Kārlis Markss
( 1818 - 1883 )
Vācija
Markss ir atstājis dziļu un visaptverošu ietekmi uz divdesmitā gadsimta dzīvi. Viņa doma ietekmējusi miljonu dzīves un iespaidojusi daudzus modernās sabiedrības aspektus, piemēram, vēsturi, socioloģiju, ekonomiku, filozofiju un mākslu. Daudzas viņa idejas, līdzīgi kā Freida idejas, tagad jau ir kļuvušas par kultūras mantojumu.
Markss dzimis 1818. gadā Trīrā un bija ebreju izcelsmes. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš kļuva par tieslietu studentu Bonnas universitātē, kur uzvedās diezgan nevaldāmi, un pēc tēva pavēles tika pārcelts uz Berlīnes universitāti. Tēva nāve lika viņam apsvērt finanšu un karjeras izredzes, tāpēc Berlīnē viņš pievērsās filozofijai un sāka nopietni strādāt pie doktora darba. Disertāciju Markss aizstāvēja 1841. gadā, taču par universitātes lektoru, kā bija cerējis, viņš nekļuva. Viņš pievērsās žurnālistikai, guva labus panākumus, rakstot par politiskiem un
Autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Ap šo laiku Markss bija ieguvis sliktu politisku slavu Prūsijā, Francijā un Beļģijā, un 1849. gadā viņš ar ģimeni pārcēlās uz Londonu, kur arī nodzīvoja visu atlikušo mūžu. Ilgu laiku it viss bija grūti un skarbi ne tikai naudas trūkuma dēļ, bet arī tāpēc, ka divi Marksa bērni nomira agrā bērnībā, bet trešais ― Edgars ― astoņu gadu vecumā. Tomēr Markss strādāja intensīvi, sarakstot virkni rakstu, kā arī grāmatas Kapitāls melnrakstu, un iesaistoties dažādās politiskās debatēs un diskusijās.
Ap piecdesmit gadu vecumu viņa idejas sāka gūt atzinību. 1872. gadā Kapitālu pārtulkoja krievu valodā, un tas ieguva lielu popularitāti. Markss, ap to laiku jau labi zināms, uzturēja regulārus kontaktus ar līdzīgi domājošiem teorētiķiem visā Eiropā. Viņa dzīves nogali aptumšoja vairāku ģimenes locekļu nāve. Zīdaiņa vecumā nomira vairāki viņa mazbērni. 1881. gadā pēc ilgas un mokošas slimības nomira sieva, un gadu vēlāk ― arī viena no viņu meitām. Markss pats nomira 1883. gada 14. martā.
30. gadu beigās, kad Markss sāka attīstīt savas idejas, Berlīnes Universitātē dominēja Hēgeļa filozofija. Hēgelis apziņas eksistenci formulēja kā universālu garu. Viņš apgalvoja, ka atsevišķas individuālas apziņas ir universālās apziņas daļas, bet tās nezina šo pilnīgo vienību, kā rezultātā apziņa ir attālināta jeb atsvešināta pati no sevis. Tomēr, pakāpeniski apzinoties sevis pašas vienību, tā attīstās un tai ir jāattīstās uz arvien lielākas brīvības stāvokli. Šo sevis apzināšanos izraisa dialektikas process. Hēgeļa dialektika ir dinamiskas un progresīvas opozīcijas veids, kurā sākotnējam nojēgumam ― tēzei ―, tiek pretnostatīta pretēja tēze ― antitēze. Šis pretstats kulminē sintēzē ― tā saglabā un kombinē to, kas ir racionāls pirmajās divās pozīcijās, un pēcāk formulē jaunas tēzes pamatu. Tādā veidā dialektika virzās uz priekšu.
Hēgeļa sekotāji, Jaunie hēgelieši, nebija apmierināti ar domu, ka apziņa ir galīgā realitāte. Taču viņi vēlējās likvidēt to, ko uztvēra kā pašatsvešināšanos, un ar pašapzināšanās vēsturiskā un dialektiskā procesa palīdzību atbrīvot cilvēci. Turklāt viņi uzskatīja, ka reliģija ir atsvešināšanās forma, caur kuru cilvēce ir piedēvējusi visu to labumu un gudrību, uz ko ir spējīga, attālinātam Dievam, tā vietā, lai atzītu tās par izteikti cilvēkiem piemītošām spējām. Tas bija marksistiskās domas avots. Sekojot Feierbaha idejām, Markss noliedza hēgelisko priekšstatu par absolūto un garu kā īsto realitāti un tā vietā savas filozofijas centrā novietoja cilvēkus un cilvēka apziņu. Pakāpeniski viņš sāka vērtēt tās sociālās attiecības, kas attīstās saistībā ar darbu, ražošanu, tirdzniecību un naudu, kā cilvēces vēstures noteicošos spēkus. Sociālās attiecības, kas pastāv noteiktā laikā, atbilst ― kā apgalvoja Markss ― ražošanas materiālo spēku attīstības līmenim, un viss šo saistīto spēku komplekss veido sabiedrības ekonomisko struktūru.
