Martins Heidegers

( 1889 - 1976 )

Vācija

Autora darbi portālā

MARTIN HEIDEGGER - BEING AND TIME
MARTIN HEIDEGGER - FUNDAMENTAL CONCEPTS OF METAPHYSICS
MARTIN HEIDEGGER - BASIC WRITINGS
CAMBRIDGE COMPANION TO HEIDEGGER

Martins Heidegers (Martin Heidegger) vācu filosofs, savdabīgs un pretrunīgs 20. gadsimta domātājs. Heidegera galvenais darbi: „Esamība un laiks” (1927, Sein und Zeit), „Nodevas filozofijai - par notikumu” (1936-38 (1987) Beiträge zur Philosophie - Vom Ereignis). Viņa filosofijas atslēgas vārds - klātesamība, bet būtiskākās tēmas līdzās intencionaliātes un nozīmju veidošanās analīzei - vēsture, dzeja, māksla, tehnika un valoda. Lai arī, pateicoties „neatslābstošajai enerģijai, ar kuras palīdzību viņš cenšas aizdomāties tālāk par sastingušajām ortodoksālās psiholoģijas un filosofijas kategorijām” (Gilberts Rails [Gilbert Ryle], 1929. gada recenzija par „Esamība un laiks” žurnālā Mind), Heidegeru bieži vien dēvē par nesaprotamu. Viņa

Martins Heidegers ir dzimis 1889. gada 26. septembrī Meskirhē, Bādenē-Virtembergā, mucinieka, katoļu Svētā Martina baznīcas ķestera Fridriha Heidegera un Johannas Heidegeres (dzim. Kempfas) ģimenē.

Bērnībā Heidegers ir altārzēns, stipendiju habilitācijai viņam izsniedz Freiburgas Domkapituls, bet vēl 1917. gadā Rikerts iesaka viņam darboties tādās universitātēs, kurās ir atrodama arī katoļu teoloģijas fakultāte. Tomēr pie viņa jaunības gadu noturīgām ietekmēm ir pieskaitāmi arī tādi darbi kā Franča Brentano (Franz Brentano) disertācija „Par esošā daudzveidīgo nozīmi atbilstoši Aristotelim” (Von der mannigfachen Bedeutung des Seienden nach Aristoteles (1862)) un Edmunda Huserla „Loģiskie Pētījumi”, galvenokārt, „Loģiskie Pētījumi II” (Logische Untersuchungen I, II (1900 - 1901)). 1919. gadā Heidegers raksta sekojoši: „Epistemoloģiskie uzskati, kas cenšas sev pakļaut vēsturisko zināšanu teoriju, padarījuši katolicisma sistēmu problemātisku un man nepieņemamu - bet pašu kristietību un metafiziku par tādu neuzskatu...”.

No 1895. līdz 1903. gadam Heidegers apmeklē skolu turpat Meskirhē, bet mācības ģimnāzijā turpina netālu esošajā Konstancē un sākot ar 1906. gadu - Freiburgā.

Divdesmit gadu vecumā viņš nolēma kļūt par jezuītu, bet viņa noviciāts neilgst pat mēnesi. 1909. gadā Heidegers Freiburgas Universitātē pie Karla Braiga Carl Braig) sāk studēt teoloģiju un filosofiju, taču 1911. gadā teoloģiju viņa studiju priekšmetu sarakstā aizstāj dabas zinātnes. 1913. gadā Heidegers aizstāv promocijas darbu „Mācība par spriedumu psiholoģismā” (Die Lehre vom Urteil im Psychologismus), 1915. gadā ar darbu „ Dunsa Skota nozīmju un kategoriju mācība” (Die Bedeutungs- und Kategorienlehre des Duns Scotus) habilitējas pie Henriha Rikerta (Heinrich Rickert).

