¼ Satori

• Keywords 2
• Projekti
• Par grāmatām
• ¼ Literatūra
• Bibliotēka
• Raksti

• no linkKeywords 2
• Projekti
• Par grāmatām
• ¼ Literatūra
• Bibliotēka
• Raksti

• Atpakaļ
• ¼ Projekti
• Fotogalerija

• Atpakaļ
• Recenzijas
• RL lasa
• Citu idejas

• Atpakaļ
• ¼ Literatūra

• Atpakaļ
• Bibliotēka
• Nobela lekcijas
• Klasiķu sejas

• Atpakaļ
• Ziņu arhīvs
• Pārpublicējumi
• Sarunas par
• Redzējumi

Rubrika: Lasītāju blogi

Kas ir māksla un daži citi jautājumi

3. martā, plkst. 22:39

Vispirms man jālūdz atvainot šī bloga lasītājus par ilgo prombūtni. Bet tā kā jūs tāpat par šo izklaidi nenieka nemaksājat, ceru, ka būsiet saprotoši.

Iemesls šai atelpai bija pavisam prozaisks – vārda vistiešākajā nozīmē. Proti, esmu ķēries pie prozas darba radīšanas. Turklāt, īstenoju visai ilgu sapni un sāku rakstīt, ja tā varētu teikt, pilnmetrāžas stāstu jeb romānu. Teikšu godīgi – uzrakstīt grāmatu ir ļoti grūti. Tādēļ šo brīdi visādīgi vilcināju, līdzīgi kā tiek vilcināts kursa darbs vai urologa apmeklējums. Un tāpat kā urologa apmeklējums, arī grāmatas rakstīšana var beigties slikti. Redziet, rakstot grāmatu, jūs  nekad nezināt, vai esat uzrakstījis kaut ko tiešām labu vai arī pilnīgus murgus. Nav nekādu iespēju pateikt, vai visas tās ilgās stundas, mocīšanās, domāšana, rakstīšana un pārrakstīšana nebeigsies ar to, ka jums piezvanīs redaktors un pateiks: „Paklausies, vecīt, tā taču ir pilnīgi tufta. Ko tu ar to vispār gribēji pateikt?”

Šo blogu es rakstu nu jau vairāk nekā gadu. Plus mīnus divi ieraksti nedēļā. Tātad vairāk nekā 100 ieraksti. Un ne vienu pašu reizi nav bijis tā, ka varētu nospiest taustiņu „Publicēt” ar vieglu sirdi un drošu pārliecību. Ne reizi. (Patiesībā mazliet meloju – kad publiskoju Vadoņa saraksti, droši zināju, ka daudziem tas liksies interesanti. Bet tas jau arī bija izņēmums.) Un ja tā notiek ar nieka blogu, ko lai saka par veselu romānu! Slikti paliek, sirds sāk dauzīties, pastiprināta svīšana un elpas trūkums, iedomājoties to brīdi, kad darbs būs kādam jārāda. 

Būt par rakstnieku vispār ir diezgan stulbi: tu pārsvarā jūties slikti – no negulētām naktīm, no pārāk daudz cigaretēm, no ilgās sēdēšanas pie datora, no dzeršanas kopā ar citiem rakstniekiem, no dusmām, ka nesanāk, no vilšanās par to, kas ir sanācis, no algotā darba, kas tev riebjas, no sievietēm, kuras tevi nesaprot un neliek mierā, kad tu mēģini kaut ko uzrakstīt, no politikas, no stulbās Eirovīzijas, no Kārļa Streipa bloga, no sava cilvēciskā vājuma, jo tu nespēj atturēties un lasi Kārļa Streipa blogu, lai arī skaidri zini, ka tā ir pilnīga tufta, un viņš neko nesaprot no politikas, no tā, ka tavam stulbajam romānam ir jābūt vismaz 100 lapām, bet tev ir knapi 10, u.t.t.

Bet tas viss ilgtermiņā ir galīgi nieki. Es jums pateikšu, kas ir sliktākais. Sliktākais ir tas, ka reizēm neviens par to nenieka nemaksā.

Un beigās vēl uzprasa: „Ko tu ar to vispār gribēji pateikt.”

Tas ir stulbākais, ko kāds var pajautāt. Ziniet, man ar šo ir zināma pieredze. Nekad neesmu domājis, ka rakstniekam, kurš turklāt raksta fikciju – tātad, darbojas izklaides žanrā – būtu kaut kas jāgrib pateikt. Ja tev kas svarīgs sakāms, raksti pamfletu, avīžrakstu vai atklātu vēstuli portālam satori.lv. „Ko rakstnieks ar to gribēja pateikt?” – idiotiskākais jautājums kultūras vēsturē, ja neskaita„Kas ir māksla?” Ja viņš būtu gribējis ko pateikt, tad to arī būtu skaidri pateicis. Bet ja ir kaut ko pateicis tik neskaidri, ka tur jāņemas un jāzīlē, ko viņš gribēja pateikt, tad kādēļ viņu saukt par rakstnieku? Jo rakstnieka profesija tomēr paģērē spēju  izteikties skaidri. Mēs taču nefilozofējam: ko gan urologs man mēģina pateikt ar šo dziļdomīgo skatienu norādīdams uz manu bikšu priekšu? Mēs vai nu saņemam diagnozi vai nē. Tad kādēļ prasīt, ko rakstnieks mēģinājis pateikt ar uzrakstīto?

Nu, un redziet, manā iepriekšējā grāmatā bija viens tāds stāsts (ja gadījumā esat to grāmatu lasījuši , tas bija par vīrieti, kurš mīlēja ar vēderu), un no tā stāsta viens džeks bija sadomājis uztaisīt filmu. Mēs aprunājāmies, man viņš šķita diezgan jauks un apņēmīgs, un es teicu ok, taisi augšā. Tad procesa vidū saņēmu no viņa e-pastu: „Starp citu, piemirsu tev pajautāt – vai vari pāris teikumos uzrakstīt, ko tieši tu ar to stāstu gribēji pateikt?”

Atbildēju viņam: „Neko, a kas?” (Patiesībā mazliet samelojos – biju tik nikns uz viņu, ka atteicos no jebkādas turpmākas sadarbības, neatbildēju uz e-pastiem un necēlu telefonu, lai viņš iet turpat, kur nonāks Kārlis Streips – pa taisno ellē.)

Pieminēju šo atgadījumu tādēļ, ka par to atcerējos, strādājot pie augstāk minētā romāna. Un tieši tajā brīdī visspēcīgāk apjautu, cik šāds jautājums ir bezjēdzīgs. Neko, protams, ka neko.
Apkārt jau tā ir miljoniem balsu – avīzēs, televīzoros, teātros, bāros, blogos un kur vēl nē – un katra no tām mēģina kaut ko pateikt.  Katrai no tām ir savs viedoklis. Savs uzskats. Sava rase, reliģija un seksuālā orientācija. Mūsdienās mākslai  tomēr ir jābūt brīvai no jebkādiem konceptiem, viedokļiem, lozungiem, visādiem uzskatiem,  idejām. Tas ir vienīgais, kas atšķirs mākslu no visa pārējā – tajā nebūs nekā no tā, kas ir visā pārējā. Un būs kaut kas tāds, kas visā pārējā nav. Kā tas arī cauri laikiem ir bijis.

Viedokļi un idejas nogurdina, it īpaši, kad saproti – starp tiem nav neviena, it neviena pareizā, kaut tu meklētu miljoniem gadu, tu nekad neko pa īstam neuzzināsi, tu neatradīsi nevienu, it nevienu viedokli, ideju vai uzskatu, kas būtu pa īstam patiess, sākums un gals, viss visā, pēc kura būs miers, un neko vairs nevajadzēs meklēt mūžam. Mākslā jābūt mierinājumam un atpūtai no šīs šokējošās atklāsmes, bet tas nav iespējams, ja tā pati ir tikai vēl viens viedoklis vai ideja. 

Tiem, kam ir ko teikt, tiem mākslā vairs nav vietas. Tur ir vieta tiem, kas māk neko nepateikt. Un tas, manuprāt, ir daudz grūtāk. Jo tev jāpasaka tūkstošiem vārdu, nepasakot nevienu. Un lai katram rodas sajūta, ka tas teikts tieši viņam. Par viņu. Un viņā.

Komentāri (30)

Viens iemesls par labu ģimenes mācībai

14. februārī, plkst. 13:08

Vakar pa televīzoru rādīja šovu, kur savstarpēji nepazīstami cilvēki atnāk uz studiju un meklē kādu, ar ko apprecēties. Pēc tam skatītāji sūta SMS un balso, kam un ar ko tur precēties.

Vēl arī sākušās diskusijas par to, ka bērniem skolā vajadzētu mācīt, kas ir ģimene, kā to uztaisīt un ko tajā vispār dara. Tam, protams, sekoja iepriekš tik paredzamais sašutums un protesti, un „saprāta balss” kliedzieni. Riskējot kļūt nepopulārs satori lasītāju aprindās, tomēr teikšu tā – es pilnībā atbalstu ģimenes mācības ieviešanu skolās. Faktiski, esmu pat sagatavojis uzmetumu šai programmai. Ja Izglītības ministrija izrādīs tādu interesi, varu to bez maksas piedāvāt izplatīšanai vispārizglītošajās skolās. Lūk, neliels ieskats stundu plānā:

Nodarbība Nr.1 – Precēties pa televizoru ar nepazīstamiem cilvēkiem ir slikti.

Ziniet, man ir bijusi tā veiksme dzīvē pazīties ar dažiem tiešām gudriem cilvēkiem, tādēļ pats savas prāta spējas intelekta skalā godīgi lieku uz samērā viduvējas iedaļas. Bet par tiem veselā saprāta invalīdiem vakardienas šovā garīgi pārāka varētu justies pat Lienes ielas malaļetka ar sešu gadu stāžu heroīnā. Ja cilvēks piedzimtu kastē zem Salu tilta, mātes piena vietā dzertu ūdeni ar spirtu, diendienā elpotu terpentīnu un vakaros piepelnītos centrālās stacijas vīriešu toletēs, es šaubos, vai ar to pietiktu, lai smadzeņu šūnas atmiekšķētos līdz precību šova dalībnieka līmenim. Tas jau ir pavisam jauna līmeņa regress. Es gan nezinu, uz kuru tieši evolūcijas posmu tas regresē – pat stulbākie mērkaķi savus partnerus atlasa pēc daudz intelektuālākiem kritērijiem. Neesmu speciālists bioloģijā, bet liekas, arī dažu zivju pārošanās rituālos vērojams vairāk saprāta klātbūtnes nekā LNT šovā.

Un runājot par bioloģiju, vienmēr licies drusku jocīgi, ka cilvēki savus mājdzīvniekus izvēlas daudz rūpīgāk un skrupulozāk nekā partnerus bērnu radīšanai. Iedomājieties visas tās birokrātijas, ciltsrakstus un diplomus, medaļas un sertifikātus, kas vajadzīgi, lai sapārotu, piem., Stafordšīras terjera kuci. Suņu, zirgu, kaķu un pat govju radīšanai cilvēki pieiet ar tādu rūpību un tīrību, ka Hitlera āriešu projekti uz to fona izskatās pēc multi-etnisku transvestītu kopošanās. Toties bērnu radīšanu ir normāli atstāt pilnīgas ģenētiskās nejaušības varā. Vai arī tik nopietnā lietā paļauties uz kaut ko tik gaisīgu un neloģisku kā mīlestība. Vai SMS balsojums.

Nu, vai tas nav drusku jocīgi?

Protams, es nekādā ziņā neatbalstu eigēniku vai ko tamlīdzīgu. Visas rases un visi cilvēki ir pilnīgi vienādi it visā un ir labi, ka cilvēkus, kuri domā citādāk, mūsdienās liek cietumā vai vismaz publiski pazemo. Tāpat arī var argumentēti iebilst – dzīvniekiem, atšķirībā no cilvēka, nav dvēseles, tādēļ ir pareizi dzīvnieka miesas radīšanai pieiet ar īpašu vērību, jo miesa ir vienīgais, kas viņiem šajā pasaulē ir. Bet no otras puses – cilvēks jau arī neko vairāk par miesu nevar uzradīt – vienalga, vai tā būtu suņa, kaķa vai cilvēkbērna miesa - ta kā pilnīgai nevērībai pret šo procedūru īsti nav attaisnojuma.

Nevajag jau neko daudz. Cilvēks jau nav nekāds terjers – uz izstādēm nevedīsi un uz viņa lecināšanu nenopelnīsi. (Vismaz to nekādā ziņā nevajadzētu darīt.) Bet ja mēs zinām, cik svarīgi ir nopietni padomāt, lai radītu labu suni vai kaķi, tad varbūt mazliet domāšanas varētu pieslēgt arī darot tās lietas, kuras potenciāli var aizvest pie vēl viena cilvēka radīšanas. Piemēram, nodarbojoties ar precēšanos. Privāti vai tiešajā ēterā. Ir acīmredzams, ka šī lieta daudziem nav skaidra. Neticiet man – paskatieties paši. Tuvākajā televizorā.

Varbūt tieši par to arī varētu parunāt tajā ģimenes mācības stundā.

Attēlā: Uzdevums no topošā metodiskā līdzekļa "Ģimenes mācība pamatskolai (autors: Nils Sakss)"

Kuru no šīm sievietēm izvēlēsies par savu laulāto draudzeni:

a) Pirmo

b) Otro

c) Trešo

d) Nevienu. Precēties ar svešiem cilvēkiem pa televizoru ir slikti.

Komentāri (33)

Karogs. Vaina. Atbildība.

8. februārī, plkst. 0:21

Pirms pāris nedēļām žurnāla Karogs redaktore Ieva Kolmane uzstājās televizorā. Karogs visticamāk pazudīs, viņa teica. Žurnāls, kurš iznāk jau kopš 1940. gada, spēja pārdzīvot visādas okupācijas, badus un mērus, bet neatkarīga Latvijas valsts apvienojumā ar brīvā tirgus sistēmu izrādījusies iznīcinoša kombinācija. Pilnīgs tupiks literatūras žurnālam. Nāve vienīgajam latviešu literatūras žurnālam. Kas vainīgs? Visi, teica Ieva Kolmane. Iztukšoti fondi, neizglītota sabiedrība, neizprotoša valsts. Visi, viņa teica. Izņemot viņu pašu – šī žurnāla galveno redaktori. (To viņa, protams, nepateica – tas tāpat skaidrs.)

Atbildība. Tāds spēcīgs vārds. To var pieprasīt no Mazā Prinča, un var prasīt no politiķiem un no valsts. Tad tas ir normāli. Uzņemties atbildību pašam – tas jau būtu jocīgi. Neviens laikam nav tik nenormāls, lai darītu kaut ko tādu. Literatūras žurnāla redaktore jau pavisam noteikti nav tāda.

Kāpēc mūsdienu digitālajā pasaulē būtu jāpastāv drukātam literatūras žurnālam, viņai prasīja. Tāpēc, atbildēja Ieva Kolmane, ka viss digitālais kaut kur pazūd, un to nav iespējams arhivēt. Tā ir spēcīga atbilde. It īpaši kultūrā, kurai mēdz piedēvēt pārlieku apsēstību ar kapiem. Kultūrai, kurā dzīvo uzdevums ir gādāt par mirušajiem, tos apkopot un kopt bezgalīgās platībās, un vienalga – Raiņa kapi vai bibliotēku un arhīvu plaukti – galvenais, lai visi mirušie ir pie vietas. Un dzīvie lai vienmēr zin, kur tos meklēt. Ja nu kādam gadījumā savajagas.

Kāds no inteliģences aprindām būtu varējis Ievai Kolmanei iebilst. Ieva, šis kāds būtu varējis teikt, ja piespiedīsi reizē taustiņus ctrl un p, rezultāts tevi patiesi pārsteigs. No šķobīgi digitālās vides tu Iegūsi  reāli apdrukātas lapas, kuras pēc tam var sasiet dažādos veidos un arhivēt pēc visādīgiem parametriem. Tieši kā žurnālus un avīzes! (Liekas gan, ka Nigērijas baņķieru un pagrīdes farmaceitu korespondence manā e-pasta spama folderī būs atrodama vēl ilgi pēc tam, kad atomkaros vai globālajos grēku plūdos izzudīs pēdējās liecības par latviešu nācijas rakstveida kultūru.)

Un tad šis kāds (pieņemsim, ka viņš pazīst šādus tādus cilvēkus, ir mazliet informēts un reizēm dzirdējis uzticamas baumas no aizkulisēm) varētu turpināt. Viņš varētu teikt tā: Ieva, tu esi pataisījusi Karogu par žurnālu, kurš neliekas lasīšanas vērts pat tiem dažiem, par kuriem un kuri paši tur raksta. Tā dizains izskatās pēc vājredzīgo internātskolā uzietas atmiņu klades. Tā saturs ir tik bezsaturīgs, ka pat Stendzenieks nevarētu paskaidrot latviešu literatūras karstākajam fanātiķim, kādēļ tā varētu būt interesanta lasāmviela. Un tad šis kāds varētu iekarst vēl vairāk un paziņot, nu jau nedaudz rupjāk: Ieva, tu pataisīji Karogu par vieglas fondu naudu iekāstuvi sev un dažiem paziņām, kas jau sen vairs pat neizliekas, ka viņiem interesētu uztaisīt daudz maz jēdzīgu literatūras žurnālu, un tu pati to labi zini. Un to tikpat labi zin visi pārējie, kas vien tādā vai citādā veidā saistīti ar to latviešu literatūras padarīšanu. Un tad šis cilvēks varētu nospļauties, parādīt ar pirkstu uz Ievu Kolmani un teikt: Lūk, vainīgā! Lūk, patiesais iemesls, kādēļ latviešu literatūrai vairs nav ne tik, cik papīra uz kā drukāties! Proties godu! Atzīsti savas vainas un atkāpies!

Bet neskatoties uz visu, šāds cilvēks neatradīsies.  Jo latviešu kultūrā nav pieņemts vainu ne tikai uzņemties. Pie mums vainu nav arī pieņemts uzvelt – ja vien to nevar uzvelt kādam „politiķim”, „oligarham” vai „struktūrām”, turklāt vēlams, lai šis velšanas process būtu ja ne anonīms, tad vismaz kolektīvs. Un Ieva Kolmane nepazudīs no literatūras skatuves. To nu var teikt pavisam droši. Viņa būs tuvu klāt – bez vainas un kāda traipa – un šis „kāds” tikai riskētu ar to, ka viņu vispār nepublicēs, neizdos, neaicinās un neatbalstīs. Tad nu sakiet – kam tas vajadzīgs? Un vai mēs varam pārmest, ka šis „kāds” tā arī pa visu šo laiku nav atradies?  Jo īpaši, ja mēs visi rakstām. Un visi ceram to arī kādreiz kaut kur nodrukāt.