Viņš raksta: „Materiālās dzīves ražošanas veids nosaka sociālo, politisko un garīgo dzīves procesu vispār. Nevis cilvēku apziņa noteic viņu esamību, bet gan otrādi ― viņu sabiedriskā esamība noteic viņu apziņu.”[1]
Markss apgalvoja, ka, attīstībai turpinoties, nonākam punktā, kad materiālie ražošanas spēki ir pretrunā esošajām ražošanas attiecībām; rezultātā tas, kas reiz bijusi attīstība, tagad kļūst par cilvēku važām un valgiem. Tas savukārt rada sociālās revolūcijas periodu, lai gan, kā viņš raksta: „Neviena sabiedriska formācija neaiziet bojā, iekām nav attīstījušies visi ražošanas spēki, kam tā dod pietiekamu plašumu, un jaunas, augstākas ražošanas attiecības nekad neparādās agrāk, iekām to eksistences materiālie apstākļi nav nobrieduši pašas vecās sabiedrības klēpī.”[2] Tas vedina secināt, ka tādi ražošanas spēki kā roku darbs, instrumenti, mašinērija, izejmateriāli ļauj veidoties „ražošanas attiecībām” starp cilvēkiem, kuri izvieto un kuri paši ir izvietoti ražošanas sistēmā. Ražošanas attiecības ir tās, kas eksistē starp zemes īpašnieku un zemnieku, rūpnīcas īpašnieku un strādnieku utt. Viņi veido sabiedrības ekonomisko struktūru un balsta tās politisko, morālo un garīgo virsbūvi. Tādējādi Marksa pretenzijas summējas izsacījumā, ka ekonomiskie spēki determinē visus dzīves aspektus, un tas, iespējams, ir visstrīdīgākais apgalvojums visā viņa doktrīnā. Līdzīgi kā Hēgelis ticēja gara nepieciešamai attīstībai uz lielāku pašapziņu, Markss ticēja cilvēka materiālās dzīves un cilvēka iedabas nepieciešamai attīstībai uz vienību un harmoniju to kontrolējošajos spēkos.
Tiklīdz uzmanība tika nofokusēta uz materiālo un fizisko realitāti, nevis garīgo, Markss ātri vien izcēla darbaļaužu klasi jeb proletariātu kā visnozīmīgāko spēku, pamatojoties tā dziļajā nabadzībā, izplatībā un galvenokārt tā pilnīgās pašatsvešinātības dēļ. Materiālās dialektikas procesā proletariātam viennozīmīgi tika iedalīta spēcīgas antitēzes loma tēzei par privātīpašnieciskumu, tādējādi tas bija vitāli svarīgs dialektiskajā kustībā uz cilvēces sevis atbrīvošanu. Cilvēku darbam un to pavadošajai ekonomikai bija jākļūst par Marksa dialektikas formālās struktūras materiālo saturu. Viņš ticēja, ka cilvēka pašā būtībā mīt nepieciešamība aktīvi radīt lietas, lai gan ne tādā ražošanas sistēmā, kuru viņi nekontrolē vai kas ekspluatē viņu darbaspēju un nostāda savstarpējā sacensībā. Šādus apstākļus, ko Markss redzēja valdām gandrīz visur, viņaprāt, varēja mainīt tikai, atsakoties no privātīpašuma, algas un darba sistēmas, kas ekspluatē cilvēku darbu. Šādi mēri atbrīvotu cilvēkus no tā, ka viss tiek vērtēts tirgus cenās; tie ļautu cilvēkiem vairāk izbaudīt objektu izskatu un esamību, nevis vērtēt tos kā tirgošanās līdzekļus. Turklāt viņš ticēja, ka tam visam ir jānotiek un ka tas viss notiks, jo materiālistiskā dialektika ― līdzīgi kā Hēgeļa nemateriālistiskā ― neizbēgami rit paralēli vēsturiskās nepieciešamības ceļam. Tās dalībnieki neveido to apzināti. Svētajā ģimenē Markss rakstīja: „Tas nav jautājums, ko viens vai otrs proletārietis vai pat visa proletāriešu kustība uz brīdi iztēlojas par mērķi. Tas ir jautājums, kas ir proletariāts un kas tam vēsturiski nepieciešami ir jādara. Tā mērķis un vēsturiskā darbība ir negrozāmi un acīmredzami iepriekšnoteikta paša dzīvē, kā arī visas mūsdienu pilsoniskās sabiedrības organizācijā..”