Pirmā Pasaules kara laikā (1914-1918) Heidegera līdzdarbība armijā bija sporādiska; vairākas reizes viņš tika atvaļināts vājās veselības dēļ. 1917. gadā Heidegers apprec Elfrīdu Petri (Elfriede Petri), ģimenē piedzimst divi dēli Jorgs (1919) un Hermanis (1920). Hermaņa tēvs ir nevis Martins, bet kara ārsts Fēlikss Cēzars (Felix Caesar), kas pēc dēla piedzimšanas aizlaižas uz Flensburgu. 1935. gadā tiek adoptēta arī meita - 1921. gadā dzimusī Ērika Birle (Erika Birle). Un tieši Hermanim vēlāk kritīs gods rūpēties par Martina Heidegera atstāto garīgo mantojumu un tieši viņš pārliecinās Heidegeru nodot Kopotu Rakstu izdošanu Vitorio Klostermaņa (Vittorio Klostermann) rokās. 1922. gadā Elfrīda uzceļ namiņu Totnaubergā (Todtnaubergā), kas kļūst par Heidegera iemīļotāko uzturēšanās vietu.

1919. gadā Heidegers kļūst par Edmunda Huserla (Edmund Husserl) privātasistentu. Viņš saglabā šo statusu līdz 1923. gadam, kad kļūst par profesoru „ad personam” Marburgas universitātē. Huserls savā skolniekā Heidegerā saskata dižgaru un savu ideju turpinātāju, cenšas virzīt viņu augšup pa akadēmiskās hierarhijas kāpnēm. „Esamību un laiks” ir nepieciešams izstrādāt un publicēt, lai iegūtu profesūru Freiburgā. 1928. gada oktobrī viņš šajā amatā Freiburgas Universitātē nomaina Huserlu. 1927. gadā Huserla izdotajā Jahrbuch für Philosophie und phänomenologische Forschung (8) tiek publicēts „Esamība un laiks”. Taču, iepazīstoties ar Heidegera uzrakstīto, Huserlam nākas konstatēt, ka Heidegers ne tikai nav sapratis, bet ir pat pārpratis viņa jaunizveidotās fenomenoloģiskās metodes pamatnostādnes un mērķus. Viņaprāt, tas, ko Heidegers uzskata par transcendentālās fenomenoloģijas kritiku, īstenībā ir tikai tās atkārtojums.

Heidegers, lai arī apzināti pārņem Huserla izveidoto metodoloģiju, pārveido to par hermeneitisku fenomenoloģiju un vērš pret pašas teorētisko sākotni. Savās lekcijās Heidegers „dekonstruē” filozofijas tradīciju, viņa trīs lielie ietekmes avoti un, vienlaicīgi, interpretācijas upuri ir: Aristotelis, Kants un Huserls.

Heidegers slavu vispirms iemanto kā lektors, „Esamība un laiks” ir viņa pirmais lielais darbs. Heidegers, lai arī caur caurēm karjerists, ir harizmātisks un iemīļots pasniedzējs, viņa lekcijas klausās studenti no visas Eiropas. „Tas bija lielā mērā tikai viens pats vārds, bet šis vārds ceļoja pa visu Vāciju kā vēsts par pagrīdes karali...” - Ārente raksta Heidegera dzimšanas dienai veltītā esejā ar nosaukumu „Martins Heidegers ir astoņdesmit gadus vecs” (Martin Heidegger ist achtzig Jahre alt (1969)). Hanna Ārente (Hannah Arendt), studējot Marburgā, Heidegera lekcijas apmeklē 1924. gadā. 1925. gadā Heidelbergā viņa studē un 1928. gadā promovējas pie Karla Jaspera, disertācijas nosaukums: „Augustīna mīlestības nojēgums” (Der Liebesbegriff bei Augustin (1929)). No Heidegera viņa esot iemācījusies domāt - tā viņa apgalvo, ar Jasperu viņa palika draugos.

