Džonatans Safrans Foers

( 1977 )

ASV

Džonatans Safrans Foers (Jonathan Safran Foer) ir dzimis 1977. gada 21. februārī. Viens no šobrīd pazīstamākajiem jaunajiem amerikāņu rakstniekiem.  Dž. S. Foers kļuva pazīstams ar pirmo romānu „Viss ir izgaismots” (Everything Is Illuminated, 2002) un „Ārkārtīgi skaļi un neticami tuvu” (Extremely Loud and Incredibly Close, 2005). Jaunākais Foera darbs  „Ēdot dzīvniekus” (Eating Animals) ir pirmais viņa publicistikas darbs; tas nācis klajā 2009. gada izskaņā, un pašlaik autors regulāri parādās dažnedažādos medijos, runājot par veģetārisma ideju nevienmērīgajām izpausmēm paša dzīvē agrāk un pašlaik un vēršoties pret Amerikā ierasto skatījumu uz pārtiku diskusijās, īsfilmās, rakstos. Cilvēcīgi skaidrot ar cilvēci notiekošo un notikušo – tā varētu būt viena no tēzēm par Foera acīmredzamiem mērķiem ne tikai sabiedrības domas ietekmēšanā, bet arī  literatūrā.

Safrans Foers ir dzimis un audzis Vašingtonā. Viņš ir vidējais dēls jurista Alberta Foera un poļu izcelsmes sabiedrisko attiecību firmas direktores Ešteres Safranes Foeres ģimenē. Kā vienu no bērnības notikumiem Džonatans mēdz atcerēties ķīmisko apdegumu, ko viņš kopā ar draugu guva vasaras nometnē 8 gadu vecumā; no tā sekām viņš cieta vairākus gadus, to laikā vēloties „tikai vienu – tikt ārā no savas ādas”.
Džonatans mācījās Prinstonas universitātes Džordžtaunas privātskolā. Studiju sākumā 1995. gadā Džonatans pieteicās izmēģinājuma kursam radošajā rakstīšanā pie Džoisas Kerolas Outsas (Joyce Carol Oates), kura iedrošināja viņu rakstīt un ar kā palīdzību Džonatans izstrādāja savu godalgoto diplomdarbu. Savā lapā „Autortrek” portālā Džonatans piezīmē, ka, nebūdams diezko cieši saistīts ar ebreju kultūru Amerikā, viņš tomēr bijis aizrautīgs Deivida Grosmana, Filipa Rota un Soula Belova darbu lasītājs. Kad kādā no intervijām viņam jautā par G.G. Markesa un Džeimsa Džoisa ieteikmi, Foers piekrīt, pievienojot sarakstam vēl arī Kafku, Īzaku Bābelu un īzaku Baševicu Singeru.

Foers absolvēja Prinstonu 1999. gadā ar grādu filosofijā un devās uz Ukrainu turpināt diplomdarbā iesākto tēmu – savas holokaustu pārdzīvojušās vecmāmiņas Luisas Safranes dzīvesstāsta pētījumu. Precīzāk – Džonatans devās meklēt sievieti, kas izglāba viņa vectēva dzīvību Otrā pasaules kara laikā ciematā, kas tolaik bija Polijas teritorijā. Sievieti atrast neizdevās, taču Džonatans izdzirdēja daudz stāstu par upi Brodu un miestu Trahimbrodu, trako Sofjuvku no Sofjuvkas, spēcīgo vīru Kolkeru un citiem Ukrainas bijušā ebreju ciematiņa iedzīvotājiem. Pēc atgriešanās no nedaudzām dienām Ukrainā Foera diplomdarbs pakāpeniski pārauga grāmatā – romānā „Viss ir izgaismots”. Runā, ka sākotnēji to noraidījuši seši literārie aģenti un nav pieņēmis neviens izdevējs. 2001. gadā New Yorker publicēts fragments – stāsta formā ar nosaukumu „Ļoti pamatīga meklēšana” (The Very Rigid Search), kas acīmredzot pavēra romānam veiksmīgāku ceļu; vēlāk tas saņēmis gan Guardian balvu (Guardian First Book Award), gan Ebreju nacionālo grāmatu balvu (National Jewish Book Award), gan arī tika nominēts par Los Angeles Times gada grāmatu...Tas tulkots vairāk kā 30 valodās. 2005. gadā Ļevs Šreibers radīja kinoscenāriju pēc šīs grāmatas; filmā galveno lomu atveidoja Elija Vuds.
 
Ja būtu iespējams vienā teikumā ietvert „Viss ir izgaismots sižetu”, tas būtu sekojošs: Džonatans Safrans Foers dodas uz Ukrainu minētajos meklējumos un tur kā pavadoņus atrod padsmitgadnieku Aleksandru (sauktu par Alexu), kā arī viņa tēvu un vectēvu, un kuci.  Kad meklējumi noslēgušies, Alex turpina sazināties ar Džonatanu, īpatnējā angļu valodā rakstot viņam garas vēstules, kas daudzos slāņos atklāj viņu ceļojumu uz vairs neesošu ciematu, kā arī pastarpināti izgaismo kara laika notikumus Trahimbrodas miestā. Alexa lietotā valoda noteikti ir izaicinājums tulkotājiem – neveikla un aizrautīga, taču, kā norāda atsevišķi kritiķi, „ar zemu ticamības līmeni”, jo neviens, kurš tikai skolā apguvis angļu valodu, tik īpatni nepārveidotu vārdus un struktūras un arī, visticamāk, drīzāk pieļautu sīkāka artikulu un ortogrāfijas kļūdas; taču vispasaules atzinība šim darbam liek domāt, ka tas ne mazākajā mērā nav mulsinājis lasītājus.

