-
Dainis Deigelis
aiz putekļaina loga (4)
2012. gada 19. maijā, plkst. 16:59
aiz putekļainiem
veikala plauktiem
jau gadiem
no pasaules noslēpies
es tomēr gaidu
kā Poncijs Pilāts
tur uz vientuļās
mēness smilšainās virsmas
kad Meistar
Margarita tevi izglābs
un romāns tiks pabeigts
ar vienu vienīgu vārdu
brīvs...
Aiz putekļaina
loga spīd atkal mēness
es aizeju pa
gaismas staru miegā
tevis noskūpstīts... -
Anna Šmite
Tikai šo vienu reizi (1)
2012. gada 17. maijā, plkst. 3:13
Uzdāvini man ziedošu ābeles zaru,
Lai dienas pelēcīgums gaišāks kļūst,
Uzdāvini man baltu ābeļziedu,
Tā maigumu lai mācītos es.
Novēli man šorīt lietū izmirkt,
Lai putekļi no manām acīm pazūd.
Iemāci man lietus lāsi plaukstā turēt,
Tās trauslumu lai mācītos es.
Uzdāvini man šodien mieru,
Trūkst man tā, vai zini,
Uzdāvini man tikai 5 minūtes,
Lai cilpa savilkties paspēj. -
MonaCherie
*** (2)
2012. gada 13. maijā, plkst. 23:50
Man sirdī rūgtums, kā stikla lauska plaukstā.
Jo zaudēju 13.gs aizpurvotā kara laukā.
Man sirdī skābums, kā sarūgušā pienā.
Kaut piena nemaz tajā laikā nebija.
Man sirdī kniebums no sētmalas gružiem;
Un arī riebums, kā arī rūgtums un vilšanās.
Nav rožu dārzs.Nav Ēdenes dārzs. Nav.
Nav enģeļu ar oreolu, ar pienbaltiem spārniem.
Man sirdī rūgtums kā stikla lauska mugurā.
Tevis žēl, jo manis vairs nebūs tuvumā.
Klusums un mans atspīdums tavā tukšumā;
Ko ieliku atmiņu aizšūtā atmiņu maisiņā.
/Mona Cherie/ 13.05.2012. -
Artūrs Lūsis
visam sava kārtība: es, laiks un vieta (1)
2012. gada 11. maijā, plkst. 20:48
visam sava kārtība: es, laiks un vieta
i
sauc mani kā lietu
īstajos vārdos:
tu esi tukša cauruļu simfonija
kas brakšķēdama ķepurojās
ar savu kluso murmināšanu zem deguna
dusmās kaistot
pa saplaisājuša un saplīsuša asfalta taciņām
tumsas ceļamkrānu un ēnu sastatņu pavadīta
vientuļa nama siena
(bet tu vēl joprojām esi uzcelta
svētnīca mīlētam garam);
tu esi šautuve
tavās miesās iestrēgst lodes -
kā izšautās, tā neizšautās -
tu esi bumba ar apstājušos pulksteni
sekundi pirms gala
(es tikai gribu
tikai uzsprāgt)
ii
salauzts starp
pateicībām un smīniem
es labprāt kļūtu
par bērza skaras ēnu
un es kristu kopā ar to
un mani samītu ar kājām
un es izšķīstu
un zeme mani mīlētu
bez šaubām
iii
man šķiet
(un neviens
nekad
man nav to teicis)
es esmu nožēlojams:
labāk nevar būt, jo
tagad es kāpšu
tikai arvien augstāk pāri
visām tām galvām,
kuras sadzejojis esmu,
pārlidošu no viena
vārnas spārna uz otru,
kā vadātājs neatstāšos,
kamēr tevi apmuļķošu. -
Satina
cor sensit (1)
2012. gada 11. maijā, plkst. 20:01
Mēs grēkā lēnām grimstam
Un apkārt ievas mums
Tas grēks pavisam lēnām
Vēl saldāks kļuvis mums.
Plaukst pavasaris ķešā
Un krūtīs upes plūst.
