• Kitija Straumane

    JŪRA

    2017. gada 21. martā, plkst. 17:32

    Tavs plašums liels un neparasts man šķiet,
    Un nemierīgs, kad viļņi krastā iet,
    Kur tālumā ar debesīm tas tiekas,
    Kur saule nogrimdama sārta riet.

    Kad viļņu skavas satver saules rietu,
    Viss apvārsnis ar gaismu sārtu liets!
    Ja varētu, es turp tad steigtos, ietu,
    Kur viļņos deg un nodziest saules riets!

    Kad vētra Tevi satver savos žņaugos,
    Tad viļņu kalni balti krastā nāk,
    Es vētras satverta Tevī ilgi raugos –
    Kāds diženums tad Tevī mosties sāk!

    Es atnāku, lai Tevi apciemotu
    Kad ilgas redzēt Tevi nenorimst,
    Kad dusi kluss, vētrā mosties Tu,
    Kad saule sārta rietot viļņos grimst.

    /E.R./

  • Petter Dott

    Būvnieks

    2017. gada 21. martā, plkst. 13:12

    tu esi būvnieks
    tu būvē tiltus
    daudz un dažādus-
    stikla, gaisa, sapņu
    citi lieto šos tiltus
    tāpat kā tevis būvētās
    pilis- smilšu, papīra, vaska
    tev nav nolēmuma tur būt
    kā Mozum
    tevi tādēļ sauc par lūzeri
    tu samaksu neprasi;
    bet arī caur adatas aci
    tev neizrāpt
    jo tava bagātība
    ir acīm redzama.

  • ingrida tārauda

    Perlītes zem kājām

    2017. gada 20. martā, plkst. 9:27

    tārauda


    ..kad gribas pieķerties pie niedras, ko lauž stiprais vējš, jo pašai vēl mazāk spēka nekā niedrai
    ..kad gribas aizmigt un pamostoties ieraudzīt dienu - citās gaismās, ne pelēkajās
    ..kad gribas, lai telefona zvans pavēsta ko nebūt tādu, ka smaids laužas un izlaužas - veras un atveras kā pēdējais miķelītis...
    ..kad dzīvot nozīmē Dzīvot, jo - ieelpot dzestro gaisu, līdz aizraujas elpa, atveras iekšējie vārti - svaigums ieplūst..
    ..kad vajag savērt krellītes atpakaļ uz diedziņa, jo tā ir pareizi..
    ..ka pareizais ne vienmēr ir pareizais un tāpēc vajag sadzelkstīt pēdas..
    ..ka sarkans ir kārdinošais un vedinošais uz..


    ***
    izauklē manu pasauli
    savās ikdienas ilgās
    piestātnē laivu sonāte
    kaiju bars
    nožēlo vasaru
    atdzimstot rītā
    pār mani
    pārliecies
    ***
    skaisti vārdi
    dubļi uz asfalta
    kaili augstpapēži
    nobirst rubīns iz gredzena
    acis
    tavas
    zilas
    izgrebj no manis
    statueti
    ar mežģīni
    ap potīti

    ***
    tu nevari mani sev atļauties

    sniedzas balkonam pāri
    pilnbriedā krūtis
    ieelpo manu smaržu

    izslāpsti

    buršu un pieburšu

    magoņu vainaga vārdus

    izliešu ar ūdeni

    mūsu starppasaulēs

    ***
    kaila un skaidra
    pilienā horizontēta
    Visuma aplikācija

    papeļpūku lidojumā
    ieprogrammēts pazūdamības
    vieglums

    no dzidri zila okeāna
    iznirstošs baltais valis
    apliecina
    citādā dzīvesprieku

    ***
    somā ar uzrakstu
    “Love”
    ielieku sirdi savu
    eju uz Čiekurkalna tirgu
    pārdodu par vienu labu mīļu
    vārdu

    /1987., “Latvijas Jaunatne”/

    ***
    sapnim bija cigoriņziedu krāsa
    atdeva pirkstu spēles
    iepriekš nokavēto

    mīlēta sieviete
    puscentimetru virs bruģa
    iekš laternu gaismām
    veido sirdspukstu rakstus
    mīlēta sieviete
    dejo lietū
    izdejo sausa

    sapnim bija cigoriņziedu krāsa
    pirksti nogura spēlēties


    ***
    ..man šodien rudens pieder
    kļavlapu krītošais zelts
    putnu jautājumzīmes
    un ābolu paslēpes zālē
    ..man šodien rudens ar tevi
    tajā kā pieturpunkts
    ceļa galā pieder
    tuvoties neaiztuvoties ne
    ..man šodien jūra un
    atspīdumi debesīs no ilgām
    kas rudeni smelgoņā pārvērš
    pieder

    ..pieder līdz sabirs nekurienē
    rasas no stiebriem..