Man personīgi šķiet, ka tādai mākslas formai kā literatūra palikt bez nevienas drukātas platformas ir visai traģiski. Varbūt pat nāvīgi. Un tas ne tikai man tā šķiet. Lūk, Arno Jundze: „Literārā mēnešraksta likvidācija faktiski nozīmē arī (..) latviešu literatūrkritikas nāvi.” Bet šeit – Aivars Kļavis: „Karogam beidzot pastāvēt tiek apdraudēts viss kultūras kopums (..), bet jo īpašs trieciens vai lēnas nāves spriedums tas ir literatūrai.” Un tagad kaut kas no manis: „Nacionālā literatūra bez sava drukātā izdevuma ir kā slēptais gejs. Tādam ir neiespējami atklāties sabiedrībā, neiespējami kļūt saprastam, vēl neiespējamāk – tapt mīlētam. Tāds ir nolemts klusai un skumīgai nīkuļošanai tusiņa tumšākajā stūrī. Tāds būs bez darba un bez izaugsmes iespējām. Tāds būs bez bērniem un bez mīļākajiem. Tāds ir glezna bez audekla. Tāds ir skulptūra garāžā un dzejolis atvilktnē. Bieži viņš ienīst pats sevi.  It kā jau viņš ir, bet tikpat labi varētu nebūt. Lūk, tāds ir slēptais gejs. ”

Tad nu īsumā tas, ko ar šo visu mēģināju pateikt: ir ļoti labi, ka mēs visi spējam vienoties, cik literatūrai svarīgi ir drukāta izdevuma pastāvēšana. Un cik skumīgi, ka šāds izdevums ir izrādījies nevienam nevajadzīgs un visādās ziņās nespējīgs. Bet nevajag meklēt vainīgos tikai abstraktā ārpasaulē. Skaidrs, ka atbildību par šādu fatālu nolaidību jāuzņemas arī mums pašiem – literātiem, rakstniekiem, kritiķiem un visu šo lietu lasītājiem un žurnāla taisītājiem. Vai pareizāk, tiem dažiem no mums, kuri pie tā patiešām ir vainīgi.

Attēlā: Illustrācija tam, kā varētu izskatīties kāda pie Karoga nevieksmēm patiešām vainīga persona.

 

_{p/s No sirds atvainojos tām sievietēm, kuras varētu būt aizskāris neveiklais latviešu literatūras salīdzinājums ar sievieti, kura cieš no ķermeņa deformācijas. Atzīstu - lai arī ilustratīvs, tas tomēr bija visai nekorekts. Tomēr tāpat atzīšu, ka tas radās aiz tīrākās neapdomības un mazliet neprecīzas iztēles, nevis aiz apzinātas vēlmes salīdzināt literatūru ar kādu nopietnu slimību. Šo kļūdu esmu labojis un tekstā lietotais salīdzinājums ir "latentais gejs".}

Komentāri (51)

Par dabiskumu no ierindas pozīcijām

1. februārī, plkst. 2:01

 

Geju laulību jautājums ir viens no neveiklākajiem sarunu tematiem – ja to pieminēsiet sarunu reizē pie vīna glāzes, tad riskēsiet izskatīties netataktisks vai vismaz pilnīgi garlaicīgs sarunu biedrs. Arī publiska diskusija Latvijas internetos īsti nav iespējama, jo ir divas zināmi noskaņotās grupas – abas uzskaņotas brutālā vienvirzienā, tikai katra savējā –, un tad ir tie, kuriem jau sen izbesījis viss šis geju temats, viņi nesaprot “cik var?”, viņiem ir savs noformulēts viedoklis un vislabprātāk viņi vēlētos, lai “katrs dzīvo kā grib, kamēr vien viņš netraucē to pašu darīt citiem”. Jāatzīst, ka arī pats zināmā mērā piederu pie pēdējās grupas. Jebkādas diskusijas par geju tiesībām, praidiem un tamlīdzīgām lietām mani garlaiko un kaitina vienlaikus tieši tāpat, kā, pieņemu, lielāko daļu šī bloga lasītāju. 

Tomēr, par spīti augstāk minētajam, šoreiz man ir zināms pienākums piedalīties diskusijā par šo jutīgo un reizē ne pārāk aizraujošo tematu. Proti, es vēlētos izmantot iespēju un paust viedokli, kurš šajā diskusijā tikpat kā nav ticis pārstāvēts – un tas ir vidējā ierindas katoļa skatījums. Mērķis, protams, nav kādu pārliecināt vai pievērst ticībai. Galīgi nē. Vien mēģināt paskaidrot, cik nu tāda ierindas laja ierobežotās teoloģijas zināšanas to ļauj, kāpēc mums kardināla Jāņa Pujata formulējumi par šādu attiecību “pretdabiskumu” šķiet pilnībā skaidri, racionāli un pamatoti. Un kāpēc otras puses agresīvi nicīgie uzbraukumi par dzīvošanu “citā koordinātu sistēmā”, kurai ar loģiku un racionālo saprātu it kā neesot nekā kopīga, nešķiet ne pārāk godīgi, ne saprātīgi. 

Domāju, būtu jāsāk ar jēdzienu “dabisks”, tā kā tieši uz dabiskumu un tā pretmetu ir atsaucies arī kardināls J.Pujats. Šis jēdziens ir atvasināts no Baznīcas mācības, kura skaidro Visumu jeb materiālo pasauli kā nevainojami uzbūvētu konstrukciju – ar “nevainojami” galvenokārt domājot to, ka šis visums vispār eksistē un turklāt visai precīzi funkcionē, nodrošinot savu eksistenci. Tas, kā tieši šī funkcionalitāte darbojas – fizikas likumi, instinkti utt. - jau vairāk ir zinātnieku kompetencē, no ticības viedokļa būtisks ir vien atzinums, ka visa šī iekārta darbojas pēc zināmiem likumiem, kurus iespējams gan “nolasīt” no dabas, “uzlasīt” no konstrukcijas Autoram pietuvinātu personu  atklāsmēm, kā arī “izlasīt” pats sevī (ja pie tā mazliet piestrādā). Turklāt, šiem “lasījumiem” teorētiski nevajadzētu būt pretrunā citam ar citu.

Iemesls, kādēļ ar šādu likumību skaidrošanu vajadzētu nodarboties, ir visai prozaisks – lai mazāk ciestu un labāk dzīvotu. Jo materiālā pasaule ir savā ziņā “nevainojama”, tomēr tai piemīt visas materiālās dabas nelaimes, no kurām nepatīkamākā ir iznīcība jeb nāve – Bībeles alegorijā sods par aizliegtā augļa ēšanu ir tāds, ka pārkāpējs“mirdams mirs”. Abi konceptcilvēki šo “miršanu” piedzīvo kā brīvības zaudēšanu, ieģērbti ādās un izmesti uz visai neviesmīlīgās zemes, kur ir daudz jāstrādā, jāslimo, visādīgi jācieš, jānoskatās, kā viss zūd un mainās, jānoveco un beigās vēl neizbēgami jānomirst. Vienvārdsakot, viņi kļūst par daļu no materiālās pasaules, ko kristietības valodā sauc par “pirmgrēka sekām”. Un lai arī, sekojot Augustīnam, uz pilnīgu laimi šādā situācijā cilvēkam nav ko cerēt, tomēr viņš var vismaz nepalielināt ciešanas, ja vien pieņem spēles noteikumus un rēķina savu dzīvi pēc šīs pasaules dotajiem lielumiem. Visai līdzīgi kā dzīvnieki, tikai atšķirībā no zvēriem, kuri par saviem instinktiem daudz nepolemizē un vienkārši dara, ko viņiem daba paredzējusi darīt, cilvēks, pateicoties saprātam, var uzstāties pret dabu jeb nepildīt paredzēto lomu barības ķēdē. Viņš var nevis smagi strādāt, lai paēstu, bet, piemēram, nozagt ēdienu Rimi veikalā. Viņš var nevis atrast sievieti, savienoties ar viņu un radīt pēcnācējus, bet tā vietā jārēties pa Berlīnes geju kluba toleti. Kā vienmēr, kad kāda detaļa iziet no ierindas, palēnām saiet grīstē viss mehānisms un neizbēgami sākas dažādas ciešanas, no kurām lielākās, kā likums, piemeklē pašu vainīgo elementu. Tāds cilvēks ir kā planēta, kas izdomājusi iziet no orbītas vai Hruščovs, kurš, spītējot dabai, Saldū grib audzēt kukurūzas plantācijas. Tādēļ, kad kardināls J. Pujats saka: “Diviem vīriešiem precēties ir pretdabiski”, viņš runā tikpat daudz no teoloģijas, kā no ekoloģijas viedokļa. Savā pamatā šī iecere vienkārši nesaskan ar pamatprincipiem, pēc kādiem uzbūvēta un darbojas šī pasaule. Ko nozīmē šāda cīņa pret materiālās pasaules likumiem, senie grieķi jau konstatēja leģendā par Ikaru. Vai latvieši – savās kukurūzas fermās.           

Tas, protams, tādā primitīvā līmenī. Tālāk uz “dabiskuma” jēdzienu var skatīties no cilvēka brīvības perspektīvas. Baznīca redz brīvību kā cilvēka dabisko stāvokli, kuru tas zaudējis, bet kuru atgūt ir visu šo zemes piedzīvojumu galvenais mērķis. Pirmkārt jau tādēļ, ka tikai pilnībā brīvs cilvēks var  izdarīt jebkādu patiešām brīvu izvēli. Otrkārt, jo vairāk cilvēks sasaistīts ar šīs zemes lietām, jo atkarīgāks no tām viņš ir, bet, tā kā tie visi ir tikai mānīgi un iznīcībai pakļauti lielumi, tad attiecīgi arī šī cilvēka ciešanu izjūta lielāka. Tas pamatojas  Bībeles stāstā par bagāto jaunieti, kur primārā prasība bija sekot dabiskajiem likumiem jeb, Bībeles valodā, “turēt baušļus”. Un pēc tam, nākamajā līmenī – atstāt visu, kam vien viņš pieķēries.

Geju laulības šādā aspektā ir cilvēkam pilnībā nedabiskas, jo tās nekādā veidā neveicina brīvību, bet visādos – pieķeršanos. (Tādas, nenoliedzami, var būt arī vīrieša un sievietes attiecības, bet geju laulības var būt tikai tādas) Tomēr tie jau ir pārāk sarežģīti jautājumi, kuri prasītu nopietnāku diskusiju.

Bet bez teoloģiskās un ekoloģiskās dimensijas vēl jau arī pastāv estētiskie apsvērumi. Visvienkāršākais - un man personiski vistuvākais - geju pretdabiskuma skaidrojums ir tāds, ka viena dzimuma cilvēku precēšanās vienkārši izskatās pilnīgi stulbi. Kaut kā nedabīgi - pavisam noteikti, bet arī visai muļķīgi.

 

Attēlā: Geju kāzas. Pilnīgi stulbi - no visiem rakursiem.

Noslēgumā vien gribēju piebilst: ja mēs katru dienu mierīgi uzklausām simts un vienu visādu speciālistu un ekspertu viedokļus par visām iespējamām tēmām – kāds ēdiens mums ir veselīgāks, kura partija labāka, kāda seksa poza optimāla, lai mēs būtu laimīgi – , nedomāju, ka ieklausīšanās  Baznīcas viedoklī būtu kaut kas neracionāls. Galu galā, tā ir 2000 gadu ilga visdažādāko cilvēku pieredze, meklējot atbildes uz jautājumiem – Kā mazāk ciest? Kā labāk dzīvot?

 

Un tā nu reiz ir koordināta, kurā sastopamies mēs visi – neatkarīgi ne no reliģiskās, ne seksuālās, ne kādas citas orientācijas. Vien tīri cilvēciskās.

 

Komentāri (55)

EIROVĪZIJA. Finālistu analīze

24. janvārī, plkst. 2:12

 

Biju apņēmies šonedēļ rakstīt par literatūru, bet, kā zināms, cilvēks domā - Dievs dara: Atklātībā nāca Eirovīzijas finālisti. Man, jāatzīst, Eirovīzija  no laicīgajiem pasākumiem ir vistuvākie svētki. Patīk labāk nekā Jāņi un visādas proklamācijas. Tādēļ - kāda tur vairs literatūra. Piedāvāju nelielu Eirovīzijas nacionālās atlases dalībnieku apskatu, dziesmu recenzijas un tīri subjektīvu vērtējumu.  

 

1. Lauris Reiniks - “Your Morning Lullaby”

Ir statistiski pierādīts fakts, ka Eirovīzijas aktīvāko balsotāju kontingentu sastāda:

a) geji;

b) bērni;

c) pavecas kundzītes.

Visām šīm trim balsotāju grupām ir arī visai līdzīgas gaumes – viņiem vislabāk patīk:

1.dziesmas ar viegli uztveramu, ritmisku melodiju, kurai viegli izdungot līdzi;

2.visādi krāšņi nieki un spīguļi, kā arī košas drēbes;

3.jauni, atraktīvi puiši.

Ja skatās no šāda, gandrīz vai zinātniska redzes punkta, tad Lauris Reiniks būtu ideāls Eirovīzijas kandidāts...  pirms gadiem piecpadsmit. Šobrīd viņš ir tikai vidēja paskata vīrietis ar visnotaļ vidējām balss dotībām, kuram palēnām atkāpjas matu līnija un jauneklīgā skatuves harizma. Zināmus secinājumus Reinikam vajadzēja izdarīt jau pirms vairākiem gadiem, kad no viņa atkāpās arī ilgadīgais draugs Mārtiņš Freimanis – šis notikums kalpoja par zīmi, ka simpātiskā puisēna periods ir beidzies un steigšus jāveic restrukturizācija: jāsitas jaunā nišā ar pieauguša mūziķa ampluā. Tas diemžēl nav izdarīts un rezultātā mums ir vēl viena neizteiksmīga Reinika balāde tikpat neizteiksmīgā izpildījumā.

Secinājums: Reinika vilciens ir aizgājis, pieturā “Eirovīzija” nepietur, labi ja izvilks līdz Latvijas Radio 2 fonotēkai.

 

2.Grupa “PeR” - “Like a Mouse”

Man personīgi patīk Freimanis. Kaut vai tādēļ, ka viņam izdevies atrast savu rokrakstu – ja gadās nejauši dzirdēt kādu viņa dziesmu (piemēram, iepērkoties Rimi), uzreiz var pateikt: šito točna uzrakstījis Freimanis. Un tas tiešām nav maz – pārblīvētajā masu izklaides tirgū, jo īpaši mūzikā, izveidot atpazīstamu rakstīšanas manieri ir neiedomājami grūts darbs.

Arī šķiršanās no Reinika pierāda, ka Freimanis diezgan labi saož to aprakto suni – katra viņa nākamā jaunā draudzība ir izrādījies projekts ar spožām perspektīvēm. Tāda bija sadarbība ar “Putnu balles” jauno un atraktīvo kolektīvu, ar atsvaidzinošo Valtera & Kažas duetu, un tagad, kad putnu ballēni izauguši un Freimaņa ligzdu pametuši, tāda ir draudzība ar puišiem no grupas “PeR”. Arī šeit Freimanis ir trāpījis desmitniekā – grupas puiši ir jauni, talantīgi un (ja neskaita briļļaino) atraktīvi.

Diemžēl ir arī viena problēma. Draudzība ar jauniem cilvēkiem ir ļoti laba lieta – tā palīdz pašam uzturēt asu uztveri, sirsnīgu pasaules uzskatu un saglabāt gan garīgu, gan arī fizisku jauneklību. Tomēr šī draudzība ir atbalstāma un respektabla tajā gadījumā, ja tu šiem jaunajiem cilvēkiem esi kā skolotājs, pavelkot viņus uz augšu un tuvinot saviem intelektuālajiem apvāršņiem. Bet ja mēģināsi būt līdzvērtīgs “draugs”, tad viņi neizbēgami pavilks tevi uz leju tajā sfērā, kuru latīņu valodā apzīmē ar vārdu “infantīlisms”. Un tas pieaugušam cilvēkam godu nedara, turklāt izskatās  smieklīgi.  Par nelaimi šī sadarbība atbilst otram gadījumam un izklausās tieši tā kā izskatās – visai komiski.

Secinājums: Freimanim jāsāk valkāt uzvalks, jānēsā zelta gredzeni un jāsmēķē cigāri, vienlaikus no aizkulisēm bīdot kopā TaTu puišu versiju. Atrodoties uz skatuves kopā ar šiem puišiem, viņš klausītājos tikai rada zināmu neērtības sajūtu.

3.Grupa “H2O” - “When I Close My Eyes”

Šī dziesma iesākas kā ikviena cita klišejiska, garlaicīga un vienmuļa balāde ar muļķīgu tekstu. Tomēr tieši tad, kad klausītājam sāk likties – par šo dziesmu viss ir skaidrs, pēkšņi notiek neizskaidrojams pavērsiens: balāde strauji aptrūkstas un tās vietā atskan hokeja fanu aurošana ar visu bungu dauzīšanu pa vidu. (Ja var ticēt dziesmas anotācijai, tad projektā piedalās “viens no labākajiem, tāpēc pieprasītākajiem bundziniekiem Latvijā ”.) Pēc tam agresīvajam fanu korim pievienojas sērīgā balāde,  kuru klausītājs jau iepazina dziesmas sākuma daļā. Šajā sportisko kaislību un skumīgu liriku kakofonijā tad darbs arī noslēdzas.

Secinājums: “Latvijā labākais un pieprasītākais bundzinieks” tagad būs pieprasīts arī Dinamo fanu rindās.

4. Dons - “My Religion is Freedom”

Latvijas mūzikas granda Zigmāra Liepiņa debija Eirovīzijā – neapšaubāmi, viena no favorītēm.

Zigmārs Liepiņš, protams, ir komponists ar milzīgu pieredzi populārās mūzikas industrijā un zina, kā taisīt dziesmas, “lai fināls, ka vai nu raud, vai spīdošam acīm stāv kājās, aplaudē un iet kaut ko darīt” (šajā gadījumā – iet pie telefona un balso par Donu). Tāpat kā stiprās puses, Liepiņš apzinās arī jomas, kurās viņš viens pats nav tik spēcīgs – tā ir tekstu rakstīšana. Šo darbu viņš uzticējis kādam literātam no malas – Nikitam Kellermanim (Eirovīzijas kontekstā kā papildus pluss ir vērtējams tas, ka autoram, tāpat kā Liepiņam un Šingirejam, ir eiropeisks uzvārds, jo dziesma nepārprotami ir mērķēta uz eiropiešu auditoriju. Ne-eiropeiskas izcelsmes uzvārdi dziesmas titros varētu šo auditoriju atgrūst vai vismaz lieki samulsināt.)

