• Gatis Beinārs

    .

    2017. gada 27. aprīlī, plkst. 9:08

    Ilgi stāvēju
    Tad pieklauvēju
    Durvis atvērās...
    Ar dīvainu vēju

    Iegāju savā sirdī
    Tur ieraudzīju
    Sēž Visaugstākais
    Viņš mani uzrunāja:
    'Tev jāmainās pašam, jāmaina stāja!'

    Ja vēlies sadzirdēt,
    Tev jāapklust.
    Ja vēlies ieraudzīt,
    mācies just -
    Ar sirdi!

    Nu re!
    Vai tagad mani dzirdi...?

  • Raimonds Krumins

    Par nodokļiem

    2017. gada 26. aprīlī, plkst. 12:04

    Jau kādu laiku mēs diskutējam par esošās nodokļu sistēmas trūkumiem, no kuriem kā galvenais tiek minēts nesamērīgi augstie darbaspēka nodokļi, kas kombinācijā ar tā arī neradušos nodokļu maksāšanas „kultūru” un VID mazspēju noved pie graujošas un kropļojošas ekonomiskās realitātes.
    Ja par katru EUR, ko darba ņēmējs saņem „uz rokas”, darba devējam ir gandrīz tikpat („rupji” rēķinot 0,8 EUR) jāsamaksā nodokļos, pietiekami daudziem uzņēmējiem tas šķiet netaisnīgi „pēc definīcijas”, un viņi uzskata par morāli attaisnojamu krāpšanos ar šo nodokļu samaksu visdažādākajos veidos. Savukārt, citi, kuriem sākotnēji krāpšanās nav bijusi prātā, vēlāk nesamērīgo nodokļu izmaksu dēļ ir spiesti rīkoties līdzīgi, jo citādi nespēj konkurēt tirgū un viņiem draud izputēšana. Vēl citi, izmantojot situāciju, ka krāpjas gandrīz visi, savu „biznesu” organizē, veicot tikai nodokļu izkrāpšanas no valsts budžeta kā, piemēram, PVN „karuseļi”, un viņiem nav grūti paslēpties, ja vairāk vai mazāk visapkārt blēdās visi. VIDam un citiem tiesībsargiem pat teorētiski nav iespējams izkontrolēt visu un atšķirt vienus no otriem un trešajiem, nemaz jau nerunājot par gadījumiem, kad „gani” paši ir iesaistīti vai pat organizē nodokļu izkrāpšanu un nemaksāšanu.
    Rezultātā vienīgie puslīdz normālie nodokļu maksātāji ir valsts institūcijas un uzņēmumi, kā arī lielie monopoluzņēmumi un uzņēmumi, kuriem ir ierobežots konkurentu loks, un kuru vadītājiem nav personīgas notivācijas nodokļu nemaksāšanā. Pārējie nodokļus maksā tikai tik, lai neizskatītos, ka nemaksā nemaz un tiešām „neuzrautos” uz VID. Pat puslīdz oficiāli tiek atzīts, ka ir nozares, kur tā sauktā „ēnu ekonomika” sasniedz 80 un 90 procentus, piemēram, taksometru pakalpojumi vai privātobjektu būvniecība. Vidējais „ēnu ekonomikas” īpatsvars tiek lēsts 20 – 40 procentu robežās, un lielāka precizitāte nav iespējama, jo tāpēc jau tā ir „ēnu ekonomika”. Oficiālā statistika un IKP aprēķini šādos apstākļos, protams, ir ļoti nepateicīga nodarbošanās, un Latvijas Bankas prezidents var vien „brīnīties”, ka valsts budžeta ieņēmumi pieaug par 7 procentiem, neraugoties uz ekonomikas (IKP) pieaugumu tikai par vienu procentu. Patiesībā oficiālā statistika šādos apstākļos nav uztverama pārāk nopietni, un visi dati ir rūpīgi „filtrējami” ar šo datu lietotāja pieredzes „sietu”.
    Apmēram puse no strādājošajiem oficiāli saņem minimālo algu vai summu, kas to pārsniedz nebūtiski. Daļa no viņiem saņem papildus maksājumus, apejot nodokļus, taču negūst pienācīgu sociālo aizsardzību, bet daļa ir spiesti iztikt ar minimālo algu un vēl uzturēt ģimenes. Tāpēc nav jābrīnās, ka emigrācija neapsīkst, bet kvalificēta darbaspēka paliek arvien mazāk.
    Var jau vainot uzņēmēju alkatību un negodīgumu, un tā ir taisnība, taču ne vienīgā. Taisnība ir arī tas, ka likumdevējs nav izdarījis nepieciešamās korekcijas nodokļu sistēmā, lai ekonomikas un valsts graušanu novērstu, lai nodokļu sistēmu padarītu taisnīgāku, lai izskaustu objektīvo un subjektīvo motivāciju nodokļu nemaksāšanai, lai VID „neiespējamo misiju” padarītu par iespējamu.
    Valsts pilsoņiem un uzņēmējiem pēc tam, kad ir pagājis ceturtdaļgadsimts kopš barikādēm, un ir izskolojusies un nobriedusi paaudze, kas dzimusi pēc valsts neatkarības atjaunošanas, ir pamats nodokļu jomā sagaidīt no likumdevēja kaut ko vairāk nekā to, kas radīts vēl pirms barikādēm.
    Ja mēs jau padsmit gadus atrodamies vienā Savienībā ar valstīm, kuru dzīves un sociālie standarti skaitliski vairākas (!) reizes pārsniedz mūsējos, tad to nevar izskaidrot tikai ar makroekonomiskajām atšķirībām, kuras patiesībā nemaz tik lielas nav. Valsts nav pareizi uzstādījusi un nodefinējusi savus mērķus iedzīvotāju dzīves līmeņa jomā, un pat nav apzinājusies šo trūkumu.
    Tieši darbaspēka nodokļi ir viens no iedarbīgākajiem rīkiem dzīves standartu definēšanai valstī, turklāt tieši šādā secībā, kad standarts tiek noformulēts skaitliskā izteiksmē un tikai pēc tam sasniegts, nevis otrādi, kā tas ir bijis līdz šim, kad tika cerēts sasniegt kādu iedomātu pietiekamu dzīves līmeni ar atbilstošu ekonomisko attīstību un tad noteikt atbilstošu minimālās algas līmeni, neapliekamo minimumu par strādājošo un apgādājamo un tamlīdzīgi. Rezultātā minimālā darba alga un neapliekamais minimums ilgus gadus cēlās nenozīmīgā apmērā, un Latvijas ekonomika brīva Eiropas darbaspēka tirgus apstākļos ir kļuvusi pilnīgi konkurētnespējīga tieši uz darbaspēku. Kā sekas tam ir nespēja konkurēt uz investīcijām, jo kurš gan investēs, ja nav darbaspēka, kas šīs investīcijas apkalpo. Ja nav investīciju, nav arī ekonomikas izaugsmes, un situāciju principiāli neglābj arī vēl pieejamais, bet potenciāli rūkošais ES finansējums. Tas patiesībā situāciju tikai sarežģī, jo patērē lielu valsts birokrātisko resursu un atrauj to no patiesu reformu veikšanas un novērš uzmanību. Darbaspēka emigrācija uz konkurētspējīgākiem tirgiem turpinās, iekšējā tirgus izmērs sarūk, vēl vairāk apdraudot ekonomikas izaugsmi.