Kapitālā Markss attīstīja savu ekonomisko teoriju. Viņš mēģina parādīt, ka kapitālisms pats sevī nes iznīcības iedīgļus. Viņš apgalvo, ka kapitālisti gūst ienākumus, atņemot strādniekiem to radīto pārpalikumu, bet, tā kā kapitāls vienmēr pieaug, darba samērs attiecībā pret kapitālu pamazām samazinās. Tas savukārt nozīmē, ka ienākumu līmenim ir jākrīt un kapitālisms tāpēc beigsies. Ekonomistu attieksme pret šo teoriju ir bijusi ļoti kritiska ― galvenokārt tāpēc, ka ― pretēji Marksa apgalvojumiem ― tā nav zinātniski apstiprināta un to nepamato notikumi. Beigu beigās tā ir tāda pati metafiziska doktrīna, kāda bija Hēgeļa doktrīna par garu. Bet tas nenozīmē, ka Marksa darbs ir bez vērtības un nozīmes. Tas piedāvāja detalizētu un oriģinālu kapitālisma kritiku un jaunu skatījumu uz sociālajām, politiskajām un ekonomiskajām sabiedrības dimensijām. Turklāt tas lika uzdot nopietnus jautājumus par cilvēka iedabu un viņa brīvību, tādējādi radikāli ietekmējot cilvēku priekšstatus pašiem par sevi. No marksisma ir atvedinātas daudzas „filozofijas”, lai gan pats Markss nekad nebūtu gribējis, ka viņa doma tiek uzskatīta par filozofiju. Viņš filozofijas lielāko daļu uztvēra kā atsvešināšanās manifestāciju, ko pats vēlējās pārvarēt un kam būtu jāizzūd pēc viņa paredzētās sociālās revolūcijas: viņš ticēja, ka tās šķietamie taisnīguma un saprāta nojēgumi transformēsies materiālā realitātē. Daudzi Marksa sekotāji, pamatojoties uz viņa idejām un dedzīgi vēloties atvedināt maksimumu no ikkatras no tām, balstoties uz viņa darbiem, ir konstruējuši visdažādākās sistēmas, izstrādājot marksistiskos uzskatus par ētiku, estētiku, teoloģiju, metafiziku un epistemoloģiju, kā arī par visdažādākajiem politiskiem, sociāliem un ekonomiskiem jautājumiem, kuriem daudz darba bija veltījis jau pats Markss. Lai gan daudzas no šīm sistēmām ir savstarpēji nesavienojamas, tās tomēr liecina par Marksa sabiedrības kritikas radošajām īpašībām.
Marksa uzrakstīto tekstu daudzums ir apbrīnojams. Viņa kopoto rakstu izdevums, kas tiek gatavots Austrumvācijā, visdrīzāk būs simts sējumu apjomā. Komentāri, kritikas un viņa darbu skaidrojumi ir tikpat bagātīgi ― tiem veltīti vairāki tūkstoši grāmatu.
Marksa bērēs Haigeitas kapsētā, Hampstedā, Frīdrihs Engelss sacīja šādus vārdus: „Jo Markss bija vispirms revolucionārs. Vienā vai otrā veidā piedalīties kapitālistiskās sabiedrības un tās radīto valsts institūtu gāšanā, piedalīties tagadnes proletariāta atbrīvošanā, kuram viņš pirmoreiz bija devis sava stāvokļa un savu vajadzību apzināšanos, savas atbrīvošanās nosacījumu apzināšanos, ― tāds īstenībā bija viņa dzīves aicinājums. Cīņa bija viņa stihija. Un viņš cīnījās ar tādu kvēli, ar tādu neatlaidību, ar tādu veiksmi, kā cīnās nedaudzi. [...] Un tāpēc Markss bija cilvēks, kuru visvairāk neieredzēja un kuru visvairāk apmeloja. [...] Viņš ir miris, un viņu godā, mīl un apraud miljoniem revolucionāru cīņas biedru visā Eiropā un Amerikā, no Sibīrijas raktuvēm līdz Kalifornijai [...] Viņa vārds un viņa darbs pārdzīvos gadsimtus!”[3]
Collinson Diane. Fifty Major Philosophers: A Reference Guide. Routledge, 1998, p.110―113.
Tulk. Iliāna Veinberga.
Redaktora sleja
Dienas citāts
"Mākslinieks nekad nav apsteidzis savu laiku, tā ir lielākā daļa cilvēku, kas atpalikusi no savējā."
Edgars Varēze