To, ka Liepiņš šim Eirovīzijas konkursam gatavojies ar vislielāko atbildību, apliecina fakts, ka dziesmas teksta radīšanu viņš šoreiz nav atstājis vien no malas pieaicinātu literātu ziņā, bet aktīvi līdzdarbojies arī pats. Ilgā un smagā profesionāļu kopdarba rezultāts ir vienā teikumā izkristalizējies synopsis: “Mana reliģija ir brīvība”. Ar šo frāzi tad Dons dažādos locījumos un toņkārtās piepilda dziesmas vēstījumu un muzikālo satvaru (3 min. laikā  teikums tiek atkārtots 25 reizes, kas vēl labāk ļauj izprast tā nozīmi.) Autors ir padomājis arī par to, lai fundamentālā vēsts par brīvību kā jaunu reliģijas formu nepaietu garām tiem Eirovīzijas skatītājiem, kuri angļu valodā šos vārdus nespēj aptvert. Tādēļ dziesmas vidū atslēgas frāze tiek atskaņota arī visu lielāko eiropas valodu tulkojumos. Varētu rasties jautājums – vai tas nav mazliet par daudz? Tomēr, ja pētam šo darbu dziļāk, tad atklājas, ka tā nebūt nav. Muzikālā ziņā Zigmārs Liepiņš ir vadījies pēc jau agrāk paustās atziņas kāda cita sava darba sakarā - “Buģ prošče i narod k ķebe potjaņetsja ” (Esi vienkāršs un tauta pavilksies). Sintezatora disko ritms, uz kura balstīta kompozīcija, patiešām ir visai vienkāršs. Bet tas tikai ļauj vēl vairāk izcelties dziesmas vārdiem -  Mana reliģija ir brīvība. Kas gan vēl trāpīgāk spētu uzrunāt Eiropas auditoriju un jo īpaši Eirovīzijas publikas ietekmīgāko kopienu - homoseksuāļus, biseksuāļus, transvestītus un viņu draugus - kā šāda personiskās brīvības iecelšana reliģijas statusā jeb himna pilnīgam relaksam. Ja to vēl izpilda jauns, simpātisks dziedātājs ar spēcīgu vokālu un ķermeņa uzbūvi, tad šīs grupas balsis ir drošas kā AIDS vīruss Berlīnes geju bārā. Vienīgais mīnuss – jāatceras, ka Eirovīziju skatās arī vecāka gadagājuma cilvēki un publika no konservatīvākām Austrumeiropas valstīm, kuriem šāds galējs liberālisma slavējums varētu likties mazliet nepieņemams. Nemaz nerunājot par bērniem.

Secinājums: Banaļņiks jau krutatronais - visa Eirovīzijas LGTB kopiena spīdošām acīm aplaudēs un ies kaut ko darīt. Un pat ja neizdosies savākt nepieciešamās balsis Norvēģijā, tepat Latvijā Zigmāra Liepiņa veikums zināmās aprindās pavisam noteikti būs šīs vasaras hits nr.1.

 

Komentāri (54)

Eirovīzija - 2

24. janvārī, plkst. 1:59

 

5.Projekts “Konike” - “Digi Digi Dong”

Arī šīs dziesmas galvenais trumpis slēpjas tekstuālajā pieejā. Mūzikālajā ziņā skan tas tipiskais “easy-listening”, kuru parasti uzliek saviesīgu sanākšanu un izstāžu prezentāciju neformālajā daļā, kamēr publika mēģina pēc iespējas īsākā laikā izdzert pēc iespējas vairāk vīna glāzes un saēsties pēc iespējas vairāk kanapē maizītes. Tā kā šis uzdevums ir visai sarežģīts, it īpaši tādēļ, ka vienlaikus jāizskatās pietiekami respektabli un jātēlo interese par sarunbiedra sacīto, tad skaidrs, ka mūzikai jābūt pēc iespējas neuzkrītošākai. Tā nedrīks radīt papildus slodzi. Un projekta “Konike” piedāvātā dziesma ar šādu uzdevumu tiek galā nevainojami – pēc pāris sekundēm klausītājs jau ir aizmirsis, ka kaut kas vispār skan, un var netraucēti iegrimt pats savās domās.

Teksts esot kādā izdomātā valodā vai kas tamlīdzīgs – nekādu īpašu interesi tas gan nerada, jo izklausās vienkārši pēc kāda padzīvojuša igauņu komiķa, kas nav diez ko daudzsološi, jo igaunijas komiķi pasaules komiķu rangos nekad nav kotējušies īpaši augstu. Turklāt šāds joks jau Eirovīzijā bija pirms pāris gadiem – tas gan bija daudz labāk atstrādāts, jo valoda balstījās uz kādiem lingvistiskiem apsvērumiem un arī skanēja visai intriģējoši. Dziesmas “Digi Digi Dong” vienīgā intriga ir, kāpēc žūrijai tā likās pietiekami smieklīga un Eirovīzijas cienīga, bet Kombuļi vai Cūkmens - nē.

Secinājums: Nomainīt pret Kombuļiem!!!

 

6.Aisha – “What For?” (“Only Mr.God Knows Why”)

Ja cilvēks, būdams vecāks par četriem gadiem, uzraksta dziesmu ar vādiem: “Cāļus skaita rudenī, zivis dzīvo ūdenī, viens, divi, trīs”, tad liriskajā sfērā nebūtu prātīgi no viņa gaidīt  nez kādu Baironisku atvēzienu. Tomēr Guntara Rača pienesums šīgada Eirovīzijai (“Kādēļ mēs dzīvojam? Kādēļ mēs mirstam? Tikai misters Dievs viens zina kāpēc.”) iezīmē tādas autora daiļrades šķautnes, kuras pārsteigs pat klausītājus ar visniecīgākajām ekspektācijām.

Par laimi Guntaram Račam, viņš ir ne tikai liriķis, bet arī Latvijas lielākās ierakstu kompānijas direktors, kas, iespējams, nedaudz palīdzējis viņa tekstiem izlauzties plašākā apritē. Bet lai kāds arī būtu viņa radīto tekstu fenomenālās popularitātes iemesls Latvijas mūziķu aprindās, šajā Eirovīzijas konkursā Rača talants pie mums nokļūst Jāņa Lūsēna apdarē un Aišas izpildījumā.

Aiša ir no tām mazajām un pārlieku skaļajām sievietēm, kuras liekas amizantas un pievilcīgas, kamēr ir jaunas, bet kļūst visai atbaidošas, kad sasniedz zināmu briedumu. Līdzīgi kā Baiba Sipeniece likās amizanta, kad pirmo reizi parādījās mūsu televīzoros, bet šobrīd viņas manierē un konstrukcijā ir tik daudz no vulgāras un frivoli uzbāzīgas bufetnieces Omskas stacijas kafetērijā, ka tur vairs galīgi nav nekā amizanta. Aiša vēl tik tālu nav nonākusi, bet tas šarms, kas viņu noturēja Fabrikas balsojumu topos un jaunu vīriešu erotiskajos sapņos, pavisam noteikti ir mazliet pagaisis.

Ņemot vērā, ka Aišas dziesma skan pēc depresīvas un klasesbiedru nepieņemtas gotu skolnieces gaušanos par dzīves jēgu, šaubos, vai Eirovīzijas visnotaļ jautrā publika spēs novērtēt viņas atlikušos fiziskos dotumus un Rača literārās dāvanas.

Secinājums: “Misters Dievs”? WTF?!!!

 

7.Kristīne Kārkla – Puriņa - “Rišti Rašti”

Vēl viena dziesma, kura cer dabūt balsis ar netradicionālu tekstuālo pieeju. Šoreiz tā ir izmirstošā un zināmās aprindās populārā lībiešu valoda, kas Eirovīzijas kontekstā gan ir pilnīgi vienaldzīgi, jo tur pastāv dziesmas angļu un ne-angļu valodā. Tad nu galīgi nav starpības, cik ekskluzīvā vai vērtīgā valodā tiek dziedāts teksts. Līdz ar to izpildītāju teorētiskais pamatojums kļūst visai neskaidrs.

Bet valoda nebūt nav dziesmas mīnuss. Lielākais trūkums ir tas, ka pati dziesma nav diez ko pavelkoša. Cik var saprast no anotācijas, autore ir liela etno mūzikas speciāliste – un tur nu varēja izpausties, jo, cik sanācis dzirdēt, folkmūzika parasti ir jautra, līdzi dziedama un dejojama, kā tā īru deja uz Titānika klāja, kur Di Kaprio lēkāja ar Vinsletu un viss kīnoteātris sita kājas līdzi taktī. Tas Eirovīzijā būtu diezgan ejoši – kaut kas no minoritātes kultūras, nedaudz muzikāli, bet vienlaikus pietiekami viegli un jautri, lai var dejot līdzi pēc pāris pudelēm šampja uz galviņas.

Secinājums: Muzikālais materiāls baltu filoloģijas studentu diskotēkām. 

 

 

Eirovīzija - 3

24. janvārī, plkst. 1:54

 

 

8.Ivo Grīsniņš – Grīslis - “Because I Love You”

Dziesmas autors ir tas džeks, kurš Prāta Vētrā šobrīd spēlē basu Mumiņa vietā. Nez kapēc, bet viņš nav izmantojis pazīšanos un uzprasījis Prāta Vētrai, lai drusku izpalīdz viņam ar tās dziesmas rakstīšanu. Galu galā, pasaulē – un jo īpaši šovbiznesā – taču viss balstās uz savstarpēju pazīšanos, kontaktiem un izpalīdzēšanu. Es jums palīdzēju aizvietot basistu, jūs man tagad palīdzat uzrakstīt krutu Eirovīzijas dziesmu. Nu kaut kā tā. Neizmantot šādas iespējas ir vai nu muļķība vai lepnība, un abos gadījumos rezultāts kā likums ir neveiksme. Tieši tā arī sanācis ar šo gabalu.

Pie tam ir zināms pamats šaubām, vai Eiropas visnotaļ feministiski noskaņoto auditoriju uzrunās teksts par to, ka “sievietes nevar dzīvot bez skaistiem dzejoļiem”, jo “Tā viņas dara”.

Secinājums: Trīs minūtes, kuru laikā aiziet uz toleti un atkorķēt nākamo alus pudeli.

 

9. Kristīne Zaharova - “Snow in July”

Viena no tām meitenēm, kuras nez kur pamanās atrast naudu, lai ierakstītu pa dziesmai uz katru Eirovīziju, nekad neuzvar, bet kuru karjeras attiecīgi rotē ap šo notikumu vairākus gadus pēc kārtas, kamēr vien viņas neatrod nopietnu darbu, nepaliek stāvoklī vai neaizbrauc uz Angliju strādāt par striptīzdejotājām. Tā kā Kristīne Zaharova studē Kultūras vadību, viņai nopietns darbs pārskatāmā nākotnē nedraud, un mums atliek vien paļauties uz kādu no pārējiem diviem variantiem, jo šādi viduvēji priekšnesumi tikpat viduvēji seksīgu meiteņu izpildījumā nav tas pats interesantākais, ko cilvēks varētu gaidīt no  Eirovīzijas kiča olimpiādes.

Bet ko teksta autors Guntars Račs domājis ar metaforisko “Sniegu Jūlijā,” kuru skūpstīdamies meklē abi liriskie varoņi, pat liekas nepieklājīgi padomāt.

Secinājums: Here we come, here we go... Mēģini atkal nākamgad, Kristīn.

 

10. Triānas parks – “Lullaby for My Dreammate” (“Diamond Lullaby”)

Mana personīgā favorīte. Šogad nav nekā seksīga par ko nobalsot, tādēļ balsošu par to, kas vismaz izklausās pilnīgi jocīgi un absurdi. Dziesmas anotācijā viņi sola ne tikai izklausīties, bet arī izskatīties pilnīgi jocīgi un absurdi, kas ir vēl jo labāk.

Secinājums: Rūpīgi izsverot visus kandidātus un to programmas, pats racionālākais un neapgāžamos argumentos balstītais lēmums ir atdot savu balsi par šo piedāvājumu. 

 

 

Vienkārši par literatūru 1

20. janvārī, plkst. 1:32

Šīs nedēļas ierakstus atļaušos veltīt tikai literatūrai.

Nesen bārā pie manis pienāca kāda meitene, viņa teica, ka lasot manu satori blogu, un cita starpā ieminējās, ka viss jau esot labi, bet tajā blogā es pārāk maz rakstot par literatūru. Atbildēju, ka patiesībā jau par literatūru nerakstu vispār, man pilnīgi pietiek ar to, ka literatūru lasu, pie tam reizēm literatūru pat rakstu, tad priekš kam cilvēkam vēl vajadzētu arī rakstīt par to? Galu beigās, nav jau tā, ka man literatūra tik baismīgi interesētu, turklāt man nemaz nepatīk cilvēki, kuriem literatūra interesē tik baismīgi, jo viņi bieži vien ir visai vienmuļi, nereti mēdz ģērbties adītās vestēs, nelepojas ar spilgtām oratora dāvanām un vispār nevarētu teikt, ka viņi labi tiek galā ar reālo dzīvi, bet rakstīt taču ir kā runāt ar draugiem virtuvē pie alus kausa, un blogs ir kā tāds virtuves galds, un pie mana galda nesēž jancīgi cilvēki adītās vestēs, no kuriem vēdī nostāvējušos grāmatu smarža, nē, tur sēž visādi jauni un jautri vai veci un asprātīgi, un daudzi no viņiem ir seksīgi, un tā mēs triecam cauru nakti un runājam par visu pēc kārtas, par visu, kas reāls, un smaržojam pēc franču odekolona, izdzertā vīna un pavisam mazliet pēc sviedriem, jo pa starpai arī dejojam, viens ar otru vai pa vienam, vai arī sadalījušies grupās, atkarībā no tā, vai dziesma ir ātrā vai lēnā, latviešu vai angļu, un tad atkal sēžamies pie galda un runājam tālāk, un pie šī galda ir tikai viens noteikums – vienalga, par ko tu runātu, lai tā būtu politika vai vēsture, mūzika vai teoloģija, māksla vai vienkārši kaut kāda tufta, tur ir jābūt mazliet patiesībai un mazliet humoram – viss pārējais iet, kamēr vien tu esi jauns un seksīgs vai arī vecs un gudrs, viss iet, tā mēs runājam pie mana virtuves galda, un tagad sakiet, vai tajā visā iederas kaut kādi teorētiski pārspriedumi par literatūru? Ne taču. Nu re. Tā arī viņai pateicu.

Bet viņa saka – tu nekautrējies, uzraksti kaut ko par literatūru.

Redziet, viņai piemita visas tās īpašības, kuras katrs normāls vīrietis alkst redzēt sievietē – tvirts, zēnisks augums, smuka seja un maz gadi. Kā gan es viņai būtu varējis ko atteikt? Tādēļ šonedēļ – par literatūru.

Es nezinu, ko tādu varētu pateikt par literatūru. Jā, man patīk lasīt, jau sen kā patīk, bet tas nav tādēļ, ka patiktu literatūra – kīno patīk daudz labāk, taču ar kīno ir tāda problēma, ka to skatīties vienam nav tik interesanti, varētu pat teikt – drusku vientulīgi, bet atrast cilvēkus, kuri tev patiktu vai vismaz neriebtos, arī nav viegls uzdevums, nemaz nerunājot par to, kā šos cilvēkus piedabūt kopā ar tevi aiziet uz kīno, tādēļ lasīšana ir gluži pamatota izklaides alternatīva, tā ir nodarbe, kura pēc savas būtības ir vientulīga, un tu nejūties neērti, lasot grāmatu vienatnē, atšķirībā no diskomforta, kurš neizbēgami rodas, vienam ieejot kīnoteātrī vai teātra zālē.

Vispār diezgan ilgi pat nenojautu, ka grāmatām ir kāds sakars ar literatūru – grāmatas bija kaut kas tāds, ko tu lasi, bet literatūra – kaut kas līdzīgs matemātikai un ģeogrāfijai, ko māca skolā, jo ziniet, literatūra vietējās skolās ir kaut kas tikpat nereāls un no tavas dzīves atrauts kā Mendeļējeva tabula, visas tās aijas un anneles, un vēl mūžīgā aršana, par kuru tu zini tikai to, ka tas jādara ar zirgu, latviešu literatūra sāk likties kā bezgalīga viduslaiku vēstures stunda, kurā tu mācies par tāliem un nepazīstamiem laikiem, un tad vēl mūžīgā tirdīšana – ko autors ar to ir domājis? ko autors ar to gribēja pateikt? - da kā lai es zinu, ko viņš gribēja pateikt, ja jau viņš piecus gadus sēdējis pie tā darba, un tā arī nav varējis savās 300 lapās skaidri uzrakstīt, tad kā lai es tagad vienā sacerējumā to pasaku? Labi vismaz, ka viņi parasti gribēja pateikt vienu un to pašu – kaut kas par darba tikumu, kaut kas par gana profesijas ēnas pusēm un šis tas par sievietes tēla iekšējo pasauli: tipa, tautasdziesmas, tikai daudz garāk un bez atskaņām.

Ap to laiku iznāca “Amerikāņu rakstnieku šausmu stāsti” - indīgi zaļos vākos paslēptas asinis, slepkavības, baismīgas nāves un viss pārējais, kas cilvēkam agrīnā pubertātē svarīgs. Amerikāņu rakstnieki mums neko negribēja pateikt. Viņi gribēja pārbiedēt mūs mēmus un likt naktīs rauties augšā klusā kliedzienā ieplestu muti un aukstos sviedros samirkušu pidžamu. Pret grāmatām un rakstniekiem es sāku izjust zināmu cieņu un apbrīnu. Ar literatūru tam nebija nekāda sakara.

Bet tad nāca tāda skolotāja Hendersone, viņa bija jaunkundze Hendersone, tas bija, kad  pārcēlos uz skolu Virdžīnijā, viņa bija angļu literatūras skolotāja – galīgi jauna un seksīga, mēs bijām viņas pirmā klase –, un mēs – tas ir, klases zēni – kolektīvi piedzīvojām t.s. “labprātīgā upura sindromu”. Proti, mēs izmisīgi vēlējāmies kļūt par upuriem, turklāt, nevis par vienkāršiem upuriem, bet tādiem, kuri pārcieš vienu no smagākajiem cilvēcei zināmajiem noziegumiem, mēs dienu un nakti sapņojām kļūt par jaunkundzes Hendersones seksuālā uzbrukuma upuriem, mēs iztēlojāmies, kā viņa ar varu ievelk mūs tualetē, norauj drēbes un veic fallāciju vai, vēl labāk, ievilina mūs mašīnā, aizved uz savu māju, tur norauj drēbes un veic fallāciju – citās populārās fantāziju versijās dominēja klases ekskursija, kur noziedzīgo fallācijas aktu Hendersones jaunkundze veica vai nu autobusa aizmugurē vai moteļa istabiņā, bet lai kāda arī nebūtu nozieguma vieta, mēs bijām gatavi to pārciest vēl un vēl, piedzīvot tik daudz seksuālos uzbrukumus, cik vien Hendersones jaunkundze būtu gatava pastrādāt. Vienīgā problēma bija tāda, ka Hendersones jaunkundze neizrādīja nekādas pedofīliskas tieksmes, turklāt, tā kā viņa nebija precējusies, tad katoļu privātskolas kolektīvs ātri vien izdarīja attiecīgus secinājumus par  Hendersones jaunkundzes seksuālo orientāciju. Kas attiecas uz mūsu stāvokli, tad baumas par viņas lezbiešu mīlas sakariem mūsu sindromu un tā radītās saldkaislās ciešanas tikai saasināja – no katoļu skolnieka redzes punkta tas nozīmēja tikai to, ka pirms orālā uzbrukuma viņa vispirms kaislīgi skūpstīsies ar vēl kādu tikpat seksīgu blondīni un, ja paveiksies, tad seksuālo uzbrukumu viņas veiks divatā.