    Neraugoties uz plašo apspriešanu un vispārējo atziņu par izmaiņu nepieciešamību, tā arī neesmu saklausījis jēdzīgus priekšlikumus darbaspēka nodokļu izmaiņām ne no ierēdņiem, ne politiķiem, ne dažādajiem ekonomistu grupējumiem, un praksē viss ir aprobežojies ar nodokļu likmju paraustīšanu dažu procentu robežās, ko ir pavadījušas nebeidzamas un neauglīgas iesaistīto un ieinteresēto pušu diskusijas.
    Bažas par izniekoto iespēju manī rada arī valdības sagatavotās nodokļu reformas skices. Protams, labāk ir darīt kaut ko, nekā neko, tomēr, ja ķeras klāt kādai lietai, tad tas ir jādara no pareizā gala, jeb jāsāk likvidēt lielāko problēmu. Šobrīd valdība pamatoti ir konstatējusi divas galvenās problēmas – darbaspēka nodokļu pārmērīgo slogu un uzņēmumu ienākuma nodokli reinvestētajai peļņai.
    Tomēr darbaspēka nodokļu problēma, ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir vismaz ar kārtu smagāka par peļņas nodokli, kaut gan sagatavotajās reformas skicēs galvenais akcents izskatās likts tieši uz peļņas atslogošanu. Un tas nav pareizi. Izteiktie piedāvājumi par IIN diferencēta neapliekamā minimuma celšanu ir pilnīgi nepietiekami un, speciālistam acīmredzami, nedos gaidīto efektu, sevišķi, ekonomikas izaugsmei un darbaspēka piesaistei, kā arī neatvieglos VID darbu.
    Tāpēc atļaušos izteikt dažus priekšlikumus, kas balstīti manā personīgajā nodokļu administrēšanas pieredzē, jo no 1995.-2003.gadam vadīju Rīgas domes Finanšu departamentu, kura kompetencē bija zemes, īpašuma, nekustamā īpašuma un iedzīvotāju ienākuma nodokļa administrēšana. Tajā laikā manā vadībā tika izveidota nodokļu administrēšanas struktūra un informācijas sistēmas, kā rezultātā nekustamā īpašuma nodokļu iekasējamība pieauga no 70% līdz pāri par 100%, jo, pateicoties ērti strukturētai informācijai, tika sekmīgi aprēķināti un iekasēti kārtējie maksājumi, atgūti iepriekšējo gadu parādi un tika nodrošināta ātra un precīza izmaiņu reģistrēšana īpašuma un lietošanas tiesību maiņas gadījumos, kā arī radīta neiecietīga gaisotne nodokļu nemaksāšanas gadījumiem, vienlaikus nodrošinot paredzēto atvieglojumu piemērošanu.
    Kā jau minēts, galvenā darbaspēka nodokļu problēma ir tā, ka tie ir nesamērīgi lieli, un vienlaikus tie veido nozīmīgu ieņēmumu daļu valsts un pašvaldību budžetos. Ja tos samazina par dažiem procentiem, vienīgais efekts ir negatīvā ietekme uz budžetu, kas prasa samazināt izdevumus vai rast aizstājošu avotu. Bet galvenais šāda risinājuma trūkums, ko apliecina arī pieredze no jau veiktajiem samazinājumiem, - tas nemazina izvairīšanos no šo nodokļu samaksas un rezultātā tas nenovērš pārējās iepriekš minētās problēmas.
    Tātad samazinājumam ir jābūt būtiskam, es teiktu, likmes jāsamazina vismaz par pusi vai vairāk. Tad varētu sagaidīt būtisku nodokļa samaksas uzlabošanos, kā rezultātā pieaugtu jeb faktiski legalizētos bāze jeb apliekamais ienākums. Tomēr vismaz sākotnēji būs nepieciešams kompensējošs avots, un reāli tāds ir tikai viens, proti, PVN pacelšana līdz 26 procentiem. Var gadīties, ka arī PVN celšana pilnībā nekompensē iztrūkumu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanas, tāpēc ir svarīgs veids, kā šo nodokli samazināt.
    Īpaši svarīgi nodokli samazināt ir tiem, kas saņem mazāk kā vidējo algu valstī, tāpēc pareizākais veids būtu noteikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo ienākumu daļu 1000 EUR mēnesī jeb 12000 EUR gadā. Vienlaikus jāatsakās no sociālo iemaksu daļas ieturēšanas no darba algas, pārliekot to uz darba devēju, lai tie, kas saņem algu, kas nepārsniedz neapliekamo ienākumu līmeni, saņemtu „uz rokas” tik, cik „uz papīra”, kā tas ir Vācijā, Austrijā, Lielbritānijā un Somijā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai atjaunotu Latvijas konkurētspēju Eiropas Savienības darbaspēka tirgū. Vienlaikus jāatsakās no visiem citiem IIN atvieglojumiem darba ņēmējiem, lai pēc iespējas atslogotu VID. Rezultātā alga līdz 1000 EUR mēnesī pilnībā nonāktu „uz rokas”, bet darba devējam būtu jāsamaksā tikai sociālās iemaksas 34,09% apmērā līdzšinējo aptuveni 80% vietā, rēķinot pret katru „uz rokas” izmaksāto EUR. Reformas rezultātā legalizējoties algām, ievērojami palielināsies sociālo iemaksu ieņēmumi, un šo iemaksu likmes varēs samazināt. Piemēram, Austrijā tās ir aptuveni 22% apmērā, pie līdzīgiem nosacījumiem.
    Lai palielinātu ieņēmumus un iezīmētu turpmākus valsts definētus iedzīvotāju labklājības mērķus, būtu jāievieš IIN progresivitāte, piemēram, esošo likmi saglabājot ienākumiem gadā robežās no 12000 līdz 25000 EUR, 30% no 25000 līdz 40000 EUR, 35% no 40000 līdz 70000 EUR, 40% no 70000 līdz 100000 EUR un 45% ieņēmumiem virs 100000 EUR.
    Atzīšos, ka pats te neko daudz neesmu izdomājis, jo līdzīga ir Austrijas iedzīvotāju ienākuma nodokļa uzbūve, ko rāda tabuliņa turpinājumā.