Dievs, kāpēc ir tik grūti,
Kad sirds man ievas jūt? -
Sanija
[Anti]klasika (1)
2012. gada 10. maijā, plkst. 18:03
Ja Tev vajag klasiku
Ņem Klasiku
Tikai nesūdzies
Pēcāk
Ooo, tikai klusē
Paklusē
Klusums dziedē
BAĀ
Vai kā gribas palamāties
Nesapratne
Spīts
Kā darva
Pilieni daudz
Par daudz
Ja Tev nevajag mani
Tieši tādu
Tad arī man nevajag
Drūma nepatīk
Pa gaisu arī ne
A zem zemes?
Hāā...
Nu tad izvēlies
Es varu būt tikai viena
un forša
kūlīga
īpaša
Un es domāju, ka tāpēc
Tev mani vajadzēja
Izrādās, ka ne!
Nu tad sēdi un
Saplūsti, ar savu kārtību
Es saplūdīšu ar savu
dzīvi, savu prieku
un saviem sapņiem! -
Edgars Zieds-Ziediņš
***būt (2)
2012. gada 9. maijā, plkst. 12:00
Atbrīvotas rindas.
Pieplacis pie zemes vēroju ēnas
Torņa spice tik augsta un tāla
Sienas elpo, pamati rīta saulē bāl
Bet tumšais plankums izliekas mēms
Piecēlies kājās ar ķetnām taustu gaisu
Jo straujāk saujas sasist cenšos
Jo smagāku neizpratni jūtu gēnos
Bet to projām nekādi negribu laist
Atraujos no apaviem ar abām zeķēm
Un vēlos aizskart sauli, būt tuvāk tai
Īgnās pažobeļu lūpas svepst- tu glupāks vai
Bet es vēlos kā salmenes dzeltēt
Ieniris dziļi dzelmē es gribu slāpes veldzēt
Pēc žāvētiem, svaigiem un siltiem lašiem
Un kad esmu līdzās attopos- kurš tīklu atsies
Ne izcepies saulē, ne izkūpējis gaisā
Bet svaigi kūpināts
Aizejot.
Par sauli spožāka gaisma mēdza būt lustrām,
Laikrādis pārstāja uzstāt par stundām ,
Kad manā acu priekšā kvēloja tavs smaids,
Slēptākais maigums un dvēseles skaidrums;
Palikt un neatgriezties sāpēs vairs-
Vientulībā un noslēgtībā kas jau bija ārpus mums,
Kālab skumt, ka apdzisa lāpu guns-
Atmiņās izskalotās senleju gultnes turpina būt,
Jauni strauti mūsu dzīvēs sāks aust tīklus un rūkt,
Lai apskalotu jaunas vietas un iekarotu sirdis;
Virkne sapņu, kas negrasās mirt, bet stīgas vilkt,
Spēlēt akordus ar pašu notīm un dilt
Tikai tad kad pārkāpti tilti;
Vēlme vēlreiz izjust laimi katrā no mums mīt tik ilgi
Kamēr tagadnē vairs rūgtā pagātne nepil.
Tev.
Visas pērles sasaukt rindā
Cauršaut tā, lai pēdējā iespiežas pirmā
Būt līdzās un sasiet cerības valgu
Jo dzīve sit tos, kas noliec galvu
Vārdu līkloči ap mums un mūsu ceļā
Un neviens nezin uz kurieni-patiesībā- ejam
Graujošus motīvus atriebībā smeļam
Lai nāktu pie atziņas- zeļam
Sarunas kā jūra, atrunas kā pūrs
Aizvērtām acīm pārkāpsim mūrus
Cietīsim klusu un glabāsim dvēseles musturu
Atdzisušās miesas par tuklu, lai to justu
Bet sauss klusums tek pār tavām lūpām
Ne piliena izkaltušo ausu lūkās
Vai staru kūlis ir zudis šai pasaulīgā dūmakā
Un būšu spiests miglā pēc tevis lūkot.