Tomēr lai kā arī mēs provocējām Hendersonas jaunkundzi uz nozieguma izdarīšanu, lai kā arī izrādījām savu gatavību ciest un klusēdami panest visus, pat visperversākos pazemojumus, vienīgā slimīgā tieksme, kuru Hendersonas jaunkundze demonstrēja, bija mīlestība uz Šekspīru un kaislība pret literatūru...

Komentāri (41)

Mūzika nopietniem nolūkiem

10. janvārī, plkst. 23:49

Mūsdienu pusaudžiem ir daudzas lietas, par kurām viņus varētu apskaust tie, kas izauguši drusku agrākos laikos. Piemēram: stilīgi apģērbi un seksīgas frizūras abu dzimumu pārstāvjiem, kā arī neierobežota pieeja pornogrāfijai visās iespējamās dzimumu kombinācijās. Bet viena no pusaudžu gadu lielākajām baudām gan viņiem ir neglābjami pazudusi – un tā ir t.s. „fanošana par grupu”.

Pašreizējā sistēma vienkārši neparedz tādu iespēju, ka patērētājs varētu mēnesi vai divus klausīties vienu un to pašu dziesmu. Ja jums kādreiz gadījies dzirdēt European Hit Radio, tad noteikti būsiet pamanījuši – dziesmas pa topu sarakstiem rotē ar līdzīgu dinamiku kā akcijas fondu biržā. Tie laiki, kad visās Latvijas diskotēkās divus gadus pēc kārtas Bon Džovi „Always” bija lēnā dziesma numur 1, ir sen pagājuši. Tagad dziesmai noveicas, ja tā ir topa līdere kaut divas nedēļas pēc kārtas. Un tas ir daudz par īsu, lai starp klausītāju un dziesmu rastos noturīgas attiecības. Izmantojot Stīvena Kinga salīdzinājumu, modernā mūzikas industrija piedāvā paviršus vienas nakts sakarus, kamēr mums ar Bon Džovi un tām pāris citām topa dziesmām bija laulāto draugu tuvība. Mēs pazinām viens otra slēptākās nianses. Mēs instinktīvi sajutām vārdos iekodētos vēstījumus, pat ja pašu vārdu nozīme bija sveša. Mēs zinājām katru noti un akordu, katru intonāciju, katru ģitāras stīgas toni un bungu šķīvja sitienu. Mēs būtu viņu atpazinuši pat pēc klusuma šņākoņas kasetē. Mēs dziedājām vieni, un arī kopā ar draugiem, pēc gulētiešanas laika, kad gaismas jau bija izslēgtas, un tajā vietā, kur viņš dzied „And I’ll love you - Always” mēs vārda „always” vietā likām tās meitenes vārdu, pret kuru katrs no mums tajā brīdī loloja romantiskas ieceres. (Neveiksmīgā kārtā par nākamo lēno dziesmu kļuva „Zombie”, kuras vokālam līdzi īsti nevarēja pavilkt un nebija arī attiecīgas vietas, kurā iedziedāt meitenes vārdu, līdz ar to šī tradīcija izsīka.)

Bet kā lai iemīl dziesmu, ja tev visu laiku jāseko līdzi mainīgajiem topiem, kur jau pēc stundas tā dziesma būs noslīdējusi uz tādu un tādu vietu, un tev jāsāk klausīties cita dziesma, jo tu taču nevari kā lohs klausīties kaut kādu vecu dziesmu, kas jau sen nav topā, un tu tīksminies par jauno dziesmu līdz nākamās dienas rītam, bet tad situāciju čārtos atkal izmainījusies, un tā līdz bezgalībai. Pajautājiet jebkuram tīnim, vai viņš var pateikt, cik dziesmai „Pokerface” bija pantiņi un cik piedziedājumi? Vai viņš maz var tos noskaitīt? Labi, ja viņš vēl atcerēsies, kas to dziesmu dziedāja. Nemaz nerunājot par to, ka viņš zinātu precīzus izpildītāja dzimšanas datus un vietu, vecāku nodarbošanos, skolu, kurā viņš gājis, bērnības atmiņas, darba vietas, visus karjeras smalkumus un tml. Vai tas ir labāk vai sliktāk – nezinu. Bet es nemainītu savas pubertātes gadu attiecības ar Bon Džovi pret I-podu ar kaut desmit tūkstoš rotējošiem hitiem. 

Vēl, protams, mūzikas pieejamība. Mans pirmais disks bija AC/DC „Back in Black”. Dziesmas īpaši nepatika, bet disku rūpīgi klausījos vairākas reizes dienā daudzus mēnešus pēc kārtas. Tas tā arī palika vienīgais, līdz pēc kāda gada man atveda divas kastes ar nejauši atlasītiem diskiem no Polijas tirga, un es zināmās aprindās kļuvu par lielākās fonotēkas īpašnieku (izklausās, ka tas būtu rakstīts par diezgan seniem laikiem, ne?). Godīgi sakot, tas bija riebīgi. Es biju pilnībā apmierināts ar savu AC/DC disku, un ar laiku viņu mūzika man vairs neizraisīja nepatiku – pie tās pieradu kā cilvēks pierod pie neglītas sievas. Galu galā, ilgai draudzībai un dziļai pazīšanai ir daudz lielāka vērtība nekā ārējam izskatam un kaut kādām paviršām simpātijām. (Vispār nekad neesmu sapratis tos cilvēkus, kuriem vajag klausīties dažādu mūziku, kuri veido kolekcijas un meklē visādus jaunus izpildītājus. Taču tik daudz labāk un vienkāršāk ir klausīties vienu grupu no pirmā albuma līdz pēdējam b-saidam: ja cilvēks atrod sievieti, kura apmierina viņa vēlmes, tad kāda jēga skraidīt apkārt pa bordeļiem, meklējot kaut ko „svaigu un interesantu”, nevis tuvāk iepazīties ar šo pašu, jau zināmo seksa objektu?)

Es ilgi pētīju savu disku harēmu, līdz apstājos pie Sex Pistols diska, jo uz tā bija vārds Sex, kas attiecīgajā vecuma posmā likās pašsaprotams izvēles kritērijs. Kopš tās dienas kādu gadu klausījos Sex Pistols – arī ne pārāk patika, bet nebija sliktāks kā AC/DC, pie tam „Sex Pistols” klausīšanās pavēra dažādas iespējas sociālajā plāksnē. Vēlāk līdzīgas funkcijas sāka pildīt fanošana par Merlinu Mensonu, bet, kad šis apsvērums zaudēja nozīmi, nākamo disku izvēlējos alfabētiskā secībā līdzās Mensonam, un tas aizveda pie grupas Marillion. Redziet, viss tik patīkami skaidri un strukturizēti.

Savukārt, situācija, kurā atrodas pašreizējie pusaudži, ir galīgi neapskaužama. Muzikālā ziņā tā ir kā pastaiga cauri Parīzes prostitūtu kvartālam – katra tevi rauj uz savu pusi, katra kaut ko čukst ausī, plēš aiz drēbēm, rauj aiz matiem, visās krāsās, visās rasēs, klausies mani, klausies mani... tā var iedzīvoties vai nu šizofrēnijā vai pilnīgā apātijā. Protams, orģijas (es domāju – muzikālas) jau baisākās, bet vai no tā visa vēlāk būs ko paņemt līdzi – nezinu.

Kaut gan, jāatzīst, ir tādas muzikālas perversijas, kuras tiešām labāk neatcerēties. Tās visticamāk ir muļķības, ka savu vecumu saprot pēc tā, cik lieli izauguši bērni. Mūsdienās bērni dzimst pārāk vēlu, aug pārāk lēni un cilvēki paspēj sajusties veci ātrāk, nekā viņiem tie bērni vispār uzrodas. Bet tā vietā mums ir mūzikas grupas, kuras atgādina par neizbēgamo. Lūk, dziesma, pie kuras mēs dejojām lēnās. Šodien to nejauši uzgāju un nevarēju noticēt – vēl līdz šim brīdim nevaru noticēt –, ka mēs to klausījāmies disenēs, un reizēm arī uz austiņām. Bet katrā gadījumā – fakts, ka šo dziesmu atceros no savas pusaudzības, lika sajusties piederīgam citām vietām un laikiem.

Atļaušos cerēt – mūsu labās gaumes un veselā saprāta vārdā – laikiem sen pagājušiem.

 

Komentāri (53)

Dalies vai cīnies

8. janvārī, plkst. 13:29

Cilvēkiem tomēr ir baismīga tendence pārspīlēt – mēs pārspīlējam sava darba nozīmību, valsts īpatnumu, bērnu talantīgumu, sava ķermeņa slimīgumu, dzīves neveiksmīgumu u.t.t.., un tml. Arī runājot par jauno dāvanu nodokli, daudzi vienkārši pārspīlē – gan par tā nevajadzību, gan absurdumu, gan stulbumu vai smieklīgumu. No malas skatoties, tur nav nekā īpaši stulba, ne arī smieklīga. Kas gan var būt tik stulbs ieražā, kura pazīstama visās pasaules kultūrās kopš neatminamiem pirmsākumiem?!

Šo ieražu sauc par „Dalīšanos ar stiprāko”. Spilgti tā izpaužas zonā – ja esi saņēmis vērtīgāku sūtījumu (dāvanu), tad ir vērts padalīties ar pirmo galdu. Vai vismaz ar kameras biedru – it īpaši, ja viņš ir stiprāks par tevi. Šāda dalīšanās ar dāvanām sabiedrību tikai saliedē un palīdz strukturizēt, nevis to grauj, kā varētu padomāt viens vai otrs briļļainis. Turklāt, valsts prasa tikai vienu ceturto daļu no mūsu dāvanām – salīdzinot ar dažu internātu iekšējām regulām, kur jaunākiem un vājākiem nereti nākas dalīties 100% apmērā, jaunais likums tiešām nešķiet slikts.

Vēl jau arī katru šādu valsts prasību var uzskatīt par dušas telpā zemē pasviestu ziepes gabaliņu. No katra paša atjautības un fiziskajiem dotumiem ir atkarīgs, kā viņš spēs reaģēt uz šo situāciju – vai viņš padevīgi kļūs par nolaisto, kuru citi zeki, atvainojiet, valsts izmantos savu vajadzību apmierināšanai. Vai arī viņš mācēs smalki apiet delikāto izaicinājumu.

Un šeit nu gan jāatzīst – jaunais dāvanu nodoklis ir viens no visvieglāk apejamiem ziepju gabaliņiem, kuri mūsu ceļā jebkad pamesti. Kas gan man liedz uz drauga dzimšanas dienu ierasties ar krāsainā papīrā iesaiņotu tosteri vai virtuves kombaini? Kas man liedz šo saini novietot kaut kur drauga koridorā – tieši tāpat, kā es tur novietoju savu mēteli un kurpes (ievērojiet, man taču nav nolūka dāvināt draugam savu mēteli tikai tādēļ, ka es to uz brīdi novietoju viņa koridorā. Tieši tas pats attiecas uz kasti ar virtuves kombaini, kuru personīgu apsvērumu dēļ nēsāju sev līdzi.) Un visbeidzot – kas man liedz, dodoties prom, šo kasti nejauši aizmirst drauga mājās, līdzīgi kā reizēm gadās aizmirst cimdus vai lietussargu?

Šāda taktika ir izdevīga abiem – draugs „atrod” virtuves kombaini, par kuru nav jāatskaitās dienestiem, bet es paturu tiesības savu „kasti” pēc ballītes paņemt atpakaļ kopā ar mēteli un zābakiem, ja gadījumā man, piem., radušās aizdomas, ka vīna karafēs normāla dzēriena vietā saliets parastais „zirdziņš” vai kā citādi nav apmierinājusi svinību norise.

Vēl izdevīgāk tas ir saderināšanās gadījumā – gredzenu var jebkurā brīdī paprasīt atpakaļ, jo tas nav ticis dāvināts, bet vienkārši „aizmirsts” restorānā zem salvetes. Galvenais ir izmantot tādas atslēgas frāzes kā: „Dārgā, apskaties zem savas salvetes, es laikam tur kaut ko esmu aizmirsis” vai arī „Ieskaties rokassomiņā, zaķīt, vai tikai man tur nav kaut kas aizmirsies”. Sieviete aiz sajūsmas noreibs un uzskatīs to par romantisku mājienu. Bet mēs būsim nodrošinājuši, ka gredzens uzskatāms nevis par dāvanu, bet mūsu īpašumu, kurš pazudis un vēlāk atrasts šīs sievietes pirkstā.

Līdz ar to jaunais dāvanu nodoklis mums – lielākajai sabiedrības daļai – pat daudzējādā ziņā atvieglo dzīvi. Mēs tagad varam bildināt sievietes nebaidoties zaudēt gredzenā iegrūsto naudu. Vēl vairāk, mēs varam bildināt neskaitāmas sievietes ar vienu un to pašu gredzenu! 

Vienīgie zaudētāji šajā visā būs ubagi un galīgi nabadzīgie cilvēki – tā kā viņi pārsvarā iztiek no žēlsirdības dāvanām, tad viņiem arī nāksies maksāt par pilnīgi visu. Piemēram: šis cilvēks reizi dienā ēd zupas virtuvē (zupu viņš saņem kā dāvanu). Vidēji rēķinot, viens zupas šķīvis izmaksā 1 Ls. Tātad 30 dienas x 1 Ls = 30 lati mēnesī, par kuriem nodoklī jānomaksā Ls 7.50. Šai summai tad var pieskaitīt gultas vietu patversmē, humānās palīdzības apģērbus, skaidras naudas ziedojumus un citas lietas, kuras viņš saņem dāvinājuma formā. Gada griezumā viens ubags iekrās aptuveni tūkstoš latu lielu nodokļu parādu. Līdz ar to valstij vajag tikai 3000 ubagu, lai iekasētu no dāvanu nodokļa paredzētos trīs miljonus. Tur nu piekritīsiet – šis ir mērķis, kuru mēs tiešām varam sasniegt! 

Tādējādi šajā likumā nav nekā stulba, un vēl jo mazāk - smieklīga.

Komentāri (16)

Latvijas bērni izbēg no Sorosa tīkliem

29. decembrī, plkst. 16:16

Nekādu bērnu te vairs tikpat kā nav. Vasarā vēl bija viens tāds puikiņš, nesa mums meža avenes, tirgoja pa latu burciņā, diezgan normāli nopelnīja, bet tagad esot Anglijā, kopā ar mammu, tā mums viņa vecmamma pastāstīja, satikām veikalā, pirka divlitrīgo Garo ko iedot strādniekiem, tie viņai kūti iztīrījuši, tāds aukstums, ka visi mēsli līdz potītēm sasaluši, bet meita ar mazdēlu Anglijā, pati jau nē, ko tad nu viņa, viņa jau par vecu, un cūkas kūtī arī salst nost.

Tad vēl biblotekā reizēm bija pāris sīkie, vasarā tas bija, šeit biblotekā kādi 10 datori, trešais tēva dēls ziniet, visi tādi jauni un jaudīgi, baigi labie, a tagad tikai viens aizņemts, sieviete pēc 40, meklē kaut ko portālā e-darbs, droši vien darbu ārzemēs, ko tad vēl, tikmēr biblotekāre dusmīgi apsauc mūsējos puikas, ko par labu uzvedību atvedu uz stundiņu, lai pasēž draugos un visādās jūtjūbēs – bibliotekāre sauc, lai šie apklust, lai sēž pie sava datora, lai nesarunājas savā starpā, citādi dzīšot prom un vairs to neatkārtošot. Nu un ko – aizdzīs un sēdēs viena pati starp saviem desmit jaunajiem un jaudīgajiem datoriem. Bet es neko – ņems vēl  un izdzīs mani arī, a bet man bloga ieraksts vēl nav pabeigts.

Toties uz sludinājumu staba, uz tā, kas pie veikala, bija lapiņa – Pasākums bērniem, ekskursija pa mežu, jāpulcējas 10.00 pie skolas, projektu finansē Sorosa fonds – tā tur bija rakstīts. Mēs domājām – baigi labi, aizvedīsim mūsējos bērnus arī, tie tomēr rīdzinieki, diez vai daudzi ir tādā īstā mežā bijuši, lai iemācās kokus, zvērus vai ko nu viņi taisījās par to Sorosa naudu rādīt. Aizvedām kādus 15 pašus mazākos – pie skolas stāv trīs sievietes, tā pēc 40, baigi izbrīnītas skatās uz mums, skaidrs, ka nevienu negaidīja. Neviena cita bērna tur arī nav. Tikai mūsējie. Viņa mums prasa, ko mēs te darām – saku, bērnus uz ekskursiju atvedu, uz to, kas pie sludinājumu staba, uz to, kas par Sorosa naudu. Viņa paliek tāda mazliet nikna, kaut ko pārdomā pie sevis, Bet jums nav dzīvnieku barības, viņa tad mums saka, un viņai ir taisnība – stāv sīkie, hermētiski satuntulēti, gatavi meža ekspedīcijai, viņiem ir gan cimdi, gan šalles, gan cepures un siltās zeķes, bet attiecībā uz dzīvnieku barību – kas nav, tas nav.

- Bet tur nekas nebija rakstīts par dzīvnieku barību.
- Nu, nebija rakstīts, a tagad es jums pasaku.
- Un kur mēs varam dabūt tādu dzīvnieku barību?
- Es taču viņu nepārdodu, ko jūs man jautājat.
- Bet bērni nevar bez tās barības piedalīties ekskursijā?
- Ekskursija ir atcelta. Nav neviens bērns ieradies.
- Kā nav, reku mēs veselu grupu atvedām.
- Bet viņiem taču nav dzīvnieku barības.

Tā arī beidzās Sorosa finansētā Latvijas bērnu iepazīstināšana ar meža floras un faunas daudzveidību. Beigās vēl pajautājām, ko tad šīs ar to Sorosa naudu darīs – ja pasākumi nenotiek, tad taču visas naudas gar degunu. Nē, nē, viņa jau priecīgāk atmet, mums vēl deviņus mēnešus tās Sorosa projektu naudas nāks. Jauki, padomāju - deviņi mēneši tomēr ir un paliek deviņi mēneši.

