Rubrika: Lasītāju blogi
Padomāt par Sarmīti Ēlerti
1. jūnijā, plkst. 20:46
Kādu laiciņu neesmu šeit rakstījis - veltīju laiku pārdomām par dzīvi, mākslu un savu vietu abās iepriekšminētajās. Lieliska nodarbe, kuru laiku pa laikam būtu vērts piekopt ikkatram sabiedrības pārstāvim. Šo pārdomu rezultātā nonācu pie secinājuma, ka kaut kas ir jādara. Un jādara tas, kas liekas svarīgs. Gudri cilvēki runā, ka tā dzīvi var padarīt ja ne laimīgāku, tad jēgpilnāku gan. Es varu uzrakstīt. Un man liekas svarīgi tas, kas šeit tālāk notiks. Tādēļ, ja ko vispār darīt, tad tieši to: Uzrakstīt par šobrīd svarīgo.
Par Sarmītes Ēlertes "domubiedriem" runā televīzijā un raksta avīzēs. Viņas domubiedri apvienojas grupās un biedrībās. Periodiski šie domubiedri gatavojas kandidēties vēlēšanās. Vienvārdsakot, būt par Ēlertes domubiedru ir visai ekskluzīva lieta. Vienīgi nav īsti skaidrs, kurām tieši Ēlertes domām ir jāpiekrīt, lai varētu kļūt par viņas biedru.
Ja reiz tie ir "Ēlertes domubiedri", tad ir tikai loģiski secināt, ka šīs domas ir unikālas. Tās ir skaidras un rūpīgi formulētas. Tās ir svarīgas. Un ne visi tām piekrīt - jo citādāk jau nebūtu jēgas dibināt īpašu piekritēju grupu. Vēsturiski ierasts, ka šādi piekritēju un domubiedru loki novācas ap harizmātiskām personām, kuras piedāvā sniegt atbildes uz cilvēkam vissvarīgākajiem jautājumiem. Kā labāk dzīvot? Kas notiek pēc nāves? Kā kļūt laimīgam/veselam/mīlētam, un tādā garā. Tādēļ sava domubiedru grupa bija Muhamedam, sava - Teozofijas dibinātājai Blavatskas madāmai. Šobrīd sava grupa ir arī Sarmītei Ēlertei. Atsķirība vien tā, ka gan Muhameds, gan Blavatskas madāma savas domas laiku pa laikam mēdza pateikt skaļi vai pat pierakstīt kādā grāmatā. Tad cilvēki attiecīgi varēja izvēlēties - kļūt par šo domu biedriem vai nē. Sarmītes Ēlertes gadījumā viņas domu potenciālais sekotājs sastopas ar zināmām grūtībām. Proti, šīs domas ir visai grūti noskaidrot. Kā saka pati Sarmīte Ēlerte, vaicāta par tuvākās nākotnes plāniem: "Es nevaru izstāstīt jums kādu plānu. Tā iemesla dēļ, ka daļa no tā ir neskaidra, bet daļa nav stāstāma". Tātad Ēlertes domubiedri ir vai nu piekrituši viņas domu neskaidrajai daļai, vai arī tai, kas nav stāstāma (domājams, tā nav arī dziedama vai dejojama, kā, piemēram, dažu austrumu tautu reliģiskie eposi).
Tā kā neskaidrām domām piekrist ir grūti, tad varam droši pieņemt otro variantu - to, par piekrišanu Ēlertes domām, kuras skaļi nedrīkst stāstīt. Tādējādi Ēlertes domubiedri seko tradīcijai, kuru reliģiskajā leksikonā dēvē par "mistēriju": tā ir sekošana filozofiskai vai reliģiskai domai, kura glabājama īpašā slepenībā jeb, kā teiktu pati Ēlerte, "nav stāstāma". Tas gan nav nekas jauns vai nepieredzēts. Dažādi mistēriju kulti bija populāri jau antīkajā Romā. Zināmākais no tiem - Mitras kults. Kad grieķu astronoms Hipparkuss izvirzīja teoriju par to, ka viss kosmoss virzās neparedzamā virzienā un visdrīzāk ved uz pilnīgu haosu, atradās dažas personas, kuras secināja - ja reiz virziens neparedzams un ved pretim nelaimei, tad jābūt kādam spēkam, kas parūpēsies, lai nekāds haoss tomēr neiestājas. Šo spēku nosauca par Mitru un jauns kults bija radies. Iekļūšana, protams, stingri reglamentēta. Tik stingri, ka mūsdienās neviens speciālists vairs nepateiks, ar ko tie Mitras pielūdzēji īsti nodarbojās. Katrā gadījumā, kulta mūžs nebija ilgs - vien četri gadsimti. Rēķinot pēc mūsu kalendāra, aptuveni četri mēneši. Gandrīz tikpat, cik atlicis līdz vēlēšanām.
Attēlā: Mitra. Daži antīkie romieši domāja, ka tieši šī persona neļaus valstij un kosmosam aiziet pa pieskari.
Vēl jau, protams, pastāv tāda iespēja, ka Ēlertes domubiedri tomēr nenodarbojas ar dažādiem slepeniem vingrojumiem - ne fiziskiem, ne garīgiem. Ka patiesībā visa Ēlertes biedrība ir vien politiskās grupas "Vienotība" nepolitiskais spārns. Veidojums bez mistēriskiem, vien ļoti pragmatiskiem mērķiem - ievākt balsis Vienotībai. Publiskā vidē šādus veidojumus mēdz dēvēt par "trešajām personām". Iepriekš publiskā vide - it īpaši tā, par kuru atbildīga bija Sarmīte Ēlerte - šādi apzīmēja Tautas partijas un LPP/LC atbalsta biedrības. Nezinu, kas un kā īsti bija ar šīm biedrībām, bet tās vismaz nebija tik ciniskas, lai savos nosaukumos nepiedienīgi izmantotu Latvijai nozīmīgus vēsturiskos personāžus. Kā, piemēram, Ēlertes domubiedri izrīkojās ar Zigfrīdu Annu Meierovicu. Pēc pašu biedru skaidrojuma, Meierovica vārds izmantots, jo biedrība dibināta viņa radinieku dzīvoklī. Varēja jau vadīties nevis pēc dzīvokļa īpašnieka, bet, teiksim, pēc dzīvokļa adreses - tad mums būtu nevis Meierovica, bet Sarmītes Ēlertes "Čaka ielas domubiedri". Arī neslikti, un iegaumēt vieglāk.
To, ka Ēlertes biedru grupu neviens neņem nopietni pat Vienotības iekšienē, pierāda apvienības nevēlēšanās kādu no "domubiedriem" iekļaut vēlēšanu sarakstā. Tiek prasīts, lai potenciālie kandidāti tad kārtīgi stājas iekšā kādā no Vienotības partijām. (Šī prasība gan pašsaprotami neattiecas uz pašu Sarmīti Ēlerti.) Diez vai arī kāds nopietni domā, ka Ēlerte ir gatavā Mitra, kas nepieļaus mūsu pasaules ieslīdēšanu pilnīgā haosā. Tā noteikti nav doma, ap kuru biedrojas viņas atbalstītāji. Viņu doma ir daudz vairāk pietuvināta šīs zemes dzīvei. Konkrēti - Latvijai un oktobra vēlēšanām.
Bet dažas lietas gan Ēlertes biedrībai ir kopīgas ar antīko Mitras mistēriju. Ēlerte, līdzīgi sengrieķu astronomam, izplata teorijas par valsts dreifēšanu nebūtībā un neizbēgamo katastrofu, kas to sagaida. Līdzīgi Mitras kulta priesteriem viņa aicina mudīgi vienoties, lai nepieļautu lielas nelaimes. Un līdzīgi Mitras kultam, arī Meierovica biedrībai nedraud pieredzēt saules mūžu. Kā viena beidzās pēc četriem gadsimtiem, tā otra beigsies pēc četriem mēnešiem. Un neviens speciālists vairs nepateiks, ar ko tie domubiedri tur īsti nodarbojušies. Ja neskaita tikšanu Saeimā. Tas gan.
Attēlā: Sarmīte Ēlerte.
Komentāri (51)
Kāda latvieša atzīšanās 9.maija priekšvakarā
8. maijā, plkst. 1:25
Nevienam neizdosies nospiest latviešus uz ceļiem. Nekad vairs!
Jo tu nevari nospiest ceļos to, kurš tavā priekšā rāpo uz vēdera.
Laikam tāda ir šīs valsts – un pašu latviešu – ieņemtā nostāja. Poza „latvietis” – nogulieties uz vēdera, galva mazliet piepacelta uz augšu, dziļa ieelpa (lai var nodziedāt „Pūt, vējiņi”, kad kalendārs rādīs kārtējo atceres datumu), un tagad dziļi izbāziet mēli. Gadījumam, ja nāksies ko nolaizīt.
Kāds varētu teikt – nostāja pašreizējā situācijā visai pragmatiska. Cits, ka ciniska. Vēl cits – ka likumsakarīga. Man šķiet – tā ir patoloģiska. Rāpošana uz vēdera nav cilvēka dabiskais stāvoklis, neatkarīgi no šī cilvēka rases, etniskās piederības vai citiem raksturlielumiem.
It kā negribētos neko rakstīt, runāt vai domāt par t.s. „nacionālo jautājumu”. Tas nav stilīgi, un parasti visas šāda veida diskusijas aizved pa tik šauru taciņu, ka veselais saprāts tur nespēj iespraukties. Tomēr no otras puses – nacionālām izjūtām jau arī nav nekāda sakara ar veselo saprātu. Tāpat kā mīlestībai vai, teiksim, reliģiskai ekstāzei. Un manī ir šī nacionālā izjūta, un tā ir daļa no manas identitātes – nekā laba vai slikta, tā vienkārši ir, tāpat kā ir mīlestība, tā taču arī vienkārši ir, neatkarīgi no tā, vai tas mūs padara laimīgus vai tieši otrādi – izmisušus, nolemtus un reizēm pašnāvnieciskus, tāda ir tā izjūta, un reizi gadā šī izjūta – es domāju nacionālo izjūtu – tiek reāli pazemota, un šī reize ir devītais maijs.
Gribētos, lai tā nebūtu. Gribētos būt absolūti pragmatiskam. Gribētos, lai es varu distancēti – tīri no malas – sekot līdzi notikumiem internetā. Un varbūt ierakstīt kādu ironisku komentāru tviterī. Ja izdomātu kaut ko smieklīgu, varbūt pat varētu izvērst veselā bloga ierakstā. Neko personisku, neko sentimentālu vai potenciāli apsmejamu. Kaut ko paironizēt par krieviem, šo to par latviešu nacionālistiem. Gribētos, lai tas mani neskar – līdzīgi, kā neskar leģionāru gājiens, praids vai mūsu t.s. „prezidenta” uzruna gadu mijā. Gribētos stāvēt tam pāri.
Bet tā vietā es stāvu zem Uzvaras pieminekļa ēnas, un tas šūpojas virs manis draudīgi kā svārsteklis Edgara Po stāstā, un sajūta ir pazemojoša, jo no tā nav iespējams aizbēgt. Mana latvieša pašapziņa ir kā mūris – arī Edgara Po stāstā, tikai citā, tajā, kur vīna pagrabā tiek iemūrēts tas nabaga vīriņš – mūris, aiz kura ir brīva, nepiesaistīta pasaule, kurā visi ir puslīdz vienādi, ciešami draudzīgi, un nekam tā īsti nav nozīmes, bet es stāvu mūrim otrā pusē, kur ir šauri un saspiesti, un ciešu aiz kaut kā tik neracionāla, varbūt pat absurda, kā nacionālās jūtas. Reizēm liekas, ka modernā Eiropa ir tuvāk budismam nekā Tibeta. Atmetot visādas pieķeršanās – valstiskās, nacionālās, etniskās, tradicionālās – taču paliek aizvien mazāk lietu, kā dēļ būtu vērts satraukties. Un ciest. Vai justies pazemotam.
Ja godīgi, tad patiešām neesmu no viegli aizvainojamiem – pēdējā reize, kad pa īstam jutos pazemots, bija iecirknī uz matīsenes, kur bijām aizvesti par ālēšanos Vecrīgā, un gaidījām, kad atbrauks pakaļ vecāki, lai aizvestu mājās – mēs tur sēdējām diezgan ilgi, un man savajadzējās čurāt, es teicu mentam, atvainojiet, man gribas uz toleti – viņš bija tāds resns ments ar pieblīdušu seju un rižām ūsām – viņš noliecās pie manis un iečukstēja ausī: „A bet atsūkāt tu negribi?” Toreiz es jutos pazemots līdz asarām. Visvairāk aiz bezspēcības. Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem, man bija kādi 14 vai 15 toreiz. Jā, un vēl vienu reizi tieši pirms gada. Ejot cauri Pārdaugavai. Garām Uzvaras piemineklim. Abās reizēs sajūtas bija visai līdzīgas.
Tās ir muļķības, pilnīgas un galīgas, runāt par to, kas tad tur īsti notiek, kas īsti pulcējas, ko atceras, ko piemin, un ko tas viss nozīmē – vēsturiskās, politiskās un vēl kādās tur līnijās. Vai tad kāds var ar vārdiem vai prātu paskaidrot, ko un kādēļ latvietis sajūt brīdī, kad Dziesmu svētku estrādē sāk skanēt „Saule. Pērkons. Daugava”? Ne taču. Tajā brīdī vienkārši iedarbojas kaut kāds latviešu hormons un visi, kas ir pa īstam latvieši, izjūt kaut ko vienu, un tieši tas, iespējams, atšķir latvieti no ne-latvieša. Tur būtu muļķīgi kaut ko mēģināt skaidrot. Latvietim tas ir skaidrs no iekšām. Tieši tāpat latvietim ir skaidrs, kas notiek devītajā maijā pie Uzvaras pieminekļa – kad viņš redz maršējam krievu leģionus, treniņtērpos ģērbtos puskriminālos elementus, Krievijas karogkrāsas un ģērboņus, piedzērušās jauniešu sejas un ordeņiem nokarinātos varoņus, slāviskus vaibstus un griezīgas valodas, visur, visur un cik drausmīgi daudz! – tad latvietim ir pilnīgi skaidrs, kas tur notiek. Bez vēsturnieku skaidrošanas, bez politiķu izskaidrošanas un bez apskaidrošanas avīžu komentāros. Mēs to sajūtam no iekšienes. No tā dziedzera, no tā sirds (vai smadzeņu?) apgabala, kurš atbildīgs par nacionālo izjūtu hormona ģenerēšanas. Un šīs izjūtas ir aizskartas. Pazemotas. Katrs latvietis 9.maijā ir kā atvērts zoba nervs – ja uzkož, tad apdullinoši sāp. Un krievi devītajā maijā kož. Pamatīgi kož. Lūk, tas devītajā maijā notiek pie Uzvaras pieminekļa!
Vai tajā visā ir kas saprātīgs vai racionāls? Droši vien, ka nē. Bet nekā racionāla jau nav arī mīlestības objekta vai reliģijas izvēlē. Varbūt tas ir apgrūtinoši kā slimība, varbūt daudzsološi kā dabas dots talants vai vienkārši neitrāli kā asins grupa – lai kā tas arī nebūtu, ar to nākas sadzīvot. Un latvietim nav viegli sadzīvot pašam ar sevi. Vēl grūtāk, nekā sadzīvot ar krieviem.
Bet ko tā visa sakarā varētu darīt? Nav ne jausmas. Nav ne vienas racionālas domas vai konstruktīvas atbildes. Atliek vien sarauties latvieša pozā un pārdzīvot kārtējo traģiku ar nosaukumu „Devītais maijs”. Un bezpalīdzīgi cerēt, ka nākamgad nekas tāds neatkārtosies, ka tik aizvainotam latvietim šeit vairs nevajadzēs justies, kā krauklis teica vienā Edgara Po stāstā, nekad vairs.
Komentāri (80)
Camera Obscura
5. maijā, plkst. 3:30
Uzskatu, ka Arnis Balčus ir ārkārtīgi spējīgs un talantīgs mākslinieks. Domāju, pat pēc 50 gadiem atskatoties uz viņa darbiem, redzēsim tur to mākslinieka kvalitāti un īstumu, kas ļaus viņu ierindot līdzās pat tādai pasaules mēroga latviešu fotomākslas zvaigznei kā Inta Ruka. Tā es tiešām uzskatu. Vai man taisnība – to, protams, pierādīs tikai laiks. Un cilvēki, kuri par mākslu spriest ir daudz kompetentāki par mani. Tomēr esmu priecīgs, ka Arņa Balčus māksla ir bijusi pieejama arī manai tīri personiska līmeņa skatīšanai un vērtēšanai. Tāpat kā pārējiem – gan šeit vēl palikušiem, gan projām jau aizbēgušiem.
