Čārlzs Bukovskis

( 1922 - 1994 )

ASV

Amerikāņu dzejnieks un prozaiķis, kurš pieskaitāms tā saucamajai bitņiku paaudzei, savā daiļradē galvenokārt pievērsies alkoholiķu un citu marginālu ļaužu dzīvesstāstiem.

Pirms literārās karjeras uzsākšanas Bukovskis strādājis dažādus necilus gadījumdarbus, to starpā arī kā izdevumu Harlequin un Laugh Literature žurnālists. Sartrs viņu esot nodēvējis par amerikāņu izcilāko dzejnieku. Pats Bukovskis gan atteicies tikties ar Sartru, par daudz patīkamāku nodarbi uzskatīdams vienkārši iedzeršanu.

Henrijs Čārlzs Bukovskis juniors dzimis Andernahā, Vācijā amerikāņu kareivja Henrija Bukovska un vācietes Katrīnas Fetas ģimenē. 1922. gadā ģimene emigrē uz Štatiem un iekārtojas uz dzīvi Losandželosā, kur paiet lielākā daļa Bukovska dzīves. Lielās ekonomiskās depresijas gados Bukovksa tēvs vairākkārtīgi paliek bez darba un mēdz fiziski iespaidot savu dēlu. Vēlāk, attēlojot savu bērnību, Bukovskis laiž klajā stāstu krājumu Maize ar šķiņķi (HAM ON RYE, 1982), kurā parādās arī viņa tēvs - kā cietsirdīgs, nosmulējies kretīns, kuram turklāt vienmēr smird mute. Bukovska tēvs mirst 1958. gadā. Iespējams, lai nocietinātos pret tēva ietekmi, jau agrā jaunībā Bukovskis sāk aizrauties ar pārmērīgu alkohola lietošanu, kura ilgst visu viņa mūžu. Skolas gados Bukovskis pievēršas lasīšanai, par saviem favorītiem izraugoties Aptonu Sinkleru (Upton Sinclair), Ernestu Hemingveju, Niku Adamsu (Nick Adams), Kārsonu Makkalleru (Carson McCullers).

Pēc vidusskolas beigšanas Losandželosā, Bukovskis mēģina studēt Losandželosas Pilsētas koledžā, izvēloties kursu žurnālistikā un literatūrā, taču koledžā spēj izturēt tikai vienu gadu. 1941. gadā viņa tēvs, pēc tam, kad izlasījis vairākus viņa stāstus, padzen Bukovski no mājām. Taču, par spīti tam, arī vēlāk Bukovskis vēl mēdz atgriezties mājās brīžos, kad jūtas pavisam salauzts. Otrā Pasaules kara laikā Bukovskis dzīvo klaidoņa dzīvi, daudz dzer un, strādājot neparastus gadījuma darbus (piemēram, benzīntanka apkalpotājs, lifta operators, smagās automašīnas šoferis u.c.), apceļo visu Ameriku. 35 gadu vecumā Bukovskis sāk rakstīt dzeju.

1944. gadā izdevumā Story tiek publicēts pirmais Bukovksa stāsts. Šajā pašā laikā viņš atgriežas Losandželosā, kur satiek Dženetu Kūniju Bekeri, ar kuru kopā nodzīvo visu nākamo desmitgadi. Bekere ir desmit gadus vecāka par Bukovski un arī ļoti mīl iedzert. Dženeta mirst no pārdzeršanās 1962. gadā.

Bukovskis 1952. gadā sāk strādāt pastā un noturas šajā darbā trīs gadus - pēc tam tiek nogādāts slimnīcā un gandrīz zaudē dzīvību, jo no neprātīgās dzeršanas plīst kuņģa čūla. Drīz pēc tam Bukovsksis apprecas ar Barbaru Fraju, bagātu izdevēju, kuras pārziņā ir arī neliels dzejas izdevums. Šajā žurnālā Barbara publicē dažus Bukovksa dzejoļus. Viņu laulība ilgst divus gadus. 1958. gadā Bukovskis atkal uzsāk darbu pastā, kurš ilgst 12 gadus. Darbā nopelnītais atalgojums ir niecīgs, taču Bukovskim nauda ir ļoti nepieciešama. Pāris no šiem gadiem viņš pavada kopā ar Frensīni Smitu, kura dzemdē Bukovskim meitu vārdā Meirīna Luisa.