    ***
    pieskaršanās caur rīta iespīdi
    logos virtuves logos
    aiz palodzes – kalnu virsotnes sniegos

    skaisti

    mazmazītiņu vijolīšu raksts
    uz aizkara plašumiem
    domā ka zied

    skaisti

    pie žoga kas ierāmē tavu māju
    kā gleznu bez manām krāsām
    vientuļa hortenzija

    pieskaršanās ar iedomu
    ka paliks te krāsas
    manas

    lai būtu nevientuļi
    hortenzijai

    ***
    mūsu divvientulības
    puspavērtie plaksti
    tirpiņu sacensības uz miklā kakla
    sajūtu tērcītes pāri lūpām
    un sarkanas rozes
    ziedlapiņu nokritumi uz
    slidena parketa puzles

    mīlēju vakar
    kad laika ziņas un socaptaujas
    sakrita miskastē

    mīlēju vakar
    kad tavu pēdu pieskārieni
    bija tik jutekliski
    manam vīnsarkanajam paklājam

    koridorā

    no kura sākās divvientulības

















    ***
    vientuļam asnam
    iz betona plāksnēm
    uzspīd saule

    skauju izsalkusi
    mana pilsēta
    dziļi

    piepildi mani ar
    gaismu

    degšu mirdzēšu
    dzirksteļošu

    logu atspulgos
    atblāzmu
    čukstiens

    ***
    Īrijas zilganzaļās
    un melnpelēkās
    un baltdzeltenīgās
    iesarkanīgās
    debesis

    pārcērtot ar baltu svītru to mieru
    mani sapņi kā lidmašīnas


    uz mājām

    uz… mājām

    ***
    ielās cilvēku papēži ieraksta vēsturi
    pie baznīcām apstājas laiks
    pie krogiem sastājas stāsti
    veikalos apjūk vēlmes
    skaistumsalonos maldās pašapziņa starp skropstām un
    šinjoniem gēla nagiem un pūderkg

    angļu un īru valodās
    klausīties kā nirvāna
    aizslīd garām mašīna
    ar Latvijas karodziņu pie loga

    ***
    viņš teica – paraudi princese
    tavs laiks vēl tikai būs
    labas lietas ir jānopelna
    jāsagaida
    jāpieviļ
    jāizmīl

    viņš teica – manos krastos
    piestāj vareni kuģi
    kas vētras iebaida jo vienmēr tās
    uzvar un kaut vai
    sadragāti tiek manos krastos

    viņš teica - paraudi princese

    ja tu kļūsi par kuģi..


    ja tavs laiks tev
    palīdzēs
    sagaidīt
    pievilināt
    izmīlēt

    kaislīgs

    ***
    ..nu labi
    tad jau labi

    bez manis?

    bez tevis

    ar tevi aizvakardienu albumos un
    telefonā saglabātajās bildēs

    kur uz Cliff of Moher fona

    tu skaties manī


    iegribi un aizej
    pilnām krūtīm no kliedziena
    aizturējuma

    paceļos pus.. ceļu
    starp

    un atdzimstu

    tad jau labi
    ka bez tevis

    ***
    ...mighty monsters

    izjauc klusumu

    sabirzuļo simtvienā detaļā
    sitienā pret sienu

    ir atkal
    viss un nekas

    un ja sniegs...

    tas arī jā

    nekas un viss

    un mūsu dienas un naktis
    ar mighty monsters un citiem
    tas ir labākais troksnis
    kas var notikt

















    ***
    tumšdzīļu acis
    ielu labirinti
    sarkanu rožu
    kafijas naktis
    pāri Bosforam
    fotogrāfs sūta
    atmiņbildes

    uz dakstiņu jumtiem kaijas
    un atkal kaijas

    iemācīties mīlēt
    nevar

    aiztikšķina papēdīši
    pa viesnīcas
    kāpnēm

    ir laiks


















    ***
    cepumi kārtīgi kastītē
    sarkanlentīte ap
    notekcauruļu simfons
    lietus sajaucis notis
    un tad pāri
    visveidu torņiem
    izsijājas dzeltaini putekļi
    skaisti vijoli spēlē
    puisis negariem matiem
    un mēs izlemjam -
    kurp mēs iesim


























    ***
    krāsainu lampiņu spēle
    logos aiz kuriem
    kas un kaut kas
    pēdējās ziņas
    atlaižu reklāmas
    zibeņo iegribu iekāres viss
    baltie sapņi
    ar sniegpārslām izkūst
    uz taviem tvīda pleciem
    bet lampiņas spēlē
    bez noteikumiem


    ***
    ar karoti kafijas virsmā
    zīmējam ej sazin ko
    sarunām iestājies
    ej sazin kas
    tavās vaigu bedrītēs
    smaida atblāzma
    ej sazin kur
    nav
    tā nirvāniskā
    skurbuma
    kad skatiens ir
    ceļš uz
    Ēdenes dārziem..
























