Terijs Īgltons

( 1943 )

Īrija

Kārlis Vērdiņš: ĪGLTONS IR DZĪVS

 

Terija Īgltona grāmata „Marksisms un literatūras kritika” aizsāk LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un izdevniecības „1/4 Satori” kopīgu literatūras teorijai veltītu grāmatu sēriju, kuras ietvaros turpmākajos gados paredzēts izdot gan institūta pētnieku sarakstīto grāmatu par literatūras teorijas skolām 20. gadsimtā, gan dažādu autoru darbu tulkojumus, kuri ilustrētu šīs atšķirīgās pieejas literatūras teorijā.

Šī sērija sākas ar grāmatu par marksistisko literatūras teoriju, ar tēmu, kas latviešu lasītājam, sevišķi vidējās un vecākās paaudzes lasītājam, droši vien saistās ar negatīvām izjūtām — padomju augstskolās obligāti apgūstamo marksisma-ļeņinisma mācību un Padomju Savienībā valdošās ideoloģijas agresīvo klātbūtni visās dzīves sfērās.

Šī grāmata piedāvā atšķirīgu skatījumu uz Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa aizsākto mācību,

kuras ietekme 20. gadsimtā bija jūtama visā pasaulē. Terijs Īgltons priekšvārdā tās otrajam izdevumam trāpīgi raksta, ka „marksismam, kas aizgāja bojā reizē ar Padomju Savienību, ar marksismu plašākajā izpratnē bija tikpat daudz sakara, kāds inkvizīcijai bija ar kristietību”. Rietumu intelektuāļu izpratne par marksisma idejām bija atvērtāka un daudzveidīgāka nekā staļiniskajiem marksistiem, un tās tika kombinētas ar citiem teorētiskajiem virzieniem, piemēram, psihoanalīzi un strukturālismu, savā laikā marksismam pievēršot gan daudzu zemju rakstniekus, kritiķus un filozofus, gan sešdesmito gadu beigu studentus un politiskos aktīvistus.

Ja šķiet, ka marksistu akcentētajiem politiskajiem jautājumiem ne vienmēr ir sakars ar literatūras teoriju, tad jāatceras, ka mūsdienu pasaulē valdošais priekšstats par kultūras un literatūras attiecībām ar citām dzīves jomām tiecas izjaukt robežas starp atsevišķām šaurām zinātnes nozarēm. Izplatītie apzīmējumi „critical theory” un „cultural theory” vēsta par literatūras, filosofijas, estētikas un mākslas zinātņu pieeju apvienojumu (Džonatans Kalers jēdzienu „theory” skaidro kā kaismīgu kritiku, kas tiecas revidēt it kā pašsaprotamus priekšstatus[i]), savukārt jēdziens „criticism” nenozīmē tikai mums pierasto aktuālo recenziju vai pārskatu, bet gan spriedumus par kultūras parādībām visplašākajā nozīmē.

Īgltons tiecas definēt literatūras teorijas jēdzienu 2008. gadā publicētajā grāmatas „Ievads literatūras teorijā” jubilejas izdevuma priekšvārdā:

„Literatūras teorija ir sava veida metadiskurss. Tā neapzīmē vienu no veidiem, kā skatīties uz literatūru, bet gan kritiskas pozas ieņemšanu pret citām kritiskās analīzes formām. It sevišķi svarīgi ir apzināties, ka vairums no šo kritisko piegājienu izteikumiem prasa, lai par tiem uzdotu jautājumus.[ii]”

Īgltons atzīst, ka pēdējos divdesmit gadus šāda attieksme pret teorijas uzdevumiem, tā saucamā „augstā” vai „tīrā” teorija vairs nav modē:

„Par semiotiku, hermeneitiku, poststrukturālismu un fenomenoloģiju runā mazāk nekā 70. un 80. gados. Pat psihoanalīzes teorija tagad šķiet mazāk cienījama nekā agrāk, par spīti tās intelektuālajiem kārdinājumiem un valdzinājumiem. Tā vietā galvenās pozīcijas iekarojis postmodernisms un postkoloniālisms kopā ar vājinājušos, tomēr vēl dzīvo feminismu. Šīs pārmaiņas ir interesantas, jo tās cita starpā signalizē par virzību no augstajām „tīrās” teorijas smailēm uz ikdienas kultūras ieplakām un līdzenumiem.[iii]”