Karls Jaspers (Karl Jasper), tobrīd jau zināma figūra vācu intelektuālajā dzīvē, satiekas ar Heidegeru 1920. gadā, un abi domātāji drīz jūtas vienoti kopējā pretestībā pret akadēmiskajiem rituāliem. Heidegers, piemēram, ierodas lasīt lekcijas slēpošanas kostīmā. Draudzība izturēja arī Heidegera bargo recenziju (1921) Jaspera darbam „Pasaules uzskatu psiholoģija” (Psychologie der Weltanschauungen (1919)). Tas, kas izšķīra abus filosofus, bija Heidegera vēlākā aizraušanās ar nacismu.

Heidegers ar Jasperu intensīvi apspriež „Esamība un laiks” manuskriptus, Heidegers izrāda respektu Jaspera iebildēm, jo īpaši kas attiecas uz laika koncepciju. Taču šo grāmatu viņš tā arī nepabeidz, turpmākos gados viņa darbību galvenokārt veido mutiskas uzstāšanās. Tomēr „knapi izburtojamā” grāmata, kā to nosauca kāds no kritizētājiem, atnesa Heidegeram lielākā Eiropas filosofa slavu. Viņa inaugurācijas lekcija Freiburgā „Kas ir metafizika?” (Was ist Metaphysik? (1929)) ir stilistiski iezīmīga; poētiskās prozas formā rakstītas esejas kļūst par Heidegera primāro izteiksmes formu. Viņš gan nekad netika publicējis sava opus magnum otro daļu, kurā, kā solīts, būtu dekonstruēta ontoloģijas vēsture, Kants, Dekarta cogito ergo sum un Aristotelis, bet darbs „Kants un metafizikas problēma” (Kant und das Problem der Metaphysik (1929)), kā arī lekcijas par Kantu, kartēziskās tradīcijas ontoloģiju, Platonu un Aristoteļa laika konceptu praktiski piepildīja minētā darba plānu.

Ideālistiskās kultūras filosofijas un revolucionārā eksistenciālisma sadursme kļuva acīmredzama leģendārajā Kanta filosofijai veltītajā diskusijā, kas notika Davosā 1929. gadā, un kurā piedalījās Ernsts Kasīrers (Ernst Cassierer), neokantietis un humānistiskās tradīcijas aizstāvis, un iesīkstējušo sociālo konvenciju noliedzējs Heidegers. Šī situācija pārtapusi arī vienā no Tomasa Manna (Thomas Mann) „Burvju kalna” (Der Zauberberg (1924)) ainām, kurā atklāta liberālo un konservatīvo vērtību cīņa, apgaismotā civilizētā pasaule un neracionālās ticības un pieņēmumi.

1933. gadā Heidegers pievienojas nacistu partijai un sarauj attiecības ar saviem ebreju izcelsmes kolēģiem, Huserlu ieskaitot. 1937. gadā iznākušajā „Esamība un laiks” atkārtotajā izdevumā veltījums Huserlam nav ievietots. Ārente, kas uz astoņām diennaktīm bija tikusi arestēta, no Vācijas bēg uz Parīzi un visbeidzot apmetas uz dzīvi Savienotajās Valstīs. 1950. gadā viņa atjaunoja kontaktus ar Heidegeru. Viņa cienīja Heidegeru kā lielu filosofu, mīlēja viņu un ignorēja viņa politiskos uzskatus. Heidegers pats, savukārt, reiz esot sacījis Ernstam Jungeram, ka viņš būtu gatavs atvainoties par savu pagātnes saistību ar nacistiem tikai tādā gadījumā, ja Hitleru varētu atvest atpakaļ, lai viņš atvainotos Heidegeram.

