mēs noteikti sasniegsim tādu stāvokli, kad visi dzīvokļi visiem ļaudīm būs gaiši, saulaini, brīvi no nevajadzīgām, kaut arī dārgām grabažām un arī cilvēku sirdis nebūs piebāztas ar sīkām kaislībām un sīkām vēlmītēm. Viss kļūs vienkāršāks, labāks.
Dzīvi, kā zināms, nevar dzīvot divreiz, un ir vienkārši sāpīgi, ja cilvēks nolaižas no aktīvas un radošas personības virsotnes līdz patērējoša un gremojoša indivīda līmenim.
Pacentieties kaut reizi mēnesī aiziet uz teātri, gleznu galeriju, uz izstādi vai koncertu. Un noteikti piedalieties mākslinieciskajā pašdarbībā. Pilnīgi neapdāvinātu cilvēku nav. Un galu galā nav svarīgi, cik talantīgs ir cilvēks. Svarīgs ir kas cits: lai cik mazas būtu dotības mākslā, tā sagādā baudījumu.
Avots: „Uzvedības estētika”, Izdevniecība Liesma 1965. gads
Komentāri (6)
Vidējais konstantais latvietis
18. oktobrī, plkst. 15:32
Foto - Toms Burāns
Skatoties uz puskailu meiteņu fotogrāfijām no protesta gājieniem pagājušajā piektdienā, prātā nāk visādas domas. Es neesmu ne par, ne pret kultūras augstskolu apvienošanu, jo es nezinu, vai šāda apvienošana vispār ir paredzēta, kāda tā ir paredzēta un vēl jo mazāk – kādas varētu būt šīs apvienošanas sekas, taču varu ievērot kādu zīmīgu likumsakarību.
Latviešu sabiedrībai ir raksturīgs individuālisms un viensētnieciskums, par to nevienam arī agrāk nebija šaubu. Sauklis „Pret kolektivizāciju” šajā vidē ir lemts veiksmei, jo latvietis kolektīvā vienmēr jūtas sliktāk (lai cik arī slikti nebūtu juties pirms tam vienatnē). Kaut kur lasīju, ka Somijā šobrīd tiek apvienotas trīs pilnīgi atšķirīga profila augstskolas, bet tur studenti priecājas par to, ka jaunajai institūcijai būs daudz lielāks prestižs, plašākas iespējas un vērtīgāks saņemtais diploms.
Latvieši labāk nīkuļo savrupi, nevis sēžas pie kopgalda. Protams, ir jāņem vērā arī otrs stereotips – latvieši kaut kā intuitīvi nojauš, ka jebkuras pārmaiņas un reformas ved tikai uz sliktu. Kā tauta, kurai skaistākais, kas vien ar to varēja notikt (tautas dainu krājums) jau ir aiz muguras, latvieši nākotnē raugās bez ilūzijām. Nesagraut, neizpostīt, atstāt visu kā ir – tādi šobrīd ir populārākie lozungi, kas stājas pretim jebkuriem mēģinājumiem ieviest Strukturālās Reformas.
Šis pašaizsardzības mehānisms iedarbojas visnegaidītākajās situācijās – ja kāds Starptautiskais Aizdevējs grasās mums aizdot naudu, atskan aicinājumi neņemt, jo tas iespaidos nākotni. Bet, ja nu reiz aizdevums ir sarunāts, tad norunu vairs nedrīkst grozīt, jebkurš mēģinājums kaut ko vēl mainīt tiek uztverts kā nodevība un sabotāža. Labāk lai ir tā, kā tas ir.
Latvietis skaidri zina, ka pārmaiņas vienmēr ir nepatīkamas. Latvietis ir pret izglītības reformu, pret veselības aizsardzības sistēmas reformu, pret inflāciju, pret deflāciju, protams, pret devalvāciju un pret dzelzceļa uzbēruma nojaukšanu Rīgas centrā. Interesanti, ka liela daļa no šīm „pārmaiņu bailēm” ir cieši saistītas ar apzinātu vai neapzinātu vēlmi saglabāt savu „latvietību” – saglabāt savas „mazās lauku skoliņas” un savu „stingro latu”. Ja latvietim piedāvātu kļūt par vācieti vai britu, solot tādu pašu algu, dzīves apstākļus un pensiju kā visiem vāciešiem vai britiem, latvietis atteiktos. Protams, es domāju vidējo latvieti, kas mīt mūsu pašu stereotipos un spītīgi turpina diktēt mūsu uzvedības noteikumus.
Komentāri (26)
Ar brīvību
18. oktobrī, plkst. 2:14
Kādā intervijā ar laikraksta "Observer" žurnālistu Josifs Brodskis atzīmēja, ka Rietumos cilvēki savu brīvību cenšas pārvērst drošībā - lielākā mājā, jaunākā mašīnā. "Bet kas jūsuprāt būtu jādara ar brīvību?" jautāja žurnālists. "Ar brīvību neko daudz nevar izdarīt. Vienkārši vairāk jālasa. Brīvība eksistē, lai mēs ietu uz bibliotēku," atbildēja Brodskis.