1955. gadā, kad Bukovskis pievēršas dzejai, seko regulāras viņa publikācijas. Pirmais dzejoļu krājums Puķe, dūre un zvēriskas gaudas (FLOWER, FIST AND BESTIAL WAIL) tiek nodrukāts 1959. gadā - tas ir tikai 30 lappušu garš, un metiens ir niecīgs - 200 eksemplāri. Bukovska agrīnajiem dzejoļiem ir daudz kopīga ar Robinsona Džefersa (Robinson Jeffers) darbiem. Līdzīgi kā Džeferss, arī Bukovskis izsaka apbrīnu cilvēka spēkam un izturībai, kā arī fiksē dažādas vardarbīgas un seksuālas konfrontācijas starp sieviešu un vīriešu dzimumu. Bukovska pirmais prozas krājums Visi pasaules pakaļas un manējā (ALL ASSHOLES IN THE WORLD AND MINE) klajā nāk septiņus gadus vēlāk. Pakāpeniski Bukovska daiļrade apliecina savu lojalitāti pret ļaudīm, kas ir zem un ārpus.

Bukovska poētika krājumos Uz terora ielas un ciešanu virzienā (AT TERROR STREET AND AGONY WAY, 1968) un Dienas aizbēg kā savvaļas zirgi prom pār kalnu (THE DAYS RUN AWAY LIKE WILD HORSES OVER THE HILL, 1969) no samērā intravertas rakstīšanas manieres pārtop ekspresīvā. Šajā laikā Bukovskis raksta sleju Vecā riebekļa piezīmes divos Losandželosas laikrakstos. Šajā slejā publicētie teksti 1969. gadā iespiesti grāmatā. 1970. gadā Bukovksis pamet darbu pastā, jo „Black Sparrow Press” izdevējs Džons Martins piedāvā viņam algu - 100 dolārus mēnesī tikai par rakstīšanu. Tāpat arī 1970. gadā Bukovska dzīvē ienāk Linda Kinga, kura ir 20 gadus jaunāka par viņu. Viņu trokšņainās attiecības ilgst līdz 70to gadu vidum.

Mainoties Bukovska sociālajam stāvoklim, mainās arī viņa poēzija, kura vairs nav tikai dzīves pabērnu piedzīvojumi, bet pārtop meditatīvos un sarkastiskos komentāros apkārt notiekošajam. Lai arī cik ražīga būtu bijusi viņa daiļrade, līdz tam Bukovskis tika uzskatīts par literāru autsaideru, kurš savus darbus publicē tikai nelielos izdevumos un galvenokārt Rietumu krastā. Plašākas auditorijas Bukovskis iekaroja 1973. gadā, nokļūstot Teilora Hekforda televīzijas šovā.

Bukovska alter ego viņa darbos pazīstams kā Henrijs Činaskis, kura literārās saknes varētu meklēt Dostojevska pagrīdes tēlos, vai arī uzskatīt viņu par franču nihilista Luisa Ferdinanda Selīna (Louis-Ferdinand Céline) protagonistu. Činaskis ir sīksts alkoholiķis un babņiks, kurš dzīvo bezpajumtnieku un noziedznieku ieskauts, taču reizēm arī apciemo augsto sabiedrību. Šis tēls pirmo reizi iezīmēts darbā Grēksūdze no vīra, kurš ir gana traks, lai dzīvotu kopā ar zvēriem (CONFESSIONS OF A MAN INSANE ENOUGH TO LIVE WITH THE BEASTS, 1965). Činaska piedzīvojumi turpinās romānos Pasta kantoris (POST OFFICE, 1971), kur viņš pārdzīvo verdziskos kasiera darba pienākumus, tāpat arī romānos Faktotums (FACTOTUM, 1975), Sievietes (WOMAN, 1978) un Maize ar šķiņķi (HAM ON RYE, 1982), kurā Činaskis atgriežas atpakaļ savā bērnībā un jaunieša gados.

1985. gadā Bukovskis apprec Lindu Lī Beiglu, kura ir 25 gadus jaunāka par viņu un strādā kā veselīgas pārtikas ražotāja. Viņi iepazinušies 1976. gadā. Astoņdesmito gadu otrajā pusē sākas daudz mierīgāks un labklājīgāks periods Bukovska dzīvē. Sava mūža pēdējās dienas autors pavada, dzīvojot mājā ar baseinu, braucot melnā BMW, rakstot uz datora un klausoties savus iecienītākos ierakstus - Sibeliusu, Māleru un Rossīnī. Mūža beigās Bukovskis tiek nodēvēts par „netīrā reālisma” (dirty realism) pārstāvi. „Dzejoļi no pēdējās zemes nakts” (THE LAST NIGHT OF THE EARTH POEMS, 1992) ir Bukovska pēdējā grāmata, kas publicēta viņa dzīves laikā. Tā sastāv galvenokārt no atmiņām par autora mūžā sastaptiem cilvēkiem un no nākotnes vīzijām par viņa nāvi. Bukovskis mirst no leikēmijas 1994. gada 9. martā Losandželosā.