A bet uz sludinājumu staba, uz tā, kas pie veikala, tagad stāv jauna lapiņa: Meistarklase bērniem. Pērļu virtenes un kaklarotas. Finansē Sorosa fonds Latvija. 

Komentāri (28)

Par Kevinu

24. decembrī, plkst. 10:56

 

“Par Kevinu, kurš cieš no narkotiku atkarībām.”

Ziniet, dievkalpojumā ir tāda vieta, kur priesteris saka visādus lūgumus – par baznīcu, par valsti un par visādām mazākām vajadzībām, un ja kādam ir personiska vajadzība un viņš grib, lai visa draudze par to aizlūdz, tad var pirms dievkalpojuma lūgumu uzrakstīt uz lapiņas un atdot priesterim vai iemest speciālā kastē, un tad viņš to lūgumu nolasīs kopā ar pārējiem. Nu, neko – parasti nemaz neaizdomājies, kad tur lūdz par kārtējiem mirušajiem, kurus tu nekad netiki redzējis, vai par ģimenēm, kuras nepazīsti, un reizēm gadās studenti, kas vēlas, lai visi aizlūdz par viņu kursadarbiem, un tad arī daudzi lūdz par veselību – ir nopietni lūgumi, reizēm ir par vēzi, dažreiz par infarktiem, par visādiem smagajiem gadījumiem, ir arī vieglāki – lai sadzīst lūzums, lai pāriet bezmiegs, nu, tādā garā.

 

Nē, nav jau tā, ka būtu galīgi vienaldzīgi tas viss – tajā brīdī tu lūdz kopā ar pārējiem, lai Dievs uzklausa, un varbūt uz brīdi tu arī pa īstam vēlies, lai kādam absolūtam svešiniekam, kuram tu pat vārdu nezini, sadzīst lūzums vai atrodas darbs vai vēl tur kas, bet tā pārāk tajā visā neiedziļinies un pēc piecām minūtēm jau vairs ar sišanu neatcerētos, par ko esi lūdzies, bet ne jau tas ir galvenais, ne jau tas.

 

Un tad starp visiem tiem lūgumiem nosauca Kevinu. “Par Kevinu kurš cieš no narkotiku atkarībām.”

 

Ir tikai viens iemesls, kādēļ Latvijā kādam varētu būt tāds vārds, es domāju – piedzimst latviešu puika, un vecāki izdomā viņu nosaukt par Kevinu – un tas iemesls ir “Viens pats mājās”, arī pēc gadiem viss sakrīt – filma iznāca 1990.ajā, un bija drausmīgi populāra vēl vismaz gadus divus trīs, ja neskaita turpinājumu (viens no tiem retajiem gadījumiem, kad turpinājums ir tikpat labs, un vēl labāks, nekā pirmā daļa), tātad Kevinam šobrīd varētu būt ap 18, īstais laiks, īstais gan.

 

“Viens pats mājās” bija pirmā filma, ko es redzēju kino, man tad sanāk bija kādi seši septiņi gadi, tikko bija attaisījusies Daile, atceros, ka tikām iekšā par velti, jo bija kaut kādas pazīšanās ar priekšnieku, viss smaržoja pēc popkorna, nekad dzīvē nebiju sēdējis tik ērtos krēslos, kāds teica, ka tie ir lidmašīnu krēsli, bet arī lidmašīnā toreiz vēl nebiju sēdējis, un tad sākās filma, un mana dzīve pārvērtās.

 

Amerika, Ziemassvētki un Kevins Makalisters – mēs visi gribējām būt amerikāņi, mēs visi gribējām būt Kevins, un mēs visi gribējām svinēt Ziemassvētkus tā pa īstam, tā kā filmā, un kāda māte laikam tad būs tikusi pie sava Kevina, un es tiku pasvinēt ziemassvētkus amerikā, un man tie riebās, tiem nebija nekāda sakara ar Kevinu Makalisteru un to, ko biju redzējis kino, tur bija dāvanu plēšanas orģijas, desmitiem, simtiem dāvanas, katrai klāt čeks, lai var apmainīt, ja par mazu, nepatīk vai jau ir, un plēšana, plēšana, plēšana – noplēs vienu stūri, apskaties, kas tur iekšā, nomet pie kājām un plēs vaļā nākamo, un kad tas beidzies, tad atslābums un apātija kā pēc dzīvnieciskas kopošanās, bet tu neko nevari sev padarīt, jo tev patīk dāvanas, tev patīk dabūt mantas par velti, un tu beigās riebies pats sev.

 

Arī tā ģimene, kura dabūja paši savu Kevinu, laikam tāpat pārliecinājās, ka “Viens pats mājās” ir tikai filma, pārliecinājās pa savam, kaut gan arī Kalkins, tas pats mazais androgīnais personāžs, kurš likās radīts ar datoru, precīzi izskaitļojot visas proporcijas un nianses, lai liktos simpātisks ikvienam planētas potenciālajam kino skatītājam, neatkarīgi no dzimuma, rases vai kādas nebūt piederības, arī viņš cieta no narkotiku atkarības, tajā vecumā ap 18, bet tagad viss ir kārtībā, nezinu gan, vai kāds viņu pieminēja aizlūgšanās, bet pavisam iespējams, ka tā arī bija, un katrā gadījumā, es ceru, ka Kevinam – ne no filmas, bet īstajam, tam no Latvijas – arī viss būs kārtībā. Tā būs mana šo Ziemassvētku lūgšana. Par Kevinu.

 

Arī Jums novēlu šajos Ziemassvētkos atrast kaut ko (kas neesat Jūs pats), par ko gribētos aizlūgt tajā gadījumā, ja ticētu, ka lūgšanu kāds dzird, ja būtu pārliecība, ka tai patiešām ir kāda jēga, jo ne jau tas ir galvenais, ne jau tas.

Ā, un vēl svētku dziemu (bet arī pa kino tēmu).

 

Komentāri (8)

Stāsti, kas iedvesmo

18. decembrī, plkst. 16:08

Pēdējā laikā mani pastiprināti interesē stāsti par svētajiem un mocekļiem. Pierakstījos tādā grupā, kas katru rītu uz e-pastu atgādā “Dienas svēto”. Teikšu tā - ja dienu iesāk ar kādu no šiem pastāstiņiem, tad var būt drošs, ka visas turpmākās internetos uzgrābstītās vai pa draugiem sadzirdētās dienas “aktualitātes” atleks nost kā tās krāsainās stikla bumbiņas, ar kurām mīl spēlēties britu bērneļi.

Es pilnībā apbrīnoju tos cilvēkus, par kuriem katru rītu uzzinu savā e-pastā. To, ka viņiem ir pārliecība, kas pats par sevi jau no mūsdienu perspektīvas liekas visai ekstrēmi, bet vēl arī to, cik ļoti pārliecināti viņi ir. Ziniet, man personiski šķiet, ka cilvēkam vajag kādu lietu dzīvē, par kuru viņš būtu gatavs mirt. Bet mirt vārda burtiskajā un brutālajā nozīmē – asinis šķiežot, ciešot un kliedzot, atdot galus. Mazliet paradoksāli, bet ja nav nekā, par ko būtu gatavības mirt, palēnām sarūk aizvien mazāk tā, par ko būtu interese dzīvot.

Vēl jau arī tas, ka īsti nevar uzticēties cilvēkam, kurš par savu pārliecību ir gatavs pastāvēt – vislabāk kameru priekšā –, bet uz moku rata gluži nekāptu un mēli neveiksmes gadījumā sev raut ārā arī netaisītos. Teiksim, ja Repšem no augšas paziņotu: “Tu, Repše, finanšu ministr, ņem savu meitu kā Ābrahāms ņēma Izāku un dod viņu par ķīlu savam “biznesa plānam”, no kura veiksmes vai neveiksmes atkarīga visas latviešu tautas nākotne.” Vai arī, ja Dombrovski kailu nosmērētu ar medu, uzmestu tuniku, ievestu bišu pļavā un teiktu: “Tu, Valdi, paraksti visu, ko valūtas fonds tev liek, pat ja tas valstij ilgtermiņā ir acīmredzami neizdevīgi, vai arī mēs norausim tuniku un palaidīsim tevi pliku pa pļavu.” Vai Dombrovskis spētu ieskatīties savam mocītājam sejā ar “tik skaidru skatu un tik lielu pārliecību, ka viņa apsūdzētājs tai pat brīdī nožēloja savus darbus un kļuva ticīgs, tā ka tos abus aizveda un tiem reizē nocirta galvas.”

 

Bet vispār vēlējos padalīties ar stāstu, kas pēdējā laikā mani uzrunājis visvairāk. Tas ir par kādu mocekli, kura vārds nemaz nav zināms. Viņš ir pieminēts vien kādā 3.gadsimta manuskriptā, kur šis gadījums aprakstīts garāmejot – lai paspilgtinātu kādu citu epizodi. Bet no šī nelielā apraksta viena paragrāfa garumā mēs varam izlobīt lūk ko:

Viss sākas ar to, ka Romas kareivji ir atdūrušies pret kādu zīmīgu problēmu. Šī problēma būs pazīstama katram, kurš pamatskolā piedalījies vājāko zēnu sišanā un pazemošanā – brīdī, kad šis vājais pārtrauc gan pretoties, gan raudāt un sūdzēties, bet vienkārši nostājas pretim un ļauj, lai viņu sit – tur roka īpaši vairs neceļas. Jo interese, kā zināms, slēpjas izaicinājumā.

Tieši šādā pat situācijā nokļuvuši romiešu kareivji ar kristiešiem. Proti, ir izmēģinātas visdažādākās izklaides iespējas, moku rīki, mežonīgi zvēri, izņirgāšanas, vienkārši nosišanas, tomēr nekas vairs nespēj sniegt gandarījumu. Kristieši, kā izskatās, ir pārstājuši baidīties. Turklāt nāvi viņi pieņem ne tikai īpaši neprotestējot, bet pat ar zināmu lepnumu un pašpārliecinātību. Tas, jāatzīst, tiešām nav patīkami. Tas ir kā rūdītu tēviņu baram sist pirmklasnieku – vienā brīdī sāk palikt nedaudz neērti pašiem no sevis. Un arī baudas nekādas.

Bet romieši, būdami labi izglītoti un inteliģenti cilvēki, neatmet tā vienkārši ar roku. Viņi apsēžas pie galda, iemalko vīnu un sarunu rezultātā cenšas nonākt pie atbildes uz jautājumu: “Ko darīt?” Pret rīta pusi ir izstrādāts šis filigrānais plāns, kuru jums tūliņ, cik nu tas ir iespējams, mēģināšu rekonstruēt. Minētie romiešu kareivji paņem jaunu kristiešu zēnu un, tā vietā lai viņu nežēlīgi mocītu un paši aiz savas bezspēcības beigās nosistu, viņi jauno kristieti paēdina, padzirda, rūpīgi nomazgā un ieziež dārgām eļļām. Pēc tam viņi aizved jaunieti uz kādu olīvdārzu, izģērbj kailu un nogulda pie koka. Lai jaunietis neaizbēgtu, viņa rokas gan tiek piesietas kokam, tomēr lai šī detaļa nesagandētu kopējo noskaņu, romiešu kareivji izmanto zīda saites. Viņi paši izliekas aizejam un atstāj zēnu vienu. Kādu brīdi viņš tur tā guļ un izbauda maigo vēju uz savas miesas, līdz parādās skaista sieviete – tā ir romiešu kareivju jau iepriekš sagādāta prostitūta. Viņa iesākumā līgani dejo, tad nomet drēbes un visbeidzot nosēžas blakus jaunietim. Ar roku sieviete satver viņa ģenitālijas un maigām kustībām sāk tās glāstīt (tikai tagad mēs pa īstam saprotam – un spējam novērtēt – romiešu kareivju plāna dziļāko būtību un detalizēto pieeju).

Un šeit sākas interesantākais. Zēns jūt, ka viņa gars gan ir stiprs, bet miesa vāja – vai šajā gadījumā, jaunu asiņu un grūti kontrolējamu dziņu pārpilna. Viņš jūt, ka ģenitālijas draud padoties. Un šajā brīdī viņš iekož sev mēlē tik stipri, ka nokož pusi no tās, un šo pusi viņš iespļauj sievietei sejā. Nežēlīgās sāpes acumirklī liek pazust jebkādam citam kairinājumam viņa ķermenī, bet sieviete riebumā novēršas un aizbēg.

Tas arī ir viss, kas mums par šo mocekli zināms. Droši vien, ka romieši pieskrēja un nodūra viņu vai bezspēcīgās dusmās nospārdīja kājām. Bet tas jau ir tikai pieņēmums. Ja šī būtu indiešu reliģiskā teika, tad nokostais mēles gabals būtu pārvērties kaut kādā dancojošā fallā uz piecām kājām, no mutes iztecējusi Ganga vai kas tamlīdzīgs. Bet šis ir kristiešu stāsts, tādēļ šeit lietas ir tā kā ir – skarbi, bet reālistiski. Galu galā, mēs pat nezinām, vai zēns no tā vispār guva kādu labumu.

Kā lielākajā daļā stāstu par svētajiem vai mocekļiem – mēs vispār neko daudz nezinām. Ļoti iespējams, ka arī augstāk aprakstītais jaunietis nesprāga pušu no zināšanu pārpilnības. Bet viņā bija kaut kas tāds, kas manī nav, jo es, teiksim tā, būtu rīkojies citādi. Tad nu daļu no tā, kaut vai pavisam maziņu, lūdzu, šogad uz Ziemassvētkiem. 

 

Lai arī jums izjūtām – visādām – pilna Adventa pēdējā svētdiena.

Komentāri (12)

Bankovskis intervē. Hitlers.

16. decembrī, plkst. 14:27

 

Turpinot savas aptaujas par sabiedriskajiem procesiem Latvijā, Bankovskis iztaujā sabiedrībā populārus cilvēkus, vaicājot pēc problēmu cēloņiem un visiem kopīgi meklējot izeju no krīzes. Brīdī, kad tautas protestu balsīs aizvien skaļāk ieskanas vadoņa motīvi, ir īstais laiks lūgt Latvijas situācijas analīzi plaši pazīstamajam, lai arī pretrunīgi vērtētajam Vācijas eks-vadonim Ādolfam Hitleram. 

Bankovskis: Pēdējās manis veiktās aptaujas liecina, ka sabiedrības doma dramatiskos ātrumos zaudē jebkādu ticību ne tikai varai, bet arī Latvijas valstij kopumā. Kā jūs skaidrotu šādu procesu?

 

Hitlers: Tas, ko parasti apzīmējam ar vārdiem “sabiedriskā doma”, pavisam maz balstās uz personiskās pieredzes vai zināšanu pamata. Lielākoties tā saucamā sabiedriskā doma ir “izglītošanas” darba rezultāts.

Lielākā politiskās audzināšanas daļa, kuru šajā gadījumā ļoti labi var apzīmēt ar vārdu “propoganda”, ir ierakstāma preses rēķinā. Tieši prese veic šo “izglītošanas” darbu, tā ir kā skola pieaugušajiem. Žēl tikai, ka “mācīšana” šajā gadījumā bieži vien ir ļoti zemisku spēku rokās. 

 

Bankovskis: Tomēr jūs nevarat noliegt, ka Latvijas iedzīvotājos valda ārkārtēja nepatika pret pašreizējo valsts pārvaldi. Tā nav tikai mediju radīta ažiotāža, bet gluži reāla tautas neapmierinātība ar valsti.

 

Hitlers: Jo vairāk noskaidrojas, ka valstij sevis saglabāšanai ir nožēlojami maz līdzekļu, jo lielāka kļūst tai adresētā vispārējā nicināšana.

 

Bankovskis: Tad uzreiz rodas jautājums, pie kā šī nicināšana var novest. Vai kādā brīdī tā nesāks apdraudēt pašu valsti?

 

Hitlers: Valsts vara nevar pastāvēt kā pašmērķis, jo tad ikviena tirānija uz mūžiem būtu uzskatāma par neaizskaramu un svētu. Kad valdošā vara visus savā rīcībā esošos līdzekļus ir izmantojusi, lai veselu tautu vestu pretī bojāejai, tad dumpoties ir ne tikai katra pilsoņa tiesības, bet arī pienākums. Cilvēces tiesības stāv augstāk par valsts tiesībām.

Bet nevajag arī lolot ilūzijas. Ja kāda paaudze redz un pat atzīst savas kļūdas, bet tajā  pašā laikā turpina apmierināties ar lētiem saukļiem, ka pret pastāvošo ļaunumu nekas nav iesākams, tad jāsaka skaidri un gaiši: tāda sabiedrība ir lemta iznīcībai.

 

Bankovskis: Kā mēs zinām, latvieši nav pārāk izteikti dumpinieki. Mūsu protesta akcijas ir slikti apmeklētas, saukļi – vāji noformulēti, un tml. Kā, jūsuprāt, izvērtīsies turpmākā politiskā situācija, ja valsts vara neizjutīs šo pastiprināto sabiedrības spiedienu?

 

Hitlers: Ja izrādīsies, ka viena vai otra tauta cīņā par cilvēka tiesībām ir cietusi sakāvi, tas nozīmē, ka šī tauta ir bijusi pārāk viegla vēstures svaros un nav cienīga, lai kā viens veselums saglabātos zemes virsū. Pasaule nav domāta gļēvām tautām.

 

Bankovskis: Varbūt nezīmēsim visu tik drūmās krāsās. Vēl taču pastāv virkne citu iespēju veikt pārmaiņas valsts pārvaldē – drīzumā gaidāmās vēlēšanas, piemēram. 

 

Hitlers: Vienu gan vajag atcerēties un nekad neaizmirst: vairākums arī šeit nekad nevarēs aizstāt vienu. Vairākums ir ne tik vien muļķību, bet arī gļēvulības pārstāvis. Sapulciniet vienkopus simts muļķu, un jūs nekādi tā rezultātā nepanāksiet drosmīgu lēmumu. Šādas kārtības rezultāts ir šausmīgi strauja personu maiņa svarīgākajos valsts amatos. Tās iznākums vienmēr ir nelabvēlīgs, dažreiz pat katastrofisks.

 

Bankovkis: Kā noprotu, jūs joprojām sliecaties atbalstīt t.s. “vadoņa” ideju, kura Latvijas sabiedriskajā telpā guvusi pastiprinātu uzmanību, nevis mūsdienās daudz populārāko parlamentāro valsti.

 

Hitlers: Parlamentārisma princips, kad jautājumi tiek izlemti ar balsu vairākumu, iznīcina personības autoritāti un tās vietā liek viena vai otra pūļa lielumu. Vispirms parlamentārisms ir cēlonis tiem neaptverami lielajiem vismazvērtīgāko “figūru” uzplūdiem, kuras raksturo mūsdienu politisko dzīvi. Īsts politisks vadītājs pacentīsies atiet pēc iespējas tālāk no tādas radošas darbības, kura galvenokārt nesastāv no radoša darba, bet gan no intrigām un liekulības, kuru mērķis ir iekarot iedzīvotāju vairākumu. 

