Deivids Hjūms

( 1711 - 1776 )

Skotija

Deivids Hjūms (1711-1776) ― skotu izcelsmes filozofs, vēsturnieks un esejists. Hjūms ir visietekmīgākais naturālists modernajā filozofijā un centrāla apgaismības laikmeta figūra. Dzimis kā maznozīmīga skotu zemes īpašnieka otrais dēls, Hjūms apmeklēja Edinburgas universitāti. 1734. gadā viņš pārcēlās uz nelielo Laflešas pilsētu Anžū, lai tur rakstītu un studētu (šo lēmumu, iespējams, ietekmēja Jezuītu koledžas tuvums, kurā bija izglītojušies Dekarts un Mersens). 1739. gadā viņš atgriezās, lai pārraudzītu viņa pirmā un izcilākā filozofiskā darba ― Traktāta par cilvēka dabu ― izdošanu. Hjūms pievērsās literāram darbam, lielākoties mitinoties Edinburgā, lai arī viņš diezgan neparastā kārtā laikaposmā no 1746. līdz 1748. gadam bija ģenerāļa Džeimsa Senklēra ― attāla radinieka ― palīgs. Pirms tam viņš bija sarakstījis Esejas par morāli un politiku (1742). Tās variē no

bezrūpīgiem vingrinājumiem Džozefa Edisona manierē līdz pat svarīgiem un nozīmīgiem ētikas, politikas un ekonomikas pamatu traktējumiem. Tām sekoja darbi Pētījums par cilvēka sapratni (1748) un Pētījums par morāles principiem (1751). Šie darbi parasti tiek vērtēti kā mēģinājums izklāstīt Traktāta filozofiju saprotamākā manierē, lai arī īpaši otrais Pētījums ir skaidri atšķirīgs vismaz uzsvaru ziņā. Nākamajā desmitgadē Hjūms iesāka publicēt darbu, ar ko viņš savā laikā bija pazīstams vislabāk, – Anglijas vēsturi (sešos sējumos, 1754-1762; pēc tam šo darbu paplašināja Smolets). Šajā periodā viņa slava lēnām palielinājās, līdz viņu atzina par vienu no Anglijas galvenajiem zinātniekiem. 1763. gadā viņš tika iecelts par vēstniecības sekretāru un vēlāk ― par atbildīgo par lietām (chargé d'affaires) Parīzē, un šī perioda laikā viņš baudīja nepieredzētu popularitāti un slavinājumus kā viens no galvenajiem apgaismības cēlējiem. Taču viņam neizdevās iekarot Konti prinča Luija-Fransuā Burbona mīļākās Buflē grāfienes simpātijas; viņš izjuta pret grāfieni dziļu romantisku pieķeršanos. Iespējams tas notika tāpēc, ka ap šo laiku viņš bija sācis kļūt līdzīgs, Didro vārdiem runājot, „un gros Bernardin bien nourri” (resnam, labi nobarotam bernardīniešu mūkam). 1766. gadā Hjūms pavadīja Ruso uz Angliju, bet ceļojums beidzās ar Ruso paranoiskām sūdzībām par vajāšanu, pret kurām Hjūms sevi cieņpilni aizstāvēja. Viņa „pārliekās piesardzības” dēļ viņš atlika sava pēdējā skeptiskā filozofiskā darba Dialogi par dabisko reliģiju publicēšanu, un to tikai pēc viņa nāves izdeva viņa brāļa dēls. Ādams Smits par Hjūmu rakstīja: „Visumā es vienmēr viņu esmu uzskatījis – gan viņa dzīves laikā, gan pēc viņa nāves ― par tādu, kas pietuvojies pilnībā gudra un tikumīga cilvēka nojēgumam tādā mērā, cik vien to, iespējams, pieļauj cilvēka dabas vājums.”[1]