    ***
    pusnakts raganu sabata
    dzirksteļots mežs
    viņam negribas noslaucīt lūpas
    mirkušas paisuma šļakatās
    pāri kraujas malai
    aizlido vēstule driskās
    melnbaltais mēmais
    ar pēdējiem kadriem
    titros ierakstīts
    žurku bars izsijājas ielās
    ***
    man ir migrēna jā
    tu esi gudrāks par vairāk kā vajag
    un tas nav labi laikam
    jo vajag lai no sākuma
    pirkstu galiem ir saprotami spēles noteikumi
    pavasara vizbuļu laiks
    iekrāso pusmežus zildūmakainus
    ka ne izbrist
    pielīp pie papēžiem
    cerības

    vizbuļu krāsa ir cerībaina zini

    tu esi gudrāks par vairāk kā vajag
    un romatisms ir norakts zem pusmeža zildūmakainuma
    mana migrēna jā
    un nenāk miegs

    varbūt varam izlaust neesošas sienas..

    ***
    paranoisms
    šizofrēnija
    ieslēdz skapī un esi greizsirdīgs
    tavas mīlestības gals būs atslēgas apgrieziens slēdzenē
    ātrs risinājums ir mans valdzinājums
    tagad tālsarunām nevajag apaļīgu operatortanti
    un telefona kabīni aplīmetu ar Love is..
    galvenais lai uzlādēts telefons
    kaut vai viena svītriņa sarunai
    tampus Bosforam
    pat nepiedod

    ..paranoisms
    šizofrēnija
    skapis nenotur izvēli

    ***
    neeksistē
    iedomās bilde tik mākslinieciska
    fonā saulainu ķirbju lauks
    patālāk vīnogulāji un vēl patālāk
    kaiju bars paceļas virs viļņiem
    pirms fona – tu
    dzintarkrāsas acīm
    rudmatis
    gaišsīkām spalviņām uz rokām un krūtīm
    krekla apkaklīte no ceļputekļiem pelēcīga un sviedru lāses
    uz pieres
    tu tāds iekārojami..
    pastiept roku un neaizsniegt
    neeksistē

    esmu profesionāla
    iedomu fotogrāfe




















    ***
    tur pie okeāna
    krasts ilgu pilns
    iztukšotas gliemežmājas un
    ronis mūžīgā mierā

    ilgu pilns ir mans krasts
    ar tālu kuģu uguņiem
    okeāna tālē
    kaut kur

    pilns ilgu ir
    aizaugušais ābeļdārzs
    Latgales dziļumā


    ***
    1001 doma
    dziļotnes dilonis
    bezjēga vējdzirnavu cīņa
    ar sevi bezjēgā
    skata tornim
    pēdējais stāvs
    čau aiz tā koka zara
    vējā
    piedod
    ka nevaru pasargāt
    tevi lāčuk
    ne miegā ne nomodā
    bezspēka 1001 doma
    kā dilonis























    ***
    tukšums
    sarkana soma iezīmē horizontlīniju
    starp asfaltu un mašīnu

    novibrē pārrautā stīga
    iz dzīves instrumenta
    alts ģitāra vijole
    svarīgs tas nav

    nekas svarīgs vairs
    nav

  • laura-aura

    BEZ NOSAUKUMA

    2017. gada 14. martā, plkst. 0:16

    Ar nokārtām galvām
    Mani tautieši klejo.
    Ar naidpilnu skatienu
    Tie nolaiž savas rokas.
    Bez tēva, bez mātes,
    Bez zemes zem kājām.
    Ar mokošām sāpēm
    Sirds raujas tiem pušu!
    Ar nokārām galvām
    Un skumjpilnām acīm-
    Mani tautieši klejo,
    Jo dvēseli plēš!
    Vējš klejo pa ielām
    Un asaras kliedē,
    Sirds raujas tiem pušu,
    Jo zaudē tie mājas.
    Ar asarām acīs
    Un smaidu uz lūpām...
    Mani tautieši klejo
    Bez tēva, bez mātes...
    Tie ver savas plaukstas
    Un lūdzās tie Dieviem,
    Savas lūpas ver vaļā,
    Laiž klusumu laukā!
    Bez tēva, bez mātes
    Mani tautieši klejo.
    Viņi cerībai tic-
    Reiz lemts būt tiem mājās.

  • Fricis fon Lācis

    Mana miza mans kodols II

    2017. gada 10. martā, plkst. 23:27

    Mēs velkam mizas
    Ne tās glītās, sūnu skartās

    Mēs velkam mizas
    Tā āksta dotās
    un domājam ka dzīve ir mums rokās

  • fakingsons

    fakingsons

    Ko iesākt ar līķi žoga otrā pusē?