Pārmaiņas skārušas arī marksistisko teoriju. Mūsdienās vārdi „kapitālisms” un „ideoloģija” ir aktuāli joprojām, taču marksisms vairs nav tikai strādnieku šķiras aizstāvis – 20. gadsimta otrajā pusē tas kļuva arī par citu „apspiesto” sabiedrības grupu tiesību ruporu. Radās marksistiskais feminisms, kas apspiestās šķiras kārtā iecēla sievietes. Savukārt postkoloniālisma[iv] teorijas uzplaukuma laikā 20./21. gadsimta mijas terorisma problēma ļauj Īgltonam izdarīt secinājumu, ka mūsdienās apspiestība raksturīga trešās pasaules valstīm un sevišķi musulmaņu zemēm, kuras kļuvušas par karstāko politisko cīņu lauku. Vienlaikus Īgltons ir spiests atzīt, ka līdz ar kreiso spēku ietekmes mazināšanos un padomju bloka sabrukšanu marksistisko ideju loma mūsdienu pasaulē ir mazinājusies.

Īgltona kreisā politiskā nostāja kļūst saprotama, uzzinot viņa biogrāfijas datus. Terenss Frensiss Īgltons dzimis 1943. gada 22. februārī Selfordā, Anglijā, trūcīgā trešās paaudzes īru katoļu imigrantu ģimenē. Viens no viņa pasniedzējiem Kembridžas Triniti koledžā ir marksistiskais kritiķis Reimonds Viljamss, kura uzskatiem ir liela nozīme Īgltona interesē par marksismu. Kreisās idejas pamazām gūst virsroku pār viņa katolisko audzināšanu (studiju laikā viņš vēl ir kreisi noskaņotu katoļu grupas loceklis, piedalās tās žurnāla „Slant” izdošanā un cīnās par baznīcas liberalizāciju). Pēc koledžas beigšanas 1964. gadā viņam piedāvā pētnieka vietu Jēzus koledžā, no 1969. līdz 2001. gadam viņš ir profesors Oksfordā. Kopš deviņdesmito gadu beigām Īgltona dzīvesvieta ir Dublina, un kopš 2001. gada viņš ir Mančesteras universitātes kultūras teorijas profesors. „Viņš ir īru izcelsmes katolis protestantu Anglijā, strādnieku šķiras puisis, kura karjera veidojās pašā valdošās šķiras institūciju vidū, revolucionārs marksists, kuru valdošās aprindas ne tikai pacieta, bet arī apbalvoja[v]”, 2002. gadā, atzīmējot viņa autobiogrāfijas iznākšanu, rakstīja „The Guardian”.

Virzīdamies pa karjeras kāpnēm Oksfordā, viņš vienlaikus bija arī aktīvs marksisma uzskatu piekritējs, un šī aktīvā politiskā nostāja izraisīja nepatiku daudzu viņa konservatīvo kolēģu vidū. Šajā laikā viņš ir aizrautīgs Eiropas marksistisko teorētiķu Luija Altisēra un Pjēra Mašerē ideju adepts un skaidrotājs, un pamazām kļūst par akadēmiska dumpinieka iemiesojumu, kurš tiecas lasīt klasikas darbus no cita skatpunkta jeb „pret spalvu”, atklādams tajos daudz jaunu liecību par literatūras attiecībām ar ideoloģiju.

Septiņdesmitajos gados viņš ieguva popularitāti ne tikai pateicoties grāmatai „Marksisms un literatūras kritika”, bet arī darbam „Kritika un ideoloģija” („Criticism and Ideology”, 1976), kura radusies marksisma popularitātes viļņa brīdī un kurā Īgltons raksta par ideoloģiskajiem faktoriem, kas ietekmējuši literatūras kritikas attīstību, propagandēdams marksistiskās kritikas metodes.

Skaidrojot literatūras un ideoloģijas attiecības, Īgltons raksta, ka literāri teksti neatspoguļo vēsturisko realitāti, bet gan ideoloģijas ietekmē tikai rada „reālā” efektu. Teksts var būt brīvs attiecībās ar realitāti (tajā var būt izdomāti personāži un situācijas), bet tas nav brīvs attiecībās ar ideoloģiju. Šajā gadījumā ideoloģija tiek uztverta kā reprezentācijas sistēmu (estētisko, reliģisko, juridisko u.c.) kopums, kas veido indivīda dzīves pieredzes garīgo ainu.