Par Traktāta mērķi bija izvirzīta eksperimentālās metodes ieviešana cilvēka gara pētniecībā. Hjūms bija pārliecināts, ka dabas zinātņu panākumi, kas kulminējuši Ņūtona mehānikā, ir meklējami dažu vienkāršu principu atrašanā ― to, kas ļautu ieraudzīt kārtību dabisko sistēmu acīmredzamajā haosā. Dabā parādības pašas par sevi ir „patvaļīgas un nesaistītas”, un zinātnieka amats ir uziet struktūras, kurās tās izvietojas. Līdzīgi, atsevišķas parādības prātā, kā, piemēram, ideju, iespaidu un kaislību sākumi, būtu jāskata kā dabiskas parādības, ko sakārto empīriskajiem atklājumiem atvērti principi. Pirmējie prāta komponenti ir individuālas „percepcijas” jeb impresijas un idejas. Hjūmam, tāpat kā agrīnajiem empīriķiem, piemēram, Bārklijam, idejas ir blāvas jeb mazāk spēcīgas impresiju versijas. Tās ir domāšanas sastāvdaļas, un Hjūms bija pirmais modernais filozofs, kas nopietni pētīja grūtības, kas rodas, skaidrojot, kā, pamatojoties uz šī privātā kaleidoskopa, mēs iegūstam priekšstatu par sevi kā tādas publiskās pasaules iemītniekiem, kas sastāv no telpā izplatītiem neatkarīgiem objektiem un ko vada kauzāli likumi. Hjūma striktais naturālisms noliedz ikvienu modeli, kurā jutekļu pieredze liek mums domāt šādā veidā; tā vietā tas parādās kā „ieradumu un paradumu” rezultāts, un prāts nevar nedz palīdzēt, nedz pretoties procesam. Līdzīgi arī kaislības, kurām Hjūms pieskaita jebkuru spiedienu uz praktisko izvēli, tostarp ētisko spiedienu, neatrodas prāta ietekmē, taču pašas rodas un izvietojas dabiski uztveramās struktūrās.

Hjūms bija pirmais modernais empīriķis, kas atteicās no jebkādas palīdzības, ko sniedz spriestspējas a priori pricipi vai jebkura cita ideoloģija, kas nodrošina saskaņu starp uztvērumiem un pasauli. Viņa ģenialitāte meklējama rūpībā, ar kuru viņš, balstoties uz šiem trūcīgajiem pamatiem, rekonstruē ikdienas domas sastatnes. Tādējādi nejaušās sakarības starp notikumiem ir kas tāds, ko mēs nevaram iespaidot, tāpēc arī nespējam priekšstatīt. Tā vietā Hjūma cēloņsakarības teorija redz mūs projicējam uz notikumiem savu tendenci secināt vienu lietu no otras. Prāts – manu uztvērumu īpašnieks – ir kas tāds, kas pats par sevi man nekad nav uztverams, tāpēc Hjūma personības teorija aplūko to kā izdomājumu, kas rodas iztēlē. Hjūma ētikas teorijā morāle tiek uzlūkota kā tādu izjūtu izpausme, kas rodas, jo mums, ja vēlamies apmierināt savas dabiskās vajadzības, sabiedrībā ir nepieciešams sadarboties. Lai arī šajos un citos jautājumos Hjūmu bieži dēvē par skeptiķi, skeptisks viņš ir vienīgi pret saprāta spējām, nevis pret uzskatu formēšanās dabiskā procesa pamatotību, pret kuru ― jebkurā gadījumā ― ir veltīgi strīdēties.

Pētījumos Hjūms apslāpē savas filozofijas sākotnējos pamatus par labu pieejamākai tā veida prezentācijai, kuru viņš vēlētos, lai mēs izmantojam, domājot par teorētisko uzskatu veidošanos un praktisko spriešanu. Skepticisms attiecībā uz prātu neatstāja viņu bez nošķīruma starp piemērotu un nepiemērotu ceļu, kā nonākt pie uzskatiem, lai arī viņa tiesības uz šādu nošķīrumu ir apšaubītas. Pirmo Pētījumu X nodaļā („Par Brīnumiem”) viņš līksmi parāda, ka nav jēgas uzticēties cilvēku brīnumu atstāstiem: šādas liecības melīgums tā „muļķības vai blēdības” dēļ būtu dabisks notikums, ne tik brīnumains un vairāk iespējams nekā tas, ko tas atstāsta. Viņa skeptiskā attieksme gan pret atklāsmes, gan dabisko teoloģiju kulminēja uzbrukumā teleoloģiskajam argumentam viņa pēcnāves Dialogos.

Hjūma diženā inteliģence ļāva viņam iegūt neizmērojamu ietekmi: gandrīz visas antropoloģiskās, socioloģiskās un salīdzinošās studijas rod iedīgli viņa darbā, kamēr mēģinājums izvairīties no viņa radikālā empīrisma ir motivējis filozofus, sākot ar Kantu, līdz pat mūsdienām.

 

 

---