***
Dienas izsētas kā klaidoņa soļi- pa labi un pa kreisi
Laiks turpina čukstēt ausīs par izspārdītām lapu kaudzēm
Vārdi grauž ceļu uz manu dvēseli un soļo šurpu turpu
Kā viļņi straumēm triecas pret brāzmās lauzta koka sakni
Vienīgi pēc paisuma un bēguma okeāns norimst un atkāpjas
Elpa aiz prieka aizraujas kā pudelei, kas izskalota krastā
Atveras acis, smaids iekaro lūpas un zūd monologs sirdī
Es redzu man ir ceļabiedrs- gliemezis spējis izsekot pastam
Redzu gaismu un vētras neskartu vietu uz plaukstas
Biedrs, palīdzi izdzīt pumpuru un lapai uzplaukt
Redzu kā vējš aizpūš gliemeža traumēto gliemežvāku
Un man saujā ieslīd viegla un noilgojusies sēkla
Ja vien draugi- palīgā- biežāk nāktu
-
dzejas fronte
zem ādas arhīvi (2)
2012. gada 8. maijā, plkst. 21:31
Zem ādas arhīvi
1
Sēnes pēc lietus valstsvīru mājas pēc mūsu sviedriem
mana kabata ir pastkastīte ar aplokšņu algām
2
zem ādas arhīvi, piemēram, par to, ka uz tavu vientulību nopelnīs draugiem.lv kopmītnēs, bet es neesmu tik bagāts, lai varētu atļauties birojos mītošos zvērus barot no rokas.
3
es sevi saredzu tikai no iekšpuses, kamēr acu skalpeļi sāpīgi griež ādu
un krītošās jautājuma zīmes sasit jebkuru viegli plīstošo atbildi
iespējams pārtieku no mēness ziedojumiem iespējams man vairs nevajadzēs pazemoties modinātāja priekšā
4
puse pilsētas nostājās zem solāriju lampas
startē savu krāsaino čaumalu sacensībās
5
ap putekšņos tavas skumjas pīpenes princeses pīķa dāmas -
LuGuBu
atgriezeniskais (1)
2012. gada 7. maijā, plkst. 14:05
reptilēns pļavā ganās
svin brīdi no brīža ik brīdi
reptilis pļāpa gānās
lād brīdi no brīža ik brīdi
mazais lielā astei uzskrien
ne jau tīši un ne tieši
lielais mazo asti nomet
ne jau tīši un ne tieši
redz dēls tēva dusmas
par netīšo uzskrējienu
redz tēvs dēla jūsmu
par netīšo nometienu
.............................un apēd
.............................nedzimušu
.............................drosmi
........................................(drosme klusē
..........................................vēlāk ārā lien) -
Heilija
Ārpus uztveršanas zonas. (1)
2012. gada 4. maijā, plkst. 16:32
Šodien satelīta televīzija tiek ierīkota
manis paša ģimenes dzīvoklīša stūrī,
kura dēļ jau sen takā skumstu es,
jo neciešu, ka telpa tukša krūtīs.
Meistars H. nu jau pasniegs pulti
un sēdīsies patrepes dīvāniņā,
un viņš pieskatīs antenu jauno
ar matu ruļļiem un halātiņā.
Tā nu mēs ieslēgsim ekrānu vēso,
piespiežot nenoslaucītas plaukstas,
pirmais kanāls būs franču kino.
Un francūzietēm uz kājām būs spalvas.
Otrais kanāls būs muļķīgi banāls,
krokotas sievietes izpildīs blūzu,
puskaili vīrieši sadancos tvistu -
Esmu tavs īstais uz visu mūžu.
Meistars H. iemigs ar vaļējām acīm,
skatoties pārpildītajā screen-ā,
kur es jau gurķošos Simpsonu filmā,
kamēr Meistars dzēsīsies vīnā.
Es izslēdzu. Nebūs man antenas grožu.
Izslēdzu. Slaidi es nospiežu pogu.
Slēdzu. Prom metu meistara dozu.
Redzu. Tas aizcilpo raiti uz nākamo
morāla pagrimuma krogu. -
GGL
domas (1)
2012. gada 29. aprīlī, plkst. 15:11
intīmas ir tikai domas,
pat ja kāds ar svaām dalās
tās tik un tā paliek intīmas,
to patiesā nozīme,
ārpus interpretācijām,
pieder vien vienam
GGL -
Haskijs
varbūt kāds par Ekziperī... (0)
2012. gada 28. aprīlī, plkst. 20:12
Savu zinātniski pētniecisko darbu rakstu par Antuānu de Sent-Ekziperī un viņa darbu 'Mazais princis', bet, lai to izdarītu, man jāatrod pēc iespējas plašāks matereāls.