    Austrijas iedzīvotāju ienākuma nodoklis 2015.gadam
    Gada ienākums Likme
    līdz €11 000 0%
    €11 000 – €18 000 25%
    €18 000 – €31 000 35%
    €31 000 – €60 000 42%
    €60 000 – €90 000 48%
    €90 000 – €1 000 000 50%
    virs €1 000 000 55%

    Reformas veiksmei noteikti nepieciešams celt „dividenžu” nodokli vismaz līdz 20%, kā to piedāvā valdība, kaut man labāk patiktu 25%, bet attiecībā uz fiziskajām personām šim nodoklim būtu jāpakļaujas vispārējai IIN likmju skalai, iekļaujot dividendes apliekamajā ienākumā. Esošā nepamatoti zemā likme ir izplatīts veids, kā gādāt skaidro naudu aplokšņu algām.
    Lai šādu reformu īstenotu, valdībai nepieciešama drosme un aprēķini. Turklāt, šos aprēķinus veicot, ir jāņem vērā, ka ekonomikā ne vienmēr 2x2=4. Ja projekts vai ideja ir draņķīga, tad 2x2>4.
    Manā rīcībā nav pietiekamas informācijas un resursu, lai nepieciešamos aprēķinus veiktu, taču man ir pieredzē balstītas aplēses par manis piedāvāto risinājumu nodokļu reformai.
    Ņemot par pamatu 2017.gada budžeta skaitļus un piemērojot manis piedāvātās iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes, no esošajiem 1,64 miljardiem EUR IIN ieņēmumu sākotnēji tiks zaudēti aptuveni 1 miljards EUR. Kā jau minēju iepriekš, galvenais kompensējošais avots būtu PVN pacelšana līdz 26%, kas kopā ar patēriņa pieaugumu no IIN samazināšanas kopā dotu 0,6 miljardus EUR, bet trūkstošos vismaz 0,4 miljardus EUR dotu sociālo iemaksu pieaugums sakarā ar apliekamās bāzes pieaugumu algu diapazonā līdz 1000 EUR mēnesī jeb 12000 EUR gadā.
    Kāds (piemēram Latvijas Bankas prezidents) te varētu sākt celt brēku par PVN palielināšanu, taču mazai un atvērtai ekonomikai PVN palielināšana ir zāles nevis inde, jo PVN ir vienīgais importu ierobežojošais šķērslis, protams, ja VID ar to puslīdz tiek galā, kur viņiem jāpalīdz, t.sk. paplašinot reverso maksāšanas kārtību. Turklāt, mērķis šādai PVN celšanai, būtiski samazinot darbaspēka izmaksas, uzņēmējiem ar uzviju to kompensē.
    Arī iebildumi par PVN likmes atšķirībām ar kaimiņvalstīm neiztur kritiku, jo jau esošajā valdības piedāvājumā paredzēta ievērojama akcīzes nodokļa celšana, uz ko šādi iebildumi attiektos vēl vairāk.
    Nozīmīgs jautājums šādas nopietnas reformas sakarā būtu jautājums par pašvaldību budžetu un sociālā budžeta „ suverenitāti”. Ieviešot piedāvātās IIN izmaiņas praktiski zūd jēga IIN ieskaitīt tieši pašvaldību budžetos, jo pie minētajiem IIN parametriem nodokļa ieņēmumu masa vismaz sākotnēji būtiski samazināsies, turklāt tā ļoti nevienmērīgi sadalīsies pa pašvaldībām, tāpēc būs nepieciešams izstrādāt jaunu pašvaldību finansēšanas modeli, un par pamatu noteikti var ņemt esošo valdības piedāvājumu nodrošināt pašvaldību finansēšanai noteiktu daļu no kopējiem nodokļu ieņēmumiem valstī. Katrā ziņā pašvaldību finansēšana nedrīkst kļūt par šķērsli nodokļu reformai.
    Reformas rezultātā pieaugs sociālo iemaksu ieņēmumi un to īpatsvars kopējos nodokļveidīgajos ieņēmumos, tāpēc no tiem vismaz kādu laiku, kamēr stabilizēsies jaunā sistēma, būs jākompensē iztrūkums valsts pamatbudžetā un pašvaldību budžetos, un arī šis apstāklis nedrīkst kļut par traucēkli nodokļu reformai. Kopējai sociālo iemaksu likmei 4-5 gadu laikā pēc reformas vajadzētu samazināties zem 30%, atbilstoši izbeidzot no tām dotācijas pamatbudžetam.
    Lai nodrošinātu valsts sociālās apdrošināšanas ilgtspēju, solidaritātei tās ietvaros ir jābūt totālai, kas nozīmē, ka nav nekāda iemaksu sliekšņa, un iemaksas tiek veiktas par visu jebkura apmēra ienākumu, kas nozīmē solidaritātes nodokļa likvidēšanu, savukārt izmaksu maksimālie apmēri tiktu būtiski limitēti, jo valsts apdrošināšana nav komercapdrošināšana, kuru papildus var netraucēti izmantot lielo ienākumu guvēji.
    Ja valdība īsteno šādu darbaspēka nodokļu reformu, ir tikai apsveicami, ja tai pietiek drosmes vienlaikus vai ar gada nobīdi atcelt uzņēmuma ienākuma nodokli reinvestētajai peļņai, īstenojot atbilstošus kompensējošos pasākumus, kas nodokļu reformas skicēs jau minēti, kaut arī daudzi no tiem vēl diskutējami.

  • jozis1666

    bibeles esamiba

    2017. gada 25. aprīlī, plkst. 9:09

    bibelle nav domata ,tikai lasisanai ,,bet gan pielietosanai,,...Viena varda tas ari ir zemes iedzivotaju uzdevums,,savakt tos limenus kas tur atrodas ,,,,.. Ks to vares ,,tas ari iekaros to vietu ,,pa ko tur ir teikts...Piebildisu,,ka lai ari ka jus neraknatos pagatnes vesturee,,jums to neatklat,,jo jums vel nav taa limena lai atrisinatu un ieraudzitu sevi ,,,kas jus patiesibaa esat

  • Buks Artis

    Buks Artis

    Čārlzs Džeimss Neipjers

    2017. gada 22. aprīlī, plkst. 22:29

    Pirms laika, lasot "Rīgas laiks", aizķēra Arta Sveces citāts:

    "kad tradīcija tiek apšaubīta, ar atsaukšanos uz pagātni nepietiek. Loģikā ir pat iedots vārds argumentācijas kļūdai, kad mūsdienu uzskatus vai prakses mēģina pamatot ar tradīciju. To sauc (diezgan neinteresanti) par "atsaukšanās uz tradīciju" kļūdu jeb argumentum ad antiquitatem, kas būtībā ir ad populum kļūdas paveids, proti, runa ir par argumentu, ka izteikums ir patiess tāpēc, ka vairums cilvēku to uzskata par patiesu. To, ka šāds pamatojums nav drošs, var viegli un daudzveidīgi nodemonstrēt. Šoreiz atsaukšos tikai uz pastāstu par 19. gadsimta Britu armijas virspavēlnieku Indijā Čārlzu Džeimsu Neipjeru. Pie viņa esot vērsušies vietējie iedzīvotāji, prasot atļaut satī rituālu, kas paredzēja mirušā vīrieša sievas labprātīgu sadedzināšanos uz vīra bēru sārta. Neipjers it kā esot atbildējis: "Jūs sakāt, ka satī ir jūsu paraža. Labi, bet arī mums ir savas paražas, un viena no tām ir pakārt cilvēkus, kuri sadedzina sievietes dzīvas."

    Nezin kāpēc jau cik nedēļas ik pa brīdim šo atceros ar nemierīgu prātu, un nekādi nesapratu, kāpēc tas man neliek mieru. Nu neliek un viss, nespēju atstāt aiz muguras, kā lielāko daļu no dzīvē dzirdētā, redzētā vai lasītā. Nupat, izpūšot vakara dūmu, sapratu, kas man tajā uztrauc!

    Šis arguments interesants divējādi. Pirmkārt, tas klasiski raksturo koloniālo domāšanu. 19. gadsimtā Lielbritānijā bija nežēlīgākie krimināllikumi visā pasaulē – starp citu, uz Austrāliju sūtīja nevis slepkavniekus un ļaundarus, bet tos, kas vai nu bulciņu nozaguši, vai nav laikā renti lendlordam samaksājuši, jo burlakas tika pakārti daudz nedomājot, – un te redzam liecību t.s. kolektīvās atbildības ieviešanai. Proti, iedzimtie lūdza atļauju sievietei pašsadedzināties - viņas brīva izvēle, - savukārt koloniālo varas iestāžu pārstāvis pauž, ka ja sieviete to izdarīs, viņas tuviniekus un kaimiņus sodīs ar nāvi. Pie tam šos laudis, kuri personīgi ar notiekošo nav saistīti, sodīs pēc aizjūras valsts likumiem. Kaut kur manīts, vai ne? Otrkārt, esmu pēdējā laikā atsaukšanos tieši uz šo Neipjera izteikumu sastapis krievvalodīgajā blogosfērā, autotiem pamatojot Krievijas impērijas un tās mantinieces PSRS koloniālpolitiku "nacionālajās nomalēs". T.i. arī mūsdienās koloniālais pasaules skatījums tiek uztverts caur šādu prizmu, svētā pārliecībā par savu taisnību.

