Gijoms Apolinērs

( 1880 - 1918 )

Francija

Gijoms Apolinērs (Guillaume Apollinaire) (īstajā vārdā Vilhelms Alberts Vladimirs Aleksandrs Apolinārijs de Kostrovickis) dzimis 1880. gada 26. augustā Romā. Savu izcelsmi Apolinērs slēpa, taču visdrīzāk bija polietes Anželikas de Kostrovickas ārlaulības dēls, bet tēvs, iespējams, bijis šveiciešu izcelsmes itāļu aristokrāts Frančesko Fludži d'Aspermons. 1885. gadā tēvs pamet ģimeni, māte kopā ar diviem bērniem nododas klejojumiem pa Franču Rivjēras kazino. Skolā Apolinērs uzdodas par krievu princi (skolojies Monako, Kannās, Nicā). 1899. gadā ģimene pārceļas uz Parīzi. Apolinērs sāk rakstīt dzeju. Pirmie vērā ņemamie dzejoļi gan rodas tikai 1901./1902. gadā Vācijā, kur viņš nokļūst kā dižciltīgās Milo kundzes meitas mājskolotājs. Apolinērs iemīlas saimniecības vadītājā anglietē Enijā Pleidenā, kuru vairākkārt bildina, taču bez sekmēm. Par savu nelaimīgo mīlestību Apolinērs sacer daudz dzejoļu.

1902. gada rudenī Apolinērs atkal ir Parīzē, kur strādā par ierēdni bankā. 1903. gadā Apolinērs dibina žurnālu "Ēzopa dzīres", kas gan pastāv tikai vienu gadu, bet tas ir sākums viņa darbībai periodikā, kas līdz mūža beigām ir Apolinēra iztikas avots. Parīzē viņš iepazīstas ar Pikaso, Braku, Satī un kļūst par bohēmas neiztrūkstošu locekli. Finansiālu apsvērumu vadīts, Apolinērs raksta pornogrāfiskus romānus, no kuriem pazīstamākais - “Vienpadsmit tūkstoš žagaru” (Les onze mille verges) - bija no jauna apkopoti Marķīza de Sada darbi.

1909. gadā iznāca Apolinēra pirmā grāmata “Pūstošais burvis” (L’enchanteur pourrissant), kurā iezīmējas viņa pamattēmas: mīlas ciešanas, reālā un pārreālā sajaukums, meli un patiesība. Šajā dzejolī-stāstā Apolinērs apvienoja dažādus vēstījuma stilus un dekonstruēja hronoloģisko laiku. 1911. gadā iznāk dzejoļu krājums “Bestiārijs jeb Orfeja svīta” (Le bestiaire ou le cortège d’Orphée), lielākoties uz dzīvniekiem attiecinātas četrrindes ar atskaņām un R. Difī ilustrācijām. 1913. gadā Apolinērs uzraksta mākslas teorijas darbu “Estētiski apcerējumi - gleznotāji kubisti” (Meditations esthetiqués - Les peintres cubistes). Šajā pārsteiguma estētikā viņš aplūko kubismu kā savas dzejas sākumpunktu. Tajā pašā gadā iznāk dzejoļu krājums “Spirti” (Alcools), kurā apkopoti kopš 1898.gada sarakstīti dzejoļi. Virsraksts norādīja uz pasaules reibuma stāvokli, tehnokrātiju un straujo dzīves tempu. Piecdesmit krājuma dzejoļi nav sarakstīti vienotā stilā. Sapludināti ir priekšmeti, pārdomas, realitāte, jūtas un sapņu tēli. Apolinērs raksta garus dzejoļus gan ar, gan bez atskaņām, atsakās no pieturzīmēm un tradicionālās metrikas.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Apolinērs atrodas kūrortpilsētā Dovilā, pēcāk viņš atgriežas Parīzē. Apolinēram bija nelāga reputācija - 1911. gadā viņš pat tika uz nedēļu apcietināts aizdomās par Monas Lizas zādzību - tāpēc 1914. gada decembrī viņš kā brīvprātīgais piesakās armijā, un tiek ieskaitīts kājniekos. 1916. gada 17. martā 150 mm mīnas šķemba caursit viņa bruņucepuri un ieurbjas deniņos. Piecus mēnešus Apolinērs pavada hospitāļos, tomēr no karaklausības viņu neatbrīvo, un viņam jāstrādā armijas cenzūras iestādēs Parīzē. 1916. gadā iznāk grāmata “Nogalinātais dzejnieks” (Le poète assassiné), kur Apolinērs apraksta ideālo dzejnieku. 1917. gadā tiek publicēta lugu “Tirēsija krūtis” (Las mamelles Tirésias) - nereālajai darbībai, dekorācijām, akrobātikai un trokšņiem bija jāatspoguļo viņa priekšstats par totālu teātri. Jaunās estētikas dēļ tā uzskatāma par absurdā teātra aizsākumu. Jaunajam žanram Apolinērs radīja īpašu apzīmējumu - sirreālisms. 1918. gadā iznāk dzejas krājums “Kaligrammas” (Caligrammes). Dzejoļi tajā izkārtoti vizuāli, tādejādi pirmoreiz radot t.s. lirisko ideogrammu: teksts un attēls saplūst vienā veselumā. Tajā pašā gadā Apolinērs apprecas, bet pēc pāris mēnešiem, 9. novembrī, mirst spāņu gripas epidēmijas laikā Parīzē.