Varbūt šeit ir kāds, kurš ir kaut ko saistītu ar pašu autoru vai darbu pētījis vai varbūt zin kādu cilvēku, kurš to ir darījis? -
E. Kurts
7 (5)
2012. gada 27. aprīlī, plkst. 15:13
es pamodos nedaudz pēc pusnakts
kārtējā īrētā dzīvokļa šūniņā
kļuvis par gadu vecāks un
vēl nedaudz vientuļāks
es smēķēju pie atvērta loga
pārkāpjot visas ženēvas konvencijas
blenžot lietainā tumsā un
pārskaitot viņas telefona numura ciparus prātā
kā ik gadu ap šo laiku
jau kopš vēstures sākuma
tie visi bija vietā
un vērojot sava izsmēķa krītošo zvaigzni
es sūtīju ēterā nelielu raideru dievam -
gaismu viņai, nedaudz miera pašam
un vasaru bez slēgtām palātām -
agneshux
manas... (0)
2012. gada 26. aprīlī, plkst. 16:18
apraksim to ko nevar saukt vārdā
skaļi un nežēlīgi nerunāsim
kaltētā saulē apguldi nenosaukto un ķecerīgo
atceres labāk neatceries
izspied pēdējo lāsi un pat pienu ne
vieglos akmeņos nolieksim galvu un nobirdināsim asaru
...zaļās acis -
Franzio La Pero
..jo augot sāp (1)
2012. gada 26. aprīlī, plkst. 11:31
zemei sāp atdot sevi un ļaut
uz sevis kokam augt
..jo svars liels
piekrišanas spēkam
kas izlīdzinās
starp dienvidu
un pusnakti
ko es te saku
..jo sāp augot
..jo drīz atnāks nākot
..jo ir pateikts lieks
kādam sevī zūdot
savā sajušanas mirklī
kāpšanā sevī
..pazust vītņu kāpnēs
pa skriemelim uz augšu
pretī nokļūšanai
izkļūšanai no sevis
tad paliek viegli
tad jāpaliek taču
gaiši
..zeme kļūs valga
no koka augošā vaiga
kas atdzīvojas
kā atgūst spēkus
augot
..augot sāp
bet neļauj piekrišanas spēkam
nogāzt
.. jo augot sāp
izaugot stāvus no zemes
kad nokritis bijis ābols
to paņem tikai
lai nomazgātu
un ieliktu atpakaļ
koka zaļajā
plaukstā
..jo sāpes pasaulei baudu dara
vairāk kā ēšana -
E-sila
DZEJA:Radikāla brīvība (1)
2012. gada 24. aprīlī, plkst. 15:36
***
Ir radikāla brīvība
Un tas nav lidojums, ko putns veic.
Nē, arī kritiens sāpīgs ne,
Tā ir pakļaušanās un padošanās-
Sevis atzīšana, piedošana un samīļošana,
Savstarpēji labā saplūšana - kļūšana par daļu,
Daļu no dabas, Dieva un pasaules elpas,
Kad krustojas ķermenis ar garu -
Radikālas brīvības zīme nav ziedošanās -
Tā ir pilnīga atbrīvošanās un atdošanās -
Jūras viļņiem, kuri cikliski ceļas augšup un lejup.
Apzināšanās, ka tevis nav un tomēr-tu esi visur... -
Skolnieks
(3)
2012. gada 23. aprīlī, plkst. 23:18
piemēram, es varētu paņemt
savu balvu
par īpašiem nopelniem kinomākslā
un pasniegt tev
par to
ka tev izdevās
diezgan ciešamas brokastis, zaķīt
un rīt mēs kopā aizbrauktu
pie tiem kinoakadēmijas snobiem
parādītu viņiem
ka arī vienkāršs
olu kultenis
reizēm ir zelta vērtē -
bitterholic
BALTS (5)
2012. gada 22. aprīlī, plkst. 14:55
Kādā drūmā dārzā, kur pastāvīgi brūk debesis pār tiem, kas uzdrošinās spert kāju šajā vietā, atradās šķietami pamesta mājā, kas vizuāli atgādināja ieņemtu grieķu templi: ar vairākām izsmalcinātām kolonnām, logiem, aiznaglotiem ar dēļiem, izrotāts ar sātaniskiem simboliem. Šeit jau sen rozes nezied un saule nelutina miesu.