    Jo interesantāk šķiet, kāpēc tieši šo vēsturisko piemēru izmanto Svece savā kultūrtrēģeriskajā esejā. Apzināti, vai neapzināti? Aizdomājos arī par to, vai atsevišķas postmodernisma laikmetā radušās jaunās ētikas nostādnes nepārstāv klasisko koloniālās domāšanas paradigmu – nest tumšajiem un atpalikušajiem iezemiešiem gaismu, no malas, – realizējot to pašu kolektīvo sodu (konkrētajā gadījumā, atrod vienu personu, kas dresē dzīvnieku vardarbīgi, un nevis vēršas pret vardarbību, bet pret dresūru kā tādu)? Varbūt tāpēc konservatīvāk noskaņotajā sabiedrības daļā ir vērojama netīksme pret daudziem jaunievedumiem ētikas sfērā – ne tāpēc, ka jaunievedumi kā tādi būtu slikti, bet tāpēc, ka tās nāk no "neipjeriem"?

  • Alise Mētra

    Alise Mētra

    kad tev sāk sakāpt galvā

    2017. gada 20. aprīlī, plkst. 15:49

    kad tev sāk sakāpt galvā
    uzliec cepuri
    un iebrien jūrā
    ar visām drēbēm
    tikai kurpes velc nost
    un ej
    līdz pirmajam sēklim
    remdinot savas alkas
    kad jūra līdz ceļiem
    ar kaiju sabļaujies
    rīkli izskalo ar sālsūdeni
    lai vēlāk nesāp
    izvelc to spožo piecdesmit centu monētu
    no kreisās kabatas
    un met
    virzienā uz nākamo sēkli
    kur varbūt kādreiz
    jūras nāra
    tai nolasīs pirkstu nospiedumus
    tavus
    ar skūpstu

  • GretaBarbara

    Mana izvēle manās rokās

    2017. gada 17. aprīlī, plkst. 23:16

    Es ceļos un eju, un daru ko gribu,
    Vienalga vai par labu, vai sliktu tas man nāks.
    Jo kurš gan cits, ja ne es zinās,
    Kas man ir un nav darāms?
    Jā, piekrītu ir ieradumi ne tie labākie,
    Bet varbūt man tie palīdz citādi?
    Tie palīdz man domāt un radīt ko tādu,
    Ko citā veidā nevarētu.
    Es apzinos kas par ļaunumu tiek nodarīts,
    Kādas sekas tam visam var būt.
    Vienīgi dažreiz ir jāmēģina galējais variants,
    Lai dabūtu to, ko no sevis prasu.
    Ne vienmēr citi to sapratīs,
    Uzskatījuši mani par kaut ko citu.
    Bet tie tuvākie par to nemaz nebrīnās,
    Jo paredzams tas jau bijis sen.

  • laimonis

    tris razas no viena koka

    2017. gada 13. aprīlī, plkst. 20:48

    kadu reizi padisahs ar savu svitu jaja pa lauku.te uzreiz redz, ka nevarigs vec virs stada olivu koku.padisahs nobrinijas, piejaja vecitim klat un jautaja:sirmgalvi, ar ko tu isti nodarbojies karsta dienas vidu?tev sen laiks iet pie miera ,bet tu tikai strada un strada! un vaitu maz piedzivosi to dienu,kad koks saks nest auglus? O, visuvareno valdniek! ta tacu tas sini pasaule ierikots ,ka viens desti kokus un auglusvac cits.tacu es ceru nodzivot lidz tam laikam ,kad koks saks nest auglus, vecais virs piebilda.padisaham bija pa pratam tada atbilde,un vins pasvieda vecajam viram maku ar naudu redzi nu! sirmgalvis pasmaidija.koks jau sak nest auglus .padisahs iesmejas un pasvieda vecajam vel vienu maku.O,lielopadisah! ievero:visi koki nes auglus tikai vienreiz gada,bet manejais divreiz! sis joks padisaham patika vel labak.vins pasvieda vecajam treso maku un teica saviem pavadoniem:jasim,draugi! citadi sis vecais mus galigi izputinas

  • Kitija Straumane

    Savs kodols

    2017. gada 31. martā, plkst. 3:14

    Man neliek mieru sava divkodola šķelšanās
    Maniem monocītiem nav vispārējas imunitātes,
    Man gribas robežoties no divseju dzēlējiem,
    Brīžiem nekam nav vērtes ko daru,
    Apjēdzu, ka tādēļ es vienmēr nepaspēju,
    Pēc aizmiršanās un visa pamestības rodas grūtsirdības nasta,
    Tās ir mana ceļa buras, kurām nav paredzēta krasta,
    Nav skaidrs, kurā brīdī ir ciešamāk,
    Emociju intensitāte atšķiras
    Nāk gaišie periodi un nievas pret sevi,
    Jūtu, ka straujāk novecoju,
    Pārkārtoju vērtību tāmi, to izmaksas mainās ikdienībā divkārtīgi,
    Neiespējamība un neticamība korodē ģenētisko materiālu,
    Man pietrūkst fiziskas armijas,
    Tad es rastu jaunas nošķirtības.
    Man vajag misijas apziņu,
    Man vajag patvertni no sevis un saviem plūdiem,
    Es sāku just mieru un bēdu,
    Viens pagrieziens dziedē- mazbrīd, otrs rada apjukumu un monotānu rotēšanu ap sevi, nonākot mīnusu koordinātās
    Es ieraudzīju kādas mātes nemīlošas acis
    Un man gribas viņas bērnu pasargāt, izlabot kādu nepieļaujumu netaisnību,
    Savas man negribas atmaskēt.
    Es nedzīvoju, jo bail kļūdīties, visam bija jāsastingst,
    Ļaujot zvērot malduguņu purvājam.
    Vajag pareizību savu un galējības,
    Es jūtu neizskaidrojamu nosodījumu katrā acu skatā,
    Tā ir sērga, kas lika iztapt un stingt atkal.
    Viegli apmaldīties savu un citu utopijās.
    Kad rakstu,
    vieglāk rodu ceļu uz sev nepieciešamo kodola replikāciju.
    Vienubrīd tveru kā likteņa nostādni un pieņemu pakļauties,
    Tad atkal neņemos ticēt, ka vienmēr nāksies tā uz iekšieni vērties.
    /K.S./

  • Petter Dott

    Būvnieks

    2017. gada 21. martā, plkst. 13:12

    tu esi būvnieks
    tu būvē tiltus
    daudz un dažādus-
    stikla, gaisa, sapņu
    citi lieto šos tiltus
    tāpat kā tevis būvētās
    pilis- smilšu, papīra, vaska
    tev nav nolēmuma tur būt
    kā Mozum
    tevi tādēļ sauc par lūzeri
    tu samaksu neprasi;
    bet arī caur adatas aci
    tev neizrāpt
    jo tava bagātība
    ir acīm redzama.