Tas nebūtu bijis iespējams, ja pēkšņi šeit viss saietu pilnīgā huzārā un, teiksim, iestātos situācija, kurā valsts uz trim gadiem aptur finansējumu mākslas projektiem. Lai izdzīvo tas, kurš patiešām ir interesants un vajadzīgs sabiedrībai, nevis šaurai „elitei” un vēl šaurākai pašu mākslinieku saujiņai. Ideja balstās pārliecībā, ka sabiedrība atbalstīs, pirks un patērēs labu mākslu tāpat, kā tiek patērēts labs veļas pulveris vai labs alus. Un nodokļu naudu mums vajag daudz nopietnākām problēmām, jo valstī ir krīze, jo pensionāri arī grib dzīvot, jo sistēma tāpat ir korumpēta, jo varbūt pa trīs gadiem tā attīrīsies, un mums vispār bērni mirst badā, bet jūs te pa mākslu.
Diez vai mēs pēc šādiem trim gadiem iegūtu kaut vienu apmierinātu pensionāru vairāk. Bet mums pavisam noteikti būtu par vienu spējīgu mākslinieku mazāk. To Arņa Balčus darbu skaits, kurus Latvijā nopirkuši viņa mākslas mīļotāji, ir minimālāks par svītrām Mondriāna gleznā. Būtu jau vienkārši secināt, ka Arnis Balčus nespēj radīt sabiedrībai vajadzīgu un interesantu mākslu, tādēļ viņš būtu jālemj straujai karjeras maiņai un mākslinieciskai izmiršanai. Tomēr tam ir visai neiespējami noticēt. Drīzāk var priecāties, ka valstī pastāv mehānisms, kurš Arni Balčus visus šos gadus ir kārtīgi atbalstījis un ļāvis viņa mākslai ne tikai būt, bet arī nonākt līdz mums. Tāpat ir labi, ka šis pats mehānisms ļauj būt arī šādai vietai - kur Arnis Balčus var par to sūdzēties un ierosināt likvidēt.
Varbūt, ka situāciju varētu risināt mākslu tuvinot sabiedrībai. Izglītojot un ieinteresējot plašas tautas masas. Teiksim, Arnim Balčus tiktu pateikts – mēs tev dosim naudu izstādēm un radošajai darbībai, bet tev jāpārceļas dzīvot uz Viļaku un vienu gadu tur jāorganizē amatieru fotografēšanas pulciņš. Lai tu nekoncentrējies Rīgā, bet novadi mākslu uz perifēriju. Lai kaut ko dod atpakaļ sabiedrībai, kuras nodokļu naudu tērēsi savai mākslai.
Nē, man nav nekas pret Viļaku. Tomēr latvieši visai jūtīgi mēdz uztvert idejas par izsūtīšanu uz perifēriju, lai tur dažus gadus atstrādātu „kopējās sabiedrības” labā. Un arī Arņa Balčus mākslas kvalitāte drīzāk ieguva no tā, ka viņš varēja, teiksim, studēt fotogrāfiju Anglijā, nevis bija spiests „rotēt pa valsti” un „interaktēt ar vietējo publiku”. Turklāt nav īsti skaidrs, kādēļ šādu „interakciju” nevar īstenot arī pašreiz, kad mākslinieks var pats izvēlēties, kur dzīvot un strādāt, bet „vietējā publika” – cik bieži un ar ko „interaktēt”.
Tad kur ir problēma? Varbūt tajā, ka valsts apspiež māksliniekus? Ja ticam Arnim Balčus, tad pastāv „intelektuāļu elite, kura kontrolē, kas ir kultūra”. Turklāt šī elite ir radījusi tik autoritāru iekārtu, kurā „ja cilvēka priekšstati par labu mākslu vai mūziku neatbilst varas uzspiestajiem standartiem, šis cilvēks tiek nodēvēts par neizglītotu muļķi”. Varbūt esmu par daudz laika pavadījis pie datora skatoties realitātes šovus un klausoties sliktu mūziku, kamēr aiz loga jau plosās intelektuāļu elites terors. Tomēr, ja vien rītdien „Latvijas vēstnesī” nebūs vietējās varas oficiāls paziņojums: „Nils Sakss ir neizglītots muļķis”, tad atļaušos cerēt, ka Arnis Balčus kāps atpakaļ tajā laika mašīnā, kas viņu aizvedusi tik neglītā distopijā, un ceļos atpakaļ uz mūsu gadsimtu.
Protams, arī šeit viņu negaidīs nekāda Saules pilsēta. Nebūs sabiedrības, kurā ikviens indivīds lieliski pārzina mākslas vēsturi, orientējas laikmetīgajos strāvojumos un jūsmo par labu mākslu. Nebūs modernu kultūras centru katrā apdzīvotā vietā – kā Rīgā, tā Viļakā -, un vietējā publika nestāvēs rindās, lai divreiz nedēļā apgūtu zīmēšanu, gleznošanu un ģitāras spēli. Nebūs nesavtīgu mākslinieku, kuri rotē pa valsti, informējot par savu daiļradi un apgaismojot tautu. Un nebūs tautas, kura kaislīgi alks tapt apgaismota. Nebūs pat absolūti godīgas naudas sadales sistēmas, kurā līdzekļi tiks nevainojami novirzīti atbilstoši tautas vēlmēm un vajadzībām, pielāgoti katra reģiona specifikai un piešķirti pēc stingri objektīviem kritērijiem. Kāpēc? Citējot filmas „Kick-Ass” varoni: „Tāpēc, ka dzīve nav godīga.” Jā, un arī māksla nav īpaši objektīva padarīšana. Bet Balčus var rotēt pa valsti visos virzienos un interaktēt ar vietējo publiku visdziļākajos apziņas līmeņos, tomēr „O! Kartes akadēmiju” vienmēr skatīsies vairāk cilvēku nekā apmeklēs viņa personālizstādi. Tāds nu tas cilvēks ir – neapgaismots pēc definīcijas, tumsoņa pēc aicinājuma.
Bet toties šeit ir valsts, kura joprojām gatava atbalstīt savu kultūru, un šeit ir cilvēki, kuri joprojām gatavi un spējīgi taisīt labu mākslu. Arnis Balčus, nenoliedzami, ir viens no tiem. Un šeit ir kultūras atbalsta mehānisms, kas – tas gan jāatzīst – pavisam noteikti prasās pēc nopietniem uzlabojumiem. Ne jau pēc mītiskas idilles – tikai racionālas lietu sakārtošanas, cik nu tas tādā neracionālā jomā kā māksla iespējams. Domāju, šeit ir arī cilvēki, kuri varētu par to nopietni diskutēt un ieteikt saprātīgus risinājumus. Arnis Balčus, diemžēl, nav viens no tiem.
Kā vēsta angļu paruna – nevajag netīro ūdeni no vannas izliet kopā ar visu zīdaini. Visi šie ieteikumi par kultūras ministrijas likvidēšanu, mākslinieku izsūtīšanu uz laukiem un tamlīdzīgas jocības atgādina tieši to – ieteikumu nosist bērnu, lai izaudzinātu kārtīgu cilvēku. Tādēļ šādu ideju rašanās pierāda tikai to, ka (pārfrazējot folkloru) mēs vēl neesam sasnieguši tādu kultūras līmeni, lai diskutētu par to, kā celt savu kultūras līmeni. Un tas, savukārt, padara jebkādu turpmāku diskusiju nenopietnu, bet reālas pārmaiņas - tikpat kā neiespējamas. Tomēr kas pārsteidz visvairāk - tas nav Balčus. Viņš varbūt to dara, lai vienkārši pajokotos. Tā arī mēdz būt. Pa īstam pārsteidz, cik daudzi ir gatavi nopietni vērtēt, diskutēt, atbalstīt vai noraidīt šādas - būsim godīgi, vietām diezgan fantasmagoriskas apceres.
To vajadzētu novērtēt kādam antropologam, bet, manuprāt, tas skaidrojams ar Latvijas sabiedrības brieduma pakāpi. Divdesmit gados ir sasniegta valstiska mēroga pubertāte, un šobrīd stilīgi skaitās žēlošanās par dzīvi, kas totāli iesūkā, naids pret jebkāda veida varu un autoritātēm, vēlēšanās mainīt pasauli un nemitīgi sevis identifikācijas meklējumi. Jā, vēl arī anarhija un rokenrols Krastmalā. Nekautrīgi spēlēt uz visām šīm izjūtām varbūt ir labs veids, kā uzsākt savu publicista karjeru un nodrošināt jūsmīgu atbalsta vētru atsauksmēs. Tomēr tajā trūkst visa tā, kas atrodams Arņa Balčus mākslā, un kas viņu padara par tik izteiksmīgi daudzsološu mākslinieku - tajā nav nekā īsta, ne godīga. Tādēļ gūtā bauda ir mirklīga un mazliet kaunpilna. Kā ikviena tīksmināšanās ap īsti nenobriedušu ķermeni.
Cerams, ka Arnis atgriezīsies pie tā, ko viņš dara izcili – pie savas kameras. Un mums būs uz ko ar baudījumu atskatīties tad, kad būsim nedaudz pieauguši. Nevis kauns par to, ka mums bija vajadzīgi tikai 20 gadi, lai mākslinieki gatavotos nest apgaismību masās un aicināt uz savas valsts kultūras ministrijas slēgšanu. Un mēs bijām gatavi atsaukties.
Gan jau kaut kā izvilksim bez tās apgaismības. Bet bez mākslas – diez vai būs tā vērts.
Komentāri (59)
Kā rodas geji un politiķi
26. aprīlī, plkst. 13:37
Sabiedriskās grupas Kopa vadītāja Vita Jaunzeme valsts televīzijas tiešajā ēterā nāca klajā ar negaidītu paziņojumu. Viņa atklāja tiešu sakarību starp atkritumu dedzināšanu un homoseksuālismu, tādējādi atrisinot vairākas desmitgades pasaules zinātnieku, mediķu un teologu aprindās ilgušo strīdu par šīs parādības izcelsmi. Runā, ka visas ģeniālās lietas esot vienkāršas. Patiešām, izvērtējot šo Vitas Jaunzemes atklāsmi, ir grūti saprast, kādēļ uguns dūmu perversā iedarbība uz cilvēka psihi netika dokumentēta jau agrāk. Stipri agrāk. Tas taču visu laiku ir bijis tieši mūsu acu priekšā!
Teiksim, Antīkā Grieķija. Vitas Jaunzemes atklājums burtiski izgaismo mītu par Prometeju, ļaujot ielūkoties šī stāsta dziļākajā būtībā. Zevs, atņēmis cilvēkiem uguni, kurināja to tikai savam priekam. Un jau šeit mēs redzam uguns dūmu degradējošo ietekmi: kā zināms, Zevs vienā brīdī no respektabla dievu priekšnieka un kārtīga ģimenes tēva kļuva par pilnīgu geju – pārģērbās ērgļa kostīmā un vienkārši nozaga tā brīža pasaules smukāko jaunieti Ganimēdu. Tik spēcīga un neatvairāma bija dūmu izraisītā tieksme uz homoseksuāliem sakariem.
Attēlā: LGTB "Mozaīka" vēsturiskais pirmsākums.
Laikam jau priekšniecības piemēra mudināts, zagt izlēma arī Prometejs – viņš nozaga uguni un aiznesa atpakaļ cilvēkiem. Kas sāka darīties Grieķijā pēc tam, kad tur atgriezās uguns dedzināšanas tradīcija, pat neērti pieminēt.
Šis.
Vai arī Roma. Kā zinām jau no apustuļa Pāvila vēstulēm, viens no izplatītākajiem netikumiem – līdzās zagšanai un sievu krāpšanai – Romas un tuvākās apkārtnes sabiedrībā bija malaku jeb zēnu prostitūtu izmantošana un „vīru piegulēšana”. Līdz šim vēsturnieku un antropologu aprindās nevaldīja skaidra izpratne, no kurienes gan šī deviance. Vitas Jaunzemes pētījums ļauj nonākt pie acīmredzama slēdziena:
Nērons. Viņš nodedzināja Romu, tad tur sadega atkritumi, tad romieši saelpojās dūmus, tad viņiem sadzima homoseksuāli bērni.
Un nevajadzētu aizmirst arī par Londonu. Pretēji negatīvajam priekšstatam, kuru radīja Oskara Vailda tiesas darbi, Londona savā laikā bija visai populārs sodomītu perēklis. Tur bija ne tikai attīstīta vīriešu bordeļu infrastruktūra, bet pat kolektīvas pulcēšanās džentlmeņu klubos ar mērķi rakstīt vīriešu fizionomiju apjūsmojošus dzejoļus.
Ikdienišķs 19.gs. Londonas iedzīvotāju fotoportrets.
Kas vēl bija Londonā – tur bija ugunsgrēki. Zināmākais no tiem – 1666.gada lielais ugunsgrēks, nopostīja visu pilsētu. Tur pavisam noteikti sadega arī pilsētas atkritumi. Neskaitot šo traģēdiju, Londona mazākos mērogos dega ar visai apskaužamu regularitāti līdz pat 19.gadsimta beigām. Tad nu mums ir divas versijas – izlikties, ka starp geju džentlmeņu klubiem un Londonas ugunsgrēkiem nav nekādas saistības. Vai arī pieņemt Vitas Jaunzemes versiju un loģiski secināt, ka visi šie dedzināšanas radītie dūmi atstāja nenoliedzamu ietekmi uz londoniešu veselību, un viņu bērni bija impotenti, iespējams homoseksuāli, iespējams reproducēties nespējīgi, iespējams, slimoja ar visām alerģiskajām slimībām. (Starp citu, Lielbritānijā pēdējo 13 gadu laikā ir reģistrēts alerģisko slimnieku pieaugums par veseliem 700%! Vai tiešām sakritība?)
Protams, nedaudz vēlāk Vita Jaunzeme precizēja savus izteikumus un apliecināja, ka nav vēlējusies nevienu aizvainot. It kā loģiski, argumentēti novērojumi varētu kādam šķist aizvainojoši. Bet savā vēstulē viņa arī sniedza atsauces uz zinātniskajiem pētījumiem un akadēmiskajām publikācijām, kuras ļāvušas viņai nonākt pie šādiem secinājumiem. Tādas bija divas. Viena no portāla apollo.lv sadaļas „Sieviete” ar nosaukumu „Zilais hormons”. Tur bija stāstīts par „ārzemju zinātnieku” novērotiem „sievišķīgiem zivju tēviņiem” piesārņotās upēs - trešdaļa no šīm zivīm esot geji. Otra Jaunzemes vēstulē minētā publikācija nāca no portāla mango.lv. Tās nosaukums: „Palestīnā piedzimis trusis ar snuķi”.
Totāls pierādījums - geji rodas no atkritumu dedzināšanas.
Bet kas interesantākais visā šajā stāstā – Vita Jaunzeme ir arī sabiedriskās organizācijas Kopa dibinātāja, kuras mērķis ir „mudināt sabiedrību uz pilsoniski aktīvu rīcību” (Diena, 10.03.2010.). Šī organizācija plāno pievienoties Ēlertes mistēriju grupai un tad vēlāk kandidēt vēlēšanās no Vienotības saraksta. Kā pamato Vita Jaunzeme, tas tādēļ, ka „Latvijā inteliģentu cilvēku nav miljardiem”. Tātad Vita Jaunzeme ir starp tiem ļoti dažiem Latvijas inteliģentiem, kuri ir gatavi vilkt smago inteliģences jūgu – mācīt sabiedrību un iet politikā.
Te nu arī uzzīmējas tāda neliela Latvijas problēma. Kaut kas līdzīgs bija Demokrātiskajā Kongo republikā – pēc tam, kad beļģi pameta visu to valsti, lai iezemieši paši tiek galā, izrādījās, ka visā valstī ir tikai kādi 100 cilvēki ar augstāko izglītību jeb elite, kas var aizpildīt administratīvos posteņus. Rezultātā viņi to valsti nopostīja tik ātri un sekmīgi, ka Nērons būtu varējis šo to pamācīties. Mums ir drusku līdzīgi – Vita Jaunzeme drosmīgi ilustrē vidējo politiskās un varas elites intelektuālo atvēzienu. Turklāt, viņa galīgi nav no zemākā gala. Kā zināms, Vienotība tomēr ir vietējās „domājošās” sabiedrības daļas mīļākā grupa.