Agrāk šeit bija ļoti skaisti. Bez rozēm te auga arī dažādi vīteņaugi, dārzu rotāja skaistas skulptūras un dzīvžogs. Šeit dzīvoja kāda jauna sieviete ar savu puiku. Sievieti sauca Anna. Viņa bija ļoti eleganta un nepieklājīgi skaista. Ar savām sārtajām lūpām kā saulriets tā varēja savaldzināt jebkuru. Dēlu viņa mīlēja vairāk par visu. Neviens nezināja, kas ir Marka tēvs. Markam bija ļoti grūti iekļauties skolas dzīvē, jo viņš nebija parasts zēns. Viņa skatiens bija mūždien liemojošs. Likās, ka viņa dvēsele bija piepildīta ar kristālisku gaismu, kas lija pāri viņa lielajām acīm. Taču šī gaisma izdzisa gandrīz pavisam, kad tas savos 15 gados redzēja, kā māte staigā pa jumta kori savā puķainajā rīta kleitā. Pēc kārtējā nelaimīgā romāna ar kādu ierēdni Anna ticēja, ka spēj lidot pretī naksnīgajām debesīm, kuras bija apkaisītas ar gaiši ziliem, smalkiem puteklīšiem. Prieks viņu trieca kā vilciens.
Šajā templī uz dārzu noraudzījās drūms stāvs. Tas atcerējās savā dzīvē visu skaisto, kas nemaz nenotika. Viņa dvēsele bija tik tumša kā viņa kažoks, ilkņi alka pēc atriebes, bet zem acīm bija zili loki, kas bija negulēto nakšu rezultāts. Zvērs nejuta nedz bailes, nedz bēdas. Tas juta tikai bangojošo dusmu jūru. Viņš pārslidināja ar pirkstiem rētu, kas atgādināja vārdus “MARKS MĪL MAMMU”, un dusmās sāka gaudot. Liekas, ka pēc šiem 13 gadiem viņa dvēsele vēl nav radusi mieru. Vilkacis puskails ielika mutē pēdējo baltās šokolādes gabaliņu un devās pildīt savu darbu. Viņš paņēma savas krāsas un otu un turpināja aizpildīt laukumus uz sienas. Ēkas sienas bija apgleznotas ar garāmgājēju portretiem, atainojot, kas bija un kas diez vai vēl būs. Darbu beidzot, vilkacim likās, ka ir skrējis mūžību pretī nekam. Roka atslāba un atlaida baltās krāsas pudelīti. Tā nejauši iekrita vanniņā ar ūdeni, kurā peldēja mirušas rozes. Viņam bija vienalga. Viņš pārguris aizslāja līdz gultai un iekrita tajā. Pēc mirkļa viņš bija jau aizmidzis.
Zvērs saoda cigarešu dūmu smaku un atvēra acis. Viņš atradās bārā, kur mitinājās tikai naidīgi bandu locekļi, bagāti un rupji cilvēki, pērkamas sievietes un dārgs viskijs. Neviens viņu neredzēja. Zvērs mierīgā solī apstaigāja galdiņus un domās nolādēja tos bagātniekus, kas mierīgi izklaidējās ar sievietēm. Tieši šādi grib izklaidēties vairums cilvēku. Smagi strādājot, viņi cenšas uzēsties līdz tādam līmenim kā bagātnieki. Līdz ko mirstīgie saņem algas čeku, tie dodas uz veikalu apliecināt, ka viņi ir tādi paši. Tie pērk lietas, kuras tiem nav vajadzīgas, ar naudu, kuras viņiem nav, lai pārsteigtu tos, kurus viņi nīst.