    2017. gada 20. februārī, plkst. 15:04

    ***
    Atzīstos – nebiju īpaši priecīgs, kad sieviete, ar kuru vakar vakarā sarunāju tikšanos šodienas pēcpusdienā, īsi pēc tam, kad mani no miega piecēla modinātājs, atrakstīja, ka ir uz vietas. Tobrīd ārā lija, to varēja dzirdēt pat neatverot acis, kur nu vēl paverot savus mūžīgi aizdarītos aizkarus, ielūkojoties sētas dubļos. Bet es biju gatavs mīties uz Hospitāļu ielu, lai kāds arī laiks valdīja ārpusē. Pirmie kilometri it nemaz nebija jauki, kur nu, tie bija drausmīgi, jo tas lietus, kas pilināja manā pagalmā ne tuvu nebija tāds, kādu piedzīvoju turpceļā. Vienā mirklī biju cauri slapjš. Un tad vēl tiek gājēji, kuri neatšķir trotuāru no veloceļa. Bet es minos. Kā par laimi, mana vairāku gadu nemainītā pleiliste atskaņoja tieši tos gabalus, kurus vislabprātāk gribēju dzirdēt. Tas, ka šī vecā pleiliste spēj mani iepriecināt arī pēc tik daudz gadiem, liecina tikai par to, cik nemainīga ir mana muzikālā gaume un cik dzīvotspējīgu mūziku klausos. Mūzika no manas ikdienas ir teju pazudusi. Es to klausos tikai brīžos, kad kaut kur braucu, pats esot pie stūres. Citkārt tā ir fonā, kad rakstu, bet tie bieži ir vieni un tie paši klasiskie gabali, nekas jauns. Bet ne par to ir šis stāsts.

    Pārbraucis Gaisa tiltu, nogriezos pirmajā ielā pa labi, izbraucu cauri kapiem un drīz pēc tam biju pie divdesmit astotā numura, kaut gan man bija jābūt desmit numurus tālāk. Sieviete par grāmatu samaksāja piecdesmit centus vairāk, sakot, ka tie ir par vešanu. Jauki, protams. Un tā nu es pilnībā salijis devos atpakaļ uz Juglu, garām Anitas bijušajai dzīvesvietai, garām Lapsas mājai, garām kontrolieriem, kas pārgāja ielu pretējā pusē. Pēdējo dienu laikā to ir pārpārēm. Vakar, piemēram, pēc vieniem grasījos braukt uz centru ar velosipēdu, bet slikto laikapstākļu dēļ nolēmu turp doties ar autobusu. Jau pēc vienas pieturas iekāpa kontrole un man nācās izkāpt. Svētdienās gaidīt transportu ir vājprāts. Es tiku līdz Alfai, kur pēc pusstundas pienāca nākamais 40. un es devos uz centru. Braucot uz Annas kojām, redzējām kontroli pie krievu pieminekļa. Tur gan viņi ir biežāk nekā jebkur citur, tāpēc atpakaļceļā man nācās to posmu iet kājām. Arī centrā sastapos ar kontroli, kad vienu pieturu pabraucot nācās izlēkt no tramvaja, kurā šie iekāpa. Domāju pieteikties darbā par kontrolieri. Vismaz uz divām nedēļām, varbūt mēnesi. Tīri tāpēc, lai apskatītos, kā norit viņu ikdiena.

    ---
    Šajās dienās cītīgi centos uzsākt darbu pie savas jaunākās grāmatas. Tā ir pirmā, kuru uzsāku no pilnīgas nulles, kamēr visas pārējās jau sen bija iesāktas, atstātas novārtā vai līdz galam neizdomātas. Ar šo bija citādāk. Pirms kādiem diviem gadiem es safilmēju materiālu, kurā ietverts viss grāmatas saturs. Tās ir teju deviņas stundas, ar kurām man tagad ir jātiek galā. Sākumā likās, ka darbs nebūs grūts – jāieslēdz tikai video un jāraksta, taču tas nebija tik vienkārši. Es pavadīju vairākas stundas klausoties audio ierakstu no manis uzfilmētā video un pierakstīju tur dzirdēto. Uzrakstīju tik sasodīti maz, ka pats nobrīnījos par naktī (ne)paveikto. Salīdzinājumā ar to, ko rakstu ikdienā, šis bija tīrākais murgs. Citkārt pusotru lapu (šis raksts ir tieši tāds) varu pierakstīt nepilnā pusstundā, kamēr ar video dzirdēto es tādu pašu apjomu rakstīju stundām ilgi.

    „Vakar līdz diviem naktī pa galvu virpinājās viens stāsts. Atnāca pats. Ielauzās. Varmācīgi, skaidrs uzreiz līdz pēdējai detaļai. Likās tik labs. Atliek pierakstīt, varu derēt – nebūs nekas jēdzīgs.” (ieraksts no Ingas Ābeles dienasgrāmatas)

