Eliass Kaneti

( 1905 - 1994 )

Vācija

XX gadsimts vēsturē ir iegājis kā visdažādāko revolūciju laikmets. Taču vēstures ironija, šķiet, ir ieviesusi kārtējo ko­rektūru – šo gadsimtu raksturo arī fašisms savās daudzējādās izpausmēs. Rūgta patiesība ir ietverta Staņislava Lēca aforis­mā «Viduslaiki ir katrā gadsimtā». Un, var gadīties, vienīgā garantija pret «viduslaikiem» ir apziņa, ka tie var atkārtoties. Tikai daudz rafinētākā, fascinējošākā un tāpēc vēl briesmīgā­kā veidā.

Līdzšinējā pieredze liecina – fašismam ir sīksta dzīvība, tas joprojām ir bīstami aktuāls. Transformētā un pārvērstā veidā fašisms joprojām ir sastopams mūsdienu dzīvē. Aktuāla ir arī tā nacionālsociālistiskā varianta izpēte, jo «tūkstošgadīga reiha» izveidošanās, pastāvēšana un sagrāve pēc 12 gadiem lielā mērā noteica kā pēckara sociālekonomisko, tā ideoloģisko sfēru attīstību un funkcionēšanu. Tāpēc fašisma izpētei ir ne tikai vēsturiska, bet arī praktiska nozīme. Jo vairāk tādēļ, ka šis fenomens ir skaidrs tikai caurmērā, savās vispārīgajās ap­risēs – pārāk daudz kas vēl paliek nesaprasts un neizprotams. Kaut vai tas – kā samērā neilgā laikā godprātīgi ļaudis pārvēršas bezpersoniskās būtnēs, kas savas nākotnes un vadoņa vārdā ir gatavi iznīcināt visu uz pasaules. Arī sevi. Dzīvie mironi pat jūtas lepni, veicot šo cēlo misiju. Savā elkdievības svētajā pārliecībā viņi tiecas pārmācīt katru, kurš šaubās, ne­pakļaujas vai domā savādāk. Elku – «fīrera», «dučes», «kaudiljo» u. tml., psiholoģiskā iedaba, neraugoties uz ekonomisko un politisko mērķu atšķirību, ir vienāda: terors – neziņa – verdziska padevība. Bet tā iedabas, veidošanās un funkcionē­šanas mehānismu neizpratne, tā seku un modifikāciju nesaredzēšana nebūt nemazina jaunas fašisma variācijas rašanos. Savu artavu šī problēmloka noskaidrošanai ir devis arī austrie­šu rakstnieks un zinātnieks Eliass Kaneti, kura publicējamā raksta vadmotīvs – vadoņa, kurš iemieso un organizē nacio­nālsociālismu, varas realizācija masificēfā sabiedrībā.

Eliass Kaneti ir savpata un savdabīga personība vācu rakst­niecībā¹. Viņš ir dzimis 1905. gada 25. jūlijā Rusčukā (tagad Rūsē, Bulgārija), kas tolaik ietilpst Austrijas monarhijā. Taču ne vācu, ne arī bulgāru valoda nav viņa dzimtā valoda, tā ir XV gadsimtā no Spānijas izceļojošo ebreju valoda. Vācu va­lodu Kaneti apgūst kā ceturto valodu, tomēr pazīstams ir tieši kā vācu rakstniecības pārstāvis, izcils eseju un aforismu meis­tars. 1911. gadā līdz ar ģimeni viņš pārceļas uz Mančesteru, pēc tēva nāves 1916. gadā – uz Vīni. No 1916. līdz 1921. g. mācās Cīrihē, 1921.–1924. g. – Frankfurtē pie Mainas, kur gūst atziņas, kas vēlāk izvēršas filozofiski socioloģiskā trak­tātā «Masa un vara» (1960.). 1924.–1925. gados studē Vīnē ķīmiju, bet 1939. gadā emigrē uz Londonu. Aktīvā publicis­tiskā darbība, publicēto grāmatu² antifašistiskais un antimilitāriskais patoss gūst progresīvās sabiedrības atzinību. 1981. gadā E. Kaneti tiek piešķirta Nobela prēmija literatūrā.

Lai izprastu un patiesi novērtētu E. Kaneti rakstu «Vadonis un vara» (oriģinālā – «Hitler, nach Speer»), ir jāņem vērā viņa traktāts «Masa un vara», uz kuru vairākkārt norāda arī pats autors, kā arī citi Rietumu pētnieku darbi šajā jomā. Viens no traktāta pamatjēdzieniem ir masa. Masificēfā sabiedrība ir individuālistiska, atomizēta, pēc Kaneti ieskatiem, masa ir sav­dabīga cilvēku kopdzīves forma ar tikai tai piemītošām īpašī­bām (dažas tiek minētas arī publicējamā rakstā). Masas «cen­trālais fenomens» viņa koncepcijā – «saskarsmes baiļu» (Berūhrungsfurchf) zudums. Tikpat uzskatāms ir arī varas «centrā­lais fenomens» – izdzīvojušā, visu pārdzīvojušā «varoņa» tri­umfs. Izdzīvojušais sāk uzskatīt sevi par labāku, spēcīgāku un spējīgāku. Ja izdzīvošana ir varas, pārspēka izpausme, tad likumsakarīgi, ka varas pakājē atrodas, mirušo un apspiesto masa. Šīs masas palielināšana stiprina varu, bet izdzīvojušais kļūst par varoni, kura vara un spēks aug līdz ar pārdzīvoto ma­sas pieaugsmi, līdz ar tiem, pār kuriem viņš ir pacēlies un ku­ru vieta ir viņa slavas pakājē.

