Jāns Kaplinskis

( 1941 )

Igaunija

Jāns Kaplinskis (Jaan Kaplinski) ir igauņu dzejnieks, rakstnieks un filozofs. Dzimis 1941. gada 22. janvārī Tartu. Kaplinska poļu tautības tēvs kara laikā pazudis Gulaga arhipelāgā. „Iedomājos, ka poļa un igaunietes pēcnācējam derētu būt latvietim vai lietuvietim,” raksta Kaplinskis ievadvārdos grāmatai „No putekļiem un krāsām”, kas Guntara Godiņa atdzejojumā, sakārtojumā un ar šeit vēlāk citētu priekšvārdu iznākusi latviešu valodā 2001. gadā. Kaplinska darbības daudzveidība un lietotās valodas palaikam viņam ļauj apgalvot: „es nemaz neesmu igauņu rakstnieks”, taču tas nemazina viņa igauņu rakstnieka nozīmi savā un citās literatūrās.

Kaplinskis studējis Tartu Universitātē franču valodu un literatūru, paralēli apgūstot strukturālo un matemātisko lingvistiku; universitāti absolvējis 1964. gadā. Skolas laikā, kā pats autors savā mājas lapā norāda, rakstījis romantiskus dzejoļus Ļermontova un Šellija iespaidā. Kaplinskis bijis lingvistikas pētnieks, redaktors un sociologs Tartu Universitātes socioloģijas laboratorijā, kur darbojies, līdz 1975. gadā to slēdza Padomju varas iestādes. Strādājis arī par ekoloģistu un tulkotāju no vairākām valodām. Guntars Godiņš min poētisku salikumu: „strādājis botāniskajā dārzā, Universitātē lasījis lekcijas par atdzejošanas jautājumiem”, lasījis lekcijas arī par Rietumu civilizāciju. Perestroikas un Igaunijas nacionālās atdzimšanas laikā, kopš 1990. būdams pavisam pārliecināts, ka Padomju Savienībai ir jāsabrūk un ka Rietumiem jāsagatavojas šīm pārmaiņām, aktīvi darbojies žurnālistikā Igaunijā un ārpus tās, bieži rakstījis somu laikrakstiem. No 1992. – 1995. gadam bijis Igaunijas Parlamenta (Riigikogu) deputāts.

1965. gadā iznācis Kaplinska pirmais dzejas krājums „Pēdas avotā”, tam seko citi dzejoļu krājumi, proza, lugas, esejas un daudzie tulkojumi. Kaplinskis atzīmē Rietumu modernisma ietekmi savos darbos (Rembo, Eliots, Paunds), kā arī klasiskās ķīniešu dzejas nozīmi  - viņš to pats arī tulkojis un izdevis plašā un komentētā krājumā igauniski. Kaplinskis ir atdzejojis arī franču, spāņu, angļu, ķīniešu un zviedru (Tomasa Transtrēmera dzejas izlase) mūsdienu autoru darbus, interesējas, kā pats atzīmē,  arī par ķeltu mitoloģiju un valodām, un Amerikas indiāņiem.

„Kaplinska interese par budismu, dažādu tautu filozofiju un reliģiju, mitoloģiju un folkloru, botāniku un vēsturi, ģeogrāfiju un etnogrāfiju nepaliek ārpus viņa paša dzejas. Taču viņš nebārsta faktus, nepieblīvē dzejoli ar terminiem, bet, ja arī kādu izmanto, tad rada precīzu asociāciju, paplašinot vārda, tēla un izteiksmes robežas. Šī dzeja prasa zināšanas no lasītāja, tomēr nezaudē dzīvīgumu un poētiskumu: grūti pat iedomāties, kurš igauņu dzejnieks vēl ir tik lirisks” – atdzejas izlases priekšvārdā raksta viens no labākajiem Kaplinska pazinējiem Latvijā, Guntars Godiņš. Viņa tulkotajā krājumā dzejoļi no visām līdz tam iznākušajām Kaplinska grāmatām sakārtoti astoņās nodaļās; pirmajā apvienoti darbi no krājuma „No putekļiem un krāsām” (piemērus lasīt šeit) – tajā iekļautie dzejoļi Laimoņa Kamaras atdzejojumā latviešu lasītājiem pieejami arī senās atdzejas krājumu sērijā izdotajā „kvadrāta” formāta grāmatā „Cilvēki krastā” (Liesma, 1970). "No putekļiem un krāsām" turpina nākamais krājums „Balta līnija pār Veru” (1972), kas uzskatīta par visrāmāko autora grāmatu; recenzente Ene Mihelsone par to vaicājusi: „Ko darīt skaidrībā nonākušam cilvēkam? Klusēt? Tēlot nevainību? Sludināt mieru?” (Turpat, 10.lpp.)