Komentāri (1)
Jaunā drāma
13. oktobrī, plkst. 12:42
Grūti pateikt, kas bija pirmais sazvērestību teorijas radītājs, noteiktas šāda veida domāšanas novirzes manāmas jau Svētās inkvizīcijas laikmeta „delfu komentāros”, taču viens ir skaidrs – sociālo tīklu un mikroblogu attīstība ir bijusi spēcīgs katalizators tam, lai visā notiekošajā būtu iespējams saskatīt „zemūdens akmeņus” un „kāda pirkstu”. Otrs elements, kas palīdzējis veidot mūsdienīgu priekšstatu par pasaules iekārtojumu, ir Holivudas filmu dramaturģiskās uzbūves pamatprincips - nekas nekad nav tā, kā tas šķiet pirmajā brīdī. Un ja arī beigās izrādās, ka tā ir, tad tikai tpāpēc, lai sākumā visi padomātu, ka tā nav. Slepkava vienmēr ir tas, uz kuru krīt vismazākās aizdomas. Kaujas laukā aiziet bojā tas, kurš pirms kaujas visvairāk domājis par atgriešanos mājās.
Šādu klišeju un stereotipu ir daudz, taču galvenais ir tas, ka ikvienai detaļai vai sižeta pavērsienam ir noteikta nozīme – slikta ir tā filma, kurā galvenais varonis uz ielas paklūp tāpat vien, nevis tāpēc, lai a) iepazītos ar nejaušu garāmgājēju, b) izvairītos no kādas draudošas nelaimes, c) atcerētos kaut ko svarīgu, ko nav izdarījis. Lasot ziņas kā izklaides žanru, mūsdienu patērētāji ir pieraduši izmantot tās pašas uztveres metodes, kas sevi apliecinājušas filmu un seriālu skatīšanās laikā.
Šādā pasaulē Šķēles „atgriešanās” tiek uztverta kā noteiktu kataklizmu priekšvēstnesis un noteiktu „plānu” realizācija. Arī politiskie komentētāji ne uz mirkli vairs neaizmirst, kādā teritorijā viņi tagad strādā, tāpēc sākuši jau arī runāt scenāristu profesionālajā žargonā, par to liecina jau „Atgriešanās 4” zīmola pielietojums un no tā izrietošais „diskurss”.
Laikraksta „Diena” likvidācijas operācija visiem sazvērestību teorijas cienītājiem ir ne tikai medusmaize, bet vesels kārtainais pīrāgs. Tur viss ir samudžināts līdz pēdējam – uzņēmuma pirkšanas patiesā motivācija slēpjas aiz publiski paustās, patiesie pircēji slēpjas aiz šķietamajiem, bet patiesie īpašnieki ir vēl trešie.
Budžeta pieņemšanas stāsts gan tiek vairāk risināts katastrofu filmas stilistikā, kur galvenajam varonim ūdens smeļas mutē, taču viņš vēl paspēj uzspridzināt vairākas slimnīcas un skolas, lai izglābtu vienu mazu meitenīti, taču beigās izrādās, ka arī mazā meitenīte ir tikai metafora, aiz kuras slēpjas vienkāršas morālas vērtības un „valsts reputācija”. Sazvērestības teorija parādās apstāklī, ka budžeta veidošanu nosaka slepena vienošanās ar „starptautiskajiem aizdevējiem”, kas tiek atslepenota, bet tad atklājas, ka ne līdz galam, jo tai ir slepenie pielikumi, kas paredz to, par ko atklāti runāt nevar, tāpēc valdība līdz pēdējam brīdim slēpj nākamā gada budžeta patieso izskatu, bet slēpšanas metodes ir vispārzināmas – viltus budžeta izdošanu par īsto.
Intrigu un „slēptu nolūku” izvirzīšana politisku un ekonomisku procesu virzītājspēku lomās padara tā visa vērošanu par aizraujošu izklaidi, un sabiedrību – par profesionāliem skatītājiem, kuru iesaistīšanās notiekošajā bieži vien aprobežojas ar skaļu sačukstēšanos kinoteātra pustumsā, kas piešķir ilūziju par „komentētāja anonimitāti”, bet ķeršanās pie akmeņiem Jēkaba ielā nav nekas cits kā mētāšanās ar popkornu brīdī, kad aizraujošajai spriedzes filmai pazudusi skaņa.
Komentāri (16)
īsi par galveno
7. oktobrī, plkst. 19:40
Šodien runāju ar Imantu Kalniņu, tā bija intervija Rīgas Laikam, ārā bija nemīlīgs un slapjš, es jautāju: "Ja jums piedāvātu izvēlēties - vai nu jūs tagad mirstat, vai arī visas 4. simfonijas partitūras tiek iznīcinātas, ko jūs atbildētu?" Kādu laiku izsmējies, viņš atbildēja: "Ziniet, Ilmār, es nekad neesmu bijis pārāk augstās domās par saviem darbiem."