Manuprāt, problēma ar valsts pārvaldi nav ne morāla, ne ētiska, ne nacionāla, ne partejiska. Tā ir tīri praktiska – mums fiziski šeit nav normālu cilvēku. Nav daudz tādu, kuri būtu saprātīgi, labi izglītoti un vienkārši sakarīgi, un kuri pie tam gribētu iet politikā. Jo vienīgais iemesls, kādēļ saprātīgs un sakarīgs cilvēks 21.gadsimtā gribētu iet politikā, ir iespēja taisīt karjeru un dabūt lielu naudu. Diemžēl Latvijas gadījumā lielu naudu politikā var dabūt tikai sekojot Zeva un Prometeja neētiskajam piemēram. Bet lai to darītu, ir vajadzīgas citas īpašības, nevis normālība vai izglītotība - kā reiz tās īpašības, kuras normālajiem mēdz pietrūkt.
Ko darīt? Nezinu. Varbūt ir kāda ideja?
Attēlā: cilvēks ar totāli labām idejām - Vita Jaunzeme.
Komentāri (58)
Versaļas kods. Iespaids un refleksija.
21. aprīlī, plkst. 16:04
Slavenākā Eiropas politiskā darbinieka dzimšanas dienā saņēmu patīkamu pārsteiguma devu. Iznācu no Dailes teātra ar sajūtu, ka tikko esmu redzējis īstu teātri. Pārāk bieži Dailes teātris ar šādām sajūtām savus skatītājus neaplaimo, tādēļ arī pārsteigums. Tādēļ arī patīkams.
To sagādāja „Versaļas kods” Rolanda Atkočūna režijā. Tā ir tā pati Bulgakova „Кабала святош” – latviskojums gan nav īpaši veiksmīgs, jo Dailes teātra uzvedumā runa galīgi nav par Versaļu, un par to arī ir viss stāsts. Stāsts par to, kādēļ šī izrāde ir laba.
Kā precīzi norādīts lugas anotācijā, Bulgakova darbā atklājas, ka „konflikts starp mākslinieku un varu ir aktuāls visos režīmos un pie visām varām. Dramaturgs Moljērs un Saules karalis Luijs XIV – tā ir līdzība. Stāsts par divu spēcīgu personību sadursmi”. Lai kas arī nebūtu anotācijas autors, viņš (vai ticamāk – viņa) ir redzējusi tekstu, bet nav redzējusi izrādi. Oriģinālajā lugā konflikts patiešām centrējas uz varas un indivīda – mākslinieka un vadošās elites – attiecībām. Bulgakovam raksturīgajā kodēšanas manierē Moljēra „Tartifā” ir ierakstītas paša Bulgakova ķibeles ar dažu darbu publicēšanu un uzvešanu. Bet ļoti laimīgā kārtā režisors Rolands Atkočūns ir bijis pietiekami gudrs, lai pārbīdītu lugas smaguma centrus. Jo, būsim godīgi, kuram gan mūsdienās varētu likties svarīgs jautājums par mākslinieka un politiskā galma attiecībām? Cik nopietni varētu izskatīties mākslinieciskās brīvības ierobežošana laikos, kad pisuāri galerijās, kulaki pakaļās un jēzi piečurātās burciņās ir vairs tikai garlaicīga vakardiena? To, kas šādos gadījumos notiek, ja režisors nav saprātīgs, mēs varējām redzēt Gruzdova traģiski bezjēdzīgajā Tila Pūcesspieģeļa iestudējumā, kurš no saturiskā viedokļa nav nemaz tik tālu no Bulgakova svētuļiem. Kas notiek, ja režisors saprot, par ko ir runa, mēs varam redzēt „Versaļas kodā” – notiek teātris. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
Pilnīgi katrs viens no labajiem literāriem darbiem – vai tas būtu par māksliniekiem, karaļiem, fejām, laumiņām vai stacijas narkomāniem – būtībā ir par cilvēka dzīvi. Tas arī, manuprāt, atšķir labu darbu no slikta. Skaidra lieta – Bulgakovs rakstīja ļoti labi, tādēļ katrā laikā un iekārtā no tiem var atsijāt visādas versaļas un nonākt pie cilvēciskā kodola, līdzīgi kā to var izdarīt, piemēram, ar sengrieķu mītiem. Pieņemu, ka teātra gadījumā atšķirt dekorācijas no varoņiem arī ir svarīgs režisora uzdevums –Atkočūnam tas ir izdevies. Viņš lugu ir šekspirizējis, un faktiski Dailes teātra versijā tā ir viena cilvēka – Moljēra (Artūrs Skrastiņš) – hamletiska cīņa pret dzīvi un visu, ko tajā viens cilvēks var sagaidīt: nodevību, pagātnes rēgu uzbrukumus, iekārtas bezjēdzīgumu, paša zemiskumu un, jā, arī mānīgo panākumu un atzinības garšu. Bet tam visam galā – skumja un vientuļa nāve, apzinoties, ka viss dzīves laikā histēriski krātais, glabātais un pulēties ir nevienam nevajadzīgu lupatu kaudze (Dailes teātra uzvedumā – tīri burtiskā nozīmē).
Līdzīgs risinājums bija atrasts arī leģendārajā Krievijas teātra versijā, kur Moljēru un Luiju spēlēja aktieri, kuriem abiem bija pāri 50. Lai arī Artūrs Skrastiņš un Ģirts Ķesteris, kurš atveido karali, fiziski vēl nav tik veci, viņu personāži balansē uz tās pašas robežas, kas zīmē ne tikai garīgu, bet arī fizisku sagrāvi dzīves, laika un pasaules kārtības priekšā. Tāpat kā minētajā Krievijas uzvedumā, arī šeit Moljēra grēkābols Armanda (Ieva Pļavniece) ir izteikti jaunāka un seksīgāka – viņas un Moljēra attiecības iesākumā attīstās tīri lolitiskā tonalitātē. Vēlākā Armandas pārtapšana no kaismīgas meitenes baudkārā sievietē uz skatuves redzama arī ķermeniski, identiskā veidā un formā atkārtojot visas lugas „pirmgrēku” – seksu ar audžubērnu. Tā jau dzīvē gadās. Un tāpat kā dzīvē, sabiedrība un valdošais režīms nosoda „grēcīgas” indivīda izpausmes. Protams, arī liktenis (Karalis? Dievs?) soda pa savam – ar atstumtību, kas ir nāves garīgā dimensija. Tai cieši līdzās – fiziskā iznīcība.
Lugas ritms ir piemeklēts tās vēstījumam tikpat precīzi kā smalks sarkanvīns pie gaļas ēdiena. Pirmajā cēlienā tas ir smeldzīgi nesteidzīgs un lēns. Uzvedums atgādina Trākla dzejoli – palēnām, palēnām viss grūst un jūk, un ved uz vientulīgu galu. Otrajā daļā temps, līdzīgi sirds slimnieka pirmsnāves asinsspiedienam, lēkā un kāpj, Moljēram, ar skatītāju pie rokas, uzsākot pēdējo pārgājienu pa visai murgainiem un abstraktiem apziņas kanāliem. Lai cik tas arī nebūtu pārsteidzoši, tomēr jāatzīst, ka Artūrs Skrastiņš Moljēra lomu iznes apbrīnojami cienīgi. Viņa sanīkums, sīkā lišķība un cilvēciskā degradācija ir tik dabiska un ticama, ka ir neiespējami to visu neizdzīvot līdz ar viņu. Nejust līdzi. Un nejust pretim. Pēc šīs lugas ir skaidrs viens – ar Artūru Skrastiņu ir kā ar mazu bērnu: zināma disciplīna ļauj no viņa daudz izspiest, bet nedrīkst smieties par viņa muļķīgajām izdarībām, jo tas tikai uzmundrinās un liks ākstīties vēl un vēl. Smalko balansu Skrastiņš pazaudē tikai vienā vietā un tieši šī iemesla dēļ – Moljēra pēdējā pirmsnāves ainā rakstnieks ratiņkrēslā sēž viens, pamests, vecs un pretīgs. Tur ir dažas replikas, kuras iezīmē Moljēra traģisko prāta aizbraukšanu, kam tūliņ sekos arī ķermenis. Diemžēl šīs vājprāta replikas Dailes teātra publikai šķiet ļoti amizantas, un tā skaļi smejas, kas Skrastiņam ir pazīstama teritorija, un tādēļ viņš nekavējoties ākstību uzspēlē vēl vairāk vietā, kur vairāk ir tikai ārprāts un traģēdija. Ja neskaita šo mazo paklupienu, Skrastiņa darbs ir tiešām iespaidīgs. Bez jebkādiem tur fluīdiem. Pilnīgi negaidīti. Pilnīgi pārsteidzoši.
Arī Ķesteris ir radījis elegantu Luiju XIV. Saules karalis ir tik tukšs un bezpersonisks (spilgtākā viņa rakstura iezīme ir ķermeņa poza, kura izrādes laikā tiek nemitīgi trenēta un izkopta), ka sāk mākt šaubas par šīs personas reālumu. Izskatās, ka karalis ir tikai tēls paša Moljēra galvā. Arhetips, kura netveramajā veidolā sakoncentrēts tēvs, Dievs, karalis un vēl viss sistēmas nospiedošais aparāts. „Varbūt es par maz esmu līdis?” prasa Skrastiņa Moljērs karalim, mēģinot noskaidrot, kādēļ dzīve ir tik neizdevusies, sāpīga un pilnīgi sačakarēta. Bet karalis vairs nav karalis – viņš ir tikai groteskā kostīmā saģērbts nejaušs garāmgājējs. Un nav jau arī atbildes. Moljērs paliek viens ar savu „Es gribu zināt!”, tāpat kā Hamlets ar „Būt vai nebūt?”
Regulārajai Dailes teātra publikai šī varētu nebūt starp mīļākajām izrādēm. Pēc starpbrīža zālē atgriezās ne tuvu ne visi. Tajā ir maz no tā, ko ierasts gaidīt uz Dailes teātra skatuves – nav ne pieticīgi ģērbtas Rēzijas Kalniņas, ne frivoli joki par pretējo dzimumu attiecībām. Bet tur ir kaut kas dzīvs un īsts. Un kaut kas no dzīves. Ja jūs kas tāds interesē, noteikti aizejiet!
Komentāri (20)
O! Shit Akadēmija
19. aprīlī, plkst. 1:39
Jau daudzkārt esmu rakstījis par savu mīlestību pret talantu šoviem. Tādēļ nevarēju atļauties pāris vārdu neveltīt šī brīža aktualitātei šajā nenoliedzami savdabīgajā, bet šarmantajā žanrā – O! Kartes akadēmijai.
Vispirms jāsaka – minētais šovs sagādāja neviltotu pārsteigumu. Valstī, kurā katrs trešais iedzīvotājs dzied kādā korī, ir mācījies mūzikas skolā vai vismaz muzicē amatieru līmenī, noteikti nav vienkārši atrast cilvēkus, kuri nespēj noturēt taisnu meldiņu vienkāršākajām šlāgeru melodijām. O! Kartes akadēmijas rīkotājiem tas tomēr ir izdevies. Turklāt, viņi atrada nevis vienu, bet aptuveni desmit jaunus cilvēkus, kuri lepojas ar talantu dziedāt nelabojami šķībi pat pēc vairāku nedēļu darba vokālo pedagogu pavadībā. Tas nav viegli. Ja dotu nedēļu laika, kurā nav jādara nekas cits, kā vien jāiemācās puslīdz taisni novilkt grupas Apvedceļš dziesma, lielākā daļa no mums salūztu un to dziesmu tiešām arī iemācītos. Galu galā, pat cilvēkam ar visai viduvējām balss dotībām ir iespēja piemeklēt kādu dziedāšanas manieri, kas ļaus sasniegt vismaz īru kroga piektdienas vakara karaokes līmeni. Tikai ne O! Kartes talanti. Viņi nepadodas un nelaužas. Nepakam.
Protams, dziedāšana galīgi nav galvenais šovos, kuros tiek vērtēta dalībnieku dziedāšana. Tie, kas sekoja līdzi pēdējam X-Factor, noteikti atcerēsies abus dvīņus – dziedāšana viņiem bija liels mīnuss, toties visi pārējie plusi bija tik spēcīgi, ka tieši dvīņi pirmie parakstīja līgumu ar Sony izdevniecību. Ja cilvēki uz skatuves izskatās un performē šādi, tad vokālās dotības galīgi nav svarīgi. Savukārt, ja uz skatuves izskatās kā Sjūzana Boila, tad attiecīgi vajadzēs arī mācēt kaut ko nodziedāt kā Boilai. Tā kā šie jautājumi mani pamatīgi nodarbina, tad esmu izstrādājis arī matemātisku diagrammu, kurā ar skaitļu palīdzību iespējams aprakstīt ikvienu estrādes mākslinieku un aprēķināt viņa potenciālo panākumu koeficientu.
Tātad, līknes Q vienā galā (A) atrodas Sjūzena Boila, bet otrā (B) – dvīņi Džons un Edvards. Viss, kas atrodas virs šīs līknes – piem., Britnija Spīrsa (Britnija) ir laba popmūzika un var cerēt uz līgumu ar Sony. Viss, kas atrodas zem tās, ir pilnīga izgāšanās un var cerēt vienīgi uz orālo seksu reklāmas paužu starplaikos. Diemžēl vidējais O! Kartes akadēmijas dalībnieku koeficients, kā to var redzēt grafikā, atrodas stipri zem jelkādu cerību līknes.
Bet arī tas nav īpaši būtiski. O! Kartes akadēmijas sakarā ir jāatzīmē viena lieta, kura, manuprāt, ir ļoti svarīga visas Latvijas kultūras sakarā. Šis šovs ražo pilnīgi analfabētisku gaumes izjūtu. Un tas jau ir nopietni. Redziet, ja uz skatuves iznāk tumšmataina sieviete ar aziātiskiem vaibstiem, kuras apģērba elements ir pašnāvnieces spridzekļu josta, un šķībi greizi novelk dziesmu „Dinamīts”, tas vēl nav nekas slikts. Tas var būt pat izklaidējoši. Bet ja „profesionāla žūrija” viņu novērtē kā „drosmīgu”, „progresējošu”, „šarmanti talantīgu” un beigās vēl Rēzija Kalniņa ieliek deviņas balles, tad sabiedrība neizbēgami sāk domāt, ka šādi priekšnesumi ir normāli un gaumīgi. Ja Guntars Račs un Jānis Šipkēvics slavē piektās klases popielas līmeņa uznācienus un liek astoņas deviņas balles, tad viņi to dara noslēgtā līguma un honorāra dēļ. Bet tie, kas aug pie televīzoriem, neizbēgami uzņem pārliecību, ka tieši šāda popmūzika un skatuves māksla ir kvalitātes etalons. Un tie, kuri dzīvo snobiskā pārliecībā, ka „māksla” un „popkultūra” ir divas nošķirtas pasaules, tie vienkārši domā visai ierobežoti. Šodienas māksla ir rītdienas popkultūra, un tas, ko šodien šauram interesentu lokam izrāda vēl šaurākos salonos un galerijās, to rītdien rādīs pa televīzoru un pakļaus skatītāju balsojumam. Vai arī par to vienkārši aizmirsīs. Tā nu tas ir.
Es tiešām nesaprotu, kādēļ Latvijas talantu šovos ir tik baismīgi jāizliekas. Kādēļ visu laiku jāslavē pēdējie mēsli. Kādēļ nevar kaut bez lamāšanās un rupjībām, kaut ar elegantu ironiju vai elementāru humora izjūtu norādīt viņiem īsto vietu uz Q līknes. Tas būtu tikpat – un vēl vairāk – izklaidējoši. Un nāktu par labu ne tikai pašiem dalībniekiem. Tas noderētu vietējai gaumei un mākslas izjūtai vispār.
Citādi var sanākt, ka taisna dziedāšana publikai izklausīsies pēc anomālijas, bet skatuvisko seksīgumu vērtēs pēc tā, cik atvērti sanācis uzgulties Raimonda Paula spēlētām klavierēm. Kas tur vairs par izklaidi. Un kas vairs par kultūru – ne tikai populāro, bet arī ekskluzīvo. Jo ja populārā gaisotne ir idiotiska, tad arī ekskluzīvam grūti izlauzties. Nebūs jau kur.