 

Bankovskis: Arī manas aptaujas liecina, ka zināms procents sabiedrības “pilnībā” vai “daļēji” atbalsta konstitucionālas reformas par labu, piemēram, tautas vēlētam prezidentam ar plašākām pilnvarām. Bet kas tad liedz šim jūsu minētajam “īstajam politiskajam vadītājam” pārliecināt sabiedrību ar savu piedāvājumu priekšvēlēšanu cīņu laikā un tādējādi iegūt sabiedrības uzticību un balsis vēlēšanās.

 

Hitlers: Vai vispār uz valsts darbinieku drīkst attiecināt tādu kritēriju, ka viņām obligāti tikpat labi jāprot pārliecināt masas, kā arī pieņemt valstiski gudrus lēmumus un plānus? Un vai vispār kādreiz ir bijis tā, ka ļaužu pūlis ir izpratis lielu ideju ātrāk, nekā šīs idejas praktiskie panākumi kļuvuši acīm redzami. Vai vispār mūsu pasaulē jebkura ģeniāla darbība nav atklāts ģēnija protests pret masu kūtrumu?

 

Bankovskis: Joprojām grūti saskatīt iemeslu, kādēļ šis ģēnijs nevarētu izcelties godīgā un atklātā priekšvēlēšanu kampaņā, pārliecinot par savu ģenialitāti arī vēlētājus.

 

Hitlers: Neviens taču nopietni nenoticēs, ka desmitiem un simtiem īsto valsts darbinieku rodas vēlēšanu urnās. Visiem ir zināms, ka biļetenus urnās iemet vēlētāju masas, kurām var piedēvēt visu ko, tikai ne pārāk daudz prāta. It kā vispārējās vēlēšanās varētu dzimt ģēniji! Pirmkārt, īsti valsts darbinieki valstī vispār rodas tikai reizi pa ilgiem gadiem. Orkārt, masām pret kaut cik izcilu prātu vienmēr ir pilnīgi noteikti aizspriedumi. Drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci, nekā vēlēšanas “atklās” patiesi lielu cilvēku.

Patiesībā parlamentā sēž nevis “gudras galvas” bet ļoti aprobežoti cilvēki ar milzīgām, diletantiem raksturīgām pretenzijām. Tas ir garīgais surogāts tā sliktākajā nozīmē.

 

Bankovskis: Varbūt tas ir pārāk liels vispārinājums. Esmu pārliecināts, ka arī parlamentā atrodas pa kādai gaišai galvai vai godīgam cilvēkam.

 

Hitlers: Galu galā, ikvien no viņiem saprot, ka neatkarīgi no tā, kādu pozīciju ieņems katrs atsevišķais deputāts, mainīt neizdosies neko. Tieši šī apziņa nogalē jebkuru godīgu nodomu, kas dažreiz rodas kādam no viņiem.

Vadoņa pienākums, savukārt, ir personiski uzņemties pilnu atbildību par savu darbību. Šeit nav vietas vairākuma balsojumam atsevišķos jautājumos. Ir tikai viena persona, kas par saviem lēmumiem atbild ar savu īpašumu un savu dzīvi.

 

Bankovskis: Tomēr nav jau gluži tā, ka deputāti vieni paši būtu spiesti risināt visas valsts problēmas. Pastāv taču dažādas komisijas, tiek pieaicināti eksperti, galu galā – lēmumus pieņem frakcijās.

 

Hitlers: No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka viss ir kārtībā. Bet rodas jautājums: kādēļ tad vajag ievēlēt 500 cilvēkus, ja patiesā gudrība, kura nosaka lēmumu pieņemšanu piemīt tikai nedaudziem deputātiem. Tas arī ir lietas kodols. Tur jau ir tā lieta, ka mūsdienu demokrātiskā parlamentārisma ideāls ir nevis gudru cilvēku sapulce, bet gan no idejiski atkarīgām nullēm sastāvošs pūlis, kuru noteiktā virzienā visvieglāk varēs vadīt tad, ja atsevišķo personu attīstības līmenis būs pēc iespējas aprobežotāks.

Tieši tā arī mūsdienās tiek taisīta partiju politika. Pateicoties tam, ir kļuvis iespējams, ka īstais diriģents vienmēr piesardzīgi slēpjas aiz kulisēm un to personiski nekad nav iespējams saukt pie atbildības.

 

Bankovskis: Vai šeit jūs domājat par oligarhiem dēvētos partiju vadītājus, jo īpaši Andri Šķēli, kurš nesen atkal kāpis uz politiskās skatuves un, kā tiek prognozēts, gatavo plašu priekšvēlēšanu kampaņu.

 

Hitlers: Bet ko gan lai dara valsts darbinieks, kuram ne ar kādiem glaimiem nav izdevies iegūt pūļa labvēlību? Kas tad atliek - nopirkt šo labvēlību.

 

Bankovskis: Kāds tad būtu risinājums? Kam jānotiek, lai valstī sāktu veidoties jauni politiskie spēki, kuri būtu spējīgi uzsākt šo, runājot Sarmītes Ēlertes vārdiem: “cīņu pret sistēmu”?

 

Hitlers: Lai radītu šos priekšnosacījumus, ir nepieciešams saprast, ka gods un slava jaunās kustības atbalstītājus gaida tikai nākotnē. Tagadnē šī kustība nespēj nodrošināt nekādus personiskos labumus. Jo vairāk viena vai otra kustība dalīs posteņus un amatus, jo vairāk apšaubāma rakstura cilvēku trauksies tajā piedalīties.

 

Bankovskis: Liels paldies par sarunu! Un - Frohe Weihnachten! (Smej.)

 

 

(Ādolfa Hitlera citāti no viņa darba Mana cīņa, 1995. gada Latvijas izdevuma)

 

Komentāri (8)

Adventiskas pārdomas par publisku labdarību

13. decembrī, plkst. 23:40

Šodien mazliet paklausījos Latvijas Radio – tur skanēja t.s. „Ziņu dienesta izlaidums”. Vispirms, saprotams, ziņoja par dienas svarīgākajiem notikumiem un interesanti, ka pirmie divi – tīrā Ziemassvētku garā – izrādījās saistīti ar labdarību. Pirmais no tiem bija teroristes Katrīnas Pasternakas ikgadējais piedraudējums sabiedrībai maksāt viņai ciktur tūkstošus, citādāk Aļona, Aleksis un vēl pārītis bērnu mirs vai vismaz nevarēs ne staigāt, ne redzēt.

Viņas draudi, protams, ir tikai neveikls kopīraits, bet viens gan ir skaidrs – ja LNT tos masīvos reklāmas blāķus, kuros salkani šķebīgā balsī Pasternaka skandina, cik mēs visi esam super labestīgi, pārdotu kaut par puscenu reklāmdevējiem, tad iegūtā summa būtu reizes 10 lielāka par Rimi kasēs saziedoto. Ja pieņemam, ka šo cilvēku motivācijā ir tiešām mazliet altruisma, tad viņi varētu palīdzēt desmit tādām Aļonām, Alekšiem un vēl Lakijai pāri paliktu. Citādi iznāk, ka vai nu LNT vienkārši nevar nopārdot reklāmu un aizpilda tukšos laikus ar vietējām Lakijām – jo tās, atšķirībā no visādiem mentu kariem, neko nemaksā. Vai arī tā ir pašreklāmas kampaņa, kuras sejas ir Aleksis un Aļona – bezpalīdzīgi bērneļi, kas atkausētu pat Ādolfa Hitlera sirdi. Un kuru lietošana neko nemaksā.

Abos gadījumos to būtu grūti nosaukt par pārāko labdarību.

 

Protams, pastāv arguments – lai taču kompānija izmanto šādus reklāmas kanālus, ja vien uz tā rēķina tiek iegūts kāds reāls labums bērniem vai kādam citam cēlsirdīgam mērķim. Tomēr tas prasītu atsevišķu sarunu, tādēļ šobrīd atļaušos tam nepievērsties. Vien piebildīšu – ir tomēr jārunā par samērības principu: kompānijas vārdā nosaukta slimnīcas piebūve vai klucīši apmaiņā pret Lego tetovējumu uz bērna dibena ir divas mazliet atšķirīgas lietas. 

 

Otra ziņa bija par labdarības akciju „Lielie Bērnu slimnīcai”. Aizrautībā, kas robežojās ar neirastēnijas lēkmi, kāda sieviete stāstīja par „fantastisko noskaņojumu” un „vispārējo labestības gaisotni,” kura valdījusi šajā pasākumā. Saziedots gan nav pārāk daudz, viņa atzina, divi tūkstoši, bet tas nekas: Svarīgākā neapšaubāmi ir neatkārtojamā gaisotne, kas liecina, ka pasākums tiešām izdevies. Lai nu tā būtu. Un divi tūkstoši tiešām nav daudz. Bet no otras puses – dažas otršķirīgas popzvaigznes noprezentēja savus Z-svētku diskus, cerībā dabūt pasūtījumu uz kādu korporatīvo ballīti. Dažas puslīdz zināmas zvaigznes atdeva nevienam īsti nevajadzīgas lietas. Cilvēki iedzēra vīnu un padejoja. Nekāds Rotari jau nav, tas jāatzīst. Bet kādēļ to visu tik uzstājīgi dēvēt par labdarību?

 

It īpaši to daļu, kurā šie paši cilvēki devās iepirkties bioloģisko lauku produktu tirdziņā. Kur avīzēs parādījās bildes ar modes māksliniekiem, ar sportistiem, ar rakstniekiem, kas rūpīgi izraudzījās kūpināta šķiņķīša karbonādes. Skaidrs, ka atmosfēra bija jautra. Tirgos parasti ir jautra atmosfēra. Bet tirgus nav labdarība. Labdarība būtu to šķiņķa gabalu nenopirkt, un naudu atdot kam tā vairāk vajadzīga. Vai kā tamlīdzīgi. Nemaz nerunājot par to, ka tirgojot speķi diez vai var sapelnīt slimnīcas ēkas celtniecībai. Tomēr uz prastu mērķi – pelnīt mandarīnu pakas un cepumus Selga stacijas čigānēniem – sabiedrībā pazīstami kungi un dāmas ar izsmalcinātām gastronomiskām – nereti arī literārām – nosliecēm, kuri avīžu rubrikās un TV ziņās rada „fantastisku noskaņojumu”, skaidrs, ka neierastos.

Un tas ir mazliet skumji. Labdarība tiek devalvēta līdz kārtējai SMS tiešraides laikā un kūpinātam bio-šķiņķim, no kura divi santīmi tiek ziedoti vispasaules bērnu glābšanai no AIDS un vēl arī drusku zilajiem vaļiem.

 

Bet ne jau tas ir svarīgi. Ne tā pirmā, ne pēdējā devalvētā lieta, un vēl jo mazāk – lieta, kas skumja. Bet ziniet, kas ir tiešām jocīgi – ka tas čigānpuika tajā tunelī dabūs savu plastmasas maisiņu ar pāris mandarīniem, cepumiem Selga un konfektēm Rigonda. Es kaut kā par to esmu pilnīgi drošs, lai arī nezinu – kādēļ. Neviens par tādu akciju nejūsmos tvitera kontos, un to nekritizēs satori blogos. Tā netiks izziņota televīzoros un īpašās šim nolūkam noturētās konferencēs ar sabiedrībā zināmu mākslinieku piedalīšanos. Atmosfēra rādīsies visai neitrāla, un radio ziņu dienesta dāmām nebūs iemesla spiegt aiz sajūsmas. Tas tā vienkārši būs. Jo ir cilvēki, kas kaut ko tādu dara vienkārši tāpat. Jo tā vajag. Un viss. Jo ir taču gandrīz Ziemassvētki. Un tas ir iemesls, kādēļ Ziemassvētki šogad pienāks arī kaut kur citur, ne tikai televīzoros, Makaulija Kalkina viesistabā vai arēnā Rīga dziedot it kā kopā, bet tomēr tik ļoti atsevišķi ar Raimondu Paulu. 

 

Un sev es publiski nosolos šajos Ziemassvētkos beigt tikai runāt, bet piedalīties vismaz vienā – kaut vismazākajā, kaut mandarīna lieluma labdarības akcijā.

Lai Jums Adventa laiks ar domām un pārdomām bagātīgs! Tam jau viņš domāts. 

Komentāri (22)

Bankovskim atbild Staļins

4. decembrī, plkst. 16:08

Šodien uzzināju par kādu akciju, kuras mērķis ir aicināt cilvēkus „no malas” izteikties par viņuprāt aktuālajām problēmām valstī, to cēloņiem un risinājumiem. Kopumā man šī akcija liekas stulba. Pirmkārt, tās rezultāti ir tik iepriekšparedzami, ka nebija nekādas jēgas līgt Bankovski, lai tos apkopotu un „analizētu”- dodot iespēju par šādām lietām izteikties „cilvēkiem no malas” vai „tautai” ir pilnīgi skaidrs, ka tas var novest tikai pie klajas muļķības un glupībām (kā to arī uzskatāmi demonstrē akcijas rezultāti). Čērčils šo novērojumu atzīmēja ar slaveno frāzi par demokrātijas ienīšanu piecās minūtēs, un katram bija iespēja par to pārliecināties pašam, paklausoties, kas Domburšovā sakāms „Līvānu protestētājam” vai Panorāmā „Studentu pārstāvim”. Otrkārt, ir tomēr jānodala kaut kādas kompetences zonas – tikpat labi varētu televīzorā demonstrēt sirds operāciju, un ar telefona balsojuma palīdzību noteikt, kuru vārstuli griezt un kuru artēriju šuntēt. Treškārt, nav īsti saprotams, kādēļ par šīm lietām spriež tik atrauti no jebkāda konteksta un ar tādu apokaliptisku histēriju, ka varētu domāt - mēs piedzīvojam nevis kārtējo finanšu tirgus sabrukumu un tamlīdzīgas ar sliktu valsts pārvaldi saistītas problēmas, bet gatavojamies citplanētiešu iebrukumam vai vismaz globālam atomkaram, kuru neviens iepriekš nav pieredzējis un nezina – no kurienes tas nāk un kā ar ko tādu var cīnīties. Ja vispār var.

 

Kā Rietumu – un tātad, kristīgās kultūras pārstāvis, esmu pārliecināts, ka viss, ko lielās līnijās var pateikt par cilvēku un viņa dzīves pamata problēmām, ir aprakstīts Bībelē, bet visa pārējā (pieminēšanas vērtā) Rietumu kultūra būtībā ir variācijas un improvizācijas par, pret vai ap šīm tēmām. Tādēļ augstākminēto problēmu sakarā kādu brīdi domāju, kādu atbildi Bankovskis būtu saņēmis, ja ar tiem pašiem jautājumiem būtu vērsies nevis pie „tautas”, bet pie kāda no Bībeles personāžiem. Viena no precīzākajām atbildēm laikam būtu šī:„Visās vietās ir tik daudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! - Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums.” (Sal.māc.1:8-10)

 

Balstoties uz šo hipotēzi (kuru apstrīdēt būtu diezgan grūti katram, kurš kaut reizi pašķirstījis kādu pasaules vēstures grāmatu), man likās interesanti apskatīties, ko Bankovskim atbildētu citu laiku politiskās leģendas – jo ir vairāk nekā skaidrs, ka ar šīm problēmām, kas tagad šķiet tik ekskluzīvi akūtas mūsdienu Latvijai, ir saskārušies un to risinājumus meklējuši ļoti, ļoti daudzos laikos un tikpat daudzās vietās. Varbūt kaut kas no viņu skatījuma noder inspirācijai, varbūt neparasta doma un piegājiens, varbūt vienkārši jautri. Bet tie vismaz ir kolorīti cilvēki un personības, kuras politiskajā sfērā sasniegušas globālā mērogā ievērojamus, lai arī reizēm neviennozīmīgi vērtētus panākumus. 

 

Saruna Nr.1 - Staļins

 

Bankovskis: Kā Jūs īsumā raksturotu šā brīža situāciju Latvijā?

Staļins: Pašreizējā momenta raksturīgākā pazīme ir nepārejams bezdibenis starp valdību un tautas masām.

Bankovskis: Pie kā, pēc Jūsu domām, varēta novest šāda savstarpēja neuzticēšanās?

Staļins: Valdība, kam nav masu uzticības, bet kas tomēr vēlas paturēt varu, nevar dzīvot bez „anarhijas” un „nekārtībām”, jo ar cīņu pret tām viņa mēģina attaisnot savu pastāvēšanu. (..) Jo vajag beidzot saprast, ka valdība, kam zeme neuzticas un ko aplencis masu naids, nevar būt nekas cits kā tikai „pilsoņu kara” provocēšanas valdība.

Bankovskis: Tie ir skaļi vārdi! (Krata galvu) Bet kas būtu tā pirmā lieta, pret kuru vajadzētu vērsties, lai mazinātu šo plaisu starp sabiedrību un valdību?

Staļins: Mums nepieciešams sistemātiski cīnīties pret zagšanu, pret tā dēvēto „jautro” zagšanu mūsu valsts orgānos, kooperācijā, arodbiedrībās utt.

Bankovskis: Ko Jūs domājat ar (nicīgi, gandrīz noraidoši) „jautro” zagšanu?

Staļins: Ir kaunīga, slepena zagšana, un ir droša, „jautra” zagšana, kā par to raksta presē. Nesen es lasīju avīzē (..) rakstiņu par „jautro” zagšanu. Izrādās, bijis tāds švauksts, jauns cilvēks ar ūsiņām, kas jautri zadzis kādā mūsu iestādē, zadzis viņš sistemātiski, nepagurdams, un zadzis vienmēr veiksmīgi. Te ievērību pelna ne tik daudz pats zaglis kā fakts, ka apkārtējie ļaudis, zinādami par zagli, ne vien nav cīnījušies ar viņu, bet, gluži otrādi, labprāt uzsituši viņam uz pleca un lielījuši viņu par veiklību, kāpēc zaglis ļaužu acīs kļuvis savā ziņā par varoni.

Bankovskis: Izskatās, ka Jūs problēmu nostādat nevis pašā zagšanas faktā, bet gan novirzat to uz sabiedrības attieksmi pret šo zagšanas faktu.

Staļins: Lūk, kas pelna ievērību un, lūk, kas ir visbīstamākais, biedri. Kad ķer spiegu vai nodevēju, ļaužu sašutumam nav gala, tie prasa nošaušanu. Bet, kad zaglis rīkojas, visiem redzot izlaupīdams valsts mantu, tad apkārtējie ļaudis apmierinās ar labsirdīgiem smiekliņiem un uzsišanu uz pleca. Bet ir taču skaidrs, ka zaglis, kas izlaupa tautas mantu un grauj tautas saimnieciskās intereses, ir tas pats spiegs un nodevējs, ja ne ļaunāk. Šo balodīti, švaukstu ar ūsiņām, protams, galu galā apcietināja. Bet ko nozīmē viena „jautra” zagļa apcietināšana? Tādu zagļu mums ir simtiem un tūkstošiem. Ar GPU palīdzību visus neizdeldēsi. Te vajadzīga citāda rīcība, iedarbīgāka un nopietnāka.