Vilkacis turpināja virzību uz bāra pusi. Pēkšņi tas sastinga, jo nupat ieraudzīja savu cilvēcisko tēlu. Šī persona sēdēja sagumusi dārgā kostīmā un ātri ierāva brendiju. Viņš izskatījās satraucies un nemierīgs. Cilvēciskais Marks pēkšņi piecēlās un izvilka ieroci. Viņš devās tuvāk kādam galdiņam, pie kura sēdēja ierēdnis, kas pameta mammu nelaimē. Šāviens. Gluži kā filmā, viņam ātri pārslīdēja gar acīm kadri ar bērnības atmiņām. Sākās panika, likās, ka bārs teju, teju sasvērsies uz sāniem. Sievietes kliedza, un kaut kur izcēlās kautiņš, kas izvērtās par massveida destrukciju. Vilkacis sajuta sitienu pa pakausi, gar acīm noņirbēja krāsas, tad viss satumsa.
Vilkacis dzird mūkus dziedam. Viņš paver acis, joprojām juzdams sāpes pakausī. Zvērs attopas sēžam baznīcas solā. Viņu atkal neviens neredz. Vilkacis pievērš savu skatu mūkiem, kuri ir sastājušies aplī. Vidū atrodas galvenais ar zelta masku un baltu apmetni. Mūku dziedāšana kļūst skaļāka. Vilkacis noprot, ka tas ir kaut kāds rituāls, kurā labāk neiesaistīties. Viņš vēlas iet prom, bet nevar. Liekas, ka viņš ir pielipis pie sola un nevar pakustināt ne rokas, ne kājas. Pēkšņi mūku dziesma apklusa. Marks pacēla savas šausmās izvalbītās acis; nevienas dzīvas dvēseles nebija pie altāra. Viņš pārlaida skatienu baznīcai un saprata, ka blakus kāds smagi elpo. Marks paskatījās pa labi. Tur sēdēja vīrietis ar zelta masku. Viņš nolaida to- tas bija vīrietis ar ieroci. Vilkača sirds sāka sisties tikpat ātri kā trusim. Vīrietis uzsāka sarunu: “Vai tagad tu baidies? Zini, bailes ir viena no pazīmēm, kas apliecina, ka esi vēl dzīvs.”
Vilkacim patiešām bija bail, bet viņš neiedrošinājās kaut ko bilst. Negaidīti atskanēja baznīcas pirmās zvanu skaņas, kas ierosināja baznīcas sienu plaisāšanu. Vīrietis piecēlās un pēdējo reizi ierunājās: “ Dzīvo tādu dzīvi, ko ir vērts atcerēties, tad tu kļūsi nemirstīgs.”
Vīrietis mierīgi aizgāja, bet Marks joprojām nevarēja pakustēties. Bija skaidrs, ka šai baznīcai ir lemta sabrukšana, tāpēc Marks izmisīgi centās izkustēties no vietas. Katru reizi, kad viņš mēģināja kliegt, radās iespaids, ka atrodas vakuumā. Vēl pēdējo reizi viņs cīnījās, tad baznīca sabruka.
Vilkacis strauji pamodās. Viņš jutās pavisam citādi nekā iepriekš. Viņam žilba acis, jo viņš atradās baltā istabā ar mīkstāš apdares sienām. Telpā nebija mēbeļu. Markam bija uzvilktas baltas bikses un krekls. Viņš jutās apdullis. Vēloties izberzēt acis, tas atskārta, ka uz viņa rokām un pārējā ķermeņa vairs nav tas briesmīgais apmatojums. Marks jutās kails un neaizsargāts. Uz grīdas tas pamanīja otas un krāsu bundžas. Cilvēciskais Marks izlēma šo istabu piepildīt ar krāsām. Viņš jutās pateicīgs par baltajām sienām, jo uz tām var krāsot. Šī ir tā īpašība, ar ko būtiski atšķiras baltā krāsa no melnās. Viņam ir dota vēl viena iespēja. Pat ja Marks nekad netiks ārā no šīs telpas, viņš varēs izkrāsot to, atainojot savu skaisto dzīvi, kuras viņam nav. Viņš ir brīvs. -
Jevgēnijs Kopeļņikovs
Novēlējums sev (1)
2012. gada 21. aprīlī, plkst. 1:46
ļaut tam visam iztecēt cauri dadžiem,
ko klusumā ievilkām,
kā tādus cigarešu dūmus,
svelmaini raugoties pagātnes rētās.