Šajā darbā Īgltons parāda literārās formas un ideoloģijas savstarpējo saistību vairākos romānos, sākot no Džordža Eliota un beidzot ar D.H. Lorensu. Pēc Īgltona domām, Lorensa darbos sākotnēji samanāmas romantisma pasaules uzskatam svarīgā humānisma iezīmes, kas mudināja rakstnieku savos romānos attēlot dzīves plūdumu bez dogmatisma, kā arī uzskatīt, ka ideālā gadījumā sabiedrība ir organisks veselums (atšķirībā no atsvešinātās kapitālisma sabiedrības Anglijā). Vēlāk Lorenss izveidojis duālistiskā „sievišķā” un „vīrišķā” kontrasta principā balstītu pasaules skatījumu, kurā līdztekus pastāv vīrieša bezpersoniskais spēks un sievietes maigums.

70. gados Īgltona darbos lielas pārmaiņas ienes poststrukturālistu uzskati. Altisēra inspirēto „zinātnisko” pieeju nomainīja Bertolta Brehta un Valtera Benjamina revolucionāro uzskatu ietekme[vi]. No vienas puses, Īgltons atzīst, ka Žaka Deridā un Pola de Mana attīstītās dekonstrukcijas metodes var izmantot, lai grautu dogmas, visas nemainīgās un absolūtās zināšanu formas. No otras puses, viņš kritizē dekonstrukcijas sīkburžuāzisko „objektivitātes” noraidīšanu, kā arī materiālo un šķiras interešu ietekmes noliegšanu.

Šā posma galvenais darbs ir „Valters Benjamins jeb Par revolucionāro kritiku” („Walter Benjamin or Towards a Revolutionary Criticism”, 1981), kurā, iedvesmojoties no Benjamina un Brehta darbiem, Īgltons skata vēsturi kā iespēju tajā meklēt notikumu patieso vēsturisko jēgu, kuras atrašanu vienmēr apgrūtina atmiņa, kas ir reakcionāra un represīva. Viņš uzskata, ka marksistiskajai teorijai ir jābūt saistītai ar strādnieku kustību, tādējādi tuvodamies klasiskajai marksisma tēzei, ka nepietiek tikai spriest par pasauli — marksista uzdevums ir to izmainīt. Īgltona interpretācijai aktualitāti piešķir viņa prasme kombinēt savus uzskatus ar Žaka Lakāna un Žaka Deridā teorijām.

Darbs „Klarisas nolaupīšana” („The Rape of Clarissa”, 1982) ir jauns angļu rakstnieka Semjuela Ričardsona romāna „Klarisa jeb Jaunas dāmas dzīvesstāsts” (1747–48) lasījums, kuru ietekmējis gan feminisms, gan sociālisms.

Populāra kļuvusi Īgltona grāmata „Ievads literatūras teorijā” („Literary Theory: An Introduction”, 1983), kurā viņš analizē 20. gadsimta svarīgākos literatūras teorijas paņēmienus, grāmatas noslēgumā pauzdams atbalstu tādai literatūras kritikai, kas literāru darbu skata vēsturiskā un politiskā kontekstā. Īgltons raksta, ka teorijas, kuras politisku ievirzi noraidoši teorētiķi piedāvā kā „formālas”, „acīmredzamas”, „zinātniskas” un „universālas”, patiesībā ātri vien izrādās radītas, lai aizstāvētu noteiktas cilvēku grupas intereses. Savukārt kritiķi, kas noraida metodes vispār, dodami priekšroku iedvesmai un intuīcijai, neapzinās, ka šādā veidā viņi neapzināti pakļaujas valdošajai ideoloģijai, tāpēc viņu piedāvātais „nevainīgais” darba lasījums nemaz nav tik nevainīgs[vii].