  • ingrida tārauda

    Perlītes zem kājām

    2017. gada 20. martā, plkst. 9:27

    tārauda


    ..kad gribas pieķerties pie niedras, ko lauž stiprais vējš, jo pašai vēl mazāk spēka nekā niedrai
    ..kad gribas aizmigt un pamostoties ieraudzīt dienu - citās gaismās, ne pelēkajās
    ..kad gribas, lai telefona zvans pavēsta ko nebūt tādu, ka smaids laužas un izlaužas - veras un atveras kā pēdējais miķelītis...
    ..kad dzīvot nozīmē Dzīvot, jo - ieelpot dzestro gaisu, līdz aizraujas elpa, atveras iekšējie vārti - svaigums ieplūst..
    ..kad vajag savērt krellītes atpakaļ uz diedziņa, jo tā ir pareizi..
    ..ka pareizais ne vienmēr ir pareizais un tāpēc vajag sadzelkstīt pēdas..
    ..ka sarkans ir kārdinošais un vedinošais uz..


    ***
    izauklē manu pasauli
    savās ikdienas ilgās
    piestātnē laivu sonāte
    kaiju bars
    nožēlo vasaru
    atdzimstot rītā
    pār mani
    pārliecies
    ***
    skaisti vārdi
    dubļi uz asfalta
    kaili augstpapēži
    nobirst rubīns iz gredzena
    acis
    tavas
    zilas
    izgrebj no manis
    statueti
    ar mežģīni
    ap potīti

    ***
    tu nevari mani sev atļauties

    sniedzas balkonam pāri
    pilnbriedā krūtis
    ieelpo manu smaržu

    izslāpsti

    buršu un pieburšu

    magoņu vainaga vārdus

    izliešu ar ūdeni

    mūsu starppasaulēs

    ***
    kaila un skaidra
    pilienā horizontēta
    Visuma aplikācija

    papeļpūku lidojumā
    ieprogrammēts pazūdamības
    vieglums

    no dzidri zila okeāna
    iznirstošs baltais valis
    apliecina
    citādā dzīvesprieku

    ***
    somā ar uzrakstu
    “Love”
    ielieku sirdi savu
    eju uz Čiekurkalna tirgu
    pārdodu par vienu labu mīļu
    vārdu

    /1987., “Latvijas Jaunatne”/

    ***
    sapnim bija cigoriņziedu krāsa
    atdeva pirkstu spēles
    iepriekš nokavēto

    mīlēta sieviete
    puscentimetru virs bruģa
    iekš laternu gaismām
    veido sirdspukstu rakstus
    mīlēta sieviete
    dejo lietū
    izdejo sausa

    sapnim bija cigoriņziedu krāsa
    pirksti nogura spēlēties


    ***
    ..man šodien rudens pieder
    kļavlapu krītošais zelts
    putnu jautājumzīmes
    un ābolu paslēpes zālē
    ..man šodien rudens ar tevi
    tajā kā pieturpunkts
    ceļa galā pieder
    tuvoties neaiztuvoties ne
    ..man šodien jūra un
    atspīdumi debesīs no ilgām
    kas rudeni smelgoņā pārvērš
    pieder

    ..pieder līdz sabirs nekurienē
    rasas no stiebriem..

    ***
    pieskaršanās caur rīta iespīdi
    logos virtuves logos
    aiz palodzes – kalnu virsotnes sniegos

    skaisti

    mazmazītiņu vijolīšu raksts
    uz aizkara plašumiem
    domā ka zied

    skaisti

    pie žoga kas ierāmē tavu māju
    kā gleznu bez manām krāsām
    vientuļa hortenzija

    pieskaršanās ar iedomu
    ka paliks te krāsas
    manas

    lai būtu nevientuļi
    hortenzijai

    ***
    mūsu divvientulības
    puspavērtie plaksti
    tirpiņu sacensības uz miklā kakla
    sajūtu tērcītes pāri lūpām
    un sarkanas rozes
    ziedlapiņu nokritumi uz
    slidena parketa puzles

    mīlēju vakar
    kad laika ziņas un socaptaujas
    sakrita miskastē

    mīlēju vakar
    kad tavu pēdu pieskārieni
    bija tik jutekliski
    manam vīnsarkanajam paklājam

    koridorā

    no kura sākās divvientulības

















    ***
    vientuļam asnam
    iz betona plāksnēm
    uzspīd saule

    skauju izsalkusi
    mana pilsēta
    dziļi

    piepildi mani ar
    gaismu

    degšu mirdzēšu
    dzirksteļošu

    logu atspulgos
    atblāzmu
    čukstiens

    ***
    Īrijas zilganzaļās
    un melnpelēkās
    un baltdzeltenīgās
    iesarkanīgās
    debesis

    pārcērtot ar baltu svītru to mieru
    mani sapņi kā lidmašīnas


    uz mājām

    uz… mājām

    ***
    ielās cilvēku papēži ieraksta vēsturi
    pie baznīcām apstājas laiks
    pie krogiem sastājas stāsti
    veikalos apjūk vēlmes
    skaistumsalonos maldās pašapziņa starp skropstām un
    šinjoniem gēla nagiem un pūderkg

    angļu un īru valodās
    klausīties kā nirvāna
    aizslīd garām mašīna
    ar Latvijas karodziņu pie loga

    ***
    viņš teica – paraudi princese
    tavs laiks vēl tikai būs
    labas lietas ir jānopelna
    jāsagaida
    jāpieviļ
    jāizmīl

    viņš teica – manos krastos
    piestāj vareni kuģi
    kas vētras iebaida jo vienmēr tās
    uzvar un kaut vai
    sadragāti tiek manos krastos

    viņš teica - paraudi princese

    ja tu kļūsi par kuģi..


    ja tavs laiks tev
    palīdzēs
    sagaidīt
    pievilināt
    izmīlēt

    kaislīgs

    ***
    ..nu labi
    tad jau labi

    bez manis?

    bez tevis

    ar tevi aizvakardienu albumos un
    telefonā saglabātajās bildēs

    kur uz Cliff of Moher fona

    tu skaties manī


    iegribi un aizej
    pilnām krūtīm no kliedziena
    aizturējuma

    paceļos pus.. ceļu
    starp

    un atdzimstu

    tad jau labi
    ka bez tevis

    ***
    ...mighty monsters

    izjauc klusumu

    sabirzuļo simtvienā detaļā
    sitienā pret sienu

    ir atkal
    viss un nekas

    un ja sniegs...

    tas arī jā

    nekas un viss

    un mūsu dienas un naktis
    ar mighty monsters un citiem
    tas ir labākais troksnis
    kas var notikt

















    ***
    tumšdzīļu acis
    ielu labirinti
    sarkanu rožu
    kafijas naktis
    pāri Bosforam
    fotogrāfs sūta
    atmiņbildes

    uz dakstiņu jumtiem kaijas
    un atkal kaijas

    iemācīties mīlēt
    nevar

    aiztikšķina papēdīši
    pa viesnīcas
    kāpnēm

    ir laiks


















    ***
    cepumi kārtīgi kastītē
    sarkanlentīte ap
    notekcauruļu simfons
    lietus sajaucis notis
    un tad pāri
    visveidu torņiem
    izsijājas dzeltaini putekļi
    skaisti vijoli spēlē
    puisis negariem matiem
    un mēs izlemjam -
    kurp mēs iesim


























    ***
    krāsainu lampiņu spēle
    logos aiz kuriem
    kas un kaut kas
    pēdējās ziņas
    atlaižu reklāmas
    zibeņo iegribu iekāres viss
    baltie sapņi
    ar sniegpārslām izkūst
    uz taviem tvīda pleciem
    bet lampiņas spēlē
    bez noteikumiem


    ***
    ar karoti kafijas virsmā
    zīmējam ej sazin ko
    sarunām iestājies
    ej sazin kas
    tavās vaigu bedrītēs
    smaida atblāzma
    ej sazin kur
    nav
    tā nirvāniskā
    skurbuma
    kad skatiens ir
    ceļš uz
    Ēdenes dārziem..
