Atdzejotājs savukārt norādījis, ka pirmoreiz šajā grāmatā lasītāji sastopas ar vienu no Kaplinska lielajām tēmām – zemi, dabu, nepieciešamību palikt un saskaņā ar tās ritmiem. Esejā „Briesmīgais mežs un šausmīgā lielpilsēta” (latviski: Literatūra. Māksla. Mēs, 1997. gada 21. augustā, 15. lpp., Guntara Godiņa tulkojumā) Kaplinskis uzsver K. Levī-Strosa iezīmēto dabas un kultūras pretstatu: „Pašlaik spēlējam cultura pusē pret natura, dabu aizvietojam ar kultūru, sevī esošo cilvēku ar darbību. Estētiskajā fona sistēmā tas ir iespējams, jo tur dažreiz modē var būt angļu parks, dažreiz franču un dažreiz vispār parks. Taču īstenībā daba un kultūra nav līdzvērtīgi partneri. Daba var iztikt arī bez kultūras, bez cilvēka, savukārt kultūra un cilvēks bez dabas nevar.” Kaplinskis „kulturizēšanas” problēmu vērtē kā nepārtraukti progresējošu, tādēļ arī uzskatījis par vajadzīgu lieku reizi to apdomāt.  Tas savā ziņā darīts arī avīzē Vikerkaar publicētajā rakstā par globalizāciju (skat. šeit)

Nākamā viņa grāmata izceļas ar īsām esejām jeb gariem, domās un izjūtās polifoniskiem dzejoļiem brīvajā pantā, un atdzejotājs to uzskata par latviešu lasītājiem, iespējams, visneierastāko darbu krājumu. Šķiet, pa laika sprīdi, kas šķir no Kaplinska dzejas krājuma iznākšanas latviski, esam pie šādiem dzejoļiem jau „pieraduši”: „cilvēks ir noslēdzies sevī un izgudrojis savu/ atspoguļojumu un atspoguļojuma/ atspoguļojumu kultūrā literatūrā arhitektūrā/ tomēr tas ir bezcerīgi/ un tad bet tad it kā no citas telpas uz citu/ sauļu laika bišu valoda un delfīnu gudrība/ nedaudz zināšanu par satori/ nedaudz telpas laika/ katakombas nedaudz mierinājuma/ un skābekļa nepietiekamības/ nedaudz vēja pelēkajos lietus mākoņos/ cauri rieta apkaļķotajām sieniņām” (Turpat, 97. lpp.)

Par Kaplinska dzejas formu un tēmu izmaiņām vēlāko krājumu gaitā vēstīts jau citētajā atdzejotāja priekšvārdā. Jaunākais Kaplinska darbs, kas tikai šogad kļuvis pieejams latviešu lasītājiem, ir īsais romāns „Acs” (tulk. Guntars Godiņš, izd. Mansards, 2010). Tā ir grāmata, kas piedāvā ar īpatnu metaforu palīdzību domāt un risināt Dieva klātbūtnes formu katra dzīvē un skatīties uz cilvēka mēģinājumiem saprast viņa eksistenci. Var arī sacīt, ka „Acs” ir grāmata par jautājumiem, ar kuru palīdzību cilvēks nopūlas tikt pie atklāsmēm. „ - Kas tas ir? – putniņš izskatījās pārsteigts. – Jūs ierodaties šeit, pāri telpai un laikam, darāt kaut ko tādu, ko neviens parasts cilvēks nespēj, sadzenat rokā mani, neskaitāmu dievu un pasauļu radītāju, taisāt man te trikus ķīniešu pērtiķa garā un tad, kad esmu gatavs atbildēt uz jūsu visdziļākajiem un metafiziskajiem jautājumiem, pajautājat kaut ko patiešām stulbu.” („Acs” 117. lpp.)

Paša rakstus, viedokļus, savu darbu tulkojumus sadarbībā ar citvalodu kolēģiem, kā arī, var sacīt: savus jautājumus Jāns Kaplinskis publicē arī savā mājas lapā. Tulkojumu sadaļa vien ir gana izvērsta – ja ir vēlme latviski pieejamo tulkojumu ainavā pievienot vēl kaut ko, skatīt šeit, savukārt filozofijas sadaļā starp rakstiem dažādās valodās ir pieejama apcere par metaprātu (šeit ), un daudz kas cits.

„Tas, kas dzeju padara par dzeju, ir kaut kāda no ikdienas pieredzes atšķirīga pieredze, un tās izejas punkts nav meklējams ne dzejā, ne arī dzejniekā, bet gan ārpusē, īstenībā”, Kaplinskis raksta esejā „Kas ir dzeja?” Lai mēģinātu gudri atbildēt uz šo biežo, taču bieži neveikli izvērsto jautājumu, vajadzīga zināma drosme. Taču šķiet, vēl lielāka drosme vajadzīga, lai rakstītu tik plašus, koncentrētus un mierīgus dzejoļus, kā raksta Jāns Kaplinskis -  visus pieminētos, tulkojumos pieejamos un tos, ko vēl tikai būs iespēja izlasīt.