    ---
    Stumjoties cauri Brasai kaut kā vairs nemaz nedomāju par neglīto laiku un mūžīgo pelēcību. Es gaidīju pavasari. Ceru uz laicīgu tā atnākšanu. Ik gadu no jauna ceru, bet viņš vienmēr piekāš. Tāpēc iegāju vietējā veikalā un iegādājos alu. Kādu gabaliņu vienkārši stūmos to dzerot. Lai arī rudenīgie laikapstākļi man nekad nav patikuši, ausīs skanošā mūzika radīja pareizo noskaņojumu, lai arī šādā slapjumā gūtu prieku no būšanas ārā. Es apstājos otrpus sliedēm. Pavēroju bardaku un iznīcību. Žoga otrā pusē pamanīju guļam cilvēku. Nē, tādā pozā neviens neguļ, es nodomāju. Varbūt līķis? Nekavējoties noliku velosipēdu trotuāra malā un piegāju pie žoga. Īsi gan nebija saprotams, kas ir šis guļošais vīrietis, lai gan izskatījās viņš gana reāls. Tā noteikti ir lelle, es sevi mierināju. Bet ja nav? Ko ar to iesākt? Īstu līķi redzēju nedaudz vēlāk, kad biju aizlīkumojis līdz Murjāņu ielai. Traucos mājup uz ceļa pamanīju guļam resnu žurku. Beigtu, protams. Tā gulēja slapjumā mēli izkārusi. Nu, vismaz viens līķis manā īsajā stāstā.

  • Justīne Buliņa

    Justīne Buliņa

    2017. gada 19. februārī, plkst. 21:02

    Es atradu maisu, kur kāds bija salasījis manas domas,
    es pacēlu kā svešu un uzkāru uz staba,
    lai atrodas saimnieks.
    Tas bija viņš, kurš atrada maisu,
    savāca manas domas un dzīvoja manu dzīvi.
    Es aizgāju, bet viņš nē,
    Es atgriezos, bet viņš aizgāja.
    Es iesaiņoju, atdevu sevi par brīvu un uzkāru uz staba.
    Ja zvanāt uz meklēšanas sludinājumos norādīto tālruni,
    tad norādot atrašanās vietu piebilstiet,
    ka atrastās domas otreizējai lietošanai nav derīgas.

  • Eva Mozule

    Aporia

    2017. gada 17. februārī, plkst. 14:48

    Otrdienas rīts. Autobuss lēni ved mani cauri miglainajiem Jitlandes ceļiem. Cilvēki ir aizņemti ar sīkumiem. Cits ēd, cits nosnaužas, cits lasa, bet es skaitu stundas, kas dotas domāšanai par nākotni. ‘Mēs būsim Kopenhāgenā pēc trīs stundām. Izmantojiet bezmaksas internetu, labierīcības un ar jebkāda rakstura jautājumiem – vērsieties pie manis!’, raitā dāņu valodā noskaita šoferis skaļrunī. Viņa balss dažus uzmodina, taču lielāko daļu cilvēku atstāj vienaldzīgu.

    Šis rīts ir brīnišķīgs, es nodomāju. Nav nekā lieka, taču nekā arī netrūkst. Šī domas līnija krustojas ar citu. Tā tas turpinās līdz izveidojas domu, ideju un strupceļu mudžeklis. Es domāju par to, cik jaunas lietas ātri nolietojas. Cik aizstājamas, garlaicīgas un pat liekas tās kļūst. Protams, šeit zem koncepta ‘lietas’ ir palikts krietni jo vairāk kā materialitāte. Tas drīzāk ir par visu... un reizē – ne par ko konkrētu. Sajūtas, iespaidi, pieredzes – viss, kas būvē cilvēka ikdienišķo realitāti. Šķiet, ka tam visam ir noilgums, termiņš.

    Es sāku domāt par to kādas filmas un, protams, savas dzīves kontekstā. Stāsts sekojošs: kāds vīrietis iemīlas sievietē viņas atšķirīgās, brīnumjaukās balss dēļ. Viņas balss ir īpaša – skanīgāka kā citas. Tomēr, laikam ejot, tā sāk mainīties, mazas lietas pārtop nopietna aizkaitinājuma cēloņos. Līdz viņas balss skan tieši tāpat kā visas pārējās.

    ‘Es zaudēju mīlestību!’ – viņš nomocīti un bezpalīdzīgi izkliedz. Man kaut kas šajā teikumā un izteiksmē šķiet ļoti cilvēcīgs un... Varbūt pat sajūtu līmenī universāls, taču retais par to uzdrošinās runāt. Par to, kā sākotnējā kaisle un aizrautība noplok, pagaist, izplēnē, nomirst.
    Šeit skaidrs, ka runa nav tikai par romantisku mīlestību cilvēkam pret cilvēku, bet dzīvi un visu, ko tā iekļauj, kopumā. Ilgi prātoju, kāpēc mani tas viss tik ļoti aizkustinājis? Kāpēc gan tāda banalitāte nodarbina manu prātu vairāku dienu garumā?

    Jo arī es zaudēju mīlestību... nākas secināt. Pret pilsētu, kurā es dzīvoju. Pret ikdienu veidā, kādā tā sevi prezentē. Tāpēc tieši šajā otrdienas rītā es esmu ceļā uz Kopenhāgenu, lai apskatītu potenciālo mājokli.

    ‘Dzīve ir cikliska kā gada laiki!’, kāds man klāsta, kad es atklāju savus pārdomu ceļus. Un tā esot dzīves rakstura īpašība – kad kaut kas tiek atmests, tad kas cits stājas vietā. Un tomēr... Man tas šķiet skumji, ka ‘lietām jābeidzas’. Un tas ir arī nedaudz biedējoši – zināt, ka viss jaunais, ko uzsākam tajā pašā brīdī uzsāk kursu uz nenovēršamo – apnikumu, banalitāti un visbeidzot – mīlestības zudumu.