Komentāri (43)
Pasaka pasaka visu
11. aprīlī, plkst. 16:43
Pasakas ir vienīgais pa īstam nopietnais literatūras žanrs. Kaut gan nē. To nevar saukt par literatūru, jo īstu pasaku jau nemaz nevar uzrakstīt. Un arī izlasīt nevar – īsta pasaka ir tā, kuru tev klusiņā balsī stāsta vecmamma, kad tev ir pieci gadi un tu esi sasegts trīs segās un sadzirdīts ar aspirīnu un verdošu upeņu tēju, un nolikts gultā, lai „izsvīstu visu ārā”. Kad esi iemidzis drudžainā miegā, un svīsti ārā visas iekšas un mētājies starp tām segām un slapjajiem palagiem, un kad sapnī ienāk ragana un vecmammas krekšķīgajā balsī čukst: „Parādi nu pirkstiņu!”. Kad tu raujies augšā, sirds bailēs un karsonī dauza pret krūtīm, kad vecmamma noslauka tavu sasvīdušo pieri, noliek galvu atpakaļ uz spilvena, un pa jaunam uzsāk bērna iemidzināšanas rituālu, kurš droši vien ir starp senākajiem cilvēces vēsturē - uzreiz pēc „Mans tevi tagad ņemt”, pirmie vārdi mūsu leksikonā pavisam noteikti bija „Reiz dzīvoja...”. Tam ir jēga. Pasakas ieliek bērnā matrici, lai taustīšanās pa dzīvi būtu kā akls skrējiens, bet vismaz pa iežogotu aploku. Labais un sliktais. Viltība un muļķība. Noziegums un neizbēgamais sods. Dzīve un nāve.
Bet pasakas pavisam noteikti nav tikai audzināšanas līdzeklis. Ja vajadzīga plika audzināšana, tad pilnīgi mierīgi var iztikt ar zirga pātagu vai pat tikai plaukstas apakšdaļu. Pasakas iekodē pasauli un, citējot Jāni Domburu, „iedod kontekstu”. Pasakas māca kā reaģēt uz pasauli. Kādi ir iespējamie gaidāmās dzīves varianti (to nav nemaz tik daudz). Tās arī izklaidē un īsina laiku. Tās māca humora izjūtu. Tās noliek bērnu gulēt (tas nav nemaz tik maz).
Tomēr nespriedīšu par pasaku jēgu un nozīmi – tas jau daudz darīts, un lai to vispār dara filoloģes. Gribēju vienkārši padalīties atklājuma priekā. Tātad – manas pasakas, droši vien tāpat kā daudziem no jums, bija Džūkstes pasakas, kā arī tā lielā, biezā baltā grāmata ar tautu meitu uz vāka. Lūk, to grāmatu es dievināju – lasīju katru dienu, vairākus gadus no vietas. Pēc tam, protams, līdz ar pubertātes vecumu uzradās jaunas grāmatas un, nu, jūs jau saprotat, kā tas dzīvē notiek.
Bet pirms kāda laika grāmatnīcā nejauši uzdūros Oksfordā tulkotai un apkopotai brāļu Grimmu pasaku izlasei. Nu jau vairākus mēnešus pa vakariem pārlasu tikai šo grāmatu. Neko citu arī nav jēgas lasīt, jo viss, kas dzīvē vajadzīgs, ir savākts un iekodēts Grimmu pasakās. Tajās ir ne mazāk slāņu kā Šekspīra Hamletā, un iekodētie tēli spēcīgāki kā absurda teātrī. Tomēr vienlaikus tās ir tik apburoši vienkāršas. Un... fantastiskas. Jūs droši vien domājat, ka pārspīlēju, tādēļ mēģināšu ilustrēt ar mazu piemēru. Aicinu jūs izlasīt šo īso brāļu Grimmu pasaku:
Izlutinātais bērns
Reiz dzīvoja kāds izlutināts bērns, kurš it nemaz neklausīja savu māti. Tādēļ Vislabajam Kungam viņš nepatika, un Dievs lika zēnam saslimt. Neviens ārsts nespēja palīdzēt, un pēc neilga laiciņa viņš jau gulēja uz nāves gultas. Tad, kad bērns bija ielaists kapā un viņa augumu klāja smiltis, no zemes pēkšņi izlīda zēna mazā rociņa un pastiepās augšup. Kad ļaudis bija roku atlocījuši atpakaļ un pārklājuši ar svaigu smilšu kārtu, tas tomēr nekā nelīdzēja, un rociņa atkal un atkal parādījās virs zemes. Tā nu viņa mātei nācās pašai iet uz kapavietu un nopērt roku ar rīksti. Kad tas bija padarīts, roka ieslīdēja kapā, un tikai tad bērns varēja dusēt mierā zem zemes.
Varu atzīties, ka pēc pirmās reizes es nemaz īsti nesapratu, kas tur notiek. Pasakas virsējā līmenī ir skaidrs, ka tā ir mācība bērnam: ja uzvedīsies kā izlutināts kretīns un neklausīsi mammai, tad Dievs liks tev saslimt, tu nomirsi un tad tevi apraks zem zemes. Ļoti skaidri un prātīgi. Bet kas ar to zombija rociņu? Un rīkstēm? Šeit varbūt maldos – un kāda filoloģe tad palabos -, bet izskatās, ka pasakā iekodēta mācība ne tikai bērnam, bet arī mātei. Bērna roka stiepjas augšup (prasot labumus, kā to darīja dzīvē), un mātei bērns ir jānoper – tas nepieciešams viņa paša turpmākai mierpilnai eksistencei. Kā redzams šajā gadījumā, ja māte nebūtu tik ilgi auklējusies, bet uzreiz ķērusies pie rīkstēm, tad viņas bērns tagad vēl būtu dzīvs. Fantastiski, vai ne? Un kāda noskaņa! Iedomājoties vien to bildi – māte ar rīkstēm kapsētā sit no zemes izlīdušu bērna roķeli - paliek drusku neērti. Un tas viss vienā paragrāfā!
Vienīgi nācās secināt, ka līdz mums mēdz nonākt visai šķaidīti šo pasaku varianti. Neatceros, ka kādreiz bērnībā būtu sanācis lasīt tādu pasaku kā „Žīds ērkšķu krūmā” – šajā krājumā tā ir atrodama visā pilnībā, un latviešu mazajam lasītājam tā noteikti sagādātu daudz prieka un smieklu. Izskatās, ka latviešu tulkojumos ir izlaistas gan ainas, kur tēvi mēģina aprecēt savas meitas – tas ir visai ierasts sākuma konflikta iezīmējums –, gan asiņainie fināli, kur sliktos tēlus sadedzina dzīvus vai arī ieslēdz mājā un sadedzina kopā ar visu ģimeni, vai arī izdur acis un tad sadedzina. Oriģinālās pasaku versijas ir visai tumšas, groteskas un nav jābaidās, ka bērnam varētu rasties kāda pozitīva ilūzija par šo pasauli un visu, kas viņu tajā sagaida.
Starp citu, uzgāju arī pasaku, no kuras Anna Brigadere norakstījusi savu „Maiju un Paiju”. Šajā gadījumā tas, protams, liecina par Brigaderes labo gaumi, neko citu. Bet zemāk brīvā formā pārtulkoju vienu pasaku, kas pierāda – brāļi Grimmi ir bijuši starp pirmajiem sieviešu tiesību aizstāvjiem vecajā Eiropā. Domāju, jums patiks.
Bet kas smieklīgi – šīs jau ir „cenzētās” pasaku versijas, kuras brāļi pēc lasītāju protestiem paši izcenzējuši. Liekas, pie tām „necenzētām” versijām varētu tikt klāt tikai ļoti nelegālos, Japānā bāzētos interneta forumos. Bet jāpamēģina. Ja nu ir kāda literatūra, kuru vērts meklēt un pētīt, tad tās ir pasakas. Īstās pasakas. Ne jau tās - šķaidītās, lai atbilstu bērnistabas temperatūrai vai iekārtas morālajai gaisotnei. Tās ne. Bet īstās - pavisam noteikti.
Komentāri (12)
Priekos un bēdās (br.Grimmi)
11. aprīlī, plkst. 16:42
Priekos un bēdās
Reiz dzīvoja kāds drēbnieks, kurš bija nejauks pēc dabas, un viņa sieva – laba, strādīga un dievbijīga sieviete – nekad neko nespēja izdarīt drēbniekam pa prātam. Lai ko viņa arī nedarītu, viņš vienmēr bija neapmierināts: viņš rūca un īgņojās, un iedunkāja, un iekaustīja savu sievu. Kad par to beidzot uzzināja varas iestādes, tās sūtīja pēc drēbnieka un ielika viņu cietumā, lai tas labotu savu uzvedību. Kādu laiku viņš dzīvoja cietumā no maizes un ūdens. Tad viņu atlaida brīvībā, taču viņam vajadzēja nosolīties vairs nesist savu sievu, bet dzīvot ar to mierā, dalot priekus un bēdas, kā tas precētam pārim pienākas. Kādu laiciņu viss bija labi, bet tad drēbnieks atgriezās pie vecajiem niķiem – viņš kļuva nesavaldīgs un kašķīgs. Un tā kā viņam bija aizliegts sist savu sievu, tad viņš mēģināja saķert viņu aiz matiem. Sieva izrāvās un izbēga dārzā, bet viņš meta tai ar lāpstu un šķērēm, un visu, kas gadījās pie rokas. Kad skroderis viņai trāpīja, viņš smējās, bet kad viņam misējās, tad viņš ārdījās un dusmojās.
Viņš to turpināja tik ilgi, ka sievu glābt ieradās kaimiņi. Drēbniekam atkal nācās stāties tiesas priekšā, kur viņam tika atgādināts par doto solījumu. „Kungi,” viņš atbildēja, „savu solījumu esmu turējis. Es neesmu viņu sitis, un esmu ar viņu dalījies priekos un bēdās.”
„Kā tas var būt,” sacīja tiesnesis, „ja jau viņa atkal pret tevi ir iesniegusi nopietnu apsūdzību?”
„Es viņu nesitu, bet, tā kā viņa izskatījās tik dīvaini, es tikai mēģināju izķemmēt viņas matus ar savu roku. Taču viņa izrāvās no manis un ļaunprātīgi aizbēga. Tādēļ es ātri devos viņai pakaļ un metu ar visu, kas gadījās pie rokas kā laipnu atgādinājumu par to, ka viņai jāatgriežas pie saviem pienākumiem. Un es arī esmu dalījies ar viņu priekos un bēdās – katru reizi, kad man izdevās viņai trāpīt, es biju priecīgs, bet viņa – bēdīga. Un ja es netrāpīju, tad viņa bija priecīga, un es biju bēdīgs.” Tomēr tiesneši ar šādu atbildi nebija apmierināti, un piesprieda skroderim pelnīto sodu.
.
Komentāri (6)
Mana cīņa par "Vadoni"
30. martā, plkst. 14:34
Vēlējos painformēt, kas notiek ar mūzikla „Vadonis” scenārija zādzības lietu.
Tātad, šobrīd ir divas lietas – civilprasība un kriminālā. Civilprasība jau ir nonākusi tiesā un pirmā tiesas sēde nolikta uz oktobra sākumu (vēlēšanu nomāktajās dienās vismaz būs nedaudz kulturālas izklaides). Detaļās gan nevaru izplūst, bet pateikšu vien to, ka šajā lietā atklājas aizvien vairāk netīru teātra aizkulišu padarīšanu. Ja Ojārs Rubenis līdz tam laikam vēl būs saglabājis savu amata krēslu, tad viņam tiesas zālē nāksies atbildēt uz visai nepatīkamiem jautājumiem, tas nu ir droši zināms.
Otra lieta – kriminālā – šobrīd atrodas izmeklēšanas stadijā, un man ir piešķirts cietušā statuss. Tas nozīmē to – policija ir atzinusi, ka notikusi zādzība, ka nozagtā lieta ir piederējusi man, un šobrīd tiek meklēts vainīgais/-ie. Tiklīdz vainīgie būs noskaidroti, tā lieta ies uz prokuratūru un tālāk jau uz tiesu. Šajā gadījumā vainīgajam draud nopietns kriminālsods pēc panta. Te vairs nav runa par autortiesībām, te ir runa par smagu ekonomisko noziegumu, kas pastrādāts, lai iedzīvotos uz zagtas mantas rēķina.
Katrā gadījumā, man vairs nav pilnīgi nekādu šaubu par godīgu uzvaru šajā lietā. Norīkotie eksperti ir oficiāli devuši slēdzienu, ka mūzikls sarakstīts pēc mana scenārija. Turklāt, tur nemaz nevajag būt mākslas ekspertam, lai to saskatītu. Pēc tiesas rīkojuma Nacionālais teātris bija spiests uzrādīt libretu – pat nespeciālistam ir skaidrs, ka tas ir rakstīts viens pret vienu. Lielākajai daļai ainu pat nav nomainīti nosaukumi, turklāt precīzi pārņemti arī visi manis izdomātie „ne-vēsturiskie” personāži. Godīgi sakot, mani nedaudz izbrīnīja tik klaja un simtprocentīga scenārija izmantošana. Biju gaidījis, ka būs ieviestas vismaz formālas izmaiņas – es goda vārds nesaprotu, ko domāja Kaspars Dimiters, Zigmārs Liepiņš un Ojārs Rubenis. Ka es kautrēšos iebilst. Ka baidīšos iet uz policiju un tiesu? Vai ka man – Liepiņa vārdiem runājot, „šim cilvēkam ar krievisku uzvārdu” – nebūs cerību, ja pretim stāsies tādi latviešu kultūras smagsvaru vārdi kā „Dimiters”, „Liepiņš” un „Rubenis”. Mēs laikam dzīvojam divās dažādās pasaulēs – viņi tajā, kas bija līdz deviņdesmitajiem, es tajā, kas pēc. Acīmredzot šie kungi nav pamanījuši, ka nu jau gadus divdesmit ir pamainījusies iekārta – ne vairs vārdiem, ģimenes saitēm vai amata nosaukumiem ir augstākā vara, bet gan tādai lietai kā likums. Un ja manā pusē ir gan likums, gan elementārs saprāts, tad ko gan viņi man var padarīt ar visiem saviem uzvārdiem?
Bet kas mani patiešām tracina, ir ne tik daudz scenārija zādzība, kā tas, ka viņi šo scenāriju ir bez manas ziņas izķēpājuši. Tur ir izdarītas trīs izmaiņas:
1) Sākumā, beigās un šur tur pa vidum parādās jauns tēls – otrais Ulmanis, kurš visu laiku mirst un žēlojas savai mātei.
2) Ir izņemts juteklisks duets starp Ulmani un viņa adjutantu, bet vietā ir ielikts komunistu teroristes uzbrukums Ulmanim.
3) Mūzikls noslēdzas ar manis uzrakstīto pirmspēdējo ainu – pēdējā un, manuprāt, svarīgākā ir vienkārši nogriezta. Redziet, oriģinālā variantā mūzikls noslēdzas aptuveni šādi: Ulmanis izbrauc vaļējā kabrioletā un sveicina sajūsmināto tautu, sievietes kliedzot spiežas pie viņa, vīrieši goddevīgi raugās uz savu Vadoni, armija glītās rindās nes milzīgus Ulmaņa portretus, visur Latvijas karoga krāsas, jaunas tautumeitas kaisa Ulmaņa ceļā ziedus, tauta dzied triumfālu slavas dziesmu savam Vadonim. Visu šo prieku un gaviļu noslēgumā maza meitenīte ar ziedu pušķīti izspiežas cauri sveicēju baram, Ulmanis noliecas un smaidot paceļ viņu savās rokās. „Tā – jaunā Latvija”. Priekškars.
Nu, lūk, bet viņi nobeidz ar pirmspēdējo – padrūmo – ainu, un beigās vēl piekabinājuši to otro mirstošo Ulmani, kurš mira jau pirmajā cēlienā, un tagad ar gaudulīgu dziesmiņu beidzot nomirst pavisam. Rupji, bet skaidri runājot: Viņi ir sad****** manu darbu!