Varu ar masu, pēc Kaneti ieskatiem, saista pavēle. Senākā pavēles iedarbes forma – baiļu un šausmu izraisītā bēgšana. Taču masā iesaistītu būtņu bēgšana dāvā drošības izjūtu – tās ir saistītas ar masu un dzīvo masas dzīvi, kuru nodrošina kāds upuris. Tādējādi vara sakņojas katras atsevišķas būtnes bailēs, bet masā tā meklē patvērumu un līdz ar bailēm zaudē arī atbildību par savu rīcību. Vara, varenība, spēks (Macht) – tā ir spēja (vardarbība) iedarboties uz citu un iespēja pavē­lēt. Tās simbols – izdzīvojušā triumfs, spēcīgs, dievdabīgs varonis vai vadonis pakļāvīgai masai, kura dievbijīgi pilda tā pavēles un prasības.

Savus ieskatus E. Kaneti izvērš tikai varas, nacionālsociālis­ma fenomenoloģijas jomā. Līdz ar to būtu absurdi prasīt šo fenomenu sociālpolitisko traktējumu. Viņa darbā skan viscilvēcisko vērtību apliecinājums un brīdinājums par masifikācijas, vadonības iespējām un veidošanas mehānismiem. E. Ka­neti ievirze liecina par centieniem pārvarēt tradicionālo Makiavelli - Hobsa varas kā opozīcijas hegemonija/pakļautība skaidrojumu. Tā sasaucas ar strukturālisma ietvaros izveidoto M. Fuko (M. Foucault) «varas mikrofiziku» un cieši ar to saistī­tajām «jauno filozofu» (Ž. Delēza (G. Deleuze), F. Gvatari (F. Guattari) u. c.) koncepcijām. Taču kopumā Kaneti nacionāl­sociālisma elementu un mehānismu skaidrojums saskan ar tā saucamā «psihotiskā kosmosa» koncepciju³, kurā koncentrā­cijas nometnes struktūra un principi tiek attiecināti uz sabiedrības dzīvi kopumā. Kā piemēru varētu minēt bijušā koncen­trācijas nometnes ieslodzītā – zinātnieka psihoanalītiķa Bru­no Betelgeima darbu «Izglītotā sirds»⁴.

Pavadot 3 mēnešus koncentrācijas nometnē (sākumā Dahavā, vēlāk – Buhenvaldē), Betelgeims sāka saprast, ka pamazām jūk prātā. Viņš pamanīja, ka līdzīgi citiem ieslodzītiem brīvbrīžos sāk izturēties pavisam dīvaini. Tā vietā, lai šos mirkļus izmantotu atpūtai – lasīšanai vai gulēšanai, ieslodzītie nemitīgi, nepārtraukti apspriež sekojošas tēmas: iespējamās izmaiņas nometnes administrācijā un to sekas ieslodzīto dzīvē, minējumi par to, kas nākošajā dienā tiks pievests nometnes veikaliņā, starptautiskais stāvoklis. Šī nenormālība ir acīmredzama: ieslodzīto rīcībā taču nav informācijas par to, ko viņi tik nevaldāmi apspriež, jo nometnē nekad nekas ne par ko
nav zināms. Turklāt šo sarunu gaisotne – viss, kas notiek, ir uz sliktāko –, tādējādi vēl jo vairāk pastiprina nomāktību. Lai nesajuktu prātā, Betelgeims pieņem lēmumu – izpētīt un izprast, kas nometnē tiek darīts ar cilvēku, lai pārvērstu to par «ideālu ieslodzīto».

Viens no šīs metodikas principiem ir bērna psiholoģijas iepotēšana pieaugušam cilvēkam. Dzīve pusbadā liek nemitīgi domāt par pārtiku, pārspīlēta vērība nometnē tiek veltīta tīrībai, bet sods par pārkāpumu – publisks pēriens visu acu priekšā. Nometnē ir milzīgs skaits likumu, priekšrakstu un instrukciju, pie tam daudzi no tiem ieslodzītajiem nav zināmi, daļa ir savstarpēji pretrunīgi, tā ka jebkurš solis – pārkāpums, bet ieslodzītais – nogrēkojies bērns, kurš jāpārmāca. Nometnē starp ieslodzītajiem nav stipro, nav pastāvīgas un īstas draudzības. Ieslodzītie izturas kā bērni: te strīdas, te salīgst mieru, te atkal strīdas; par īpašu nopelnu uzskata kaut ko nozagt. Nometne ir pilna ar brīvprātīgiem ziņu pienesējiem, lai gan viņu rīcība nekādi netiek atalgota.