    Kad es ierados savā pilsētā aptuveni pirms trīs gadiem, kāds man teica – izbaudi brīdi, kad tu vēl neko šeit nepazīsti. Izbaudi apmaldīšanās, nezināšanas un pazušanas nozīmi. Es biju vairāk kā pārsteigta par šādu padomu – kā gan es varu izbaudīt kaut ko tik neērtu un neparocīgu kā ‘maldīšanos’? Man šķiet, ka šī ieteikuma būtība top skaidra tikai šobrīd, kad jau atkal vēlos lekt ‘nezinājamā’ un būvēt dzīvi no nulles punkta.

    Tas ir biedējoši, bet ļoti svarīgi uzsākt lietas, kurām (jā, ļoti iespējams) ir savs noderīguma un eksistenciāla komforta termiņš. Tā uzskata arī Žaks Deridā, kurš šai rekonstrukcijas un šaubu ‘telpai’ savā eksistenicālās filozojas universā piešķīris konceptu – ‘aporia’, ar to saprotot ‘pozitīvu dekonstrukciju’. Deridā uzskata, ka ‘apjukums’ un ‘šaubas’ ir prāta pozīcijas, kas liecina par domas briedumu un redz tās kā nepieciešamību, lai radītu pozitīvu dzīves (de/re)konstruēšanu.
    Tas ir vajadzīgs – nezināt, maldīties, apjukt, brucināt un būvēt no jauna. Kas zina – iespējams ‘kāda balss’ šajā procesā ieskanas skanīgāk un saglabā savu unikālo skanējumu ilgtermiņā.


  • labaiss

    .

    2017. gada 16. februārī, plkst. 2:12



    Piedzima dzejolis
    Plikiņš un skaļš
    Kāds teica, tas viņējais
    Maziņais

    Izauga dzejolis
    Ar lakricas acīm
    Ne visiem tā garšo
    Viņējais prom

    Nabaga maziņais
    Nomira viņējais
    Un visiem patika dzejolis
    Visi raudāja lakricas asaras
    Dzejolim negaršoja

  • Alisa Marčenkova

    Dzīves ritmā

    2017. gada 19. janvārī, plkst. 13:25

    Dzīves ritmā,
    Diena skan,
    Ātri rit tā,
    Spēka pietiks man,
    Jo dzīve mums ir vienīgā,
    Jātver katra iespēja,
    Jo tā var būt pēdejā.

    ©Alisa Marčenkova

  • maija olsteina

    2017. gada 13. janvārī, plkst. 20:18

    Tu aizņem pasaulē vietu.
    Kā tante tramvajā spraucies.
    Nezin vai, paejot malā,
    Pārējiem vieglāk ietu?

    Tu aizņem pasaulē vietu.
    Kur sēdies, tur iedobe paliek.
    Varbūt, ja šaurāka kļūsi,
    Citi bez grūtībām skrietu?

    Tu negribi aizņemt pasaulē vietu.
    Lēnām kā dūmi sāc plēnēt.
    Spogulis nopūšas klusi klusiņām
    Un griežas pret saules rietu.

    Vairs neaizņem pasaulē vietu.
    Zari, tev uzkāpjot, nelūst.
    Bet klusībā ceri, kaut lūztu tie -
    To saklausītu, tad kopā smietu.

    Tu gribi aizņemt pasaulē vietu.
    Tu plāties un stampā, kā māki.
    Bet, izgaistot ķermenim, noguris prāts
    Būtni tavu var sijāt caur sietu.

    Tu aizņem pasaulē vietu.
    Necelies kājās, neatdod to.
    Atstāj pēdu zem sevis un zini -
    Ir labi, ka aizņem tu pasaulē vietu.

  • Links

    2016. gada 30. novembrī, plkst. 22:43

    Sniegs ir atnācis
    uz palikšanu
    mēs varam aiziet
    uz upes malu
    vai kino vai operu arī
    bet negaidīsim pavasari
    un nomirsim labāk
    viegli un klusi
    zun-zum
    kā bites
    no malas pat liksies
    ka nāve
    nav nemaz notikusi

    2016.g.8.-9.nov.

    +++
    Sniegs kritušais atstaro
    debesis apmākušās pat naktī.

    Vēja aprautu seju
    sasildu pie priedes stumbra –
    tur iekšā aizvien vasara kuras.

    Kāpslieksnis sadudzis aizvelkas tālumā.

    Sniegs kritušais atstaro
    debesis apmākušās pat naktī.

    Apsnieg jūra.
    Jūra apsnieg.

    2016.g.9.nov.

    +++
    Brunete platiem pleciem
    uz zvaigžņota deķa
    reibst, dzerdama liepziedu sulu;
    bites žūžo un dzeļ,
    zīmē mandalas gaisā, -
    tās tūliņ pat gaist.