Protams, likums aizliedz bez autora piekrišanas veikt šādas izmaiņas darbā, un tādēļ arī par šo viņiem nāksies atbildēt. Rakstot „Vadoņa” scenāriju, man bija stingri izstrādāts plāns, stāsta struktūra un galvenā varoņa ceļš. Ja kaut ko tā vienkārši pieķēpā klāt vai bez rūpīgas saskaņošanas noņem nost, tad skaidrs, ka stāsts izjūk pa vīlēm un beigās draud iznākt nesakarīgs un saraustīts „bilžu balagāns”. Turklāt, es ļoti labi atceros, kā par šiem „ieteikumiem” tika diskutēts. Otrais – gaudulīgais un mirstošais – Ulmanis bija režisora Freiberga ieteikums. Dimiters man zvanīja skaipā uz Londonu un teica, ka Freibergam liekoties – manā scenārijā ir par maz jūtas, tāpēc ieteicis iestrādāt vēl arī otru Ulmani, kurš tās jūtas realizēs no nākotnes trimdas kopā ar pagātnes māti. Es atbildēju, ka tas izklausās pilnīgi stulbi un ko tādu var ieteikt tikai cilvēks, kuram nav ne mazākās teorētiskās izpratnes par mūzikla žanru. Mūziklos nav vietas nekādiem flešbekiem, nākotnes vīzijām vai halucinācijām – lineārs stāsts ir elementāra mūziklu scenāriju aksioma. Teicu Dimiteram, lai pagaida, kad atbraukšu uz Rīgu, tad arī visi kopā to varēsim apspriest. Tas nenotika, jo pa starpai Dimiters aizgāja uz teātri parakstīt līgumu un tā arī neatgriezās.
Pret juteklisko duetu starp Ulmani un viņa adjutantu sākotnēji, kā jau to varēja gaidīt, iebilda Dimiters. Tomēr man izdevās viņu ilgā un grūtā ceļā pārliecināt, ka ir svarīgi parādīt: kas tad tieši ar Ulmani bija par to geju tēmu. Tā tomēr ir lieta, kas cilvēkus ārkārtīgi intriģē. Risinājums bija visai filigrāns – vīru duets, kurā tiek dots mājiens: attiecības tik tiešām ciešas, varētu pat teikt – jutekliskas, tomēr nekā seksuāla. Dimiteram tas patika, un tā es arī to ainu atstāju. Bet krievu teroriste kaut kad pašā sākumā bija visai jocīga Dimitera ideja – no tā es viņu ātri vien atrunāju, jo tāda aina neko nerisina un ir pilnīgi bezjēdzīga no saturiskā viedokļa. Tad viņš to saprata. Tagad izrādās, ka tomēr gribēja pakašķēties.
Par beigām – nu tur skaidrs...
Neskaitot šīs mazās nianses, viss librets ir viens pret vienu uzrakstīts pēc mana scenārija. Par to arī katrs no jums varēs pats pārliecināties, tiklīdz būs beigusies izmeklēšana un es varēšu to nopublicēt. Kā jau teicu, tur viss ir tik klaji un acīmredzami, ka pat nespeciālistam pēc pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka tas ir viens un tas pats darbs.
Katrā gadījumā, uz viņiem gulstas dubulta atbildība – gan par mana darba nozagšanu, lai nevajadzētu dalīties peļņā, gan par šiem nelielajiem pieķēpājumiem manā darbā, pret kuriem es kategoriski iebilstu. Tomēr ir arī prieks par to, ka cilvēki skatās šo izrādi – tā esot otra apmeklētākā. Un prieks arī par Zigmāra Liepiņa mārketinga aktivitātēm, izlaižot mūziklu DVD formātā. Tiklīdz ar tiesas lēmumu būs nokārtotas formalitātes, arī es, kā likumīgais scenārija autors un īpašnieks, kopā ar Dimiteru un Liepiņu beidzot varēšu baudīt mūsu kopdarba augļus, daloties panākumos, kurus jau nesusi izrāde, un kurus vēl nesīs topošais DVD.
Bet, protams, ne jau par naudu ir šī cīņa. Es neuzņēmos rakstīt šo scenāriju naudas dēļ. Es to darīju tādēļ, ka tas mani tiešām interesēja, un es zināju, ka varu to izdarīt labi. Tāpat arī stingri ticēju, ka beigās iznāks tiešām labs mūzikls – svarīgs pašiem un skatītājiem. Turklāt, tā tiešām varēja notikt. Un visvairāk žēl ne jau par nozagto scenāriju. Arī par neiegūto naudu nemaz nav žēl – lai cik ilgi arī vilktos tiesas procesi, tie vienreiz noslēgsies, un es tāpat dabūšu visu, kas man pienākas. Visvairāk ir žēl tā, ka mēs būtu varējuši uztaisīt tiešām labu – vienu no labākajiem – mākslas un izklaides darbiem šajā žanrā. Un darbu, kurš būtu tiešām svarīgs cilvēciski un mākslinieciski. Tas, kas no tā visa iznāca, tagad būs svarīgs vien autortiesību jurisprudences studentiem.
Varbūt vajadzēja sākumā paklausīt Dimiteram un nepiesaistīt Zigmāru Liepiņu. Ironiskā kārtā, tieši es Dimiteram uzreiz ieteicu atmest ideju taisīt „Vadoni” bez Liepiņa – toreiz domāju, ka mūzikls ar sliktu mūziku joprojām būs mūzikls, bet mūzikls bez naudas vienkārši nenonāks līdz skatuvei, lai cik labs tas arī nebūtu. Tomēr jebkurā gadījumā – nekas neattaisno to zemisko, nožēlojamo un cilvēciski pazemojošo rīcību, kuru paveica Dimiters, Liepiņš un arī Ojārs Rubenis. Nestāties tai pretim, lai ko tas arī neprasītu, nozīmētu rīkoties tikpat gļēvi. Tā es domāju un ticu. Tieši par to arī ir šī cīņa. Un paldies visiem, kuri tādā vai citādā veidā šajā cīņā ir kopā ar mani. Tas ir tiešām svarīgi.
p/s Diemžēl zināmu iemeslu dēļ man nācās atslēgt komentāru funkciju šim ierakstam. Bet ja kādam no jums ir kas piebilstams šīs lietas – vai kā cita – sakarā, lūdzu, rakstiet uz nils.konstantinovs@gmail.com.
Patiesi LV
26. martā, plkst. 16:50
Runājot par valsts tēla veidošanu un pašreklāmu.
Ļoti iedvesmoja kāds The Onion interneta žurnālā redzēts materiāls – tajā Dānijas valdība izlemj uzticēt valsts tēla veidošanu pasaulē plaši pazīstamajam dānim Larsam fon Trīram. Rezultāts bija satriecošs. Tādēļ, domāju, šo praksi vajadzētu ieviest – un ieviest pilnīgi reāli – šeit, Latvijā. Jo valstī ar tik mazu budžetu nav prātīgi pasūtīt valsts tēla veidošanu reklāmistiem. Lai cik labi nostrādāts būtu viņa darbs, tas tāpat pazudīs starp visādām Turcijām un citiem lielajiem tūrisma galamērķiem, kuri katru sezonu investē desmitiem miljonus desmitos lielāko reklāmistu kantoru. Tur tādi kā mēs vienkārši noslīkstam nemanīti. Tas ir fakts, un tajā – ierasto reklāmas formu – virzienā mums nemaz nav vērts domāt.
Toties mēs, kā maza un jocīga valsts, varam atļauties būt jocīgi un margināli. Tāpēc, domāju, pietiek paust savu sašutumu par kārtējo neizdevušos Latvijas reklāmas rullīti, neveiklo logotipu vai stulbo saukli. Un pietiek valsts tēlu mēģināt veidot tā, it kā mēs būtu Šveice vai vismaz Austrijas Alpi. Vajag to darīt tā, kā mēs tiešām esam un jūtam (šeit sk. aptauju Ko latvieši domā par Latviju.) Vajag to darīt jocīgi un margināli. Ja gribas - mazliet bēdīgi. Nedaudz izmisīgi. Vajag to darīt patiesi. Tas vienmēr atmaksājas. Un ir vienīgais, kas mūsdienās vispār atmaksājas.
Šeit mans piedāvājums (vakardienas ledus spridzināšanas iedvesmots): Latvija – īsta daba, īsts pārdzīvojums.
Komentāri (9)
NO FEMINISM! (Dzīve saskaņā ar Maiklu Džeksonu)
18. martā, plkst. 12:53
Vakardien uzrakstīju recenziju par Maikla Džeksona biogrāfiju – to jūs varat izlasīt tepat portālā. Vēlējos vien to nedaudz papildināt ar kādu tekstiņu, kuram recenzijā neatradās vieta. Tomēr šie daži teikumi, manuprāt, pasaka daudz vairāk par stāsta varoni, kā liela daļa no pabiezās biogrāfijas, nemaz nerunājot par manu pieticīgo recenziju. Un, proti, tie ir paša Maikla Džeksona izstrādāti noteikumi laimīgai dzīvei.
Ne visi no tiem būs piemērojami mūsu pašu pieredzei – bet par zināmu iedvesmas, vai vismaz intereses, avotu varētu noderēt. (Tomēr der arī paturēt prātā, ka Džeksons, lai arī absolūts meistars daudzās jomās, tomēr par laimīgas dzīves ekspertu nebūtu nosaucams. Viņš pats savu dzīvi visbiežāk dēvēja par šausmīgu, murgainu un grūti panesamu.) Šos noteikumus Džeksons izstrādāja kopā ar zēnu vārdā Džordans Čandlers – tieši viņam Džeksons bija pieķēries visvairāk, varētu pat teikt – neprātīgi apsēsts, un tieši viņš vēlāk nodeva dziedātāju, sniedzot nepatiesas liecības, mēģinot izspiest pamatīgu naudu un faktiski sadragājot gan Džeksona karjeru, gan privāto dzīvi un dvēseles trauslumu (kas viņam arī izdevās).
Tātad – noteikumi laimīgai dzīvei saskaņā ar Maikla Džeksonu. „Tos vajag atkārtot trīsreiz dienā, un varbūt tie piepildīsies.” MJ
1. Lai teles, kuces, šļaukas un šļūcenes nenāk tuvumā.
2. Neatdot savu svētlaimi.
3. Nekad nešķirties no mūsu Nerverlendas.
4. Nē ārpasaules iespaidam.
5. Nemūžam nekļūt pieaugušiem.
6. Būt daudz vairāk par labākajiem draugiem.
Un vēl – rītdien Satori grāmatnīcā paredzēta feminisma literatūras prezentācija. Šaubu nav, šis pasākums pulcēs daudzas „teles, kuces, šļaukas un šļūcenes”. Riebīgi iedomāties. Ja nu kas ir riebīgs, tad tas ir karojošais feminisms ar visu, kas no tā izcēlies. Tādēļ šeit ir mans mazais, bet stingrais un noteiktais Nē ārpasaules iespaidam un rītdienas feminisma propogandas pasākumam:
Uzzini vairāk par feminismu šeit: Nils Sakss: Saruna par feminismu
Komentāri (24)
Publicitātes materiāli
17. martā, plkst. 11:30
Šeit daži attēli no iepriekšējā ierakstā minētās filmiņas.
Publicitātes materiāli, tā teikt.
Komentāri (9)
Jā!
15. martā, plkst. 18:06
Vakardien pabeidzu filmēt videoklipu vienai latviešu grupai.
Zināmā mērā tā būs mana debija režijā. Bija gan vidusskolas laikos tāda īsfilma art-house manierē „Piedzemdēt balonu un mirt” – viens no tiem retajiem gadījumiem, kad mākslas darbam izdevies piemeklēt perfektu nosaukumu, skaidri un nepārprotami atainojot šī darba būtību. Filmiņā meitene piedzemdēja balonu un nomira. Diemžēl vienīgā darba kopija kaut kur pazuda jau „Pēdējā kadra” svinību laikā. Pasaule varbūt zaudēja zīmīgu kultūras liecību par balonu dzemdēšanas ietekmi uz sieviešu veselību, bet es toties guvu nenovērtējamu mācību smalkajā režijas mākslā – šoreiz nekādas daudzdienu orģijas par godu pēdējā kadra uzņemšanai. Tās pārceltas līdz pirmizrādei. Nevaru sagaidīt.
Man šķiet, neviens normāls cilvēks ar mākslu vispār neķēpātos, ja vien tā nepiedāvātu tik daudz iemeslu orģijām. Pirmais un pēdējais kadrs, izdomāts romāna nosaukums, pirmās desmit romāna lappuses, publikācija, pirmizrāde, grāmatas atvēršana, laba recenzija, slikta recenzija – tie visi ir iemesli nopietnām svinībām. Un kas vēl labāk – ar mākslu parasti izvēlas nodarboties vieglākā ceļa gājēji, tādi, kuri neko nopietnu dzīvē nespēj vai vienkārši negrib darīt, un tas nav nekāds pārmetums, jo arī es, tēlaini sakot, nejūtos dzīvei neko daudz parādā, tādēļ neko daudz atstrādāt nemaz netaisos (izņēmums gan ir tēlnieki – tēst akmens bluķus ir diezgan nopietna padarīšana, kaut arī, jāatzīmē, pilnīgi neizprotama: kādēļ cilāt visādus veserus un citus smagumus, ja mākslu var taisīt arī cilājot otiņu vai knibinoties gar datora taustiņiem?)
Tomēr ar nožēlu jāatzīst – pēdējos gados šis ikvienas kultūras stūrakmens, proti, orģijas vai vismaz pārspīlēta uzdzīve, ir piedzīvojis zināmu lejupslīdi. Tas, protams, nevar neatsaukties uz kultūras kvalitāti, un tādēļ laikmetīgā māksla lielos vilcienos, kā mēs visi zinām, ir pilnīgas muļķības. Manuprāt, tas ir tādēļ, ka ar mākslu mūsdienās nodarbojas pārāk daudz sieviešu un geju, un varbūt es kļūdos, jo šī joma vēl ir salīdzinoši maz pētīta, tomēr paņemsim par piemēru dzejas grāmatu atvēršanas. Es vēl neesmu pārāk vecs, bet atceros laikus, kad varēja aiziet uz kādu dzejas pasākumu un būt pilnīgi drošs, ka tas novedīs pie ekstrēmiem un reizēm visai barbariskiem piedzīvojumiem, kuri mēdza nebeigties, kamēr nebija izlūkotas visdziļākās un tumšākās cilvēka dvēseles spraugas. Aizejiet tagad uz kādu dzejas grāmatas atklāšanu. Ko jūs tur redzat? Vienas vienīgas sievietes un geji. Un šeit es nedomāju seksīgas-atvērtas-grūpijveida sievietes un Fredija Merkūrija tipa gejus. Nē. Šeit ir runa par skumjām būtnēm, kuras izdzer glāzi vīna un izklīst nelielos bariņos, lai izdzertu vēl pa vienai kādā tikpat skumjā virtuvē, kurā smēķējot galva jābāž tajā izpūtējā virs plīts tā, kā cilvēki dara, kad viņiem ir četrpadsmit gadi un vakaros nāk mājās vecāki. Nu, kāda tur var būt dzeja!
Bet katrā gadījumā, es gaidu savas filmiņas pirmizrādi. Un, jāatzīst, ne jau tikai orģiju dēļ. Redziet, režija ir tā mākslas joma, kura patiesībā mani vienmēr interesējusi visvairāk. Jo tajā vispilnīgāk var realizēt to, kas mani interesē mākslā – proti, radīt kontrolētu, jēgpilnu pasauli un dzīvi vispār. Mans labs draugs (par spīti tam, ka dzejnieks) Marts Pujāts vienreiz stāstīja, ka tas ir iemesls, kādēļ viņu visvairāk interesē šahs – jo tā ir spēle pēc skaidriem, definētiem noteikumiem. Pasaule, kuru iespējams saprast. Dzīve, kuru var kontrolēt. To, ko Marts atradis šahā, es redzu, piem., teātra skatuvē – ierobežota telpa, kurā dzīve noris pēc skaidriem un zināmiem noteikumiem. Telpa, kurā šo dzīvi iespējams saprast, paredzēt un ietekmēt. Turklāt, tā norisinās skaisti un jēgpilni. Vienvārdsakot, tai piemīt viss tas, kā trūkst reālajai dzīvei, kas ir nesaprotama, bez skaidri redzamas jēgas, neglīta un nekontrolējama.
Diemžēl kļūt par režisoru līdz šim ir izrādījies grūti. Pirmkārt jau tādēļ, ka šī mākslas forma prasa pastiprinātu kontaktēšanos ar citiem cilvēkiem, bet lielākā daļa citu cilvēku man nepatīk, un ir tādi, kuriem nepatīku es, tādēļ tas radījis zināmus sarežģījumus. Otrkārt, jo vairāk cilvēku tiek iesaistīti kāda mākslas darba tapšanā, jo proporcionāli samazinās iespēja, ka šis darbs kādreiz vispār taps, nemaz nerunājot par to, ka tas būs labs. Lai uzrakstītu stāstu, man vajag tikai sevi, un tas jau nav viegli; lai uztaisītu filmu: sevi un vēl vismaz desmit citus cilvēkus. Un ar katru no viņiem (sevi ieskaitot) ir jārunā, jāpārliecina, jāorganizē, jāmotivē, jāpiedraud, jāizmaksā dzēriens, jāmeklē rokā pēc dzeršanām, un nereti, ko tur liegties, jāpielabina un jāglaimo. Filmu taisīšana – tas vispirms ir darbs pašam ar sevi. Tā man šķiet. Un tas, protams, ir vēl daudzkārt riebīgāk kā strādāt ar citiem cilvēkiem. Daudzkārt.
