Jesaja Berlins

( 1909 - 1997 )

Anglija

Foto: (c) Billett Potter

Viens no pasaulē ievērojamākajiem 20.gadsimta intelektuāļiem un liberālās filozofijas nozīmīgākajiem pārstāvjiem ir dzimis Rīgā, 1909.gada 6. jūnijā, koktirgotāja Mendeļa Berlina un viņa sievas Marijas ģimenē. Berlina ģimene dēla piedzimšanas brīdī bija turības zenītā – vecāki bija tikko ievākušies jaunā dzīvoklī tobrīd modernajā Alberta ielā. Pirmais pasaules karš piespieda Berlina ģimeni doties bēgļu gaitās uz Krieviju, kur piedzīvotā Februāra un Oktobra revolūcija ieliek pamatus Berlina interesei par liberālisma tēmām.

1920.gada oktobrī Berlina ģimene uz brīdi atgriežas Rīgā, bet jau pavisam drīz, 1921.gadā Mendelis Berlins nolemj pārcelties uz Londonu. Ierodoties Anglijā, vienpadsmit gadīgais Jesaja nepārvaldīja angļu valodu, tomēr gada laikā viņš valodu apguva pilnībā un Svētā Pāvila skolā parādīja izcilas sekmes, tādējādi gūstot iespēju iestāties Oksfordā, kur studēja klasisko literatūru, valodas un filozofiju. Vēlāk Berlins kļuva par pirmo ebreju izcelsmes studentu, kurš uzņemts prestižajā All Souls koledžā Oksfordā, kas apvienoja tā laika gaišākos prātus gan no Oksfordas, gan visas Eiropas.

Studiju gados Berlins spēcīgi ietekmējis Oksfordas filozofiskās domas veidošanos, cieši sadarbojoties ar tā laika draugiem un līdzgaitniekiem – filozofiem Alfredu Aijeru un Džonu Ostinu. Savukārt, 1946. gadā vizītes laikā PSRS Berlins sastapies ar Sergeju Eizenšteinu, Borisu Pasternaku un Annu Ahmatovu.

Berlins miris 88 gadu vecumā, 1997.gadā, Oksfordā.


Studēdams Oksfordā, Berlins bija Deivida Hjūma un Džona Stjuarta Milla tradīciju turpinātājs. Viņa idejas un darbus caurvij plurālisma tēma: pārliecība, ka sabiedrībā nepieciešami pastāv atšķirīgas intereses un grupas.

Iespējams, vislielāko ievērību guvusi Berlina tēze, ka sociālā politiskā doma tradicionāli dalās divos dažādos, skaidri nošķiramos priekšstatos par brīvību. „Negatīvā” brīvība bijusi klasiskais liberālais ideāls, kuru pauduši tādi domātāji kā Džons Stjuarts Mills un Aleksandrs Hercens. Tās pamatā ir pieņēmums, ka indivīdam vispirmām kārtām jātiecas pār brīvības – un tam jādod brīvība – no jebkāda veida ārējiem šķēršļiem. Turpretim Žans Žaks Ruso, Frīdrihs Hēgelis, Kārlis Markss un citi domātāji pieprasījuši indivīdiem plašāku „pozitīvo” brīvību „uz” kaut ko, kaut kā vārdā: lai īstenotu savu cilvēka potenciālu, lai pilnībā emancipētu indivīdu. Tā kā katram no šiem domātājiem bijuši atšķirīgi priekšstati, ko tad īsti ietvertu cilvēka emancipācija, pēdējais skatījums radījis neatrisināmu dilemmu un varētu novest pie biedējošām sekām.

Ruso un Marksa sekotāji uzskata – ja cilvēki neapzinās savas „patiesās” vajadzības, viņi „jāpiespiež būt brīviem”. Līdz ar to, pēc Berlina domām, nav nejaušība, ka Ruso un Marksa mācība noveda pie pārspīlējumiem Robespjēra un Staļina garā. Tā kā mūžīgajām cilvēces problēmām nav galīgu atrisinājumu, Berlins uzskatīja, ka tiekšanās pēc „negatīvās brīvības” – vienkāršas atsvabināšanās no važām – ir saprātīgāka rīcība. Viņš mudināja liberālās valdības atzīt, ka visas politiskās vērtības galu galā nonāk konfliktā cita ar citu un ka visi konflikti risināmi sarunu ceļā.

Berlina otrs galvenais intelektuālais pamata pieņēmums – vērtību plurālisms – ir cieši saistīts ar t.s. negatīvās brīvības aizstāvību. Jesaja uzskatīja, ka pastāv objektīvu labumu plurālisms un šie labumi nekad nebūs pilnībā samierināmi cits ar citu. Viņaprāt, zināmas cilvēciskas vērtības, piemēram, brīvība, vienlīdzība, taisnība, līdzcietība, taisnīgums un tiekšanās pēc skaistuma vai patiesības ir savstarpēji nesalīdzināmi un nereti ir tiešā savstarpējā pretrunā. Piemēram, indivīda brīvība konfliktē ar vienlīdzību, principialitāte ar veselo saprātu un tamlīdzīgi. Arī patiesība ne vienmēr ir vienota, savukārt, priekšstats par nepieciešamību visas patiesības savienot vienā sistēmā ir potenciāli dogmatisks un totalitārs.