Īgltona interesi par ideoloģijas jautājumiem turpina „Ievads ideoloģijā” („Ideology: An Introduction”, 1991). Nozīmīgs darbs ir arī triloģija par Īrijas literatūru un ar to saistīto intelektuālo un politisko kultūru. Viena no galvenajām tēmām pirmajā grāmatā „Hītklifs* un lielais bads**” („Heathcliff and the Great Hunger”, 1995) ir Emīlijas Brontē romāns „Kalnu aukas”, ko viņš aplūko lielā īru bada kontekstā, kā arī īru izcelsmes intelektuāļu — īpaši Oskara Vailda un Džordža Bernarda Šova — dzīve un daiļrade angļu kultūras kontekstā. Šai grāmatai seko „Trakais Džons un bīskaps un citas esejas par īru kultūru” („Crazy John and the Bishop and Other Essays on Irish Culture”, 1998) un „Pētnieki un dumpinieki: Īru kultūras doma no Bērka*** līdz Jeitsam” („Scholars and Rebels: Irish Cultural Thought from Burke to Yeats”, 1999), kurās ar plašu atvēzienu rakstītais par kultūru un vēsturi mijas ar piemirstu rakstnieku un domātāju vēlreizēju atklāšanu. Šī triloģija ir dzīvs piemērs pieejai, kuru dēvē par kultūras materiālismu[viii].

Grāmatā „Pēc teorijas” („After Theory”, 2003) Īgltons skeptiski un sarkastiski raksturo 21. gadsimta sākuma situāciju kritikā un akadēmiskajā vidē, jo nav parādījušies izcili teorētiķi, kuru devums varētu līdzināties 20. gadsimta vidus teorētiskajai aktivitātei, savukārt masu kultūras ietekmē arī akadēmisko studiju izpētes objektu loks kļūst arvien plašāks:

„Strukturālisms, marksisms, poststrukturālisms un tiem līdzīgie vairs nav seksīgi temati. Tagad seksīgs ir pats sekss. Akadēmiskajā vidē interesi par franču filosofiju ir nomainījusi apsēstība ar franču skūpstiem. Dažās kultūras aprindās masturbēšanas politika ir daudz ietekmīgāka nekā Tuvo Austrumu politika. Sociālisms ir atkāpies sadomazohisma priekšā. [..] Ir pilnīgi iespējams rakstīt maģistra darbu viskija garšu komparatīvistikā vai slinkošanas fenomenoloģijā. Tādējādi rodas nedalāma vienība starp intelektu un ikdienas dzīvi. Ir zināmas priekšrocības apstāklī, ka doktora darbu var uzrakstīt, neatraujot acis no televizora ekrāna[ix]”.

Šādā situācijā, uzskata Īgltons, postmodernismam raksturīgais pasaules skatījums drīz sevi izsmels, atkal dodams vietu „lielajiem naratīviem”, kas atjaunos cilvēka saikni ar dzīves pamatvērtībām.

Līdztekus kritiķa un teorētiķa darbībai Īgltons sarakstījis arī romānu par Ludvigu Vitgenšteinu „Svētie un pētnieki” („Saints and Scholars”, 1987), lugu par Oskaru Vaildu „Svētais Oskars” („Saint Oscar”, 1989) un autobiogrāfiju „Vārtu sargs” („The Gatekeeper”, 2001), grāmatā izdots viņa sarakstītais scenārijs ekscentriskajai Dereka Džārmena filmai „Vitgenšteins” („Wittgenstein”, 1993). Latviešu valodā publicēts viņa 1985. gadā sarakstītais darbs „Kapitālisms, modernisms un postmodernisms”[x].

Īgltons ir dzīvs un aktīvs vēl joprojām. Pavisam nesen, 2007. gada rudenī, viņš Lielbritānijas mediju telpā izraisīja skandālu, agresīvi atbildot uz rakstnieka, Mančesteras universitātes kolēģa Mārtina Eimisa izteikumiem par musulmaņiem un terorismu — Eimiss aicināja deportēt musulmaņus no Eiropas un ierobežot viņu kustību pasaulē. Īgltons šajā gadījumā nostājas musulmaņu tiesību pusē, pārmezdams Eimisam, ka „viņa vēlme nosargāt Rietumu valstu brīvību ar šādiem līdzekļiem patiesībā to var tikai sagraut”[xi].

Lai arī Īgltons drīzāk uzskatāms par talantīgu teorijas skaidrotāju un popularizētāju, nevis oriģinālu koncepciju radītāju, viņa darbu plašā rezonanse ļauj pieskaitīt viņu pie visnozīmīgākajiem literatūras un kultūras kritiķiem mūsdienu pasaulē.