Un beidzot – pēc simtiem dažādās fāzēs iestrēgušu vai caurkritušu projektu – vakardien režisēju savu pirmo filmiņu. Vēl jau, protams, nekas nav zināms – kamēr jūs to nebūsiet redzējuši. Bet man - un mums - būs ko parādīt. Nevaru sagaidīt.
Attēlā: Dekorācijas skice topošajai īsfilmai. Autors Arturs Seilis.
Komentāri (13)
Kas ir māksla un daži citi jautājumi
3. martā, plkst. 22:39
Vispirms man jālūdz atvainot šī bloga lasītājus par ilgo prombūtni. Bet tā kā jūs tāpat par šo izklaidi nenieka nemaksājat, ceru, ka būsiet saprotoši.
Iemesls šai atelpai bija pavisam prozaisks – vārda vistiešākajā nozīmē. Proti, esmu ķēries pie prozas darba radīšanas. Turklāt, īstenoju visai ilgu sapni un sāku rakstīt, ja tā varētu teikt, pilnmetrāžas stāstu jeb romānu. Teikšu godīgi – uzrakstīt grāmatu ir ļoti grūti. Tādēļ šo brīdi visādīgi vilcināju, līdzīgi kā tiek vilcināts kursa darbs vai urologa apmeklējums. Un tāpat kā urologa apmeklējums, arī grāmatas rakstīšana var beigties slikti. Redziet, rakstot grāmatu, jūs nekad nezināt, vai esat uzrakstījis kaut ko tiešām labu vai arī pilnīgus murgus. Nav nekādu iespēju pateikt, vai visas tās ilgās stundas, mocīšanās, domāšana, rakstīšana un pārrakstīšana nebeigsies ar to, ka jums piezvanīs redaktors un pateiks: „Paklausies, vecīt, tā taču ir pilnīgi tufta. Ko tu ar to vispār gribēji pateikt?”
Šo blogu es rakstu nu jau vairāk nekā gadu. Plus mīnus divi ieraksti nedēļā. Tātad vairāk nekā 100 ieraksti. Un ne vienu pašu reizi nav bijis tā, ka varētu nospiest taustiņu „Publicēt” ar vieglu sirdi un drošu pārliecību. Ne reizi. (Patiesībā mazliet meloju – kad publiskoju Vadoņa saraksti, droši zināju, ka daudziem tas liksies interesanti. Bet tas jau arī bija izņēmums.) Un ja tā notiek ar nieka blogu, ko lai saka par veselu romānu! Slikti paliek, sirds sāk dauzīties, pastiprināta svīšana un elpas trūkums, iedomājoties to brīdi, kad darbs būs kādam jārāda.
Būt par rakstnieku vispār ir diezgan stulbi: tu pārsvarā jūties slikti – no negulētām naktīm, no pārāk daudz cigaretēm, no ilgās sēdēšanas pie datora, no dzeršanas kopā ar citiem rakstniekiem, no dusmām, ka nesanāk, no vilšanās par to, kas ir sanācis, no algotā darba, kas tev riebjas, no sievietēm, kuras tevi nesaprot un neliek mierā, kad tu mēģini kaut ko uzrakstīt, no politikas, no stulbās Eirovīzijas, no Kārļa Streipa bloga, no sava cilvēciskā vājuma, jo tu nespēj atturēties un lasi Kārļa Streipa blogu, lai arī skaidri zini, ka tā ir pilnīga tufta, un viņš neko nesaprot no politikas, no tā, ka tavam stulbajam romānam ir jābūt vismaz 100 lapām, bet tev ir knapi 10, u.t.t.
Bet tas viss ilgtermiņā ir galīgi nieki. Es jums pateikšu, kas ir sliktākais. Sliktākais ir tas, ka reizēm neviens par to nenieka nemaksā.
Un beigās vēl uzprasa: „Ko tu ar to vispār gribēji pateikt.”
Tas ir stulbākais, ko kāds var pajautāt. Ziniet, man ar šo ir zināma pieredze. Nekad neesmu domājis, ka rakstniekam, kurš turklāt raksta fikciju – tātad, darbojas izklaides žanrā – būtu kaut kas jāgrib pateikt. Ja tev kas svarīgs sakāms, raksti pamfletu, avīžrakstu vai atklātu vēstuli portālam satori.lv. „Ko rakstnieks ar to gribēja pateikt?” – idiotiskākais jautājums kultūras vēsturē, ja neskaita„Kas ir māksla?” Ja viņš būtu gribējis ko pateikt, tad to arī būtu skaidri pateicis. Bet ja ir kaut ko pateicis tik neskaidri, ka tur jāņemas un jāzīlē, ko viņš gribēja pateikt, tad kādēļ viņu saukt par rakstnieku? Jo rakstnieka profesija tomēr paģērē spēju izteikties skaidri. Mēs taču nefilozofējam: ko gan urologs man mēģina pateikt ar šo dziļdomīgo skatienu norādīdams uz manu bikšu priekšu? Mēs vai nu saņemam diagnozi vai nē. Tad kādēļ prasīt, ko rakstnieks mēģinājis pateikt ar uzrakstīto?
Nu, un redziet, manā iepriekšējā grāmatā bija viens tāds stāsts (ja gadījumā esat to grāmatu lasījuši , tas bija par vīrieti, kurš mīlēja ar vēderu), un no tā stāsta viens džeks bija sadomājis uztaisīt filmu. Mēs aprunājāmies, man viņš šķita diezgan jauks un apņēmīgs, un es teicu ok, taisi augšā. Tad procesa vidū saņēmu no viņa e-pastu: „Starp citu, piemirsu tev pajautāt – vai vari pāris teikumos uzrakstīt, ko tieši tu ar to stāstu gribēji pateikt?”
Atbildēju viņam: „Neko, a kas?” (Patiesībā mazliet samelojos – biju tik nikns uz viņu, ka atteicos no jebkādas turpmākas sadarbības, neatbildēju uz e-pastiem un necēlu telefonu, lai viņš iet turpat, kur nonāks Kārlis Streips – pa taisno ellē.)
Pieminēju šo atgadījumu tādēļ, ka par to atcerējos, strādājot pie augstāk minētā romāna. Un tieši tajā brīdī visspēcīgāk apjautu, cik šāds jautājums ir bezjēdzīgs. Neko, protams, ka neko.
Apkārt jau tā ir miljoniem balsu – avīzēs, televīzoros, teātros, bāros, blogos un kur vēl nē – un katra no tām mēģina kaut ko pateikt. Katrai no tām ir savs viedoklis. Savs uzskats. Sava rase, reliģija un seksuālā orientācija. Mūsdienās mākslai tomēr ir jābūt brīvai no jebkādiem konceptiem, viedokļiem, lozungiem, visādiem uzskatiem, idejām. Tas ir vienīgais, kas atšķirs mākslu no visa pārējā – tajā nebūs nekā no tā, kas ir visā pārējā. Un būs kaut kas tāds, kas visā pārējā nav. Kā tas arī cauri laikiem ir bijis.
Viedokļi un idejas nogurdina, it īpaši, kad saproti – starp tiem nav neviena, it neviena pareizā, kaut tu meklētu miljoniem gadu, tu nekad neko pa īstam neuzzināsi, tu neatradīsi nevienu, it nevienu viedokli, ideju vai uzskatu, kas būtu pa īstam patiess, sākums un gals, viss visā, pēc kura būs miers, un neko vairs nevajadzēs meklēt mūžam. Mākslā jābūt mierinājumam un atpūtai no šīs šokējošās atklāsmes, bet tas nav iespējams, ja tā pati ir tikai vēl viens viedoklis vai ideja.
Tiem, kam ir ko teikt, tiem mākslā vairs nav vietas. Tur ir vieta tiem, kas māk neko nepateikt. Un tas, manuprāt, ir daudz grūtāk. Jo tev jāpasaka tūkstošiem vārdu, nepasakot nevienu. Un lai katram rodas sajūta, ka tas teikts tieši viņam. Par viņu. Un viņā.
Komentāri (33)
Viens iemesls par labu ģimenes mācībai
14. februārī, plkst. 13:08
Vakar pa televīzoru rādīja šovu, kur savstarpēji nepazīstami cilvēki atnāk uz studiju un meklē kādu, ar ko apprecēties. Pēc tam skatītāji sūta SMS un balso, kam un ar ko tur precēties.
Vēl arī sākušās diskusijas par to, ka bērniem skolā vajadzētu mācīt, kas ir ģimene, kā to uztaisīt un ko tajā vispār dara. Tam, protams, sekoja iepriekš tik paredzamais sašutums un protesti, un „saprāta balss” kliedzieni. Riskējot kļūt nepopulārs satori lasītāju aprindās, tomēr teikšu tā – es pilnībā atbalstu ģimenes mācības ieviešanu skolās. Faktiski, esmu pat sagatavojis uzmetumu šai programmai. Ja Izglītības ministrija izrādīs tādu interesi, varu to bez maksas piedāvāt izplatīšanai vispārizglītošajās skolās. Lūk, neliels ieskats stundu plānā:
Nodarbība Nr.1 – Precēties pa televizoru ar nepazīstamiem cilvēkiem ir slikti.
Ziniet, man ir bijusi tā veiksme dzīvē pazīties ar dažiem tiešām gudriem cilvēkiem, tādēļ pats savas prāta spējas intelekta skalā godīgi lieku uz samērā viduvējas iedaļas. Bet par tiem veselā saprāta invalīdiem vakardienas šovā garīgi pārāka varētu justies pat Lienes ielas malaļetka ar sešu gadu stāžu heroīnā. Ja cilvēks piedzimtu kastē zem Salu tilta, mātes piena vietā dzertu ūdeni ar spirtu, diendienā elpotu terpentīnu un vakaros piepelnītos centrālās stacijas vīriešu toletēs, es šaubos, vai ar to pietiktu, lai smadzeņu šūnas atmiekšķētos līdz precību šova dalībnieka līmenim. Tas jau ir pavisam jauna līmeņa regress. Es gan nezinu, uz kuru tieši evolūcijas posmu tas regresē – pat stulbākie mērkaķi savus partnerus atlasa pēc daudz intelektuālākiem kritērijiem. Neesmu speciālists bioloģijā, bet liekas, arī dažu zivju pārošanās rituālos vērojams vairāk saprāta klātbūtnes nekā LNT šovā.
Un runājot par bioloģiju, vienmēr licies drusku jocīgi, ka cilvēki savus mājdzīvniekus izvēlas daudz rūpīgāk un skrupulozāk nekā partnerus bērnu radīšanai. Iedomājieties visas tās birokrātijas, ciltsrakstus un diplomus, medaļas un sertifikātus, kas vajadzīgi, lai sapārotu, piem., Stafordšīras terjera kuci. Suņu, zirgu, kaķu un pat govju radīšanai cilvēki pieiet ar tādu rūpību un tīrību, ka Hitlera āriešu projekti uz to fona izskatās pēc multi-etnisku transvestītu kopošanās. Toties bērnu radīšanu ir normāli atstāt pilnīgas ģenētiskās nejaušības varā. Vai arī tik nopietnā lietā paļauties uz kaut ko tik gaisīgu un neloģisku kā mīlestība. Vai SMS balsojums.
Nu, vai tas nav drusku jocīgi?
Protams, es nekādā ziņā neatbalstu eigēniku vai ko tamlīdzīgu. Visas rases un visi cilvēki ir pilnīgi vienādi it visā un ir labi, ka cilvēkus, kuri domā citādāk, mūsdienās liek cietumā vai vismaz publiski pazemo. Tāpat arī var argumentēti iebilst – dzīvniekiem, atšķirībā no cilvēka, nav dvēseles, tādēļ ir pareizi dzīvnieka miesas radīšanai pieiet ar īpašu vērību, jo miesa ir vienīgais, kas viņiem šajā pasaulē ir. Bet no otras puses – cilvēks jau arī neko vairāk par miesu nevar uzradīt – vienalga, vai tā būtu suņa, kaķa vai cilvēkbērna miesa - ta kā pilnīgai nevērībai pret šo procedūru īsti nav attaisnojuma.
Nevajag jau neko daudz. Cilvēks jau nav nekāds terjers – uz izstādēm nevedīsi un uz viņa lecināšanu nenopelnīsi. (Vismaz to nekādā ziņā nevajadzētu darīt.) Bet ja mēs zinām, cik svarīgi ir nopietni padomāt, lai radītu labu suni vai kaķi, tad varbūt mazliet domāšanas varētu pieslēgt arī darot tās lietas, kuras potenciāli var aizvest pie vēl viena cilvēka radīšanas. Piemēram, nodarbojoties ar precēšanos. Privāti vai tiešajā ēterā. Ir acīmredzams, ka šī lieta daudziem nav skaidra. Neticiet man – paskatieties paši. Tuvākajā televizorā.
Varbūt tieši par to arī varētu parunāt tajā ģimenes mācības stundā.
Attēlā: Uzdevums no topošā metodiskā līdzekļa "Ģimenes mācība pamatskolai (autors: Nils Sakss)"
Kuru no šīm sievietēm izvēlēsies par savu laulāto draudzeni:
a) Pirmo
b) Otro
c) Trešo
d) Nevienu. Precēties ar svešiem cilvēkiem pa televizoru ir slikti.
Komentāri (34)
Karogs. Vaina. Atbildība.
8. februārī, plkst. 0:21
Pirms pāris nedēļām žurnāla Karogs redaktore Ieva Kolmane uzstājās televizorā. Karogs visticamāk pazudīs, viņa teica. Žurnāls, kurš iznāk jau kopš 1940. gada, spēja pārdzīvot visādas okupācijas, badus un mērus, bet neatkarīga Latvijas valsts apvienojumā ar brīvā tirgus sistēmu izrādījusies iznīcinoša kombinācija. Pilnīgs tupiks literatūras žurnālam. Nāve vienīgajam latviešu literatūras žurnālam. Kas vainīgs? Visi, teica Ieva Kolmane. Iztukšoti fondi, neizglītota sabiedrība, neizprotoša valsts. Visi, viņa teica. Izņemot viņu pašu – šī žurnāla galveno redaktori. (To viņa, protams, nepateica – tas tāpat skaidrs.)
Atbildība. Tāds spēcīgs vārds. To var pieprasīt no Mazā Prinča, un var prasīt no politiķiem un no valsts. Tad tas ir normāli. Uzņemties atbildību pašam – tas jau būtu jocīgi. Neviens laikam nav tik nenormāls, lai darītu kaut ko tādu. Literatūras žurnāla redaktore jau pavisam noteikti nav tāda.
Kāpēc mūsdienu digitālajā pasaulē būtu jāpastāv drukātam literatūras žurnālam, viņai prasīja. Tāpēc, atbildēja Ieva Kolmane, ka viss digitālais kaut kur pazūd, un to nav iespējams arhivēt. Tā ir spēcīga atbilde. It īpaši kultūrā, kurai mēdz piedēvēt pārlieku apsēstību ar kapiem. Kultūrai, kurā dzīvo uzdevums ir gādāt par mirušajiem, tos apkopot un kopt bezgalīgās platībās, un vienalga – Raiņa kapi vai bibliotēku un arhīvu plaukti – galvenais, lai visi mirušie ir pie vietas. Un dzīvie lai vienmēr zin, kur tos meklēt. Ja nu kādam gadījumā savajagas.
Kāds no inteliģences aprindām būtu varējis Ievai Kolmanei iebilst. Ieva, šis kāds būtu varējis teikt, ja piespiedīsi reizē taustiņus ctrl un p, rezultāts tevi patiesi pārsteigs. No šķobīgi digitālās vides tu Iegūsi reāli apdrukātas lapas, kuras pēc tam var sasiet dažādos veidos un arhivēt pēc visādīgiem parametriem. Tieši kā žurnālus un avīzes! (Liekas gan, ka Nigērijas baņķieru un pagrīdes farmaceitu korespondence manā e-pasta spama folderī būs atrodama vēl ilgi pēc tam, kad atomkaros vai globālajos grēku plūdos izzudīs pēdējās liecības par latviešu nācijas rakstveida kultūru.)