    Vaigu vaigā ar Saulrietu
    Saullēkta māte paliek mūžīgi jauna;
    nav roku, kas sadotos, lai palīdzētu,
    vien ūdeņi plūst – tiem nav ne prieka, ne bēdu,
    vien taisnīgums.

    Nav ceļu, kas sakluptu lūgšanā un balsu, kas sagandētu,
    vien bezgalīgs reibums, pietiekams
    pats par sevi –
    dzidrs, neuzvarams Haoss.

    2016.g.22.nov.

  • Laura Lace

    ENERĢIJA

    2016. gada 29. novembrī, plkst. 18:11

    Pasmaidi lūdzu! Lūdzu nesūdzies par savu dzīvi.Dzīvi var nodzīvot vienmuļi vai atraktīvi.Atraktīvi baudot katru tās mirkli.Mirkli un katru minūti.Minūti ar platu smaidu.Smaidu ,kas liecinātu par nesamākslotu laimi.Laimi var uzburt no viena mirkļa vien. Vien cilvēki to neapzinās.Neapzinās domu spējas.Spējas šo dzīvi padarīt neiedomājami krāsainu.Krāsainu kā laukos redzēto varavīksni.Varavīksni,kur nav pelēka,drūma krāsa.Krāsa ir visur mums apkārt.Apkārt viss ir viena nenoteikta enerģija.Enerģija,kas spēj radīt pilnīgi visu.Visu var labot.Labot,izvēloties atraktīvo dzīvi.Dzīvi,kur Tu esi kustībā!

  • anniechiii

    Miega bads

    2016. gada 13. novembrī, plkst. 21:21

    27 stundas es guļu
    no vietas.
    Un mostos kā parasti-
    noguris.
    Gadsimts man saka:
    "Tak celies un ej!"
    Un es kustos uz dzīves pusi
    apmulsis.
    Rāpoju, velkos gar melnbalto zebru,
    Kamēr apkārt man puteņo ļaudis.
    Vēl pusmiega stāvoklī
    Garāmgājēju dzirdu
    Sūdzoties, ka tam nepietiek naudas.
    Un prātoju es,
    Vai kādreiz viņš spēs
    Vērtēt visu, kas ne-fizisks spēks?
    Nauda nāks, nauda ies.
    Kā Bolts pa nebeidzamu riņķi skries.
    Cik vērtīgs, tavuprāt, ir miegs?

    Pār visu taustāmo sev svarīgāks tu pats.
    Par ko pārvēršas mana negulētā nakts?
    Miega bads.

  • Franzio La Pero

    Franzio La Pero

    /sen, kaut kur

    2016. gada 13. novembrī, plkst. 10:55

    tas bija agrs rīts - kovārņi jau knibinājās ap ķiršiem
    un ķērca aizlūzušās dzērāju balsīs.

    tas notika ap pieciem - agrāk dzimušo saules staru pluinīti aizkari
    pieēdušies, gandrīz vai pārplīsuši
    lielāko daļu gaismas laida sev garām, caur sevi iekšā, jo nespēja norīt kumosus
    ko dāsni deva rīts, uzdodams tos par labas gribas sakramentu

    tieši šeit - šajā telpā, kur bez gaismas, ir karstums
    ir lūgšanās: uzlejiet kāds man virsū ūdeni.

    kur kāds izvārdzis stāvs, kovārņu ķērcienu nenomierināts
    pats savu sviedru izkausēts, grimst savos plūdos
    bezgalīgi un ātri, bezgala ātri.

    rit stundu ceturkšņi un citas daļas un dala laiku bezgalīgās pārdzimšanās
    sakārto, klasificē un piešķir nozīmi. ak, bet tas velti.

    tas bija agrs rīts - drīz kovārņus nomainīs strazdi
    bet es stāvēju klusi, it kā man būtu kas slēpjams
    ak, un būtu gan, būtu slēpjama mana paša eksistence
    jo nekas vairāk šajā miesā nav... kā tikai mana eksistence.

    bet nelīdz slēpt sevi no laika, no šī karstuma un ķērcieniem
    kas mani dala, un daļas pazūd un rodas klāt jaunas
    citu piezīmēs, zīmējumos uzrodos citāds, it kā es būtu māla pikucis
    ko var citi veidot bez manas piekrišanas

    neveikli rodas jūtas, domas; neveikli, jo tās nav no dabas dotas
    sākumā bija tikai eksistence, nekādu vārdu... varbūt tikai kliedziens.

    /Sen, Kaut kur

  • Lietotais

    Lietotais

    Tas nekas

    2016. gada 9. novembrī, plkst. 5:37

    Zini, tā dūre lidos arī Tavā sejā.
    Bet Tu nezini vēl, ka es būšu te arī, kad staigāsi ar melleņu pīrāgu tās vietā. Mīlestībai nav nekāda sakara ar spēku un ātrumu. Tā ir pāri laikam. Tā ir lēnprātīga. Atceries, kad diena nāks- tālu nebija jāmeklē šo dārgumu, jo tas meklēja Tevi.
    Nezaudē lūdzu sevi Dieva dēļ.