Atraisīt sevi kā kurpju šņori
un kailām pēdām saplūst ar zemi -
Artūrs Teriņš
Zilais taurenis (īss stāstiņš) (1)
2012. gada 20. aprīlī, plkst. 16:51
ZILAIS TAURENIS
Reiz māte palaida puisīti pļavā spēlēties un noteica , lai neiet nekur tālu.
Puisītis sēdēja zaļajā un maigaja zālē un spēlejās ar akmeņiem , jo citas rottaļlietas
tam nebija, viņa ģimene nebija bagāta , tomēr iztēle viņam bija bagāta. Vienu
dienu pēc lietus , akmeņi guļot peļķēs pārvērtās par lielajām spāņu armadām , kas
devās iekarot pasaules jūras. Karstākās vasaras dienās tie pārvērtās par ugunspūķiem,
kas devās sirojumos , lai nodedzinātu apkārtējos ciemus. Tomēr šī diena nebija parasta.
No nekurienes uz viņa pleca nolaidās taurenis, zils kā vizbule. Tas dejoja tam
apkārt , itka spelētos ar mazo puisīti, te nolaidās uz viņa pleca, te uz galvas, te
uz puisīša atvērtajām rokām. Tam nebija bail no mazā akmeņu dīdītaja. Puikas acis
mirdzēja priekā, tas skrēja pa pļavu no vienas puses uz otru , tad rāpojā, tad lēkāja
kā ķengurs, taurenis ja vien spētu atdarināt šīs plastiskās kustības , darītu to pašu ,
viņs to darija lidojumā , tad augstāk , tad zemāk, tad pavisam tuvu zālei.Šīs nebeidzamās
rotaļas turpināja ilgt dienu no dienas.
Kādā jauka dienā puisis vairs nevarēja atrast savu vizbuļzilo draugu, līdz pēkšņi
to ieraudzīja guļam pie sen aizmirstajiem akmeņiem ar ko reiz tā mīlēja spelēties.
Tas vairs nekustējās, puisis domāja, ka tas ir aizmidzis un pacēla to ar savām mazajam
rociņām un naivumā uzmeta to gaisā, taču taurenis nokrita zemē un turpinaja gulēt .
Mazais sāka raudāt , paņema taureni rokās un piespieda to sev pie sirds.
Māte sauca mazo puisīti vakariņas taču nevarēja to sasaukt, tā devās viņu meklēt
taču nekur nevarēja atrast. Arī muižkunga kalpones devās viņu meklēt taču puisis bija kā gaisā izkūpējis
Nakts bija auksta un puisis ar taureni guleja pļavas vidū.
Nākošaja rīta māte puisēnu atrada , bet bija jau par vēlu. Tas bija nosalis.
Šaja pašā vietā puisēns tika apglabāts.
Ejot gadiem šajā vietā , nez no kurienes sāka augt zilās vizbules, un virs
tām vinmēr spēlējās divi tauriņi, tie virpoja dejās , te nolaidās uz akmeņiem
ar ko reiz mazais puisēns spēlējās, te atkal traucās gaisā , lai turpinātu savas
spēles.
Kādā saulainā vasaras dienā, kad māte bija atnākusi , lai noliktu puķes
pie sava dēla kapa , viens no taureņiem , nolaidās tai uz pleca , gluži kā toreiz,
kad taurenis ar ko puisēns spēlējās nolaidās uz viņa pleca. Māte uz to paskatijās
un sāka raudāt.
Kultūras un patstāvīgas domas portāls
Atbalsta
Redaktora sleja
Dienas citāts
"Galds, krēsls, šķīvis ar augļiem un vijole – kas gan vēl cilvēkam ir vajadzīgs pilnai laimei?"
Alberts Einšteins