Un tad šis kāds (pieņemsim, ka viņš pazīst šādus tādus cilvēkus, ir mazliet informēts un reizēm dzirdējis uzticamas baumas no aizkulisēm) varētu turpināt. Viņš varētu teikt tā: Ieva, tu esi pataisījusi Karogu par žurnālu, kurš neliekas lasīšanas vērts pat tiem dažiem, par kuriem un kuri paši tur raksta. Tā dizains izskatās pēc vājredzīgo internātskolā uzietas atmiņu klades. Tā saturs ir tik bezsaturīgs, ka pat Stendzenieks nevarētu paskaidrot latviešu literatūras karstākajam fanātiķim, kādēļ tā varētu būt interesanta lasāmviela. Un tad šis kāds varētu iekarst vēl vairāk un paziņot, nu jau nedaudz rupjāk: Ieva, tu pataisīji Karogu par vieglas fondu naudu iekāstuvi sev un dažiem paziņām, kas jau sen vairs pat neizliekas, ka viņiem interesētu uztaisīt daudz maz jēdzīgu literatūras žurnālu, un tu pati to labi zini. Un to tikpat labi zin visi pārējie, kas vien tādā vai citādā veidā saistīti ar to latviešu literatūras padarīšanu. Un tad šis cilvēks varētu nospļauties, parādīt ar pirkstu uz Ievu Kolmani un teikt: Lūk, vainīgā! Lūk, patiesais iemesls, kādēļ latviešu literatūrai vairs nav ne tik, cik papīra uz kā drukāties! Proties godu! Atzīsti savas vainas un atkāpies!
Bet neskatoties uz visu, šāds cilvēks neatradīsies. Jo latviešu kultūrā nav pieņemts vainu ne tikai uzņemties. Pie mums vainu nav arī pieņemts uzvelt – ja vien to nevar uzvelt kādam „politiķim”, „oligarham” vai „struktūrām”, turklāt vēlams, lai šis velšanas process būtu ja ne anonīms, tad vismaz kolektīvs. Un Ieva Kolmane nepazudīs no literatūras skatuves. To nu var teikt pavisam droši. Viņa būs tuvu klāt – bez vainas un kāda traipa – un šis „kāds” tikai riskētu ar to, ka viņu vispār nepublicēs, neizdos, neaicinās un neatbalstīs. Tad nu sakiet – kam tas vajadzīgs? Un vai mēs varam pārmest, ka šis „kāds” tā arī pa visu šo laiku nav atradies? Jo īpaši, ja mēs visi rakstām. Un visi ceram to arī kādreiz kaut kur nodrukāt.
Man personīgi šķiet, ka tādai mākslas formai kā literatūra palikt bez nevienas drukātas platformas ir visai traģiski. Varbūt pat nāvīgi. Un tas ne tikai man tā šķiet. Lūk, Arno Jundze: „Literārā mēnešraksta likvidācija faktiski nozīmē arī (..) latviešu literatūrkritikas nāvi.” Bet šeit – Aivars Kļavis: „Karogam beidzot pastāvēt tiek apdraudēts viss kultūras kopums (..), bet jo īpašs trieciens vai lēnas nāves spriedums tas ir literatūrai.” Un tagad kaut kas no manis: „Nacionālā literatūra bez sava drukātā izdevuma ir kā slēptais gejs. Tādam ir neiespējami atklāties sabiedrībā, neiespējami kļūt saprastam, vēl neiespējamāk – tapt mīlētam. Tāds ir nolemts klusai un skumīgai nīkuļošanai tusiņa tumšākajā stūrī. Tāds būs bez darba un bez izaugsmes iespējām. Tāds būs bez bērniem un bez mīļākajiem. Tāds ir glezna bez audekla. Tāds ir skulptūra garāžā un dzejolis atvilktnē. Bieži viņš ienīst pats sevi. It kā jau viņš ir, bet tikpat labi varētu nebūt. Lūk, tāds ir slēptais gejs. ”
Tad nu īsumā tas, ko ar šo visu mēģināju pateikt: ir ļoti labi, ka mēs visi spējam vienoties, cik literatūrai svarīgi ir drukāta izdevuma pastāvēšana. Un cik skumīgi, ka šāds izdevums ir izrādījies nevienam nevajadzīgs un visādās ziņās nespējīgs. Bet nevajag meklēt vainīgos tikai abstraktā ārpasaulē. Skaidrs, ka atbildību par šādu fatālu nolaidību jāuzņemas arī mums pašiem – literātiem, rakstniekiem, kritiķiem un visu šo lietu lasītājiem un žurnāla taisītājiem. Vai pareizāk, tiem dažiem no mums, kuri pie tā patiešām ir vainīgi.
Attēlā: Illustrācija tam, kā varētu izskatīties kāda pie Karoga nevieksmēm patiešām vainīga persona.
p/s No sirds atvainojos tām sievietēm, kuras varētu būt aizskāris neveiklais latviešu literatūras salīdzinājums ar sievieti, kura cieš no ķermeņa deformācijas. Atzīstu - lai arī ilustratīvs, tas tomēr bija visai nekorekts. Tomēr tāpat atzīšu, ka tas radās aiz tīrākās neapdomības un mazliet neprecīzas iztēles, nevis aiz apzinātas vēlmes salīdzināt literatūru ar kādu nopietnu slimību. Šo kļūdu esmu labojis un tekstā lietotais salīdzinājums ir "latentais gejs".
Komentāri (51)
Par dabiskumu no ierindas pozīcijām
1. februārī, plkst. 2:01
Geju laulību jautājums ir viens no neveiklākajiem sarunu tematiem – ja to pieminēsiet sarunu reizē pie vīna glāzes, tad riskēsiet izskatīties netataktisks vai vismaz pilnīgi garlaicīgs sarunu biedrs. Arī publiska diskusija Latvijas internetos īsti nav iespējama, jo ir divas zināmi noskaņotās grupas – abas uzskaņotas brutālā vienvirzienā, tikai katra savējā –, un tad ir tie, kuriem jau sen izbesījis viss šis geju temats, viņi nesaprot “cik var?”, viņiem ir savs noformulēts viedoklis un vislabprātāk viņi vēlētos, lai “katrs dzīvo kā grib, kamēr vien viņš netraucē to pašu darīt citiem”. Jāatzīst, ka arī pats zināmā mērā piederu pie pēdējās grupas. Jebkādas diskusijas par geju tiesībām, praidiem un tamlīdzīgām lietām mani garlaiko un kaitina vienlaikus tieši tāpat, kā, pieņemu, lielāko daļu šī bloga lasītāju.
Tomēr, par spīti augstāk minētajam, šoreiz man ir zināms pienākums piedalīties diskusijā par šo jutīgo un reizē ne pārāk aizraujošo tematu. Proti, es vēlētos izmantot iespēju un paust viedokli, kurš šajā diskusijā tikpat kā nav ticis pārstāvēts – un tas ir vidējā ierindas katoļa skatījums. Mērķis, protams, nav kādu pārliecināt vai pievērst ticībai. Galīgi nē. Vien mēģināt paskaidrot, cik nu tāda ierindas laja ierobežotās teoloģijas zināšanas to ļauj, kāpēc mums kardināla Jāņa Pujata formulējumi par šādu attiecību “pretdabiskumu” šķiet pilnībā skaidri, racionāli un pamatoti. Un kāpēc otras puses agresīvi nicīgie uzbraukumi par dzīvošanu “citā koordinātu sistēmā”, kurai ar loģiku un racionālo saprātu it kā neesot nekā kopīga, nešķiet ne pārāk godīgi, ne saprātīgi.
Domāju, būtu jāsāk ar jēdzienu “dabisks”, tā kā tieši uz dabiskumu un tā pretmetu ir atsaucies arī kardināls J.Pujats. Šis jēdziens ir atvasināts no Baznīcas mācības, kura skaidro Visumu jeb materiālo pasauli kā nevainojami uzbūvētu konstrukciju – ar “nevainojami” galvenokārt domājot to, ka šis visums vispār eksistē un turklāt visai precīzi funkcionē, nodrošinot savu eksistenci. Tas, kā tieši šī funkcionalitāte darbojas – fizikas likumi, instinkti utt. - jau vairāk ir zinātnieku kompetencē, no ticības viedokļa būtisks ir vien atzinums, ka visa šī iekārta darbojas pēc zināmiem likumiem, kurus iespējams gan “nolasīt” no dabas, “uzlasīt” no konstrukcijas Autoram pietuvinātu personu atklāsmēm, kā arī “izlasīt” pats sevī (ja pie tā mazliet piestrādā). Turklāt, šiem “lasījumiem” teorētiski nevajadzētu būt pretrunā citam ar citu.
Iemesls, kādēļ ar šādu likumību skaidrošanu vajadzētu nodarboties, ir visai prozaisks – lai mazāk ciestu un labāk dzīvotu. Jo materiālā pasaule ir savā ziņā “nevainojama”, tomēr tai piemīt visas materiālās dabas nelaimes, no kurām nepatīkamākā ir iznīcība jeb nāve – Bībeles alegorijā sods par aizliegtā augļa ēšanu ir tāds, ka pārkāpējs“mirdams mirs”. Abi konceptcilvēki šo “miršanu” piedzīvo kā brīvības zaudēšanu, ieģērbti ādās un izmesti uz visai neviesmīlīgās zemes, kur ir daudz jāstrādā, jāslimo, visādīgi jācieš, jānoskatās, kā viss zūd un mainās, jānoveco un beigās vēl neizbēgami jānomirst. Vienvārdsakot, viņi kļūst par daļu no materiālās pasaules, ko kristietības valodā sauc par “pirmgrēka sekām”. Un lai arī, sekojot Augustīnam, uz pilnīgu laimi šādā situācijā cilvēkam nav ko cerēt, tomēr viņš var vismaz nepalielināt ciešanas, ja vien pieņem spēles noteikumus un rēķina savu dzīvi pēc šīs pasaules dotajiem lielumiem. Visai līdzīgi kā dzīvnieki, tikai atšķirībā no zvēriem, kuri par saviem instinktiem daudz nepolemizē un vienkārši dara, ko viņiem daba paredzējusi darīt, cilvēks, pateicoties saprātam, var uzstāties pret dabu jeb nepildīt paredzēto lomu barības ķēdē. Viņš var nevis smagi strādāt, lai paēstu, bet, piemēram, nozagt ēdienu Rimi veikalā. Viņš var nevis atrast sievieti, savienoties ar viņu un radīt pēcnācējus, bet tā vietā jārēties pa Berlīnes geju kluba toleti. Kā vienmēr, kad kāda detaļa iziet no ierindas, palēnām saiet grīstē viss mehānisms un neizbēgami sākas dažādas ciešanas, no kurām lielākās, kā likums, piemeklē pašu vainīgo elementu. Tāds cilvēks ir kā planēta, kas izdomājusi iziet no orbītas vai Hruščovs, kurš, spītējot dabai, Saldū grib audzēt kukurūzas plantācijas. Tādēļ, kad kardināls J. Pujats saka: “Diviem vīriešiem precēties ir pretdabiski”, viņš runā tikpat daudz no teoloģijas, kā no ekoloģijas viedokļa. Savā pamatā šī iecere vienkārši nesaskan ar pamatprincipiem, pēc kādiem uzbūvēta un darbojas šī pasaule. Ko nozīmē šāda cīņa pret materiālās pasaules likumiem, senie grieķi jau konstatēja leģendā par Ikaru. Vai latvieši – savās kukurūzas fermās.
Tas, protams, tādā primitīvā līmenī. Tālāk uz “dabiskuma” jēdzienu var skatīties no cilvēka brīvības perspektīvas. Baznīca redz brīvību kā cilvēka dabisko stāvokli, kuru tas zaudējis, bet kuru atgūt ir visu šo zemes piedzīvojumu galvenais mērķis. Pirmkārt jau tādēļ, ka tikai pilnībā brīvs cilvēks var izdarīt jebkādu patiešām brīvu izvēli. Otrkārt, jo vairāk cilvēks sasaistīts ar šīs zemes lietām, jo atkarīgāks no tām viņš ir, bet, tā kā tie visi ir tikai mānīgi un iznīcībai pakļauti lielumi, tad attiecīgi arī šī cilvēka ciešanu izjūta lielāka. Tas pamatojas Bībeles stāstā par bagāto jaunieti, kur primārā prasība bija sekot dabiskajiem likumiem jeb, Bībeles valodā, “turēt baušļus”. Un pēc tam, nākamajā līmenī – atstāt visu, kam vien viņš pieķēries.
Geju laulības šādā aspektā ir cilvēkam pilnībā nedabiskas, jo tās nekādā veidā neveicina brīvību, bet visādos – pieķeršanos. (Tādas, nenoliedzami, var būt arī vīrieša un sievietes attiecības, bet geju laulības var būt tikai tādas) Tomēr tie jau ir pārāk sarežģīti jautājumi, kuri prasītu nopietnāku diskusiju.
Bet bez teoloģiskās un ekoloģiskās dimensijas vēl jau arī pastāv estētiskie apsvērumi. Visvienkāršākais - un man personiski vistuvākais - geju pretdabiskuma skaidrojums ir tāds, ka viena dzimuma cilvēku precēšanās vienkārši izskatās pilnīgi stulbi. Kaut kā nedabīgi - pavisam noteikti, bet arī visai muļķīgi.
Attēlā: Geju kāzas. Pilnīgi stulbi - no visiem rakursiem.
Noslēgumā vien gribēju piebilst: ja mēs katru dienu mierīgi uzklausām simts un vienu visādu speciālistu un ekspertu viedokļus par visām iespējamām tēmām – kāds ēdiens mums ir veselīgāks, kura partija labāka, kāda seksa poza optimāla, lai mēs būtu laimīgi – , nedomāju, ka ieklausīšanās Baznīcas viedoklī būtu kaut kas neracionāls. Galu galā, tā ir 2000 gadu ilga visdažādāko cilvēku pieredze, meklējot atbildes uz jautājumiem – Kā mazāk ciest? Kā labāk dzīvot?
Un tā nu reiz ir koordināta, kurā sastopamies mēs visi – neatkarīgi ne no reliģiskās, ne seksuālās, ne kādas citas orientācijas. Vien tīri cilvēciskās.
Komentāri (55)
EIROVĪZIJA. Finālistu analīze
24. janvārī, plkst. 2:12
Biju apņēmies šonedēļ rakstīt par literatūru, bet, kā zināms, cilvēks domā - Dievs dara: Atklātībā nāca Eirovīzijas finālisti. Man, jāatzīst, Eirovīzija no laicīgajiem pasākumiem ir vistuvākie svētki. Patīk labāk nekā Jāņi un visādas proklamācijas. Tādēļ - kāda tur vairs literatūra. Piedāvāju nelielu Eirovīzijas nacionālās atlases dalībnieku apskatu, dziesmu recenzijas un tīri subjektīvu vērtējumu.
1. Lauris Reiniks - “Your Morning Lullaby”
Ir statistiski pierādīts fakts, ka Eirovīzijas aktīvāko balsotāju kontingentu sastāda:
a) geji;
b) bērni;
c) pavecas kundzītes.
Visām šīm trim balsotāju grupām ir arī visai līdzīgas gaumes – viņiem vislabāk patīk:
1.dziesmas ar viegli uztveramu, ritmisku melodiju, kurai viegli izdungot līdzi;
2.visādi krāšņi nieki un spīguļi, kā arī košas drēbes;
3.jauni, atraktīvi puiši.
Ja skatās no šāda, gandrīz vai zinātniska redzes punkta, tad Lauris Reiniks būtu ideāls Eirovīzijas kandidāts... pirms gadiem piecpadsmit. Šobrīd viņš ir tikai vidēja paskata vīrietis ar visnotaļ vidējām balss dotībām, kuram palēnām atkāpjas matu līnija un jauneklīgā skatuves harizma. Zināmus secinājumus Reinikam vajadzēja izdarīt jau pirms vairākiem gadiem, kad no viņa atkāpās arī ilgadīgais draugs Mārtiņš Freimanis – šis notikums kalpoja par zīmi, ka simpātiskā puisēna periods ir beidzies un steigšus jāveic restrukturizācija: jāsitas jaunā nišā ar pieauguša mūziķa ampluā. Tas diemžēl nav izdarīts un rezultātā mums ir vēl viena neizteiksmīga Reinika balāde tikpat neizteiksmīgā izpildījumā.
Secinājums: Reinika vilciens ir aizgājis, pieturā “Eirovīzija” nepietur, labi ja izvilks līdz Latvijas Radio 2 fonotēkai.