No 1933. gada februāra līdz 1934. gadam Heidegers tika iecelts par Freiburgas Universitātes rektoru, un kā tāds viņš savām vēstulēm un runām sāka pievienot saukli "Sieg Heil!" Heidegera apkaunojošo runu par „vācu nācijas jauno intelektuālo un gara pasauli” translēja visā pasaulē. Sarūgtināts par politikas īsto seju, Heidegers atteicās no sava posteņa un visu laiku atvēlēja lekcijām. Viņš joprojām atbalstīja nacisma idejas, taču pakāpeniski zaudēja ticību nacionālsociālisma „iekšējai patiesībai un lielumam”. Varas pārstāvji pret viņa filosofiju izturējās ar aizdomām, un vairākus gadus viņš atradās gestapo pārraudzībā. 1936. gadā Romā viņš lielas auditorijas priekšā uzstājās ar priekšlasījumu „Helderlīns un dzejas būtība” (Hölderlin und das Wesen der Dichtung). „Mūsu uzdevums ir cīnīties par filosofiju klusā, neuzbāzīgā veidā,” viņš rakstīja vēstulē Jasperam. Kara laikā Heidegers kategoriski atsacījās no darba Nīčes darbu redkolēģijā - viņš nespēja pieņemt rīkojumu izlaist tās teksta vietas, kurās Nīče nosodoši izturas pret antisemītismu. 1944. gada nogalē Heidegers dienēja „folkšturmā” - tautas policijā, taču viņa dalība darba vienībā bija īsa, un viņš atgriezās Freiburgā.

Karls Jaspers 1945. gadā denacifikācijas komisijas priekšā liecināja, ka Heidegera domāšanas veids ir „pēc būtības nebrīvs, diktatorisks, tāds, kas nepieļauj nekādu komunikāciju, un šobrīd tam var būt graujoša pedagoģiska ietekme”. Laikā starp 1945. un 1951. gadu, balstoties Sabiedroto varasiestāžu izdotajos denacifikācijas noteikumos, Heidegeram aizliedz pasniegt universitātēs. 1946. gada pavasarī viņš pārdzīvo fizisku un garīgu sabrukumu. Žana Befrē (Jean Beaufret) apciemojums iedvesmoja viņam rakstīto vēstuli „Par humānismu” (Brief „Über den Humanismus” (1946 (1947)), kurā tiek uzdots jautājums par to, kas ir domāšana, un apgalvots, ka: „ilgu, pārāk ilgu laiku domāšana bija novirzījusies no ceļa”. 1951. gadā Heidegers atkal drīkst lasīt lekcijas, 1951. gadā viņš tiek emeritēts, 1959. gadā kļūst par Meskirhes goda pilsoni..

Sākot ar trīsdesmitajiem gadiem Heidegers savās apcerēs aizvien noteiktāk pievēršas valodas problemātikai. „Vēstulē „Par humānismu”” viņš raksta, ka „valoda ir esamības mājvieta”, un 1955. gadā Normandijā noturētajā priekšlasījumā „Kas tas ir - filozofija?” (Was ist das - die Philosophie?, 1955 (1956)) izteicās, ka „grieķu valoda jau pati par sevi ir logoss”. Valoda, vārds, uzliek robežu tapšanai.

Dzeja Heidegera uztverē bija pārāka par citām mākslām un pēc būtības dzeja un patiesība ir vienādas. Dzeja dod vārdu, tam, kas ir, un tāpēc var teikt, ka tā ir arī valodas būtība. Viņu īpaši interesēja Helderlīna darbi. Helderlīns viņam ir zaudētās Dzimtenes, sākotņu dzejnieks, kura dzejā salasāmas pieturzīmes tautas vēstures tapšanas ceļam. „Īsta dzeja nekad nav tikai augstāks ikdienas valodas veids (melos),” raksta Heidegers esejā „Valoda” (Die Sprache (1950 (1959), runājot par Georga Trākla (Georg Trakl) dzejoli „Ziemas vakars” (Ein Winterabend). „Drīzāk ir otrādi: ikdienas valoda ir aizmirsts un tādēļ - izlietots dzejolis, no kura palikusi vien kādreizējā sauciena atbalss.”