    ***
    pusnakts raganu sabata
    dzirksteļots mežs
    viņam negribas noslaucīt lūpas
    mirkušas paisuma šļakatās
    pāri kraujas malai
    aizlido vēstule driskās
    melnbaltais mēmais
    ar pēdējiem kadriem
    titros ierakstīts
    žurku bars izsijājas ielās
    ***
    man ir migrēna jā
    tu esi gudrāks par vairāk kā vajag
    un tas nav labi laikam
    jo vajag lai no sākuma
    pirkstu galiem ir saprotami spēles noteikumi
    pavasara vizbuļu laiks
    iekrāso pusmežus zildūmakainus
    ka ne izbrist
    pielīp pie papēžiem
    cerības

    vizbuļu krāsa ir cerībaina zini

    tu esi gudrāks par vairāk kā vajag
    un romatisms ir norakts zem pusmeža zildūmakainuma
    mana migrēna jā
    un nenāk miegs

    varbūt varam izlaust neesošas sienas..

    ***
    paranoisms
    šizofrēnija
    ieslēdz skapī un esi greizsirdīgs
    tavas mīlestības gals būs atslēgas apgrieziens slēdzenē
    ātrs risinājums ir mans valdzinājums
    tagad tālsarunām nevajag apaļīgu operatortanti
    un telefona kabīni aplīmetu ar Love is..
    galvenais lai uzlādēts telefons
    kaut vai viena svītriņa sarunai
    tampus Bosforam
    pat nepiedod

    ..paranoisms
    šizofrēnija
    skapis nenotur izvēli

    ***
    neeksistē
    iedomās bilde tik mākslinieciska
    fonā saulainu ķirbju lauks
    patālāk vīnogulāji un vēl patālāk
    kaiju bars paceļas virs viļņiem
    pirms fona – tu
    dzintarkrāsas acīm
    rudmatis
    gaišsīkām spalviņām uz rokām un krūtīm
    krekla apkaklīte no ceļputekļiem pelēcīga un sviedru lāses
    uz pieres
    tu tāds iekārojami..
    pastiept roku un neaizsniegt
    neeksistē

    esmu profesionāla
    iedomu fotogrāfe




















    ***
    tur pie okeāna
    krasts ilgu pilns
    iztukšotas gliemežmājas un
    ronis mūžīgā mierā

    ilgu pilns ir mans krasts
    ar tālu kuģu uguņiem
    okeāna tālē
    kaut kur

    pilns ilgu ir
    aizaugušais ābeļdārzs
    Latgales dziļumā


    ***
    1001 doma
    dziļotnes dilonis
    bezjēga vējdzirnavu cīņa
    ar sevi bezjēgā
    skata tornim
    pēdējais stāvs
    čau aiz tā koka zara
    vējā
    piedod
    ka nevaru pasargāt
    tevi lāčuk
    ne miegā ne nomodā
    bezspēka 1001 doma
    kā dilonis























    ***
    tukšums
    sarkana soma iezīmē horizontlīniju
    starp asfaltu un mašīnu

    novibrē pārrautā stīga
    iz dzīves instrumenta
    alts ģitāra vijole
    svarīgs tas nav

    nekas svarīgs vairs
    nav

  • laura-aura

    BEZ NOSAUKUMA

    2017. gada 14. martā, plkst. 0:16

    Ar nokārtām galvām
    Mani tautieši klejo.
    Ar naidpilnu skatienu
    Tie nolaiž savas rokas.
    Bez tēva, bez mātes,
    Bez zemes zem kājām.
    Ar mokošām sāpēm
    Sirds raujas tiem pušu!
    Ar nokārām galvām
    Un skumjpilnām acīm-
    Mani tautieši klejo,
    Jo dvēseli plēš!
    Vējš klejo pa ielām
    Un asaras kliedē,
    Sirds raujas tiem pušu,
    Jo zaudē tie mājas.
    Ar asarām acīs
    Un smaidu uz lūpām...
    Mani tautieši klejo
    Bez tēva, bez mātes...
    Tie ver savas plaukstas
    Un lūdzās tie Dieviem,
    Savas lūpas ver vaļā,
    Laiž klusumu laukā!
    Bez tēva, bez mātes
    Mani tautieši klejo.
    Viņi cerībai tic-
    Reiz lemts būt tiem mājās.

  • Fricis fon Lācis

    Mana miza mans kodols II

    2017. gada 10. martā, plkst. 23:27

    Mēs velkam mizas
    Ne tās glītās, sūnu skartās

    Mēs velkam mizas
    Tā āksta dotās
    un domājam ka dzīve ir mums rokās

  • fakingsons

    fakingsons

    Ko iesākt ar līķi žoga otrā pusē?

    2017. gada 20. februārī, plkst. 15:04

    ***
    Atzīstos – nebiju īpaši priecīgs, kad sieviete, ar kuru vakar vakarā sarunāju tikšanos šodienas pēcpusdienā, īsi pēc tam, kad mani no miega piecēla modinātājs, atrakstīja, ka ir uz vietas. Tobrīd ārā lija, to varēja dzirdēt pat neatverot acis, kur nu vēl paverot savus mūžīgi aizdarītos aizkarus, ielūkojoties sētas dubļos. Bet es biju gatavs mīties uz Hospitāļu ielu, lai kāds arī laiks valdīja ārpusē. Pirmie kilometri it nemaz nebija jauki, kur nu, tie bija drausmīgi, jo tas lietus, kas pilināja manā pagalmā ne tuvu nebija tāds, kādu piedzīvoju turpceļā. Vienā mirklī biju cauri slapjš. Un tad vēl tiek gājēji, kuri neatšķir trotuāru no veloceļa. Bet es minos. Kā par laimi, mana vairāku gadu nemainītā pleiliste atskaņoja tieši tos gabalus, kurus vislabprātāk gribēju dzirdēt. Tas, ka šī vecā pleiliste spēj mani iepriecināt arī pēc tik daudz gadiem, liecina tikai par to, cik nemainīga ir mana muzikālā gaume un cik dzīvotspējīgu mūziku klausos. Mūzika no manas ikdienas ir teju pazudusi. Es to klausos tikai brīžos, kad kaut kur braucu, pats esot pie stūres. Citkārt tā ir fonā, kad rakstu, bet tie bieži ir vieni un tie paši klasiskie gabali, nekas jauns. Bet ne par to ir šis stāsts.