  • puika

    puika

    Seminārs

    2016. gada 1. novembrī, plkst. 10:15

    Līst treknām lāsēm lietus
    Un zari sitas logā
    Mēs sēžam pie tukšas pudeles karaļciemā

    Rej suns kaut kur pie žoga
    Un vairāk it nekā
    Mēs esam kosmonautu seminārā

  • Dzejoļi.

    Vitai!(Aļaskai)

    2016. gada 19. oktobrī, plkst. 23:40

    Viņa skatās debesīs un cer
    uz ko labu.
    Asaras acīs viņai, jo jūtās
    tukša...
    Bet kādreiz...
    Kādreiz būs kas viņu mīl
    un lolo ,un nepamet.
    Lūkojās debesīs un redz kaut
    kur tumšajos mākoņos zelta
    maliņu.
    Un meitene melnā kleitā
    ar rozītēm sniedz pretī
    roku...
    Pretī roku cilvēkam ko mīl
    un viņi viens otru apskauj
    un nekad nelaiž vaļā.

  • John Morrison

    John Morrison

    2016. gada 11. oktobrī, plkst. 8:59

    Vai jums ir nepieciešams līdzekļus, lai finansētu savu uzņēmējdarbību vai personīgai mērķim? Kontaktinformācija acctjohnmorrison@gmail.com pieteikties.

  • dzenetamb

    Dženeta B.: Ugunsnedrošs Pulss

    2016. gada 10. oktobrī, plkst. 13:33

    Latvijas dzejas vidē ir kupls skaits mākslinieku (vārdu lietoju tā vistiešākajā nozīmē), kuru vārdu virknējumi liek slīgt teorijās un apcerējumos par to, kā var kaut ko pateikt tā. Mūsu valoda, nebūdama pati kuplākā, reizēm liek pacīkstēties ar formulējumiem, lai skanētu ne mazāk daiļi kā citiem. Nemaz nerunājot par to, kā reizēm lasītāju gaidas un dižo literātu ideoloģijas valodas jau tā šaurajā rāmī velk mums it kā nepārkāpjamas līnijas - paaudzes vai virzienus, kuriem piederam, jo dzejnieks jau ir tāds putns, kuru, ja būrītī neieliksi, saprast nesapratīsi.
    Viens no nenotveramajiem un būrī neieliekamajiem ir Edvīns Raups, ko viņš ir pierādījis ar kārtējo brīnumdarbu - dzejas grāmatu “Ugunsnedrošs pulss”, kas izdota šogad un atrodama Jāņa Rozes grāmatnīcu plauktos.
    Salīdzinot ar vairākiem pēdējā laikā izdotajiem dzejas krājumiem, kas iekļaujas vidēji 50 lappusēs un ar tekstu neaizklāj vairāk par pusi no lapas, šeit ir izteikts daudz. Un izteikts tā, ka negribas nolikt malā, pat ja izlasīts līdz galam. Kur parasts modernais latvju dzejnieks savā miniatūrkrājumā izklausās aizelsies un izslāpis pēc dziļās domas, bet palicis ar vārdu kombināciju, kura nepasaka neko, Raups ienes svaigu elpu vai pat rudens vēsmu, jo jautājumi tā īsti nepaliek. Paliek retoriska iegriba ienirt ritmā, kas pasniegts, un nevis vārdiski saprast, bet fiziski sajust, kas tiek teikts.
    It kā par esošo, it kā par aizgājušo, par zināmo un aizmirsto, par to, kas dzīvē piespēlēts ikvienam. Runa nav par mīlestību, runa ir par mijiedarbību, kura var uzrasties no nekurienes, tā var uzkavēties vai tik pat negaidīti aizsoļot tālāk.
    Man pirmo reizi ir nācies izlasīt vairākkārt un tad nolikt malā, lai līdz galam atrautos un varētu apstrādāt to, kas ir izlasīts.
    “viegli vārdi atritinās/ nav no svara cik es tālu/ savā starpā nakts un debess/ pazemīgi sarokojas”
    Saprotiet, nav jau grūti nolikt malā grāmatiņu un ar ieskrējienu ielekt atpakaļ ikdienas iestrādātajā mehānismā, bet ir tik labi, ka zobratiņos ik pa laikam ieķeras pa akmentiņam, liekot atcerēties, kā tas viss strādā. Jo mehānisms jau neapstājas pavisam, tikai aizķeras uz brīdi. Un atļaut tam aizķerties ir veselīgi.

Redakcijas sleja

  • Redakcijas sleja

    2017. gada 19. martā

    Ilmārs Šlāpins: Aizraujošā etimoloģija (2)

    Senajā Grieķijā par idiotu sauca cilvēku, kurš nepiedalās politikā, neiet uz vēlēšanām, neizvirza savu kandidatūru publiskiem amatiem. Tāds savrups cilvēks. Privāta persona.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām



Kultūras Ministrija
vkkf