Bankovskis: (Sarauc pieri, gandrīz ieinteresēti, mazliet neticīgi) Par to, ka korupcija valsts iestādēs ir viena no būtiskākajām problēmām, neviens nešaubās. Bet vai Jūs varat piedāvāt kādu konkrētu paņēmienu, kā efektīvi cīnīties pret šo problēmu?

Staļins: Jārīkojas tā, lai ap šādiem zaglīšiem radītu vispārēja morāliska boikota un ļaužu naida atmosfēru. Jārīkojas tā, lai sāktu šādu kampaņu un strādniekos un zemniekos radītu tādu morālisku atmosfēru, kas zagšanu darītu neiespējamu, kas zagļiem un tautas mantas izlaupītājiem, tiklab „jautriem”, kā arī „nejautriem”, darītu neiespējamu dzīvi un eksistenci. Cīņa pret zagšanu kā viens līdzeklis mūsu uzkrājumu pasargāšanai no izlaupīšanas – tāds ir uzdevums!

Bankovskis: Paldies par sarunu! (Mazliet nicīgi pašūpo galvu).

 

Staļina citāti no J.V.Staļins, Raksti, 8.sējums, Latvijas Valsts izdevniecība, 1949.

Komentāri (13)

Salaspils stāsts

1. decembrī, plkst. 23:43

Nesen darba darīšanās gadījās paciemoties Salaspilī.

Pēdējoreiz tur biju sestajā klasē, kad pēc ekskursijas mēs ar klasesbiedru izdomājām no vilciena izkāpt ātrāk – vai nu bijām dzēruši alu un neapturams mīžamais uznācis vai arī vienkārši gribējās pablandīties, to vairs neatceros –, bet turpat stacijā uz perona mūs zibenīgi nogrāba kādi seši septiņi ar cirvi bruņojušies krieveļi un iegrūda turpat stacijas tualetē, jūs ziniet, vienas no tām, kur ir vaļēji atejas caurumi, vienmēr smird pēc sūdiem un uz sienām vesels iepazīšanās portāls. Laupītāju guvums, kā teiktu Kārlis Seržants, bija niecīgs pat pēc to laiku jauniešu pieticīgajiem standartiem  – piecdesmit santīmi un pāris rūtiņu lapās ietītas sūnas. Santīmus, atšķirībā no sūnām, mēs beigās atguvām, bet tās bija sūnas, kuras mūs paglāba, jo krievi ar niecīgo guvumu nebija mierā, tapēc viņi taisījās vilkt mums nost drēbes un kedas, lai tādējādi kaut cik kompensētu savu neveiksmi,  un vēl mans klasesbiedrs, kuram jau toreiz bija kaut kādas problēmas ar galvu - drausmīgi nervozs, vispār nekādas paškontroles, varēja uzsprāgt par katru sīkumu – sāka lekties, un tas ar cirvi, kurš līdz tam stāvēja nostāk, ļaujot kratīšanu izdarīt sīkākajiem krieveļiem, bīstami pietuvojās un šūpoja cirvi no vienas rokas otrā, un tad viens no tiem sīkajiem – lai arī bioloģiski jaunāks par mums, tomēr psiholoģiskā brieduma skalā jau krietnā virsotnē – atrada manā kabatā tās rūtiņu lapā satītās sūnas, par kurām es jau biju aizmirsis un kuras vispār nebija ienācis prātā piedāvāt kā izpirkuma maksu – mēs tās sūnas bijām uztinuši mežā, jo skolā tajā laikā klīda baumas, ka varot apreibt pīpējot tēju, nu, un redziet, ekskursijā mēs nolēmām mazliet paeksperimentēt, jo tēja nevienam līdzi nebija, toties apkārt bija visādas drazas, kuras vismaz teorētiski pēc formas un struktrūras varēja uzpīpēt, tās tad arī satinām rullīšos un, kamēr skolotāja ar meitenēm un pāris džekiem, kuri bija vai nu resnie vai mīkstie, atpūtās pie kaut kādām koka skulptūrām, mēs – tas ir, klases normālie džeki - turpat ap stūri ieelpojām no koku mizām nokasītus ķērpjus, sausas lapas un augus, no kuriem nevienam, kā jau Rīgas bērni, nosaukumu nezinājām, tādēļ nevaru jums šo receptūru piedāvāt izmēģināšanai, kaut arī no tā vienalga nebūtu nekādas jēgas – dūmi bija biezi un kodīgi kā meža ugunsgrēks, tā rezultātā process noslēdzās ar klepus lēkmēm, sliktu dūšu un divos gadījumos ar vemšanu, tapēc mēs ātri vien norakstījām šo iniciatīvu pie jaunības neveiksmēm un gājām izklaidēties tolaik populārākajā mums zināmā veidā – kaitinot mīkstos un resnos, cerībā, ka viņi iesaistīsies kautiņā, kas savukārt izraisītu zināmu rezonansi meiteņu aprindās.

Tā arī man kabatā palika neizpīpētas zāles cigaretes, ja par tādām, protams, var nosaukt rūtiņu lapā satītas un ar siekalām salipinātas sūnas, tomēr mazajam krievelim, kurš mani pārmeklēja, tās izskatījās tieši pēc tādām. Es instinktīvi sajutu, ka šeit pavērusies cerīga glābšanās perspektīva, un kad krievelis prasīja, kas tas tāds ir, uztaisīju zinošu sejas izteiksmi un, cik nu atļāva toreiz stipri ierobežotā krievu valodas izjūta, paskaidroju, ka tā ir trava. Viņš nopētīja un pasmaržoja sūnas, kuras mums par laimi bikšu kabatā bija paspējušas apžūt un sačokuroties, tā ka vismaz atejas pustumsā tās neizskatījās klaji pēc sūnām, lai arī pēc kaut kā reibinoša neizskatījās ne tik, bet Salaspils krievi laikam nolēma, ka tā ir vienkārši viņiem līdz šim nepazīstama narkotiku šķirne, tāpat kā mums mežā nepazīstamas bija likušās visas tās sūnas, un tālāk saruna jau vedās krietni relaksētākā gaisotnē, jo divi džeki no Rīgas, kuriem kabatas pilnas ar narkotikām, protams, nevar būt divi vienkārši Rīgas gaiļi, visticamāk, ka viņiem ir aizmugure Rīgā vai pat Ogrē, kas jau vairs nav tālu no Salaspils, un tur, kā zināms, džeki nestaigāja apkārt ar kaut kādiem vecmammas malkas tēšamiem cirvjiem, tur staigāja ar kaut ko  nopietnāku, un laikam tāpēc krieveļu bandas kolektīvā zemapziņa izlēma, ka tādi džeki kā mēs ir pelnījuši zināmu respektu pat tajās aprindās, kuru locekļi svētdienas pastaigā iziet ar cirvi aiz jostas. Viss beidzās ar to, ka mans klasesbiedrs piedāvāja iemainīt vēl divas cigaretes apmaiņā pret atņemtajiem piecdesmit santīmiem – mazie krieveļi aizgāja nostāk un kaut ko prasīja tam ar cirvi – tas domāja, domāja un beigās aizbāza cirvi aiz muguras, pienāca pie mums, izņēma no kabatas pāris desmitsantīmu monētas un iespieda tās manā no pēdējā laikā pārdzīvoto uztraukumu mitrajā plaukstā, bet mans draugs tikmēr noliecās un izņēma aiz zeķes aizbāztas divas rūtiņu burtnīcas lapas, kur katrā glītā rullītī bija ietītas zemē uzlasītās koku skujas un sūnas. Pēc šīs apmaiņas mēs šķīrāmies – viņi gan aicināja nākt mūs līdzi un izklaidēties kopā, bet mēs pieklājīgi atteicāmies, izgājām uz perona, kur veiksmīgā kārtā tuvojās vilciens – ne uz Rīgas pusi, bet tas jau nebija svarīgi -, un pēdējā lieta, ko redzējām pa vagona logu, bija aiz tualetes būdiņas sastājies bariņš, virs kuriem pacēlās biezu dūmu mākonītis.

Kopš tā laika uz Salaspili esmu vairījies braukt. Bet nebija jau arī tādas vajadzības. Tagad secināju, ka tualetes būdiņa aizvien ir turpat vecajā vietā. Perons gan krietni tukšāks. Auksts ziemas rīta vējš dzenāja plastmasas maisiņus un vēl šādu tādu drazu virs vilcienu dunoņas sabrucinātā perona betona spraugām. Pa mikrofonu sievietes balss lauzītā latviešu valodā ik pa laiciņam brīdina, ka tūliņ pārslēgs pārmijas, tādēļ visiem jāuzmanās. Vienīgie ziņojuma adresāti bijām es un vēl kāds gados pajauns vīrietis: viņam  nedraudēja risks uzkāpt uz pārmijām, tā kā viņš dziļā miegā tobrīd gulēja uz stacijas soliņa, bet es jau tāpat ļoti uzmanījos. Biju īpaši vērīgs. Tā taču bija Salaspils. Tā pati Salaspils, kur mums toreiz uzbruka ar cirvi un atņēma mežā salasītās sūnas. Toreiz, kad mēs gājām sestajā klasē. Ir lietas, kuras nekad neaizmirst. Lielākā daļa no tām mēdz atgadīties pirms vēl esi beidzis pamatskolu.

Visādi citādi par Salaspili man nav ko pastāstīt. Tukša, auksta vieta. Nepatīkama. Un mazliet biedējoša.

Auksti un biedējoši. Attēlā - Salaspils (www.geofoto.lv)

Komentāri (14)

Tīri politisks ieraksts ilgās pēc dienas, kad vairs nevajadzēs izdarīt politiskus ierakstus

27. novembrī, plkst. 1:03

Avīzes Times politikas komentētājs nesen rakstīja, ka “politikas ignorēšana nav muļķība. Tā ir saprātīga laika ekonomija”. Viņš to teica kāda pētījuma sakarā, kurš politiķiem par lielu šoku atklāja, ka vidusmēra iedzīvotājam viņi visi ir ne tikai pilnīgi sveši, bet arī galīgi neinteresanti. Turklāt interese nepieaug pat ar vēlēšanu tuvošanos – absolūto vēlētāju vairumu varēja iedalīt divās daļās: tie, kuri plānoja balsot par partiju X tādēļ, ka bija par to balsojuši jau iepriekšējā reizē un tajos, kuri plānoja balsot par partiju X, jo iepriekšējā reizē bija balsojuši par partiju Y.

Politiķu šoks ir saprotams – uz šādu vēlētāju ir diezgan grūti, ja ne neiespējami, iedarboties: ne viņu var iekārdināt, ne iebiedēt, ne argumentēti pārliecināt, tu viņam esi, rupji sakot, pie vienas vietas, un visi tavi kampaņas izdevumi, rūpīgi plānotie PR gājieni un satraukumā negulētās naktis, gaidot intervijas publikāciju avīzē, patiesībā ir tikai mazas interesentu grupas savstarpēji ģenerēta interese, ne citāda, kā līdzīga veida aizraušanās, teiksim, japāņu loli entuziastu forumā ap kādu daudzsološu mākslas darbu – tiem, kas tur iekšā, liekas, ka visa pasaule riņķo viņu galaktikā, strīdi ir asi, aizvainojumi izvēršas letāli, cīņa par patiesības noskaidrošanu iegūst episkas aprises. Tomēr pasaule neriņķo ap 0.01% entuziastu, tā riņķo ap tiem 99.9% , kuriem visas šīs kaislības ir tālas, svešas un pilnīgi pie vienas vietas. Demokrātijas teorijā šī ir visnotaļ jauna un interesanta problēma – tā tomēr balstās uz pozitīvām tiesībām izvēlēties un pārliecību, ka vismaz 50% alkst šīs tiesības realizēt, tādēļ negatīvās tiesības pašsaprotamā kārtā demokrātija vai nu neatbalsta vai mēģina apkarot ar kaunināšanu, naudas sodiem vai kā citādi. Ja izrādās, ka normālā attīstības ceļā cilvēki savas demokrātiskās tiesības izmanto inerces, nevis izjustas vajadzības un pārliecības dēļ, tad loģisks šķiet jautājums, kas notiks, kad inerces kinētiskais potenciāls būs izsmelts. Faktiski, lai noturētu demokrātiju var nākties pielietot visai nedemokrātiskus līdzekļus. Bet labi – tā vēl tāla un teorētiska nākotne.  

Es pilnībā piekrītu Times komentāram, turklāt šī piekrišana daļēji sasaucas ar vēl senāku un savā brutālajā atklātībā īpaši simpātisku Vācijas ķeizara novērojumu par to, ka sabiedrībai nav tiesību kritizēt politiskos lēmumus, jo tā nezina apstākļus, kādos tie pieņemti. Tiesības jau droši vien ka ir, vismaz mūsdienās, bet jēgas no tā patiešām nav – ja par jēgu uzskatām vismaz jēgpilnu un saturīgu (vēlams arī asprātīgu) diskusiju. Neredzu, kāda diskusija var veidoties starp diviem cilvēkiem, kuri savus priekšstatus par politiskajām norisēm un to, “kā tam visam būtu jābūt”, ir smēlušies Latvijas avīzēs, ziņu portālā Delfi, Domburšovā un, labākajā/intelektuālajā versijā kāda antropologa, pilsētplānotāja vai, teiksim, rakstnieka publiskos spriedumos par politikas teoriju.

Tomēr, no otras puses, runāšana par politiku un valsts un valdības kritizēšana, tāpat kā Francijā 60.ajos un mazākā mērogā Lielbritānijā 80.ajos, Latvijā ir kļuvusi par nacionālo hobiju.  Latvieša mēģinājumi nerunāt par politiku riskē izskatīties pēc snobiska vai iedomīga žesta, līdzīgi golfa somai tā paša latvieša mugurā vai iespraudenis Fon starp latvisku vārdu un tikpat latvisku (vai krievisku) uzvārdu. Tas pat mazliet sāk līdzināties hokejam – lielākai daļai pa lielam ir vienalga, daudziem pat spēles noteikumi īsti nav skaidri, bet par ko tad citu runāsi, ja visur – no bāra letes līdz televīzoram – runā par hokeju? (Līdz finālā attopies ar fanu cepuri galvā, histēriski bļaudams Sara-ra-ra-ra-ra-rau!!!)  Nezinu, bet domāju, ka tā ir vienkārši tāda post-autoritāras sabiedrības slimība, kas jāpārslimo, jo ir vairāk nekā skaidrs, ka “normālā, demokrātiskā Rietumu sabiedrībā,” kuru pēdējā laikā tik bieži piesauc un kura, kā var noprast, šeit laikam nepastāv, runāšana un interesēšanās par politiku ir jomas profesionāļu un saujiņas entuziastu pārziņā. “Normālam, demokrātiskās rietumu sabiedrības” vidusmēra pilsonim politika interešu topā ir kaut kur stipri aiz mobilo sakaru sniegtām izklaides iespējām un iemīļotā seriāla pavērsieniem (šajā ziņā gan Latvija izrādījās visnotaļ “eiropeiska” - cilvēku skaits, kurš ziedoja naudu iemīļotā seriāla “Ugunsgrēks” turpināšanai krietni pārsniedza to cilvēku skaitu, kuri, piemēram, ziedojuši naudu savu politisko mērķu sasniegšanai, atbalstot kādu partiju.) Tas gan arī cilvēciski saprotami. Ir taču tik daudz tuvākas lietas, par kurām domāt un runāt – kam piedzimis, kurš nomiris, kas salaiž ar ko, kādas pārtikas cenas, kā ar dzeramā ūdens ieguvi, t.s. “netīrās veļas mazgāšana aiz muguras”, ko, kur un ar ko lietot alkoholu un vēl miljons normālam cilvēkam interesantu un saprotamu lietu -, kādēļ tērēt laiku runājot par to, no kā nekas nav un nemaz nevar būt skaidrs.

Pastāvot uz šādu uzskatu un apzinoties, ka man nav “zināšanu par apstākļiem”, tomēr nevaru arī atstāt novārtā savu latvisko identitāti un nepateikt kaut ko par politiku. Un šis kas ir Andra Šķēles atgriešanās. Īsumā – es par to tikai priecājos. Godīgi sakot, Tautas partija joprojām šķiet vienīgā saturīgā, loģiskos apsvērumos balstītā politiskā kustība, kurai ir ne tikai potenciāls un reālistiska pieeja lietām, bet arī resursi – galvenokārt jau cilvēku resursi. Šķēle ir cilvēks, kurš lai nu ko, bet potenciālu māk saskatīt, un resursus – izmantot. Citējot vienu no šīs partijas redzamākām sejām, Tautas partija ir “riktīgi latviešu veči,” un ja ir jāizvēlas, kam deleģēt pārstāvniecību, tad “riktīgi latviešu veči” pilnībā apmierina manas politiski programmatiskās intereses. Katrā gadījumā, ir labi, ka latviešu vēlētājam būs alternatīva izvēlei starp garlaicīgām viduvējībām no Jaunā laika un uz tautas ākstu platformas vienotībā kandidējošiem jautrajiem maizniekiem.

Jo, redziet, ne jau pēc “caurspīdīgas un demokrātiskas valsts pārvaldes” ilgojas cilvēka sirds, un vēl mazāk tā alkst pēc pastiprinātas “komunikācijas ar varas pārstāvjiem”, kā maldīgi iedomājas šo grupu pārstāvji. Viņu “korupcijas izskaušana” ir tāds pats mīts kā dzīves jēgas atrašana – korupcijas mazināšana ir process, nevis rezultāts, kā to pierāda pasaules veco, stabilo demokrātiju pieredze. Un cilvēka sirdij, vismaz ilgtermiņā, sāk šķist nomācoša visa tā smaka, kas neizbēgami rodas, ja publiski nemitīgi vandās pa pēdīgo miskasti, kā, savukārt, cilvēka sirds instinktīvi iztēlojas politiku.
Cilvēka sirds ilgojas pēc tā, lai par visām šīm lietām nav jādomā un jārunā. Lai tā vietā varētu domāt un runāt par to, kas tiešām svarīgs, interesants un kaut mazliet saprotams. Tāds ir 99.9% augstākais politiskais mērķis.

Lai katrs var darīt to, kas katram individuāli padodas vislabāk, nevis visi kopā to, kas nepadodas nevienam – runāšanu par politiku. Lai rakstnieki var doties atpakaļ pie romānu rakstīšanas, pilsētu pētnieki pie pilsētvides kritikas, bet antropologi lai brauc un pēta savus eskimosus, vai ko viņi tur dara, un nejūtas ne spiesti, ne iedrošināti runāt par lietām, kuras tiem svešas un neizprotamas.