    Pārbraucis Gaisa tiltu, nogriezos pirmajā ielā pa labi, izbraucu cauri kapiem un drīz pēc tam biju pie divdesmit astotā numura, kaut gan man bija jābūt desmit numurus tālāk. Sieviete par grāmatu samaksāja piecdesmit centus vairāk, sakot, ka tie ir par vešanu. Jauki, protams. Un tā nu es pilnībā salijis devos atpakaļ uz Juglu, garām Anitas bijušajai dzīvesvietai, garām Lapsas mājai, garām kontrolieriem, kas pārgāja ielu pretējā pusē. Pēdējo dienu laikā to ir pārpārēm. Vakar, piemēram, pēc vieniem grasījos braukt uz centru ar velosipēdu, bet slikto laikapstākļu dēļ nolēmu turp doties ar autobusu. Jau pēc vienas pieturas iekāpa kontrole un man nācās izkāpt. Svētdienās gaidīt transportu ir vājprāts. Es tiku līdz Alfai, kur pēc pusstundas pienāca nākamais 40. un es devos uz centru. Braucot uz Annas kojām, redzējām kontroli pie krievu pieminekļa. Tur gan viņi ir biežāk nekā jebkur citur, tāpēc atpakaļceļā man nācās to posmu iet kājām. Arī centrā sastapos ar kontroli, kad vienu pieturu pabraucot nācās izlēkt no tramvaja, kurā šie iekāpa. Domāju pieteikties darbā par kontrolieri. Vismaz uz divām nedēļām, varbūt mēnesi. Tīri tāpēc, lai apskatītos, kā norit viņu ikdiena.

    ---
    Šajās dienās cītīgi centos uzsākt darbu pie savas jaunākās grāmatas. Tā ir pirmā, kuru uzsāku no pilnīgas nulles, kamēr visas pārējās jau sen bija iesāktas, atstātas novārtā vai līdz galam neizdomātas. Ar šo bija citādāk. Pirms kādiem diviem gadiem es safilmēju materiālu, kurā ietverts viss grāmatas saturs. Tās ir teju deviņas stundas, ar kurām man tagad ir jātiek galā. Sākumā likās, ka darbs nebūs grūts – jāieslēdz tikai video un jāraksta, taču tas nebija tik vienkārši. Es pavadīju vairākas stundas klausoties audio ierakstu no manis uzfilmētā video un pierakstīju tur dzirdēto. Uzrakstīju tik sasodīti maz, ka pats nobrīnījos par naktī (ne)paveikto. Salīdzinājumā ar to, ko rakstu ikdienā, šis bija tīrākais murgs. Citkārt pusotru lapu (šis raksts ir tieši tāds) varu pierakstīt nepilnā pusstundā, kamēr ar video dzirdēto es tādu pašu apjomu rakstīju stundām ilgi.

    „Vakar līdz diviem naktī pa galvu virpinājās viens stāsts. Atnāca pats. Ielauzās. Varmācīgi, skaidrs uzreiz līdz pēdējai detaļai. Likās tik labs. Atliek pierakstīt, varu derēt – nebūs nekas jēdzīgs.” (ieraksts no Ingas Ābeles dienasgrāmatas)

    ---
    Stumjoties cauri Brasai kaut kā vairs nemaz nedomāju par neglīto laiku un mūžīgo pelēcību. Es gaidīju pavasari. Ceru uz laicīgu tā atnākšanu. Ik gadu no jauna ceru, bet viņš vienmēr piekāš. Tāpēc iegāju vietējā veikalā un iegādājos alu. Kādu gabaliņu vienkārši stūmos to dzerot. Lai arī rudenīgie laikapstākļi man nekad nav patikuši, ausīs skanošā mūzika radīja pareizo noskaņojumu, lai arī šādā slapjumā gūtu prieku no būšanas ārā. Es apstājos otrpus sliedēm. Pavēroju bardaku un iznīcību. Žoga otrā pusē pamanīju guļam cilvēku. Nē, tādā pozā neviens neguļ, es nodomāju. Varbūt līķis? Nekavējoties noliku velosipēdu trotuāra malā un piegāju pie žoga. Īsi gan nebija saprotams, kas ir šis guļošais vīrietis, lai gan izskatījās viņš gana reāls. Tā noteikti ir lelle, es sevi mierināju. Bet ja nav? Ko ar to iesākt? Īstu līķi redzēju nedaudz vēlāk, kad biju aizlīkumojis līdz Murjāņu ielai. Traucos mājup uz ceļa pamanīju guļam resnu žurku. Beigtu, protams. Tā gulēja slapjumā mēli izkārusi. Nu, vismaz viens līķis manā īsajā stāstā.

  • Justīne Buliņa

    Justīne Buliņa

    2017. gada 19. februārī, plkst. 21:02

    Es atradu maisu, kur kāds bija salasījis manas domas,
    es pacēlu kā svešu un uzkāru uz staba,
    lai atrodas saimnieks.
    Tas bija viņš, kurš atrada maisu,
    savāca manas domas un dzīvoja manu dzīvi.
    Es aizgāju, bet viņš nē,
    Es atgriezos, bet viņš aizgāja.
    Es iesaiņoju, atdevu sevi par brīvu un uzkāru uz staba.
    Ja zvanāt uz meklēšanas sludinājumos norādīto tālruni,
    tad norādot atrašanās vietu piebilstiet,
    ka atrastās domas otreizējai lietošanai nav derīgas.

  • Eva Mozule

    Aporia

    2017. gada 17. februārī, plkst. 14:48

    Otrdienas rīts. Autobuss lēni ved mani cauri miglainajiem Jitlandes ceļiem. Cilvēki ir aizņemti ar sīkumiem. Cits ēd, cits nosnaužas, cits lasa, bet es skaitu stundas, kas dotas domāšanai par nākotni. ‘Mēs būsim Kopenhāgenā pēc trīs stundām. Izmantojiet bezmaksas internetu, labierīcības un ar jebkāda rakstura jautājumiem – vērsieties pie manis!’, raitā dāņu valodā noskaita šoferis skaļrunī. Viņa balss dažus uzmodina, taču lielāko daļu cilvēku atstāj vienaldzīgu.

    Šis rīts ir brīnišķīgs, es nodomāju. Nav nekā lieka, taču nekā arī netrūkst. Šī domas līnija krustojas ar citu. Tā tas turpinās līdz izveidojas domu, ideju un strupceļu mudžeklis. Es domāju par to, cik jaunas lietas ātri nolietojas. Cik aizstājamas, garlaicīgas un pat liekas tās kļūst. Protams, šeit zem koncepta ‘lietas’ ir palikts krietni jo vairāk kā materialitāte. Tas drīzāk ir par visu... un reizē – ne par ko konkrētu. Sajūtas, iespaidi, pieredzes – viss, kas būvē cilvēka ikdienišķo realitāti. Šķiet, ka tam visam ir noilgums, termiņš.

    Es sāku domāt par to kādas filmas un, protams, savas dzīves kontekstā. Stāsts sekojošs: kāds vīrietis iemīlas sievietē viņas atšķirīgās, brīnumjaukās balss dēļ. Viņas balss ir īpaša – skanīgāka kā citas. Tomēr, laikam ejot, tā sāk mainīties, mazas lietas pārtop nopietna aizkaitinājuma cēloņos. Līdz viņas balss skan tieši tāpat kā visas pārējās.

    ‘Es zaudēju mīlestību!’ – viņš nomocīti un bezpalīdzīgi izkliedz. Man kaut kas šajā teikumā un izteiksmē šķiet ļoti cilvēcīgs un... Varbūt pat sajūtu līmenī universāls, taču retais par to uzdrošinās runāt. Par to, kā sākotnējā kaisle un aizrautība noplok, pagaist, izplēnē, nomirst.
    Šeit skaidrs, ka runa nav tikai par romantisku mīlestību cilvēkam pret cilvēku, bet dzīvi un visu, ko tā iekļauj, kopumā. Ilgi prātoju, kāpēc mani tas viss tik ļoti aizkustinājis? Kāpēc gan tāda banalitāte nodarbina manu prātu vairāku dienu garumā?