2.Grupa “PeR” - “Like a Mouse”
Man personīgi patīk Freimanis. Kaut vai tādēļ, ka viņam izdevies atrast savu rokrakstu – ja gadās nejauši dzirdēt kādu viņa dziesmu (piemēram, iepērkoties Rimi), uzreiz var pateikt: šito točna uzrakstījis Freimanis. Un tas tiešām nav maz – pārblīvētajā masu izklaides tirgū, jo īpaši mūzikā, izveidot atpazīstamu rakstīšanas manieri ir neiedomājami grūts darbs.
Arī šķiršanās no Reinika pierāda, ka Freimanis diezgan labi saož to aprakto suni – katra viņa nākamā jaunā draudzība ir izrādījies projekts ar spožām perspektīvēm. Tāda bija sadarbība ar “Putnu balles” jauno un atraktīvo kolektīvu, ar atsvaidzinošo Valtera & Kažas duetu, un tagad, kad putnu ballēni izauguši un Freimaņa ligzdu pametuši, tāda ir draudzība ar puišiem no grupas “PeR”. Arī šeit Freimanis ir trāpījis desmitniekā – grupas puiši ir jauni, talantīgi un (ja neskaita briļļaino) atraktīvi.
Diemžēl ir arī viena problēma. Draudzība ar jauniem cilvēkiem ir ļoti laba lieta – tā palīdz pašam uzturēt asu uztveri, sirsnīgu pasaules uzskatu un saglabāt gan garīgu, gan arī fizisku jauneklību. Tomēr šī draudzība ir atbalstāma un respektabla tajā gadījumā, ja tu šiem jaunajiem cilvēkiem esi kā skolotājs, pavelkot viņus uz augšu un tuvinot saviem intelektuālajiem apvāršņiem. Bet ja mēģināsi būt līdzvērtīgs “draugs”, tad viņi neizbēgami pavilks tevi uz leju tajā sfērā, kuru latīņu valodā apzīmē ar vārdu “infantīlisms”. Un tas pieaugušam cilvēkam godu nedara, turklāt izskatās smieklīgi. Par nelaimi šī sadarbība atbilst otram gadījumam un izklausās tieši tā kā izskatās – visai komiski.
Secinājums: Freimanim jāsāk valkāt uzvalks, jānēsā zelta gredzeni un jāsmēķē cigāri, vienlaikus no aizkulisēm bīdot kopā TaTu puišu versiju. Atrodoties uz skatuves kopā ar šiem puišiem, viņš klausītājos tikai rada zināmu neērtības sajūtu.
3.Grupa “H2O” - “When I Close My Eyes”
Šī dziesma iesākas kā ikviena cita klišejiska, garlaicīga un vienmuļa balāde ar muļķīgu tekstu. Tomēr tieši tad, kad klausītājam sāk likties – par šo dziesmu viss ir skaidrs, pēkšņi notiek neizskaidrojams pavērsiens: balāde strauji aptrūkstas un tās vietā atskan hokeja fanu aurošana ar visu bungu dauzīšanu pa vidu. (Ja var ticēt dziesmas anotācijai, tad projektā piedalās “viens no labākajiem, tāpēc pieprasītākajiem bundziniekiem Latvijā ”.) Pēc tam agresīvajam fanu korim pievienojas sērīgā balāde, kuru klausītājs jau iepazina dziesmas sākuma daļā. Šajā sportisko kaislību un skumīgu liriku kakofonijā tad darbs arī noslēdzas.
Secinājums: “Latvijā labākais un pieprasītākais bundzinieks” tagad būs pieprasīts arī Dinamo fanu rindās.
4. Dons - “My Religion is Freedom”
Latvijas mūzikas granda Zigmāra Liepiņa debija Eirovīzijā – neapšaubāmi, viena no favorītēm.
Zigmārs Liepiņš, protams, ir komponists ar milzīgu pieredzi populārās mūzikas industrijā un zina, kā taisīt dziesmas, “lai fināls, ka vai nu raud, vai spīdošam acīm stāv kājās, aplaudē un iet kaut ko darīt” (šajā gadījumā – iet pie telefona un balso par Donu). Tāpat kā stiprās puses, Liepiņš apzinās arī jomas, kurās viņš viens pats nav tik spēcīgs – tā ir tekstu rakstīšana. Šo darbu viņš uzticējis kādam literātam no malas – Nikitam Kellermanim (Eirovīzijas kontekstā kā papildus pluss ir vērtējams tas, ka autoram, tāpat kā Liepiņam un Šingirejam, ir eiropeisks uzvārds, jo dziesma nepārprotami ir mērķēta uz eiropiešu auditoriju. Ne-eiropeiskas izcelsmes uzvārdi dziesmas titros varētu šo auditoriju atgrūst vai vismaz lieki samulsināt.)
To, ka Liepiņš šim Eirovīzijas konkursam gatavojies ar vislielāko atbildību, apliecina fakts, ka dziesmas teksta radīšanu viņš šoreiz nav atstājis vien no malas pieaicinātu literātu ziņā, bet aktīvi līdzdarbojies arī pats. Ilgā un smagā profesionāļu kopdarba rezultāts ir vienā teikumā izkristalizējies synopsis: “Mana reliģija ir brīvība”. Ar šo frāzi tad Dons dažādos locījumos un toņkārtās piepilda dziesmas vēstījumu un muzikālo satvaru (3 min. laikā teikums tiek atkārtots 25 reizes, kas vēl labāk ļauj izprast tā nozīmi.) Autors ir padomājis arī par to, lai fundamentālā vēsts par brīvību kā jaunu reliģijas formu nepaietu garām tiem Eirovīzijas skatītājiem, kuri angļu valodā šos vārdus nespēj aptvert. Tādēļ dziesmas vidū atslēgas frāze tiek atskaņota arī visu lielāko eiropas valodu tulkojumos. Varētu rasties jautājums – vai tas nav mazliet par daudz? Tomēr, ja pētam šo darbu dziļāk, tad atklājas, ka tā nebūt nav. Muzikālā ziņā Zigmārs Liepiņš ir vadījies pēc jau agrāk paustās atziņas kāda cita sava darba sakarā - “Buģ prošče i narod k ķebe potjaņetsja ” (Esi vienkāršs un tauta pavilksies). Sintezatora disko ritms, uz kura balstīta kompozīcija, patiešām ir visai vienkāršs. Bet tas tikai ļauj vēl vairāk izcelties dziesmas vārdiem - Mana reliģija ir brīvība. Kas gan vēl trāpīgāk spētu uzrunāt Eiropas auditoriju un jo īpaši Eirovīzijas publikas ietekmīgāko kopienu - homoseksuāļus, biseksuāļus, transvestītus un viņu draugus - kā šāda personiskās brīvības iecelšana reliģijas statusā jeb himna pilnīgam relaksam. Ja to vēl izpilda jauns, simpātisks dziedātājs ar spēcīgu vokālu un ķermeņa uzbūvi, tad šīs grupas balsis ir drošas kā AIDS vīruss Berlīnes geju bārā. Vienīgais mīnuss – jāatceras, ka Eirovīziju skatās arī vecāka gadagājuma cilvēki un publika no konservatīvākām Austrumeiropas valstīm, kuriem šāds galējs liberālisma slavējums varētu likties mazliet nepieņemams. Nemaz nerunājot par bērniem.
Secinājums: Banaļņiks jau krutatronais - visa Eirovīzijas LGTB kopiena spīdošām acīm aplaudēs un ies kaut ko darīt. Un pat ja neizdosies savākt nepieciešamās balsis Norvēģijā, tepat Latvijā Zigmāra Liepiņa veikums zināmās aprindās pavisam noteikti būs šīs vasaras hits nr.1.
Komentāri (54)
Eirovīzija - 2
24. janvārī, plkst. 1:59
5.Projekts “Konike” - “Digi Digi Dong”
Arī šīs dziesmas galvenais trumpis slēpjas tekstuālajā pieejā. Mūzikālajā ziņā skan tas tipiskais “easy-listening”, kuru parasti uzliek saviesīgu sanākšanu un izstāžu prezentāciju neformālajā daļā, kamēr publika mēģina pēc iespējas īsākā laikā izdzert pēc iespējas vairāk vīna glāzes un saēsties pēc iespējas vairāk kanapē maizītes. Tā kā šis uzdevums ir visai sarežģīts, it īpaši tādēļ, ka vienlaikus jāizskatās pietiekami respektabli un jātēlo interese par sarunbiedra sacīto, tad skaidrs, ka mūzikai jābūt pēc iespējas neuzkrītošākai. Tā nedrīks radīt papildus slodzi. Un projekta “Konike” piedāvātā dziesma ar šādu uzdevumu tiek galā nevainojami – pēc pāris sekundēm klausītājs jau ir aizmirsis, ka kaut kas vispār skan, un var netraucēti iegrimt pats savās domās.
Teksts esot kādā izdomātā valodā vai kas tamlīdzīgs – nekādu īpašu interesi tas gan nerada, jo izklausās vienkārši pēc kāda padzīvojuša igauņu komiķa, kas nav diez ko daudzsološi, jo igaunijas komiķi pasaules komiķu rangos nekad nav kotējušies īpaši augstu. Turklāt šāds joks jau Eirovīzijā bija pirms pāris gadiem – tas gan bija daudz labāk atstrādāts, jo valoda balstījās uz kādiem lingvistiskiem apsvērumiem un arī skanēja visai intriģējoši. Dziesmas “Digi Digi Dong” vienīgā intriga ir, kāpēc žūrijai tā likās pietiekami smieklīga un Eirovīzijas cienīga, bet Kombuļi vai Cūkmens - nē.
Secinājums: Nomainīt pret Kombuļiem!!!
6.Aisha – “What For?” (“Only Mr.God Knows Why”)
Ja cilvēks, būdams vecāks par četriem gadiem, uzraksta dziesmu ar vādiem: “Cāļus skaita rudenī, zivis dzīvo ūdenī, viens, divi, trīs”, tad liriskajā sfērā nebūtu prātīgi no viņa gaidīt nez kādu Baironisku atvēzienu. Tomēr Guntara Rača pienesums šīgada Eirovīzijai (“Kādēļ mēs dzīvojam? Kādēļ mēs mirstam? Tikai misters Dievs viens zina kāpēc.”) iezīmē tādas autora daiļrades šķautnes, kuras pārsteigs pat klausītājus ar visniecīgākajām ekspektācijām.
Par laimi Guntaram Račam, viņš ir ne tikai liriķis, bet arī Latvijas lielākās ierakstu kompānijas direktors, kas, iespējams, nedaudz palīdzējis viņa tekstiem izlauzties plašākā apritē. Bet lai kāds arī būtu viņa radīto tekstu fenomenālās popularitātes iemesls Latvijas mūziķu aprindās, šajā Eirovīzijas konkursā Rača talants pie mums nokļūst Jāņa Lūsēna apdarē un Aišas izpildījumā.
Aiša ir no tām mazajām un pārlieku skaļajām sievietēm, kuras liekas amizantas un pievilcīgas, kamēr ir jaunas, bet kļūst visai atbaidošas, kad sasniedz zināmu briedumu. Līdzīgi kā Baiba Sipeniece likās amizanta, kad pirmo reizi parādījās mūsu televīzoros, bet šobrīd viņas manierē un konstrukcijā ir tik daudz no vulgāras un frivoli uzbāzīgas bufetnieces Omskas stacijas kafetērijā, ka tur vairs galīgi nav nekā amizanta. Aiša vēl tik tālu nav nonākusi, bet tas šarms, kas viņu noturēja Fabrikas balsojumu topos un jaunu vīriešu erotiskajos sapņos, pavisam noteikti ir mazliet pagaisis.
Ņemot vērā, ka Aišas dziesma skan pēc depresīvas un klasesbiedru nepieņemtas gotu skolnieces gaušanos par dzīves jēgu, šaubos, vai Eirovīzijas visnotaļ jautrā publika spēs novērtēt viņas atlikušos fiziskos dotumus un Rača literārās dāvanas.
Secinājums: “Misters Dievs”? WTF?!!!
7.Kristīne Kārkla – Puriņa - “Rišti Rašti”
Vēl viena dziesma, kura cer dabūt balsis ar netradicionālu tekstuālo pieeju. Šoreiz tā ir izmirstošā un zināmās aprindās populārā lībiešu valoda, kas Eirovīzijas kontekstā gan ir pilnīgi vienaldzīgi, jo tur pastāv dziesmas angļu un ne-angļu valodā. Tad nu galīgi nav starpības, cik ekskluzīvā vai vērtīgā valodā tiek dziedāts teksts. Līdz ar to izpildītāju teorētiskais pamatojums kļūst visai neskaidrs.
Bet valoda nebūt nav dziesmas mīnuss. Lielākais trūkums ir tas, ka pati dziesma nav diez ko pavelkoša. Cik var saprast no anotācijas, autore ir liela etno mūzikas speciāliste – un tur nu varēja izpausties, jo, cik sanācis dzirdēt, folkmūzika parasti ir jautra, līdzi dziedama un dejojama, kā tā īru deja uz Titānika klāja, kur Di Kaprio lēkāja ar Vinsletu un viss kīnoteātris sita kājas līdzi taktī. Tas Eirovīzijā būtu diezgan ejoši – kaut kas no minoritātes kultūras, nedaudz muzikāli, bet vienlaikus pietiekami viegli un jautri, lai var dejot līdzi pēc pāris pudelēm šampja uz galviņas.
Secinājums: Muzikālais materiāls baltu filoloģijas studentu diskotēkām.
Eirovīzija - 3
24. janvārī, plkst. 1:54
8.Ivo Grīsniņš – Grīslis - “Because I Love You”
Dziesmas autors ir tas džeks, kurš Prāta Vētrā šobrīd spēlē basu Mumiņa vietā. Nez kapēc, bet viņš nav izmantojis pazīšanos un uzprasījis Prāta Vētrai, lai drusku izpalīdz viņam ar tās dziesmas rakstīšanu. Galu galā, pasaulē – un jo īpaši šovbiznesā – taču viss balstās uz savstarpēju pazīšanos, kontaktiem un izpalīdzēšanu. Es jums palīdzēju aizvietot basistu, jūs man tagad palīdzat uzrakstīt krutu Eirovīzijas dziesmu. Nu kaut kā tā. Neizmantot šādas iespējas ir vai nu muļķība vai lepnība, un abos gadījumos rezultāts kā likums ir neveiksme. Tieši tā arī sanācis ar šo gabalu.
Pie tam ir zināms pamats šaubām, vai Eiropas visnotaļ feministiski noskaņoto auditoriju uzrunās teksts par to, ka “sievietes nevar dzīvot bez skaistiem dzejoļiem”, jo “Tā viņas dara”.
Secinājums: Trīs minūtes, kuru laikā aiziet uz toleti un atkorķēt nākamo alus pudeli.
9. Kristīne Zaharova - “Snow in July”
Viena no tām meitenēm, kuras nez kur pamanās atrast naudu, lai ierakstītu pa dziesmai uz katru Eirovīziju, nekad neuzvar, bet kuru karjeras attiecīgi rotē ap šo notikumu vairākus gadus pēc kārtas, kamēr vien viņas neatrod nopietnu darbu, nepaliek stāvoklī vai neaizbrauc uz Angliju strādāt par striptīzdejotājām. Tā kā Kristīne Zaharova studē Kultūras vadību, viņai nopietns darbs pārskatāmā nākotnē nedraud, un mums atliek vien paļauties uz kādu no pārējiem diviem variantiem, jo šādi viduvēji priekšnesumi tikpat viduvēji seksīgu meiteņu izpildījumā nav tas pats interesantākais, ko cilvēks varētu gaidīt no Eirovīzijas kiča olimpiādes.
Bet ko teksta autors Guntars Račs domājis ar metaforisko “Sniegu Jūlijā,” kuru skūpstīdamies meklē abi liriskie varoņi, pat liekas nepieklājīgi padomāt.
Secinājums: Here we come, here we go... Mēģini atkal nākamgad, Kristīn.
10. Triānas parks – “Lullaby for My Dreammate” (“Diamond Lullaby”)
Mana personīgā favorīte. Šogad nav nekā seksīga par ko nobalsot, tādēļ balsošu par to, kas vismaz izklausās pilnīgi jocīgi un absurdi. Dziesmas anotācijā viņi sola ne tikai izklausīties, bet arī izskatīties pilnīgi jocīgi un absurdi, kas ir vēl jo labāk.
Secinājums: Rūpīgi izsverot visus kandidātus un to programmas, pats racionālākais un neapgāžamos argumentos balstītais lēmums ir atdot savu balsi par šo piedāvājumu.