Man šķiet, ka no pašreizējā piedāvājuma, Andris Šķēle ir personība ar vislielāko potenciālu apmierināt cilvēka sirds politiskās vēlmes. Viņš varētu ar šīm lietām tikt galā. Vismaz labāk nekā visi pārējie kopā ņemti pavisam noteikti.

Un tad gan varētu vienreiz beigt par to runāt.

p/s Atsevišķiem indivīdiem, kuri dzīvoja maldīgās ilūzijās par interneta anonimitāti un beztiesiskumu – arī internetā ir spēkā likumdošanas normas un arī internetā jūs, gluži tāpat kā dzīvē, varat paslēpties, bet nevarat noslēpties. Šis nav pirmais gadījums, kad komentāru rakstītāji pārkāpj likumu, un jau iepriekš Valsts policijā ir tikušas iesniegtas lietas par identiskiem noziegumiem. Tieši tāpat rīkošos arī turpmāk ikvienā šādā gadījumā, nododot informāciju un lietotāja datus tiesībsargājošajām iestādēm.

Komentāri (20)

Recenzija - "Tils Pūcesspieģelis" Dailes teātrī

23. novembrī, plkst. 3:20

 

Ja jums sanāk, varu ieteikt aiziet uz Dailes teātri noskatīties izrādi par Tilu Pūcesspieģeli. Kopumā izrāde, protams, ka nav īpaši laba, bet visnotaļ interesanti pavērot gan. Pat grūti pateikt kāpēc.

 

Stāsts ir ļoti labs, un uzreiz skaidrs, kādēļ Padomju savienībā Pūcesspieģeļa iestudējumi bija baisākais kults. Stukačošana, nodevība no savējo – kaimiņu – puses, cīņa pret okupējošo lielvaru, indivīda bezspēcība bezjēdzīga režīma priekšā utt. Problēma tā, ka Gruzdovam, kas ir režisors, galīgi nav izdevies sasaistīt to visu ar mūsdienu realitāti. Līdz ar to viss „strarprindu” smagums pazūd uz otra – vieglāk redzamā un vēl vieglāk izspēlējamā pus-komiskā, pus-farsiskā fona. Nezinu arī, cik Dailes apmeklētāji nolasīs protestanu – katoļu retoriku, ko Gruzdovs nez kādu apsvērumu dēļ izlicis pašā priekšplānā. Vēl jo vairāk, no šodienas viedokļa tas viss, protams, ir galīgi naivi – piem., flāmu apvainojumi katoļu inkvizitoru nežēlībā (tajā reģionā inkvizīcijas tiesas nekad nav bijušas īpaši aktīvas, pie tam raganu gremdēšana ūdenī, kas lugā tiek piedēvēta katoļiem, patiesībā ir luterāņu instruments, kuru, starp citu, viņi ar diezgan nopietnu apņēmību realizēja arī tepat Daugavā). Vai to visu varēja uztaisīt tā, lai normālam cilvēkam šodien tas liktos kaut drusku svarīgi? Man jau liekas, ka jā, bet, nu, tā teikt, režisors ir Gruzdovs, un ja viņam liekas, ka skatītājiem vajag pa desmit reizēm rādīt, kā katoļi pārdod indulģences un cik tas ir slikti, tad mēs skatāmies, kā pārdod indulģences un cik tas ir slikti (vismaz labi, ka režisors iedomājās uzlikt priesterim klauna degunu un lika viņam runāt kā Haimam Koganam, jo bez tā mēs – skatītāji – šo ārkārtīgi būtisko mesidžu riskētu palaist garām neievērotu).

 

Vēl ir jāpabrīdina, ka lugā darbojas Artūrs Skrastiņš. Šo aktieri nevar necienīt par to, ar kādu apbrīnojumu konsekvenci un nesatricināmu pārliecību viņš nes cauri „Likteņdzirnās” noslīpēto štampu un inkorporē to ikvienā sev uzticētā lomā – no Hamleta līdz Spilvencilvēkam, ar visu akordeonu komplektā. Laimīgā kārtā šajā izrādē viņš nomirst jau pirmā cēliena beigās. Līdz ar to Skrastiņa izstarotie „seksuālie fluīdi” (pēc teātra kritiķa Normunda Naumaņa teorijas) ļauj skatītājam saglabāt daudz maz skaidrības, lai saņemtos atnākt arī uz otro cēlienu. (Man no sirds žēl tās nabaga sievietes, kuras, nespēdamas pretoties šo fluīdu iedarbībai (pēc augstākminētās teorijas izvērsuma), gluži kā narkomānes – vai tramīgas kaķenes – ir spiestas apmeklēt katru Dailes teātra izrādi, kurā spēlē Artūrs Skrastiņš. Iedomājieties, cik drausmīga ir tāda dzīve!)

Negribētos gan piekrist teātra kritiķei Silvijai Radzobei, kura Panorāmā nodēvēja izrādi par galīgu fuflu, kas demonstrē, cik jaunie aktierīši ir nevienam nevajadzīgs beztalantu bars. 

 

Vispirms jau, ir teju neiespējami izskatīties netalantīgam, ja tev līdzās uz skatuves ir Artūrs Skrastiņš. Otrkārt, uz viņiem bija interesanti skatīties, jo varēja redzēt, ka viņus aizrauj tas, ko viņi dara, turklāt daži bija arī nedaudz piedomājuši pie savas lomas. Interesants ir galvenās lomas spēlētājs (Dainis Grūbe). Ja tur kaut kādi fluīdi tika iesmidzināti zālē, tad man ir pamatotas aizdomas, ka tie nāca no viņa. Īsti gan nevarēja saskatīt izrādes pieteikumā izsludināto ciniķi aiz āksta maskas. Tur bija vai nu āksts (joku epizodēs) vai tāds tīri šekspīriski latvisks visu-pasaules-smagumu-uz-saviem-pleciem nesējs (nopietnajās ainās). Bet nebūtu godīgi šādos trūkumos vainot jaunus un visnotaļ pievilcīgus aktierus. (Vainojiet Gruzdovu!) Viņi tikai dara savu darbu un izskatās labi to darot, ja neskaita to, ka pārmēru tievi (uz viņiem skatoties sāk likties, ka KNAB ar steigu vajadzētu pārbaudīt, kur paliek jauno aktieru uzturdevas).

 

Viņus arī nevajadzētu vainot dredu parūkās, kuras, kā precīzi norādīja Silvija Radzobe, ir diezgan pretīgas. (Tas ir mēģinājums kaut kā iedarboties uz jaunāku skatītāju, un visi taču zina, ka šīs sezonas totāli kūlākā fīča visiem normāliem jauniešiem ir dredi, viņi rindās stāv, lai tikai saliktu dredus, un ja jūs to nezinājāt, tad Gruzdovs pavisam noteikti šitajās lietās rubī fišku.) Tāpat kā diez vai viņi būtu vainojami nu jau Dailes teātra regulārā paražā vienas skatuves un izrādes ietvaros apvienot tradicionālā reālisma garā izturētas lomas (Tils, Bende) ar farsiskiem parodiju tipāžiem (priesteris, ģenerāļa sieva), pamatskolas dramatiskā pulciņa dalībnieču fantāzijām (meitene baltajā kleitā ar bumbiņām) un vēl Artūru Skrastiņu. Problēma tā, ka šādi izplūst spēles noteikumi, un teātris bez skaidriem spēles noteikumiem, protams, ir, Silvijas Radzobes vārdiem, „grūti skatāma” tufta.

 

Tomēr, atļaujoties oponēt S. Radzobes vērtējumam, secināšu, ka izrāde patiesībā nav „grūti skatāma”. Kaut vai jauno aktieru dēļ, uz kuriem, par spīti pretīgajām parūkām un pārējām lietām, skatīties ir pat visai patīkami. Un lugas dēļ, kura uzrakstīta lieliski. Un stāsta dēļ, kas, protams, ir baisākā kultūrvērtība. Un kaut vai tādēļ vien, ka dažās vietās ir jautri un interesanti. Varbūt ne režisora vai dramaturga ieceres, bet gluži nesaistītu iemeslu dēļ. Ja sanāk – noskatieties gan.

 

 

Latvijas stāsts

19. novembrī, plkst. 1:59

Mana tauta – tā nīkst visās pasaules malās,
Pat savā zemē tā neaug kā nākas.
A.Ritmanis (No dziesmas Ievas Akurateres izpildījumā.)

Līdzīgi kā svētdiena ir atliktā diena, kurā cilvēkam padomāt par Dievu, valsts svētkus laikam visprātīgāk būtu veltīt pārdomām par valsti un savām attiecībām ar to. Līdzīgi kā svētdienas dievkalpojumos cilvēki atklāj sevī tādu reliģisko jūtu potenciālu, par kādu darba nedēļas vidū pat neaizdomātos, valsts svētkos patriotisma gars izlīst pār visplašākajām tautas masām. Līdzīgi kā ar runāšanu mēlēs, šajā dienā no tribīnēm vai televīzoriem runāto var saprast un tulkot vien tie, kurus skāris tas pats gars. Visiem pārējiem – tiem no malas – tas izklausīsies vien kā nesakarīgs skaņu savārstījums. Varbūt tā ir arī iespēja katram pašam veikt tādu kā ikgadējo identitātes pārbaudi. Noskaidrot piederību pie šīs valsts un tautas. Paņemsim par piemēru šo fragmentu no Valda Zatlera runas:
“Kamēr mūsu sirdīs deg vārdi Latvijas zeme, tauta un brīvība - Dievs svēta Latviju, mēs runājam savā valodā, aram savu zemi un mums pieder sava valsts.”
Vai jūsu dvēselē, dzirdot šos vārdus, notiek kāda kustība? Vai jūs iekšēji izjūtat spēju patritotisko jūtu izvirdumu? Jā/Nē

Es, protams, jokoju – Zatlera runa bija švaki uzrakstīta, vēl bēdīgāk noformulēta un šīs valsts iedzīvotājiem tikpat aizkustinošs vēstījums kā Starptautiskās kriketa līgas rezultātu tabula. Bet par valsti un savām attiecībām ar to mazliet lika aizdomāties. Un tas, kā jau minēju, taču ir šīs dienas būtiskākais uzdevums.

Es tiešām nezinu, vai šodien būtu obligāti jārunā par teju nepieredzēta mēroga bēdām, kuru priekšā attapusies mūsu tauta jeb, prezidenta vārdiem, “skarbo šodienu”. Skarbums ir visai relatīvs jēdziens. Es savos divdesmitpiecos atceros krietni skarbākas dienas, un skaidrs, ka tie, kas auguši cauri visādiem brežņeviem un hruščoviem, ir redzējuši vēl ko baisi skarbāku. Šodien Okupācijas muzejā, gulaga kazarmu maketā, redzēju kādu vectēvu stāstam savam mazdēlam: “Tā mēs te gulējām, tad nolec, pieiet šiten te pie pečkas, pasildās, un atkal lien augšā.” Mazdēls: “Nu baigi jūs esat gulējuši.” Vectēvs: “Nu tāda jau toreiz bija dzīve.” Viņš to pateica ar tādu pat nepiespiestu intonāciju, it kā nupat būtu iPoda paaudzes puikam aprādījis kā deviņdesmitajos mūziku klausījās no kasetēm.

Cilvēks tomēr ir ekstrēmi adaptabla radība. Bet šī zibenīgā pielāgošanās spēja laikam strādā abos virzienos – kā pie gulaga nārām, tā pie platekrāna plazmeniekiem un brīnuma katliņiem, kam bez uguns un miltiem pāri malām līst neizsmeļama kredītlīnija. Līdz ar to, varbūt prātīgāk būtu runāt nevis par “skarbo šodienu”, bet gan “šodienas skarbumu”: ja varam ticēt kristietības pamatdogmai vai, teiksim, pirmajai no Budas četrām patiesībām, tad rītdiena, ja tā vispār pienāks, tāpat būs skarba. Varbūt pavisam citā kvantitātē un kvalitātē, bet skarba – kā vakar, tā šodien un rīt, līdz pat katra personiskās pasaules galam.

Cita lieta, ka pretēji kristietības “Skaitīto matu” teorijai un Budas karmiskajām patiesībām, reizēm sāk mākt šaubas, vai tiešām visām šīs zemes nepatikšanām ir kāda augstāka jēga vai skaidrojums. Reizēm sāk likties, ka mēs ciešam  vienkārši tāpēc, ka esam stulbi, nevis tāpēc, ka Dievs mums mēģinātu ko pateikt vai atmaksāt par kādu nelietību. Visbiežāk šādas izjūtas pārņem, kad gadās ciest kāda cita stulbuma dēļ. Manuprāt, tieši šī ir sajūta, kas liek šodienai – un šodienas Latvijai – izskatīties skarbi. Ja apkopotu vidējā valsts iedzīvotāja šodienas skarbuma izjūtu, tas varētu izskatīties šādi:
1)Es ciešu (bezdarbs, algas samazinājums un tml.),
2)Kāda cita stulbuma dēļ (valdības, Kalvīša un tml.),
3)Un bez kādas jēgas. (tikpat labi varētu braukt uz Īriju, tāpat šeit nekas nemainīsies un tml.).

Šāda problemātika, manuprāt, ir radusies viena ļoti skaidra iemesla dēļ – un tas arī ir pašreizējās valsts fundamentālais trūkums: Latvijai nav sava stāsta. Iekārtai nav izdevies radīt stāstu, kurā iekļauties tās iedzīvotājiem. Stāstu, kurš skaidrotu šīs kopienas pastāvēšanas būtību, katra atsevišķā indivīda vietu tajā un kopīgo pozīciju pasaules kontekstā; stāstu, kurš ticami iezīmētu protagonistus un antagonistus; stāstu, kurā būtu skaidri izdalītas problēmas un saskatāmas cēloņskakarības; un stāstu, kurš kā jebkurš labs stāsts, radītu pārliecību, ka lietas virzās kādā noteiktā virzienā, katram varonim šajā stāstā ir kāda loma un katram notikumam – jēga. Problēma tā ir tādēļ, ka mēs, būdami cilvēki, dzīvojam pēc stāstiem. No zīmējumiem uz alu sienām līdz Kokakolas reklāmām, visa cilvēka dzīve seko neskaitāmiem naratīviem, kuri skaidro, norāda un, kā saka Jānis Domburs, “iedod kontekstu”. Reliģija ir stāsts, ģimene ir stāsts, un savs stāsts ir sporta kluba abonoments.  Atņemt cilvēkam stāstu nozīmētu atstāt viņu planējam vienu pašu visā universā bez mazākā atskaites punkta. Turklāt, tas droši vien nemaz nav iespējams – pat Kasparam Hauzeram bija viņa  stāsts rotaļu zirdziņa izskatā.

Katras labas valsts pamatā ir labs stāsts. ASV ir radījusi fantastisku stāstu, virtuozi filigrāns stāsts ir Ķīnai, daži šedevri sastopami starp skandināvu stāstiem, īpaši Norvēģijas, arī Krievija ir visai izcils valstiska stāstnieka paraugs. Tas pats, protams, darbojas arī nacionālā mērogā. Ebrejiem ir, iespējams, pasaulē vislabākais stāsts – katrs kopienas loceklis tajā var atrast savu vietu un skaidrojumu visam, kas noticis un visam, kas vēl tikai būs. Rezultātā ebreju tautu nav spējušas iedragāt ne “skarbās dienas” Ēģiptē, ne līdzvērtīgi skarbās Aušvicē. Latviešiem ir pieticis ar 17 gadiem pašpārvaldes, lai justos visnotaļ skarbuma sadragāti. Tādēļ, ka mums, un jo īpaši valstij, nav sava stāsta.

Latvijas stāstam ir divas problēmas. Pirmkārt, tas beidzas tā ap 1940.gadu. Tam ir lieliski izstrādāts ievads, bet Padomju Latvijā stāsta līnija jau sāk paplūst, līdz kulminē spilgtā, bet pārlieka simbolisma nomāktā epizodē zem nosaukuma “Atmoda”. Tam seko savstarpēji nesaistīti naratīvi, nav skaidri labie vai sliktie varoņi, pēc tam jau vairs tikai no reālās dzīves attālinājies absurdisms ar kiča un farsa elementiem, kurā sentimentāls romantisms mijas ar Po manierē ieturētu skepticismu.
Otra problēma ir tā, ka stāstā nav vietas aptuveni 50% varoņu. Lai kā mums arī nepatiktu krievi, bet Latvija nekad neradīs funkcionēt spējīgu stāstu, ja puse no tā varoņiem šajā stāstā gan figurē un “virza sižetu”, tomēr konceptuāli absolūti neiekļaujas. Šī iemesla dēļ visi iepriekšējie stāsta radīšanas mēģinājumi ir bijuši jau iepriekš lemti neveiksmei.

Manuprāt, un es, protams, varu kļūdīties, bet tieši šis stāsts būtu pirmais, ar ko vispār vajadzētu sākt domāšanu par valsti. Ja būs stāsts, kurā vidējam šejienes iedzīvotājam redzēt savu vietu un gūt pārliecību, ka “ciešanas” vismaz daļēji “nav veltīgas”, ka šim stāstam ir kāda jēga, ka tam ir sākums, vidus un kaut kad būs arī kāds jēgpilns gals, un ka tas virzās pēc kādiem noteikumiem, nevis tikai “aiz citu stulbuma”,  tad no “skarbajām dienām” iziesim kā jūdi no Ēģiptes, kaut vai tas prasītu 40 tuksnesīgus gadus. Ja tie gliemežu lasītāji no filmas “Bēgums” ar tādu pat sīkstumu un uzcītību lasītu, teiksim, sēnes Latvijas mežos kā viņi lasa gliemežus aukstajos Īrijas ūdeņos, viņu eksistence nebūtu īpaši vairāk vai mazāk “skarba”. Bet aizbraukšana uz Īriju piedāvā stāstu, visnotaļ labi atstrādātu, un cilvēkam vajag stāstu, pēc kura dzīvot. Ja tikai apakšā ir labs stāsts, cilvēki ar lielāko prieku paši gatavi uzņemties visekstrēmāko skarbumu. Paraugieties uz budistu mūkiem, piemēram.

Visbeidzot, nevajag mēģināt pielāgot stāstu idejai par valsti. Jebkurā gadījumā, pašreizējā valsts ir tikai iekārta, kuru nākamā pasludinās par nelikumīgu vai vismaz galēji nederīgu. Stāsts ir jāpielāgo cilvēkiem, jo valsts taču nav ne sakrāls objekts, ne papīrs, uz kura rakstīta Satversme, ne līnija kartē – valsts ir tie cilvēki, kas dzīvo pēc stāsta par šo valsti. Un nevajag ne varoņeposus, ne šilleriskas poēmas – šajā gadījumā pietiktu ar vienkāršu, lineāru stāstu, rakstītu katram šejienes cilvēkam saprotamā valodā.

Cerams, ka latviešu.

Komentāri (31)

[1-20] [21-40] [41-60] [61-80]