    Jo arī es zaudēju mīlestību... nākas secināt. Pret pilsētu, kurā es dzīvoju. Pret ikdienu veidā, kādā tā sevi prezentē. Tāpēc tieši šajā otrdienas rītā es esmu ceļā uz Kopenhāgenu, lai apskatītu potenciālo mājokli.

    ‘Dzīve ir cikliska kā gada laiki!’, kāds man klāsta, kad es atklāju savus pārdomu ceļus. Un tā esot dzīves rakstura īpašība – kad kaut kas tiek atmests, tad kas cits stājas vietā. Un tomēr... Man tas šķiet skumji, ka ‘lietām jābeidzas’. Un tas ir arī nedaudz biedējoši – zināt, ka viss jaunais, ko uzsākam tajā pašā brīdī uzsāk kursu uz nenovēršamo – apnikumu, banalitāti un visbeidzot – mīlestības zudumu.

    Kad es ierados savā pilsētā aptuveni pirms trīs gadiem, kāds man teica – izbaudi brīdi, kad tu vēl neko šeit nepazīsti. Izbaudi apmaldīšanās, nezināšanas un pazušanas nozīmi. Es biju vairāk kā pārsteigta par šādu padomu – kā gan es varu izbaudīt kaut ko tik neērtu un neparocīgu kā ‘maldīšanos’? Man šķiet, ka šī ieteikuma būtība top skaidra tikai šobrīd, kad jau atkal vēlos lekt ‘nezinājamā’ un būvēt dzīvi no nulles punkta.

    Tas ir biedējoši, bet ļoti svarīgi uzsākt lietas, kurām (jā, ļoti iespējams) ir savs noderīguma un eksistenciāla komforta termiņš. Tā uzskata arī Žaks Deridā, kurš šai rekonstrukcijas un šaubu ‘telpai’ savā eksistenicālās filozojas universā piešķīris konceptu – ‘aporia’, ar to saprotot ‘pozitīvu dekonstrukciju’. Deridā uzskata, ka ‘apjukums’ un ‘šaubas’ ir prāta pozīcijas, kas liecina par domas briedumu un redz tās kā nepieciešamību, lai radītu pozitīvu dzīves (de/re)konstruēšanu.
    Tas ir vajadzīgs – nezināt, maldīties, apjukt, brucināt un būvēt no jauna. Kas zina – iespējams ‘kāda balss’ šajā procesā ieskanas skanīgāk un saglabā savu unikālo skanējumu ilgtermiņā.


  • labaiss

    .

    2017. gada 16. februārī, plkst. 2:12



    Piedzima dzejolis
    Plikiņš un skaļš
    Kāds teica, tas viņējais
    Maziņais

    Izauga dzejolis
    Ar lakricas acīm
    Ne visiem tā garšo
    Viņējais prom

    Nabaga maziņais
    Nomira viņējais
    Un visiem patika dzejolis
    Visi raudāja lakricas asaras
    Dzejolim negaršoja

  • Alisa Marčenkova

    Dzīves ritmā

    2017. gada 19. janvārī, plkst. 13:25

    Dzīves ritmā,
    Diena skan,
    Ātri rit tā,
    Spēka pietiks man,
    Jo dzīve mums ir vienīgā,
    Jātver katra iespēja,
    Jo tā var būt pēdejā.

    ©Alisa Marčenkova

  • maija olsteina

    2017. gada 13. janvārī, plkst. 20:18

    Tu aizņem pasaulē vietu.
    Kā tante tramvajā spraucies.
    Nezin vai, paejot malā,
    Pārējiem vieglāk ietu?

    Tu aizņem pasaulē vietu.
    Kur sēdies, tur iedobe paliek.
    Varbūt, ja šaurāka kļūsi,
    Citi bez grūtībām skrietu?

    Tu negribi aizņemt pasaulē vietu.
    Lēnām kā dūmi sāc plēnēt.
    Spogulis nopūšas klusi klusiņām
    Un griežas pret saules rietu.

    Vairs neaizņem pasaulē vietu.
    Zari, tev uzkāpjot, nelūst.
    Bet klusībā ceri, kaut lūztu tie -
    To saklausītu, tad kopā smietu.

    Tu gribi aizņemt pasaulē vietu.
    Tu plāties un stampā, kā māki.
    Bet, izgaistot ķermenim, noguris prāts
    Būtni tavu var sijāt caur sietu.

    Tu aizņem pasaulē vietu.
    Necelies kājās, neatdod to.
    Atstāj pēdu zem sevis un zini -
    Ir labi, ka aizņem tu pasaulē vietu.

  • Links

    2016. gada 30. novembrī, plkst. 22:43

    Sniegs ir atnācis
    uz palikšanu
    mēs varam aiziet
    uz upes malu
    vai kino vai operu arī
    bet negaidīsim pavasari
    un nomirsim labāk
    viegli un klusi
    zun-zum
    kā bites
    no malas pat liksies
    ka nāve
    nav nemaz notikusi

    2016.g.8.-9.nov.

    +++
    Sniegs kritušais atstaro
    debesis apmākušās pat naktī.

    Vēja aprautu seju
    sasildu pie priedes stumbra –
    tur iekšā aizvien vasara kuras.

    Kāpslieksnis sadudzis aizvelkas tālumā.

    Sniegs kritušais atstaro
    debesis apmākušās pat naktī.

    Apsnieg jūra.
    Jūra apsnieg.

    2016.g.9.nov.

    +++
    Brunete platiem pleciem
    uz zvaigžņota deķa
    reibst, dzerdama liepziedu sulu;
    bites žūžo un dzeļ,
    zīmē mandalas gaisā, -
    tās tūliņ pat gaist.

    Vaigu vaigā ar Saulrietu
    Saullēkta māte paliek mūžīgi jauna;
    nav roku, kas sadotos, lai palīdzētu,
    vien ūdeņi plūst – tiem nav ne prieka, ne bēdu,
    vien taisnīgums.

    Nav ceļu, kas sakluptu lūgšanā un balsu, kas sagandētu,
    vien bezgalīgs reibums, pietiekams
    pats par sevi –
    dzidrs, neuzvarams Haoss.

    2016.g.22.nov.

  • Laura Lace

    ENERĢIJA

    2016. gada 29. novembrī, plkst. 18:11

    Pasmaidi lūdzu! Lūdzu nesūdzies par savu dzīvi.Dzīvi var nodzīvot vienmuļi vai atraktīvi.Atraktīvi baudot katru tās mirkli.Mirkli un katru minūti.Minūti ar platu smaidu.Smaidu ,kas liecinātu par nesamākslotu laimi.Laimi var uzburt no viena mirkļa vien. Vien cilvēki to neapzinās.Neapzinās domu spējas.Spējas šo dzīvi padarīt neiedomājami krāsainu.Krāsainu kā laukos redzēto varavīksni.Varavīksni,kur nav pelēka,drūma krāsa.Krāsa ir visur mums apkārt.Apkārt viss ir viena nenoteikta enerģija.Enerģija,kas spēj radīt pilnīgi visu.Visu var labot.Labot,izvēloties atraktīvo dzīvi.Dzīvi,kur Tu esi kustībā!