Pēc kara Heidegers distancējās no savas „filosofiskās antropoloģijas,” saskatot, ka tā nevis pietuvojas lietu dabai, bet tikai apraksta cilvēka dabu. Līdzīgi kā daudzi citi domātāji, viņš apstrīdēja uzskatu, ka tehnoloģijas ir izkļuvušas ārpus cilvēku ietekmes sfēras, un brīdināja par bīstamību, ko var raisīt tehnoloģiska esamības izpratne. Tā vietā, lai tehnoloģijām sacītu vai nu „jā”, vai „nē”, Heidegers piedāvāja jaunu nesatrauktības jeb brīvrocības (Gelassenheit), ļaušanas būt, ideālu: viņš pieļāva iespēju vienlaikus sacīt „jā” un „nē”: „mēs ļaujam tehniskajiem sasniegumiem ienākt mūsu ikdienas dzīvē, taču tajā pašā laikā mēs tos paturam ārpusē, tas ir, atstājam tos kā lietas, kas nav nekas absolūts un vienmēr paliek atkarīgas no kaut kā augstāka. Es šo attieksmi pret tehnoloģijām sauktu vecā vārdā: brīvrocība”. 1940. gada beigās viņš vienādoja „līķu ražotnes gāzes kamerās” ar „mehanizēto lauksaimniecību”; šie bezjēdzīgie formulējumi kļuvuši par populārāko pierādījumu viņa nožēlas trūkumam pret nacisma režīma šausmām.

Ebreju izcelsmes dzejnieks un koncentrācijas nometnē pabijušais Pauls Cēlāns (Paul Celan) apciemoja Heidegeru viņa slavenejā Totnaubergas miteklī, bet nav zināms, par ko viņi runājuši. Totnauberga bija Heidegera kalnu atpūtas namiņš kopš 1920tajiem; tā bija vieta, kur Nīčes Zaratustram noteikti būtu paticis.

Heidegers turpināja rakstīt un uzstāties ar priekšlasījumiem līdz pat nāves dienai 1976. gada 26. maijā. Viņš tika apglabāts Meskirhes vietējā kapsētā. Der Spiegel veidotā, 1966. gadā notikusī intervija ar Heidegeru tika publicēta drīz pēc viņa nāves. Intervijā viņš vaicā: „Kā gan politiska sistēma var pielāgoties tehnoloģiskam laikmetam, un kura politiskā sistēma tā varētu būt? Man nav atbildes uz šo jautājumu. Neesmu drošs, ka tā būtu demokrātija.”

Heidegera pagātni sabiedrība nekad nav aizmirsusi, un aizvien norisinās debates par attiecībām starp Heidegera filosofiju un nacismu. Marks Lilla (Mark Lilla) darbā The Reckless Mind (2001) apgalvo, ka Heidegers „nekad nav spējis atrisināt jautājumu par filosofijas attieksmi pret politiku, par filosofijas kaislībām pret politikas kaislībām. Viņam šis nebija būtiskākais jautājums: Heidegers vienkārši tika apmuļķots ar domu, ka nacisma centieni atrast jaunu nāciju spēj sacensties ar viņa paša cēlo vēlmi no jauna nostiprināt visas Rietumu domāšanas, un līdz ar to Rietumu eksistences tradīciju.” Lilla atsaucas uz kritiķiem, kas darbā „Esamība un laiks” saskatījuši klaju naidu pret moderno pasauli, kā arī uzsvēruši nacionālās atdzimšanas programmu, kas netiešā veidā pauž atbalstu nacionālsociālismam. Savukārt, Etingere (Elzbieta Ettinger) savā pētījumā „Hanna Ārente/Martins Heidegers” (Hannah Arendt/Martin Heidegger (1997)), liekot lietā abu filosofu saraksti, attēlo Heidegeru kā zvēru. Hanss-Georgs Gādamers (Hans-Georg Gadamer) ir Heidegeru līdz ar citiem aizstāvējis savā rakstā „Atpakaļ no Sirakūzām” („Züruck von Syrakus.” in: Altwegg, Jürg (Hrsg.): Die Heidegger Kontroverse. Frankfurt a. M.: Athenäum, 1988).