Nometnē soda ne tikai to cilvēku, kurš ir izdarījis pārkāpumu, atbildība par savu rīcību tiek liegta – darbojas kolektīvā atbildība. Ja pārkāpums izdarīts barakā, tad soda visus barakas ieslodzītos, ja darbalaikā – visu darba komandu. Līdz ar to paši ieslodzītie rūpējas par kārtības uzturēšanu nometnēs un neļauj izdarīt kādu pārkāpumu. Nometnē nemitīgi tiek uzturēts «terora fons»: laiku palaikam visu acu priekšā kāds tiek pērts, nošauts, nosūtīts uz gāzes kameru. Un sodīts tiek tas, kurš kaut nedaudz atšķiras no vienveidīgās masas, kurš vēl ir saglabājis kādu savas individualitātes pazīmi. Cilvēks pats sāk ārdīt savu personību, lai saplūstu ar šo masu un tādējādi izdzīvotu. Ieslodzītie rīkojas tikai pēc pavēles, jo nometnē cilvēkam ir liegtas pat tiesības uz pašnāvību – par pašnāvības mēģinājumu soda ar nāvi. Par «ideālo ieslodzīto» cilvēku pāraudzina ar darbu – ar bezjēdzīgu un nekvalificētu darbu, kuru ir spējīgs veikt jebkurš ieslodzītais. Nometnē neliek darīt vienīgi to, kas tiešām veido cilvēkā cilvēku.

Koncentrācijas nometņu pastāvēšana atsaucas uz visas sabiedrības dzīvi. Par koncentrācijas nometnēm zina, taču nekāda sīkāka informācija netiek sniegta, lai cilvēks nevarētu kaut kādi tam sagatavoties. Cilvēks pēkšņi pazūd, un viss. Pie tam šeit tika izmantots principa – tas neattiecas uz mani. Vācijā sākot­nēji izvērsa skaļu kampaņu pret čigāniem – visus čigānus uz nometnēm! Un cilvēks vadās pēc tik saprotamā ikdienišķā (un tāpēc briesmīgā) principa – es neesmu čigāns, tas neattiecas uz mani. Nākošā kārtā iekļuva homoseksuālisti, narkomāni, priekamāju īpašnieki un iemītnieces. Pēc tam sekoja cilvēki, kuri atļāvās pārāk daudz, jo uzskatīja, ka spēlē nozīmīgu lomu sabiedrības dzīvē. Piemēram, inteliģenti – fiziķi, advokāti, ārsti utt. Jo viņi, lūk, pieprasa brīvu pieeju informācijai, braucienus uz ārzemēm u. tml. Ar viņiem rīkojas vēl vienkāršāk – pilnīgi patvaļīgi izvēl katru desmito un iesloga nometnēs, pie tam viņu līderis var arī nemaz neiekļūt sarakstā.

Šādā veidā pakāpeniski tiek radīta baiļu atmosfēra (sociālā psihoze), kuru uztur kaut vai ar tik vienkāršu paņēmienu kā telefonsarunu noklausīšanās. Un, lai izdzīvotu, cilvēks saplūst ar varu. Viņam pat nevajag vairs pavēlēt, viņš jau zina, kas viņam ir jādara un ko no viņa vēlas. Lai šādā garā izaudzinātu cilvēkus, tiek izveidotas arī bērnu un jaunatnes organizācijas ar brīvprātīgiem ziņu pienesējiem. Šim nolūkam kalpo arī vadoņa portreti – griezies kur gribi, visur priekšā Hitlers. Portreti ir domāti tam, lai cilvēks apzinātos, ka visas nelietības norisinās ar viņa līdzdalību, ka arī viņš palīdz realizēt nacionālsociālisma idejas. Lai cilvēks apzinātos, ka viņš ir nekas, un lai šī apziņa nekad viņu neatstātu. Bet, ja portreti vairs netiek ievēroti, tad cilvēks ir pārvērties par «ideālu ieslodzīto».

Pēc otrā pasaules kara paši vācieši nereti atbildēja, ka viņi neko nav zinājuši par koncentrācijas nometnēm, ka viņi ir tikai izpildījuši pavēles⁵. Tā ir raksturīga cilvēka iedabas iezī­me – nezināt to, ko zini, bet ko briesmīgi nevēlies zināt, un visu atbildību novelt uz kādu citu, uz vadoni (kurš turklāt ir miris). Tāpēc nereti uzskata, ka paši vācieši nespēj vēl apzināties un atbrīvoties no nacionālsociālisma izraisītās traumas, jo tā veidojas ne tikai koncentrācijas nometņu (arī sabiedrības kā tās atveides) ieslodzītajiem, bet arī nākošai paaudzei⁶. Tā ka E. Kaneti darbam par «psihotiskā kosmosa» elementiem, mehānismiem un paranoidālo iedabu ir īpaša nozīme. Tas skan kā brīdinājums, liek būt piesardzīgam un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Igors Šuvajevs, AVOTS, 1989. g. aprīlis