Uldis Bērziņš

( 1944 )

Latvija

Latviešu dzejnieks un tulkotājs, viens no mūsdienu atdzejas tradīciju veidotājiem Latvijā.

 Uldis Bērziņš debitēja 36 gadu vecumā ar dzejoļu krājumu “Piemineklis kazai” (1980). Pirmajā grāmatā ievietotie teksti tapuši daudzu gadu garumā, bet, tā kā Ulda Bērziņa dzeja tik krasi atšķīrās no sešdesmitajos (pirmā dzejas publikācija 1963.gadā) un septiņdesmitajos gados valdošajiem priekšstatiem par dzejas formas un satura prasībām, agrāk to izdot nebija iespējams.

 Nākamās Bērziņa grāmatas: “Poētisms baltkrievs” (1984), “Nenotikušie atentāti” (1990), “Kukaiņu soļi” (izlase, kurā ietverti arī vairāki jauni 1988.-1991. gadā tapuši teksti), “Laiks” (1994; sarakstīts kopā ar Juri Kronbergu), „Nozagtie velosipēdi” (1999), „Maijs debešos (Dekonstrukcijas mēģinājums)” (2002) un jaunākā grāmata: „Saruna ar pastnieku” (2009).

Kā savā apcerē par Uldi Bērziņu raksta Guntis Berelis: „Jau

“Piemineklī kazai” bija izveidojušās Bērziņa rakstības īpatnības, viņa slejās izkārtotie monologi, no kuriem bija grūti saprast, kas runā (viegli personificējama liriskā varoņa trūkums septiņdesmitajos gados vēl bija galīgi sveša parādība) un kas tiek runāts; tāpat arī īsās, aprautās divrindes, no kurām izlobīt “skaidru domu” bija visai problemātiski. Bērziņš patiesi neizsaka domas - viņš rada domas, aizsūta lasītāju ekspedīcijā pa jēgu un nozīmju labirintu. Un - “Piemineklī kazai” skaidri samanāmi divi Bērziņa poētisko interešu loki: valoda un laiks (daudzi teksti veltīti notikumiem un personībām, kurām var pateikties par latviešu valodas pastāvēšanu).”[1]

Par Ulda Bērziņa dzeju, tostarp minētajām pamattēmām, top arī dzejnieka, atdzejotāja Māra Salēja promocijas darbs Latvijas Universitātē, savukārt Ulda Bērziņa portretā ( krāj. „Latviešu dzejnieku portreti”, 2007) Māris Salējs, mēģinot vienā teikumā raksturot Bērziņa dzejas valodas fenomenu, saka: „Ulža dzejā valoda pati ir visums, kurš atrodas dinamiskā mijiedarbē ar citu valodu visumiem”.

„Rodas iespaids, ka viņš nemitīgi raksta vienu gigantisku tekstu, ar katru dzejoli pievienodams tam klāt vēl kādu fragmentu, kas atkarots klusumam,” raksturo Guntis Berelis.

Tendence uztvert Ulda Bērziņu dzeju teju kā arhetipu plūsmu, visumu vai kopīgi apdzīvojamo kultūrtelpu ietverošu matēriju parādās arī citu, jaunāku literātu izteikumos. Par krājumu „Sarunas ar pastnieku”, Kārlis Vērdiņš recenzijā saka: „mēs tāpat visi esam tikai personāži Bērziņa sapnī, kuru viņš sapņo no grāmatas grāmatā”[2]

Iespējams, pieskaitīšana „sapņa” un „visuma” plašumiem tiešām ir līdz šim vienīgais veids, kā ilustrēt Ulda Bērziņa dzejā iekļauto teritoriju un tēmu apmērus. Viss ir klātesošs – kolēģi: tie, kas bija, un tie, kas aug vēl, pastnieki, paša tulkotie un netulkotie dzejnieki, viduslaiki un vakardiena, valodu asās un pieglaudīgās skaņas, rakstības, un ķīļraksta plāksnītēm pazudušās zīmes (kā dzejolī „Determinatīvi” krājumā „Poētisms baltkrievs”)... Ulda Bērziņa dzeju, pēc atsauču, norāžu, pieminējumu, pieredžu blīvuma spriežot, neiesvaidītie lasīt nevarētu – taču tās ir muļķības, iesvaidīto nav vai tikpat kā nav – Bērziņa spēja lietot valodas īpašības savā labā ļauj arī lasītājam smelties no viņa sacītā vienlīdz agrākajos un nesenajos krājumos.