Lai izvairītos no kļūdainiem skaidrojumiem, Heidegers darbam „Esamība un laiks” izstrādāja jaunu, precīzu vārdnīcu, kas Heidegera darbus dažu lasītāju acīs padarījusi arī zināmā mērā šifrētus, kā to parāda Gintera Grasa (Günter Grass) romāns „Suņa gadi” (Hundesjahre (1963)), kurā viņš parodē Heidegera terminoloģiju. Savukārt Teodors Adorno (Theodor W. Adorno) iekļāva Heidegera vārdu krājumu darbā „Īstenuma žargons. Par vācu ideoloģiju.” (Jargon der Eigentlichkeit. Zur deutschen Ideologie. (1964)) novērtējot to kā pedantisku un tādu, kas „pārvērš sliktu empīrisko realitāti transcendencē”. Lai vai kā, Heidegera valodai tomēr nav nekāda sakara ar Orvela minēto „jaunrunu”, taču to var drosmīgi salīdzināt ar profesūras filosofijas pazīstamo „vecrunu”.

Centrālais jēdziens darbā „Esamība un laiks” ir Dasein, kas apzīmē cilvēka eksistenci pasaulē un nozīmē - klātesamību, iesaistīšanos un līdzdalību notiekošajā. Klātesamība ir cilvēka izturēšanās pret pasauli, bet attiecību, kurā turas šī izturēšanās, Heidegers sauc par runu jeb logosu. Runa ir nozīmju artikulācija un vienmēr - interpretācijas rezultāts. Cilvēka uzdevums ir izkopt savu runu, tādējādi izkopjot savas pieredzes formas, un klātesamības jēga meklējama laiciskumā - vēsturē un pieredzes kopsakarības vienojošo principu izvēlē; pieredze veidojas kā atcerēšanās, ko iespējams iztēloties tagadnē tikai tad, ja no tās vēl kaut kas tiek gaidīts.

No Heidegera filosofijas ir cēlies arī franču eksistenciālisma filosofa Žana Pola Satra lietotais „autentiskuma” jēdziens. Heidegers pats neuzskatīja sevi par eksistenciālistu. Kādā vēstulē viņš rakstīja: „Mani filosofiskie meklējumi nevar tikt klasificēti kā ekstistenciālisms; jautājums, kas mani principā nodarbina, nav vis par cilvēka Eksistenci, bet gan par Esamību tās totalitātē kā tādā.” Autentiskā eksistence sākas no sevis saprašanas un autentiska dzīve ir iespējama, ja mūsu „esamību uz nāvi” (Sein zum Tode), kas jūtīgumā atklājas bailēs, pamato sekojoši: „Nāves apsteigšana atklāj klātesamībai tās pazušanu bezpersonosiskā pūļa patībā un nostāda to iespējas priekšā, primāri nebalstoties sarūpējošā aprūpē, būt pašai, bet būt pašai kaislīgā, no pūļa ilūzijām brīvā, faktiskā, sevi un savas bailes apzināties spējīgā brīvībā uz nāvi (Freiheit zum Tode).” (Heidegger, M. Sein und Zeit. Tübingen 1993, S. 266)

Heidegers daudz raksta par tādiem klātesamības noskaņojumiem kā: garlaikotība, izbailes, ziņkārība un aizkaitinājums; rūpes ir klātesamības eksistences centrā. Būtiski ir piezīmēt, ka Heidegers min tikai mīlestību un nevis seksualitāti kā cilvēka eksistences pamata aspektu, tomēr par būtiskāko jūtīguma pret apkārtni formu uzskatot draudzību un, negatīvi, bail