Safrana Foera otrais romāns „Ārkārtīgi skaļi un neticami tuvu” iznācis 2005. gadā. Tā galvenais varonis vienā no sižeta līnijām ir 9 gadīgs zēns Oskars Šells, kurš mēģina atrast sev jaunu domāšanas veidu vai, kā saka Foers: valodu, kurā runāt par zaudējumu - pēc tam, kad viņa aizrautīgais un lieliskais tēvs ir gājis bojā Pasaules tirdzniecības centrā. Puika, meklējot tēva klātbūtni Ņujorkā, nonāk pie ievērojamiem un nobriedušiem prātiem raksturīgiem slēdzieniem par eksistenci, kā arī sastopas ar citu personīgajiem stāstiem. Otra sižeta līnija pārceļ lasītāju Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, stāstot par Drēzdenes bombardēšanu pārdzīvojušu, mēmu tēlnieku. 

Foers ir ārkārtīgi talantīgs stāstnieks –  sižeta līnijas viņš savij viegli un dabiski, valodu un arī tipogrāfiskās iespējas lieto virtuozi un asprātīgi. Gan pirmajā, gan otrajā grāmatā temata smagums un izklāsta vieglums liekas tik kontrastējoši, ka vienprātību par to, vai romāns ir slavināms vai par pārprastu veiksmi uzlūkojams, nav ieguvuši arī kritiķi, kam, spriežot pēc publikāciju daudzuma, Foera iepriekšējie darbi ir aktuāls rakstu temats, savukārt lasītāji kā senākos laikos apber autoru ar vēstulēm un saviem personīgajiem stāstiem par 11. septembri, karu, vecvecāku pieredzēto. Recenzijas par otro romānu izklausās vai nu kā atzīšanās mīlestībā, piezīmē Telegraph, vai arī kā skaudra naida apliecinājumi jaunajam, dažuprāt "pārāk" veiksmīgajam autoram.

To, cik augstu autors vērtē lasītāju, apliecina tas, ka, runājot par tik sāpīgiem un bieži pārspriestiem un romānos attēlotiem notikumiem, Foers pamanās iztikt bez klišejām un nesāk manipulēt ne ar varoņiem, ne ar saviem lasītājiem; taču emocionāli satricinājumi, viņa grāmatas lasot, ir neizbēgami. Arī šīs grāmatas sižetam plānots pārtapt arī Skota Rudina producētā filmā.

2005. gadā Foers sarakstījis libretu operai ar nosaukumu „Septiņi bēgšanas mēģinājumi no klusuma” (Seven Attempted Escapes From Silence) Berlīnes Valsts operai. Katru tās daļu pārstāv cits komponists (Miroslav Srnka, Karim Haddad, Bernhard Lang, Catherine Miliken, José Maria Sanchez-Verd?, Annette Schmucki, and Larisa Vrhunc), kopā veidojot stāstu par cilvēkiem nenoteiktā vietā, ko vieno tas, ka viņiem atņemta spēja runāt – stāstītājs ir cietumsargs.

Kopš 2004. gada Dž.S. Foers ir precējies ar rakstnieci Nikolu Krausu; viņi kopā ar lielu suneni vārdā Džordžs dzīvo Ņujorkā, Bruklinā; rakstnieku ģimenē jau aug divi bērni. Jebkādu savu izvēļu neuzspiešanu bērniem Foers min kā vienu no iemesliem, kas viņam licis sekot līdzi ikdienas produktu izcelsmei, un arī tās, ne tikai emocionālas pārliecības dēļ, atteikties no gaļas. Grāmatu „Ēdot dzīvniekus” pašlaik amerikāņu presē mēdz dēvēt par vienu no izvērstākajiem ievākotajiem argumentiem par labu veģetārismam.

Kādā no recenzijām laikrakstā par pirmo autora romānu pavīd saikne, kas latviešu lasītājam, visticamāk, pati neiešautos prātā: ja padsmitgadīgā puišeļa Aleksandra teiktos vārdus „viss ir izgaismots” pārtulko no angļu valodas jidišā, tie atbalso kādu skumju Mordehaja Gebirtiga dziesmu „Altz arum shoyn brent” – visapkārt viss jau liesmās.

Visus līdz šim iznākušos Foera darbus vieno tas, ka ikviena cilvēka stāsts tajos tiek uzlūkots smalkā, dziļi humānas, empātiskas uztveres caurstrāvotā stāstu tīklojumā, no kura neviens nepaliek nostatus. Tā ir aizmirsta un reizē, cerams, ārkārtīgi mūsdienīga stāstnieka pieeja. Ir cerība, ka tuvāko pāris gadu laikā kāds no Foera romāniem ar izdevniecības Satori starpniecību sasniegs arī latviešu lasītājus.