 Uldis Bērziņš studējis turku valodas Ļeņingradas universitātes Austrumu fakultātē (1968-1971), valodās papildinājies arī Āzijas un Āfrikas valstu institūtā Maskavā (persiešu un turku valoda), Taškentas Valsts universitātē (uzbeku valoda), Reikjavīkas universitātē (īslandiešu valoda) Čehoslovākijā, Zviedrijā u. c., mācījies starptautiskajā Bībeles tulkotāju seminārā Amsterdamas Brīvajā universitātē. Stažējies Lundas universitātes Teoloģijas fakultātē Korāna tulkošanas jautājumos. Kopš 2002. gada turku valodas pasniedzējs Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē. Uldis Bērziņš atdzejo un tulko no slāvu, semītu, turku, irāņu, ģermāņu un citām valodām, un ir uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu atdzejotājiem.

Pirmais atsevišķais atdzejas krājums: azerbaidžāņu dzejnieka Rasula Rza krājums "Krāsas" (1972); tam seko  poļu dzejnieces, vēlāk: Nobela prēmijas laureātes Vislavas Šimborskas dzejoļu krājums „Apsveiksim skudras” (1979; nākamā Šimborskas dzejas izlase 1998. gadā), kam seko persiešu dzejnieka Saadi grāmata „Rožu dārzs” (1983) un kopā ar Pēteri Brūveru sastādītā turku mūsdienu dzejas izlase „Baložu pilni pagalmi” (1988) ar Kurta Fridrihsona ilustrācijām. Šī grāmata inspirējusi  gan daudzus latviešu dzejniekus, gan ar Hikmeta dzejas rindu  „Baložu pilni pagalmi” grupas nosaukumā un atsevišķiem tekstiem dziesmās ienākusi arī latviešu mūzikā.

Starp darbiem, kas citādi latviešu valodā nebūtu pieejami, minami arī: Bēziņa atdzejotais vecoguzu eposs „Mana vectēva Korkuda grāmata” (1993), Snorre Sturlas dēls „Gilves acumalds/ Mitoloģisku teiku krājums un poētikas rokasgrāmata “Edda”” (1997).

 No prozas tulkojumiem ievērojams Česlava Miloša darbs „Sagūstītais prāts” (1998).

Uldis Bērziņš nemitīgi nodarbojas arī ar sakrālo tekstu tulkojumiem; apgāds „Zinātne” Ulda Bērziņa atdzejojumos izdevis šādas Bībeles grāmatas: „Ījabs” (1997), „Pulcētājs” (2000)  „Slavinājumi. Psalmu grāmata”  (2005)  Kā norāda teologs Valts Apinis: „Uldis Bērziņš psalmu latviskošanas darbā izmantojis vispirms jau ebreju Bībeles sengrieķu tulkojumu (t.s. Septuaginta), Bībeles tulkojumu latīņu valodā (t.s. Vulgata), kā arī aramiešu (t.s. Targums) un tulkojumu vecsīriešu valodā (vecsīriešu versija). Tāpat viņš ielūkojies arī dažos Kumrānas tekstos, kā arī Zviedrijas Bībeles komisijas izdevumā. Protams, te minami arī Glika un Bleses iepriekšējie Bībeles latviskojumi un vēl ievērojams klāsts tulkojumu no citām mūsdienu valodām, kuru zināšana ietilpst atdzejotāja plašajā klāstā.”[3]

Apkopojot filologu, teologu un lasītāju diskusijas par Ulda Bērziņa sakrālo tekstu tulkojumiem, nospriežams, ka ikviens pamana: pret sakrālo tekstu Uldis Bērziņš atļaujas attiekties kā dzejnieks, pēc būtības – pārradot, tajā pašā laikā, pamatoti ieviešot poētiskās vērtības: jaunvārdus u.c. izteiksmes bagātinājumus.

Jau vairākus gadus Uldis Bērziņš strādā arī pie Korāna tulkojuma.